Kā Krima pārvērtās par Krievzemes šūpuli

ABC news.com

 

 

 

 

 

2015.gada 7.februāris

Tieši tajā liktenīgajā brīdī, kad Kremlis okupēja Krimu, zibenīgi tika pārvietots arī Krievzemes šūpulis un tā dislokācijas vieta krievu vēstures grāmatas. No Kijevas uz Krimu. Tāpēc, ka Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam vienmēr noder ”pareizi noformēta vēsture”: gan propagandai medijos gan pašreizējās valsts politikas attaisnošanai līdzcilvēku galvās.

Vēsture kā politikas mārketinga līdzeklis

Krievijas valdošā elite vienmēr uzsvērusi savas valsts vēstures nozīmi modernā laika politikā. To pašu mēdz akcentēt arī Latvijas politiskie pesimisti, mēģinot iegalvot, ka “nekas uz šīs zemes nav jauns”, “viss iet pa loku” un “ir jau iepriekš noteikts”. Putinisti iet krietni tālāk par pašmāju vulgārajiem materiālistiem un reāli falsificē vēsturi, piekārtojot to sev un savām vajadzībām.Tieši tāpat kā saskrūvējamu krēslu sēdētājam. Īpaši uzkrītoši tas novērojams patlaban, pēc Krimas okupācijas un Ukrainas hibrīdkara laikā. Apzināta vēstures falsifikācija no Krievijas vadošo politiķu puses ir kļuvusi par radiikālu aktualitāti. Nevienam nav noslēpums, ka krievu vadītāju tieksme izmantot vēsturi kā sev ērtu un praktiski izmantojumu ”naratīvo elementu” izskaidrojama ar autoritāro valsts pārvaldi, kur pat zinātni izmantos tā kā Putinam vajag. Tas ka vēstures doktora zinātniskais statuss jau PSRS laikā bija cieši saistīts ar kompartijas ideoloģiju + vēstures ”pētījumi” un disertācijas lielā mērā bija vadošās partijas nostādņu ideoloģiski noteiktas, nevienam nopietnam pētniekam jau sen vairs nav noslēpums. Jau sen ir skaidrs arī tas, ka katras valsts vēstures traktējums ir lielā mērā saistīts ar valsts politiskā režīma tipu un to cik lielā mērā valdošās aprindas ir gatavas izmantot vēsturiskos mītus savā labā.

Mītus izmanto praktiski visas valstis.

Visas politiskās sistēmas, mediji un māksla. Stabilas, liberālās demokrātijas ir daudz mazāk atkarīgas no patriotisma un ”kopības veidotājiem” = vēsturiskajiem naratīviem, turpretī diktatūras dzīvo tikai uz patriotisma superlatīvu bāzes. Krievijas ikdienā tas šodien sajūtams īpaši skarbi un ofensīvi. Nesen Putins uzsvēra, ka vēsture esot zinātne, kuru neesot iespējams pārrakstīt. To viņš uzsvēra savas tikšanās laikā ar jaunajiem krievu vēsturniekiem. Lielā publikas daļa ir pārliecināti, ka vēsturi neviens nevar ”nepareizi pierakstīt” un ”kļūdaini izstāstīt” un tā ir objektīva. Taisnīga un patiesa tā esot bijusi PSRS un vēlāk Krievijā. Visu laiku. Jaunākie Krievijas publiskās domas pētījumi liecina, ka 60% krievu ir pārliecināti, ka līdzšinējās vēstures versijas nav nepieciešams pārskatīt, ja ir parādījušies jauni pētījumi un liecības. Tikai 31% aptaujāto domā, ka vēstures interpretācija ir nepārtraukti notiekošs process un to vajag revidēt. 79% uzskata, ka skolās jāizmanto tikai viena vēstures grāmata, lai ”nesamulsinātu skolēnus” ar citām interpretācijām par to ”kas tāpat 100% ir skaidrs”. Šis primitīvais vēstures uztvērums lieliski noder propagandistiem brīdī kad jāpiedāvā iedzīvotājiem vienkāršota simbolika un ”vienvirziena ceļš” elites plānu realizācijai. Lai iestāstītu pilsoņiem teiku par to, ka tikai spēcīga roka (vadonis, līderis) spēj celt valsti no posta un apakšslāņiem tas nekurnot jāpacieš, nepieciešams falsificēt pagātni un iestāstīt caurmēra krievam, ka ”tā vienmēr Krievijā ir bijis”. Putina variantā var redzēt, ka viņa pieredze KGB palīdz nesaudzīgi realizēt īpaši nežēlīgu kaujas metodi ar sabiedrisko domu – cilvēkus var nomanipulēt sev vajadzīgajā virzienā tikai pēc tam tad viņiem ir iedēstīts smadzenēs pats galvenais – ko viņi vēlas.

Pašlaik Putina vara nav demokrātiska, tā ir sagrāvusi virkni brīvas valsts mehānismu un Vladimira Putina nākotnes redzējumā nav ne miņas no krievu labklājības, pārticības vai valsts progresa. Tā vietā tik būvēta murgaina nākotne politiskā un ekonomiskā pašizolācijā, zem fanātiska ortodoksās ticības karoga. Normālam krievu cilvēkam šāda nākotnes versija sajūsmu nevarētu izraisīt. Tā kā Putins nespēj un negrib piedāvāt saviem tautiešiem labklājību, progresu un demokrātiju, tad nākas ķerties pie totāliem meliem – sagrozot vēstures stāsta versiju sev par labu, tā piešķirot Kremļa politikai leģitimitati. Tāpēc Putinam nākas iebaidīt krievus ar agresīviem, netikumīgiem kaimiņiem + draudēt ar postu un iznīcību, ja viņi vārds vārdā neticēs savam līderim un nepielūgs viņa nosprausto Krievijas faktiskās deģenerācijas trajektoriju. Pati galvena Putina problēma šodien ir tā, ka Kremļa režīmam faktiski nav nekāda projekta Krievijas nākotnes attīstībai. Valsts atrodas grāvī, kur šoferis Putins to ir iestūrējis. Tā kā loģiski šo stāvokli nekādi nevar attaisnot un aizstāvēt, tad viņam neatliek nekas cits kā iestāstīt saviem vasaļiem, ka šādi rīkoties viņu piespiež valsts vēsturiskā pieredze. Te novērojami divi galvenie atbalsta punkti: 1) visa pagātne ir jāstāsta tā, lai tā stiprinātu krievu nacionālo lepnumu, 2) nekādā ziņā nedrīkst pieļaut tādu vēstures versiju, kas radītu krieviem vainas sajūtu. Pēc Putina receptes krieviem jārada ilūzija, ka viņi vienmēr rīkojušies nemaldīgi, godīgi taisnīgi un realizējuši atbrīvotāju misiju.

Ukrainas meli

Neraugoties uz krietno PSRS laika pieredzi šajā jomā, tomēr jāuzsver, ka nekad agrāk Kremlis nav melojis saviem vasaļiem tik nekaunīgi kā tagad – Ukrainas krīzes laikā. Pirmā fāze šajā propagandas totalitārismā bija novērojama Krimas aneksijas laikā, kad vilki tika saukti par aitām. Tagad šī pati līnija tiek turpināta Austrumukrainā, dēvējot Doņeckas teroristus par ”antifašistiem” un uzgrūžot vainīgā statusu Rietumu pasaulei nevis konflikta patiesajam iniciatoram Kremlim.

Grieķu vēturnieks Tukidīds piedalījās Peloponēsas karā un uzrakstījā šī kara vēsturi. Patiecoties šai grāmatai viņš joprojām tiek uzskatīts par vēstures zinātnes tēvu, jo centās attēlot notikumus tā, kā tas bija patiesībā. Senais vēsturnieks nodala divas pieejas kara izskaidrošanai: pirmā tā, kuru izdomā valsts, lai attaisnotu savu līdzdalību karā: (proschêmata) un otra – patiesais kara līdzdalības iemesls (prosphaesis). Pirmā pieeja parasti tiek izskaidrota ar reliģiju, vēsturi vai ideoloģiju. Lai gan īstie kara izraisīšanas iemesli mēdzot būt vieni un tie paši gandrīz vienmēr: savtīgas intereses, bailes vai gods.

To paši mēs šodien redzam Ukrainas krīzes situācijā. Krimas karš (1853.- 1856) starp krievu un Otomāņu imperiju tika traktēts kā cara Nikolaja Pirmā svēts pienākums, aizstāvēt savus pareizticīgos padotos Jeruzālemē (kas tai laikā atradās sultanāta jurisdikcijā), kas tobrīd atradās konflikta situācijā ar katoļiem cīņa par privilēģijā izmantot vairākas kulta celtnes/baznīcas svētajā pilsētā. Pašreizējā Krimas krīze no Kremļa puses tiek argumentēta līdzīgi: Maskavai esot pienākums aizsargāt krieviski runājošus cilvēkus visā pasaulē, to skaitā arī Krimā, kurā atrodoties Hersonas, krievu garīgumam tik svarīgā strūklaka. Tieši tur princis Vladimirs 900. gadā esot kļuvis par īstenu pareizticīgo un uzsācis kristietības izplatību savā valstī. Tāpēc tagad Krima pēkšņi ir kļuvusi krieviem par kaut ko līdzīgu musulmaņu, ebreju tempļa kalnam vai raudu mūrim. Tātad Krimā tagad pēkšņi atrodas kaut kas tik izšķiroši svarīgs, ka ”tā dēļ” var nekavējoties pat uzsākt svēto karu. Putins, tieši tāpat kā cars Nikolajs, tiecas uzsvērt, ka tiek aizstāvētās krievu vai pareiztīcīgo intereses aiz Krievijas robežām. Tātad – visur tur, kur dzīvo krievi, Kremlis drīkst iebrukt un šī rīcība jāuztver kā palīdzība savējiem. Tas nozīmē, ka Krievijas impērija drīkst iebrukt citās valstīs, ja tai šķiet, ka tur krieviem dara pāri. Lai gan Nikolaja Pirmā laikā kara patiesais iemesls bija cara pretenzijas uz Konstantinopoli, lai iegūtu kontroli arī pār Vidusjūru. To paši mēs šodien redzam Putina ambīcijās un viņa vēlmē kontrolēt Melno jūru, nostiprinot savu flotes bāzi Sevastopolē. Te labi redzams no cara mantotais plāns= vīzija – pārvērst Krieviju par jaunu pasaules supervaru, iekarojot aizvien jaunas teritorijas. Taču patiesais iemesls, protams, ir šauru ekonomisku grupu intereses, bailes + goda un cieņas apdraudējums. Pašlaik Putns ir zaudējis Kijevu – slāvu identitātes šupuli un Dņepru kā kopīgo kristību upi. To vietā tagad tiek bīdīta Krima ar visām savām strūklakām un Bezdelīgu ligzdām. Pārdislocējot slāvu dzimšanas vietu uz Krimu, Putins pamazām mēģina izdzēst Ukrainu un Kijevu kā krievu vēstures svarīgus un nozīmīgus simbolus. Tagad sāk izskatīties, ka Krima vienmēr ir bijusi krievu teritorija un Krimas tatāriem un turkiem jāstāv ”pie ratiem”, jo Putina tā vajag.

Nebrīnīšos, ka pavisam drīz uzzināsim Putinam nepieciešamus jaunus vēstures sagrozījumus, kas ”liecinās” par to kā pie Glika ozoliem faktiski atrodas carienes ”asaru ezers” un Karostā Putina ”opolčencus” jau sen gaida katedrāles liktenīgie gravējumi jūrmalas smiltīs. Kā redzat – vēsture pacieš visu. Arī falsifikācijas politiskā mērcē.

One thought on “Kā Krima pārvērtās par Krievzemes šūpuli

  1. Latvijas realitāte – mums trūkst izsvērtu, eiropeisku grāmatu par Krimas tatāru vai Ukrainas vēsturi. Saka jau, ka nezināšana neattaisnojot noziedznieku, bet tomēr. Nav jau arī par Poliju, Somiju, Igauniju, Lietuvu, Zviedriju. Derētu skolas bilbliotēkai.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s