Kad labā slava kļūst svarīgāka par patiesību

Speciāli TVNET

Pirms diviem gadiem sākās Me Too revolūcija. Tobrīd  The New York Times publicēja sensāciju par filmu producenta Hārvija Vainstīna (Harvey Weinstein) seksuālo varmācību pret aktrisēm un kino darbiniecēm. Atklātie fakti bija šķebinoši pretīgi, taču varmāka nevis atvainojās cietušajām, bet gan zibenīgi izvērsa uzbrukumus pret visiem, kas mēģināja pateikt patiesību par to kas un kā īsti bija noticis. 

Vainstīna reakcija nav nekas neparasts. Tā rīkojas ietekmīgi vīri arī pie mums. Brīdī kad upuris vai žurnālists atklāj, ka zem slavenas, bagātas un ietekmīgas personas dekoratīvās ārienes slēpjas nelietība un zemiska „āža kāja“, ar kuras palīdzību tiek apkaroti nepatīkamie un nepadevīgie, tiek ieslēgts uzpirkšanas un iebaidīšanas mehānisms. Ar naudas palīdzību tiek nopirkti upura apmelotāji un „melns“ pēkšņi pārdvešas par „baltu“. Taču diezin vai šodien mēs šādiem burvju trikiem lētticīgi noticam.  

Varmācība kā iesakņojusies tradīcija

Gandrīz visi zina, ka aktrises ceļš pie lomas „iet caur režisora gultu“. Tā ir pieņemts. Ja gribi būt slavena, tad proties samaksāt arī graudā. Vairums par šo pieņēmumu parausta plecus, pasmīn un akceptē kā nerakstītu normu. Kā pienākumu. Galu galā – vai tad ir grūti priekšniekam pakalpot seksuāli, ja tāds nerakstīts likums eksistē un līdz šim neviens pretī nav runājis. Viena daļa pat apgalvos, ka šī „senā tradīcija“ patīkot sievietēm, kas šādos procesos tiek iesaistītas. „Dienesta izvarošanas“ entuziasti un atbalstītāji spēj pat argumentēt ar „tradīcijām“ par vācu baronu „pirmās nakts“ tiesībām latviešu zemnieku kāzās dzimtbūšanas laikā un neparko nevēlas novērtēt sieviešu un bērnu izvarošanu kara apstākļos kā uzbrucēju kara noziegumus. Galu galā sievietei ir jāpatīk apkalpot vecis, kuram gribas. Gan pazīstams, gan svešs. Ja viņai tas nepatīk, tad var piespiest ar varu. Tieši tāpat kā to dara Boko Haram islāma teroristu grupējums, nolaupot skolas meitenes seksa verdzeņu darbam vai katoļu priesteri, piespiežot mazos kora zēnus apmierināt viņu seksuālās vajadzības krusta ēnā.

Barbaru sabiedrībā par šo veču vajadzību „izdrāzt kādu“ (kad viņam gribas) neviens nebrīnās un to neapšauba. „Jā, tā tas ir“, – viņi teiks. Vecim vajag –  sievietei jāpakļaujas. Mūsu – civilizētajā sabiedrībā šis aspekts tiek regulēts. Ja sieviete saka: „Negribu“ vai „Nē“, tad tālāk rīkoties nedrīkst, jo viss (kas sekos) skaitīsies varmācība un par to var nākties saņemt sodu tiesā.

Skan loģiski. Tā tam vajadzētu būt. Taču „tā“ nenotiek. Ja sievieti izvaro uz ielas, parka malā, tad viņa varbūt saņemsies un ies uz policiju vai tiesu, lai sodītu varmāku. Taču, ja tas pats notiks darba vietā, skolā, sporta klubā vai mēģinājumu telpā, tad vairums cietīs klusu.

Atceros kādu senu notikumu. Abas ar draudzeni bijām sākušas dziedāt ļoti pazīstamā korī Latvijā. Koncerttūres laikā (Sām salā) visi nakšņojām kādas igauņu skolas zālē un grīdas. Atgriežoties no pastaigas, pamanījām, ka mūsu mantas ir noliktas līdzās galvenajam diriģentam. Tās bija speciāli pārceltas. Tobrīd vēl nezinājām, ka šajā korī pastāvēja tradīcija – jaunajām dziedātājām „jāpārguļ“ ar diriģentu turpat zālē. Tā, lai visi koristi „iesvētīšanu“ var noklausīties. Brīdī, kad tika uzsākta šī savādā kolektīvā izklaide, piecēlāmies un gājām projām. Vai mūs sodīja? Jā, jau nākamajā dienā tika radīti apstākļi, lai es no kora aizietu. Vecākās dziedātājas vēlāk man paskaidroja, ka nekad agrāk neviena neesot protestējusi. Baidoties, ka nepaklausības gadījumā, diriģents izmetīs no slavenā kora. Vai viņām patika šī tradīcija? Nē, nepatika. Tad, kāpēc tā turpinājās un neviens cits pret to nesacēlās? Tāpēc, ka cilvēki ar ietekmi pār citu cilvēku likteņiem, karjeru un iespējām, izmanto savu varu privāto vajadzību apmierināšanai. Ja saulei ir plankumi, tad tāpēc tā nespīd mazāk spoži. Ja ietekmīgam vīram ir vājības privātajā plāksnē, tad tāpēc nemazinās viņa labā slava. Arī tad, ja šīs vājības tiek apmierinātas varmācīgi izmantojot citus cilvēkus. Apkārtējo klusēšanas spirāle ir galvenais garants tam, ka sabiedrībā nosodīs upuri un nepamanīs varmāku ar ietekmi sabiedrībā

Klusēšanas spirāles konvulsijas

Arī Vainstīna lietā viss varēja nogrimt klusumā. Ja kāda no aktrisēm (viena pati!) būtu sākusi sūdzēties policijā, tad būtu palikusi bez lomas un neviens viņai tā arī nenoticētu. Ir pieņemts šādos gadījumos vainot sievietes pašas, kurām svārki bijuši pārāk īsi un uzvedība pārāk izaicinoša. Šo sieviešu vainošanu nācies novērot arī aizvadīto divu gadu laikā. Dažādās valstīs Me Too apsūdzības tika izskatītas tiesā un bieži neguva apstiprinājumu. Daudzos gadījumos vārds nostājas pret vārdu, jo lietišķos pierādījumus seniem seksuālās varmācības aktiem sagādāt ir neiespējami. Bija pat gadījumi, kuru izskatīšanās laikā tiesā, sieviete pēkšņi „atsauca“ savu apsūdzību un paziņoja, ka „visu ir izdomājusi un nekas tāds faktiski nenotika“. Naivi lasītāji tad kārtējo reizi guva apstiprinājumu pieņēmumam, ka „ļaunās“ ir sievietes un veči tikai viņu upuri, nevis otrādi. Ka nekāda „me too“ vispār nav un viss ir izdomāts karojošo, „nejēdzīgo feministu“ karoga ēnā. Vai šādi beidzās arī Vainstīna skandāls ASV?

Apskatīsim notikumu gaitu pēc kārtas. Tātad, 2017. gada 5. oktobrī New Yor Times publicēja savu slaveno rakstu, kas iesāka Me Too kustību pasaulē. Šajā rakstā vairākas sievietes liecināja par pazīstama Holivudas producenta neglītajiem, sistemātiskajiem un pazemojošajiem seksuālajiem uzbraucieniem un izvarošanas aktiem attiecībās ar viņam padotajām. Šīm personām bija dažāds vecums, stāvoklis un laika datējums (kad varmācība notikusi), taču notikumu gaita – tā pati. Tiem, kas vēlas uzzināt kā Veinšteins „to darīja“, var izlasīt šo NYT rakstu. Pēc raksta publicēšanas slavenais producents savu vainu noliedza un sistemātiski sāka uzpirkt visas, kas bija izvirzījušas pret viņu apsūdzības. Liela nauda var panākt daudz. Īpaši tad, ja labā slava ir vajadzīga darbā un to var nopirkt par naudu, kas sver smagāk par patiesību.

Kā īsti viss notika pēc tam

Par to stāsta jaunā grāmata ar nosaukumu „Viņa teica“ (”She said: Breaking the sexual harassment story that helped ignite a movement” (Penguin Press), kuru uzrakstījušas tās pašas žurnālistes, kas uzrakstīja slaveno rakstu The New York Times slejā pirms diviem gadiem (Jodi Kantor, Megan Twohey). Tajā aprakstīts process kā Veinšteins izmantojis juristus, lobistus un dažāda veida viedokļa noteicējus, lai apstādinātu izmeklēšanu un kompromitētu apsūdzības cēlājas. Tiesu sistēma lieliski kalpo bagāta varmākas attaisnošanai. Vispirms viņš liek lietā miljonus, lai panāktu liecinieku klusēšanu. Grāmatā var izlasīt par to, kā Vainstīns slēdza līgumus ar sievietēm, kas bija izvirzījušas apsūdzības pret viņu un par samaksu ir gatavas vai nu klusēt vai arī atsaukt savas apsūdzības. Interesanti, ka nevienā no šiem „darījuma līgumiem“ viņš neatzīst savu vainu notikušajā. Šādi viņam ir izdevies „pārtaisīt“ savu seksuālo varmācību par divu cilvēku privātu attiecību formu.

Interesanti, ka šajā NDA jeb neizpaušanas līgumā (non-disclosure agreements) ir piedalījušās arī sievietes juristes. Tās pašas, kurām bija jāaizstāv cietušās, taču Veinšteins viņām samaksāja vairāk. Kādā intervijā žurnālam W. Līza Blūma (kas sākumā cīnījās par sieviešu tiesībām un pēc tam pārgāja Vainstīna pusē) atzinās, ka „sievietes, kas tika seksuāli vajātas ir tagad kļuvušas par miljonārēm“. Tātad viņām samaksāja par klusēšanu.

Kā publiskajā telpā uzvedās pats Vainstīns? Protams, ka visu noliedza. Ironiski izteicās par sievietēm, kuras bija izvarojis un tēloja, ka nekas nav bijis un viņš vispār nesaprot, par ko ir runa. Taču faktiski, slepeni bija griezies pie Black Cube (kas izmantojot savā detektīvu darbā bijušos Mossad aģentus), lai savāktu visa veida kompromitējošu informāciju par sievietēm, kas izvirza pret viņu apsūdzības. Pēc tam turīgais producents, kopā ar Līsu Blūmu, izmantoja melnā PR pagrīdes biroja pakalpojumus, lai nomelnotu šīs sievietes un kompromitētu sabiedrības acīs. Paralēli Vainstīns uzsāka savas labās slavas spodrināšanas akcijas, nopērkot vairākos medijos apmaksātas intervijas ar sevi, kurās viņš tēlo cīnītāju par sieviešu tiesībām. Pēc tam tika dibināts pat Vainstīna fonds dzimumu līdztiesības veicināšanai.

Kā tas varēja notikt

Iespējams, ka vainīga ir mūsu klanīšanās amatiem un milzīgais respekts pret populāru cilvēku, kas atrodas varas pozīcijā. Slava un popularitāte rada visatļautības sajūtu. Proti – slavenais producents varēja atļauties to, kas parastam kungam šķiet neiespējama bezkaunība.

Tikšanās ar pazemošanai paredzētajām aktrisēm un māksliniecēm parasti notika viesnīcas istabā. Viņa līdzstrādnieki regulāri sistematizēja izmantošanai paredzēto sieviešu sarakstu ar kodēto nosaukumu „HV draugi“. Tie paši asistenti apgādāja viņu regulāri ar erekciju nodrošinošām zālēm, injekciju formā. Visi zināja kā „kungs“ dara. „Pieņemšanas“ laikā pie viņa tika atvesti upuri, kurus viņš sagaidīja tērpies atpogātā halātā kails. Pamazām, gadiem ritot viņa uzvedība kļuva pat patoloģiska. Taču neviens no līdzstrādniekiem neiebilda. Vēl vairāk – no viņa sāka baidīties. Vienlaikus viņš dāvināja lielus līdzekļus Hilarijai Klintonei un ar viņus saistītām organizācijām, senioru grupām (Planned Parenthood) un publiski trokšņaini cīnījās par gados vecāku aktrišu tiesībām tikt pie lomām. Vadošajos amatos savā uzņēmumā viņš iecēla sev lojālas sievietes. Viss izskatījās lieliski. No malas. Viņš pat piedalījās feministu maršos Jutā, uzmaucot galvā simbolisko feministu adīto micīti.

Kā to vērtēt? Šī ir ļoti tipiska vainīga cilvēka atbildes reakcija publiskajai telpai. Viņš nevis runā par lietu un atbild par savu rīcību, bet ķeras pie plakātiskiem aģitācijas gājieniem. Novēršot uzmanību no galvenā – sava nozieguma. Pozicionējot mediju telpā sevi „labo cilvēku“ kategorijā.

Kā tas var būt, ka izvarotājs tēlo feministu? Jā, tas var būt. Tēlot nav grūti, jo izlikšanās nepieprasa pieņemt sev neraksturīgus uzskatus, bet tikai liekuļot, ka viņam šādi uzskati it kā ir. Valsts mantas zagļi mēdz ziedot publiski bērnu sportam un ar šo tēlot labos tēvočus. Spēļu baroni mēdz būvēt izstāžu zāles un izlikties par mākslas mecenātiem un atbalstītājiem. To sauc par labās slavas spēli. Ja esi izdarījis ko sliktu un tev pietiek naudas nopirkt upuri vai medijus, tad krauklis sāk dziedāt lakstīgalas balsī un pavasaris var iestāties decembra vidū.

Respektīvi – neiespējamais kļūst šķietami iespējams.

Metoo sekas

Me Too kustība dažādās valstīs izskanēja atšķirīgi. Taču neraugoties uz neveiksmēm, ir noticis pats svarīgākais. Sabiedrība ir pamanījusi šo problēmu un varmākam vairs neizdodas ērti un ātri pārtaisīt upuri par vainīgo. Pats galvenais, ka upuri uzdrošinās sākt stāstīt par to, kas ir noticis. Ir novilkta robeža, kas vairs nav pārkāpjama. Varmākas maniakālā cīņa par savu labo slavu, protams, turpinās. Taču samaksātā nauda un nopirktā klusēšana vairs nav pielīdzināma uzvarai tiesas procesā. Tā kā mēs to mēdzām uztvert agrāk. Tagad to var ieraudzīt kā izdarītās nelietības pagarinājumu, kas apstiprina vainas sastāvu.

Nauda vairs neatļauj nopirkt labo slavu.

Islāmistu uzbrukums Mali – piektdienas fakts

Teroristu uzbrukums MalīPagaidām eksperti nav atzinuši, ka šodienas terora atentāts Mali būtu kā saistīts ar nesenajiem, asiņainajiem Parīzes notikumiem. Mali ir vairākas, aktīvas islāmistu kustības ar dažādiem rīcības motīviem. Alkaida (ar lokālas organizācijas Aqim palīdzību) tur spēcīgāk noenkurojusies nekā IS, taču izslēgt pagaidām nevar neko.

Tieši tāpat kā Parīzē, arī šeit uzbrukuma mērķis bija ārzemnieki, kas veido galveno viesu kontingentu viesnīcai Radisson Blu, kurai islāmisti (Al Murabitun) uzbruka šorīt. Sākumā gūstā tika saņemti vairāki ķīlnieki, bet rezultātā vairumu no viņiem pēcpusdienā izdevās atbrīvot. Ouest-France ziņo, ka sagūstot ķīlniekus, teroristi vispirms klaigājuši ”Allahu akbar!” un tikai pēc tam sākuši šaut. Ķīlniekiem nācies citēt rindiņas no Korāna, lai tos atbrīvotu no ieslodzījuma. Savādi, ka teroristi savā starpā esot sarunājušies tikai angļu valodā (vēlāk liecināja sagūstītie ķīlnieki), lai gan valstī vēsturiski dominē franču valoda. Pulksten 11.35 hotelī iebruka valdības speciālās vienības. Pieci no teroristiem tika nogalināti un 124 viesi palēnām atbrīvoti arī bez Korāna citēšanas.

AFP ziņo, ka vēlāk no hoteļa izvesti 18 bojā gājušie.

Valstī valda pilsoņu karš ”kā fona situācija”, kas izvērsās pēc tuaregu sacelšanās valsts ziemeļu reģionā (Azavada trīsstūrī). Pēc tam to ”pievāca” islāmistu kustības Ansar Dine un Aqim Mali. Rezultātā valdība lūdza palīdzību bijušajiem “kolonizatoriem” Parīzē, lai stabilizētu situāciju valsts ziemeļos. Tas arī izdevās. Vienu brīdi.

Atšķirībā no kaimiņvalstīm, kurās valdībām ir izdevies islāmistus ģeogrāfiski izstumt (Alšabab Somālijā un Boko Haram Nigērijā), šeit islāma fundamentālisti tomēr tagad devušies atklātā uzbrukumā galvaspilsētas luksusa hotelim jau otru reizi. Šī gada augustā notika pirmais šāds uzbrukums viesnīcai Sevares pilsētā. Toreiz uzbrukuma rezultātā gāja bojā pieci Apvienoto Nāciju Organizācijas pārstāvji. Šodien piedzīvojām jau otro uzbrukumu Malī galvaspilsētā Bamako. Pašlaik visi ķīlnieki esot atbrīvoti.

Piektdienā sākusies nepatīkami.

“Čārlija lieta” turpina uzdot jautājumus ”šūnu ķekara” formā

2015.gada 4.februārī

DN fotoVai tas, kas notika 9.11 Charlie Hebdo redakcijā, ir tikai un vienīgi musulmāņu aizvainojuma akcija, jeb tomēr politisks protests? Vai islāms tiecas regulēt arī mūsu dzīvi? Brutāli, nežēlīgi un bez ceremonijām? Paraudzīsimies uz šo jautājumu no ikdienas pozīcijām.

Vai musulmāņu parandža, ebreju kipa un sikhu turbāns ir reliģijas zīmes vai ikdienas apģērba aksesuāri? Tās ir reliģijas zīmes apģērbā. Tās signalizē par piederību noteiktai reliģiskai kopienai un konkrētas ticības akceptētam politiskam spiedienam. Tie faktiski ir protesta, uzbrukuma un kaujas karogi. Tieši tāpat kā sudraba krusts, kas novietojies kaklarotas vietā un nedaudz paslēpies zem latviešu preses sekretāres melnās žaketes.

Ja vēlamies būt līdzcietīgi un jauki, tad pavisam ērti/humāni būs secināt, ka pie visa vainīgs imperiālisma spiediens, kapitālisms un no tā izrietošs labklājības deficīts bezdarbs un atpalicība. Vēl (daži no mums) teiks,ka vainīgs ir liberālisma ieilgušais periods un ”cilvēki tiecas pēc kaut kā stabila”, kas pēc šādu ticības filozofu domām ir neviens cits kā reliģija. Te nu mēs atkal nonākam pie tā paša, ka reliģija leģitimizē savas dogmas = vērtību skalu kā absolūto patiesību, uzsverot, ka ”tikai šādi dzīvojot” cilvēki beidzot būs laimīgi. Reliģiskā kultūrā cilvēkam nav atļauts domāt tā vai šā, visu zina Dievs un tam ir jāpakļaujas. Par ticību nekādu diskusiju nedrīkst būt, pastāv tikai dievišķā pareizība, kas zina saprot un nosaka visu. Tāpēc reliģiskā retorika (no PR viedokļa) ir ļoti efektīva gan iedvešot cerību nogurušajiem, gan efektīvi pretdarbojoties konstruktīviem iebildumiem ar argumentu ” tā vienkārši ir un viss”!

Tieši tāpat kā mēs nevaram noskaidrot vai ticības noteiktā dieta ir intelektuāli disciplinējoša vadības svira jeb tomēr ticības reliģisko rituālu sastāvdaļa, mums neizbēgami jāsecina, ka Parīzes automāta kārta žurnāla redakcijā bija apzināta slepkavība Dieva vārdā.

MInētais šis apstāklis padara mani domīgu, redzot, ka arī Latvijā, diezgan daudz cilvēku izsakās ”izprotoši” par slepkavības aktu ticības vārdā. Tā teikt – ”kas nu tas vispār par žurnālu, tāds dzeltens papīrelis vien ir”, jeb ” tās karikatūras patiešām bija nekrietnas”, ”tā bija ņirgāšanās par Muhamedu”, ”nu šausmas ko viņi tur sazīmējuši” utt. Tātad – mums ir jārespektē ticīgu cilvēku tabū un jāpiekāpjas viņu ”dietas priekšā” ar izpratni.

Tātad – visi neesam vienlīdzīgi. Tie, kas tic savam Dievam (un tic stipri, fanātiski un enerģiski!) tie ir labāki par pārejiem cilvēkiem.

Vai tā ir?

Nāksies samierināties ar to, ka Izraēlas operas draugiem vēl ilgi nebūs ļauts noskatīties Vāgnera ”Tristanu un Izoldi” vai ”Nibelungu gredzenus” savā valstī. Telavivas operas direktors Dāvids Šterns uzskata, ka nav piedodams tas, ka Vāgners ir bijis Hitlera mīļākais komponists un tāpēc šī komponista darbi Izraēlā nav atskaņoti kopš valsts dibināšanas brīža 1948. gada.

Bailēs no musulmāņu atriebes akcijas Deutsche Oper Berlīnē izņēma no 2006. gada repertuāra Mocarta ”Idomeneo”. ”Kādam bija bail”, kas notiks brīdī, kad uz skatuves tiks nospēlēta pēdējā aina, kurā tiek demonstrētas Muhameda, Jēzus un Budas nocirstās galvas. ”Man zvanīja drošības policija un norādīja, ka pēdējā aina jāmaina un nocirstās galvas nekavējoties jāņem ārā no operas interneta mājas lapas”, – avīzei Focus atzina toreizējā operas direktore Kirstena Harmsa. ” No augšas” nāca spiediens – ”izņemt ainu” un no apakšas – uzveduma režisors atteicās to darīt. Kā viss beidzās? 
Režisors atteicās cenzēt ainu un kompromisa nosaukums bija ”noņemt izrādi no skatuves’”.

Kurš īsti vainīgs, ka Berlīnes operai bija jāņem no skatuves nost izrāde? Mūsu bailes no musulmaņiem? No tā ko viņi var izdarīt ticības vārdā? Vai ticīgie ir kļuvuši par mūsu laika priviliģētajiem, kas nosaka dienas kārtību arī sekulārajiem sekulārā valstī?

Boko Haram nogalinātie ”grēcīgie” bērni Nigērijā, melnā būrī sadedzinātais Jemenas pilots. Kāpēc ticības fundamentālisti  tā rīkojas?

Tāpēc, ka mums visiem liekas, ka ticība un reliģija savā būtībā (pamātā) ir cilvēkam labvēlīga lieta. Šī imperatīvā ilūzija ar otru roku veiksmīgi aizbīda ”aiz skapja” reliģiju vēlmi upurēt, misionārismu, krusta karus, neiecietību pret humānismu un vāji slēptu vēlmi attaisnot nelietības, kas veiktas ,”labu gribot” jeb ticības vārdā.

Normas, kas regulē cilvēcīgu cilvēka dzīvi nav saistītas ar norādījumiem svētajos rakstos vai baušļos. Morāli formē tiešie, materiālistiskie dzīves apstākļi. Starp citu, daudzi no svētajos rakstos pieminētajiem labas morāles kritērijiem nav sinhronizējami ar humānisma principiem.

Vai šobrīd turpinām nogalināt cilvēkus ticības vārdā? Protams. Masu slepkavības Ruandā realizēja kristieši, pilsoņu karu Šrilankā piesedza ar budisma teoloģiju. Zaimotāju rindas ik dienu tiek papildinātas. Kas notiek, ja ticības fundamentālisti pekšņi ņem un nosauc sevi par sociāldemokrātiem vai sociālistiem? Piemēram tā kā to paveica šīītu sociāldemokrāti Irānā vai musulmāņu sociālisti, kas cieši sadarbojas ar islāma valsti. Mūsu Saskaņa arī vienā rāviena nokristīja sevi par sociāldemokrātiem un vienīgais “kreisais akts” viņu rīcībā ir Rīgas domes manipulācijas ar Rīgas satiksmes biļešu cenām.

Kāda tad ir atšķirība starp, piemēram, Turcijas islāma demokrātiem un Eiropas kristīgajiem demokrātiem? Starp aijatolu Irānā un Franko katoļu diktatūru? Amerikāņiem šajā virzienā jau ir savs termins – ”islamofašisms”. Vai Putina diktatūra Krievijā nepiedāvā mums līdzīgu – politiskās ticības fašisma veidu? Zem ortodoksās ticības karoga.

Dievišķā autoritāte daudziem ir neaizskarama lieta, jo ietekmē katru individuāli. Taču mūsu tabu normas nedrīkstētu traucēt citiem brīvi izteikties un analizēt ticīgo cilvēku vēlmi izveidot sev paškonstruētu priekšstatu un vērtību skalu ceļa ruļļa /buldozera formā.

Pirmais solis (no mūsu puses) varētu būt centiens nepieļaut citu cilvēku tiesību ierobežošanu arī viscēlākā mērķa vārdā. Ja Ričards Dokinss savā grāmatā ”Dieva delūzija” lieto jēdzienu ”šūnu ķekars” , tad viņam ir tiesības to pierādīt un pateikt savu atklājumu arī mums. Savukārt mēs varam vai nu piekrist vai nepiekrist viņa viedoklim, taču nekādā ziņā nedrīkstam aizliegt viņam šo savu viedokli paust. Ja mēs izņemam no autora raksta šos divus vārdus savas ticības vārdā, tad tā ir cenzūra. Nejēdzīga un brutāla. Neakceptējama tieši tik pat lielā mērā kā 12 franču žurnāla līdzstrādnieku nogalināšana Parīzē. Tas nozīmē, ka mēs esam turpat – uz kritiskās cenzūras šķautnes. Turpat kur džihadisti. Pagaidām mēs cenzējam, bet nākamais solis varētu būt dzīvu cilvēku sadedzināšana būrī. Svētā inkvizīcija jau kādreiz šādi rīkojās. Kāpēc mēs šodien brīnāmies par islāma fundamentālistiem? Galu galā, viņi nav izgudrojuši šo soda mēru. Kristīgā baznīca to lietoja jau viduslaikos.

Kā jums šķīet? Vai svētā inkvizīcija atgriezīsies arī pie mums?