”Tas”, ko piektdien ieraudzījām Parīzē, ir ”tas pats” ko bēgļi zināja jau sen

Skärmavbild 2015-11-15 kl. 16.07.45Šodien – svētdiena. Eiropa lēni atgūstas no Parīzes ”melnās piektdienas” šoka. Mans Latvijas karogs klusi plīvo pusmastā un civilizētā cilvēce jūt līdzi cietušo tuviniekiem.

Kas notiks rīt? Protams, pastāv risks, ka ”vara” centīsies tālāk sarežģīt mūsu ikdienu (tā kā to piedzīvojām pēc 11. septembra notikumiem Ņujorkā 2001. gadā) un aizliegs lidot ar ūdenspudeli klēpī lidmašīnā vai iet pa ielu ar lietussargu rokās. Birokrātu jaunradei nav robežu.

Vai tagad atkal tiks ”piegrieztas skrūves” vēl ciešāk un ”cīņā pret terorismu”, tiks anulētas atlikušās mūsu ikdienas ērtības? Vai publiskās telpas centrā tiks novilkta frontes līnija starp ”mums” un ”viņiem”?

Iespējams, ka būs arī šādi operetiski efekti. Taču galvenais nenobīties, jo tieši to islamistu kaujinieki no mums vēlas sagaidīt visvairāk. Tagad svarīgāka ir pavisam cita tēma. Neļausim sevi samulsināt . ”Melnās piektdienas” vaininieki ir džihādistu teroristi. Tieši viņi. Neviens cits. Nevis kādi citi apstākļi, kā to tagad mēģina ieskaidrot pasaulei sīriešu diktators Asads vai Krievijas televīzija. Katrs mēģinājums traktēt notikušo ar ”nepareizu Francijas ārpolitiku”, ”ASV agresiju autrumos” vai ”liberāļu loģiku” ir centieni nomainīt būtiskus faktus ar nebūtiskiem. Tātad – dezinformēt sabiedrību pēc tās pašas loģikas, ar kuru izvarotājs savā noziegumā vaino nevis sevi, bet izvarotās sievietes pārāk īsos svārkus.

Prezidents Olands vakar deklarēja ienaidnieku – ”islāmistu valsti” un tās kaujiniekus, kuri ir sarīkojuši šo slaktiņu Francijas galvaspilsētā. Viņi ir vainīgie (nevis upuri).

Kamēr policija mēģina noķert šos slepkavas Parīzē un Briselē, mums atliek secināt, ka karš Sīrijā un Irākā, tāpat arī Jemenas un Lībijas sabrukums, veido fundamentu ekstrēmiem reliģioziem un politiskiem grupējumiem Tuvējos Austrumos, kas tagad cenšas sākt karu arī ar mums. Miers šajā reģionā ir šībrīža prioritāte nr. 1. ne tikai bēgļu plūsmas apturēšanai, bet arī džihadistu kustības vājināšanai. Patlabam ANO ir diezgan sašķelta šīs problēmas risinājumā. Eiropas Savienība izskatās izšķīdusi pati sevī un amerikāņi ieņem ļoti intravertu pozīciju. Autoritārā Putina Krievija nav šīs problēmas atšķetinātāja, lai gan Putina propagandas buldozers visiem spēkiem mēģina mums iestāstīt pretējo.

Skärmavbild 2015-11-15 kl. 16.09.01

Terorismu nevar apkarot vienā atsevišķā valstī. To nevar arī uzvarēt ar ieročiem. Kā rīkoties tālāk? Šķiet, ka vispirms nāksies ierobežot viņu ālēšanos tieši ar tiem pašiem ieročiem, lai nodrošinātu kaut cik normālu situāciju civilajiem iedzīvotājiem, kas vēl nav pametuši šos reģionus un devušies uz Eiropu ar laivām pāri Vidusjūrai.

Situācijas stabilizācijai Irāka un Sīrijā, bez fundamentālistu līdzdalības nepieciešama sabiedrības pilsoniskās daļas līdzdalība. Patlaban situācija izskatās pagalam nejēdzīga un mums nav loģisku argumentu un paņēmienu, kā to vērst par labu. Taču nav bezizejas situāciju un katra tuneļa galā ir gaisma, kas šajā gadījumā ir diplomātijas īpaši akūts uzdevums.

Kā ar mums pašiem?

IS konfrontācija ar rietumu pasauli pašlaik sit ļoti augstu vilni. 129 nogalinātie jaunieši Parīzē ir tikai viena no teroristu ”sarūpētajām” asiņainajām ainām modernās pasaules vēsturē. Tās fonā vīd džihādistu ideoloģija. Viņu aktivitāšu pamatā ir centieni pievērst mūs ieročiem un piespiest sākt militāru savstarpēju izrēķināšanos. Būtībā viņiem ir divas stratēģijas: 1) ievilināt Eiropu karā un to uzvarēt, jeb 2) uzvarēt Eiropu ar sistemātiskiem, masīviem un labi organizētiem asiņainiem teroraktiem.

Pats slimākais, ka džihādisti nepieļauj paralēlu sabiedrību eksistenci. Vai nu viņi vai mēs. Tā teikt – bez kompromisa.

Protams, ka amerikāņi nebija tie veiksmīgākie musulmāņu reliģiozu fanātiķu apkarotāji un viņu izdarīšanās Irākas kara laikā (2003) Abugraiba cietumā un Gvantanamo bāzē neko labu nepanāca. Drīzāk gan ielēja degvielu fanātiķu ugunskurā. Irākas kara darbība bija ļoti nepārdomāta un tās rezultātā arī tika dibināta IS (1999. g.). Taču arī ASV nav galvenās vainīgās. Fanatiķu kustība dzimusi krietni agrāk, – Afganistānas kara laikā un, amerikāņu neveiksmīgās kara darbības dēļ, tā ieguva daudz sekotāju.

Rietumu civilizācijai nav izvēles – ienaidnieks tagad nekaros frontē, bet uzradīsies mūsu nama priekšā negaidīti un rīkos brutālus atentātus visnegaidītākajos brīžos. Lai pretinieku uzvarētu mums jāliek lietā jauna stratēģija. Pirmām kārtām – tā būs ideoloģisko koncepciju cīņa. Tieši tāpat kā ar šībrīža Krieviju, mums jāmēģina izprast viņu loģiku un vērtības, lai nenodotu savējās. Pēc tam jābūt gataviem nepiekāpties, tieši tāpat kā cilvēce to reiz jau spēja izdarīt pret ļoti spēcīgajām fašisma un boļševiku ideoloģijām. Tas nav neiespējami. Mēs to spējām izdarīt pagātnē un mums tas izdosies arī nākotnē.

Zeme zem kājām mums ir vibrējusi visos laikos. Kari un krīzes nomaina viena otru. Ar visām pamazām tiekam galā, vairāk vai mazāk veiksmīgi. Tas ko piektdien ieraudzījām Parīzē ir tas pats, ko bēgļi zināja jau sen. Viņi bēg no ”melnās piektdienas” jau kopš vasaras un daži no mums turpina neticēt, ka ”tur ir tik šausmīgi, lai no turienes būtu jābēg uz Latviju”. Vai tagad pēc Parīzes ”melnās piektdienas” mēs to saskatām labāk?

Mēs redzam, ka džihādisti ar šo vēlas panākt Eiropas militāro spēku samazinājumu Tuvējos Austrumos. Iebaidīšana ir viņu galvenais ierocis, lai gan viņu tehniskā kapacitāte ne ar ko neatšķiras no īru IRA amunīcijas 70. gadu sākumā.

Jā, ir sācies karš. Samierināsimies ar to. Uzbrukumi Beirutai, Parīzei un krievu pasažieru lidmašīnai ir tikai problēmas sākums. Mums jārēķinās ar nākamajām likstām šajā virzienā, jo šīrudens aktivitātes ir tikai ISIS jeb Daesh public relations instrumenti. Bijušajās PSRS republikās Čečenijā un Uzbekijā arī ir šīs ekstrēmās kustības, kas atbalsta IS un viņu aktivitātes ir tikai laika jautājums.

Vai var būt vēl sliktāk? Jā, vēl sliktāk būtu tad, ja Rietumeiropas valstīs (vai pie mums !) pie varas nokļūtu tik pat ekstrēmi reliģiozie fundamentālisti kā musulmāņu džihādisti. Tad gan būtu pavisam slikti. Kamēr mēs esam bez ”vadoņa”, ”putina” vai tamlīdzīgiem nejēdzīgiem traucēkļiem, ir pamats optimismam, ka visi kopā no šīs likstas izkulsimies sveiki un veseli.

Neba tas vien mūsu dzīvē ir pieredzēts?

Parīzes melnā piektdiena. Kas notiks tālāk?

Foto: Michel Spingler/AP

Foto: Michel Spingler/AP

Piektdiena, 13. novembris šogad Parīzē bijusi raksturīga ar siltu novakari +15 grādu režīmā. Centrā pilns ar tūristiem. Koncertzālēs un kafejnīcās – apmeklētāju simti. Kā parasti.

Tas, ka rietumpasaulē (attšķīrībā no musulmāņu fundamentālistu valstīm) piektdienas vakars ir intensīvas sociālas kontaktēšanās laiks, nevienam nav noslēpums. Cilvēki dodas ārā, nevis ieslēdzas savos namos, pilīs un torņos. Ir liela atšķirība vidē, kurā mēs apdzīvojam. Vai nu tā ir: atvērta, sakopta – aicinoša visiem piedalīties un līdzdarboties jeb nemājīga, nekopta un bīstama – draudoša netuvoties.

Islāmistu armijas ticīgie fanātiķi vakar uzbruka sešās vietās Francijas galvaspilsētā Parīzē šaujot ar automātiskiem ieročiem tieši cilvēku pūlī. Vietās, kur ļaudis pulcējas. Ar varu aizturēja ķīlniekus. Divās publiskājās vietās izmantoja pašnāvniekus spridzinātājus un vienā rāvienā pārvērtā atvērto, romantisko Parīzi par ielenktu pilsētu.

Ar ko īsti šie teroristi cīnījās? Ar visiem uzreiz.

Pagaidām izskatās, ka teroistiem nav bijusi svarīga nedz upuru ādas krāsa, tautība, ticība vai dzimums. Pats galvenais – lai upuru būtu iespējami vairāk. Koncertzālē, kura ietilpina 1500 klausītāju, tika sagūstīti ķīlnieki, nogalināti ar ”kalašņikoviem” apmēram 100 koncerta klausītāju. Šaušana turpinājusies apmēram 20 minūtes, taču policija pabeigusi operāciju tikai pēc 2 stundām. Uzbrucēji bijuši gados jauni vīrieši, apmēram 25-28 gadus veci, bez maskām. Nākamais uzbrukums, gandrīz vienlaicīgi, norisinājies netālu no futbola stadiona, kurā atradies arī Francijas prezidents Olands. Pēc tam teroristi šturmējuši arī divus bārus.

Parīzes gaisu visu vakaru šķēlušas ātrās palīdzības automašīnas sirēnas, kas transportējušas uz slimnīcām cietušos. Pašu teroristu vidū upuri bijuši astoņi. Tie, kas paši uzspridzinājušies ar savām pašnāvnieku vestēm Parīzē.

Tagad Francija savas robežas ir slēgusi, valstī izsludināts ārkārtas stāvoklis, armija veic patruļas uz ielām un aicina cilvēkus nepamest mājas un neiet ārā uz ielas. Skolas, muzeji un veikali ir slēgti un būs ciet visu nedēļas nogali. Romantiskā pilsētā pārvērtusies tuksnesī. Islāmistu armijas kaujinieki gavilē sociālajos medijos. Ja šo uzbrukumu sarīkoja viņi, tad viņu mērķis ir izpildīts 100%: upuru ir ļoti daudz, pārāk daudz parastam piektdienas vakaram un pat 13. datumam.

Parīzes karte ar teroristu uzbrukuma vietām 2015. gada 13. novembrī

Parīzes karte ar teroristu uzbrukuma vietām 2015. gada 13. novembrī

Ar šo teroristi ir pieteikuši karu mums visiem, jo upuru skaitā ir arī viens zviedru jaunietis un otrs ievainots. Cik zināms, Latvijas iedzīvotāju Parīzes melnās piektdienas upuru sarakstā nav vismaz pagaidām. Francijas prezidents Fransuā Olands jau paziņojis, ka vainīgais ir zināms. Taču ienaidnieka lokalizācija vairs nav vecā, jo uzbrucējs neatrodās savā valstī, bet gan tepat pie mums Eiropā un jau sen ir pieteicis mums “partizāņu karu”. 

Parīzes piektdienas notikumi pierāda, ka šis ir jauns posms terorisma vēsturē. Brīdī, ka IS “izvērsās” Irākā un Sīrijā un deklarēja jauno reliģiozo kalifāta valsti, daudzi uzskatīja, ka viņiem nepietiks spēka cīnīties ar “rietumiem”, jo valsts būvniecība paņems pārāk daudz laika un uzmanības. Drošībnieku pinkertoni mēģināja pārliecināt, lai mēs “nekrītam panikā” un eksperti apgalvoja, ka Islamistu Armijai neesot Alkaidas globālo ambīciju. Tagad šim posmam pienācis gals un esam sagaidījuši pirmo IS uzbrukumu Eiropas sirdī – Parīzē.  

Tikko viņi “paspridzināja” savā ģenerālmēģinājumā Libānā ar 42 upuriem finālā un vakar Parīzē detonēja smagāk un asiņaināk. Par Krievijas pasažieru lidmašīnu Sinajas pussalā nemaz nerunājot.

Vai atstātā Sīrijas pase vienā no Parīzēs masu slepkavu kabatām nozīmē, ka tā ir atriebība par Eiropas līdzdalību Sīrijas konflika realizēšanā? Francija pašlaik piedalās IS militāro objektu iznīcināšanā Sīrijā, tātad visām valstīm, kas piedalās karā un pieņem Sīriešu bēgļus jārēķinās ar ko līdzīgu?

Protams, ka ir sācies džihadistu uzbrukums mūsu dzīves stilam un kultūrvērtībām. Taču tas nenozīmē, ka visi muslimi ir teroristi un mums būtu pamats baidīties un steigšus evakuēties uz tuvāko pagrabu. ASV jau tagad sāk sistemātiski bombardēt IS naftas laukos, kas ir viņu galvenais pārticības avots. Iespējams, ka šis ir arī galvenais iemesls novembra asinspirtij Eiropā.

Jaunais laiks ir iestājies. Nav labi. IS jau iekārtojies Eiropā un mēs neesam pārliecināti, ka pašmāju vadoņi un Eiropas “gudrie” prot un spēj tikt ar šo situāciju galā.

Iesaku pievērst uzmanību pirmajam politiķim, kurš sāks mūs kaunināt par panikošanu un paziņos, ka “panikai nav pamata”. Tā būs zīme, ka runā kretīns.

 Vai karš ir jau sācies? Kā jums šķiet?