Valsts prezidentu meklējot

Speciāli TVNET

Nākamo prezidenta kandidātu atlases maratons ir sācies. Sabiedrība nenogurst rakstīt „atklātās vēstules“ un „bīdīt savējo“ Rīgas pils tronim. Jau atkal meklējam labāko latvieti, lai ieņemtu šo reprezentatīvo amatu. 

Prezidenta postenis tiek uzskatīts gan par mūža apbalvojumu, gan par ordeni, gan arī par luksusa atvaļinājumu ar obligāto publicitāti piekabē. Katram otrajam ir savs vārds sakāms par to, kurš būtu vispiemērotākais amatam. Katrs piektais ir gatavs to uzņemties pats. Pa vidu skraida esošo pretendentu slavas aģitētāji, ceļot „savējos“ uz pjedestālā visaugstākā. Ir tikai „viņš“ (jo zina likumus), un neviens cits nav tāpēc uzmanības cienīgs. Nē, labāk tomēr „tas otrs“, kas ir pratis kļūt bagāts un tieši tāpēc var atļauties gozēties slavas saulītē kopā ar ārzemniekiem un savu jauno, smuko sievu. Nē, varbūt tomēr „viņa“, kas dzīvojas pa Eiropu un tāpēc prot pareizi uzvesties un runāt angliski. Kādi mēdz būt prezidenti un karaļi? Kā viņus vērtē publiskā telpa ārzemēs? Žurnālista darbā ir nācies saskarties ar šiem jautājumiem, kas dažādās valstīs tiek uzlūkoti atšķirīgi.

Labo cilvēku konkurss pie mums

Augstā amata magnētisms Latvijā ir tik milzīgs, ka samērā daudzi cilvēki būtu gatavi uzreiz šo amatu uzņemties paši, neiedziļinoties šā posteņa pienākumos un klapatās. Citi cītīgi norok ieteiktos kandidātus un kļūst nikni, ja „ēterā“ pavīd kāda emocionāli nevēlama personība. Kāpēc mēs attiecamies pret šo amatu (un cilvēku, kas to ieņems) emocionāli? Kā pret vinnestu loterijā vai apbalvojumu pēc nopelniem? Būtībā šā amata pienākumi nav viegls darbs un katram tie nav pa spēkam, taču par to runāts netiek. Turpinām meklēt vislabāko cilvēku Rīgas pilij, jo sabiedrībai ir svarīgi sajust šo darbu vairāk kā apbalvojumu vislabākajam, nevis piemērotākajam. Tātad amata piemērotības vietā sijājam vislabāko no vislabākajiem.

Pasaule un sabiedrība nav melnbaltas kategorijas. Nav tikai labu vai sliktu cilvēku. Ikviens no mums ir dažādu īpašību kopums. Tāpēc jēdziens „labs cilvēks“ ir ļoti abstrakta vienība, kas savā būtībā ir tikpat izplūdusi kā palieņu pļava pavasarī. Vienā brīdī labs cilvēks var pieturēt durvis, lai tās nākamajam nesitas sejā, vai padot roku, šķērsojot upi pa laipu. Otrajā gadījumā samaksāt par jūsu bērna tramvaja biļeti, kad braukšanas kartīte palikusi mājās. Protams, eksistē vēl trešais, ceturtais un piektais gadījums, kad noteiktās dzīves situācijās laipni laikabiedri rīkojas empātiski, jo spēj iejusties otra cilvēka ādā. Taču izpalīdzīgu un laipnu cilvēku mēs šim amatam nemeklējam. Laikam taču ne.

Lai gan šajā pieejā ir diezgan daudz jēgas, jo valsts prezidentam pirmām kārtām būtu jādomā tieši par mūsu – šīs valsts pilsoņu ērtībām un vajadzībām: par to, lai palielinātos darba vietu skaits jauniešiem, lai algas izlēmīgi tuvotos Rietumeiropas standartam un cilvēkiem nebūtu jādodas peļņā ārzemēs; lai „bomži“ nevizinātos tramvajā un nebaidītu pārējos pasažierus un lai iedzīvotāju etniskā sašķeltība mūsu valstī mazinātos. Visus šos jautājumus līdzšinējie valsts prezidenti risināja maz vai nepietiekoši plaši. No viņiem bija pamats gaidīt daudz nopietnāku un rūpīgāku iedziļināšanos valsts iekšpolitiskajās problēmās, jo prezidenta amats mēdz būt ilglaicīgāks nekā premjera pienākumu pildīšanas laiks. Tāpēc no valsts prezidenta mēs varam pieprasīt empātiju tautai, nevis tikai reprezentatīvu rituālu īstenošanu.

Šajā jomā lielisks paraugs ir bijušais Igaunijas prezidents Lennarts Meri, kurš divu periodu laikā paguva izstrādāt savai valstij ilglaicīgu attīstības plānu. Rezultātus mēs redzam pašlaik, jo Igaunija gandrīz visur ir mums priekšā. Šie panākumi lielā mērā ir tieši tālredzīga un empātiska prezidenta stratēģijas rezultāts. Tāpēc neizslēgsim, ka tieši Lennarta Meri veidols var būt etalons prezidenta amata pretendentam. Ja personība ir empātiska savas tautas vajadzībām, tad derēs amatam Rīgas pilī. Ja spēj saprast šīs prasības un vajadzības, izstrādāt stratēģiju problēmu atrisināšanai un uzraudzīt ilglaicīgas Latvijas attīstības plānu, tad laidīsim šo cilvēku pie valsts tālredzīgās pārvaldes kloķiem. Tā kā ap 20% pasaules iedzīvotāju ir empātiski cilvēki, tad arī katrs piektais mūsu valsts iedzīvotājs ir uzticams un dāsns pret apkārtējiem un tieši no šo ļaužu vidus sāksim meklēt nākamo Latvijas valsts prezidentu.

Vai citur ņem vērā šo aspektu? Jā, piemēram, somi vai islandieši daudz merkantilāk uzlūko savus pretendentus nekā latvieši. Proti, vai no „viņa“ vai „viņas“ politikas mums būs kāds konkrēts labums visiem. Turpretī postsovjetiskajās valstīs vairāk novērojams „labo cilvēku“ skaistumkonkursa rezultāts. Tā kā izpratne par to, kas ir „labs cilvēks“, krietni atšķiras, tad šādas izvēles rezultātā var sarūpēt savai valstij „zemanus“ un „āderus“. Tāpat tas notiek arī pie mums.

Bezmaksas luksusa ekskursijas jeb starptautiskā politika

Vairumam prezidenta amats asociējas ar izrādīšanos ārzemēs un bezmaksas ekskursijām angļu valodā. Par to joprojām tiek runāts daudz. Valodas prasme izvirzīta kā noteicošais arguments. Vai tā ir? Njā, daļēji. Šis amats nav tikai izrādīšanās uz āru, lai gan valsts reprezentācija ir būtiska prezidenta darba sadaļa.

Kā tad līdzšinējie ir tikuši galā ar saviem pienākumiem? Viena daļa no viņiem uztvēra reprezentatīvo daļu kā vienīgo pienākumu un braši izmantoja visas ekskursiju iespējas pasaules apbraukāšanai: Karalienes mātes dzimšanas dienas un Kremļa politiskos „tusiņus“ ieskaitot. Mums tika stāstīts (no kancelejas PR dienesta cilvēku un lidmašīnā sekojošo vietējo žurnālistu puses) par to, „cik lieliski viss notiek“ un „cik sajūsmā ārzemes ir par mums“, un mēs tam noticējām par 100%, lai gan patiesība bija kaut kur pa vidu. Galu galā neiesim taču tagad godīgi noskaidrot, kā īsti bija, ja tāpēc var iznākt sabojāt garastāvokli tagad. Protams, ka ne. Taču viena lieta ir svarīga – prezidents, pirmām kārtām, ir tieši savas valsts augstākais vadītājs un tikai pēc tam tās reprezentētājs ārzemēs. Ar otro pienākumu līdzšinējie mūsu prezidenti ir tikuši galā atšķirīgi veiksmīgi. Vislielākā pateicība te pienākas Guntim Ulmanim kā pirmajam mūsu brīvās valsts simbolam ārzemēs. Viņam bija jāsāk. Kā Latvijas veidols viņš strādāja apzinīgi, uzrunāja ārzemēs cilvēcīgi laipni, nedaudz klusināti, taču tieši tāpēc – simpātiski. Par to viņam paldies.

Daudz bēdīgāka bija „superpensionāra Bērziņa“ pārprastā ņemšanās pa Briseli, uztverot sevi kā „padomju laika sagādnieku“ vai mēmu karogu, kas uzvilkts mastā bez vārdiem. Lielākā daļa bijušo prezidentu neattaisnoja mūsu cerības. Iespējams, ka viņi bija labi cilvēki un tādi ir joprojām, taču amatam šo viņu konkrēto prasmi nevajadzēja. Kurš vainīgs pie tā, ka mēs neesam apmierināti ar to, kā vairums Latvijas prezidentu ir pārstāvējuši mūsu valsti ārzemēs un vada labklājības projektu pašmājās? Iespējams, ka vainīgie ir tie, kas intensīvi meklē nākamo pretendentu uz šo amatu jau tagad, neiedziļinoties profesijas prasībās, kas šim pretendentam tiek izvirzītas.

Mani nepārliecina gavilēšana, raķešu šaušana vai emocionālie imperatīvi Egila Levita kandidatūrai, jo visi saka, ka „ļoti, ļoti piemērots“ jeb „vienīgais piemērotais“, taču nepaskaidro, kāpēc. Neuzrunā koķetēšana ap liepājnieka, bijušā Šķēles partijas politiķa Ulda Pīlēna kandidatūru, jo nav skaidrs, kādu stratēģiju viņš spēj piedāvāt mūsu valstij un tās cilvēkiem, ja pats pieder pārtikušāko ļaužu klāstam. Nav saprotams, kāpēc Sandra Kalniete.

Godīgi sakot, visas šīs publiskās kampaņas un optimisma zalves spontāni izvirzīto kandidātu labā runā viņiem pašiem par sliktu. Publiskā doma nogurst no tukšas pļāpāšanas un kļūst neiecietīga pret pārmērīgi ilgi eksponētiem „labajiem cilvēkiem“. Pagaidām mums nav neviena bijušā prezidenta, kuru mēs varētu tā kā somi, piemēram, piedāvāt starptautiskajai politikai. Nav arī (no viņu vidus) sabiedriski aktīvu cīnītāju par kādu konkrētu problēmu. Nav sabiedrisko procesu veicinātāju vai idejisko līderu noteiktām sabiedrības grupām. Pēc pilnvaru nolikšanas var saklausīt no viņu puses vienīgi klusumu (izņemot Vairas Vīķes-Freibergas privātās aktivitātes ārzemēs). Tāpēc nav saprotams, kāpēc mēs maksājam par eksprezidentu automašīnām, piešķiram viņiem dzīvokļus un sekretāres, ja valsts labā viņi pārtrauc strādāt pēc pilnvaru beigām. Labs politiķis, tieši tāpat kā labs ārsts, pensijā neiet. Viņš turpina glābt cilvēkus visās situācijās un laikos.

Vai valsts prezidents mums vispār vajadzīgs?

Zinu, ka neesmu oriģināla, uzdodot šo jautājumu. Par to ir diskutēts iepriekš, stāstītas anekdotes un risināti pamācoši dialogi. Taču jautājums savu aktualitāti nav zaudējis joprojām. Mums ir parlamentāra spīkers, kas var uzņemties reprezentācijas pienākumus prezidenta vietā. Ja šis amats ir vajadzīgs cilvēkiem, kas savā profesijā ir sasnieguši maksimālo un tagad vēlas izbaudīt prezidenta krēslu kā savas karjeras trumpja bonusu, tad, lūdzu, neatbalstīsim šīs kandidatūras. Pats fakts, ka cilvēks tiecas pēc prezidenta amata kā sava mūža apbalvojuma, ir slikta zīme. Viņš nestrādās, bet baudīs amata piedāvātās iespējas. Domāju, ka vairums no pašlaik aktuālajiem kandidātiem šim amatam ir tieši šāda rakstura pretendenti.

Kam piedāvāt šo amatu, kuram netiek rīkots konkurss? Domāju, ka mums visiem kolektīvi nāktos nonākt pie secinājuma, ka prezidenta postenis nav paredzēts labam cilvēkam, bet gan konstruktīvai, mērķtiecīgai, harismātiskai personībai ar politikas kompetenci. Harisma vajadzīga mūsu tautas spārnošanai, konstruktīvisms – nākotnes stratēģijas izstrādāšanai. Latvijai ir vajadzīgas drosmīgas idejas par tās izrāvienu starptautiskajā trajektorijā. Mums ir vajadzīgs nesavtīgais un idejām pārpildītais Latvijas Lennarts Meri. Tādu arī meklēsim. Starp citu – tikai cilvēku ar humora izjūtu, jo Lennarts Meri tieši tāds arī bija.

Kas meklē, tas atrod.

Harmony party is Putin’s fifth column

Tvnet – Latvia | Sunday, October 5, 2014

It’s no big surprise that the pro-Russian Harmony party received almost one quarter of the vote, the Internet portal Tvnet believes: “Twenty-three percent for Harmony is neither surprising nor shocking. The party had already received 20 percent and more in past elections, and the majority of its voters have always been situated in the Latvian capital. Now, however, this pro-Kremlin party has managed to bring together those inhabitants of Latvia who want to live in a state of self-imposed isolation and who support party leader Nils Ušakovs’ efforts to make Latvia part of Putin’s empire. This is further evidence that many long for a return to the old Soviet era. It will be difficult to integrate the advocates of this colonialist mentality into Latvian public life. Those who voted for Harmony don’t want to be integrated. They want to go on being Putin’s fifth column in Riga, Daugavpils oder Liepāja.”

» To the complete press review of Monday, October 6, 2014

Saeimai izdevās mums iesmērēt prezidentu. Cepuri nost oligarhu priekšā! 1: 0 viņu labā.

2011.gada 2. jūnijā

”Sašķeltā Latvija izvēlas sev prezidentu”, – šodien notikumus Rīgā komentē zviedru TT.

Neprecīzi, bet fakts. Ārzemnieki neiedziļinās niansē, ka mums nav tautas vēlēta prezidenta. Viņi neko nezina par tautas konfliktu ar Saeimu.

Prezidentu vēl tauta.

Latvieši (tātad) dod priekšroku savam luksusa pensionāram prezidenta krēslā.

”Veco komunistu ievēlējat gan!” – ar ironiju balsī tikko telefoniski man pārjautāja zviedru žurnālisti, kas pasteidzās uzzināt ko vairāk par ” veco laiku cilvēku” Latvijas prezidenta krēslā.

Nav grūti prognozēt kā komentāru plūsma ārzemēs attīstīsies tālāk. ” Latvija pagriežas atpakaļ”, ” nostaļģija pēc PSRS” utt.

Andris Bērziņš ir liecība šim procesam.

Latvija pagriežas atpakaļ.

Jā, tā laikam ir, ka padomju laika rūdījums ņem virsroku.

Bērziņa ekonomista un tautsaimnieka kompetence var sajūsmināt tikai cilvēkus, kas īsti nesaprot, ar ko nodarbojas valsts prezidents. Demokrātiskajās valstīs prezidents un ministrs ar savām zināšanām faktiski pat nedrīkst jaukties nozares darbā.

Piemēram, zviedriem, ir formulējums, kas saucas ”ministra stūrēšana”, kas nozīmē nepieļaujamu augstākās amatpersonas iejaukšanos nozares darbā.

Diktatūru, tātad.

Bērziņš nedrīkst jaukties Latvijas ekonomikas un tautsamniecības stūrēšanā. Prezidents šādi rīkoties nedrīkst. Šim nolūkam ir ministrijas un Saeimas atbildīgās komisijas.

Prezidenta dimensija ir humanitārā.

Tieši šajā virzienā jaunais prezidents izskatās ļoti nepārliecinošs.

Pēc viņa pirmās preses konferences un kašķīgajām atbildēm žurnālistiem rodas iespaids, ka Latvijas jaunais prezidents īsti nesaprot, ko ir uzņēmies.

Nolūkojoties televīzijas ekrānā viņa niknajās replikas radās iespaids, ka mūsu jaunais vadonis vairāk atgādina Putinu, nevis normālas demokrātijas līderi.

Latvijas prezidenta nosodītā saeima ir iesmērējusi mums intelektuālu nulli prezidenta krēslā.

Aiz muguras nepārprotami rosās oligarhi.

Serve ir izdevusies.

Oligarhi ir uzvarējuši.

Nākamos 4 gadus mūs gaida daudz nepatīkamu pārsteigumu.

Andra Bērziņa stāšanās Latvijas visaugstākajā amatā ir ūdens ledus vezums, kas uzgāzies virsū mūsu Ceriņu revolūcijai.

”Viņam’ un ”viņiem”  tādu revolūciju nevajag.

Tāpēc ziedoša ceriņkrūma vietā tagad rēgojas slapja kaudze.

Cerams, ka mēs to atcerēsimies nākamā referenduma laikā un izvēloties nākamos Latvijas parlamenta deputātus.

Cerams, ka tauta nevēlēs tos, kas šodien izvēlējās Bērziņu un ledus vezumu ceriņkrūma vietā.

Gan jau mēs savus varoņus uzzināsim.

🙂

PS. Jauno prezidentu es kritizēju pirms nedēļas par intektuālā kapitāla trūkumu. Savā runā saeimā pēc ievēlēšanas Berziņa kungs centās šo vārdu  in-te-lek-tu-āls izrunāt, taču tas viņam  neizdevās.  Ar šo jomu viņam tiešām ies grūti 🙂

Un vēl: tagad mums kļuva skaidrs, ka saeimā, bez Zaļiem zemniekiem un PLL ir vēl viena oligarhu kontrolēta partija. Un tā ir Saskaņas centrs. Ceru, ka vēlētāji to ņems vērā rudenī, kad gribēs izmēzt parlamentu no oligarhu partijām!

Vai mēs nokratīsim oligarhu spāņu zābaku no mūsu valsts tagad, jeb ”viņiem” izdosies mums rīt visiem iesmērēt ”garīgu ubagu” par prezidentu.

Absurdā deputātu līderisma psiholoģija. Nīstā Saeima un ”naida ideoloģija”.

2011.g. 1. jūnijā

Rīt (par atlaistiem pasludinātie) parlamenta deputāti vēlēs mūsu valsts augstāko amatpersonu. Mēs kā nepilngadīgi bērni noskatīsimies.

Aiz stikla.

Pēc Zatlera sestdienas paziņojuma lietas vairs nav vakarējās. Saeima vairs nav parasta, tā ir jau ”nīstā Saeima”.

Tā rīkosies kā pašai tīk. Ievēlēs to, ko gribēs.

Mēs noskatīsimies un pēc tam  būsim spiesti samierunāties to Latvijas valsts prezidentu, kuru ”nīstā saeima”  mums piešķirs.

Negribētu tagad diskutēt par šo fenomenu, kas pieļauj, lai tauta Latvijā tiktu pasludināta par nepilngadīgu un nenobriedušu.

Šoreiz par ko citu.

Es gribētu noskaidrot, kāpēc politiķiem ir modē nesimpātiskums tautai.

Būt nesimpātiskiem patīk ne tikai oligarhiem, bet arī gaidāmajiem prezidenta kandidātiem.

Klausoties Latvijas radio Krustpunktus (pa ceļam uz Liepāju), dzirdēju, ka tautai ”Bērziņš nepatīk’’.

Intelektuāļiem arī ne.

Patīk vienīgi dažām oligarhu partijām.

Jā, šis cilvēks – Andris Bērziņš ir nesimpātisks un pats ar saviem izteicieniem un rīcību šo efektu ir panācis.  Šeit nav runa par viņa cilvēcīgājām īpašībam, vecumu vai kādiem nelabojamiem fiziskiem defektiem.

Prezidents var būt invaldīds, sēdēt invaldīda krēslā (tādi gadījumi vēsturē ir bijuši), taču harizmai un humanitārajam intelektam ir jābūt.

Andrim Bērziņam šādu īpašību nav.

Tāpēc šajā gadījumā izraisās jautājums – kāpēc Latvijas politiķi ir gatavi paši būt nesimpātiski tautai (rīkoties pret sabiedriskās domas strāvojumiem) un izvirzīt kā prezidentus nepiemērotus kandidātus, kas, piemēram, neprot izteikties latviešu valodā.

Es augstu novērtēju Zatlera sestdienas rīcību, taču joprojām uzskatu, ka ne viens, ne otrs nav cienīgs Latvijas valsts prezidenta kandidāts.

Latvijā ir cilvēki, kas varētu šo amatu ieņemt, taču deputāti tos neredz.

Oligarhu interesēs ir izvirzīt manipulējamas lelles.

Viena no lellēm mūs sestdien patīkami pārsteidza.

Jā, protams, ka Zatlers to darīja savtīgi.  Protams.

Taču rezultāts var izrādīties viņa prognozēm neatbilstošas.

Var iznākt kā ar Gorbačova  ”perestroiku”, t.i., PSRS vadītājs gribēja mazliet piekrāsot, bet iznāca valsts kapitālais remonts. ”Ļaunuma impērija”  sabruka.

Jūtu šo situāciju pašlaik Latvijā. 

Vai nu mēs nokratīsim oligarhu spāņu zābaku no mūsu valsts tagad, jeb ”viņiem” izdosies mums  rīt visiem iesmērēt ”garīgu ubagu” par prezidentu. 

Skatoties Latvijas ”zemnieku” un ”oranžos” politiķus ekrānā var redzēt, ka līderismu viņu mācījušies no veciem ASV ”pletnes dresētājiem”. Viņu ideoloģija ir spītēt, darīt visu ar varu, par spīti sabiedriskajai domai un veselajam saprātam.

Riebt, kaitināt, izrādīt varu, apņirgt sabiedrībai būtiskus jautājumus ar moto -”jo jums sliktāk – jo mums labāk”.

Ja tauta grib ”meitu” , viņi – ”kleitu”.

Tā rīkojas diktatūrās.

Tā dara lielajās valstīs, kur saites ar sabiedrību ir garas un mārketinga struktūrai piemērotas.

Mazajās valstīs tās nemēdz darīt.

Latvija nav liela valsts un tieši tāpēc šeit PR nostājas politiskā mārketinga vietā.

Savādi, ka Latvijas politiķi to nesaprot.

Savādi, ka viņi atļaujas būt nesimpātiski.

Ūdens smeļas mutē.

Cilvēki (klausoties politiķu, ierēdņu pletnes cirtienus) masveidā pamet valsti.

Aizbraukšana ir nostājusies tautas demonstrāciju vietā.

Tauta novēršas un pamet savu valsti un valodu.

Politiķi un vara to neredz.

Aklums, muļķība vai aprēķins, kas robežojas ar pašnāvību?

Vai miljonārs bez zobiem un garīgs ubags būs Latvijas prezidents?

2011.gada 27. maijs

Mūsu nākamais prezidenta kandidāts Andris Bērziņš tikko intervijā Neatkarīgajai apgalvoja, ka ”pasaulē ubagi nevalda un tikai pie mums dažs labs domā, ja izvirzīs pēdējo nabagu, tad viss būs kārtībā”.

Vai miljonārs spēs sakopt Latviju, ja to nespēj izdarīt ar saviem zobiem?

Turpat viņš norāda ”uz vāciešu filozofiju – ja tu nespēj priekš sevis, tad nespēsi arī priekš citiem”.

Šim prezidenta kandidāta zemajam domu lidojumam un loģikas savārstījumam ir absurds kopsaucējs.

Pirmkārt – pasaules politikā cilvēku ietekmi nenosaka iedalījums ”miljonāros” un ”ubagos”.

Pie varas ir neskaitāmi cilvēki, kas paši nav sarausuši sev miljonu un ar to faktiski lepojas.

Tādas ”vāciešu filozofijas” arī nav. Ir konkrēti klasiķi un neviens no viņiem šādi nav formulējis Bērziņa absurdo apgalvojumu.

Skumji, ka prezidenta kandidāts svaidās ar pašizdomātiem citātiem. Prezidenta amatā ”no kanceles” nedrīkstētu burbuļot kā savā lauku virtuvē.

Otrkārt – paskatoties uz Bērziņu TV ekrānā un fotogrāfijās kļūst skaidrs, ka viņa ķermeņa valoda un izskats, tēls un garīgā izstarojuma trūkums liecina, ka viņš spēj parūpēties tikai par sava naudas maka biezumu visu pārējo uzskatot par otršķirīgu – piemēram, savu personisko izskatu, valodas plūdumu, analīzes spējas un humanitāro intelektuālo kapitālu ieskaitot.

Tātad – viņam ir raksturīgs kampēja pasaules uzskats (pēc viņa loģikas cilvēks ir vai nu miljonārs vai ubags), t.i. –  ja neproti nokampt no valsts, un citiem – esi muļķis un Bērziņš ir nokampis un tieši tāpēc ”nav muļķis” un der par prezidentu.

Otrkārt – viņa biogrāfija pierāda, ka visa viņa bagātība ir izveidojusies kampjot.

To viņš prot (miljoni un gigantiskā pensija).

Ar kampšanu mūsu prezidenta kandidāts saprot tautsaimniecību (normālas uzņēmējdarbības vietā).

Acīmredzot kampšana un tautsaimniecība pēc viņa loģikas ir sinonīmi.

Izskatās, ka ”lielā nauda” viņam pašam nav devusi neko, jo intelektuālais līmenis viņam ir ekstrēmi zems un izskats – valsts prezidentam nepiemērots.

Bērziņš ir nekopts cilvēks – iekšēji un ārēji. Prezidenta misijai viņš vienkārši neder.

Intelektuāli sekls, spriežot provinciāls, ārēji nekopts – bez harismas.

Tāpat kā Zatlers.

😦

Bērziņš nespēj formulēt domas latviešu literārās valodas līmenī. Valodas nabadzība ir simptoms gara nabadzībai. Diemžēl.

Analfabēti – miljonāri faktiski nav nekas jauns. Pasaules vēsture tādus pazīst.

Taču es šaubos vai mums šāds ”non literacy” ir vajadzīgs kā valsts prezidents.

Latvijas oligarhiem viņš ir ideālā nulle. Manipulējams kā uzgriežamais spēļu autobuss.

Mums pārējiem = Latvijas tautai (pēc viņa loģikas – ubagiem) šāds cilvēks būs tukša vieta prezidenta krēslā.

Nākamais prezidenta kandidāta citāts – ” protams, ja tu spēj priekš sevis, tas negarantē, ka tu gribēsi darīt arī priekš citiem. Bet, ja nav prasmes darīt sev, tas izslēdz prasmi veikt kaut ko citu labā”, – tā uzskata prezidenta kandidāts.

Persona, kas neizstaro nedz intelektuālu dziļumu, analīzes spējas, humānismu vai harismu (tātad neatbilst prezidenta amatam) pati deklarē, ka ”spēj” un ”negarantē, ka gribēs to darīt”.

Tā teikt – paklīrējas arī!

Liekot mums saprast, ka latviešu tautai jābūt pateicīgai par to, ka mežsargs ir gatavs nākt strādāt par kapteini uz kuģa.

Paldies – nevajag.

Iztiksim bez kampējiem valsts augstākās, reprezentējošās amatpersonas krēslā.

Pats viņš savu nekompetenci nejūt.

Diskomforta laikam nav.

Laikam viņa tuvumā nav spoguļa.

Tieši šīs paškritikas trūkuma dēļ, viņu nedrīkst laist pie augstā amata kloķiem.

Mūsu labā viņš neko nevarēs izdarīt, jo viņa spoguļattēls nav iepriecinošs.

Tikai viņš pats to neredz.

Diemžēl.

Kā mums mēģina iesmērēt ”melnu zirdziņu” par valsts vadītāju

2011. gada 23. maijs

Pavasara pērkona lietus Latvijā šodien ieradies kopā ar valsts prezidenta skaistuma konkursa uvertīru.

”Zaļie un Zemnieki” (partija) izraudzījušies savējo skaistuli, kas šoreiz izrādās deputāts un pensionārs vienā personā ar vislatviskāko uzvārdu – Bērziņš.

”Ar vai bez peldkostīma” viņš patīk oligarham un kolhozu/partijas eksfunkcionāriem.

Nav grūti paredzēt ārzemju mediju komentārus šī pretendenta virzienā – ”Latvijas atgriešanās PSRS pagātnē”.

Toreiz – (pirms 1991. gada)  PSKP/LKP nomenklatūra visu stūrēja no augšas. Uzbrēcieni bija normāla komunikācijas metode ”pa vertikāli” un augstāko funkcionāru patvaļa – menedžmenta stūrakmens.

Tagad kompartijas bosu darījumu mentalitāte uzzied no jauna – 20 gadus pēc ”dzelzs priekškara” krišanas.

Vilki ir mainījuši kažoku, bet tikumu (izrādās) – nē. 

Nepievilcīgo ainu tagad varam aplūkot Latvijas Prezidenta skaistumkonkursa šķebenajos ievada akordos.

Aiz melna leļļu teātra priekškara notiek stumdīšanās.

Pēkšņi – virs skatuves parādās lelle – ”melns zirdziņš” ar uzrakstu – ”prezidents = banķieris = deputāts”

Trombonu solo, gaviles. Pa gaisu lido maijpuķītes.

Urrra!

Lembergs vēlas un viņš bīda melno zirdziņu par valsts prezidentu. Neraugoties, vai mēs – ”tauta, kuru prezidents pārstāvēs”  vēlamies vai nevēlamies šo cilvēku redzēt šajā svarīgajā krēslā.

Šovs Ostankino televīzijas stilā iet vaļā.

Tieši tāpat kā ”Jaunajā vilnī” Jūrmalā – konkursam un izpildītājiem nav nozīmēs – galvenais varonis ir žūrija un ”lāpstas ar cipariem”, kas nosaka balsojumu.

Melnais zirdziņš ir iecerēts un būs!!!!

Skaņas fons pastiprinās un aiz ziedu pušķiem sāk šļakstināties arī strūklakas un gavilēt vīru koris. 🙂

Mums – parastajiem reņģēdājiem par šo cilvēku – Lemberga ”trumpja dūzi” nekas nav zināms.

Melnais zirdziņš ir tik anonīms, cik vien iespējams un šķiet, ka tieši šis apstāklis prezidenta ”bīdītājiem”  šķiet lielākais sasniegums.

Ja mēs nezinām neko (pērkam kaķi maisā)…tad ko gan mēs varam iebilst pret ”šo kaķi”?

Izrādās, ka varam gan. Tāda ir PR loģika. Varam.

Nevar divas reizes izmantot ”Freibergas izraudzīšanās” tehniku un cerēt uz pozitīvu iznākumu.

Spēlējot zem galda ar aizklātām kārtīm. 

Melnā zirdziņa bīdīšana atgādina melna kaķa ķeršanu aptumšotā istabā.

Nevar zināt ko noķersim – piraiju vai vanckaru.

Šādi nemēdz spēlēt tīri un godīgi.

Šādā ceļā parasti mēdz iesmērēt.

Pa kluso.

Tieši šis veids, kādā nākamais prezidents no ”zemnieku” puses tiek izraudzīts, kompromitē pašu prezidenta amata kandidātu.

Šis cilvēks … Iespējams… ir labs, gudrs, skaists un vienreizēji harizmātisks, taču viņa prezentēšanas veids atgādina iesmērēšanu.

Mums mēģina iesmērēt ”melnu zirdziņu” par valsts vadītāju un cer, ka mēs….

Jā, uz ko cer šie ”zemnieku” prezidenta bīdītāji?

Cer, ka mēs:

A) atmetīsim ar roku un apklusīsim?

B)  pārsteigumā (par tik cinisku un bezkaunīgu piegājienu) stāvēsim kā paralizēti?

C)  pateicībā aplaudēsim?

D)  Nemaisīsimies pa kājām (ar saviem iebildumiem) un stāvēsim pie ratiem?

 Pat piedzērušam ezītim skaidrs, ka šādā veidā demokrātiskajās valstīs neizraugās augstākā valsts amata pretendentu.

Mums kā tautai ir tiesības uzzināt vairāk par šo cilvēku un izteikt savu viedokli pirms balsotāji ķeras pie balsošanas pogām parlamentā.

Vai nu mēs neesam demokrātiska valsts un dreifējam atpakaļ pie totalitārisma?

Vai mūsu valsts vadītāji nav sapratuši, ka totalitārisma metodes Latvijā vairs nedarbojas menedžējot arī valsts pārvaldes stūrakmeņus.

 Tāds stils nebūs saprotams arī Eiropai. Pasaulei. Galaktikai un piena ceļam.

Par šo pašu tēmu agrāk: http://sandraveinberga.lv/2011/05/20/melnais-zirdzins%e2%80%9d-ka-latvijas-prezidenta-amata-kandidats/

Kāpēc Kremlis grib, lai Latvija pārvēl Zatleru? Prezidenta vēlēšanu kampaņā ieslēdzas Krievijas ārpolitikas propagandas spēcīgākā svira.

Poznera intervija ar Zatleru Krievijas TV 2011.g. 24. aprīlis.

Stopkadrs no sarunu šova Pozner ar V. Zatleru. Poznera intervija ar Zatleru

2011.gada 26. aprīlī.

Pirms pāris dienām Krievijas ietekmīgākais televīzijas kanāls Pervij Kanal (bijušais PSRS Centrālās Televīzijas pirmais kanāls), kuru kontrolē Kremlis (51% akciju pieder Krievijas valdībai un atlikušās citiem Kremlim uzticamiem akcionāriem) pārraidīja interviju ar Latvijas prezidentu Valdi Zatleru.

Un nevis kaut kādā raidījumā, bet gan šī kanāla autoritatīvākajā un prestižākajā vizītkartē – sarunu šovā Pozner (kuru vada PSRS/Krievijas spēcīgākā ārpolitikas propagandas autoritāte jau kopš aukstā kara laikiem Vladimirs Pozners), veltot Zatlera kungam 52 minūtes.

 Zinot, ka Pervij Kanal un talantīgais žurnālists Vladimirs Pozners savus sarunu biedrus neizvēlas nejauši ne laika, ne personību ziņā, tad nepārprotami Kremlis signalizē, kurš Kremlim būtu gana derīgs kā sarunu partneris no Latvijas puses arī turpmāk.

 Vladimirs Pozners to pateica arī neslēptā tekstā programmas beigās, ka televīzijai kā tādai ir milzīga ietekme uz cilvēku priekšstatu veidošanu par citām valstīm un, ka tā mēdz tādas valstis kā Irāna parādīt tikai negatīvā gaismā, lai gan dzīvē tās ir pavisam jaukas valstis ar skaistām sievietēm utt.

 Vārdu sakot, Poznera kunga vēstījums bija, ka tagad arī Kremļa kanāls, kas līdz šim Latviju rādīja pamatā negatīvā gaismā, ir mainījis kursu un grib parādīt Latviju un tās prezidentu no citas puses.

 Cits jautājums, vai Valdis Zatlers spēja parādīt sevi kā gudrs, dziļš, jaunu domu un ideju pārpilns, harizmātisks, politikā un citos jautājumos kompetents Latvijas simbols, par kuru mums latviešiem būtu lepnums?

 Diemžēl, nē…. Spriežot pēc interneta vidē lasāmiem komentāriem kauna un neērtības sajūta pārņēma ne tikai mani, skatoties šo neveiklo sarunu, kurā Latvijas prezidents atstāja intelektuāli daudz zemāka un primitīvāka (lai neteiktu – infantilāka) saruna biedra iespaidu.  Bet laikam Kremlim arī vajag tieši tādu Latvijas prezidentu?

 Lai arī Pervij Kanal kā globāls TV kanāls veic Krievijas ārpolitikas propagandas misiju visā pasaulē, nezin vai šoreiz Poznera šova mērķis bija parādīt Latvijai, cik mums nepiemērots prezidenta kandidāts? Vai jādomā, ka  šajā gadījumā Medvedevs, Putins un Pozners būtu tik ciniski kā Šķēles kungs savā laikā Jūrmalgeitas sakarā, komentējot kādi cilvēki jāievēl atbildīgos amatos… 🙂

 PS. Mans viedoklis par Zatlera kungu kā prezidentu galīgi nenoniecina viņa ārsta un ķirurga talantu, kur viņš tiešām esot autoritāte.