2013. gada 6. marts. Kuba. Havanna.
Kubas krustsolis, veļa, deja un Latvijas pērle
Spicākajā Havannas bārā iegājām līdz ar tumsiņu. Visi labie galdiņi bija jau aizņemti, tāpēc apmetāmies līdzās muzikantiem. Viņi tobrīd enerģiski andelējās ar viltotām ”firmas drēbēm” un intensīvi cilāja pa galdiem bikses, krekliņus, somas un jakas ar pareizajām preču zīmēm. Vērtēja, lēsa un pirka. Maksāšana notika zem galda ar CUC.
Oficiante šķērsoja zāli un piepeldēja mums klāt kā smagi piekrauts kuģis – graciozi un pamatīgi. Piedāvāja mojito un ceptas garneles ar brūnajām pupām un rīsiem.
”OK”, – teicām un sasmaidījāmies ar mazu melnu puisīti, kuram mugurā bija arī viltots Quiksilver krekliņš. Pareizo galdiņu ”pie štepseļa” (tur var lādēt datoru) bija okupējis francūzis. Viņš uzreiz sāka skatīties filmas. Blakus piemetās viens no ”andelmaņiem”. Tagad ekrānā lūrēja abi.
Muzikanti turpināja tirgoties un kārtot savstarpējās attiecības. Soliste iecirta pliķi ģitāristam un pēc tam abi ilgi skaidrojās, klusi klaigāja līdz beidzot sabučojās un koncerts varēja sākties.
Kuplā oficiante bija iznākusi no atejas un pie atvērtajām durvīm varēja redzēt kā viņa sakārto apakšveļu un sarausta biksītēs, noregulē apakšsvārkus, pēc tam svārkus un visbeidzot, nokrāso lūpas. Cilvēki te nav īpaši kautrīgi. Ja ir ko rādīt, tad nav ko slēpt!
”Pa burtiem, sauc pa burtiem!”, – kliedza kāda balss spāniski savā mobilajā telefonā. Gaisā virpuļoja baltā ruma aromāts.
Koncerts varēja sākties.
Tas bija labs. Nopirku kārtējo CD ar grupas ierakstiem. Ar tiem man tagad pilnas somas un kabatas. Nez kā lai viņus visus no šejienes varētu atvilkt uz Rīgu?
Nez kas notiks, ja visi šie lieliskie kubiešu mūziķi sāks emigrēt tā kā tā dara pašlaik austrumeiropieši? Pat muzikālā birža Prāga drīz būs ”tīra no mūziķiem” un pasaules simfoniskajos orķestros aizparīt vairs spēlēs tikai ķīnieši.
Pagalam būs šis Kubas mūzikas brīnums.
Reti nācies klausīties sirsnīgākus un harizmātiskākus mūziķus kā kubiešus. Viņu spēja dragāt to pašu kubiešu mūziku katru vakaru pēc kārtas radoši un neformāli ir ģeniāls fenomens. Tā ir apbrīnas vērta lieta. Vienkārši IR TIK LABI, ka nav ko teikt un viss… To vajag klausīties un baudīt. Aprakstīt nav iespējams. Tik vienkārši tas ir. 🙂
Palmas slīd gar logu kā slaidas dejotājas. Samērīgas un elegantas, kā uzzīmētas mācību grāmatā.
Pirms tam atvadījāmies no valsts vidienes un ekspedīcijām pie monumentiem, rīsa laukiem, naftas sūknētavām un cukurniedru plantācijām.
Starp citu mojito garšo pavisam citādi, ja to gatavo no svaigi spiestas cukurniedru sulas.
Kas jauns?
Katrai skolai, iestādei, kantorim, ēkai ir …savs sargs
Pirmā ir nepatīkama atziņa, ka sociālisms ir tas pats, kas savulaik turēja savos ”roku dzelžos” arī mūs. Nodarbināti ir gandrīz visi, bet jēgas no tā – maz. Piemēram – ”sargu fenomens”. Katrai skolai, iestādei, kantorim, ēkai ir …savs sargs. Pamatā vecs cilvēks, kas tamborē, ada, lasa vai ēd. Nav bezdarba, jo liela daļa strādā ”par mežsargiem uz kuģa”. Šī iemesla dēļ lietām, produktiem, pakalpojumiem nav kvalitātes, jo valsts pieder visiem un nevienam. Kvalitatīvu darbu nekontrolē un ”visi, kas mauj”, ir govis.
Nekoptā vide ir normāla lieta un nekvalitatīvi izstrādājumi – standarts, par kuru neviens nebrīnās. Līdzko ir darīšana ar uzņēmējdarbības aizmetņiem – pamanāms pavisam cits stāsts ar nosaukumu ”centība”. Varadero varētu smelt siekiem zeltu no tūrisma, ja servisa līmenis būtu normas robežās. Pat ”cilvēku fermas all inclusive” – hoteļi nespēj spīdēt ar servisa un ēdiena kvalitāti (nācās maksāt vienu dienu, lai tiktu pie interneta) un mana saimniece Karelia gatavo daudz kvalitatīvākas un garšīgākas maltītes nekā 5 zvaigžņu viesnīcas šefpavārs. Viņai tas ir bizness, pārējiem – atstrādāšana.
Traucē arī policejiskās valsts vaibsti. No vienas puses ir droši ārzemniekiem, jo uz katra stūra stāv policisti formās un civilā tērpti. Pat jūras piekrasti nepārtraukti apsargā sargi ar suņiem un ja mēģināsiet ”sarkanā karoga” dienā tuvoties ūdenim, tad sargs jūs izraus ārā no ūdens vēl seklumā.
Viņi uzrauga visu, gan savējos gan viesus. Naktī un pa dienu. Smieklīgi, ka jūras robežā netiek praktizētas laivas. Glābējiem nav pat kuteru, ar kuriem mesties palīgā slīkstošajiem Atlantijas viļņos. Laivas ir aizliegtas kā šķira? Tāpat kā savulaik pie mums. Enkuri mētājās krūmos un Padomju Latvijā zivis ieveda no Tālajiem austrumiem. ”Zivju” diena saglabājusies kā biedēklis daudziem LV arī šodien, jo ”slēgtā jūra” likvidēja zivju ēdienus kā delikateses. Arī Kubā šodien gandrīz neiespējami pasūtīt vakariņās kādu ”vietējo zivi”. Okeāns ir aizslēgts un atslēga nolauzta.
Okeāns ir bīstamā robeža, kuru apsargā joprojām.
Doradas mētājas izskalotas. Jūrmalas smiltīs. Krastmalā. Kopā ar zilajām medūzām un viņu indes stīgām.
Draugu būšana
Braucot ar Viazul autobusu uz Havannu novēroju vēl kādu padomju (sociālisma) laika fenomenu – blata būšanu. Šie autobusi ieviesti galvenokārt ārzemnieku pārvadāšanai, taču vietējie šoferi tos izmanto savu draugu, radu un paziņu izklaidei. Kasi griež 10 ārzemnieki, kas samaksā biļeti cietajā valūtā un tup salonā kā cērpamas avis, bet šoferi ”pa vidu” piestāj pie savu paziņu pieturām, pavadā draudzenes, sarīko salona draugu tusiņu un nemaz nejūtas slikti. Reālais darbs – ārzemju pasažieru apkalpošana ir sekundārs. Otršķirīgs. Apģērbs šiem svarīgajiem autobusu šoferiem kā lidotāju uniforma un izsmēķus viņi nomet tieši uz ielas. Lieki nenoslogojot sevi ar atkritumu urnu meklēšanu. Kārtīgs džeks met visu zemē. Sievietes pēc tam visu satīrīs, jo priekš tam viņas ir. Vai ne?
Kubietes ir daiļi radījumi. Dabiskā elegance un maksimāls lepnums atļauj kubietēm šūpoties gurnos un neizskatīties vulgāri. Eleganci iemācīties nevar. Tā vai nu ir vai nav. Pats izplatītākais dāmu un meiteņu apģērba gabals ir šauras, pieguļošas bikses un iespējami koši topi.
Pie visām kubiešu mājām un balkoniņiem žāvējas veļa. Tīrība? Protams, taču neuzminējāt! Lielākā daļa izžautās veļas plīvo vējā un jau sen ir izžuvusi. Veļas, palagu, pārklāju, spilvendrānu un dažādu citu apģērba gabalu izžaušana kubiešiem nozīmē savas bagātības izrādīšanu. Kaimiņiem un sabiedrībai.
Izžauta veļa ir parāde kaimiņiem. ”Redz cik man liels un skaists aizskars žāvējas” – saka viens balkons. Otrs atbild ar diviem ”Armani” viltotu džinsu pāriem.
Izžautā veļa komunicē ar mums visiem. Šo tekstu jāprot izlasīt. 🙂 Izžautās veļas komunikācija Kubā ir atsevišķās fotoizstādes tēma. 🙂
Vēl.
Kubieši lieliski dejo un pieprot šo mākslu rītā, pusdienā un vakarā. Dejodama staigā ikdienā mūsu Karelia, pienesot mums ēdienus, dejo viņas vīrs, slaukot notekūdeņus. Dejo oficianti krodziņos un šoferi pie saviem lielajiem, krāsainajiem amerikāņu auto. Gurnus šūpodama spēlē flautiste un vijīgi kustās suvenīru pārdevēji. Tirgojot ieslodzīto darinātos suvenīrus. Par profesionālo deju šoreiz nerunāsim. Tā ir tēma atsevišķai sarunai.
Kā ar spiedienu?
Par režīma ”relatīvo atkusni” ziņoju jau iepriekš, taču visuzkrītošāk pamanīju šorīt, iekāpjot lidmašīnā. Bezcerīgais serviss lidostā un nenormāli intensīvā vietējo drošībnieku uzraudzība pasažieru plūsmai uz ārzemēm: uz Toronto lidmašīnu. Līdz pat lidmašīnas trapam notiek uzmācīga pasažieru uzraudzība tā, ka lidaparātā nevarētu pa kluso iekļūt un emigrēt pat pele. Ods vai pelikāna elpa.
Režīms ir modrs joprojām. Lai gan emigrēt kubieši tagad var arī legāli (ja disidentam pietiek naudas), vecās rutīnas lidostā ir spēkā. Pie Air Canada trapa pat izvietojās vesela kubiešu armijas specvienība, ārstus ieskaitot (ja izdodas pārtvert kādu bēgli). Skarbi. Ar varu te vairums negrib strīdēties. Tā ir ar zobiem un kož.
Labi. Gaidīsim kas notiks pēc pieciem gadiem kad Rauls atkāpsies. Kāds būs kubiešu Gorbačovs – to rādīs laiks.
Pats krāšņākais efekts šajā salā ir kubiešu saglabātās amerikāņu automašīnas no 50 gadiem. Paradoksāli, ka tās joprojām ripo un ir kļuvušas par Kubas vizītkarti. Koloniālā laika ēkas ir nolaistas, bet autiņi kust joprojām.
Šorīt viens tāds ”amerikānis”, kā taksometrs, mūs nogādāja uz lidostu. Melnbalts, gigantisks Fords.
Jā, vēl man izdodas panākt, ka šitas vāģis ripo, – rīta agrumā, ceļot ārā mūsu ceļasomas no autiņa, atzinās šoferis. Viņš nezinot cik ilgi vēl izdosies pierunāt veco autiņu darboties. Havanna ir veco automašīnu paradīze.
Parāde, muzejs un šovs. Sauciet kā gribat. Var nostāties uz Prado stūra un filmēt visu, kas izbrauc ārā krustojumā. Muzejs tas ir! Nekas cits kā – funkcionējošs muzejs.
Fidela politika ir pārvērtusi valsts autoparku par vecu auto muzeju. Eksponātu skaits pamazām skaitliski saraujas.
Nav ar ko braukt.
Tāpēc kubiešu tauta pāriet uz zirgu pajūgu kā pašu izplatītāko pārvietošanās veidu. Kubas mazpilsētās tieši pajūgi un zirgu ”autobusi” ir pats izplatītākais sabiedriskā transporta veids!
Bez jokiem!
Zirgs šeit ir izkonkurējis automašīnas.
Taču viens auto ir pats svarīgākais.
Uzmanību!
Šis braucamais ir superīgs un neaizstājams.
Tas ir balts kā gulbis un mēdz būt noenkurots uz mūsu ielas Calle 43.
Tas ir mikroautobuss ar nosaukumu Latvija!!!
Tas pats, kuru kādreiz lepni ražoja Jelgavā.
Pie mums pašiem Latvijā šos autiņus pagrūti pamanīt, taču šeit Kubā tie rullē uz nebēdu.
Es paklupu aiz pārsteiguma, ieraugot šo gulbi ar visu uzrakstu.
Autiņš ir labi kopts un man par to nebija kauns!
Lūk jums, Latvija! Valsts, kas ražo automašīnas!
Kas zina, varbūt kādreiz mēs atkal būsim autoražotāju valsts un mūsu ”marku” varēs atrast ārzemēs un uz Marsa.
Vai tā būs?
To rādīs laiks.
Kanādā snieg.
Kuba palikusi tālu aiz sniega mākoņa.
Uz redzēšanos! Noteikti atgriezīšos.
