Prāmja Estonia avārijas sāpju nauda nav ieradusies. Kurš būs ieguvējs?

Foto Bertil Ericson

Speciāli TVNET

Pirms 25 gadiem septembrī, Baltijas jūrā avarēja igauņu prāmis Estonia. Nelaimes rezultātā bojā gāja 852 cilvēki. Upuru skaitā bija arī divas manas bijušās studentes žurnālistes no Rīgas. Stokholmas Djūrgardenas piemiņas vietā ir iegravēti abi viņu vārdi. Zem tiem mēdzu nolikt ziedus, ja ceļš ved garām šai piemiņas vietai rudenī. Vienu brīdi likās, ka tagad beidzot šajā lietā tiks pabeigts piederīgo ciešanu process, jo divi lieli Eiropas uzņēmumi uzņemsies daļēju atbildību par notikušo un būs spiesti maksāt gigantiskas kompensācijas Estonia katastrofā cietušo piederīgajiem. Taču piektdien saņēmām ziņu par to, ka tiesa nav bijusi prasītājiem labvēlīga un upuru piederīgo kompensāciju 40,8 miljonus eiro tomēr nesaņems.

Procesa fināls

Lietas izskatīšana noslēdzās jau aprīlī Francijā, bet spriedumu uzzinājām piektdien. 23 gadus pēc tam kad cietušo advokāts Henings Vite tika iesniedzis apsūdzību šajā lietā. Toreiz viņš pārstāvēja ap 1000 cietušo piederīgo. No tiem šodien ierindā ir vairs mazāk par pusi. „Patiešām nezinu, cik klientu es šodien reāli pārstāvu. Pa šiem gadiem daudzi ir „atkrituši“. Viena daļa neizturēja tiesāšanās stresu, citi pazuda neko nepaskaidrojot. Jāsaka atklāti, nekad nevarēju iedomāties, ka cīņa par šo kompensāciju paņems 23 gadus“ – atzīst šodien advokāts.

Tagad spriedums pasludināts. Abas institūcijas netiek uzskatītas par vainīgām simtiem cilvēku bojā ejā. Tās ir Francijas apdrošināšanās kompānija Bureau Veritas, kas sertificēja Estonia un Vācijas kuģubūves uzņēmums Jos L Meyer-Werft, kurā dokos avarējušais prāmis tika uzbūvēts.

1994. gada 27. septembrī,

Īsi pēc septiņiem vakarā prāmis Estonia atstāja Tallinas ostu, lai nākamajā rītā sasniegtu Stokholmu. Diemžēl kuģis tonakt nesasniedza galamērķi, bet gan avarēja atklātā jūrā, netālu no somu Uto salas pusnaktī. Tonakt bija stiprs vējš, augsti viļņi un kuģis bija nopeldējis apmēram pusceļu līdz Zviedrijas galvaspilsētai. Avārijas brīdī tas sasvērās uz sāniem, pēc tam apgāzās un nogrima trakojošajā jūrā. Nogrimšana norisinājās apmēram stundas laikā. Brīdī, kad nākamās dienas rītā saule pacēlās virs horizonta, glābšanas laivās dzīvi bija palikuši vairs tikai 137 cilvēki, kurus drošībā nogādāja helikopteri un glābšanas laivas.  Lielākā daļa pasažieru un apkalpes locekļu – 852 bija noslīkuši. Tikai nelielu daļu no bojā gājušajiem izdevās atpazīt un apglabāt. Pārējie palika uz kuģa, jo avārijas upuru mītnes zemes nevarēja vienoties par personu transportēšanas, identifikācijas un pārvietošanas procesa izmaksām un to segšanu.

Prāmja Estonia priekšējā viziera izcelšana

Kāpēc tā notika?

Par igauņu prāmja Estonia nogrimšanas iemesliem turpina strīdēties joprojām. Līdzās tehniskajai ekspertīzei tiek piedāvāti šausmu un fantāzijas filmu scenāriju, kas pārspēja cits citu izdomas bagātībā un konspirācijas teoriju piesātinātībā. Taču sāksim ar oficiālo slēdzienu. Eksperti skaidro, ka vainīgais esot bijis kuģa tehniskā stāvokļa defekts. Proti, priekšējā paceļamā viziera eņģu sliktais stāvoklis. Eņģes nav spējušas noturēt vizieri (priekšējās „paceļamās durvis“) aizvērtā stāvoklī, tāpēc spēcīgie viļņu triecieni tās atrāvuši vaļā. 1996. gada somu un zviedru tehniskā ekspertu komisija nonāca tieši pie šāda slēdziena un konstatēja, ka viziera noraušana (vētras apstākļos) arī izskaidro straujo ūdens ieplūšanu uz automašīnu klaja un kuģa nogrimšanu. Norautais vizieris tika atrasts un izcelts no Baltijas jūras dzelmes. Analīze pierādīja, ka eņģes ir norautas. Taču daudzus šāds avārijas izskaidrojums neapmierināja. Tas likās pārāk parasts. Tāpēc tika piedāvātas teorijas par to, ka uz kuģa pārvesti slepeni ieroči, mīklainas kravas un tāpēc avārija it kā izraisīta apzināti. Neviena no izvirzītajām teorijām līdz šodienai tomēr nav pierādījusies. Taču skaidrs, ka kuģi pēc avārijas tomēr vajadzēja izvilkt ārā no jūras, lai apglabātu bojā gājušos un līdz galam noskaidrotu kuģa avārijas iemeslus. Tas tomēr netika izdarīts un kuģa atrašanās vieta jūrā joprojām ir apsargāta zona, kurai tuvoties nevienam nav atļauts.

Kāpēc prāmi neizcēla no ūdens?

No šodienas viedokļa raugoties uz tā laika notikumiem, šķiet nesaprotami, kāpēc nogrimušo kuģi 1994.gadā neizvilka ārā no jūras dzelmes, lai visu noskaidrotu līdz galam. Nedodot iemeslu vēlākiem minējumiem un maldu teorijām. Labi atceros to laiku, kad pēc vēlēšanām viena zviedru valdība nomainīja nākamo un neviens nespēja izšķirties par to, kā īsti rīkoties ar kuģi, kurā bojā gājuši ap 800 cilvēku. Visi avārijas upuri nebija zviedri.  Neizdarībai bija vairāki iemesli. Pirmkārt panika un nespēja konstruktīvi rīkoties. Nekad agrāk tamlīdzīga mēroga katastrofas Zviedrijas vēsturē nebija notikušas. Tāpēc nedz valsts politiskā vara, nedz publiskā doma nespēja racionāli rīkoties un pieņemt nepopulāru lēmumu – izcelt kuģi, apglabāt bojā gājušos un precīzi konstatējot katastrofas izraisīšanas iemeslus. Liela nozīme bija arī dārgajām izmaksām, kuras šāds solis pieprasītu. Proti, bojā gājušo vidū bija daudz ārzemnieku. To skaitā arī Latvijas pilsoņu. Neviena no upuru mītnes zemēm nebija gatava palīdzēt finansēt upuru glābšanu, atpazīšanu un transportu. Visu nācās uzņemties Zviedrijai. Neviens skaļi nerunāja par to „cik tas maksās“, taču izmantoja cita veida argumentāciju lai izvairītos no gigantiskajiem izdevumiem valsts nodokļu maksātājiem. Proti – jūra esot laba kapa vieta, vraku jūrā varot pat apklāt ar betonu, lai laupītāji netiktu upuriem klāt. Šo sarkofāga ideju noraidīja avāriju izdzīvojušie un liela sabiedrības daļa, kurai šķita, ka jūra varbūt ir kaps jūrniekam, nevis parastam prāmja pasažierim.

Radās iespaids, ka Zviedrijas valdība visiem spēkiem cenšas izvairīties no radikālas rīcības, baidoties no liekām problēmām un lieliem izdevumiem. Jāpiezīmē, ka šādi rīkojas visi birokrāti un ierēdņi. Viņu loģika ir apiet problēmas, nevis tās atrisināt. Jo nerīkojoties, var nekļūdīties un palikt savās labi apmaksātajās vietās. Tas, ka ārzemēs viņu neizdarības dēļ dzima neskaitāmas konspirācijas teorijas un dīvaini stāsti par it kā katastrofas izraisīšanas iemesliem, pašus lēmuma pieņēmējus Zviedrijā neinteresēja. Tagad jau viņi visi ir pensijā un ir izsprukuši no reālās problēmu atrisināšanās sveikā.

Kas ir svarīgi? 

Svarīgi šajā gadījumā ir noskaidrot īstos avārijas izraisīšanas iemeslus. Visi zina, ka vācu kuģu dokos Papenburgā (1980. gadā) šo kuģi būvēja kursēšanai īsiem maršrutiem pa Botnijas jūras līci. Līcis savieno Somijas un Zviedrijas krastu. Savulaik šis prāmis ar citu nosaukumu (“Viking Sally“) nodrošināja satiksmi starp līča pilsētām. Attālumi šajos maršrutos bija daudz īsāki nekā no Tallinas līdz Stokholmai un kuģa ceļš tur neveda cauri atklātai jūrai. Pēc advokāta domām, Bureau Veritas nedrīkstēja šo kuģi sertificēt satiksmei pa atklātu jūru. Bez tam, šis prāmis esot bijis uzbūvēts ar defektiem. Šim apgalvojumam bija pierādījumi.

Tagad cerības jau vējā. Piektdienas tiesa izlēma, ka abas lielās kompānijas netiks sodītas un tuvinieki nesaņems kompensācijas. Viss paliks pa vecam.

Savādi, ka tiesa nepieaicināja procesa laikā neatkarīgos ekspertus un nepieprasīja jaunu vraka tehnisko ekspertīzi jūras dzelmē. Tas būtu bijis vērtīgs solis, jo celtu gaismā faktus, kurus konspirāciju teorijas piekritēji ārzemēs un zviedru apātiskie birokrāti sadzirdēt, iespējams, nevēlētos. Taču nekas tamlīdzīgs paveikts netika. Apsūdzētie paliek pie sava, ka neesot vainīgi avārijas izraisīšanā. Visa vaina tiek novelta uz sliktajiem laika apstākļiem un profesionāli bezatbildīgo igauņu kuģa apkalpi. Avārijas brīdī prāmis Estonia piederēja zviedru rēderejai Nordstrom & Thulin un igauņu Estline (1993). Abas bankrotēja. Tagad ceļu no Igaunijas uz Zviedriju mēro jau cita rēdereja.

Kopš Estonia avārijas, visi pasažieru prāmji Baltijas jūrā tika pamatīgi pārbūvēti. Liktenīgā viziera tajos vairs nav, automašīnu klājs ir sadalīts posmos, iebraukšana un izbraukšana notiek tikai „pa vieniem vārtiem“. Taču galvenais jautājums nav atbildēts – kāpēc avārija notika un vai kaut daļēja atbildība par notikušo nav jāuzņemas kuģa ražotājiem un apdrošinātājiem. Izrādās nē.

Process beidzies, bet reālu ieguvēju pasažieru vidū joprojām nav. Protams, ka sāpju naudas izmaksa bojā gājušo tuviniekiem neatdotu atpakaļ tuvos un mīļos. Taču tā pierādītu, ka iestādes un institūcijas uzņemas atbildību par to, kas noticis viņu vainas dēļ pirms 25 gadiem. Tagad izrādās, ka vainīgie ir tikai divi – vētra un pazudušais igauņu kapteinis, kurus nav iespējams sodīt.

Problēma paliek aizslēgta un tās atslēga nolauzta.

Viss kā parasti. Nekā jauna arī šoreiz.