“Čārlija lieta” turpina uzdot jautājumus ”šūnu ķekara” formā

2015.gada 4.februārī

DN fotoVai tas, kas notika 9.11 Charlie Hebdo redakcijā, ir tikai un vienīgi musulmāņu aizvainojuma akcija, jeb tomēr politisks protests? Vai islāms tiecas regulēt arī mūsu dzīvi? Brutāli, nežēlīgi un bez ceremonijām? Paraudzīsimies uz šo jautājumu no ikdienas pozīcijām.

Vai musulmāņu parandža, ebreju kipa un sikhu turbāns ir reliģijas zīmes vai ikdienas apģērba aksesuāri? Tās ir reliģijas zīmes apģērbā. Tās signalizē par piederību noteiktai reliģiskai kopienai un konkrētas ticības akceptētam politiskam spiedienam. Tie faktiski ir protesta, uzbrukuma un kaujas karogi. Tieši tāpat kā sudraba krusts, kas novietojies kaklarotas vietā un nedaudz paslēpies zem latviešu preses sekretāres melnās žaketes.

Ja vēlamies būt līdzcietīgi un jauki, tad pavisam ērti/humāni būs secināt, ka pie visa vainīgs imperiālisma spiediens, kapitālisms un no tā izrietošs labklājības deficīts bezdarbs un atpalicība. Vēl (daži no mums) teiks,ka vainīgs ir liberālisma ieilgušais periods un ”cilvēki tiecas pēc kaut kā stabila”, kas pēc šādu ticības filozofu domām ir neviens cits kā reliģija. Te nu mēs atkal nonākam pie tā paša, ka reliģija leģitimizē savas dogmas = vērtību skalu kā absolūto patiesību, uzsverot, ka ”tikai šādi dzīvojot” cilvēki beidzot būs laimīgi. Reliģiskā kultūrā cilvēkam nav atļauts domāt tā vai šā, visu zina Dievs un tam ir jāpakļaujas. Par ticību nekādu diskusiju nedrīkst būt, pastāv tikai dievišķā pareizība, kas zina saprot un nosaka visu. Tāpēc reliģiskā retorika (no PR viedokļa) ir ļoti efektīva gan iedvešot cerību nogurušajiem, gan efektīvi pretdarbojoties konstruktīviem iebildumiem ar argumentu ” tā vienkārši ir un viss”!

Tieši tāpat kā mēs nevaram noskaidrot vai ticības noteiktā dieta ir intelektuāli disciplinējoša vadības svira jeb tomēr ticības reliģisko rituālu sastāvdaļa, mums neizbēgami jāsecina, ka Parīzes automāta kārta žurnāla redakcijā bija apzināta slepkavība Dieva vārdā.

MInētais šis apstāklis padara mani domīgu, redzot, ka arī Latvijā, diezgan daudz cilvēku izsakās ”izprotoši” par slepkavības aktu ticības vārdā. Tā teikt – ”kas nu tas vispār par žurnālu, tāds dzeltens papīrelis vien ir”, jeb ” tās karikatūras patiešām bija nekrietnas”, ”tā bija ņirgāšanās par Muhamedu”, ”nu šausmas ko viņi tur sazīmējuši” utt. Tātad – mums ir jārespektē ticīgu cilvēku tabū un jāpiekāpjas viņu ”dietas priekšā” ar izpratni.

Tātad – visi neesam vienlīdzīgi. Tie, kas tic savam Dievam (un tic stipri, fanātiski un enerģiski!) tie ir labāki par pārejiem cilvēkiem.

Vai tā ir?

Nāksies samierināties ar to, ka Izraēlas operas draugiem vēl ilgi nebūs ļauts noskatīties Vāgnera ”Tristanu un Izoldi” vai ”Nibelungu gredzenus” savā valstī. Telavivas operas direktors Dāvids Šterns uzskata, ka nav piedodams tas, ka Vāgners ir bijis Hitlera mīļākais komponists un tāpēc šī komponista darbi Izraēlā nav atskaņoti kopš valsts dibināšanas brīža 1948. gada.

Bailēs no musulmāņu atriebes akcijas Deutsche Oper Berlīnē izņēma no 2006. gada repertuāra Mocarta ”Idomeneo”. ”Kādam bija bail”, kas notiks brīdī, kad uz skatuves tiks nospēlēta pēdējā aina, kurā tiek demonstrētas Muhameda, Jēzus un Budas nocirstās galvas. ”Man zvanīja drošības policija un norādīja, ka pēdējā aina jāmaina un nocirstās galvas nekavējoties jāņem ārā no operas interneta mājas lapas”, – avīzei Focus atzina toreizējā operas direktore Kirstena Harmsa. ” No augšas” nāca spiediens – ”izņemt ainu” un no apakšas – uzveduma režisors atteicās to darīt. Kā viss beidzās? 
Režisors atteicās cenzēt ainu un kompromisa nosaukums bija ”noņemt izrādi no skatuves’”.

Kurš īsti vainīgs, ka Berlīnes operai bija jāņem no skatuves nost izrāde? Mūsu bailes no musulmaņiem? No tā ko viņi var izdarīt ticības vārdā? Vai ticīgie ir kļuvuši par mūsu laika priviliģētajiem, kas nosaka dienas kārtību arī sekulārajiem sekulārā valstī?

Boko Haram nogalinātie ”grēcīgie” bērni Nigērijā, melnā būrī sadedzinātais Jemenas pilots. Kāpēc ticības fundamentālisti  tā rīkojas?

Tāpēc, ka mums visiem liekas, ka ticība un reliģija savā būtībā (pamātā) ir cilvēkam labvēlīga lieta. Šī imperatīvā ilūzija ar otru roku veiksmīgi aizbīda ”aiz skapja” reliģiju vēlmi upurēt, misionārismu, krusta karus, neiecietību pret humānismu un vāji slēptu vēlmi attaisnot nelietības, kas veiktas ,”labu gribot” jeb ticības vārdā.

Normas, kas regulē cilvēcīgu cilvēka dzīvi nav saistītas ar norādījumiem svētajos rakstos vai baušļos. Morāli formē tiešie, materiālistiskie dzīves apstākļi. Starp citu, daudzi no svētajos rakstos pieminētajiem labas morāles kritērijiem nav sinhronizējami ar humānisma principiem.

Vai šobrīd turpinām nogalināt cilvēkus ticības vārdā? Protams. Masu slepkavības Ruandā realizēja kristieši, pilsoņu karu Šrilankā piesedza ar budisma teoloģiju. Zaimotāju rindas ik dienu tiek papildinātas. Kas notiek, ja ticības fundamentālisti pekšņi ņem un nosauc sevi par sociāldemokrātiem vai sociālistiem? Piemēram tā kā to paveica šīītu sociāldemokrāti Irānā vai musulmāņu sociālisti, kas cieši sadarbojas ar islāma valsti. Mūsu Saskaņa arī vienā rāviena nokristīja sevi par sociāldemokrātiem un vienīgais “kreisais akts” viņu rīcībā ir Rīgas domes manipulācijas ar Rīgas satiksmes biļešu cenām.

Kāda tad ir atšķirība starp, piemēram, Turcijas islāma demokrātiem un Eiropas kristīgajiem demokrātiem? Starp aijatolu Irānā un Franko katoļu diktatūru? Amerikāņiem šajā virzienā jau ir savs termins – ”islamofašisms”. Vai Putina diktatūra Krievijā nepiedāvā mums līdzīgu – politiskās ticības fašisma veidu? Zem ortodoksās ticības karoga.

Dievišķā autoritāte daudziem ir neaizskarama lieta, jo ietekmē katru individuāli. Taču mūsu tabu normas nedrīkstētu traucēt citiem brīvi izteikties un analizēt ticīgo cilvēku vēlmi izveidot sev paškonstruētu priekšstatu un vērtību skalu ceļa ruļļa /buldozera formā.

Pirmais solis (no mūsu puses) varētu būt centiens nepieļaut citu cilvēku tiesību ierobežošanu arī viscēlākā mērķa vārdā. Ja Ričards Dokinss savā grāmatā ”Dieva delūzija” lieto jēdzienu ”šūnu ķekars” , tad viņam ir tiesības to pierādīt un pateikt savu atklājumu arī mums. Savukārt mēs varam vai nu piekrist vai nepiekrist viņa viedoklim, taču nekādā ziņā nedrīkstam aizliegt viņam šo savu viedokli paust. Ja mēs izņemam no autora raksta šos divus vārdus savas ticības vārdā, tad tā ir cenzūra. Nejēdzīga un brutāla. Neakceptējama tieši tik pat lielā mērā kā 12 franču žurnāla līdzstrādnieku nogalināšana Parīzē. Tas nozīmē, ka mēs esam turpat – uz kritiskās cenzūras šķautnes. Turpat kur džihadisti. Pagaidām mēs cenzējam, bet nākamais solis varētu būt dzīvu cilvēku sadedzināšana būrī. Svētā inkvizīcija jau kādreiz šādi rīkojās. Kāpēc mēs šodien brīnāmies par islāma fundamentālistiem? Galu galā, viņi nav izgudrojuši šo soda mēru. Kristīgā baznīca to lietoja jau viduslaikos.

Kā jums šķīet? Vai svētā inkvizīcija atgriezīsies arī pie mums?

14 thoughts on ““Čārlija lieta” turpina uzdot jautājumus ”šūnu ķekara” formā

  1. Vai es pareizi saprotu, ka demokrātija un vārda brīvība ir tiesības ņirgāties par reliģisku (“citādu”) cilvēku svētumu? Es nerunāju par tiesībām izteikt cieņpilnu (arī kritisku) viedokli, bet par zemāko instinktu un apšaubāmas humora izjūtas radītu produktu.
    Ja kādam liekas, ka tiešām vārda brīvība ļauj ņirgāties par reliģiju, tad pazemīgi atļaušos norādīt uz nekonsekvenci, jo demokrātiska sabiedrība likums aizstāv no ņirgāšanās personu, juridisku personu un valsts cieņu. Kā tad reliģija paliek vienīgā, pret kuru tā rīkoties ir demokrātiski?
    Lai izvairītos no pārpratumiem, vardarbība nav veids kā izteikt savu viedokli ne reliģiskā ne nereliģiskā viedokļu apmaiņā. Ne 7.janvāra, ne kāda cita vardarbība nav reliģiski attaisnojama, bet ir uzskatāma par maskēšanos ar reliģiskiem iemesliem un cilvēkiem, kas tādas lietas dara vai mudina uz vardarbību pienākas atbildēt likumā noteiktā kārtībā.

    • Kopumā piekrītu, bet ar vienu piebildi –
      Kariķēt personu, juridisku personu un valsts cieņu taču drīkst. Nav dzirdēts, ka būtu ierosināts kāds kriminālprocess demokrātiskās valstīs par karikatūrām. Karikatūra nav tas pats, kas sabradāt karogu.

      • Protams, kariķēt drīkst, bet pastāv likumdevēja noteiktas robežas. Par pēdējām arī runāju. Jo, manuprāt, nav nekā nosodāma, ja par reliģiju gaumes robežās pasmaida, bet kāpēc dažus likumi sargā, kamēr pret citiem var pārkāpt jebkuru robežu? Mans jautājums ir tieši par to, vai demokrātija ir ar dažādiem mērogiem un attiecināma uz atšķirīgām cilvēku grupām?

        • Demokrātija uz visiem attiecas vienādi – neticīgie var apcelt ticīgos un ticīgie neticīgos. Vienkārši jarēkinās, ka tas, kas vienam ir “svēts” otram var nebūt svēts. Piemēram, es neuzskatu, ka zīdaiņu “apgraizīšana” ir OK, lai gan jūdiem tā ir svēta lieta. Tā kā es noteikti cīnīšos pret šo viņiem tik svēto parašu un tas ir normāli.

      • Piedodiet, man īsti nav skaidrs, kā Jūsu komentārā uz manu jautājumu par demokrātisko vērtību (proti, tolerances) attiecināšanu uz sabiedrības vienu daļu (šinī gadījumā – islāma sekotājiem), vienā teikumā kā sinonīmus var salikt “ņirgāšanos” (cilvēku savstarpējo attiecību raksturojošu jēdzienu) ar “grēku” (neapšaubāmi reliģisku terminu)? Kāds būtu divu šādu dažādu sfēru sajaukšanas konstruktīvais (proti, demokrātisko vērtību stiprinošais) mērķis?

          • Vai Jūsu jautājums satur mājienu uz kādu imperatīva noti manā jautājumā? Ja tā, tad paskaidroju, tur tādu toņu nav. Jo tādiem toņiem demokrātiskā viedokļu apmaiņā diez vai būtu vieta.
            Protams, Jūs esat brīva izvēlēties sev pieņemamāko veidu, ja vien Jums ir laiks un interese piesēsties pie datora un savu viedokli ierakstīt. Tāpat kā es esmu tiesīgs painteresēties, ja man kaut kas nav skaidrs. Vai tad tieši tāda nav demokrātijas un vārda brīvības praktiskā izpausme?

          • Paldies, tiktāl mūsu viedokļi saskan. Tomēr te būtu interesants viens precizējošs jautājums (izriet no Jūsu augstāk atrodamā komentāra par apgraizīšanu).
            Neesmu jūdaists vai musulmanis, tāpēc mani (un manus bērnus) šī aspekts neskar. Cik saprotu, arī Jūs nepiederat šīm reliģijām. Līdz ar to saruna ir tīri teorētiska.
            Tātad, Jūs esat “pret”. Personīgā nostāja šajā jautājumā ir vārda brīvības tiesība. Bet kā Jūs redzat sava viedokļa praktisko izpausmi saskarsmē ar citiem (tā sakot, demokrātijas implikācija sabiedrības kontekstā)?
            1. Vai Jūs, kad Jums kāds jautā privāti, izsakiet savu viedokli un ar to aprobežojieties?
            2. Vai Jūs kā žurnāliste rakstiet rakstus, lai to ierobežotu (proti, lai musulmaņi un jūdaisti to nedrīkstētu darīt)?
            3. Vai Jūs mudināt likumdevēju ierobežot šādas prakses?

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s