Mediju pratības problēmas Latvijā. 2. daļa. Kas ir sabiedriskais medijs?

Thingsyoushouldlearn.com

 
Mūsu sabiedrība diezgan labi saprot, kā funkcionē mediji diktatūras valstī. Liela vecākās paaudzes daļa ar šādiem – “piesietiem” un “kontrolētiem” medijiem ir nodzīvojuši kopā sava mūža lielāko daļu Padomju Savienības laikā.

Nav brīnums, ka viņiem patīk pašreizējā Krievijas televīzija, kas 100% turpina PSRS laika totālās propagandas tradīcijas: 1) tikai labas ziņas par Krieviju, 2) sliktas ziņas par ārzemēs notiekošo un ideoloģiskajiem pretiniekiem, 3) vietējie politiķi ir labi, gudri, taisnīgi un vareni, 4) ārzemju politiķi ir neveiksmīgi muļķi, 5) diktatūras valstī viss ir vislabāk un pareizāk, 6) ārzemēs ir slikti.

Iespējams, ka PSRS laikā iestrādātā ilūzija, ka mediji var politiķa vadībā “nokrāsot melnu par baltu”, daudziem joprojām patīk un ir vajadzīga. Tādā veidā var iestāstīt cilvēkiem visu, kas priekšniekiem nepieciešams. Jo citu informācijas avotu nav, vai šie (esošie) informācijas avoti ir publikai nesaprotami. Līdzko mēs novācam “dzelzs priekškaru” informatīvajā telpā, tā pēkšņi atklājas, ka lielais vadonis ir sīks blēdis, kaimiņu tēvs – pedofils, bet mīļotā skolotāja korumpēta. Nepatīkami. Jā, tā tas ir. Taču  ir un būs cilvēki un notikumi, kuru vērtība nemainās. Mainoties politiskajām iekārtām un ideoloģijām. Eksistē godprātīgi cilvēki visos laikos.

Padomijas laikā pozitīvajās ziņās ieaijātajam pilsonim ir samērā grūti atsākt dzīvot apgaismotā informatīvajā telpā, kurā līdz šim tika manipulēts ar faktiem un patiesība slēpta. Viņš vēlas urrāpatriotismu un klaigas par to, ka: “mēs esam  lieli” , “mēs esam vareni”, “mēs esam visvisvislabākie”, “mēs esam ģeržava” utt. Šo pārprasto, totalitārismam raksturīgā “patriotisma” veidu šodien var pamanīt Latvijas 100. gadu jubilejā gaidu uvertīrā, kultūras programmās (Nacionālais mantojums, vērtības) utt.

To visiem spēkiem cenšas mums uzspiest arī pašvaldību vadītāji, kuri ir pārliecināti, ka PSRS laika tradīcijas ir jāturpina arī lokālo mediju un reģionu pārvaldībā. Tātad – rīkojot gigantiskus “pilsētu svētkus” (kā Krievijā un Ziemeļkorejā), saliedējot sabiedrību “masu pasākumos” nevis konstruktīvā sadarbībā un pārņemot tiešā politiskajā kontrolē vietējos medijus.

lsm.lv

lsm.lv

Pārņemot medijus savā kontrolē, pašvaldības 100% izslēdz iedzīvotāju iespēju godprātīgi paust savu viedokli par lietām un procesiem, kas notiek viņu tuvumā. Jo provincē visi atrodas tuvu un baidās godīgi un kritiski reaģēt pret kārtējo “jauno bibliotēku” vai “motociklistu balli pusnaktī”, kuru pašvaldības vadītājs ir akceptējis. Šīs bailes saucas “provinciālisms”, jo izpaužas biklumā nostāties pret to, ko vara = mafija=vadošais grupējums ir nolēmuši.  Bieži vien šie “varas lēmumi” ir savtīgi, jo pašvaldības vadītajam, piemēram, patīk baikeri un tāpēc viņi var ālēties Ventspilī caurām naktī savos tradicionālajos tusiņos vasarā. Sūdzībniekiem divos naktī tieši tā arī atbild Ventspils policists=milicis: “Domes priekšsēdētājam viņi patīk. Te tā vienmēr bijis un būs! Brauciet projām, ja nepatīk un gribat gulēt!”.  Neviens pretī nepīkstēs, jo priekšnieks ir atriebīgs. Tā tas provincē iegājies. Citā pašvaldībā Domes priekšnieka drauga dēls precas un kāzu balle tiek rīkota pludmalē, lieguma zonā. Atrodas pāris entuziastu, kas iebilst, taču tad vietējo šefu telefoni tiek atslēgti un jau nākamajā nedēļā pašvaldības vadītājs ārzemju medijiem atskaitās ar viltotiem dokumentiem, lai piesegtu kārtējo korumpēto darījumu. Provincē izdarīt “draugiem” =”priekšniekiem”= “ietekmes personām” pa prātam (sarīkot viņiem labvēlīgus izņēmumus) ir tik viegli, jo noder priekšdienām kā avanss. Tieši tāpēc reģionu dzīvē ir tik svarīgs vietējais, neatkarīgais medijs. Tāds, kurš neuzknābā domes un politiskās vadības nobērtos “informatīvos graudus”, bet domā pats. Neatkarīgi, bezkaislīgi un kritiski. Tas nenozīmē, ka vietējā medija vadītājam katru dienu jāšaudās ar revolveri vai jālinčo kārtējais vietējās nozīmes politiķis, bet gan godprātīgi jādara savs darbs mediju misijas ietvaros.

Ceru, ka sapratāt, cik grūti šim medija vadītājam strādāt reģionā, kur cits citu pazīst un roka roku mazgā. Gandrīz neiespējami. Jāuzmanās no apmelotājiem tik pat nopietni kā no pielīdējiem, meļiem un galma apdziedātājiem. Taču šāds darbs ir ļoti svarīgs, vajadzīgs un vērtīgs. Tas ir iespējams, ja redakcijas vadītājs zina, kā funkcionē žurnālistika un kas ir labas žurnālistikas standarts. Ja redakcijas vadītājs šos pašus svarīgākos sava biznesa “produkta” kritērijus nesaprot (jo nav studējis žurnālistiku vai ilgstoši strādājis progresīvā redakcijā), tad viņš vai viņa nespēs nodrošināt savu rajonu ar vērtīgu avīzi vai interneta mediju.

Tik vienkārši tas ir.

Tātad, mediju uzņēmuma vadītājam ir pirmām kārtām jāzina, kas ir laba žurnālistika un kā to ražo.Tādi žurnālisti ir un šo darbu var izdarīt godīgi un profesionāli. Bez nepamatotiem apvainojumiem, izbraucieniem vai “galma žurnālistikas”.

Tagad varam atgriezties pie Latvijas Radio ģenerāldirektora, kuru pašlaik meklē, bet neatradīs radio un TV padome. Tagad – 2017.gada rudenī. Tas nenotiks tāpēc, ka kritēriji šī amata izraudzīšanas procesā ir kļūdaini. Atkal tiek meklēts āzis par dārznieku un radio žurnālistikas produkta kvalitātes standarts tāpēc atkal nokritīs vēl zemāk nekā iepriekš. Pēdējie 3 – 4 Latvijas Radio vadītāji (savas nemākulības un profesionālisma nepietiekamības dēļ) šo erozijas procesu jau iesāka – nomainot nopietnus žurnālistus ar izklaidētājiem. Tagad ir pamats bažīties, ka “satura gangrēna”  turpināsies un virzīsies dziļāk.

Kas tad ir “laba žurnālistika” un kāpēc līdzšinējie sabiedrisko mediju vadītāji to nesaprata? Tāpēc, ka uz šo jautājumu ir ļoti grūti atbildēt īsi un lakoniski. Taču pamēģināšu to izdarīt.

Salīdzinājumam. Gandrīz visiem bērniem garšo konfektes. Tātad, ja mēs vērtētu mūsu pārtiku izejot no tā, kas cilvēkbērnam tīk, tad izlemtu slēgt RIMI un Maximā visas pārējās pārtikas nodaļas atstājot tikai konfektes un saldumus. Kāpēc? Tāpēc, ka garšo. Saprotams, ka neviens saprātīgs tētis vai mamma tam nepiekristu, jo ir izglītojies uzturmācībā  un ņem vērā, ko šajā jomā domā zinātne. Bombongas nevar būt bērna pārtikas pamats. Tās ir kaitīgas, bet…garšīgas.

Tagad attiecināsim tieši to pašu piemēru uz mediju jomu. Medijiem ir jāinformē (ziņas), jāizglīto (analītiskas filmas, diskusiju pārraides) un jāizklaidē (šovi, viktorīnas). Tas nozīmē, ka informācija un izglītošana = “kotlete” + “kartupeļi”, bet izklaide = konfektes.Tātad pirmā un galvenā dimensija, kas jāievēro radio vadītājam, ir šo trīs elementu līdzsvars. Tikai veselīgu pārtiku un mazliet konfektes? Jeb – aiziet leiputrijā ar sīrupa upēm un šokolādes Everestiem?

Stop! Visas radiostacijas nav vienādas. Ir valsts (Putina un Ziemeļkorejas), sabiedriskās (Latvijas Radio) un privātās = SWH, Radio Skonto utt. Tātad, valsts radiostacijas mums Latvijā vairs nav. Tās ir Krievijai un korejiešiem. Tagad mums ir sabiedriskais radio (LR) un privātie radio kanāli. Sabiedriskais pieder mums visiem kopā, jo to finansējam ar savu nodokļu naudu, bet privātās radiostacijas finansē reklāma.

Vai ir atšķirība starp sabiedriskā radio un privātā radio darbu? Ir.

Privātie uzrunā klausītāju kā patērētāju (pircēju), bet sabiedriskais radio uzrunā savu publiku kā pilsoņus. Divas – diametrāli pretējas pieejas. Sabiedriskais dod vērtīgu uzturu, bet privātais droši un nekautrīgi vālē ar konfekšu artilēriju, izklaidējot līdz nāvei.

Kritisks lasītājs uzreiz iebildīs: “Bet kā ar skatītāju skaitļiem?”. Arī mūsu LR taču raida reklāmu un tas nozīmē, ka viņiem arī vajag daudz klausītāju.  Tātad – jāpalielina izklaidējošo raidījumu skaits un “veselīgās pārtikas” rēķina?

Nē, tas Latvijas Radio nav jādara. Jau sen LR un LTV bija jāatbrīvo no reklāmām, atstājot šo ieņēmumu veidu privātajiem medijiem (nekropļojot tirgu). Taču tad jāpiešķir šim darbam pietiekošs budžets, lai veiktu pašu galveno un jāsaprot kā ar labas žurnālistikas palīdzību saglabāt skatītājus. Tā, lai radio ēters ir piesātināts ar vērtīgām un sabiedrībai vajadzīgām “uzturvielām”, t.i., ar labu žurnālistiku. To, kas nepieciešama valsts pasūtījuma realizēšanai: latviešu valodas, kultūras, orģināldramatirģijas, sporta, bērnu u.c. tēmām.  Labā līmenī.  Profesionāli, nevis formālo atskaišu vai ētera pļāpu formātā.

Tātad pirmais, kas jāatšķir vadītājam – graudi no sēnalām. Vērtīgās uzturvielas no našķiem. Tieši šeit saskatāma galvenā atšķirība starp sabiedrisko mediju un privātajiem medijiem. Pirmie apkalpo klausītāju, kā aktīvu, domājošu pilsoni, otrie – izklaidē pircēju, kas nevēlas domāt. Neprofesionālis žurnālistikas darbā to izdarīt nevar.

lsm.lv

lsm.lv

Saprotams, ka arī sabiedriskajam radio ir pamats vēlēties, lai tā ēteru klausās iespējami vairāk cilvēku un LR šodien ir viens no visuzticamākajiem mūsu sabiedrotajiem. Tas noticis pateicoties kolēģu lieliskajam ētera darbam pagātnē. Paldies viņiem par to! Taču mārketinga speciālistu pārprastā fiksēšanās uz audimatu ( auditorijas skaitļiem) pēdējo gadu laikā demonstrē pretēju tendenci – cenšanos pielīdzināt Latvijas Radio privātajiem radiokanāliem un palielināt izklaides īpatsvaru programmas sietā. To pašu tiecas darīt arī mūsu sabiedriskā televīzija. Starptautiskajā pētniecībā šo public service tendenci vērtē kā negatīvāko iezīmi sabiedrisko mediju satura erozijā, kas patlaban ļoti raksturīga postsovjetiskajām valstīm.  Tām pašām, kas neaprot atšķirību starp valsts – sabiedriskajiem un privātajiem ētera medijiem.

Secinājums? No Latvijas Radio kā kvalitātes zīmi nedrīkstam pieprasīt lielu audimatu.  Tāpēc, ka šis medijs vienīgais var veikt valsts pasūtījumu. Apkalpot mūsu intelektuālās vajadzības. Kā tautai. Kā nācijai.

Sabiedriskais radio un sabiedriskā televīzija šodien Latvijā ir daudz svarīgākas kultūras, mākslas un nacionālās identitātes nostiprināšanas tribīnes nekā Nacionālā opera vai teātris. Mēs maksājam savus nodokļus, lai ētera piedāvājums būtu kvalitatīvs nevis, lai radio balsis mūs izklaidētu līdz nāvei.

Tas nozīmē, ka žurnālistu atlasei sabiedriskajos medijos ir jābūt vislabākajai. Mums nav kvalitātes avīžu vai žurnālu latviešu valodā. Diemžēl nav sava Le Monde vai FAZ. Tāpēc mēs deleģējam kvalitatīvā medija statusu sabiedriskajiem ētera medijiem. Viņiem jāsaglabā kvalitatīvās žurnālistikas latiņa iespējami augstu.  Lai to izdarītu ir jāzina, kas tā tāda laba žurnālistika. Tātad atkal atgriežamies pie tā paša jautājuma.

Kā jaunais Latvijas Radio direktors un vadītājs izvēlēsies sev vislabākās raudzes žurnālistus un līdzstrādniekus, ja pats nav strādājis šādā medijā un nav pētījis mediju darba loģiku?

Viņš to nevarēs izdarīt. Pārbaudīta mediju darba loģika visā pasaulē (to apstiprina arī komunikācijas zinātne) liecina, ka par veiksmīga medija vadītāju var kļūt tikai un vienīgi cilvēks, kas pats ir strādājis par žurnālistu. Viņš saprot drēbi.

Protams, ka visi žurnālisti nevar būt labi vadītāji. Taču viens ir skaidrs – ir jāmeklē Latvijas Radio vadītājs tieši žurnālistu, nevis menedžmeta vai mārketinga speciālistu vidū.

Tātad – kas ir laba žurnālistika?

 

(turpinājums sekos rīt)

 

 

 

 

 

 

 

 

Par sabiedriskā radio šefa meklēšanu un žurnālistikas “produkta” kvalitātes izpratni

Latvijas Radio ēka Rīgā/ foto: Spoki/TVNET

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Šajās dienās kārtējās komisijas atkal Rīgā gatavos kandidātus Latvijas vecākā (joprojām dzīvā) masmedija ar nosaukumu “Latvijas Radio” augstākajiem amatiem. Nedomāju, ka ir vajadzība argumentēt šī medija leģendāro vēsturi un nozīmību mūsu valsts attīstībā. Šķiet, ka svarīgāk ir ierosināt diskusijas un domu apmaiņu par to kāpēc šis auditīvais rupors ierūsē visās kvalitātes izpausmēs un kas būtu darāms, lai šo korozijas procesu apturētu un novērstu.

Ar ko sākt.

Celtnieku un ēku būvniecības eksperti apgalvos, ka vieglāk un labāk ir nojaukt. Nevis restaurēt. Desu un restorānu direktori pastāvēs uz to, ka ražošanu nepieciešams optimizēt, bet  vēl citi klaigās un piesauks daudz svarīgu biznesa argumentu, kas darbojas gandrīz visās ražošanas nozarēs. Būs tādi, kuri apbruņosies ar “labas pārvaldības” ambīcijām. Būs vēl daži, kas deklarēs, ka viss notiek godīgi (ir taču konkurss!) un tāpēc viss kārtībā. Taču rezultāta nebūs.

Jau tagad var droši prognozēt, ka visi šie “konkursi”, “valdes priekšsēdētāja” un “dalībnieku” amatu izraudzīšana beigsies ar kārtējo izgāšanos. Kā parasti. Pēc laiciņa “riņķa deja” atsāksies no jauna: esošo priekšnieku nometīs, radio kolektīvs būs sašutis, sabiedrība tāpat. Turpināsies runas par to, ka visi mediji jāprivatizē, citādi žurnālisti “nez ko iedomājas” un šlesera kloni atsāks diskusijas par Doma laukuma ēkas pārdošanu un radio pārcelšanu uz Sēnīti, Ozolniekiem vai Kalnciemu.

Kāpēc tā notiek?

Vienkārši tāpēc, ka mediju joma ir ļoti specifiska un unikāla biznesa joma, kas robežojas drīzāk ar baznīcu un izglītību, nevis ar hamburgeru ražotni. Taču tās vadībā politiķi un iesaistītie cenšas izmantot “caurmēra” biznesa praksi.

Tas, kas ir noderīgs un labi izmantojams dzērveņu vai kurpju ražošanā, neder mediju biznesā.   

Vēl vairāk – var būt pat kaitīgs sabiedriskajiem medijiem.

Tātad – īss ievads tiem, kas nesaprot, bet vēlas saprast.

Pirmkārt, visi mediji nav vienādi. Eksistē ne tikai kvalitatīvie un lētie mediji, bet arī klasiskie un sociālie, privātie un sabiedriskie, valsts un organizāciju utt.

Latvijas mediju tirgus, pamatojoties uz komerciālo pieeju (ASV modelis), jau vairākus gadus uzrāda tendenci palētināties un pieskaņoties zemākajam patēriņa modelim ar skandāla jeb bulvāra žurnālisma kopsaucēju. Tajā dominē sports un izklaide (jautrie un asarainie naratīvi). Tas notiek tāpēc, ka īpašnieki vēlas nopelnīt un lēta mediju prece it kā varētu (pēc viņu loģikas) tikt pieprasīta plašāk nekā kvalitatīva. Tātad Stockmana sortimenta vietā mums piedāvā Centrāltirgus būdu kurpes, čības un mētelīšus. Tie maksā lēti, nav nedz glīti, nedz izturīgi nedz autentiski, bet iztikt var, ja cilvēks taupa naudu. Līdzīga aina novērojama mediju piedāvājumā. Lielais vairums piedāvā latviešu valodā ļoti zemas kvalitātes žurnālisma produktu, cerot uz primitīviem instinktiem, kas auditorijā izraisīs spontānos klikšķus un impulsa preču iegādi teksta un fotogrāfiju izpildījumā. Tas nozīmē ka mediju vadītāji apzināti pazemina produkta kvalitāti, kas dramatiski pazemo arī kopējo intelektuālā informatīvā materiāla piedāvājuma līmeni latviešu valodā. Situāciju var salīdzināt ar skolu, kurā matemātikas un gramatikas vietā skolēniem māca konfekšu sūkāšanas tehniku un īpaši rupjas lamāšanās semiotiku. Nedomāju, ka visi bērni 100% traki lauztos uz šīm nodarbībām, taču sistēma ar laiku spētu gan sabojāt zobus lielam audzēkņu skatam, gan pārvērst komunikācijas valodu zagļu žargona līmenī kā to varējām novērot Lemberga un Šlesera “Rīdzenes sarunās”.

Tātad – visa mūsu sabiedrība (kopumā) nav ieinteresēta, lai šis process turpinātos. To nepieciešams apturēt. Tā kā aizliegumi šajā jomā nedarbojas, tad pieņemts izmantot labā parauga piemēru, kas paceļ žurnālistikas kvalitātes latiņu līdz normas robežai. Eiropā šo kvalitātes standartu nodrošina kvalitatīvā prese [1] un sabiedriskie mediji[2] .

ASV, Kanādā vai Austrālijā nav šādu sabiedrisko mediju tradīciju, tāpēc saprotams, ka mūs tautieši no šīm valstīm eiropiešu kauju par sabiedrisko mediju nākotni patiešām nesaprot. To lieliski varēja novērot brīdī, kad Latvijas sabiedrisko televīziju uzticēja vadīt tieši amerikānim Uldim Gravam. Neizteikšos par āžiem un dārzniekiem[3], bet pievērsīšos pašai  problēmas būtībai. Kas tad ir sabiedriskais medījis un kāpēc tas nav valsts medijs?

BBC Lielbritānija iedibināja šo tradīciju un šis sabiedriskais medijis (radio un TV izteiksmē) joprojām varonīgi turpina public service tradīciju. Jā tas ir medijs sabiedrības kalpībā (tiešā tulkojumā), taču nenozīmē, ka tās valdē jāieceļ visu konfesiju, profesiju un radošo savienību pārstāvji, lai šis medijs patiešām  spētu veikt sabiedrisko pasūtījumu.

Ne, tas nav jādara.

Sabiedrisko mediju valdē nevajag iecelt vai ievēlēt visu partiju, ticību, cerību, noslieču, pārliecību utt. pārstāvjus. Viņi pārstāv noteiktas sabiedrības grupas, bet nedrīkst tieši ietekmēt sabiedrisko mediju saturu. Tās būs varas spiediens uz mediju un demokrātiskās valstīs nav pieļaujams.

Lai pieprasītu sabiedrībai svarīgu jautājumu atspoguļo[sanu (kvalitatīvi) medijā (sabiedriskā), ir nepieciešams valsts pasūtījums. Tātad – politiķi un organizācijas noformulē SABIEDRISKO PASŪTĪJUMU un vienojas par tā izpildi ar medija ģenerāldirektors un viņa radošajiem resursiem.

Viss. Tālāk nekādas iemaisīšanās saturā nav pieļaujamas.

Nekāda radio un TV padome nav vajadzīga. Drīzāk ir nepieciešama Mediju tiesībsarga uzraudzības institūcija un mediju tiesa, kas pret visiem medijiem izturas vienādi  (presi un interneta medijus ieskaitot). Frekvences var sadalīt kultūras ministrija.

Tātad – sabiedriskais medijs nav valsts medijs, lai gan to finansē arī ar valsts budžeta līdzekļiem. Šie budžeta līdzekļi nav partiju privātīpašums, bet gan mūsu (visu LV pilsoņu, iedzīvotāju) maksājumi valsts kasē un par to mums pienākas ne tikai pensijas, skola un vēl citi valsts apmaksātie pakalpojumi, bet arī kvalitatīvs mediju piedāvājums.

Tieši šajā mirklī ir skaidrs, ka sociologs vai desu fabrikas īpašnieks (ar ambīcijām nosēsties Latvijas Radio priekšgalā) mūsu sabiedriskajam medijam neder. Nekad nederēs.

Kāpēc?

Tāpēc, ka viņš nesaprot kas ir un kāds izskatās kvalitatīvs mediju produkts.  Diemžēl tā ir. Lai saprastu kas ir kvalitatīva žurnālistika, ir jāstudē šīs priekšmets augstskolā un jābūt praktiskai pieredzei žurnālistikas darbā. Bez šādas bagāžas nevar vadīt sabiedrisko mediju un nodrošināt sabiedriskā pasūtījuma izpildi. Latvijā eksistē pretēja loģika, kas deklarē, ka vadītājam drīzāk jābūt labam menedžerim un žurnālistikas kvalitātes novērtējuma pakalpojumus iespējams nopirkt no malas. Taču ar šis pieņēmums mediju biznesā nedarbojas. To pierāda gan zinātne gan prakse. Starp citu, arī Latvijā sabiedrisko mediju intensīva sagraušana sākās ar brīdi kad par vadītājiem sāka “iecelt” biznesmeņus “no ielas”.

Mediju biznesā augstākajai personai ir jābūt ar pieredzi un izpratni par žurnālistu darbu un menedžmenta vai finanšu pārvaldības pakalpojumus var un vajag pirkt no malas.

Kas notiek pašlaik?

Pašlaik grūst kopā  Ivara Beltes vaditā Latvijas televīzija, kas neatbilst public service kvalitātes kritērijiem. Tā kopē privāto televīziju standartu un tieši tāpēc neseko sabiedriskās televīzijas modelim. Audimats nav rādītājs. Nedomāju, ka ir  viegli nodrošināt augstas klases raidījumus esošā budžeta ietvaros, taču izklaides un jaunatnes auditorijas pārspīlēšana, ir klasisks mediālās nekompetences signāls, kas pagaidām netiek pienācīgi novērtēts un saprasts. Programmas LTV nav spējīgas konkurēt. Diemžēl.

To pašu (muļķīgā veidā) cenšas panākt arī kādreiz kvalitatīvais Latvijas radio, kura studijās Dzintra Kolāta vadībā tika ielaisti “kursu klausītāji” kādreizējo žurnālistu vietā.

Mediju kritikas (analītikas) praktiski nav.

Taču ir svarīgi elementārus jautājumus paskaidrot tiem, kam tas interesē.

Ceru, ka jautājumi sekos.

 

 

 

[1] Latvijā tādas nav

[2] Latvijā ir sabiedriskie mediji, taču tie turpina zaudēt kvalitāti

[3] Apbrīnojama ir LV menedžētāju prasme izraudzīties nepiemērotus vadītājus svarīgiem amatiem

Mediju ētika un tās regulēšana. Kodekss vai tomēr likumi?

2012. gada 29. novembris

Attēls no Google

Troksnis ap britu nesenajiem preses skandāliem izgaismo arī mūsu mediju ētikas problēmas. To iespaidā aktualizējas jautājums – vai mediji arī turpmāk ir spējīgi paši tikt galā ar savu pārkāpumu sanēšanu? Šodien Londonā tiks publiskots aktuālās problēmas analīzes rezultāts.

Kā briti regulēja savus medijus līdz šim?

Līdz šim pārkāpumus britu presē ētiski regulēja ”orgāns”, kas atgādina zviedru Preses pārvaldi. Tagad no jauna tiek aktualizēts priekšlikums par regulējošas likumdošanas ieviešanu. Tātad ieviest ētikas kodeksa vietā likumus un noteikumus.

Protams, ka šis notikums ir aktuāla tēma mums visiem. Arī Latvijā. Jo pārkāpumu netrūkst arī šeit. Pagaidām pie mums visskaļāk izskanējuši ietekmīgu un turīgu cilvēku kašķi ar žurnālistiem vai medijiem. Neredzamā puse šajā jomā joprojām ir mediju sīko pārkāpumu amplitūda pret parastajiem pilsoņiem, kuri negriežas tiesā pēc taisnības.  Tiesāties ar mediju parastam cilvēkam ir pārāk sarežģīts, dārgs un nogurdinošs taisnības atgūšanas process.

Mediji paši vēlas, lai ētikas noteikumus regulētu pašiecelta pārvalde ar spēcīgākiem noteikumiem un regulācijas svirām nekā tas novērojams pagaidām. Novērotājiem no malas šķiet citādi.

  • Turpināt ierasto praksi tā kā to dara līdz šim vairs nedrīkst. Tā ir katastrofa!”, – tā šodien medijiem uzsvēra britu aktieris Hju Grants (Hugh Grant) , kurš procesā Lielbritānijā pārstāv mediju upurus (Hacked Off).

Premjerministrs Deivids Kamerons pagaidām atturas no komentāriem, lai gan tieši viņa iniciatīva ir pamatā pašreizējam ”Lavesona pētījumam” pēc tam, kad noskaidrojās nopietni mediju ētikas pārkāpumi britu žurnālistikas praksē. Toreiz Ruperta Merdoka News of the World apzināti noklausījās privātu personu telefonu sarunas (varmācības upuru privātās sarunas, Hju Granta un Harija Potera autores Rovlingas komunikāciju ieskaitot). Mediju neētiskums tika atmaskots un atbildīgie darbinieki savus amatus atstāja, redakciju slēdza.

Taču ar to nepietiks.

Kamerons neslēpj, ka status quo  šajā jautājumā esot izslēgts. Taču toriju starpā vienprātības joprojām nav.  Starp citu arī pats Kamerons ir pieķerts ”pārāk tuvās attiecībās” ar laikraksta News of the World līdzstrādniekiem. Vienu no viņiem Andy Coulson premjerministrs pieņēma darbā kā savas informācijas nodaļas vadītāju. Valdības vadītājs (starp citu) dzīvo kaimiņos ar bēdīgi slaveno Rebeku Brūku (Rebekah Brooks), kas bija News of the World galvenā redaktore laikā, kad uzliesmoja skandāls ap Milly Dowlers telefona sarunu nelikumīgu noklausīšanos no žurnālistu puses. Ja Kamerūns šodien nobremzēs ētikas likumu ieviešanu Lielbritānijā, tad daudzi viņam pārmetīs draudzības korupciju.

Raudzīsimies kā briti rīkosies.

Kā preses ētikas sistēma funkcionē citviet?

Dažādi. Vienota modeļa šajā virzienā nav.

Francijā mediju ētikas kontroli realizē tiesas.  Vispār šis darbs būtu jāveic profesionālajai organizācija, kura kopš 1934. gada Francijā izsniedz žurnālistiem viņu preses karti. Centralizēti. Pagaidām gandarījuma sajūtas par esošo sistēmu Francijas žurnālistu savienības ekspertei Dominikai Pradiljē nav, jo ētikas dzirnas samaļ tikai lielos gadījumus, sīkumi paliek nesodīti. Nedarbojas arī radio un TV padome (CSA) par kuras sastāvu balso politiķi un tāpēc tā nevar veikt ētiskās uzraudzības lomu (nav neitrāla). Tātad situācija ir strupceļā, tieši tāpat kā Latvijā. Arī mūsu radio un TV padome ir politisks veidojums.

Vācijā preses brīvību garantē pamatlikums (1949) un salīdzinoši spēcīga jomas organizācija. Tā kā šī sistēma funkcionē, nav nepieciešams likumu izmantojums. Lielākais skandāls šajā jomā notika pirms 50 gadiem, sakarā ar žurnāla ”Der Spiegel” atmaskojumiem Vācijas aizsardzības sistēmā. Toreiz galveno redaktoru sākumā apcietināja, taču rezultātā ”Der Spiegel” uzvarēja un šis troksnis vēl vairāk nostiprināja vāciešu mediju ētikas pašsanēšanas entuziasmu.

Itālijā preses ētikas diskusijas koncentrējas galvenokārt ap Silvio Berluskoni vārdu. Tieši viņa iniciatīva par to, ka par katru rakstu ir jāatbild tiesā autoram-žurnālistam pašam nevis atbildīgajam izdevējam, izsauca sašutuma vētru sabiedrībā. Šo (izdevējiem tik ērto) pieeju Berluskoni neizdevās realizēt. Diemžēl, pie mums Latvijā šī Berluskoni ideja darbojas joprojām un ietekmīgi žurnālisti un izdevēji Rīgā to pat uzskata par ļoti ētisku pieeju mediju pārkāpumiem. Starp citu, itāliešu mediju organizācija var arī sodīt žurnālistus par pārkāpumiem, pat izslēdzot tos no savām rindām. Tas nozīmē, ka šāds cilvēks vairs nedrīkst turpināt strādāt kā žurnālists.

Zviedrijā ir izdevies visiem izdevējiem, raidorganizācijām un žurnālistiem vienoties par kopējiem preses ētikas principiem un uzticēt ētikas jautājumu sanēšanu Mediju tiesībsargam un Mediju kontroles pārvaldei. Jāpiezīmē, ka šie – mediju ētikas jautājumi ir ļoti komplicēti. Personām, kas tos risina, ir jābūt kompetentām medijos un bezkaislīgām problēmu novērtējumā un sanēšanā.

Pie mums Latvijā šīs sviras izpaliek. Ieguvēji ir: izdevēji, mediju īpašnieki un politiskās partijas, kas  joprojām var netraucēti izmantot medijus, bez kontroles.

Nedomāju, ka šo ētikas regulācijas sviru izveidošana būtu sarežģīts jautājums.

Būtībā tam nepieciešama labā griba un gatavība izveidot vienotu mediju arodbiedrību (pašreizējās Žurnālistu savienības un Žurnālistu asociācijas vietā), organizācijas komisiju, kas strādātu pie vienota ētika kodeksa izstrādāšanas un vestu sarunas ar iesaistītajām pusēm.

Tas nozīmē, ka ir jānoformulē, kas ir laba žurnālistika, laba reklāma un profesionāls, ētiski pieņemams PR.

Pēc tam ir redzamas robežas un kritiskās zonas, kuras iespējams novērst.

Šos noteikumus nevar uzrakstīt juristi, bet tikai un vienīgi mediju līdzstrādnieki un eksperti paši. 

Pēc tam tos var pieslīpēt, apspriest, izdiskutēt un visbeidzot pieņemt kā ”satiksmes noteikumus” mediju darbā.Tiem jābūt kopīgiem gan latviešu, gan krievu medijiem.

Protams, ka daudziem nepatiks, ka reklāmas saturs pēkšņi kļūs par redakcijas atbildības zonu, nāksies ieviest virkni jaunu barjeru publicēšanas procesā un rēķināties, ka interešu konflikti ir neakceptējama lieta mediju darbā.

Tas daudziem nepatiks.

Iespējams, ka tieši tāpēc anarhija pie mums turpinās. Netraucēti.