Reliģiskais fundamentālisms un mēs 2016. gadā

svenskstyrkan

Briselē atkal sprādziens. Kā atbilde lido mediju ziņa par to, ka  Skandināvijas valstīs steidzīgi palielina policistu skaitu. Teroristu, jeb modernais partizāņu karš 2016. gadā pieprasa jaunus frontes veidus. Izskatās, ka tādi turpmāk būs policijas vienības ar specializētu kompetenci.

Ceru, ka parlaments un valdība saprot situācijas nopietnību, – taisnojas zviedru policijas priekšnieks Dans Eliasons un informē, ka nekavējoties jāpieņem darbā vēl 700 policistu (2000 plānoto policijas ierēdņu un 1300 izmeklētāju vietā). Budžetā naudas šim mērķim nepietiekot. Vajadzīgi izmeklētāji un policijas vienības uz valsts robežas. Bēgļu plūsma un terorisma draudi maksā lielu naudu. Tur sadeg pilsoņu nodokļu maksājumi.

Kamēr Eiropā diskutē par to, vai vecajā kontinentā ir nepieciešams “savs, kopējs CIA”, tikmēr Kremļa televīzija nenogurst stāstīt par “puvušo liberālismu” un sēt ideju par to, ka tikai Krievija spējot atbrīvot pasauli no ļaunuma – šajā gadījumā no terorisma. Rietumiem esot jāprotas un jāatceļ ekonomiskā blokāde. Tad lietas notikšot, – tā Putins domā. Nekā jauna te nav, skan vecā dziesma. Tieši tāpat – vecajā toņkārtā, uz notikušo reaģē arī Pentagons, kas piedāvās Barakam Obamam palielināt savas armijas klātbūtni Irākā, lai atgūtu savā kontrolē Mozulu, kuru okupējuši IS kaujinieki.

-Sistemātiski iznīcināsim islāmistu vadoņus. Pagājušajā nedēļā izdevās novākt IS neformālo finanšu ministru Hadži Imamu. Pa šo ceļu iesim tālāk, – apgalvoja Eštons Kārters, ASV Aizsradzības ministrs, savā vakardienas preses konferencē.

Hadži Imama “novākšana” ir būtisks notikums, jo viņs bija otrā svarīgākā persona IS vadoņu hierarhijā un uzstājās terora organizācijas vārdā brīdī, kad Albagdadi jeb IS fīrers bija ievainots vai kā citādi nepieejams. Amerikāņiem izdevies novākt arī otru IS līderi, čečenu Omaru Alšisanī, kas bija pazīstams ar savu sarkano, nekopto bārdu un ar šo kļuvis par savdabīgu islāmistu zīmolu. Tagad sarkanbārža vairs neesot starp dzīvajiem. Vai tā patiešām ir?

Omars Alšishanī

 

Kas ir islāmisti? Šo virzienu mēdz dēvēt arī par politisko islāmu. Tā ir kustība ar vairākiem atzariem, kas radusies jau 20. gadsimta sākumā kā atbilde rietumu koloniālismam. Tā bāzējas uz Džamala Alsina Alafgani, Rašida Rida un Muhameda Abdula nostādnēm. Islāmistus nevajadzētu sajaukt ar tradicionālo islāma valstu pārvaldes formu, kurā šarias likumus realizē nevis valsts, bet ticīgo tiesa. Pašreizējā formā var novērot vēlmi palielināt ticīgo grupējumu varu pār sekulārās varas funkcijām valstī, panākot lielāku reliģijas dogmu un noteikumu kontroli arī pār pilsoņu privāto dzīvi. Līdzīgu tendenci varam novērot arī  kristīgo pasualē, jo īpaši postsovjetisma zonā. Postsovjetiskajā Krievijā un Latvijā, kur baznīcas spiediens pret sekulāro valsti pastiprinās gan tieši: Pussy Riot + neskaitāmie tiesas procesi Krievijā ticības vārdā, gan arī netieši: caur neokonservatīvu, fundamentālo kristiešu nevalstisko organizāciju darbību, cenšoties “regulēt ģimenes vērtības” (panākot bērnu grāmatiņas, sociālās aģitācijas, Stambulas konvencijas cenzēšanu) Latvijā un apzināti tuvinot mūsu valsti baznīcas tiešai ietekmei.

Tāpēc islāmisti, tieši tāpat kā mūsu kristīgo fundamentālisti, ir modernās valsts produkts. Gan vienus, gan otrus neapmierina demokrātijas attīstība un rīcību motivē centieni pagriezt attīstību atpakaļ, nododot valsti un sabiedrību 100% reliģijas pārziņā.

Islāmisti uzsver džihāda akcentu, kas nozīmē tiesības brīvi interpretēt korānu esošās situācijas zīmē. Tieši tāpēc viņi vēršas pret moderno laiku un sūfismu. Kristīgie fundamentālisti rīkojas tieši tāpat.

opus_dei_odessa

 

 

 

Kas ir reliģiskais fundamentālisms?

Jēdziens “fundamentālisms” radās  20. gadsimta sākumā ASV un apzīmē konservatīvus kristīgas ticības piekritējus, kas ar savām ticības dogmām apzināti traucē modernās valsts attīstību laikā, cenšoties politikā un tiesībās iepludināt reliģiskās normas. Vēlāk Le Monde ieviesa savās publikācijās jēdzienu “islāmists” ar šo apzīmējot tos musulmaņus, kas cenšas panāk lielāku ticības ietekmi pār visiem valsti regulējošiem procesiem.

Tāpēc būtu jānošķir islāms no islāmistiem, tieši tāpat kā kristīgs cilvēks no kristiešu fundamentālistiem.  Spēcīgākās islāmistu grupas pasaulē ir : Musulmāņu brālība, Hamazs, Hisbolā, Islāmistu džihāds u.c. Visi šie grupējumi ir pārliecināti, ka islāms ir objektīva patiesība un tam jāpakārto visu regulējošo likumu un noteikumu sistēma un tikai šādā veidā iespējams pasaulē nodrošināt kārtību.

Savukārt, kistīgo fundamentālistu kustības sākums datējams ar kalvīnistiem 1890.gadā kā reakcija uz pieaugošo sabiedrības sekularizāciju. Šodien to pārstāv, piemēram: Army of God, Moral Majority,  International Council of Christian Churches, Colonial Christian Republic,  Pro-Life kustība ASV u.c.

Izteikšanās brīvība un fundamentālisti

“Daļa kristiešu Rietumeiropā kopē musulmāņu fundamentālistu bardzību un skaudrumu pret moderno sabiedrību, pārtopot perversos kristīgā fundamentālisma slavinātājos” (Dagens Nyheter, 2007,02.27).

Tepat pie mums brīvajā Latvijā reliģiskie līderi sāk runāt par baznīcas tuvināšanu valstij, apgalvojot, ka ticība ir vienīgā, kas spēj “padarīt cilvēkus labākus, tikumīgus” un valsts tiecas pakļauties kardināliem un krustnešiem ar inkvizīciju pie labās un indulgencēm pie kreisās rokas. Ar Polijas palīdzību fundamentālisti mēģina aizliegt abortus visā Eiropas Savienībā, tālu šajā virziena tikuši arī Spānijā, Itālijā un Portugālē. Vācu kristīgie demokrāti mēģina aizliegt pagarinātas dienas klases un bērnudārzus Vācijā un pāri Eiropai veļas masīvs kareivīgo krustnešu ceļa rullis ar mērķi iznīcināt liberālās demokrātijas pamatprincipus.

Taču atgriezīsimies pie musulmāņu fundamentālistiem, pie IS.

Skärmavbild 2016-03-26 kl. 10.18.52

Kā viņus var uzveikt un ko par to domā neatkarīgie eksperti?

Upsalas universitātes pētnieki Evins Ismails un teologs Muhameds Fazlhaslemi spriež, ka vispirms jāsāk ar sociālo mediju attīrīšanu. Tieši šeit islāma kaujinieku PR brigādes izplata insinuācijas par to, ka visā pasaulē musulmaņi tiek vajāti un vienīgā vieta, kur šīs ticības piekritēji var dzīvot netraucēti un pielūgt Dievu bez bažām, esot jaundibinātā sunnītu valsts pašreizējās Sīrijas un Irākas teritorijā. Viņu mērķis ir pārņemt varu visā pasaulē un tā padarīt visus zemeslodes iedzīvotājus “tikumīgus un pareizus”.     

-Pirmais solis ir cīņa ar viņu propagandu, – žurnālistiem atzīst Evins Ismails un piebilst, ka masīvajai reliģiozo fundamentālistu aģitācijai neesot pretspēka Eiropā. Tātad – kaut kas mums Latvijā ļoti pazīstams – savdabīgs Kremļa propagandas klons. IS regulāri ražo labi samontētas aģitācijas videofilmas, kuras tiek izplatītas ar interneta palīdzību. Tikai ASV un Francijā tiek mēģināts ražot kontrpropagandu. Zviedrijā un citās Rietumeiropas valstīs, kuras faktiski piegādā lielu kontingentu IS kaujinieku brigādēm un “sieviešu armijai”, šādā ideoloģiska pretspēka nav.

Svarīga ir islāmistu ideoloģijas atpazīšana. Tā uzskata arī islāma teologs un filozofs Muhameds Fazlhaslemi, kurš ir pārliecināts, ka imperatīvai reliģijas izpratnei šajā ideoloģijā ir atslēgas loma.

-Sabiedrībai ir jāuzsāk debates ar viņiem. Nepietiek pateikt, ka IS neko jaunu ticīgajiem nepiedāvā. Tie, kas paši aģitē, maz ko saprot no islāma. Viņi liek lieta reliģijas demagoģiju un to vajadzētu apskatīt plaši un dziļi, lai sabiedrība redz, cik sekla ir šo kaujinieku garīgā platforma, –  tā uzskata teologs. Šādas iniciatīvas ir jau bijušas. To skaitā – atklātā vēstule IS vadonim Abu Bakram Albagdadi, kuru parakstīja vairāki sunītu līderi Rietumeiropā. Diskusijas medijos un sarunas skolās ar imigrantu bērniem no musulmaņu valstīm arī notiekot. Nākamais solis esot politisks – apturēt pilsoņu karu Sīrijā un panākt stabilu valdību Irākā. ANO un ES esot jāpiestrādā pie situācijas stabilizēšanas Lībijā, kur politiskā vara šobrīd ir faktiski anulēta.

-Pēdējos mēnešus IS ļoti strauji aktivizē savu darbību tieši Lībijā. Nav pieļaujams, ka viņi sagrābj arī šīs teritorijas, – uzskata Muhameds Fazlhaslemi.

Evinam Ismailam šķiet, ka fundamentālistu agresīvās ideoloģijas iznīcināšana tomēr ir pats galvenais darbs. Viņu stratēģija ir turpināt terorismu Eiropā, “lai iedzītu parastos musulmaņus stūrī, bezizejā. Vietējie viņus neieredzēs IS akciju dēļ un šiem cilvēkiem neatliks nekas cits kā pieslieties fundamentālistiem”.

Ikvienam no mums nevajadzētu aizmirst, ka šī ideoloģija paredz visas pasaules iekarošanu.

Mēs varam sabombardēt viņu bāzes Sīrijā un Irākā, bet kaujas vienības Eiropā tikmēr tupinās savas terorisma akcijas netraucēti citur. Mierīgo Eiropas iedzīvotāju nogalināšana terora akciju rezultātā ir akceptēta viņu kaujas taktika un no tās islāmisti neatteiksies. Tieši ar šo taktikas izmantojumu IS atšķiras no Alkaidas un citiem teroristu grupējumiem. Viņi neatļaus dzīvot mierīgi tieši tiem, kas pie miera un pārticības ir pieraduši vai sāk pierast. Līdzšinējās kaujas operācijas ar bombardēšanu “no augšas” ir nepietiekamas. Pēc uzlidojumiem Sīrijā, šīs IS kaujas vienības ir pārgrupējušās un turpina sirot Lībijā. Protams, ka kokam divi gali: no vienas puses demokrātiskie rietumi atbalsta sekulāras un civilas valdības veidošanos Irākā un Lībijā, Ēģiptē un Tunisijā, taču pie varas svirām nekavējoties ķeras reliģiozie fanātiķi un avantūristi, kuru netrūkst nekur. Kamēr ticību kāds izmantos kā izrēķināšanas, disciplinēšanas jeb varas sviru, tikmēr humānisma paradigmai nav izredžu. “Mēs” un “šie” shēma paliek spēkā un varmācības ofensīva turpinās savā fanātiskajā cikliskumā.

Labu attiecību veidošana joprojām ir pats grūtākais darbs barbarisma zonā, kurā empātiju un pieklājību uztver kā invaliditāti. Atliek pēdējais un visprimitīvākais arguments – nauda.

IS kaujas operācijas finansē nafta un šantāža. Pastāv iespēja ne tikai sabombardēt IS naftas krājumus, bet arī bloķēt valstis, kas iepērk lēto naftu no islāmistiem.  Piemēram, Turcija samērā ilgu laiku bija džihādistu tranzītvalsts un piedalījās IS naftas tirgošanā.

Reliģisko fundamentālistu uzliesmojums austrumos un rietumos nav cerīga prognoze nākotnei. Bezdarbs, rūgtums par izredžu iespējām nākotnē, naudas un pārticības trūkums ir lieliski tramplīni visiem kūdītājiem, kuri savu publiku saskata tieši maznodrošināto iedzīvotāju masās. Kā jūtamies mēs uz šī fona?

Umma Frīda un viņas māsas organizācijā 'Ģimene"

Izceļotājas no Zviedrijas uz IS. “Es un manas māsas jeb ģimene”,  – tā šo fotogrāfiju komentēja sieviete, kas sevi  nosauc par Ummu Frīdu un ir apmetusies islāmistu nometnē Sīrijā kopā ar saviem bērniem 2014. gadā.

Kārtējā nevalstiskā organizācija “Ģimene”.

Krievija pret Turciju? 0:1?

Skärmavbild 2015-11-25 kl. 15.33.31Tas, ka krievu lidmašīnas (pēdējā laikā) bieži mēģina ”pārkāpt” robežas, lai noskaidrotu ”kas par to būs”, nav nekas jauns. Ir testētas gan mūsu, gan arī citu valstu robežas. Tāpēc Turcija šajā ”spēlē” nav izņēmums.

Skaidrs, ka kolīzija gaisā (šajā spriegajā situācijā) bija tikai laika jautājums, kopš Krievija Sīrijas pusē izvietoja savas kara lidmašīnas. Protams, ka vakardienas krievu lidmašīnas notriekšana, sabojās krievu-turku attiecības. Protams, ka atkal lielākā zaudētāja būs Krievija.

Kaitināt ar saviem robežpārkāpumiem Baltijas valstis vai Zviedriju, Kremlim vairs nešķiet interesanti. Tagad kārta pienākusi stipri impulsīvākai NATO valstij, kuras pacietības mērs Ankarā pēdējās nedēļas laikā bija pilns līdz malām. Tagad Erdogans ieņem tieši tādu pašu stīvu pozu kā Putins un neatkāpjas, jo krievu lidmašīnu ”grēki” nav tikai robežas pārkāpšana, bet gan daudz kas vairāk.

Piemēram, Krievija bombardē Sīrijā Erdogana sabiedrotos – FSA grupējumu, kas ir sekulārie, demokrātiskie sīrieši + musulmāņu brālība. Kur nu vēl turkmēņu ciematu bombardēšana, kurus (kā mērķi Sīrijā) Krievija izvēlējusies ļoti nepiesardzīgi. Krievu ”ņemšanäas” pa Sīrijas ziemeļrietumu pierobežu jau sen pievērsusi rietumu mediju uzmanību. Te mitinās galvenokārt turkmēņi, kuru pretinieks ir ne tikai Asads, bet arī Islama valsts (IS) kaujinieki un viņu iznīcināšana neliecina par izciliem Kremļa kauju panākumiem.

Starp citu, turkmēņu sultāna Abdulhamida brigādes karo tieši pierobežas zonā pret Asada režīmu. Šeit krievu bumbvedēji nometuši aizliegto munīciju ķekarbumbas, iznīcinot 50 turkmēņu ciemus. Pēc turku domām, Krievija te nevis karo ar ienaidniekiem, bet gan metodiski iznīcina civilos iedzīvotājus. Tāpēc nav pamata domāt, ka turki (notriecot krievu kara lidmašīnu) rīkojās spontāni. Šķiet, ka NATO šo ”atbildes reakciju” bija avansā sankcionējusi.

Tagad Asada režīms, kuru atbalsta Irāna un Krievija, cenšas apkarot sīriešu opozīciju, kas savukārt bauda rietumu labvēlību. Tāpēc Asadam un Putinam pierobežas turkmēņi šķiet bīstamāki nekā IS. Protams, ka Putins varēja spēlēt ”aklās vistiņas” un izliekties neredzam IS, tikai līdz zināmam brīdim. Šis brīdis iestājās mirklī, kad džihādisti notrieca krievu pasažieru lidmašīnu Sinajā.

Skaidrs, ka Putinam nebija izdevīgi to uzzināt. Būtu bijis labāk, ja vainīgie būtu izrādījušies: lidkompānija, tehnika, putni, dzinējs, vai marsieši. Tad varētu turpināt spēlēt ”aklās vistiņas”: vārdos apkarot IS, bet darbos pirkt no viņiem degvielu un izvairīties uzbrukt viņu okupētajām zonām. Nevienam nav noslēpums, ka pastāv zināma vienošanās starp Asadu un IS. Vismaz pagaidām.

Ir vēl daži aspekti. Atcerēsimies kā Vladimirs Putins un Tajibs Erdogans (gandrīz vienlaicīgi) kļuva par savu valstu supervadoņiem. Viņi sapratās un jutās lieliski uz politiskās skatuves, taču nevar neredzēt, ka ”ēnas pusē” nebija aizmirsts krievu-turku karš un viss pārējais, kas ar to saistās. Krieviem Stambula joprojām bieži izskatās kā Cargrada, kuru atgūt sapņoja ne tikai Dostojevskis un Staļins, bet arī daudzi citi. Tai pat laikā Turcija šodien ir NATO valsts un Krievijai tāpēc nav izdevīgi sabojāt attiecības ar savu dienvidu kaimiņu.

Starp citu, plānotais naftas vads no Kataras uz Eiropu (caur nedraudzīgo Turciju) var mazināt Kremļa enerģētisko sviru jaudu uz Rietumeiropu. Kremlim nevajag šādus “vadus” , jo ir pašiem sava gāze un nafta ko pārdot niķīgajai Rietumeiropai un caur to šantažēt vajadzīgā brīdī.

Sīrijas režīms jau vakar paziņojis, ka nekāda Kataras ”trubu tīkla” uz Eiropu caur Sīriju nebūšot. Tas ir vēl viens iemesls kāpēc rietumi un turki vairs nevēlas redzēt Asadu Damaskas tronī. Tā tas ir. Zaudētāja pagaidām ir Krievija.

“Čārlija lieta” turpina uzdot jautājumus ”šūnu ķekara” formā

2015.gada 4.februārī

DN fotoVai tas, kas notika 9.11 Charlie Hebdo redakcijā, ir tikai un vienīgi musulmāņu aizvainojuma akcija, jeb tomēr politisks protests? Vai islāms tiecas regulēt arī mūsu dzīvi? Brutāli, nežēlīgi un bez ceremonijām? Paraudzīsimies uz šo jautājumu no ikdienas pozīcijām.

Vai musulmāņu parandža, ebreju kipa un sikhu turbāns ir reliģijas zīmes vai ikdienas apģērba aksesuāri? Tās ir reliģijas zīmes apģērbā. Tās signalizē par piederību noteiktai reliģiskai kopienai un konkrētas ticības akceptētam politiskam spiedienam. Tie faktiski ir protesta, uzbrukuma un kaujas karogi. Tieši tāpat kā sudraba krusts, kas novietojies kaklarotas vietā un nedaudz paslēpies zem latviešu preses sekretāres melnās žaketes.

Ja vēlamies būt līdzcietīgi un jauki, tad pavisam ērti/humāni būs secināt, ka pie visa vainīgs imperiālisma spiediens, kapitālisms un no tā izrietošs labklājības deficīts bezdarbs un atpalicība. Vēl (daži no mums) teiks,ka vainīgs ir liberālisma ieilgušais periods un ”cilvēki tiecas pēc kaut kā stabila”, kas pēc šādu ticības filozofu domām ir neviens cits kā reliģija. Te nu mēs atkal nonākam pie tā paša, ka reliģija leģitimizē savas dogmas = vērtību skalu kā absolūto patiesību, uzsverot, ka ”tikai šādi dzīvojot” cilvēki beidzot būs laimīgi. Reliģiskā kultūrā cilvēkam nav atļauts domāt tā vai šā, visu zina Dievs un tam ir jāpakļaujas. Par ticību nekādu diskusiju nedrīkst būt, pastāv tikai dievišķā pareizība, kas zina saprot un nosaka visu. Tāpēc reliģiskā retorika (no PR viedokļa) ir ļoti efektīva gan iedvešot cerību nogurušajiem, gan efektīvi pretdarbojoties konstruktīviem iebildumiem ar argumentu ” tā vienkārši ir un viss”!

Tieši tāpat kā mēs nevaram noskaidrot vai ticības noteiktā dieta ir intelektuāli disciplinējoša vadības svira jeb tomēr ticības reliģisko rituālu sastāvdaļa, mums neizbēgami jāsecina, ka Parīzes automāta kārta žurnāla redakcijā bija apzināta slepkavība Dieva vārdā.

MInētais šis apstāklis padara mani domīgu, redzot, ka arī Latvijā, diezgan daudz cilvēku izsakās ”izprotoši” par slepkavības aktu ticības vārdā. Tā teikt – ”kas nu tas vispār par žurnālu, tāds dzeltens papīrelis vien ir”, jeb ” tās karikatūras patiešām bija nekrietnas”, ”tā bija ņirgāšanās par Muhamedu”, ”nu šausmas ko viņi tur sazīmējuši” utt. Tātad – mums ir jārespektē ticīgu cilvēku tabū un jāpiekāpjas viņu ”dietas priekšā” ar izpratni.

Tātad – visi neesam vienlīdzīgi. Tie, kas tic savam Dievam (un tic stipri, fanātiski un enerģiski!) tie ir labāki par pārejiem cilvēkiem.

Vai tā ir?

Nāksies samierināties ar to, ka Izraēlas operas draugiem vēl ilgi nebūs ļauts noskatīties Vāgnera ”Tristanu un Izoldi” vai ”Nibelungu gredzenus” savā valstī. Telavivas operas direktors Dāvids Šterns uzskata, ka nav piedodams tas, ka Vāgners ir bijis Hitlera mīļākais komponists un tāpēc šī komponista darbi Izraēlā nav atskaņoti kopš valsts dibināšanas brīža 1948. gada.

Bailēs no musulmāņu atriebes akcijas Deutsche Oper Berlīnē izņēma no 2006. gada repertuāra Mocarta ”Idomeneo”. ”Kādam bija bail”, kas notiks brīdī, kad uz skatuves tiks nospēlēta pēdējā aina, kurā tiek demonstrētas Muhameda, Jēzus un Budas nocirstās galvas. ”Man zvanīja drošības policija un norādīja, ka pēdējā aina jāmaina un nocirstās galvas nekavējoties jāņem ārā no operas interneta mājas lapas”, – avīzei Focus atzina toreizējā operas direktore Kirstena Harmsa. ” No augšas” nāca spiediens – ”izņemt ainu” un no apakšas – uzveduma režisors atteicās to darīt. Kā viss beidzās? 
Režisors atteicās cenzēt ainu un kompromisa nosaukums bija ”noņemt izrādi no skatuves’”.

Kurš īsti vainīgs, ka Berlīnes operai bija jāņem no skatuves nost izrāde? Mūsu bailes no musulmaņiem? No tā ko viņi var izdarīt ticības vārdā? Vai ticīgie ir kļuvuši par mūsu laika priviliģētajiem, kas nosaka dienas kārtību arī sekulārajiem sekulārā valstī?

Boko Haram nogalinātie ”grēcīgie” bērni Nigērijā, melnā būrī sadedzinātais Jemenas pilots. Kāpēc ticības fundamentālisti  tā rīkojas?

Tāpēc, ka mums visiem liekas, ka ticība un reliģija savā būtībā (pamātā) ir cilvēkam labvēlīga lieta. Šī imperatīvā ilūzija ar otru roku veiksmīgi aizbīda ”aiz skapja” reliģiju vēlmi upurēt, misionārismu, krusta karus, neiecietību pret humānismu un vāji slēptu vēlmi attaisnot nelietības, kas veiktas ,”labu gribot” jeb ticības vārdā.

Normas, kas regulē cilvēcīgu cilvēka dzīvi nav saistītas ar norādījumiem svētajos rakstos vai baušļos. Morāli formē tiešie, materiālistiskie dzīves apstākļi. Starp citu, daudzi no svētajos rakstos pieminētajiem labas morāles kritērijiem nav sinhronizējami ar humānisma principiem.

Vai šobrīd turpinām nogalināt cilvēkus ticības vārdā? Protams. Masu slepkavības Ruandā realizēja kristieši, pilsoņu karu Šrilankā piesedza ar budisma teoloģiju. Zaimotāju rindas ik dienu tiek papildinātas. Kas notiek, ja ticības fundamentālisti pekšņi ņem un nosauc sevi par sociāldemokrātiem vai sociālistiem? Piemēram tā kā to paveica šīītu sociāldemokrāti Irānā vai musulmāņu sociālisti, kas cieši sadarbojas ar islāma valsti. Mūsu Saskaņa arī vienā rāviena nokristīja sevi par sociāldemokrātiem un vienīgais “kreisais akts” viņu rīcībā ir Rīgas domes manipulācijas ar Rīgas satiksmes biļešu cenām.

Kāda tad ir atšķirība starp, piemēram, Turcijas islāma demokrātiem un Eiropas kristīgajiem demokrātiem? Starp aijatolu Irānā un Franko katoļu diktatūru? Amerikāņiem šajā virzienā jau ir savs termins – ”islamofašisms”. Vai Putina diktatūra Krievijā nepiedāvā mums līdzīgu – politiskās ticības fašisma veidu? Zem ortodoksās ticības karoga.

Dievišķā autoritāte daudziem ir neaizskarama lieta, jo ietekmē katru individuāli. Taču mūsu tabu normas nedrīkstētu traucēt citiem brīvi izteikties un analizēt ticīgo cilvēku vēlmi izveidot sev paškonstruētu priekšstatu un vērtību skalu ceļa ruļļa /buldozera formā.

Pirmais solis (no mūsu puses) varētu būt centiens nepieļaut citu cilvēku tiesību ierobežošanu arī viscēlākā mērķa vārdā. Ja Ričards Dokinss savā grāmatā ”Dieva delūzija” lieto jēdzienu ”šūnu ķekars” , tad viņam ir tiesības to pierādīt un pateikt savu atklājumu arī mums. Savukārt mēs varam vai nu piekrist vai nepiekrist viņa viedoklim, taču nekādā ziņā nedrīkstam aizliegt viņam šo savu viedokli paust. Ja mēs izņemam no autora raksta šos divus vārdus savas ticības vārdā, tad tā ir cenzūra. Nejēdzīga un brutāla. Neakceptējama tieši tik pat lielā mērā kā 12 franču žurnāla līdzstrādnieku nogalināšana Parīzē. Tas nozīmē, ka mēs esam turpat – uz kritiskās cenzūras šķautnes. Turpat kur džihadisti. Pagaidām mēs cenzējam, bet nākamais solis varētu būt dzīvu cilvēku sadedzināšana būrī. Svētā inkvizīcija jau kādreiz šādi rīkojās. Kāpēc mēs šodien brīnāmies par islāma fundamentālistiem? Galu galā, viņi nav izgudrojuši šo soda mēru. Kristīgā baznīca to lietoja jau viduslaikos.

Kā jums šķīet? Vai svētā inkvizīcija atgriezīsies arī pie mums?