“Čārlija lieta” turpina uzdot jautājumus ”šūnu ķekara” formā

2015.gada 4.februārī

DN fotoVai tas, kas notika 9.11 Charlie Hebdo redakcijā, ir tikai un vienīgi musulmāņu aizvainojuma akcija, jeb tomēr politisks protests? Vai islāms tiecas regulēt arī mūsu dzīvi? Brutāli, nežēlīgi un bez ceremonijām? Paraudzīsimies uz šo jautājumu no ikdienas pozīcijām.

Vai musulmāņu parandža, ebreju kipa un sikhu turbāns ir reliģijas zīmes vai ikdienas apģērba aksesuāri? Tās ir reliģijas zīmes apģērbā. Tās signalizē par piederību noteiktai reliģiskai kopienai un konkrētas ticības akceptētam politiskam spiedienam. Tie faktiski ir protesta, uzbrukuma un kaujas karogi. Tieši tāpat kā sudraba krusts, kas novietojies kaklarotas vietā un nedaudz paslēpies zem latviešu preses sekretāres melnās žaketes.

Ja vēlamies būt līdzcietīgi un jauki, tad pavisam ērti/humāni būs secināt, ka pie visa vainīgs imperiālisma spiediens, kapitālisms un no tā izrietošs labklājības deficīts bezdarbs un atpalicība. Vēl (daži no mums) teiks,ka vainīgs ir liberālisma ieilgušais periods un ”cilvēki tiecas pēc kaut kā stabila”, kas pēc šādu ticības filozofu domām ir neviens cits kā reliģija. Te nu mēs atkal nonākam pie tā paša, ka reliģija leģitimizē savas dogmas = vērtību skalu kā absolūto patiesību, uzsverot, ka ”tikai šādi dzīvojot” cilvēki beidzot būs laimīgi. Reliģiskā kultūrā cilvēkam nav atļauts domāt tā vai šā, visu zina Dievs un tam ir jāpakļaujas. Par ticību nekādu diskusiju nedrīkst būt, pastāv tikai dievišķā pareizība, kas zina saprot un nosaka visu. Tāpēc reliģiskā retorika (no PR viedokļa) ir ļoti efektīva gan iedvešot cerību nogurušajiem, gan efektīvi pretdarbojoties konstruktīviem iebildumiem ar argumentu ” tā vienkārši ir un viss”!

Tieši tāpat kā mēs nevaram noskaidrot vai ticības noteiktā dieta ir intelektuāli disciplinējoša vadības svira jeb tomēr ticības reliģisko rituālu sastāvdaļa, mums neizbēgami jāsecina, ka Parīzes automāta kārta žurnāla redakcijā bija apzināta slepkavība Dieva vārdā.

MInētais šis apstāklis padara mani domīgu, redzot, ka arī Latvijā, diezgan daudz cilvēku izsakās ”izprotoši” par slepkavības aktu ticības vārdā. Tā teikt – ”kas nu tas vispār par žurnālu, tāds dzeltens papīrelis vien ir”, jeb ” tās karikatūras patiešām bija nekrietnas”, ”tā bija ņirgāšanās par Muhamedu”, ”nu šausmas ko viņi tur sazīmējuši” utt. Tātad – mums ir jārespektē ticīgu cilvēku tabū un jāpiekāpjas viņu ”dietas priekšā” ar izpratni.

Tātad – visi neesam vienlīdzīgi. Tie, kas tic savam Dievam (un tic stipri, fanātiski un enerģiski!) tie ir labāki par pārejiem cilvēkiem.

Vai tā ir?

Nāksies samierināties ar to, ka Izraēlas operas draugiem vēl ilgi nebūs ļauts noskatīties Vāgnera ”Tristanu un Izoldi” vai ”Nibelungu gredzenus” savā valstī. Telavivas operas direktors Dāvids Šterns uzskata, ka nav piedodams tas, ka Vāgners ir bijis Hitlera mīļākais komponists un tāpēc šī komponista darbi Izraēlā nav atskaņoti kopš valsts dibināšanas brīža 1948. gada.

Bailēs no musulmāņu atriebes akcijas Deutsche Oper Berlīnē izņēma no 2006. gada repertuāra Mocarta ”Idomeneo”. ”Kādam bija bail”, kas notiks brīdī, kad uz skatuves tiks nospēlēta pēdējā aina, kurā tiek demonstrētas Muhameda, Jēzus un Budas nocirstās galvas. ”Man zvanīja drošības policija un norādīja, ka pēdējā aina jāmaina un nocirstās galvas nekavējoties jāņem ārā no operas interneta mājas lapas”, – avīzei Focus atzina toreizējā operas direktore Kirstena Harmsa. ” No augšas” nāca spiediens – ”izņemt ainu” un no apakšas – uzveduma režisors atteicās to darīt. Kā viss beidzās? 
Režisors atteicās cenzēt ainu un kompromisa nosaukums bija ”noņemt izrādi no skatuves’”.

Kurš īsti vainīgs, ka Berlīnes operai bija jāņem no skatuves nost izrāde? Mūsu bailes no musulmaņiem? No tā ko viņi var izdarīt ticības vārdā? Vai ticīgie ir kļuvuši par mūsu laika priviliģētajiem, kas nosaka dienas kārtību arī sekulārajiem sekulārā valstī?

Boko Haram nogalinātie ”grēcīgie” bērni Nigērijā, melnā būrī sadedzinātais Jemenas pilots. Kāpēc ticības fundamentālisti  tā rīkojas?

Tāpēc, ka mums visiem liekas, ka ticība un reliģija savā būtībā (pamātā) ir cilvēkam labvēlīga lieta. Šī imperatīvā ilūzija ar otru roku veiksmīgi aizbīda ”aiz skapja” reliģiju vēlmi upurēt, misionārismu, krusta karus, neiecietību pret humānismu un vāji slēptu vēlmi attaisnot nelietības, kas veiktas ,”labu gribot” jeb ticības vārdā.

Normas, kas regulē cilvēcīgu cilvēka dzīvi nav saistītas ar norādījumiem svētajos rakstos vai baušļos. Morāli formē tiešie, materiālistiskie dzīves apstākļi. Starp citu, daudzi no svētajos rakstos pieminētajiem labas morāles kritērijiem nav sinhronizējami ar humānisma principiem.

Vai šobrīd turpinām nogalināt cilvēkus ticības vārdā? Protams. Masu slepkavības Ruandā realizēja kristieši, pilsoņu karu Šrilankā piesedza ar budisma teoloģiju. Zaimotāju rindas ik dienu tiek papildinātas. Kas notiek, ja ticības fundamentālisti pekšņi ņem un nosauc sevi par sociāldemokrātiem vai sociālistiem? Piemēram tā kā to paveica šīītu sociāldemokrāti Irānā vai musulmāņu sociālisti, kas cieši sadarbojas ar islāma valsti. Mūsu Saskaņa arī vienā rāviena nokristīja sevi par sociāldemokrātiem un vienīgais “kreisais akts” viņu rīcībā ir Rīgas domes manipulācijas ar Rīgas satiksmes biļešu cenām.

Kāda tad ir atšķirība starp, piemēram, Turcijas islāma demokrātiem un Eiropas kristīgajiem demokrātiem? Starp aijatolu Irānā un Franko katoļu diktatūru? Amerikāņiem šajā virzienā jau ir savs termins – ”islamofašisms”. Vai Putina diktatūra Krievijā nepiedāvā mums līdzīgu – politiskās ticības fašisma veidu? Zem ortodoksās ticības karoga.

Dievišķā autoritāte daudziem ir neaizskarama lieta, jo ietekmē katru individuāli. Taču mūsu tabu normas nedrīkstētu traucēt citiem brīvi izteikties un analizēt ticīgo cilvēku vēlmi izveidot sev paškonstruētu priekšstatu un vērtību skalu ceļa ruļļa /buldozera formā.

Pirmais solis (no mūsu puses) varētu būt centiens nepieļaut citu cilvēku tiesību ierobežošanu arī viscēlākā mērķa vārdā. Ja Ričards Dokinss savā grāmatā ”Dieva delūzija” lieto jēdzienu ”šūnu ķekars” , tad viņam ir tiesības to pierādīt un pateikt savu atklājumu arī mums. Savukārt mēs varam vai nu piekrist vai nepiekrist viņa viedoklim, taču nekādā ziņā nedrīkstam aizliegt viņam šo savu viedokli paust. Ja mēs izņemam no autora raksta šos divus vārdus savas ticības vārdā, tad tā ir cenzūra. Nejēdzīga un brutāla. Neakceptējama tieši tik pat lielā mērā kā 12 franču žurnāla līdzstrādnieku nogalināšana Parīzē. Tas nozīmē, ka mēs esam turpat – uz kritiskās cenzūras šķautnes. Turpat kur džihadisti. Pagaidām mēs cenzējam, bet nākamais solis varētu būt dzīvu cilvēku sadedzināšana būrī. Svētā inkvizīcija jau kādreiz šādi rīkojās. Kāpēc mēs šodien brīnāmies par islāma fundamentālistiem? Galu galā, viņi nav izgudrojuši šo soda mēru. Kristīgā baznīca to lietoja jau viduslaikos.

Kā jums šķīet? Vai svētā inkvizīcija atgriezīsies arī pie mums?