Aizvadīto nedēļu kaislības sakarā ar Holivudas aktrišu atmaskojumiem, nav nekas neparasts. Tas, ka “veči ar varu” vienmēr ir izmatojuši savu ietekmes stāvokli, lai piesavinātos nodokļu naudu, iekārtotu savus bērnus “siltos amatos” un ģimenes locekļus ar labi apmaksātiem “darba pienākumiem”, nav nekas negaidīts. Tā tas notiek arī pie mums Latvijā. Ik uz soļa. Tā darīt nedrīkst, tas ir amorāli, bet TĀ DARA. Priekšnieki un politiķi turpina būt amorāli un alkatīgi. Arī šodien viņi joprojām atļaujas darīt to, ko nedrīkst. Mēs pārējie tikai paraustam plecus un vaikstāmies. Tieši šī klusēšana un izlikšanās, ka “neviens neko nav redzējis” (“veca zupa”, visi tā dara utt.) ir vispretīgākais.

Šoreiz runa ir par sieviešu sistemātisku seksuālu izmantošanu apstākļos, kad “veči ar varu” pieprasa sev seksuālu apmierinājumu no personām, kurām šāds serviss priekšniekiem vai  kolēģim nav jāsniedz. Tā teikt – bauda kā bonuss no padotajām jau sen ir “norma”.

Visi to zina, bieži novēro. Taču neprotestē.

Piemēram, 2013.gada Oskara balvu pasniegšanas svinību laikā komiķis Seth MacFarlane atļāvās pateikt skaidri un gaiši: “ Apsveicu, dārgās dāmas! Tagad jums vairs nav jāizliekas, kas esat pārņemtas ar Hervey Weinstein”. Viena daļa publikas (pēc krietnas pauzes) sāka smieties. Pārējie klusēja, jo ļoti labi zināja, kas ar šo domāts. Lai tiktu pie lomas – bija jāiet uz privātu audienci pie tumīgā šefa. Jāizliekas, ka viņa klātbūtne ir patīkama un jāapkalpo treknais puisietis kā pieklājas. Vainšteins nav nekas neparasts vai tikai Holividai raksturīga nejēdzība.

Mūsu pašu Latvijā arī eksistē šādi “vainšteini”, kas kā kora diriģenti izvaro sava kora dziedātājas (īpaši jauniņās, iesācējas) daudzdzīvokļu mājas kāpņutelpas pagrabos; treneri, kas iekāpj meiteņu guļamistabā pa logu vasaras treniņnometnes laikā un pieprasa seksa servisu; darba priekšnieki, kas pieprasa seksu pavisam racionāli – šeit un tūliņ. Ātri un bez muldēšanas. Kur nu vēl mānīšanās, kad priekšnieka seksa serviss tiek pieprasīts “aizvedot uz māju automašīnā” vai uzaicinot uz privātu sarunu pie sevis (kā tas tipiski arī Veinšteina gadījumā). Tā tas notiek. Neviens pretī nerunā un šo “priekšnieku” vārdus nepublicē. Interesanti kas notiktu, ja es saņemtos un sāktu nosaukt šos cilvēkus, kas līdzīgi Vainšteinam šeit pat Latvijā, rīkojās līdzīgi? Starp citu – šie vīrieši arī šodien ieņem augstus amatus un skaitās sabiedrībā cienījami un godājami ļaudis.

Vai sabiedrība viņus nosodītu?

Domāju, ka reakcija Latvijā būtu tieši tāda pati kā “parasti” – vainotu upuri nevis noziedznieku.

Jodi Kantor, kā New York Times reportere, bija viena no pirmajām, kas atmaskoja un publiskoja faktus par ietekmīgā Holivudas producenta sistemātiskajiem seksuālajiem uzbrukumiem līdzstrādniecēm. Viņa pētīja tēmu četrus mēnešus. Ļoti rūpīgi analizēja rezultātus un rezultātā publikācija satricināja Rietumpasauli. No “vaišteinskandāla” radās #metoo (arī es!) kustība un izsauca liecības no visas pasaules sievietēm, kas pieredzējušas līdzīgus pazemojumus savā apkārtnē.

Latvijā #metoo aktivitāte neguva cerēto atbalstu. Iespējams, ka upuri bīstas atzīties notikušajā. Baidoties, ka neticēs, izsmies. Sabiedrības  kolektīvajā apziņā joprojām eksistē maldīgais pieņēmums, ka pie izvarošanas parasti vainīga esot pati sieviete : pārāk īsa kleita, pārāk labi izskatījās, pārāk uzbudinoši pārvietojās utt. Tāpēc vairums seksuālo pazemojumu paliek neziņoti policijai, neatklāti sabiedrībai.  Vīrietis drīkst iekarot, uzbrukt, grābstīties un pieprasīt. Sievietei atliek paciest un nesūdzēties. Tā ir pieņemts līdz šim.

Veči drīkst visu, bet sievietes un meitenes pašas vainīgas, “ja gadās tēviņam pa kājām”.

Taču diskusijas ir sākušās. Skaidrs, ka gandrīz visas sievietes ir saskārušās ar seksuāla rakstura pazemojumiem savā ikdienā. Vīriešu vidū šādu upuru procents ir daudz mazāks. Skaidrs, ka seksuālu pazemojumu piekopšana nav akceptējams process nevienā sabiedrībā un pamazām arī pie mums Latvijā tiek atklāti runāts par šādu nejēdzību izskaušanu.  Tā turpināt. Taču process nebūs viegls.

No vienas puses – pārāk daudz cilvēku regulāri tiek seksuāli pazemoti un baidās par to runāt publiski un atklāti. Tas nozīmē, ka uzbrucēji un noziedznieki netiek sodīti un turpina kolekcionēt upurus bez bažām no soda.  No otras puses – uzbrucēji un pazemotāji ir tikai neliela vīriešu grupa, kas nepamatoti attiecina savu “vaļasprieku” uz visiem vīriešiem kā tādiem.

Visi nav TĀDI un visi ŠĀDI nerīkojas.

Lai tiktu galā ar šo problēmu ir tikai divas izvēles – vai nu izglītot sabiedrību šajos jautājumos un panākt, ka arī sieviete viena pati drīkst un var naktī nākt viena uz mājām no darba slimnīcā, teātrī vai redakcijā. Ikvienai meitenei vai sievai ir tiesības brīvi pārvietoties pa pilsētas parku, ielu, laukumu vai mežu bez bailēm tikt izvarotai. Nav jāsabīstas, ja tumšas ielas galā vēlu vakarā parādās puišu bariņš, nav tāpēc jāskrien sprintera cienīgā ātrumā cauri slikti apgaismotiem pagalmiem, lai paglābtos no pazemojuma. Tāpat arī darba vietā. Ikvienai meičai ir tiesības tikt uztvertai vispirms kā kolēģei, līdzstrādniecei. Atstājot seksuālo koķetēriju privātās dzīves pēcpusdienām. Tas ir normāli. Ikviens no mums pirmām kārtām esam cilvēki attiecībās ar apkārtējiem.

Otrs ceļš – turpināt tā kā bijis līdz šim: baidīties iet pa ielu vēlu vakarā, izvairīties no ceļojumiem bez vīrieša pavadoņa, apzināti ģērbties nosedzoši, lai nepievērstu sev uzmanību un visbeidzot nopirkt parandžu vai “burku”, lai  ar savu ārieni neizaicinātu izsalkušos (nogribējušos) tēviņus.

Mani neuzrunā otrā iespēja.

Domāju, ka paliksim pie pirmās. Izglītosim tālāk sabiedrību šajos jautājumos. Lai arī tie, kas “neko šādu nav redzējuši” un nesaprot #metoo kustības jēgu, izkāptu ārā no akluma telpas un saprastu, ka uz pasaules notiek lietas un procesi, kurus agrāk nav nācies saskatīt.

Tas ir normāli.

Nezināšana ir normāla lieta. No tās nav jākaunas.  Pretīga ir pārgudrība. Tā pati, kas nezina ko nezina, bet izsakās par astronomijas pētījumiem lopkopībā.

New York Times žurnālisti pētīja šo problēmu bez steigas (nebija jāiet ēterā katru nedēļu) un neizkāra producentu publiskajam nosodījumam  nepelnīti.  Šis nesteidzīgais lietišķums būtu jāievēro arī  #metoo atmaskojumu analīzē pie mums, lai nepakļautu apsūdzībām nevainīgus cilvēkus. Taču kauliņi ir mesti. Atmaskojumu procesam ir jāturpinās. Augonim jāpārsprāgst un nejēdzības jāizventilē. Tieši tāpat kā tas pašlaik novērojams civilizētajā pasaules sabiedrībā. Katrs no mums, savā ikdienā, varam piedalīties šajā attīrīšanas procesā. Neļaujot darīt pāri līdzcilvēkiem, un nepieverot acis acīmredzama nozieguma priekšā.

To mēs varam.