Kolēģa uzaicinājums noskatīties Kremļa “Russia Today” ierakstīto interviju ar bijušo mūsu ārlietu ministru nekādu lielu entuziasmu manī neizraisīja. Par šā kanāla satura plakātisko kvalitāti ir nācies pārliecināties jau iepriekš. Tāpēc šķita, ka tur nebūs ko redzēt. Taču nepilnu pusstundu garā saruna, manuprāt, izgaismoja interesantas lietas, par kurām pašmāju ārpolitiskā analītika runāt nemēdz. Dažas lietas bija pat ļoti interesantas.
Intervijas stils
Sofijas Ševarnadzes intervēšanas stils nav oriģināls vai unikāls. Tas ir amerikānisks un kopē tur esošo privāto TV staciju piemērus. Raidījuma vadītāja dominē centra pozīcijā un izmanto pratinātājas loģiku, radot iespaidu, ka Latvijā ir noticis kas ārkārtējs un tāpēc ekrānā tiek steigšus sarūpēts vienīgais pieņemamais analītiķis – bijušais ministrs un Krievijai vienmēr labvēlīgais Jānis Jurkāns.
Viņš arī laipni sēž LTV Panorāmas studijā un palēnināti atbild uz jautājumu zalvēm.
Jau sarunas sākumā ir skaidri noprotams, ka šī aprunāšanās nebūs virzīta domstarpību noskaidrošanas virzienā, bet gan aizspriedumu ekranizācijas virzienā. Kas to pierāda? Tas, ka „virsū“ Jurkāna balsij tiek montēti tieši nesaistīti piefilmējumu materiāli: demonstrācijas Rīgā, “Nord Stream 2” bildītes, armijas tehnika uz kuģiem, no kuģiem utt.
Sofija neslēpj savu sašutumu par NATO aktivitātēm Latvijā un Igaunijā. Viņa cenšas pacelt balsi un uztiept, ka demonstrētais „rezerves materiāls“ liecinot par to, kā Baltijas valstis izaicinot Krieviju. Viss „atmaskojošais piefilmējums“ (tanki, bruņumašīnas, Lietuvas prezidentes tuvplāns, niknas sejas) ir pretrunā tam, ko runā Jurkāns. Lai gan arī Jānis daļēji piekrīt Sofijas slikti slēptajam satraukumam par to, ka „mēs nezinām, kas notiks rīt“.
Taču iecerētais piegājiens ar akcentu uz Baltiju kā Krievijas izaicinātāju un kara provocētāju tomēr neizdodas. Jurkāns „novelk rokasbremzi“ un paziņo, ka Latvija šeit nav politikas noteicēja. Tā nevar un nespēj provocēt lielo Krieviju. Visu nosaka Vašingtona. Latvija jeņķu vajadzības tikai reflektē. Tieši tāpat Jurkāns „noairē“ uz krastu Sofijas bažas par Eiropas armijas izveidošanu un paskaidro, ka ASV to nevēlas un vācieši tāpēc tā arī paliks tikai gribot. Vēl interesantāks pagrieziens tiek piedāvāts nākamajās minūtēs, kad Jānis Jurkāns skaidri un gaiši konstatē, ka karš nav vajadzīgs arī Krievijai pašai. Īpaši tās ekonomikai.
Vašingtonas reflektēšana
Šajā mirklī Sofija zaudē intervijas vadību. Jānis Jurkāns pievāc iniciatīvu un apjomīgi deklarē savu viedokli par Baltijas valstu lielo atdošanos Baltajam namam. „Mēs ticam Vašingtonai vairāk nekā Briselei!” – apgalvo prokremliskais Jurkāns, un zināmā mērā viņam ir taisnība.
Viņš pierāda, ka Vašingtona daudz noteiktāk vada Latviju nekā Brisele, kas pašlaik netiek galā pati ar sevi. Sofija šajā intervijas mirklī izskatās pazaudējusi pavedienu. Iespējams, ka naratīvu zaudējuši ir tie, kas viņai diktē austiņā no pults, taču Jānis Jurkāns turpina iet savu ceļu. Viņš apgalvo, ka neviens netic kara iespējamībai starp NATO un Krieviju.
Pretējā pozīcija esot militāristu murgi jeb tikai un vienīgi propaganda. Izskatās, ka šāds sarunas pavērsiens cenzūrai nepatīk, un tāpēc interesantais Jurkāna izrāviens tiek apturēts ar kontroljautājumu par krieviski runājošo Latvijas iedzīvotāju smago stāvokli.
Krievijas demonizēšana un integrācijas izgāšanās
Tālākā sarunas gaita izskatās strikti vadīta no pults un atgremo ideoloģiskos štampus „Russia Today“ garā – raidījuma vadītāja deklarē pieņēmumus, tos pastiprina piefilmētais materiāls, kas netieši ilustrē sarunas gaitu, taču ir bez tieša konteksta ar to. Jānis Jurkāns piekrīt, ka krievu integrācija nav bijusi veiksmīga un tā ir patiesība.
Tālāk viņš uzsver ka Latvijas krievi uztver savu mītnes zemi kā pamāti, nevis māti, un kārtīgi sapļaukā integrācijas politikas autorus. Pa to laiku Sofija sagādā nākamo dziļūdens bumbu – “Nord Stream 2”. Taču piefilmētais materiāls šai sekvencei ir ļoti vājš, neizteiksmīgs, trafarets.
Jānis Jurkāns paziņo, ka Latvija negrib šo gāzesvadu, jo amerikāņi vēlas piedāvāt savu gāzi (krievu gāzes vietā). Šajā epizodē abi, gan Jānis gan Sofija, ir ļoti tālu no paša galvenā nepatikas iemesla – jūras piesārņojuma, kuru izraisa Putina gāzes trubas ievietošana Baltijas jūras dzelmē. Savādi, ka abi šo argumentu ignorēja. Lai gan visās Baltijas jūras valstīs šis aspekts ir atzīts par galveno protestu iemeslu un visi to zina. Vides piesārņojuma jautājums tātad nav nedz Kremļa, nedz Jurkāna dienaskārtībā.
Tālāk tika runāts par to, ka pie attiecību pasliktināšanas ar Kremli esot vainīgi Rietumi, nevis Putins pats. Jurkāns atceras, ka agrāk Putins esot bijis draudzīgs rietumvalstīm, bet vēlāk (sliktās uzņemšanas dēļ) sapiktojies. Pie visa vainīgas tikai Rietumvalstis, kas neprotot ar Krieviju sarunāties.
Jāpiezīmē, ka šajā brīdī kļuva garlaicīgi. Jānis Jurkāns piegādāja ekrānam vairākus propagandas štampus pēc kārtas: Krievija tiekot demonizēta, tā nekad neesot ietekmējusi vēlēšanas citās valstīs, patiesības politikā vispār neesot un visi tāpēc ražojot viltus ziņas, un tml.
Šajā brīdī sāku skatīties pulkstenī, jo saruna bija iebraukusi grāvī. Šis atklājums nebija patīkams konstatējums, jo centos sagaidīt vēl ko interesantu, drosmīgu un šokējošu, bet nedz Jānis, nedz Sofija pārsteigumus skatītājiem vairs nesagādāja. Sofijas haubice ar retorisku jautājumu par masu emigrāciju jeb Latvijas eiromigrantiem – darba laupītājiem ārzemēs – izčākstēja. Cilvēki šodien brauc turp, kurp vēlas. Ja ārzemēs var nopelnīt labāk, tad nevienam nevar aizliegt meklēt savu Leiputriju.Panrāma
Kurš iedeva Jurkānam caurlaidi un Panorāmas studijas atslēgas Zaķusalā?
To mēs nezinām joprojām. LTV valde, LTV ziņu dienesta vadība un pārējie LTV darbinieki neko neesot zinājuši par to, ka Kremļa propagandas kanāls rīkos „tiltu“ ar Rīgu un izmantos šim mērķim LTV studiju.
Vai šajā brīdī kāds studijā ir strādājis (vietējais darbaspēks), arī netiek minēts neviens vārds. Kad „Russia Today“ intervija bija jau „gaisā“, tad visi no tās norobežojās, to nosodīja.
Radās iespaids, ka Jānis Jurkāns pats ir ielauzies Panorāmas studijā un to okupējis. Pats ieslēdzis tehniku, hromatslēgas fonu un nofokusējis uz sevi kameras. Visu tikai viņš pats un kāds nevienam nezināms darbinieks – nelietis. Divatā tātad. Mēģinu iztēloties, kā Jurkāns pats sevi grimēja un kā saslēdzās ar Maskavu. Nezin vai kāds šai pasakai notic? Tiešām notic?
Man šis gadījums vairāk atgādina mūsu operas „Krutoja balles skandālu“, kad īpaši liela samaksa kļuva par attaisnojumu morāla un ētiska rakstura pārkāpumam. Interesanti, cik Kremlis samaksāja par šo teletiltu. To taču varēja mums pateikt! Taču flegmatiska intervija faktiski nebija nedz bīstama, nedz satraucoša. Tā bija vāja un trafareta kā Brežņeva laika „Vremja“ sižets pusdesmitos vakarā. Žēl, varēja taču labāk!
