Krievija pret Turciju? 0:1?

Skärmavbild 2015-11-25 kl. 15.33.31Tas, ka krievu lidmašīnas (pēdējā laikā) bieži mēģina ”pārkāpt” robežas, lai noskaidrotu ”kas par to būs”, nav nekas jauns. Ir testētas gan mūsu, gan arī citu valstu robežas. Tāpēc Turcija šajā ”spēlē” nav izņēmums.

Skaidrs, ka kolīzija gaisā (šajā spriegajā situācijā) bija tikai laika jautājums, kopš Krievija Sīrijas pusē izvietoja savas kara lidmašīnas. Protams, ka vakardienas krievu lidmašīnas notriekšana, sabojās krievu-turku attiecības. Protams, ka atkal lielākā zaudētāja būs Krievija.

Kaitināt ar saviem robežpārkāpumiem Baltijas valstis vai Zviedriju, Kremlim vairs nešķiet interesanti. Tagad kārta pienākusi stipri impulsīvākai NATO valstij, kuras pacietības mērs Ankarā pēdējās nedēļas laikā bija pilns līdz malām. Tagad Erdogans ieņem tieši tādu pašu stīvu pozu kā Putins un neatkāpjas, jo krievu lidmašīnu ”grēki” nav tikai robežas pārkāpšana, bet gan daudz kas vairāk.

Piemēram, Krievija bombardē Sīrijā Erdogana sabiedrotos – FSA grupējumu, kas ir sekulārie, demokrātiskie sīrieši + musulmāņu brālība. Kur nu vēl turkmēņu ciematu bombardēšana, kurus (kā mērķi Sīrijā) Krievija izvēlējusies ļoti nepiesardzīgi. Krievu ”ņemšanäas” pa Sīrijas ziemeļrietumu pierobežu jau sen pievērsusi rietumu mediju uzmanību. Te mitinās galvenokārt turkmēņi, kuru pretinieks ir ne tikai Asads, bet arī Islama valsts (IS) kaujinieki un viņu iznīcināšana neliecina par izciliem Kremļa kauju panākumiem.

Starp citu, turkmēņu sultāna Abdulhamida brigādes karo tieši pierobežas zonā pret Asada režīmu. Šeit krievu bumbvedēji nometuši aizliegto munīciju ķekarbumbas, iznīcinot 50 turkmēņu ciemus. Pēc turku domām, Krievija te nevis karo ar ienaidniekiem, bet gan metodiski iznīcina civilos iedzīvotājus. Tāpēc nav pamata domāt, ka turki (notriecot krievu kara lidmašīnu) rīkojās spontāni. Šķiet, ka NATO šo ”atbildes reakciju” bija avansā sankcionējusi.

Tagad Asada režīms, kuru atbalsta Irāna un Krievija, cenšas apkarot sīriešu opozīciju, kas savukārt bauda rietumu labvēlību. Tāpēc Asadam un Putinam pierobežas turkmēņi šķiet bīstamāki nekā IS. Protams, ka Putins varēja spēlēt ”aklās vistiņas” un izliekties neredzam IS, tikai līdz zināmam brīdim. Šis brīdis iestājās mirklī, kad džihādisti notrieca krievu pasažieru lidmašīnu Sinajā.

Skaidrs, ka Putinam nebija izdevīgi to uzzināt. Būtu bijis labāk, ja vainīgie būtu izrādījušies: lidkompānija, tehnika, putni, dzinējs, vai marsieši. Tad varētu turpināt spēlēt ”aklās vistiņas”: vārdos apkarot IS, bet darbos pirkt no viņiem degvielu un izvairīties uzbrukt viņu okupētajām zonām. Nevienam nav noslēpums, ka pastāv zināma vienošanās starp Asadu un IS. Vismaz pagaidām.

Ir vēl daži aspekti. Atcerēsimies kā Vladimirs Putins un Tajibs Erdogans (gandrīz vienlaicīgi) kļuva par savu valstu supervadoņiem. Viņi sapratās un jutās lieliski uz politiskās skatuves, taču nevar neredzēt, ka ”ēnas pusē” nebija aizmirsts krievu-turku karš un viss pārējais, kas ar to saistās. Krieviem Stambula joprojām bieži izskatās kā Cargrada, kuru atgūt sapņoja ne tikai Dostojevskis un Staļins, bet arī daudzi citi. Tai pat laikā Turcija šodien ir NATO valsts un Krievijai tāpēc nav izdevīgi sabojāt attiecības ar savu dienvidu kaimiņu.

Starp citu, plānotais naftas vads no Kataras uz Eiropu (caur nedraudzīgo Turciju) var mazināt Kremļa enerģētisko sviru jaudu uz Rietumeiropu. Kremlim nevajag šādus “vadus” , jo ir pašiem sava gāze un nafta ko pārdot niķīgajai Rietumeiropai un caur to šantažēt vajadzīgā brīdī.

Sīrijas režīms jau vakar paziņojis, ka nekāda Kataras ”trubu tīkla” uz Eiropu caur Sīriju nebūšot. Tas ir vēl viens iemesls kāpēc rietumi un turki vairs nevēlas redzēt Asadu Damaskas tronī. Tā tas ir. Zaudētāja pagaidām ir Krievija.

“Čārlija lieta” turpina uzdot jautājumus ”šūnu ķekara” formā

2015.gada 4.februārī

DN fotoVai tas, kas notika 9.11 Charlie Hebdo redakcijā, ir tikai un vienīgi musulmāņu aizvainojuma akcija, jeb tomēr politisks protests? Vai islāms tiecas regulēt arī mūsu dzīvi? Brutāli, nežēlīgi un bez ceremonijām? Paraudzīsimies uz šo jautājumu no ikdienas pozīcijām.

Vai musulmāņu parandža, ebreju kipa un sikhu turbāns ir reliģijas zīmes vai ikdienas apģērba aksesuāri? Tās ir reliģijas zīmes apģērbā. Tās signalizē par piederību noteiktai reliģiskai kopienai un konkrētas ticības akceptētam politiskam spiedienam. Tie faktiski ir protesta, uzbrukuma un kaujas karogi. Tieši tāpat kā sudraba krusts, kas novietojies kaklarotas vietā un nedaudz paslēpies zem latviešu preses sekretāres melnās žaketes.

Ja vēlamies būt līdzcietīgi un jauki, tad pavisam ērti/humāni būs secināt, ka pie visa vainīgs imperiālisma spiediens, kapitālisms un no tā izrietošs labklājības deficīts bezdarbs un atpalicība. Vēl (daži no mums) teiks,ka vainīgs ir liberālisma ieilgušais periods un ”cilvēki tiecas pēc kaut kā stabila”, kas pēc šādu ticības filozofu domām ir neviens cits kā reliģija. Te nu mēs atkal nonākam pie tā paša, ka reliģija leģitimizē savas dogmas = vērtību skalu kā absolūto patiesību, uzsverot, ka ”tikai šādi dzīvojot” cilvēki beidzot būs laimīgi. Reliģiskā kultūrā cilvēkam nav atļauts domāt tā vai šā, visu zina Dievs un tam ir jāpakļaujas. Par ticību nekādu diskusiju nedrīkst būt, pastāv tikai dievišķā pareizība, kas zina saprot un nosaka visu. Tāpēc reliģiskā retorika (no PR viedokļa) ir ļoti efektīva gan iedvešot cerību nogurušajiem, gan efektīvi pretdarbojoties konstruktīviem iebildumiem ar argumentu ” tā vienkārši ir un viss”!

Tieši tāpat kā mēs nevaram noskaidrot vai ticības noteiktā dieta ir intelektuāli disciplinējoša vadības svira jeb tomēr ticības reliģisko rituālu sastāvdaļa, mums neizbēgami jāsecina, ka Parīzes automāta kārta žurnāla redakcijā bija apzināta slepkavība Dieva vārdā.

MInētais šis apstāklis padara mani domīgu, redzot, ka arī Latvijā, diezgan daudz cilvēku izsakās ”izprotoši” par slepkavības aktu ticības vārdā. Tā teikt – ”kas nu tas vispār par žurnālu, tāds dzeltens papīrelis vien ir”, jeb ” tās karikatūras patiešām bija nekrietnas”, ”tā bija ņirgāšanās par Muhamedu”, ”nu šausmas ko viņi tur sazīmējuši” utt. Tātad – mums ir jārespektē ticīgu cilvēku tabū un jāpiekāpjas viņu ”dietas priekšā” ar izpratni.

Tātad – visi neesam vienlīdzīgi. Tie, kas tic savam Dievam (un tic stipri, fanātiski un enerģiski!) tie ir labāki par pārejiem cilvēkiem.

Vai tā ir?

Nāksies samierināties ar to, ka Izraēlas operas draugiem vēl ilgi nebūs ļauts noskatīties Vāgnera ”Tristanu un Izoldi” vai ”Nibelungu gredzenus” savā valstī. Telavivas operas direktors Dāvids Šterns uzskata, ka nav piedodams tas, ka Vāgners ir bijis Hitlera mīļākais komponists un tāpēc šī komponista darbi Izraēlā nav atskaņoti kopš valsts dibināšanas brīža 1948. gada.

Bailēs no musulmāņu atriebes akcijas Deutsche Oper Berlīnē izņēma no 2006. gada repertuāra Mocarta ”Idomeneo”. ”Kādam bija bail”, kas notiks brīdī, kad uz skatuves tiks nospēlēta pēdējā aina, kurā tiek demonstrētas Muhameda, Jēzus un Budas nocirstās galvas. ”Man zvanīja drošības policija un norādīja, ka pēdējā aina jāmaina un nocirstās galvas nekavējoties jāņem ārā no operas interneta mājas lapas”, – avīzei Focus atzina toreizējā operas direktore Kirstena Harmsa. ” No augšas” nāca spiediens – ”izņemt ainu” un no apakšas – uzveduma režisors atteicās to darīt. Kā viss beidzās? 
Režisors atteicās cenzēt ainu un kompromisa nosaukums bija ”noņemt izrādi no skatuves’”.

Kurš īsti vainīgs, ka Berlīnes operai bija jāņem no skatuves nost izrāde? Mūsu bailes no musulmaņiem? No tā ko viņi var izdarīt ticības vārdā? Vai ticīgie ir kļuvuši par mūsu laika priviliģētajiem, kas nosaka dienas kārtību arī sekulārajiem sekulārā valstī?

Boko Haram nogalinātie ”grēcīgie” bērni Nigērijā, melnā būrī sadedzinātais Jemenas pilots. Kāpēc ticības fundamentālisti  tā rīkojas?

Tāpēc, ka mums visiem liekas, ka ticība un reliģija savā būtībā (pamātā) ir cilvēkam labvēlīga lieta. Šī imperatīvā ilūzija ar otru roku veiksmīgi aizbīda ”aiz skapja” reliģiju vēlmi upurēt, misionārismu, krusta karus, neiecietību pret humānismu un vāji slēptu vēlmi attaisnot nelietības, kas veiktas ,”labu gribot” jeb ticības vārdā.

Normas, kas regulē cilvēcīgu cilvēka dzīvi nav saistītas ar norādījumiem svētajos rakstos vai baušļos. Morāli formē tiešie, materiālistiskie dzīves apstākļi. Starp citu, daudzi no svētajos rakstos pieminētajiem labas morāles kritērijiem nav sinhronizējami ar humānisma principiem.

Vai šobrīd turpinām nogalināt cilvēkus ticības vārdā? Protams. Masu slepkavības Ruandā realizēja kristieši, pilsoņu karu Šrilankā piesedza ar budisma teoloģiju. Zaimotāju rindas ik dienu tiek papildinātas. Kas notiek, ja ticības fundamentālisti pekšņi ņem un nosauc sevi par sociāldemokrātiem vai sociālistiem? Piemēram tā kā to paveica šīītu sociāldemokrāti Irānā vai musulmāņu sociālisti, kas cieši sadarbojas ar islāma valsti. Mūsu Saskaņa arī vienā rāviena nokristīja sevi par sociāldemokrātiem un vienīgais “kreisais akts” viņu rīcībā ir Rīgas domes manipulācijas ar Rīgas satiksmes biļešu cenām.

Kāda tad ir atšķirība starp, piemēram, Turcijas islāma demokrātiem un Eiropas kristīgajiem demokrātiem? Starp aijatolu Irānā un Franko katoļu diktatūru? Amerikāņiem šajā virzienā jau ir savs termins – ”islamofašisms”. Vai Putina diktatūra Krievijā nepiedāvā mums līdzīgu – politiskās ticības fašisma veidu? Zem ortodoksās ticības karoga.

Dievišķā autoritāte daudziem ir neaizskarama lieta, jo ietekmē katru individuāli. Taču mūsu tabu normas nedrīkstētu traucēt citiem brīvi izteikties un analizēt ticīgo cilvēku vēlmi izveidot sev paškonstruētu priekšstatu un vērtību skalu ceļa ruļļa /buldozera formā.

Pirmais solis (no mūsu puses) varētu būt centiens nepieļaut citu cilvēku tiesību ierobežošanu arī viscēlākā mērķa vārdā. Ja Ričards Dokinss savā grāmatā ”Dieva delūzija” lieto jēdzienu ”šūnu ķekars” , tad viņam ir tiesības to pierādīt un pateikt savu atklājumu arī mums. Savukārt mēs varam vai nu piekrist vai nepiekrist viņa viedoklim, taču nekādā ziņā nedrīkstam aizliegt viņam šo savu viedokli paust. Ja mēs izņemam no autora raksta šos divus vārdus savas ticības vārdā, tad tā ir cenzūra. Nejēdzīga un brutāla. Neakceptējama tieši tik pat lielā mērā kā 12 franču žurnāla līdzstrādnieku nogalināšana Parīzē. Tas nozīmē, ka mēs esam turpat – uz kritiskās cenzūras šķautnes. Turpat kur džihadisti. Pagaidām mēs cenzējam, bet nākamais solis varētu būt dzīvu cilvēku sadedzināšana būrī. Svētā inkvizīcija jau kādreiz šādi rīkojās. Kāpēc mēs šodien brīnāmies par islāma fundamentālistiem? Galu galā, viņi nav izgudrojuši šo soda mēru. Kristīgā baznīca to lietoja jau viduslaikos.

Kā jums šķīet? Vai svētā inkvizīcija atgriezīsies arī pie mums?