Supernova uzliesmojusi – zvaigznes nāve, eiro krīzes mīņāšanās, lāči, kas neklausa.

2011. gada 10. septembrī

Beidzot pie mūsu debesīm atkal supernova. Eksploziju pamanīja tikai pirms dažām dienām! Ar teleskopu Lielā Lāča zvaigznājā to varēs novērot vēl vairākas nedēļas!

Pietiks arī ar labu tālskati, lai saskatītu gaismas piruetes.

Nova mirst spirāļgalaktikā Messier 101.

Procesu konstatēja 24. augustā, observatorijā Kalifornijā. Pētnieki to dēvē par ”balto punduri”. Tā ir parasta zvaigzne, kas sabrūkot, pārvēršas par salīdzinoši niecīgāku enerģētisku masu. Lai gan šobrīd SN2011fe ir 1,4x lielāka par mūsu sauli!

Tāpēc – respektēsim zvaigznes nāvi un neaizmirsīsim, ka tas ko tagad redzam – faktiski notika ļoti, ļoti, ļoti sen atpakaļ laikā.

Nova atrodas 21 miljonu gaismas gadu attālumā no mana datora un jūsu datoriem, šobrīd…

Tātad – tas , ko tagad redzam faktiski notika pirms… 21 miljonu gadiem.

Miocēna laikā.

Zvaigznei nepietiek kodoldegvielas un masa sasniegusi kritisko robežu.

Ar Eiropas ideju notiek tas pats.

Eiro liktenis karājas mata galā un var gadīties, ka Itālija izrādīsies liktenīgā valsts ”eiro novai”.

Grieķijas ”ņemšanās” ir nepatīkama, taču Itālijas ekonomika ir apjomīgāka un krīze var iesist pamatīgāk.

  • Berluskoni ir jāsaņemas, –  otrdien klusi, gandrīz nedzirdami dimdināja zviedru Finanšu ministrs Anders Borgs. Saruna izvērtās skarbāka nekā varētu vēlēties. Berluskoni neslēpj, ka traucē savam finanšu ministram (Tremonti) ”ieviest kārtību” un sekas nebūs ilgi jāgaida. Obligāciju uzpirkšana no ECB puses vairs nedarbojas. Berluskoni nav gatavs paaugstināt PVN. Darbaspēka izmaksas ir pārāk augstas un produktivitātes līmenis – zems.

Itālija pašlaik ir situācijā, kad glābējiem būtu jāsteidzas uz Romu ar atvērtiem naudas maciņiem. Taču resursu nepietiek. Neizskatās, ka izdosies pieslēgt atkal Vācijas mākslīgo elpināšanu. Vai Itālijas kolapsa gadījumā Vācija pēkšņi izstāsies no eiro zonas un pametīs Vidusjūras dzīrotājus pie eiro kapa?

Nezin vai…

Itālijas valsts parāds bija nepieklājīgi liels, jau iestājoties valūtas ūnijā. Tagad krīze padziļinājusies.

Jean Monnet (1888. – 1979.) piecdesmitajos gados nāca klajā ar ideju par Eiropas savienoto valstu izveidošanu. Toreiz viņš izveidoja birokrātisku modeli, lai cīnītos pret ”Eiropas iekšējiem kariem”. Tagad savienība prasa nākamo soli. Vai pārvērst esošo valūtas ūniju par vienotu finanspolitisko sistēmu, jeb …tomēr palikt katram pašam savās robežās?

Kurš to izlems?

Pilsoņi vai politiķi?

The Economist uzskata, ka nedz eiro, nedz ES neizdzīvos, ja netiks ņemtas vērā eiropiešu domas.

Diemžēl Eiropas Savienībai ir slikts PR.

Varbūt problēma ir idejiskā tēva – Jean Monnet  pieejā – mehānismā, kas paredz esošo sadarbību valstu starpā. Stūrēšana no augšas savu laiku ir nokalpojusi. Līderu un vadoņu ideja sen uzsprāgusi kā kārtēja nova, kas pārvēršas pundurliesmās.

Politiskā elite, kas saņem gigantiskas algas Briselē vairs netiek galā ar jaunā laika prasībām.

Ja Brisele pati nesāks attīrīties un rekonstruēties, tad klāt būs populisti un debates nonāks aklajā ielā.

Diemžēl.

Protams, ka mazajām Eiropas demokrātijām ir vajadzība turēties kopā, lai atrisinātu kopīgas problēmas. Taču ciešākai sadarbībai recepšu nav.

Loģisku, saprātīgu un tālejošu recepšu nav.

Monē atrada modeli kā strauji apvienot Eiropu un stūrēt to no augšas līdz zināmai robežai.  To var turpināt, taču… ar daudz lielāku demokrātijas klātesamību nekā tas novērojams līdz šim.

Citādi var piemeklēt Elfsbijas lāča liktenis. Tur dzīvo lācis, kas dzenā vietējā ciema kaķus. Tikko viņš atkal dzinies pakaļ kādam ciema runcim un skrienot ietriecies Annas tantes virtuves loga stiklos. Sagriezies… un aizbēdzis atpakaļ mežā.  Lāča asinis sapilējušas uz taciņas un vietējie nezina ko iesākt ar kaismīgo viesi.

Būšot jāiemidzina un jāaizved projām.

Patālu.

Kas zina, varbūt atčāpos atpakaļ? ”Sunīšu spēlēšana” ar kaķiem būs lācim iepatikusies. Viņš atgriezīsies.

Nošaut?

Nav lāča, nav problēmas?

Ko darīt ar Berluskoni?

Ko darīt ar eiro nākotni? Latvijā?

Vai mēs sagaidīsim brīdi, kad Eiropas stūrētāji piepildīs esošo vadības mehānismu ar krietnu demokrātijas devu?

Zviedru iznīcinātāji dodas Kadafi virzienā, japāņi savu atomelektrostaciju ietīs audumā, bet lācēni ir pagalam

2011. gada 30.martā
Šodien zviedriem liela diena. Pirmo reizi pusgadsimtā kara lidmašīnas no Zviedrijas paceļas, lai dotos karot. Iepriekšējo reizi zviedru kara lidmašīnas piedalījās Kongo kara darbībā, pirms 50. gadiem.
Līdz šim neviena Zviedrijas valdība nebija gatava sūtīt Jas Gripen uz aktuālajām karadarbības zonām, ieskaitot  Afganistānu. Amerikāņu neveiksmīgie uzlidojumi un viņu izraisītie mierīgo iedzīvotāju upuri pārvilka svītru šai iniciatīvai. Taču tagad sidrabotie nāves putni ir gaisā un lido Kipras virzienā.
Vakar zviedru parlamentā debates par šo akciju sita augstu vilni. Politiķi nevarēja vienoties, kā kara lidotājiem Lībijas gaisa telpā jāuzvedas, ko drīkst un ko nedrīkst nošaut.
ANO rezolūcija skaidri norāda ”kas un kā”, bet zviedru opozīcija, protams, zina labāk.
Tagad iznāk, ka zviedru lidmašīnas drīkstēs aizsargāt gaisa telpu, bet nedrīkst aizstāvēt karojošos opozīcijas spēkus uz zemes. Atliek cerēt, ka lidotāji spēs izlasīt ”rīcības instrukcijas” pirms dosies kaujā ar Kadafi.
Zviedrija nav NATO dalībvalsts taču šoreiz paļausies alianses vadībai. Nepatika pret Sarkozī ambīcijām ir zviedriem šobrīd noiets etaps.
Kā parasti – neitrālā Zviedrija mēģina demonstrēt sevi kā izņēmumu – ”Ok, mēs piedalāmies”, taču ”nedarīsim to un to”, jo esam humāni. Pagaidām izskatās, ka šī neitralitātes demonstrēšana ir kārtējā spēle publikai un karā valdīs pavisam elementāra loģika.
Savādi, ka zviedri paredz savu līdzdalību ”gaisa uzbrukumos Libijā vismaz 10 dienas”.
Pagaidām neviens karš tik īss nav bijis un, šķiet, ka arī nekad nebūs. Karus ir vienkārši iesākt, bet gandrīz neiespējami nobeigt.

Interesantas domas vācu medijos par Libānas karu šodien izsaka bijušais valsts Ārlietu ministrs Joška Fišers. Viņam ”ir kauns”, ka Vācija Lībijas atbrīvošanā nepiedalās. Pēc viņa domām ”ārpolitika nenozīmē vienīgi centienus izskatīties maksimāli labi starptautiskajā arēnā un koncentrēties uz vienu vienīgu mērķi – uzvarēt nākošajās parlamenta vēlēšanās. Ārpolitika ir kaut kas vairāk. Tā ir atbildības uzņemšanās stratēģiskas izvēles priekšā. Izšķiroties par progresu un humānismu arī tad, ja šāds solis pirmajā brīdī nav populārs vēlētāju vidū!”

Protams, ka mēs šodien nezinām, kas karo opozīcijas spēku rindās Lībijā. Iespējams, ka Binladina klons vai vēl bīstamāki grupējumi. Taču pieļaut, ka vietējais tirāns slaktē savus iedzīvotājus ir vēl mazāk humāni nekā izlikties neko nesaprotam. Lībija nav nedz Afganistāna nedz Irāka. Drīzāk kaut ka līdzīgs Bosnijai (no konflikta viedokļa). ”Man liekas, ka Vācija pamazām sastingst intraverta provinciālisma važās, man kauns un žēl, ka tā notiek” – raksta Joška Fišers.

Tikmēr zviedru žurnālisti Lībijā cenšas sekot kā vietējie uztver astoņu Jas Gripen iznīcinātāju parādīšanos debesīs virs Tripoles. DN reportāžās no Bengazī parādās pateicības odas, kuras dāsni dala ”Lībijas atbrīvošanās frontes” aktīvisti no sava pagraba kantora sabombardētās pilsētas centrā. Telpas centrā pie sienas ir jaunais karogs, jauns plazmas televizors (!), kas translē AlJazira tiešraides arābu valodā un pie sienas – kareivīgi uzsaukumi gāzt Kadafi. Opozīcija spēkus politiski vada šeit Ahmends Kalifa (54 gadus vecs), kuram līdz šim nav bijusi nekāda militāra rakstura darba pieredze. Pēc amata viņš ir ceļojumu biroju ierēdnis. ” Mēs turpinām uzbrukumu un turpināsim. Pagaidām mums visvairāk vajadzīgi sapieri, netiekam uz priekšu. Visa zona Sirtes virzienā mīnēta. Tāpēc arī fronte izskatās sastingusi” – uzsver Ahmeds.

Taču Lībijas aina nav tika saulaina. Pavisam drīz opozicionāriem nāksies karot pilsētās, kurās dominē Kadafi piekritēji un tad frontes līnijas var sākt izskatīties citādāk.

Ir pamats satraukties arī par procesu attīstību Sīrijā. Valdība sestdien demisionēja, taču protesti pret Asada režīmu turpinās. Vakar un aizvakar lielākajās pilsētās demonstrācijas rīkoja prezidenta piekritēji, kas skandēja saukļus – ” Ar uguni un asinīm mēs Tevi aizstāvēsim! Mēs upurēsim sevi tavā vārdā, mūsu Bashār!”.
Armijas transports pašlaik tiek izvietots stratēģiskajos punktos. Pagaidām prezidents nav uzrunājis tautu un izskatās, ka turpinās iekšēji politiskie konflikti starp gados jauno prezidentu un veco politikas gvardi, kas nevēlas atkāpties.
Ja Asads piekristu likvidēt Bātpartijas monopolu, tad, iespējams, tas būtu būtisks pavērsiens Sīrijas iekšpolitikā. Aizkulisēs šādos solis tiek prognozēts. Taču sekot Ēģiptes piemēram te pagaidāma neviens nav gatavs (atvērtas politiskās sistēmas legalizēšana, parlamenta vēlēšanu izsludināšana). Politiskā elite vēlas saglabāt savas pozīcijas.
Varas pavadā seko arī mediji, kas sistemātiski izplata nepatiesu informāciju un sagrozītus faktus par notiekošo valstī, varas interesēs. Demonstrācijas Sīrijā pagaidām vada ar sms caur Izraēlu. Tiek atrasti jauni ”grēkāži’” palestīniešu izteiksmē. Risinājuma Sīrijas problēmai pagaidām nav.

Pretēja rakstura politiskais haoss turpinās cepto kartupeļu galvaspilsētā – Briselē. Valdības krīze turpinās. Flāmi un valoņi jau 289 dienas ir bez valdības. Karalis Alberts mēģina un mēģina, bet nekas neiznāk. To, kas jādara valdībai pagaidām nokārto ”pagaidu valdība” un izskatās, ka ” viss notiek” arī šāda režijā. Kara lidmašīnas lidos uz Lībiju arī no Beļģijas, taču ar izglītības, pensiju un ceļu būvēs konfliktiem Yve Leterme ”pagaidu valdība” nevēlas nodarboties.

Japāņi gatavojas Fukušimans reaktoru ievīstīt īpašā audumā, kas apslāpēs radiāciju. Rīt analizēsim sīkāk kas tas par audumu.
Auduma sarkofāgs, tātad.

Tikmēr zviedru lācēni ir pagalam. Vakar tos nošāva zviedru policisti. Mammas lācenes izraktajā alā. Pirms apmēram nedēļas 12 gadus vecais Ulle Frisks kopā ar klases biedriem mēģināja slēpot pa brikšņiem apaugušo nogāzi un pamodināja lāci. Slēpju gals ieslīdēja lāču migā un pamodinātais lācis devā uzbrukumā, saskrāpējot zēnu. Puikam izdevās izglābties, patiecoties klases biedru trokšņošanai. Slēpe joprojām ir lāča alā un ķivere arī. Pēc incidenta puiku nogādāja slimnīcā uz pārsiešanu un lācis izrādījās lāču mamma, kas panikā metās bēgt. Alā palika trīs mazi lācēni, kas veselu nedēļu gaidīja mammu atgriežamies. Taču pamodinātā lācenei neatgriezās un mazos lācēnus vakar policisti nošāva.
Lāču bērnus bija gatava pieņemt lāču patversme Orsā, taču vietēja Fūnesdāles pašvaldība attiecās no palīdzības. Tika pieņemts politisks lēmums – lācēniem nepalīdzēt.
Ulle jau sadziedējis savas rētas un dzer antibiotikas tabletes.

Protams, puikas zināja, ka nogāzē ir lāču miga. Godīgi sakot, var gadīties, ka slēpotāji pamēģināja lāci uzmodināt. Pabakstīja.  12 gadus veciem puikām piemīt šāds niķis – riskēt un samēra maza empātija savu rīcības seku virienā.

Tagad mums visiem tiek stāstīts, ka brikšņos ir tā labākā slepošana.

Cerams, ka viņi nejūtas kā varoņi.