Kā nomainīt deputātus? Vēlēšanu slepenais ierocis – svītrot pirmos piecus. Vai iecerētais izdevās?

2014.gada 6.oktobrī

Vēlēšanas jau aizvadītas.

Tagad ir interesanti pavērot kā iedarbojušies dažādi priekšvēlēšanu akcenti. Viens no tiem bija arī mūsu iniciētā akcija “svītrosim pirmos piecus”.

Man šķiet, ka iecerētais īstenojās un vēlētāji aktīvi svītroja partiju piedāvāto kandidātu sarakstus.

Protams, ka visi nebija konsekventi un “nepieturējās tikai pie pirmajiem pieciem”, taču galarezultāts ir lielisks – tauta aktīvi piedalījās savu “tautas kalpu” izvēlē ar rakstāmo rokās.

Kā Jums šķiet, cienījamo lasītāj?

Ar šo publicēju rakstu, kuru biju piemirsusi publicēt savā blogā.

Tātad – tagad jūsu uzmanībai 29. septembrī publicētais raksts “Kā nomainīt deputātus? Vēlēšanu slepenais ierocis – svītrot pirmos piecus”.

Edijs Palens.LETA

Pēc dažām dienām būs klāt vēlēšanas. Lielu entuziasmu no vēlētāju puses pagaidām nemana. Skepses iemesls nav tālu jāmeklē. Tas atrodas tepat līdzās: pieviltu politisko cerību izskatā un draud ar kārtējo vēlētāju skaita kritumu pie vēlēšanu urnām Rīgā, Liepājā, Babītē un Alūksnē.

«Es uz vēlēšanām šogad neiešu,»

atzīstas Māra un paskaidro, ka «nezinot, par ko balsot». Kāpēc viņa nebalsos par to pašu partiju, kurai piešķīra savu balsi pirms četriem gadiem? Tāpēc, ka Vienotība savu sponsoru spiediena rezultātā esot būtiski sarūgtinājusi viņu ar savu balsojumu pret uzturēšanās atļauju pārdošanas ierobežojumu ārzemniekiem (Krievijas pilsoņiem). Principā viņa esot Vienotības vēlētāja, bet tagad vairs nezinot, «kur savu balsi likt», jo «Vienotība esot savu vēlētāju pievīlusi». Politiķu darbi neatbilstot solījumiem.

Aivars arī vairs negrib balsot par Vienotību tāpēc, ka valdības koalīcija joprojām nav atrisinājusi Maxima traģēdijas izmeklēšanas lietu un «neviens nav sodīts par nelaimīgo cilvēku nāvi zem lielveikala drupām» – prāto Aivars, un viņam var piekrist.

Tante Ilona parasti balso par Saskaņas Centru, jo Ušakovs Rīgas pensionāriem ir piešķīris bezmaksas braukšanu sabiedriskajā transportā. Taču tagad Ilona vairs nebalsošot par šo partiju, jo viņu nobiedējuši Nila Ušakova tuvākā sabiedrotā Vladimira Putina iniciētā Krimas okupācija uz karš Ukrainas austrumos. «Nu vairs nezinu, par ko balsot, jo man bail, ka nesāk karot tepat pie mums Juglā,» viņa skaļi secina un klusi nopūšas.

Arnolds domā tāpat. Arī viņus abus var saprast.

Vilis ir nikns uz «veco politisko spoku parādīšanos» Šlesera un Godmaņa partijā un tāpēc vēlēt neiešot arī viņš. «Vienreiz jau noveda Latviju līdz kliņķim un tagad grib tikt pie siles atpakaļ» – viņš šņāc. Arī Vili var saprast.

Taņa joprojām nevar pateikt – ies vai neies uz vēlēšanām, jo arī viņai neesot par ko balsot. Krievu valodu kā otro valsts valodu viņa negribot un nacionālboļševiku retorika viņai nešķiet pievilcīga. Viņai vajagot ko jaunu un cerīgu.

Artjoms nesen pārcēlies no Rēzeknes uz Rīgu un vēlēt negrasās. Neesot partijas, kas konstruktīvi un progresīvi pievēršas latviešu – krievu kopējiem jautājumiem, un tāpēc viņš palikšot sestdien mājās uz dīvāna. Pie televizora.

Andis ar Marutu parasti balsojot par Nacionālo Apvienību, bet šoreiz gan viņi vēlēt neiešot, jo «vecā, labā partija tagad esot puritāniski stulba», jo pieslejas pašmāju putinistu ierosinātajiem grozījumiem Bērnu aizsardzības likumā «un tāpēc modernu cilvēku balsis nav pelnījuši» – tā Maruta.

«Sirsniņpartija» Ingūnas Sudrabas vadībā šoreiz nepatīk Zaigai ar Mārtiņu. Sākumā esot gribējuši par to balsot, taču līderes slēpšanās reklāmās aiz svešas «aktrises balss» radījusi iespaidu, ka arī politikā Sudrabai var nepietikt spēka runāt pretī ietekmīgo partijas sponsoru diktātam un savējo politiku viņai var neizdoties realizēt. «Tas, kurš baidās runāt ar mani savā balsī, nav manas balss cienīgs,» ducina Mārtiņš. Arī viņu var saprast.

Paredzot, ka vēlētāju aktivitāte šajās 12. Saeimas vēlēšanās varētu būt vēl zemāka nekā iepriekš, ir jāsāk domāt par to, kā iespējams sodīt politiķus, kas pievīluši savus vēlētājus, tātad – mūs visus.

Kā sodīt politiķus, kas pievīluši savus vēlētājus

Pirmais solis šajā – sodīšanas virzienā parasti ir vēlēšanu boikots. Otrais – apzināta sabojātu biļetenu mešana urnās vai nepazīstamu sīkpartiju atbalstīšana. Trešais – tukša klaigāšana, ka «jābrauc prom no valsts», jo «šeit viss ir pērkams, ieskaitot likumus un politiku».

Visi šie «pārbaudītie paņēmieni» neko nedos, jo izvirzītie politiķi tiks ievēlēti arī 12. Saeimā pat tad, ja uz vēlēšanām ieradīsies tikai 33 vēlētāji.

Paradoksāli, bet fakts.

Ko mēs varam darīt lietas labā?

Kā uzvesties vēlēšanās, ja labā un universāli pareizā partija pie Latvijas horizonta vēl joprojām nav parādījusies un mums ir iespēja balsot tikai par tiem, kurus ir apstiprinājis Cimdars un Co?

Mēs varam likt lietā savu slepeno ieroci un pie Saeimas barotavas palaist citus – jaunus, svaigus, iespējams, neuzbarotus, nekorumpētus «rukšus» kaut vai no tām pašām partijām.

Demokrātijas defekts

Pirms nedēļas Latvijas juristu un politologu autoritāte Egils Levits Latvijas Universitātes Jāņa Čakstes auditorijā1 konstatēja, ka demokrātijai Latvijā ir arī defekti. Viens no tiem esot finansētāju pārāk lielā ietekme uz Latvijas politisko partiju balsojumu aktivitātēm. Partiju finansētāji un viņu alkatīgās prasības mūsu politiķiem nereti šķiet svarīgākas pat par mūsu – vēlētāju vajadzībām.

Tāpēc Latvijas «tautas kalpi» nereti tiecas rīkoties 100% tā, kā vajag «naudas maisiem» un nevis mums – tautai, vēlētājiem.

Politikā ir jābūt cilvēkiem, kuri savas «Maslova piramīdas» pamatus jau ir ielikuši. Kad pamata vajadzības ir apmierinātas, tad var īstenoties, strādājot valstij un sabiedrībai. Diemžēl šobrīd (pārāk) daudzi iet politikā, lai apmierinātu savas pamatvajadzības.

Tāpēc daudzu Jēkaba ielas iemītnieku labums (nereti) tiek novērtēts augstāk nekā Latvijas sabiedrības kopējais labums. Šis ir ļoti nepatīkams Latvijas demokrātijas defekts. Pasaulē ir neskaitāmas demokrātiskas valstis, kurās partiju sponsori nespēj diktēt politiķiem likumus un rīcību tik skarbi, noteikti un bezkaunīgi, kā tas notiek Latvijā. Ir valstis, kurās deputātiem ir stingrs politiskais mugurkauls, principialitāte un nav vēlēšanās izmantot savu politisko karjeru savtīga materiālā labuma iegūšanai. Mums atliek cerēt, ka nākamie ievēlētie deputāti un partijas pamazām iemācīsies nerīkoties tā, kā vajag kādam «naudas devējam», bet gan dos priekšroku vēlētāju prasībām. Cerams, ka šīs pārmaiņas uz labu pamazām ieviesīsies pašas no sevis arī pie mums, līdz ar postsovjetiskās paaudzes alkatīgo politiķu nomaiņu. Tālākā nākotnē mēs varētu nodrošināt arī to, ka partijas vairāk finansē no valsts budžeta un tiek ierobežota maksimālā viena ziedotāja ziedojuma apjoma plūsma (galu galā Bankas Baltija, Parex bankas un Liepājas Metalurga krahs + pērkamas tiesas mums izmaksā daudz dārgāk).
Taču mēs tik ilgi gaidīt nedrīkstam. Lai paātrinātu šo procesu, mums – vēlētājiem ir pienākums sodīt deputātus un viņu partijas, kas balso pretēji saviem solījumiem. Tā kā vēlēšanās mums «tiek piedāvātas» tikai tās partijas, kas ir pieejamas (nevis vēlamas), tad mums neatliek nekas cits, kā sākt apzinātu kolektīvu akciju – «novākt no siles rukšus, kas tur jau iekāpuši ar priekškājām» jeb izsvītrot no «savējās partijas» saraksta balsojuma biļetenā pirmos piecus deputātus.

Akcija «izsvītro pirmos piecus»

«Akcija «Izsvītro pirmos piecus» ir jau senāk radusies ideja,» stāsta Kalvis Apsītis. Idejas autoram Valdim Vītoliņam neesot patikuši līdzšinējie protesta balsojumu veidi (tukšās aploksnes, balsojumi par opozīciju vai sīkpartijām). Viņš (kā daudzi citi) esot pamanījis, ka deputātu kandidātus viena saraksta ietvaros atdala samērā neliels punktu skaits un ar diezgan nelielu balsotāju skaitu var panākt būtisku saraksta deputātu «rotāciju».

Tā arī radās ideja par akciju «Izsvītrosim pirmos piecus!».

«Viens no Saeimas kontrolieriem ir valsts prezidents. V. Vīķe-Freiberga atteicās parakstīt drošības likumu grozījumus un par tiem pat notika referendums, bet V. Zatlera «Rīkojums Nr. 2» vismaz uz brīdi mazināja Saeimas deputātu visatļautības sajūtu. Otrs Saeimas kontrolieris ir vēlētājs,» raksta Valdis Vītoliņš un piedāvā mums – vēlētājiem apzināti ieviest korekcijas mūsu iespēju robežās. Ja arī notiks tā, kā prognozē, ka nākamajā parlamentā mēs 4. oktobrī ievēlēsim tādas pašas partijas kā līdz šim, tomēr varam panākt, ka vecie vēži no Jēkaba ielas nama tiek izmesti no politikas saloniem.

Lai to izdarītu, lūdzu, rūpīgi iepazīstieties ar akcijas «Svītro pirmos piecus» loģiku. Valdis kā informācijas tehnoloģiju speciālists mums piedāvā īsu un viegli izpildāmu «programmu» jeb algoritmu. Tātad šādi mēs varētu rīkoties 4. oktobrī, ejot uz savu vēlēšanu iecirkni:

1) Tāpat kā parasti atrodiet sev ērtu vēlēšanu iecirkni un izvēlieties partiju, kuru vēlaties atbalstīt.

2) No saraksta augšgala izsvītrojiet pirmos piecus kandidātus, jo atrašanās saraksta sākumā (ja vien kandidāts nav izcēlies ar teicamu reputāciju un labi pamanāmiem darbiem) jāuzskata par kandidāta trūkumu. Ja esat pārliecināts, ka konkrētajam cilvēkam ir jāstrādā Saeimā, tad pieļaujiet izņēmumu, lai kāds arī būtu viņa numurs.

3) Visus citus kandidātus (pēc izsvītrotajiem pirmajiem pieciem) mainiet kā parasti – gan ar plusiņiem, gan svītrojumiem. Nesvītrojiet visus, jo tas nemainīs kandidātu relatīvo izkārtojumu. Tādēļ vēlams ievākt ziņas vismaz par dažiem simpātiskiem kandidātiem sākot ar 6. numuru, lai pēc tam nebrīnītos, kādēļ vispār par šo sarakstu nobalsojāt.

Vai akcija «Svītro pirmos piecus» ir taisnīga lieta?

Mums vēlētājiem ir pamats uzskatīt, ka sarakstu secību partijām nosaka nevis solidāra godprātība, bet gan iekšējā vai pat aizmuguriska vienošanās. «Daži politiķi (I. Rībena, A. Buiķis, J. Kursīte u.c.), kuri pēdējā brīdī mainīja partiju, ir apliecinājums tam, ka pat «ierindas» deputātam nav nekādas noteikšanas par to, kas un kādā secībā atradīsies sarakstos,» raksta autors.

«Svītrojot «lokomotīves», mēs nevis kādu īpaši sodām, bet nedaudz kompensējam nevienlīdzību aizkulišu spēlē, kurā daži spēlētāji ir ieguvuši priekšrocības.» Tā uzskata idejas autors.

Viņš domā, ka šāda vēlētāju rīcība vēlēšanās varētu nākotnē piespiest partijas godprātīgāk veidot savu deputātu sarakstus vēlēšanām, izvirzot saraksta sākumā jeb «pirmajā piecniekā» tikai tos savas partijas politiķus, kuri ir ieguvuši būtisku vēlētāju, nevis sponsoru atzinību.

Kāpēc no saraksta svītrot tieši pirmos piecus?

Valdis Vītoliņš domā tā: «Partijas parasti izceļ «pirmo piecnieku» bukletos, reklāmās, priekšvēlēšanu diskusijās. Turklāt, ja 100 deputātu vietas izdala ar 4 partijām un 5 vēlēšanu apgabaliem, iegūstam vidēji 5 deputātus no partijas vienā apgabalā, ar kuru ievēlēšanu rēķinās partiju sponsori.

Iebalsojot tajā pašā partijā citus cilvēkus, mēs veicinām rotāciju, un palielinām iespēju, ka deputāti rīkosies atbilstoši partijas deklarētajām (nevis tās sponsoru nedeklarētajām) vērtībām.»

Tātad, ja vairāki simti vēlētāju izsvītro no partiju sarakstiem tieši pirmos piecus deputātus, tad ir pamats prognozēt, ka neprincipiālo deputātu «tauku kārtiņa» no Saeimas zupas poda būs novākta.

Man šī ideja patīk.

Kā jums patīk akcija «izsvītrosim pirmos piecus», lai kaut ko mainītu mūsu valsts politikā nākošajos gados?


Jāņa Čakstes jubilejai veltīts sarīkojums „Latvieši un viņu Latvija”

Kalvis Apsītis «Vēlēt – tiesības vai pienākums?» http://www.demografija.lv/LU-JF-2014-09-20/velesanas-2014-09-20-isa-versija.pptx

Valdis Vītoliņš, «Priekšlikums politiķu rotācijai»

Nacionāla informatīvā telpa kā no demokrātijas virsprincipa izrietošs konstitucionāls pienākums

2014.gada 21.septembrī

Sandra Veinberga, RISEBA un Liepājas universitātes asociētā profesore, žurnāliste. Uzstāšanās prezidenta Jāņa Čakstes 155. dzimšanas dienai veltītajā pasākumā “Latvieši un viņu Latvija” Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē, 2014. gada 20. septembrī

Jānis Čakste bija ne tikai jurists, bet arī mans kolēģis, jo viņš aktīvi darbojās arī žurnālistikā. 1888. gadā gadā Čakstem izdevās atpirkt iknedēļas laikrakstu ”Tēvija” un kļūt par tā izdevēju un redaktoru. ”Tēvija” tolaik bija viens no visvairāk lasītajiem izdevumiem Kurzemē jo tas asi apkaroja muižnieku privilēģijas un cīnījās par latviešu pašapziņas celšanu.

ČakstePēteris Ērmanis par ”Tēviju” ir teicis, ka tas esot bijis viens no pašiem populārākajiem Kurzemes izdevumiem un jau 1891. gadā kļuvis par iecienītāko latviešu iknedēļas laikrakstu valstī. ”Kurzemnieki apzīmē Čakstes rediģēto laikrakstu par ”Kurzemes diženo ozolu”. Tas pilnīgi aizēnoja Jelgavā izdoto Latviešu Avīzi.” (Ādolfs Šilde, Valstsvīri un demokrāti, Grāmatu Draugs, 1985, 13.lpp).

”Ikviena pienākums ir ziedot daļu no sava laika vispārībai – latviešu tautai”, toreiz rakstīja Čakste un sludināja latviešu vienotības nepieciešamību cenšoties ar sava izdevuma palīdzību celt tautas nacionālo pašlepnumu: ”latviešu tauta sasniegs lielu panākumu”, – viņš apgalvoja un, neraugoties uz savām problēmām pirmā pasaules kara priekšvakarā, turpināja ticēt neatkarīgas un brīvas Latvijas idejai (Tēvija, 1890.gada 15. martā).

”Tēvija”, kuru parakstīja Jānis Čakste, apskatīja ne tikai zemkopības un biškopības jautājumus, bet arī pievērsās valodniecības, politikas un kultūras tēmām. Kā jau talantīgs žurnālists un atbildīgs izdevējs, Jānis Čakste pats rakstīja ievadrakstus savam izdevumam ”Tēvija” par nācijai būtiskiem jautājumiem.

Tas ir svarīgi.

Taču no mana viedokļa pats svarīgākais ir viņa ieguldījums cīņā pret cenzūru Latvijā. 1905. gada 22. februārī viņam izdevās panākt vizīti pie Krievijas preses uzraudzības dienesta priekšnieka Kobeko un pieprasīt iepriekšējas cenzūras atcelšanu, atbildības deleģēšanu, atbildību vispārējās tiesas priekšā un vienādas tiesības ar visu Krievijas presi (Tēvija, 1905. gada 2. marts). Tas bija negaidīti drosmīgs solis tiem laikiem un lielā mērā lika pamatu neatkarīgajai informatīvajai telpai, par kuru mēs tika daudz diskutējām šodien.

Tobrīd – pagājušā gadsimta sākumā, Latvijas iedzīvotāju pārkrievošana sita visaugstāko vilni. Brīdī kad krievu slavofils M. Menšikovs ar savu publikāciju Novoje Vremja pieprasīja Baltijas steidzamu pārkrievošanu, Čakste nekavējoties uzrakstīja pretrakstu un ironiski viņam jautāja ”kādēļ tad Dievs arī latviešus pasaulē licis? (Tēvija,1903. gada 20. augusts). Kā par šo laiku stāstīja mana vecmāmiņa, tad latviešu bērniem skolā tolaik esot bijis aizliegts savstarpēji sarunāties latviski. Par divu māsu sarunāšanos latviski Rozas skolā pamaskolniecēm Līnai, Olgai un Zelmai esot nācies saņemt bargu sodu – lineāla cirtienus pa plaukstām. Skolotāji tolaik izsekoja savus skolēnus un sodīja viņus par sarunāšanos latviešu valodā. Jānis Čakste savā avīzē tobrīd asi vērsās pret šo tendenci, to nosaucot to par ”neprātību”. Vienlaikus Čakste skarbi nostājās arī pret tiem latviešiem, kurus slavofilu direktīvas bija padarījušas padevīgus un tramīgus. Viņš rakstīja, ka tauta, kurai trūkst pašapziņas līdzinās cilvēku grupai, kas ” ir noslīkusi tautiskās pašnāvības peklē”. Ar šo Čakste nopēla ”līdēju” lomu, kuru tolaik esot izvēlējušies diezgan daudzi latvieši, lai iztaptu saviem dzimtkungiem (Tēvija, 1903. gada 20. augusts).

Pazīstama situācija arī šodien, kad Krimas krīzes un uzturēšanās atļauju masveida pārdošanas paisuma apstākļos, daudzi ir gatavi pārdot savas valsts neatkarību savu savtīgo biznesa interešu vārdā.

Jau tolaik Čakste augsti vērtēja preses kā tautas audzinātājas uzdevumu. Šo fundamentālo patiesību būtu vēlams medijos turpināt arī šodien. Brīdī, kad ik vakaru televizors mūs izklaidē līdz nāvei un avīzes vairs nespēj aizsniegties līdz saviem intensīvi izklaidētajiem lasītājiem, izveidojas situācija, ka nav vairs ko lasīt, klausīties vai skatīties. Izklaide ir aprijusi izglītošanu ar visiem zābakiem. Komerciālā mediju biznesa loģika.

Čakstes ideju par medijiem kā nācijas izglītotāju ir nosēdinājusi uz rezervistu soliņa.

Čakste esot bijis lielisks diplomāts. Viņam piemitusi spēja saglabāt optimismu arī visdrūmākajās situācijās, gatavība iedvesmot savus līdzgaitniekus ticībai brīvas Latvijas nākotnei. Viņš esot bijis spējīgs savienot patriotisma degsmi ar atbildības prasmi un esot spējis spert visus turpmākos soļus, kas bija nepieciešami Latvijas suverenitātes izcīņai. Tieši šāds cilvēks mūsu mazajai Latvijai tobrīd esot bijis vajadzīgs, lai tā kļūtu par pastāvīgu valsti.

Jo vairāk studēju Jāņa Čakstes pienesumu manas valsts vēsturē, jo vairāk pārliecinos par to, ka tieši šādā ranga politiķis mums atkal ļoti vajadzīgs šodien. Viņš esot spējis stāvēt pāri partijām un saglabāt maksimāli vēsu prātu izlemjot tautai svarīgos jautājumus. Būdams ”par lielu” Latvijas mērogiem.

Kur lai mēs atrodam šodien tika vajadzīgo Čakstes ideju un principu turpinātājus Latvijas politikā? Mediju darbā un nacionālās informatīvās telpas aizstāvībā.

Mūsu informatīvā telpa šodien – Krievijas ideoloģiskās agresijas apstākļos ir destabilizēta. Būtībā ir jārunā par laiktelpu, kas ir cieši saistīta ar atvērto rietumpasaules demokrātiskās pieejas rezultātu un tieši tāpēc mēs tikai nosacīti varam to uztvert kā izolētu jēdzienu. Informācija plūsma ir globāla un šībrīža informatīva saduļķojuma problēmas vēlāk tiks uztvertas tikai kā pārejošs piesārņojums.

Es ticu kā tā būs.

Iespējams, ka tieši šādi mēs kādreiz novērtēsim šodienas laiktelpas informatīvo piesārņojumu. Tā būs nākotnē. Taču šodien mēs Kremļa propagandas ideoloģiskos uzbrukumus Latvijai par to, ka Latviju no jauna vajadzētu atgriezt Krievijas ietekmes sfērā, nespējam novērtēt līdzsvaroti – Čakstes stilā. Starp citu, arī viņš 1906. gada 23. maijā, atbildot baronam fon Ropam, savā laikrakstā ”Tēvija” rakstīja par to cik ļoti atšķirīgi Latviju mīl tie, kam šajā valstī rūp bizness: ” jūsu apgalvojums, ka Jūs mīlot to latviešu tautu, var jau būt pareizs, tikpat pareizs kā tas, ka Jūs mīlat savu jājamo zirgu un jakts suni. Tikai to jums vajadzēja iegaumēt, ka tādam, kas savu mīlestību klaji sludina, neviens īsti negrib ticēt. Bet mēs nemeklējam Jūsu mīlestību, kura mums ir jau labi pazīstama: mēs meklējam taisnību un tiesības. To jūs negribiet saprast, ka bez jums vēl kādam cita varētu būtu tiesības. Un te ir Jūsu nelaime. Quos deusperdere vult, dementat prius”.

Šos Čakstes vārdus mēs šodien – vairāk nekā 100 gadus pēc to uzrakstīšanas, varam adresēt tiem, kas šodien mēģina saduļķot mūsu informatīvo laiktelpu ar postsovjetisko dogmu ideoloģiju. Kā rīkoties šajā situācijā. Kā sanēt ideoloģijas duļķes, kas atpeld līdz mums no Kremļa dezinformācijas kanalizācijas caurulēm ? Kā apturēt to, ka šī informatīvā kanalizācija sāk sagrozīt arī mūsu iedzīvotāju prātus?

Par to es sāku domāt brīdī, kad pavasarī iedzīvotāji iebalsoja Eiroparlamentā deputāti Griguli. To pašu, kas nebija uzstājusies nevienā tribīnē, medijā vai haidparkā, lai izklāstītu savus politiskos nodomus, mērķus vai idejas. Tā teikt – viņa atļāvās vēlētājiem vispār nepaziņot ko īsti darīs Briselē, ja viņu ievēlēs Eiroparlamentā. Viņa klusēja, taču portreti greznoja sabiedrisko transportu un reklāmas bezmaksas avīzītes aizdambēja visu Latvijas iedzīvotāju pasta kastes. Kā tas varēja notikt, ka politiķis, kas slēpj savu politiku var tikt ievēlēts no tautas uz tiražētu fotogrāfiju pamata, kas uzlīmētas uz sabiedriskā transporta sāniem? Tā ir bīstama zīme mums visiem.

Tā liecina, ka zināma daļa mūsu vēlētāju nesaprot masu manipulācijas ideoloģisko mehānismu un ir ērti/ parocīgi upuri demagogiem un publiskās domas manipulatoriem.

Ko šajā situācijā darītu Čakste? Viņš mācītu tautu.

Tieši tāpat kā 1905. gadā. Varbūt, ka arī mums vajag beigt kaunināt, baidīt un draudēt publiskajai domai par to, ka ”būs slikti ”(!), bet tā vietā beidzot sāk mācīt mediju mācību skolās un pat bērnu dārzos. Lai svešie un nelāgie demagogi mūsu publikai (ar savu loģiku) vienkārši netiek klāt. Mums atkal jākļūst par tautskolotājiem, kuri (kā rakstīja Čakste) klusi kā kurmji klusi strādādami ”audzina tautu, viņa/modina dzīšanos pēc visa daiļā un augstā”(Tēvija, 1893. gada 8. septembris). Tāpēc mācīsim šodien medijus bērniem un skolēniem kā parastu skolas priekšmetus.

Es ticu, ka šādā ceļā mēs būsim fundamentāli aizsargājušies pret smadzeņu skalotāju ofensīvu. Lai mums veicas un izdodas! ”Latvijas valsts stāv augstāk par visu” – rakstīja Čakste mūsu valsts pastāvēšanas pirmajā gadā, uzverot kompetences būtisko nozīmi demokrātijā. Pie tā arī paliksim.

Paldies par uzmanību.