Latvija – Vašingtonas ēnā jeb Sofijas un Jāņa flegmatiskā saruna Panorāmas studijā

Speciāli TVNET

Kolēģa uzaicinājums noskatīties Kremļa “Russia Today” ierakstīto interviju ar bijušo mūsu ārlietu ministru nekādu lielu entuziasmu manī neizraisīja. Par šā kanāla satura plakātisko kvalitāti ir nācies pārliecināties jau iepriekš. Tāpēc šķita, ka tur nebūs ko redzēt. Taču nepilnu pusstundu garā saruna, manuprāt, izgaismoja interesantas lietas, par kurām pašmāju ārpolitiskā analītika runāt nemēdz. Dažas lietas bija pat ļoti interesantas.

Intervijas stils

Sofijas Ševarnadzes intervēšanas stils nav oriģināls vai unikāls. Tas ir amerikānisks un kopē tur esošo privāto TV staciju piemērus. Raidījuma vadītāja dominē centra pozīcijā un izmanto pratinātājas loģiku, radot iespaidu, ka Latvijā ir noticis kas ārkārtējs un tāpēc ekrānā tiek steigšus sarūpēts vienīgais pieņemamais analītiķis – bijušais ministrs un Krievijai vienmēr labvēlīgais Jānis Jurkāns.

Viņš arī laipni sēž LTV Panorāmas studijā un palēnināti atbild uz jautājumu zalvēm.

Jau sarunas sākumā ir skaidri noprotams, ka šī aprunāšanās nebūs virzīta domstarpību noskaidrošanas virzienā, bet gan aizspriedumu ekranizācijas virzienā. Kas to pierāda? Tas, ka „virsū“ Jurkāna balsij tiek montēti tieši nesaistīti piefilmējumu materiāli: demonstrācijas Rīgā, “Nord Stream 2” bildītes, armijas tehnika uz kuģiem, no kuģiem utt.

Sofija neslēpj savu sašutumu par NATO aktivitātēm Latvijā un Igaunijā. Viņa cenšas pacelt balsi un uztiept, ka demonstrētais „rezerves materiāls“ liecinot par to, kā Baltijas valstis izaicinot Krieviju. Viss „atmaskojošais piefilmējums“ (tanki, bruņumašīnas, Lietuvas prezidentes tuvplāns, niknas sejas) ir pretrunā tam, ko runā Jurkāns. Lai gan arī Jānis daļēji piekrīt Sofijas slikti slēptajam satraukumam par to, ka „mēs nezinām, kas notiks rīt“.

Taču iecerētais piegājiens ar akcentu uz Baltiju kā Krievijas izaicinātāju un kara provocētāju tomēr neizdodas. Jurkāns „novelk rokasbremzi“ un paziņo, ka Latvija šeit nav politikas noteicēja. Tā nevar un nespēj provocēt lielo Krieviju. Visu nosaka Vašingtona. Latvija jeņķu vajadzības tikai reflektē. Tieši tāpat Jurkāns „noairē“ uz krastu Sofijas bažas par Eiropas armijas izveidošanu un paskaidro, ka ASV to nevēlas un vācieši tāpēc tā arī paliks tikai gribot. Vēl interesantāks pagrieziens tiek piedāvāts nākamajās minūtēs, kad Jānis Jurkāns skaidri un gaiši konstatē, ka karš nav vajadzīgs arī Krievijai pašai. Īpaši tās ekonomikai.

Vašingtonas reflektēšana

Šajā mirklī Sofija zaudē intervijas vadību. Jānis Jurkāns pievāc iniciatīvu un apjomīgi deklarē savu viedokli par Baltijas valstu lielo atdošanos Baltajam namam. „Mēs ticam Vašingtonai vairāk nekā Briselei!” – apgalvo prokremliskais Jurkāns, un zināmā mērā viņam ir taisnība.

Viņš pierāda, ka Vašingtona daudz noteiktāk vada Latviju nekā Brisele, kas pašlaik netiek galā pati ar sevi. Sofija šajā intervijas mirklī izskatās pazaudējusi pavedienu. Iespējams, ka naratīvu zaudējuši ir tie, kas viņai diktē austiņā no pults, taču Jānis Jurkāns turpina iet savu ceļu. Viņš apgalvo, ka neviens netic kara iespējamībai starp NATO un Krieviju.

Pretējā pozīcija esot militāristu murgi jeb tikai un vienīgi propaganda. Izskatās, ka šāds sarunas pavērsiens cenzūrai nepatīk, un tāpēc interesantais Jurkāna izrāviens tiek apturēts ar kontroljautājumu par krieviski runājošo Latvijas iedzīvotāju smago stāvokli.

Krievijas demonizēšana un integrācijas izgāšanās

Tālākā sarunas gaita izskatās strikti vadīta no pults un atgremo ideoloģiskos štampus „Russia Today“ garā – raidījuma vadītāja deklarē pieņēmumus, tos pastiprina piefilmētais materiāls, kas netieši ilustrē sarunas gaitu, taču ir bez tieša konteksta ar to. Jānis Jurkāns piekrīt, ka krievu integrācija nav bijusi veiksmīga un tā ir patiesība.

Tālāk viņš uzsver ka Latvijas krievi uztver savu mītnes zemi kā pamāti, nevis māti, un kārtīgi sapļaukā integrācijas politikas autorus. Pa to laiku Sofija sagādā nākamo dziļūdens bumbu – “Nord Stream 2”. Taču piefilmētais materiāls šai sekvencei ir ļoti vājš, neizteiksmīgs, trafarets.

Jānis Jurkāns paziņo, ka Latvija negrib šo gāzesvadu, jo amerikāņi vēlas piedāvāt savu gāzi (krievu gāzes vietā). Šajā epizodē abi, gan Jānis gan Sofija, ir ļoti tālu no paša galvenā nepatikas iemesla – jūras piesārņojuma, kuru izraisa Putina gāzes trubas ievietošana Baltijas jūras dzelmē. Savādi, ka abi šo argumentu ignorēja. Lai gan visās Baltijas jūras valstīs šis aspekts ir atzīts par galveno protestu iemeslu un visi to zina. Vides piesārņojuma jautājums tātad nav nedz Kremļa, nedz Jurkāna dienaskārtībā.

Tālāk tika runāts par to, ka pie attiecību pasliktināšanas ar Kremli esot vainīgi Rietumi, nevis Putins pats. Jurkāns atceras, ka agrāk Putins esot bijis draudzīgs rietumvalstīm, bet vēlāk (sliktās uzņemšanas dēļ) sapiktojies. Pie visa vainīgas tikai Rietumvalstis, kas neprotot ar Krieviju sarunāties.

Jāpiezīmē, ka šajā brīdī kļuva garlaicīgi. Jānis Jurkāns piegādāja ekrānam vairākus propagandas štampus pēc kārtas: Krievija tiekot demonizēta, tā nekad neesot ietekmējusi vēlēšanas citās valstīs, patiesības politikā vispār neesot un visi tāpēc ražojot viltus ziņas, un tml.

Šajā brīdī sāku skatīties pulkstenī, jo saruna bija iebraukusi grāvī. Šis atklājums nebija patīkams konstatējums, jo centos sagaidīt vēl ko interesantu, drosmīgu un šokējošu, bet nedz Jānis, nedz Sofija pārsteigumus skatītājiem vairs nesagādāja. Sofijas haubice ar retorisku jautājumu par masu emigrāciju jeb Latvijas eiromigrantiem – darba laupītājiem ārzemēs – izčākstēja. Cilvēki šodien brauc turp, kurp vēlas. Ja ārzemēs var nopelnīt labāk, tad nevienam nevar aizliegt meklēt savu Leiputriju.Panrāma

Kurš iedeva Jurkānam caurlaidi un Panorāmas studijas atslēgas Zaķusalā?

To mēs nezinām joprojām. LTV valde, LTV ziņu dienesta vadība un pārējie LTV darbinieki neko neesot zinājuši par to, ka Kremļa propagandas kanāls rīkos „tiltu“ ar Rīgu un izmantos šim mērķim LTV studiju.

Vai šajā brīdī kāds studijā ir strādājis (vietējais darbaspēks), arī netiek minēts neviens vārds. Kad „Russia Today“ intervija bija jau „gaisā“, tad visi no tās norobežojās, to nosodīja.

Radās iespaids, ka Jānis Jurkāns pats ir ielauzies Panorāmas studijā un to okupējis. Pats ieslēdzis tehniku, hromatslēgas fonu un nofokusējis uz sevi kameras. Visu tikai viņš pats un kāds nevienam nezināms darbinieks – nelietis. Divatā tātad. Mēģinu iztēloties, kā Jurkāns pats sevi grimēja un kā saslēdzās ar Maskavu. Nezin vai kāds šai pasakai notic? Tiešām notic?

Man šis gadījums vairāk atgādina mūsu operas „Krutoja balles skandālu“, kad īpaši liela samaksa kļuva par attaisnojumu morāla un ētiska rakstura pārkāpumam. Interesanti, cik Kremlis samaksāja par šo teletiltu. To taču varēja mums pateikt! Taču flegmatiska intervija faktiski nebija nedz bīstama, nedz satraucoša. Tā bija vāja un trafareta kā Brežņeva laika „Vremja“ sižets pusdesmitos vakarā. Žēl, varēja taču labāk!

 

Putina gāzes vads Nord Stream 2 un Lemberga neētiskās ambīcijas

Speciāli TVnet 

šrēders un Putins

Vācijas ekskanclers Gerhards Šrēders, tagad Nord Stream valdes priekšsēdētājs ar darba devēju – Krievijas tirānu Vladimiru Putinu. Foto: TVnet/ITAR-TASS/Scanpix

Ventspils vadītājs Aivars Lembergs tikko paziņoja, ka Ventspils osta un tajā strādājošie termināļi saņēmuši piedāvājumu iesaistīties krievu gāzes vada Nord Stream otrās kārtas celtniecībā Baltijas jūrā. Nodrošinot cauruļu uzglabāšanu un piegādi caur Ventspils ostu. Tika nosaukti gan maģiskās peļņas cipari, gan deklarēta neapmierinātība par Latvijas Ārlietu ministrijas atbalsta trūkumu šim projektam.

Putinisti paplašināšot ostu ar papildu kravas laukumiem, lai pēc tam to uzdāvinātu ostas pārvaldei. Dāsns izaicinājums. Lai izlemtu, nepieciešams brīvostas valdes lēmums. Izskatās gan, ka tik politiski skarbā jomā kā šī ir vajadzīgs visu iedzīvotāju vai vismaz Kurzemes referendums, jo gāzi pa krievu vadiem piegādā Putina Krievija un izmanto šo cauruļvadu gan jūras piesārņošanai, gan Eiropas politiskai šantažēšanai.

Vai Latvija un Ventspils patiešām ir gatavas uzņemties ekonomiski izdevīgu, taču politiski neakceptējamu biznesu? Vai šī ir kārtējā «krutoja dzimšanas dienas ballīte», kur samaksas dēļ esam gatavi pārdoties par maksimāli augstu cenu uz skatuves? Vai mūsu sabiedrība ir gatava palīdzēt kremliniem turpināt piesārņot jūru un palīdzēt Putinam izveidot otru ieroci cīņai ar Rietumiem un mums?

Kas ir Nord Stream?

Tas ir nosaukums gāzes vadam angļu valodā (no krievu termina Северный поток), kuru krievi izbūvēja pa Baltijas jūras dibenu savas dabasgāzes transportēšanai uz Vāciju. Putinam bija nepieciešams pārdot savu gāzi Eiropai, taču, ja gāzes vads tiktu normāli būvēts, šķērsojot Baltijas un Polijas teritorijas, tad Kremļa saimnieks šo «trubu» nevarētu izmantot politiskajai šantāžai pret rietumvalstīm. Sūrā pieredze ar Ukrainu viņam jau bija. Tāpēc Kremlī tika pieņemts lēmums izbūvēt cauruļvadu pa Baltijas jūras dibenu. Tad neviens vairs nevarētu iebilst, pretoties vai traucēt Putinam izmantot «gāzes piegādes» kā šantāžas līdzekli, karojot ar Rietumeiropu politiski.

Protams, «trubu» likšana Baltijas jūrā to piesārņoja. Piekrastes valstis, to vides aktīvisti un speciālisti protestēja pret šo projektu, taču lēmēji bija tie, kas pie jūras nedzīvo un kuriem nekad rokas nesadedzinās, piemēram, sēra «dzintars», kuru pēdējos gados aizvien biežāk izskalo krastā Pāvilostā, Bernātos vai Papē krievu sakašņātā jūras dibena dēļ.

Gāzes vads, protams, ir un paliek vairāk politisks, nevis biznesa projekts. Lai tas izskatītos «starptautisks», Putins ar bijušā Vācijas kanclera palīdzību piesaistīja pie konsorcija saimniekiem arī vācu «Wintershall Holding (15,5%), Ruhrgas (15,5%), mazliet atmetot arī «skata pēc» holandiešu Gasunie 9% un franču GDF Suez 9%. Lauvas tiesa no šā biznesa, kas nostiepies pa Baltijas jūras dibenu, protams, pieder Putinam un Krievijai (Gazprom, 51%).

Caurules ir 120 cm diametrā, 1220 km garumā. Zem ūdens. Spiediens caurulēs esot apmēram 220 bāru, transportēšanas jauda 27,5 miljardi kubikmetru gadā. Celtniecības pirmo kārtu sāka 2010.gadā fanfaru un Medvedeva runu pavadījumā. To «iesvētīja» 2011.gadā Vācijā Angelas Merkeles un Dmitrija Medvedeva klātbūtnē.

Cīnīties pret šo projektu bija Dona Kihota kauja ar vējdzirnavām, jo protestētāji tika uzpirkti, medijiem «balsis aizbāztas», taču vispārējā neapmierinātība valstīs ap Baltijas jūru sita augstu vilni. Krievi uzara jūru, pie kuras paši vairumā nedzīvo un tāpēc nospļaujas par tās floru un faunu, kas uz viņiem nekā daudz neattiecas. Tāpēc brīdī, kad Putins nosvilpās otrajai Nord Stream kārtai, ziemeļvalstis vairs nebija gatavas krieviem palīdzēt un pat Briseles funkcionāri sāka publiski satraukties, ka «šis projekts ir pārāk riskants». Pērn 10 Eiropas Savienības valstu pārstāvji (Čehija, Ungārija, Polija, Slovākija, Rumānija, Igaunija, Latvija, Lietuva un Horvātija) iesniedza atklātu vēstuli Junkeram, kurā lūdza neatbalstīt Krievijas Nord Stream 2 būvniecību Baltijas jūrā.

Protams, galvenais iemesls bija gāzes tirgus izkropļošana1, taču ne mazāk svarīgs apstāklis ir Eiropas drošības politikas apdraudējums2 un jūras ekoloģiskās vides neatgriezeniska sagandēšana.

Slīte atteicās kļūt par Putina ostu

Gotlandes osta Slīte iepretī Latvijai bija noskatīta kā krievu bāze būvniecības procesā. Brīdī, kad putinisti piedāvāja treknas summas vietējai varai par Slītes izmantošanu savām vajadzībām, salas iedzīvotāju viedokļi sāka dalīties. Centra un labējo partiju pārstāvji iebilda pret šo iniciatīvu, taču kreisie komunisti un sociāldemokrāti nolēma atbalstīt Putina vēlmes Zviedrijā. Iemesls bija «nauda»! Putins taču par to maksāšot, un tā būšot laba peļņa. Vispirms pieprasīja, lai krievi iztulko līgumu zviedru valodā, un tad arī noskaidrojās, ka ir runa par 60 miljoniem zviedru kronu, kuras Slītes osta saņems, ja izīrēs krieviem «Aptiekas laipiņu», kuru gotlandieši zibenīgi pārkristīja par «Putina piestātni». Pirmā gāzes vada celtniecības laikā Putins jau bija iesoļojis Gruzijā (un gotlandiešiem tas nepatika); tagad bija jau okupēta Krima, notriekta Malaizijas pasažieru lidmašīna, Ukraina un Sīrijas karš, kas saduļķoja pat vietējo lauksaimnieku vēlmi «labi nopelnīt uz krievu rēķina».

Rezultātā zemnieku partija sāka atbalstīt noliedzošo pozīciju pret Nord Stream iniciatīvu. «Galu galā šis nav lokālas nozīmēs lēmums – ļaut krieviem izmantot mūsu ostu vai ne. Tas ir drošības politikas jautājums. Tas skar visu mūsu valsti. Vietējie pašvaldības politiķi vai osta vien to nedrīkst izlemt. Tas jāizlemj valsts līmenī,» uzsvēra medijiem Gotlandes Centra (Zemnieku) partijas pārstāve Eva Nipeliusa.

Sociāldemokrāti un komunisti saspītējās un kašķējās pretī, uzsverot, ka «šis ir biznesa darījums», pie kam «pagājušo reizi gāja labi, ko tad nu šoreiz spurojamies pretī» – publiski brīnījās «zociķis» Bjorns Jansons. Viņam šķita, ka Putina nauda noderēs salas iedzīvotāju veselības aprūpei un sociālajam darbam. Galu galā tikai konservatīvie gribot šo NATO un visus nevajadzīgos aizsardzības izdevumus.

Ko domāja vietējie paši? Gotlandieši? Kā norāda Bjorns Jansons – «mūsu iedzīvotāji slimo ar nepamatotām «bailēm no krieviem»! Pēc viņa domām, zviedru «rysskräck» (rusofobija) esot vecs un muļķīgs aizspriedums, ar kuru tur slimojot gandrīz vai visi3. Pavisam citās domās ir igauņu goda konsule Gotlandē Rīna Nordapea, kurai šķiet, ka izīrēt savas ostas šim darījumam ir neētiski. «Galu galā mēs tā arī nekad neuzzināsim, ko viņi īsti transportē šajā cauruļvadā! Nebūsim naivi!» – viņa konstatēja, un šim viedoklim pievienojās arī zviedru vides jeb zaļo partijas pārstāvji. Skeptiķi informēja sabiedrību, ka krievus neizdosies apturēt šajā jūras vandalizācijas procesā, jo atradīsies kāda cita osta, kas viņiem pakalpos. Rezultātā Viborgas – Lubminas gāzes vads šeit atbalstu neguva. Slīte nopūtās un Putina piestātni neizīrēja. Lēmums tika pieņemts valsts, nevis pašvaldības līmenī.

Jūras dibena rakāšana

Pirms Nord Stream 2 būvniecības Stril Exploer apkalpe pašlaik nodarbojas ar mīnu iznīcināšanu un cauruļvadu gultnes sanēšanu. Zviedrijas dienvidu piekrastē jau likvidēti samērā apjomīgi mīnu lauki un no ūdens izcelti neskaitāmi preču ratiņi no lielveikaliem un pat viens labi saglabājies Volkswagen Golf automobilis.

Līdzšinējā Nord Streem «ietekme uz jūras vidi skar tieši zemāko slāņu aktivizēšanu: rakšana, līdzināšana, akmeņu pārstumšana /../ būtiski ietekmē jūras straumes, bioloģisko daudzveidību. Liels daudzums slāpekļa un fosfora tiek atdalīti no jūras dibena, tiek skaloti krasta virzienā, un šīs sekas pagaidām nav pētītas» – konstatē WWF, norādot, ka tikpat nepietiekami līdz šim pētīti efekti, kurus izraisa kadmija, alumīnija un dioksīnu «uzrušināšana» jūras dibenā. Nav noskaidroti Nord Stream 1 un 2 efekti uz Natura 2000 teritorijām, kas Somijas, Zviedrijas un Vācijas gadījumā atrodas ļoti tuvu gāzes vada būvniecības zonai. Liela problēma ir kara lādiņu un mīnu likvidēšana. Tās tiek aktivizētas, aizskalotas un likvidēšanas gadījumā ievaino jūras vidi un tās iemītniekus (īpaši roņus). Tāpēc WWF aicina visas piekrastes valstis daudz rūpīgāk uzraudzīt savu jūras zonu, izmantot novērošanas sistēmu, kas neatļautu Nord Stream ambīcijām ievainot jūras floru un faunu5.

Tikmēr zviedri tīra tālāk gultni, cerot, ka Karlshamna varbūt piekritīs cauruļvadu uzglabāšanas misijai. Taču pagaidām skaidrības šajā jautājumā nav. Par to pašu darbu, kuru putinisti tagad piedāvā Ventspilij, zviedriem Karlshamnā viņi bija gatavi samaksāt 100 miljonu kronu trīs gadu laikā. Ostas gada apgrozījums ir 145 milj. SEK. «Tātad krievi maksās lielu naudu, tas ir ļoti liels darījums» – spriež ostas valdes izpilddirektors Mats Olsons. Viņš pats līgumu parakstītu, bet šajā gadījumā tas jāizlemj pašvaldības līmenī, jo osta pieder pilsētai. Vietējie lauku veči šeit, protams, grib naudu, bet parlamenta aizsardzības komisijas priekšsēdētājs Alans Vidmans ir citās domās: «Te nav runa tikai par biznesu. Mēs piedāvājām pašvaldībām «an offer they can´t refuse» (priekšlikumu, no kura nevar atteikties). Tas nozīmē, ka valsts drošību apdraudoši biznesa projekti nevar tikt vērtēti kā parasts biznesa darījums un nākotnē tieši šā iemesla dēļ nāksies mainīt likumdošanu. «Tagad nāksies pārskatīt likumus, kas regulē iespēju pārskatīt pašvaldību darījumus valsts drošības un aizsardzības dēļ,» uzskata Vidmans4.

Šķiet, ka arī Latvijā nāktos daudz nopietnāk un pamatīgāk nekā līdz šim pievērsties pašvaldību alkatības ierobežošanai. Īpaši tad, ja šī iniciatīva runā pretī valsts drošības interesēm, kā to var novērot aktuālajā Ventspils gadījumā.

1 –

LASI CITUR: MEPs voice grave concerns about Nord Stream 2 project

2 –

LASI CITUR: Ryskt bolag planerar ytterligare en gasledning i Östersjön

3 –

LASI CITUR: Splittring på Gotland om gasledningen

4 –

LASI CITUR: Gotland säger nej till ryska Nord Stream 2

5 –

LASI CITUR: De miljömässiga konsekvenserna av Nord Streams gasledning ofullständigt utredda