Vai Latvijā tiešām iestāsies holokausts?

2013. g. 19. oktobris. Speciāli TVNet.

Munks Kliedziens TVNetSatversmes preambula, kuras mērķis būtu nodrošināt latviešu nācijas pastāvēšanu cauri gadsimtiem, latviešu valodas un kultūras saglabāšanu, ir laba un vajadzīga lieta, ja vien tas nenotiek uz mazākumtautību rēķina. Tie, kas šo preambulu sacerēja un to virza diskusijām, ir atbildīgi politiķi.

Analoģiski teksti ir daudzu citu nacionālo valstu konstitūciju preambulās. Šāda preambula, kuras mērķis ir formulēt, kāpēc ir izveidota konkrētā valsts, varbūt nav tik svarīga Zviedrijai vai Francijai, kur zviedri vai francūži joprojām ir absolūtā majoritāte un neviena cita liela nācija vai valoda neapdraud to izdzīvošanu. Taču šāda preambula ir ļoti svarīga mazajām valstīm, kā Latvija un Igaunija, kas izveidojušās impēriju sabrukuma rezultātā. Vēl jo vairāk, ja blakus ir impērijas mantiniece, kas skumst pēc zaudētām teritorijām, kuras politiķi alkst revanša un kura mazajā valstī ir pametusi tūkstošiem savu tautiešu, kas nevēlas integrēties šajā mazajā valstī uz mazās un unikālās valodas bāzes un nav kļuvuši par tās patriotiem.

Igauņiem šī preambula ir un tā uzsver, ka Igaunijas konstitūcija ir radīta, lai cauri gadsimtiem saglabātu igauņu nāciju, valodu un kultūru.

Tāpēc ļoti svarīgi arī Latvijas topošās preambulas jēgu kompetenti un atbildīgi izskaidrot ne tikai Latvijas iedzīvotājiem, bet arī ārzemēs. Lai nebūtu pārpratumu, ka it kā latviešu nācija sevi, savu kultūru, valodu gribētu saglabāt uz citu tautu rēķina.

Biju ļoti pārsteigta, kad svētdien Zviedrijas radio dzirdēju šokējošu apgalvojumu, ko par Latvijas politiķu labajiem nodomiem pauda kāda Latvijas topošā sociālo zinātņu doktorante, kas preambulas sakarā velk paralēles ar nacistisko Vāciju un piemin pirmsholokausta ēru. Padalījos ar šo ziņu tviterī un pēc TVnet lūguma sniedzu interviju ar savu viedokli šā medija reportierim.

Dažiem lasītājiem joprojām nav skaidrs, kādu vēstījumu kopumā un detaļās sniedza šis Zviedrijas radio sižets. Arī LU doktora grāda pretendente O. Procevska lūdza TVnet redakcijai pat atsaukt dažus TVnet intervijas teikumus. Tāpēc pakavēšos pie raidījuma vēlreiz.

Kādu viedokli es paudu TVnet korespondentam?

Raidījumā Zviedrijas Radio korespondente nepārprotami paziņoja, ka Olga Procevska velk paralēles ar nacistisko Vāciju. Es, kā jebkurš klausītājs, kas zina, kāda bija nacistiskās Vācijas attieksme pret mazākumtautībām, no šī korespondentes apgalvojuma secināju (un tas ir mans viedoklis), ka pētniece saprot, ko teikusi korespondentei, jo paralēles ar nacistisko Vāciju, manuprāt, nozīmē arī to, ka Latvijā draud izrēķināšanās ar mazākumtautībām un valstī ir nobriedusi fašistiskās Vācijas situācija. Un piebildu, ka nav pamata apšaubīt, ka zviedru korespondente būtu nepareizi sapratusi LU pētnieci, jo tālāk raidījumā sekoja O. Procevskas audio citāts: This sounds like the ideas of pre-Holocaust era. It really sounds as if the person who has written it doesn’t know where do ideas like this lead to. I mean, the ideas of the state belonging to a particular ethnic group, of ideas of a state nation. («Tās izklausās kā pirmsholokausta ēras idejas. Izklausās, ka persona, kura to sarakstījusi, nezina, pie kā šāda veida idejas noved. Idejas, kurās valsts pieder noteiktai etniskai grupai….»)

O. Procevska TVnet redakcijai vakar atsūtījusi prasību atsaukt šādas frāzes no TVnet raksta – intervijas:

«Latvijas Universitātes (LU) pētniece Olga Procevska intervijā Zviedrijas sabiedriskajam radio Satversmes preambulā paustās idejas salīdzinājusi ar Hitlera nacistiskās Vācijas situāciju.»

Vai šajā TVnet reportiera ievadā ir kaut kas melīgs, kā apgalvo O. Procevska? TVnet reportieris, kas mani intervēja, arī iepazinās ar Zviedrijas radio ziņu sižeta tulkojumu, kurā Zviedrijas radio korespondente saka, ka preambulas sakarā Olga Procevska velk paralēles ar nacistisko Vāciju. TVnet reportieris to pasaka tikai citiem vārdiem. Viņš ne citē, ne pārstāsta – ne mani, ne O. Procevsku.

Otrs TVnet reportiera teikums, kuru O. Procevska prasa atsaukt: «No viņas izskanēja Procevskas viedoklis, ka līdz ar preambulas pieņemšanu Latvijā draud izrēķināšanās ar mazākumtautībām un valstī ir nobriedusi fašistiskās Vācijas situācija.»

Paralēles ar nacistisko Vāciju ir Olgas Procevskas viedoklis, ja ticam Zviedrijas radio korespondentei. Taču mans viedoklis, kas balstās uz šo korespondentes apgalvojumu, ir, ka O. Procevska acīmredzot pieļauj, ka paralēles ar nacistisko Vāciju nozīmē, ka līdz ar preambulas pieņemšanu Latvijā draud izrēķināšanās ar mazākumtautībām un valstī ir nobriedusi fašistiskās Vācijas situācija.

Ja O. Procevska Zviedrijas medijos nāk klajā ar tik nopietniem apvainojumiem kā «nacistiskā Vācija» un «holokausts», tad jebkura zviedra galvā uzreiz rodas kristāla nakts un Hitlera koncentrācijas nometņu tēli, viss, kas saistās ar mazākumtautību un citu minoritāšu vajāšanu. Tas ir mans viedoklis, ko es secināju no šīs intervijas un paudu reportierim, kas mani intervēja. Šo manu, nevis Procevskas viedokli, arī citēja TVnet reportieris, kas intervēja mani. Iespējams, ka reportierim vajadzēja uzkrītošāk nodalīt manu viedokli un secinājumus par doktorantes viedokli no pašas O. Procevskas vārdiem. Ceru, ka ar šo manu izskaidrojumu tagad tas ir izdarīts.

Trešā lieta, ko O. Procevska vēlas atsaukt: «…nav pamata apšaubīt zviedru kolēģu sarunas interpretāciju. Arī savā tvitera kontā Procevska paudusi šādu viedokli:»

Pirmā frāze ir mans viedoklis, ko paudu TVnet reportierim, un to jau paskaidroju iepriekš, taču kāpēc TVnet būtu jāatsauc O. Procevskas tvitera viedoklis, man nav skaidrs.

Politiķe Sarmīte Ēlerte nupat TVnet rakstā par preambulas nepieciešamību secina, ka varētu pavīpsnāt par LU pētnieces Olgas Procevskas dīvaino komentāru intervijā Zviedrijas sabiedriskajam radio un ka varētu pabrīnīties, ka topoša zinātniece var mētāties ar bezatbildīgiem salīdzinājumiem, jo demokrātiskās valsts virsprincips, kas uzsvērts preambulas projektā, taču ietverot sevī vārda brīvību, tātad arī tiesības uz brīvību runāt muļķības.

Taču, runājot šādas muļķības Zviedrijā, kur bērniem jau skolās māca par holokaustu, būtu jāņem vērā skaidri prognozējamas konsekvences. Varam iedomāties, ko par Latviju tagad secina Baltijas vēsturē ne pārāk kompetentais svensons. Ka Latvija ir fašistiska valsts, kur pa ielām maršē SS vienības un viņu bērni Saeimā gatavo nacistisku konstitūcijas preambulu. Tāds ir vēstījums, ko parastais svensons uztvēra no svētdienas ziņas Zviedrijas radio, saliekot šo ziņu kopā ar ik gadus pa TV rādītām reportāžām 16. martā pie Brīvības pieminekļa.

Man tas liekas ne tikai muļķīgi un bezatbildīgi, bet arī negodīgi pret latviešiem, kuriem O. Procevskai kā Latvijas patriotei vajadzētu nākt palīgā un nostiprināt Satversmē mazās latviešu nācijas un latviešu valodas lomu un izdzīvošanu patlaban tik smagās Krievijas un krievu valodas spiediena apstākļos.

Par 100 citiem jautājumiem

Interviju sakarā man «dažus jautājumus» uzdeva žurnālistikā ne tik iesvaidīti tvitera lietotāji par vēstījuma formu un žurnālistikas tradīcijām Zviedrijā. Jā, es intervijās Latvijas presei pieminēju reakciju, kādu pauda mani paziņas Zviedrijā, ar kuriem kopā nejauši noklausījāmies Zviedrijas radio svētdienas pusdienas ziņas un bijām pārsteigti par dzirdēto. Tās intonatīvi pauda neslēptas bažas par to, ka Latvijā ir «izraisītas spēcīgas emocijas» (citāts) un vainīgā ir Satversmes preambula. Par to Zviedrijas radio reportiere ēterā ziņoja vispirms. Tālāk sekoja O. Procevskas viedoklis un pēc brīža arī cits advokāta L. Liepas vēstījums. Tiktāl viss ir korekti un formāli nav kur piesieties.

Taču nav noslēpums, ka ikviena informācija 80% vēstījuma iekļauj emocionālajā intonācijā un tas lielā mērā nosaka ziņu triecienspēju. Tieši šā iemesla dēļ ziņu diktori vienmēr cenšas runāt iespējami neitrālā balsī, kas ne vienmēr izdodas. Bez tam (ziņu uztverē) ir ļoti svarīga arī informatīvā bāze jeb satura fons. Šajā virzienā zviedru klausītājs un TV skatītājs ir pieradināts pie ziņojumiem par to, ka Latvijā pastāv skarba nepatika pret mazākumtautībām, jo samērā bieži viņiem jānoklausās par Latvijas «šausminošā nacionālisma» izpausmēm: leģionāru gājienu, latviešu valodas pārspīlēšanu u.c. Tas nav nekas neparasts. Diemžēl šāds ir Zviedrijas mediju telpas informatīvais fons. Tāpēc es savā tvitera ziņā tā arī raksturoju situāciju. Protams, šie nav Procevskas vārdi, bet mans secinājums, redzot kolēģu reakciju radioraidījuma sakarā. Intervijā šādi var atbildēt uz intervētāja jautājumiem, ko es arī darīju – paudu savu redzējumu, kas nav nedz meli, nedz nepatiesība, ko man mēģina piekarināt. Man šajā gadījumā nebija nekas «jārunā ar sižeta autori» vai «jānoskaidro» redakcijā, jo es negatavoju pati savu materiālu vai sižetu par šo tēmu. Biju intervijas viesis gan TVNET, gan Latvijas Avīzē un paudu savu viedokli par faktu – 13.oktobra SR lenča ziņu izlaiduma sižetu. Tā mēdz darīt – komentēt filmas, teātra izrādes vai raidījumus. To darīju arī es – recenzēju un komentēju radio sižetu.

Kāpēc zviedriem medijos patīk pievērst uzmanību «šausminoša nacionālisma izpausmēm» Latvijā?

Tāpēc, ka vairums zviedru žurnālistu korpusa ir politiski kreisi noskaņoti autori un viņi lielā mērā dominē Zviedrijas mediju telpā. Šī situācija izveidojusies vēsturiski, pēc Otrā pasaules kara. Par to Zviedrijā daudz diskutēts un šķēpi lauzti, taču šī joma ir atsevišķa raksta tēma. Tas ļoti lielā mērā attiecas arī uz Zviedrijas sabiedriskā radio darbiniekiem, par kuru «kreisumu» zviedru kultūržurnālistikā ir daudz rakstīts, diskutēts un pat pieprasīts atstādināt no darba vairākus vecās paaudzes žurnālistus tajā pašā ziņu redakcijā. Paradoksāli, ka zviedru politiķi nereti ir daudz labāk informēti par notikumiem Latvijā nekā žurnālisti. Diemžēl. Nav 100% neitrālas žurnālistikas, jo pat jebkuru ziņu veido cilvēki ar savām politiskajām simpātijām. Par to ir grāmatu kalni sarakstīti.

Savās intervijās (radiosižeta sakarībā) paudu domu, ka Latvijas vēstnieks Zviedrijā un atbildīgie ierēdņi šādā situācijā varēja rīkoties izlēmīgāk un ņemt informatīvo iniciatīvu. Līdzīgi kā to pēdējo 20 gadu laikā ir darījuši igauņi analogās situācijās. Protams, Zviedrijas radio darba noteikumos nav šāda «rutīnas soļa», jo neviens nedrīkst iejaukties redakcionālajā neatkarībā. Taču ikviens, kas studējis publiskās attiecības (PR), zina, ka medijam ir (negribīgi!) jāpiešķir ētera laiks, ja ir iestājusies krīzes situācija un ziņu izlaidumā lietas var tikt pārprastas, kā tas bija izveidojies arī šajā gadījumā.

Pati esmu tikusi aicināta uz rīta intervijām šajā pašā Zviedrijas sabiedriskā radio ziņu redakcijā brīžos, kad bija «krīzes situācija» saitēs ar Latviju: parlamentā notika diskusijas par robežu atvēršanu jaunajām Eiropas Savienības dalībvalstīm, to skaitā arī Latvijai. Tolaik bijušais premjers Jērans Pēršons izteica bažas, ka sāksies sociālais tūrisms «no austrumiem», un mani par šo tēmu intervēja sešos no rīta programmas Ekot redakcijā. Uzstājos arī būvfirmas Lavals un Partneri skandāla sakarībā, arī sešos no rīta. Rīta ziņu izlaidums radio ir vissvarīgākais, tāpēc šāda prakse pastāv. Protams, ziņu redakcijai nav «kāds jāaicina», taču vēstnieks var izmantot krīzes situāciju un pastrādāt labu darbu savas valsts labā, kā to mēdza līdz šim apskaužami gudri praktizēt igauņi. Galu galā reportiere sižeta sākumā informēja, ka preambula ir izraisījusi spēcīgas kaislības Latvijā, un tas ir pamats šādam solim.

Pēc šā radio sižeta es vērsos ar savu iesniegumu pie Zviedrijas radio un TV kvalitātes uzraudzības pārvaldes ar lūgumu pievērst uzmanību attiecīgajam 13.oktobra pusdienas izlaiduma sižetam Zviedrijas radio. Mans mērķis nav izrēķināties ar autoru vai kolēģiem, es nealkstu sodus vai represijas, bet zinu, kā reaģē zviedru kolēģi, ja kādu viņu gatavotais sižets ir aizskāris. Es nemaz tagad negaidu, ka kādu sodīs vai atlaidīs no darba par šo 13.oktobra sižetu. Nē, protams, ka nē, taču es paudu viedokli un zinu, ka mani uzklausīs un sižetu pat Latviju Zviedrijas radio būs vairāk un tie būs dziļāki un ne tik virspusēji. Tas nozīmē, ka man ir vienalga, kādu atbildi es saņemšu pēc mēneša. Savu soli esmu spērusi un aicināju nopietnāk analizēt kaimiņvalsts notikumus. Tā esmu darījusi līdz šim un darīšu arī turpmāk.

Varu turpināt šo līniju arī Latvijā un ar šo publiski atvainoties O. Procevskai un L. Liepam, ja viņus manas intervijas TVnet un Latvijas Avīzē ir aizskārušas. Taču tāds ir mans viedoklis, kad draud ar holokaustu, no kura pavisam reāli ir cietuši arī mani vecāki un vecvecāki. Man tas nav tikai vārds. Man tās ir šausmas.

Deju popmūzikas cukura šoks – Eirovīzijas dziesmu konkurss Zviedrijā

Deju popmūzikas cukura šoks

2011.gada 6. februārī

Foto: SVT

Zviedru Eirovīzijas dziesmu konkursa 2011.gada maratona pirmais atlases mačs Luleo[1] beidzās ar deju popmūzikas un repa uzvaru. Par līderi izvirzījās Danny, kurš startēja pēdējais intensīvi deklarējot savu deju vokālā ar precīzu, modernu horeogrāfiju fonā. ” In the club” līdz ar to jau izcīnījis vietu finālam Stokholmas lielajā arēnā.

Otrais palika melnādainais reperis Swingfly. Līdz šim urbānai mūzikai un repam grūti klājies šāda rakstura festivālos un taču šoreiz notika negaidītais. Softreps magnetizēja ar gigantisku pozitīvisma lādiņu, spēku sadalījumu uz skatuves un enerģētismu, kas nekad nepaliek nepamanīts šāda mēroga pasākumos.

Aiz sevis līderi atstāja virkni interesantu izpildītāju, kas faktiski būtu cienīgi cīnīties arī finālā. Tauta nobalsoja par līriskām jaunkundzēm, pieklājīgā apģērbā. Deju orķestru karaliene Jeeny Silver ar ABBAs stila vecišķu šlāgeri  ”Something in your eyes” centās iešūpot publiku stāvot aiz apgaismota retro statīva un peldoties konfeti mākonī.  Daļēji tas arī izdevās. Zviedriem patīk deju mūzika un Jenija ieguva iespēju startēt vēlreiz, lai cīnītos tālāk par finālu. Līdzīga veiksme izdevās otram liriskam soprānam – Pernillai Andersonei, kas dziedāja savu dziesmu ar savu tekstu (Desperados), pavadot uz savas sarkanās ģitāras.

Aiz kadra palika palestīniešu izcelsmes vokāliste Dilba, kura mēģināja kopēt Kylle Minougue, bez redzamiem panākumiem. Skumja, nedaudz izmisusi deju mūzika piecdesmito gadu stila tērpos neaizkustināja un faktiski bija maksimāli intraverta. Vokālais priekšnesums bija nevainojams, taču uz iekšu vērsts un neuzrunāja nedz balsotājus nedz arī žūriju.

Jonas Matsons ar savu ”On my own” pārāk daudz gribēja mums izstāstīt un nogurdināja ar vāju scenogrāfiju un forsētu monotonprieku. Daudz interesantāks šķita muzikālais cukura šoks, kuru piedāvāja Le Kid ar ”Oh my god”. Tik sirreālistisku priekšnesumu uz zviedru popmūzikas skatuvēs līdz šim nebija gadījies piedzīvot. Imperatīvais kičs, spožās krāsās un žestu pārspīlējumos piesaistīja uzmanību tik lielā mērā, ka pamazām sākām ieklausīties arī mūzikā un teksta apgalvojumos. Žēl, ka šis numurs nenonāca līdz finālam Globben koncertzālē 12. martā.

Kritiķu uzmanību un publikas simpātijas neizpelnījās arī Rasmusa Vīberga ”Social butterfly”, kas manuprāt bija ļoti interesants šlāgeris (Amir Aly, Henrik Wikström), jo būtiski atšķīrās no līdzšinējā zviedru stila. Skatuve piedāvāja Balkānpopu ar franču popmūzikas elementiem, fokusējoties uz akordeonu, tamburīniem un vientuļu, priecīgu puisi skatuve vidū, kas dauza ritmu uz sava ģitāras futrāļa. Diemžēl pats Rasmus nebija pietiekami harismatisks, lai nospēlētu tautas parka vai festivāla lauvu. Tāpēc arī palika aiz fināla kadriem.

Kas īsti uzvarēja? Atšķirīgi harismātiski vokālisti, nevis labākās dziesmas. Danny dejotāji bija tik profesionāli, kas visi pārējie sāka atgādināt pamatskolas iesācējus. Viņa aizrautība bija nemākslota un kontakts ar televīzijas kameru profesionāls. Dziesma pati par sevi nav nekāds meistarības kalngals, diezgan monotona un kantaina kā bērnu spēļu formītis smilšu kastē. Taču refrēns paliek atmiņā un maļot to neskaitāmas reizes pēc kārtas perfektas horeogrāfijas ierāmējumā, tas ielīp smadzenēs un tur paliek uz pāris minūtēm.

Reperis, kas nemāk zviedriski un kādreiz sapņojis kļūt par Ņujorkas policistu uz Luleo skatuves ir pagaidām visveiksmīgākais reperis uz šlāgera skatuves. Swingfly ņēmas, bakstījās, lēkāja kā apsēsts pie viena iebarojot mums savu refrēnu ” bum-čiki, bum-čiki, bum-bum-bum”! Absurdi līdz nejēdzībai, bet …pielipa.  Maigā vilinājuma neizturamais magnētisms darbojas arī spēļu lācīša šovā. Tādas lietas notiek arī uz skatuves.

Man negribas šovakar sākt no jauna spriedelēt, kas ir šlāgeris un kas nav.

Protams, ka Eirovīzijas festivāli pašlaik tālu aizvirzījušies no jēdziena šlāgeris (Zilais lakatiņš, Mežrozīte, Vecpiebalgas ūdensrozes utt.).

Šis jēdziens dominēja konkursa dzimšanas brīdī, jo tobrīd popmūzikā valdīja tieši šis žanrs. Pamazām popmūzika apauga ar citiem izpaudumiem un brīdī, kad EBU organizētāji atteicās no simfoniskā orķestra un diriģentu klātbūtnes, pasākums pārvērtās par nenosakāma rakstura eklektisku monstru.

Ir vai nav šlāgeris, būtība vienalga.

Eirodziesmas maratons jeb Super bovl ir klāt.

Būtībā nav runa par mūzikas konkursu, bet gan par gigantisku, izklaides industrijas fenomenu, kas ir jauna un interesanta kultūras sastāvdaļa.

Agrākās Sandra Veinberga publikācijas par Eurovison Song Contest sākot ar 2002. gadu.

2003. gads, kad Eirovīzijas konkurss notika Rīgā.

© Sandra Veinberga

Ēģiptes revolūcija un Juta Strīķe

2011.   gada 5. februārī

Latvijas mediji šodien publicē informāciju par apsardzes pastiprināšanu KNAB priekšnieka vietniecei Jutai Strīķei. Viņai draudēts ar atentātu par kontrabandas piesedzēju atmaskošanu augstā līmenī.

”Astoņkājis” Rīgā joprojām dzīvs un rīkojas tieši tāpat kā Mubaraka vakardienas marodieri, kas vajāja, izsekoja un kropļoja Kairas ielās un laukumos žurnālistus. Tos pašus, kuri uzdrošinās izstāstīt pasaulei patiesību par notiekošo.

Juta Strīķe, šķiet, uzminusi uz varžacīm Latvijas mubarakiem vai viņu sulaiņiem.

Kā funkcionē varas mašinērija? Kāpēc vajag nogalināt cilvēkus, kas savā amatā rīkojas godīgi, atbilstoši profesija noteikumiem un ētikas principiem?

Rietumu demokrātijā skolotam cilvēkam šī loģika ir grūti saprotama.

Tiem, kas skolas mācību grāmatās ir studējuši ”kā pārvalda demokrātisku valsti”, sekojot bultiņām, kas savieno lēmējvaru un izpildvaru, nāksies palauzīt galvu un sākt saprast, ka tas viss ir citādi Ēģiptē, Krievijā, Ķīnā un …izrādās arī Latvijā.

Jā, protams, ka varas kustības diagramma eksistē arī Rīgā un Kairā taču loģika šajā ”deleģēšanas” ķēdē ir citāda.

Varas lēmumi, plūstot cauri birokrātu biezajai, kompaktajai tauku bruņukārtai, nonāk pie iedzīvotājiem izkropļotā veidā. Pretējā virzienā notiek tas pats.

Bruņu kārta izolē visu.

 Lai panāktu sava lūguma, vajadzības, prasības akceptu ierindas pilsonim nākas ķerties pie ”kāda izdarīga cilvēka”, kuram ir ietekme necaursitamajā birokrātu tauku slānī.

Šis ”izdarīgais” cilvēks (pareizāk sakot – cilvēki) veido gigantisku korumpētu kārtotāju grupu, kurus arābu valodā apzīmē ar grūti iztulkojamu vārdu – baltaguiye (baltadžiai) jeb blatotāji.

Tie ir ļaudis, kuri izprot varas aparāta ietekmes kanālus, spēj lietišķi izmantot savus korumpētos sakarus esošajā sistēmā un nopelna lieliski!

Ar un bez amata viņi tiek klāt ikvienam politiķim, policistam vai tiesnesim, tāpat arī šo cilvēku priekšniekam. Viņi ir apķērīgāki par oficiālajiem lobijistiem un tāpēc pelna vairāk.

Attīstītājās demokrātijās ”baltadžajus” jeb ”blatotājus” sauc arī par mafijas taustekļiem un mēģina apkarot. Diktatūrās viņu šiverīgumu varas aparāts mēdz izmantot savā labā.

Pateicībā par varas atbalstu šī nomenklatūra (šiveri, baltotāji, izdarīgie cilvēki) pakalpo varai arī politiski – vajā režīma kritiķus, apmelo citādi domājošos, palīdz manipulēt vēlēšanās un visbiežāk viņiem ir ciešas un savstarpēji izprotošas attiecības ar vietējo drošības policiju un mediju varas svirām. 

Vakar un aizvakar slaktiņus Kairas ielās pret mierīgajiem demonstrantiem un ārzemju žurnālistiem rīkoja tieši viņi.

 Strīķi Latvijā arī apdraud tie paši – ”pazīšanās izmantotāji”. 

Gan vienā gan otrā gadījumā šie ļaudis dzīvo zaļi pateicoties savu ”krusttēvu” protekcionismam un pastāvēs arī tad, ja nometīs Mubaraku vai aizvāks Dombrovski vai Zatleru.

Viņi personificē īpašu varas kategoriju.

Mūsu acīs šie ļaudis izskatās pēc barbariem, neliešiem, korumpētiem ļaundariem.

Viņi paši sevi redz pavisam citā gaismā un jūtas kā izdarīgi, vadonim lojāli cilvēki visur un vienmēr.

Akla lojalitāte bieži tiek uztverta kā tikums. Arī Latvijā.

No kurienes pie mums ieradusies uz palikšanu pārliecība, ka draugi (radi, tuvinieki, draugu draugi) ir jāaizstāv arī tad, kad viņi zog, krāpjas vai dara citiem pāri (jo viņi taču ir draugi!)?

”Es savus draugus nenododu!” – skan teksts kādā latviešu dziesmā un pauž akceptētu pārliecību, ka draudzība korumpētība ir faktiski tikums, nevis stratēģiska manipulācija savtīgu interešu vārdā.

Termins ”baltagiye” cēlies beduīnu vidē. Šajā nomadu kultūrā lojalitāte un uzticība tiek vērtēta augstāk par kritisku situācijas analīzi un civilizētas morāles kritērijiem.

Valstīs bez funkcionējošām institūcijām viss notiek savstarpējo darījumu blatošanās stilā – pakalpojums pret pakalpojumu. Tu iestājies manā partijā – es tev par to parakstu papīru par jauna koncertzāles celtniecību Tavā pilsētā. Viņš aģitē par manu partiju un par to es viņa miestā piekrītu būvēt jaunu skolu, valsts bibliotēku vai Hiltona hoteli.

Dots pret dotu.

Nauda pret labo slavu, pakalpojums pret savtīgu lojalitāti.

Sistēmā iekļaujas arī baznīcas pārstāvji, skolotāji, mākslinieki, ārsti, ietekmīgi žurnālisti un visi pārējie, kas kļūst ”noderīgi”. 

Visi, kas spēj ietekmēt un, kuriem kaut ko vajag (labāku skolu savam bērnam, būvatļauju jeb labi apmaksātu darbavietu).

Bakšisa sistēma pamazām pārvērš valsti ierāmējumā un cilvēku attiecības zirguzagļu darījumu formātā.

Iespējams, ka ”baltadžija” jeb bakšiša sistēma šodien ir pat lielākais drauds Latavijas nākotnei nekā pilsoņu aizceļošana jeb finanšu krīze.

Tā pastāv un turpina vērsties plašumā tieši tagad, kad valstij nepietiek naudas  uzraudzības nodrošināšanai un cilvēku šīs kontroles realizēšanai.

Varas mašinērija ir neredzama un nežēlīga.

Pirmais solis pret to ir apzināšanās, ka šī konspirācija eksistē visos līmeņos un ir izskaužama ne tikai aizstāvot vienu augstu amatpersonu.

Citādi arī pie mums Latvijā notiks tas pats, kas vakar un aizvakar Kairā – sabiedrību plosīs uz kamieļiem un kumeļiem sēdoši neformālajai varai uzticīgi ”baltadžiji”, kas kropļos un vajās žurnālistus un visus tos, kam rūp patiesības īstā seja.

© Sandra Veinberga

Piektdienas optimisms Kairā

2011.   gada 4. februārī

Šodien visu pēcpusdienu Zviedrijas radio pirmais kanāls translē tiešraidi no Kairas. Sabiedriskā televīzija turas līdzi. Privātās radio un TV stacijas mēģina neatpalikt.

Protesti Kairā ir redzami visur.  Ekrānos, avīzēs, radio ēterā. 

Darba vietās vismaz viens dators atstāts ar CNN tiešraides translāciju no Kairas, pat sporta zālēs uz lieliem ekrāniem (mūzikas video vietā) redzami protestētāji Tahrīra laukumā un avīzēs dominē virsraksti ”Kaut viņi izturētu!”.

Kaira pieslīdējusi neparasti tuvu šodienas (sniegos ieputinātajai) Stokholmai. Tā kā nekad agrāk.

Es lepojos ar to, ka zviedru ”reņgēdājam” un medijiem nav vienalga ar ko beigsies protesti Nīlas deltā. Interneta teksti no Latvijas līdzīgu angažētību nedemonstrē. 

Žēl.

Šodienas medialie izpaudumi savā būtībā ir identiski zviedru mediju un sabiedrības deviņdesmito gadu sākuma aizrautībai atbalstot Baltijas valstu dziesmoto revolūciju.  Toreiz juta līdzi baltiešiem, tagad – ēģiptiešiem.

Ēģiptiešu tautas brīvības alkas tik ļoti atgādina Latvijas barikāžu laiku, ka gribas iet palīgā. Sajūtama tā pati gaisotne. Tas pats spīts, solidaritāte, savstarpējā izpalīdzība un fonā bailes no represijām un iespējamības zaudēt saujā ar varas aparātu.

Rīgas un Viļņas melno berešu vietā Ēģiptē ārdās diktatora drošībnieki, kas auļo uz kamieļiem un kavalērijas zirgiem, dur, sit un šauj.

Mubaraka kliķe brīvprātīgajiem kangariem maksā piecus latus par katru plosīšanās dienu. Bērniem ēģiptiešu drošībnieki vakar piedāvāja līdzīgas summas, lai tie izsekotu un uzrādītu bruņotiem drošībniekiem ārzemju žurnālistus un to lokalizācijas vietas Kairā.

Revolūcija sākumā varas aparāts izdzēsa internetu un bloķēja mobilos telefonus. Vakar sākās nākamais cenzūras uzbrukums, kura laikā tika aicināts uz atklātiem uzbrukumiem ārzemju žurnālistiem. AlJaziras reportierus režīma kalpi vajāja kā ievainotus dzīvniekus, bet satelītkanāla signālu režīms nobloķēja ar konkurējošā  Nilesat palīdzību.

Mubaraka čekisti vakar aizturēja, pazemoja un spīdzināja veselu rindu vadošo mediju darbinieku: CNN, BBC,AP, Le Soirs, AlArabia, TF1, France 24, Washington Post, ABCNews līdzstrādniekus, zviedru Expressen, zviedru TT, Aftonbladet korespondentus.

Mubaraka drošībnieki vakar pat demolēja Hiltona Hoteli, pieprasot, lai reģistratūrā viņiem norāda visus viesnīcas numurus, kuros apmetušies žurnālisti. 

Vistraģiskāk vakardiena izvērtās zviedru sabiedriskās televīzijas reportierim Bertam Sundrstromam. Vakar pusdienlaikā zviedru televīzijas ziņu producentam pēkšņi pārtrūka sakari ar korespondentu Kairā. Zvanot no TV ēkas Stokholmā uz Sundstroma mobilo telefonu Kairā pēkšņi nācās noklausīties kādu svešu vīrieša balsi, kas arābu valodā informēja, ka zviedru reportieris atrodas ”pie Ēģiptes valdības pārstāvjiem un, ja kāds vēlas šo puisi izglābt, tad, lai slienas kājās un rikšo šurpu! Joki mazi!”.Pēc tam saruna tika pārtraukta un dažas stundas vēlāk Zviedrijas vēstniecība pārstāvis Bertu Sundstromu atrada ievainotu uz operāciju galda kādā Kairas slimnīcā. Pagaidām nav skaidrs kurš ar vairākiem dunča dūrieniem mugurā ir smagi savainojis pieredzējušo žurnālistu, bijušo ilggadējo Zviedrijas televīzijas korespondentu Vašingtonā. Viens ir skaidrs, ka viņa situācija ir nopietna un, ka Mubaraka varas aparāts patiešām cerēja nogriezt informācijas plūsmu ārpasaulei arī šādā ceļa – fiziski izrēķinoties ar visiem ārzemju žurnālistiem.

Šodien visu dienu Zviedrijas Televīzijā notiek apspriedes mēģinot vienoties vai turpināt ziņošanu vai atsaukt atpakaļ korespondentus no Kairas.

Uzbrukumi medijiem Kairā ir kārtējais diktatora kliķes mēģinājums apklusināt patiesību.

Kas ir patiesība? Vai visiem tā ir vienāda?

Protams, ka nē. Visi ēģiptieši nav 100% vienoti savos uzskatos un patiesība dažādiem sabiedrības grupējumiem izskatās dažādi.

Gados jauni cilvēki vakar un šodien Kairas centrā brīdina ārzemniekus netuvoties Tahrira laukumam,brīdinot no Mubaraka gvardes atriebības (valsts televīzija vakar un šodien deklarē, ka ārzemju žurnālisti ir ļauni un vēl Ēģiptei sliktu!). Turpretī ”biezajos mikrorajonos” tādos kā Mohadensīnā (Kairas klusais centrs) Nīlas kreisajā krastā demonstrācijas rīko solīda vecuma režīma piekritēji. Viņi dala garāmgājējiem valsts karodziņus un līdzīgi Latvijas oligarhu apvienībai ” Par labu Latviju” pieprasa domāt tikai labas domas par dzimteni Ēģipti un aizstāvēt labo un stipro Mubaraku, kas visu prot, var un spēj.  Šajā pilsētas daļā uz pakārtas lelles novietots teksts ”ElBaradejs”, kas simbolizē centra protestētāju un rietumu demokrātiju elku – Nobela miera prēmijas laureātu Muhamedu ElBaradeju.

Pilsētas centrā aina ir apgriezta, tur dedzina lelles ar citiem uzvārdiem un vēl mazliet citāda aina vērojama geto rajonos, kur visiem viss vienalga.

Ēģiptes varas kontrolētie mediji intensīvi pumpē savu ideoloģiju. Pēc viņu versijām protestētāji ir vai nu ārzemju spiegi, vai nu valsts nelabvēļi vai vienkārši Hisbolā vai Hamaza aģenti. Liela daļa iedzīvotāju tic šīm avīzēm, jo nezina, ka ticība un pārliecība ir daudz bīstamāki patiesības ienaidnieki nekā meli.

”Mediji ir tautas acis un ausis. Nav pieļaujams, ka Ēģiptē žurnālistiem neļauj strādāt. Tas nav pieļaujams!”, – šodien notiekošo Kairā komentēja Zviedrija premjers Frederiks Reinfelds pa ceļam uz apspriedi Briselē. Viņa viedoklis pievienojās pārējie ūnijas valstu vadītāji, taču pret Mubaraku nostāja šodien bija stipri piesardzīgāka.

Gan Eiropa gan ASV šodien izteica vēlmi ”paātrināt Mubaraka atkāpšanos”, tāpēc intrigas Kairas varas koridoros pašlaik sit augstu vilni. Iet vaļa cīņa par varu Tuvējo Austrumu lielākajā impērijā. Kurš kuru uzvarēs, to pagaidām grūti prognozēt. Pagaidām izskatās, ka pēc Mubaraka Ēģiptē pie varas varētu nākt armijas vadītāji. Ģenerāļi.

Pirmkārt tāpēc, ka viņu rokās ir tautā tik populārā armija (pretēji nīstajiem Mubaraka drošībniekiem un policijai). Otrkārt tāpēc, ka šodien armijnieki Kairā pēkšņi bija kļuvuši ļoti palīdzīgi žurnālistiem. (pretēji vakardienas un aizvakardiena patvaļai).

Jāpiezīmē, ka armija visas 11 protestu dienas izturas nogaidoši, stīvi un nekustīgi.

Karavīri ļauj protestētājiem rāpties uz tankiem un skandēt runas, palīdz civilajiem ievainotajiem.

Kairas varas komandtiltiņā nav vienotības.  

Mubaraka režīms trako un ārdās sējot nervozitāti arī kaimiņvalstīs. Ģenerāļi nogaida un iespējams gatavojas izšķirošajam gājienam.

Izskatās, ka Mubaraka dienas ir skaitītas.

Tikmēr iespējams, ka jau rīt sāksies protesti Sīrijā. 12.februārī Facebook sola demonstrācijas Alžīrijā, 14. februārī Bahreinā, 17. februārī Lībijā un 20. februārī Marokā.

Interneta revolūcija turpinās.

Ēģiptes barikādes zem zābaku zalvēm

2011. gada 2. februārī

Vakar vakarā 23.00  Ēģiptes televīzija un CNN kā arī citi TV kanāli raidīja starptautiskās sabiedrības pieprasīto prezidenta Mubaraka atkāpšanās no amata runu. Mubaraks vēlas ”palikt savā vietā” un mēs lai darot to pašu. Depeša atgādina slaveno Kārļa Ulmaņa frāzi.

Es palieku te un jūs tur. To izlemju tieši es un neviens cits.

Diktatori ir neparasti līdzīgi raksturā un rīcībā visos laikos.

Paziņojums atgādina publisku pliķi tiem 2 miljoniem demonstrantu, kas  vakar publiski pieprasīja 82 gadus vecā prezidenta nekavējošu demisiju.

Bijušais lidotājs, Anvara Sadata labā rokā un tagad ar vēzi slimais diktators Mubaraks ir piekritis nepretendēt no jauna uz prezidenta amatu gaidāmajās rudens vēlēšanās, taču viņa reakcija tautu neapmierina. Ja Mubaraks neatkāpjas tūliņ, ja netiek mainīta konstitūcija, tad valsts vadītāja amatā iesēdīsies diktatora dēls, kas šim postenim jau sen tiek gatavots.

” Lai viņš vācas projām nekavējoties!” – skandē pūlis Tahrīra laukumā Kairā un met gaisā apavus, protestējot pret politiskas elites reakciju. ” Lai viņš vācas pie velna!” – klaigā demonstranti, kas jau gandrīz nedēļu notur presingu un uzskata, ka līdz rudenim diktators un viņa svīta pagūs nogriezt skābekli demokrātijas eskalācijai Ēģiptē.

”Protesti Kairā turpināsies kamēr Mubaraks nozudīs un aizbrauks!”, – uzskata Giri Ibrahms, viens no vadošajiem ēģiptiešu aktīvistiem.

Šodien situācija Kairā saspringusi līdz galējībai. Tauta nepiekāpjas un prezidents neatkāpjas, lai gan visiem ir skaidrs, ka valstij nav izejas vecajā virzienā.

Šodien ap pusdienlaiku Kairas centrālajā laukumā ieauļoja kavalērijas pulks, kas jājot uz zirgiem un kamieļiem uzsāka mīdīt demonstrantus un dauzīt uz bruģa sēdošos ar pletnēm. Protams, ka varas šovs noslēdzās ar pretreakciju. Demonstranti pamanījās vairākus jātniekus noraut no segliem un apstrādāt ar dūrēm.

Ar šo miermīlīgā un ”maigā revolūcija” Kairā pamazām pārvēršas asiņainā slaktiņā.  Britu BBC apstiprina, ka  ”pretējās nometnes demonstranti” Kairā faktiski ir drošības policijas pārstāvji civilās drēbēs, kuriem diktators maksā par trača taisīšanu un gaisa jaukšanu. AlJazira ziņo par šaudīšanos pilsēta centrā un cietušajiem. Diktatora apolitiskais kartelis rīkojās bez šaubīšanās.

Mubaraka ”mīļotā Ēģipte” (skat. viņa runas tekstu vakardienas valsts TV) nav tas pats kas ”caurmēra ēģiptieša” dzimtene. Mubarakam ir vara un viņš to lieto kā saprot un prot.

Negaidīti? Nē, šī reakcija bija prognozējama.

Tātad?

Ēģipte barikāžu laiks ir nozīmīgs ar vairākām unikālām īpatnībām, kas  līdz šim nav reģistrētas modernā laikā apvērsumos.

Protestus Ēģiptē uzsāka parasti cilvēki. No brīvas gribas. Tos neorganizēja kāda noteikta aktīvistu grupa vai arodbiedrība. Šie protesti sākās spontāni. Rīcības centrā ir jauni cilvēki, kas nav apmierināti ar savu laiku un vēlas dzīvot citādi.

Ēģiptiešu vidējais vecums pašlaik ir 23 gadi un neskaitāmi jauni cilvēki visu savu mūžu savā dzimtenē ir dzīvojuši viena un tā paša diktatora Mubaraka ēnā. Patiecoties Facebook un Twitter viņiem izdevās noorganizēt protesta akcijas un var gadīties, ka izdosies pārņemt kontroli pār savas dzimtenes nākotni. Šāda cerība pastāv.

Paradoksāli, ka demonstrantu vidū ir dažāda vecuma un pārliecību cilvēki. Jauni, veci, vīrieši un sievietes no visiem sabiedrība slāņiem ar vienotu aicinājumu ’” pazūdi Mubarak no mūsu acīm!”.

Taču diktators vai nu nesaprot aicinājumus, vai arī nesaprot savu laiku.

Latvijā bieži nākas novērot līdzīgu situāciju, kad politiskā vara līdzīgi līmei neatļauj atstāt amatu neveiksmīgiem ministriem, politiķiem un visa cita ranga augstiem priekšniekiem. Tie turas pie varas, amatiem un krēsla kā pie vienīgā iespējamā glābjošā plosta naidīgajā politikas okeānā.

Mubaraks šobrīd atgādina slīkstošo, kas gatavs noraut zem ūdens miljonus kopā ar sevi un savu krēslu, kuru nevēlas atstāt pats.

Mums atliek vienīgi minēt kāpēc, piemēram, Zviedrijā ministrs pats protas atstāt amatu izgāšanās rezultātā, bet Latvijā uz Ēģiptē to nespēj un neprot. Iespējams, ka vainīgs ir kultūras un paškritikas trūkums. Var gadīties, ka pie vainas ir egoisms un alkatība.

Mubaraka vietā jau tagad gatavi nostāties viņa sabiedrotie Ahmeds Šafiks (pašreizējais premjers), Omārs Suleimans (74. gades vecais Mubaraka draugs, drošības policijas šefs, pārdzīvojis jau četrus infarktus).

Protestētājus neapmierina neviens no šiem kandidātiem.

ES „ārlietu ministres” Katrinas Aštonas šodienas aicinājums reaģēt maksimāli strauji, protams, vēlētos redzēt Kairas ”pārejas valdības” spicē bijušo diplomātu, Nobela prēmija laureātu, ēģiptieti Muhamedu ElBaradeju. Taču viņa kandidatūra dzimtenē ir maz pazīstama, jo bijušais diplomāts un atomenerģijas uzraudzības institūcijas IAEA vadītājs lielāko sava mūža daļu ir pavadījis ārzemēs nevis dzimtenē. Viņš ir gatavs rīkoties, bet tautieši viņu nepazīst.

Nākamie rindā uz varas posteņiem Kairā ir musulmaņu fundamentālisti, no kuriem redzamākā ir opozīcijas grupa Musulmaņu brālība, dibināta 1928. gadā, taču līdz šim darbojusies pagrīdē ar līderi Muhamedu Badī spicē. Pagaidām nav iemesla prognozēt Irānas revolūcijai līdzīgu reliģiskā apvērsuma procesu, kuru pašlaik sludina Teherānas ajatolas.

Musulmaņu brālība līdz šim nav uzņēmusies protestu vadīšanas iniciatīvu, tā sastāv no vairākām apakšstruktūrām no kurām vairākas ir gatavas jau tagad sadarboties ar citām opozīcijas partijām valstī un atrodoties valdībā mēdz noenkuroties politiskā spektra centrā.

” Kāpēc mēs tā neprotestējam kā ēģiptieši?”, – vakar metro, lasot avīzi mani uzrunāja kāds zviedru kungs, kurš pats arī atbildēja uz savu jautājumu – ” tāpēc, ka vara mums visiem te rietumos ir iestāstījusi, ka dzīvojam vislabāk, esam vislaimīgākie. Tieši kā tā mēs dzīvojam ir vispareizāk!  Basta! Punkts! Mēs neprotestējam. Mēs padevīgi paklausām…”, – viņš neiecietīgi secināja un nobeidza domu – ” man par to ir kauns. Jums arī?”

Es pamāju.

Jums arī par to ir kauns?

PS. Degvielas cenas Zviedrijā Ēģipte nemieru dēļ vakar pieauga par 20 ērām par katru benzīna un dīzeļdegvielas litru.

Ēģiptes politiskais stress


Ēģiptes politiskais stress

2011. gada 28. janvāris

Šorīt zviedru radio ziņu izlaidumos nervozi stāstīja par notikumiem Ēģiptē. Internets bloķēts visā valstī. Neko no turienes nevar saklausīt, izlasīt un uzzināt. Vietējie rakstnieki un žurnālisti rīta demonstrācijas laikā aizturēti, aizvesti uz policiju, bet vēlāk…palaisti brīvībā.Vēl septiņos no rīta Tunisijas ”jasmīnu revolūcijas” pārsviešanās uz tuvējo kaimiņvalsti šķita neiespējama. Uzliesmos, jeb tomēr apdzisīs?

Tātad šorīt vēl viss izskatījās rāmi un dekoratīvi. Zviedrijas ārlietu ministrija priekšpusdienā zviedriem iesacīja turpināt iesāktos atvaļinājumus Ēģiptē, taču pie viena lūdza izvairīties no ”politiskām parādēm, demonstrācijām un citiem lieliem tautas saietiem cietās, kur uzliesmojuši protesti” (DN. 28.01)

Jau četros pēcpusdienā tā pati ārlietu ministrija Stokholmā publiski atzinās, ka ”situācija ir strauji mainījusies” un norādīja, ka ”bez nozīmīga iemesla” zviedriem tagad uz Ēģipti nebūtu ieteicams doties. Ceļojumu firmas jau paguvušas apturēt čartera lidojumus uz Kairu, samaksātā nauda tūristiem tiks pilnība atlīdzināta. Nepārvaramo šķēršļu situācija bija iestājusies un ārkārtas likumi šodien sāka darboties.Pāris stundu laikā Ēģiptes salonu revolūcija bija pāraugusi masu protestu akcijās ar grūti prognozējamām beigām.

Al Jazeera pusdienlaikā sekoja Muhameda Elbaradeja arestam Kairā un pēc brīža manīja savu vēstījumu, uzsverot, ka slavenais politiķis esot mājas arestā. AP nervozi informēja, ka Baradejs kopā ar citiem ēģiptiešu opozicionāriem esot ieslēdzies kādā Kairas mošejā. Tikmēr policisti centrā trakoja ar asaru gāzi.

Tautas protesti esot sākušies šodien īsi pēc piektdienas lūgšanas, pie mošejām. Policija šāvusi uz demonstrantiem ar gumijas lodēm un izklīdinājusi ar ūdens metējiem. Sakarā ar interneta bloķējumu un mobilā telefona sakaru traucējumiem grūti patlaban precīzi noskaidrot kur īsti norisinās tautas sacelšanās.

Zviedru kolēģi līdz šim informējuši, ka piektdienas pēcpusdienā sacelšanās notiek Kairā, Suecā, Aleksandrijā un Luksorā.

Ēģiptiešu varas iestādes pavēlējušas mobilo telefonu operatoriem slēgt savus tīklus noteiktos valsts reģionos. Tā Vodofone pārstāvji informējuši ziņu aģentūru Reuters.

Kopš 17.00 pēcpusdienā Ēģiptē pasludinātā ” komandanta stunda”, šovakar tautu televizorā uzrunās Hosni Mubaraks. Taču neraugoties uz aizliegumiem tauta joprojām esot ielās un demolējot skatlogus un veikalus.

Pagaidām nav ziņu par ievainotajiem.

Protestētāju un demonstrantu vidū esot vairums ir ”nikni, gados jauni vīrieši, trūcīgie, izmisušie bezdarbnieki’” (informē SVT korespondente no Kairas). Daudzi no viņiem salīdzinoši labi runā angliski un tieši tāpēc spēj atbildēt uz ārzemju žurnālistu jautājumiem, nodrošinot reportāžu emocionālo autentiskumu. Ko viņi grib? Nost ar Mubaraku! Nost ar nīsto režīmu!

Tikko noskaidrojās, ka demonstrantiem izdevies ieņemt drošība policijas štābu 20 km no Kairas un Suecā ir jau okupēts policijas iecirknis un tiek atbrīvoti ieslodzītie.

Gaiss virs Kairas šovakar esot biezs kā ķīselis dēļ asaru gāzes.

Ēģipte ir nozīmīga Tuvo austrumu ass un būtisks ASV partneris politiskajās spēlēs. Izvairīgie Obamas šodienas publiskie izpaudumi Ēģiptes notikumu sakarībā vieš bažas. Wikileaks tikko publicētie kārtējie slepenie dokumenti liecina par baltā nama saraksti ar Mubaraku.  Šodienas New York Times pievēršas šiem dokumentiem, novērojot kā amerikāņi kārtējo reizi ”stutē” režīmu, kas atbalsta viņu politiski ekonomiskās intereses, taču nospļaujas uz cilvēktiesību ievērošanu attiecīgajā valstī.

”Mubaraks pārdzīvos visu” – tā pirms diviem gadiem Baltajam namam ziņojis bijušais ASV vēstnieks Ēģiptē. Cerams, ka viņa vārdi nav pravietiski.

Tikmēr spriedze Kairā pieaug.

Sekosim notikumu attīstībai.

mhttp://www.nytimes.com/2011/01/28/world/middleeast/28diplo.html?_r=2&hp