2012. gada 29. decembrī.
LR1 raidījums Krustpunkti 2012. g. 28. decembris.
2012. gada 28. decembrī piedalījos Latvijas Radio diskusijā raidījumā Krustpunkti, taču ne visu iecerēto spēju pateikt, tāpēc te plašāks aizejošā gada impresiju izklāsts.
Aizvadītais gads bija smags. Neatrisināti konflikti Sīrijā, Kongo, Ēģiptē, Irānā un Ziemeļkorejā ir tikai daži no pērnā gada problēmu piemēriem.
Eiro krīze ir ietekmējusi veco kontinentu arī politiski un tā nav laba zīme demokrātijas tālākai attīstībai uz mūsu planētas. Par šo nelāgo fenomenu liecina notikumu attīstība Baltkrievijā, Krievijā, Ukrainā un Ungārijā.
Nav noslēpums, ka daudzviet šobrīd tiek diskutēts par ērto ”ķīniešu modeli” sabiedrības pārvaldīšanai, kas nozīmē ekonomisku brīvību, bet ierobežotas demokrātijas iespējas.
Kad ”visas cūkas nav vienlīdzīgas”
Šo ideju pamatā ir 2012. gadā dzimusī ”pārliecība”, ka demokrātija neesot pietiekami efektīva sabiedrības iekšējās organizācijas forma, jo nepalīdz pārvarēt finanšu un ekonomiskās problēmas. Vēl jo vairāk to pierādot pašreizējā eiro sadarbības krīze.
Tātad – no jauna ir iestājies brīdis, kad ”visas cūkas nav vienlīdzīgas” un šī konstatējuma rezultātā vēršas plašumā īgnums, neapmierinātība un naids pret tiem, kam klājas labāk. Pastāv risks, ka ekstrēmās politiskās kustības (pateicoties jauniešu hroniskajam bezdarbam) var vērsties plašumā un intensīvāk postīt valstu iekšējo stabilitāti (kā to varējām novērot pēc pēdējām Grieķijas vēlēšanām).
Pasaules globālās problēmas sasaucās ar sabiedrības noskaņojumu arī Latvijā
Darba tirgus ministrs?
”DnB Latvijas barometra” dati liecina, kašogad mūsu Latvijas iedzīvotāju kopējais noskaņojums ir pesimistiskāks nekā laika posmā no 2008. -2011.
Viskritiskāk iedzīvotāji šobrīd vērtē:
1) iespēju atrast dzimtenē labu darbu,
2) vērtējot pašreizējo valsts ekonomisko stāvokli.
Runājot par pirmo – labi apmaksāta darba trūkumu. Te vainojamas visas iepriekšējās valdības, kas šo jautājumu nekad nav prioritējušas. Neatceros, ka kādā no Latvijas valdībām būtu bijis Darba tirgus ministrs. Lai gan par to vajadzēja domāt jau pirms 15 gadiem.
Nav šāds postenis arī pašreizējā Latvijas valdībā un tas liecina, ka šis jautājums mūsu valstī joprojām ir atstāts pašplūsmā.
Par otro – par to, ka tauta skumji vērtē mūsu valsts pašreizējo ekonomisko situāciju, arī nav ko brīnīties. Pērnā gada ”nevārds” – ” konsolidēt” saglabāsies arī turpmāk kā pārticības un stabilitātes lamatas. Tas nozīmē, ka, mazgājot bērnu no vannas kopā ar ūdeni ir izliets arī mazulis. Labi domājot var nobruģēt ceļu uz elli.
Neraugoties uz to, ka Borozo izpratnē mūsu piedzīvotais ir ”Latvija veiksmes stāsts”, mums pašiem tas ir tikai brīvā kritiena paātrinājums. Kāpēc?
Latvijas makroekonomisko rādītāju svārstības pēdējos gados ir bijušas dramatiskas.
Gandrīz katrā ģimenē kāds ir ”frontē”, t.i., darbos ārzemēs
Iekšzemes efekti – darba vietu zudums, uzņēmējdarbības ”piežmiegšana”, darbaspēka izbraukšana no valsts sāk pamazām iznīcināt to kam mēs tik ļoti ticējām dziesmotās revolūcijas laikā – brīvu, neatkarīgu Latvijas valsti.
Valsts finanšu sistēma pamazām tiek salabota, turpretī publiskā un sociālā telpa ir saplosīta driskās. Kā kara apstākļos. Gandrīz katrā ģimenē kāds ir ”frontē”, t., i. darbos ārzemēs. Ģimenes saraustītas gabalos, iedzīvotāji sadalījušies divās grupās – aizbraucējos un palicējos.
Valsts parāds tiks atdots, bet par valsts cenu, jo drīz vairs nebūs pašas Latvijas valsts. Nebūs iedzīvotāju, kas te dzīvos.
Pavisam drīz lidostā Rīga tomēr būs jāuzliek uzraksts, lai pēdējais aizlidojot izslēdz gaismu, aizbraucot.
Tā nav anekdote, bet īstenība. Es nesabiezinu krāsas.
Psiholoģiski Latvija patlaban ir arhipelāgs.
Nav neviena politiķa/partijas/personības/idejas, kas ”salas” sastumtu kopā. Krīzes iespaidā pie varas nākuši tehnokrāti. Viņi prot skaitīt, bet neprot uzrunāt un nomierināt. Iedvesmot, spārnot un motivēt.
Valdim Dombrovskim un Prezidentam Bērziņam nav harizmas. Viņi nespēj uzrunāt mūsu sabiedrību un dot tai nākotnes stabilitātes vīziju. Skaitļi te neder. Atskaites arī ne. Rosīšanās Briseles koridoros šajā virzienā neko nedod. Nav vecie PSRS laiki, kad ”ģelu kārtošana Maskavā” bija sinonīms politiķa aktivitātei.
Tagad ”sagādnieki’ vairs nav cenā.
Te vajag harizmu un oratora spējas.
Vajadzīgas spoža zvaigznes, jeb precīzāk sakot – zvaigžņu lietus pie mūsu valsts vadības debesīm. Pagaidām to neredz.
Tehnokrāti politiķu krēslos spēj savest kārtībā finanses un ar to arī viņu iespējas ir izsmeltas.
Latvija nav vienīgā šajā ziņā. Arī Itālijā tikko atkāpās no amata līdzīgs tehnokrāts – Monti, kas nomainīja Berluskoni, lai veiktu taupības pasākumus un realizētu reformu programmu valstī.
Jā, taupības pasākumus Monti veica un finanšu tirgus ir nomierināts. Itālija tagad turas ”šokos”, taču skaidrs, ka politiķis Monti nav un tāpēc viņš atkāpās no amata. Jaunās vēlēšanas pierādīs, vai Itālija spēs atrast sev piemērotu ”pēckrīzes” vadību. Taču paradokss ir sekojošs – Itāliju izglāba apolitisks premjerministrs, kuram visus šo laiku bija ļoti pozitīva aura un tas var nozīmēt, ka sabiedrība vairs netic esošajai partiju lomai parlamentārās demokrātijas sistēmā. No tā izriet, ka esošā valsts pārvaldes sistēma ir zaudējusi savu nozīmi.
Mums ir tāpat.
Mūsu fiziķi un pārējie tehnokrāti ir ”nomenedžējuši” krīzes izeju, bet tālāka kursa viņiem nav. No vienas puses – nepolitiskie līderi labāk tiek galā ar praktiskām valsts problēmām, bet nevar stratēģiski vadīt valsti tālāk. No otras puses esošie politiskie spēki vairs nespēj nedz vienu, nedz otru.
Pievienošanās eirozonai
Pašvaldību vēlēšanās un pievienošanās eirozonai būšot nākamā 2012. gada lielākie notikumi.
Politiķi un viedokļu noteicēji Latvijā var brīvi vicināties ar sabiedriskās domas ”pētījumu” grafikiem, ja viņiem šķiet, ka ar to pietiek, lai zinātu ko tauta domā par eiro.
Diemžēl statistika var būt arī kļūdaina, neprecīza un Bernharda Šova vārdiem runājot ’‘totāli meli’ un tieši tāpēc – neuzticama.
Sabiedrība Latvijā ir aizdomīga pret valsts iekļaušanos eirozonā.
Sabiedrības negatīvo noskaņojumu pret eiro ietekmē mediju informācija par šo tēmu. Te dominē ziņas par nenoteiktību un ekonomiskajām problēmām Eirozonā. Grieķijas, Spānijas un Portugāles krīzi ieskaitot.
Jā, eiro zonai ir problēmas, kas mūs visus satrauc. Bargie Vācijas krīzes sanēšanas noteikumi nežēlīgi satricina bankrotējošās valstis un to iedzīvotājus. Tāpēc secinājums ir vienkāršs – mūs (Latviju) vēlas integrēt zonā, kurā valda nekārtība un stress, nestabilitāte un nervozitāte.
Pie kam, mēs zinām, ka Latvija nekā nevarēs ietekmēt būtiskus procesus šajā eirozonā.
Tāpēc tautai pievienošanās eirozonai izskatās pēc aneksijas, anšlusa.
Skarbi?
Šķiet, ka mūsu valsts vadītāji nesaprot, cik nopietna tēma ir eiro jautājums.
Pārliecināt tautu par eiro ieviešanu Latvijā ir nopietna lieta. Izskatās, ka politiskā elite gatavoja pārbraukt mums pāri ar savu tanku, kuram ir nosaukums – ”mēs te augšā labāk zinām kā vajag”. Rezultātā sabiedrība visplašākos slāņus pārņems vēl lielāks bezpalīdzības pesimisms.
Tautu vajag motivēt.
Pietrūkst kompetentu, neatkarīgu finanšu analītiķu
Ir vēl viens būtisks šķērslis- žurnālistu nekompetence, informējot par finanšu problēmām.
Mums Latvijā (tāpat kā citur Eiropa) pietrūkst kompetentu, neatkarīgu finanšu analītiķu, žurnālistu. Mums nav žurnālistu, kas spēj paskaidrot tautai finanšu politikas iekšējās norises. Intervēt daudzi prot, bet paskaidrot neprot nemaz. Mums būtu nopietni jādomā par finanšu komentētāju gatavošanu jau augstskolā, lai žurnālisti iemācītos finanšu tirgu un spētu to uzskatāmi paskaidrot saviem lasītājiem, skatītājiem un klausītājiem.
Tieši šī žurnālistu nespēja pārskatīt finanšu tirgu profesionāli, dziļi un pamatīgi, noved pie mediju fiksēšanās vai nu pie apzināti ”pozitīvizētas informācijas” (banku vai Eiropas Savienības finansētie raidījumi, kuru saturam klausītājs ”redz cauri” un tāpēc netic, jo redz , ka apgalvojumi ir ”baltiem diegiem šūti”), jeb pie pārspīlēti kritiskiem materiāliem, kuros negācijas un negatīva informācija nomāc racionālu pieeju eiro problemātikai.
Tieši finanšu un ekonomikas jautājumos mūsu mediju areālā ir pārāk daudz ”uzpirktu” jeb ”klientu apmaksātu raidījumi”, kas neko nedod publikai. Kompromitējot žurnālistikas jēdzienu. Ierēdņi, bankas un politiķi ”pērk žurnālistiku” un mēs viņiem to atļaujam darīt.
Nepiedodami.
Naudas trūkums?
Nedomāju.
Mūsu ārzemju TV korespondents brauc uz Somāliju un inscenē piedzīvojumus trīsdesmit bruņotu miesassargu ielenkumā, varonīgi intervējot turienes korumpētus priekšniekus, nevis dodas uz Grieķiju, lai nopietni pētītu kā jūtas grieķi un vai viņi izkulsies no parādu jūga.
Kas skatītājam ir svarīgāk?
Uzzināt, ka mūsu korespondentu ”tomēr nenošāva bandīti’, jeb tomēr uzzināt, kas ārvalstīs īsti notiek?
Bravūra nomāc analītiku. Infoizklaide ņem virsroku. Mēs izklaidējamies līdz nāvei (kā amerikāņi) nevis cenšamies izskaidrot publikai pasauli, kas virpuļo ap mums.
Eiroskeptiķus sildīs arī Krievijas mediju masīvā klātbūtne. ”Nē – eiro” ir Putina nostāja. Krievu kontrolēto mediju nostādni šobrīd kāri uztver un kopē arī daudzi mūsu vietējie Latvijas vietējie mediji. Gan krievu, gan latviešu valodā.
Piemēram, ažiotāžā ap it kā gaidāmo pasaules galu 21.12. 2012. ārzemēs bija vienīgi joku ziņa, taču krievu mediju ietekmē, Latvijā to mala medijos katru dienu kā apspriežamu, nopietnu tēmu. Absurds.
Krievu mediju spiediens LV ir spēcīgāks nekā parastam novērotājam šķiet.
To vajadzēs plašāk pētīt un nopietni rīkoties, lai novērstu šī presinga padziļināšanos mūsu medialajā vidē.
Ušakovs sev būvē Ziemassvētku rūķīša auru
Nils Ušakovs ir daudzu Latvijas iedzīvotāju mīlulis.Viņam nav bezkaislīgu atbalstītāju. Vai nu pielūdzēji vai ienaidnieki. Kā jau tas pieklājas kārtīgam populistam.
Rīgas mērs pozicionē sevi kā mītiska persona. Betmens, Zorro vai Ruslans: bārsta naudu trūcīgiem pensionāriem un bērniem, skrien maratonu, gandrīz nomirst, nepazīstams burvis finansē viņa dārgās operācijas ārzemēs un varonis atkal kā Fēnikss no pelniem atdzimst jaunā krāsās un uzlido līdz debesīm.
Kā kārtīgam populistam Ušakovam piemīt viss, kas ticīgos padara par viņa pielūdzējiem un analītiķus par ienaidniekiem.
Pretēji Dombrovskim, viņš droši šķiežas ar naudu – iegrūžot gigantiskas summas uguņošanā, masu svētkos, bezmaksas biļetēs un daudzos citos ārējos efektos.
Ušakovs sev būvē Ziemassvētku rūķīša auru – es jums došu tieši tagad, kad citi pievelk jostas.
Simboliski – viņš baro tautu ar konfektēm kā bērnu : masu pasākumi, koncerti, nenormāli dārgas raķešu šaušanas gaisā – uguņošanas, bezmaksas sabiedriskais transports pensionāriem = leiputrija (zviedru trūcīgie pensionāri arī iebalsotu Ušakovu par Stokholmas mēru, viņiem šāda luksusa nav).
Šāds ”brutālais piegājiens” PR ir Ušakova stils sava publiskā tēla veidošanā un tas aizņemts no diktatūrām un, protams, no Krievijas. Arī tur vadonis lido ar dzērvēm un tēlo supermačo varoni.
Šaut uz pilnu klapi, pēc tam kaut vai ūdens plūdi.
Krieviski runājošā minoritāte ir Ušakova kaujas zirgs. Arī tai viņš sola kā bērnam to, ko panākt nav iespējams. Pūļa ticība un pārliecība arī šeit kāpj pāri loģikai, kuru uzceļ prāts.
42% krievvalodīgo mīlot Ušakovu un tikai 5% latviešu. Tas nozīmē, ka jau tuvākajā laikā Rīgas -Zorro metīsies virsū arī latviešu velētājiem.
Tikmēr Eiropa stāv lielu izaicinājumu priekšā. Viegli nebūs.
Taču celsimies un iesim.
Viss būs labi.
Links uz raidījumu Krustpunkti.
