Koronavīrusa sagaidīšana ar ņirgšanu un bravūru. Kas tālāk?tvnet

Speciāli TVNET

Pirms ārkārtas stāvokļa pasludināšanas Latvijā (sakarā ar koronavīrusa izplatības ierobežošanu) varējām novērot atšķirīgas reakcijas uz notiekošo. Negaidīti daudz bija cilvēku, kas iespējamos draudus savai un laikabiedru veselībai uztvēra nenopietni. Ar ironiju – aprakstot iespējamo slimību kā „parastu gripu“, kurai „zems mirstības procents“. Mazāk bija tādu, kas centās saprast pēc būtības, noskaidrojot zinātniskos izcelsmes iemeslus un slimības norises specifiku. Tas, ka katram mūsu sabiedrības loceklim pandēmijas apstākļos jābūt solidāram pret pārējiem un karantīna būs apgrūtinoša visiem, daudziem tomēr bija un paliek nesaprotams svešvārds. Jā, nebūs viegli. Nedz materiāli, nedz arī psiholoģiski.  

Ārste brauc „traģikomisko“ vīrusu lūkoties

Braucot pie studentiem uz Liepāju, nācās klausīties automašīnā Latvijas Radio 1 ziņas. BBC signālu pārtrauc retranslēt pie Tukuma un tad neatliek nekas cits, kā pieslēgties vienīgajai kvalitatīvajai  radiostacijai valstī. Sporta komentētājs paziņoja , ka „šis vīruss“ (kas ārzemēs draud izjaukt tik daudz maču) esot „traģikomisks“ un maču izjukšana arī traģikomiska. Viņa balss intonācija neslēpa nožēlu par ārzemju sporta organizētāju bailīgumu nieka vīrusa priekšā. Līdzīgās domās bija arī kāda Jelgavas mājas ārste, kas ieguva visas valsts slavu ar savu  FB ierakstu, paziņojot, ka brauks uz Itāliju „izslavēto koronavīrusu lūkoties“. Dzīve esot skaista „ar vai bez koronavīrusa“, taču Eiropā gan esot „panika“. Latvju ārstei tāpēc patiešām žēl visus tos, kas Itālijā ņem vīrusu nopietni. Pēc tam viņa vēl iesmej par nevajadzīgajiem itāļu drošības pasākumiem.

Šo līniju Latvijā turpina sievietes, kas atgriezušās no slimības zonām, braši turpina apmeklēt sporta nodarbības, skaistumkopšanas salonus karantīnas laikā. Ja reiz pašam slimība norit vieglā formā, tad nav par ļaunu „padot to tālāk“ citiem arī. Ir mums Epidemioloģiskās drošības likums, kas paredz gan naudas, gan cietumsodu šādiem cilvēkiem, kuri apzināti izplata lipīgas slimīgas, kuru dēļ kāds cits cilvēks var nomirt. Tas var tikt papildināts ar jauniem nosacījumiem pēc dāņu parauga, lai beidzot mēs varētu saukt pie atbildības personas, kas nesaprot ko dara.

Diemžēl latviešu ārstes, seniori – arhitekti un aktrises nav vienīgās, kurām braukšana uz Alpiem skaitās normāla lieta arī pandēmijas apstākļos. „Šķaudīšanu“ uz vīrusu praktizēja arī citi populāri cilvēki, īpaši profesionālie sportisti. Pirms dažām dienām ASV NBA Jūtas „Jazz“ centra spēlētājs Rūdijs Gobērs preses konferences laikā uzjautrinājās par vīrusu, apčamdot visus žurnālistu izvietotos mikrofonus. Ar roku pieskārienu – „še jums visiem koronavīruss!“. Vēlāk arī ģērbtuvē viņš esot bezrūpīgi pieskāries citiem spēlētājiem un viņu mantām. Vārdu sakot – joks. Taču pēc tam izrādījās, ka puisis patiešām ir inficēts ar šo vīrusu. Saslima arī citi. Tagad NBA slēdz spēles uz nenoteiktu laiku. Smieklīgs vīruss šķita arī britu futbolistam, pussargam Bamidele Žermenam, kas plašāk pazīstams kā Delle Ali un spēlē Anglijas Premjerlīgas klubā Tottenham Hotspur F.C. Viņš ievietoja sociālajos medijos smieklīgu informāciju par vīrusu un apsmēja lidostā pasažierus no Āzijas. Sociālajos medijos joprojām turpinās jokošana gan par vīrusu, gan par tiem, kas no tā baidās. Kas ir šī bravūra? Vēlēšanās izcelties? Vajadzība tēlot pārprastu varoni? Veids, kā pievērst sev uzmanību?

Laikam vienmēr būs cilvēki, kas pratīs pievērst sev uzmanību arī ar kontraproduktīvām metodēm. Iespējams tāpēc Dānijas parlaments tikko pieņēmis četrus jaunus likumus, kas palīdzēs iestādēm savaldīt šādus cilvēkus, cīņā pret koronavīrusu. „Tagad, vajadzības gadījumā, medicīniskais personāls varēs ar varu piespiest cilvēkus veikt testu, ja ir pamats uzskatīt, ka attiecīgās persona ir inficējusies ar koronavīrusu. Šis likums dod iespēju aizliegt karantīnā esošiem cilvēkiem apmeklēt veikalus, slimnīcas un visas citas publiskās iestādes. Nodrošinot iespēju sodīt karantīnas pārkāpējus,“ skaidro TV2 Dānijas veselības aprūpes ministrs Magnus Honike. Labējā Dānijas Tautas partija vēlējās iet vēl soli tālāk un panākt, lai tiktu ieviesta sistemātiska iebraucēju kontrolē uz valsts robežām. Tas pagaidām neizdevās, jo šīs kontroles nav efektīvas. To pierāda Itālijas pieredze. Taču visas dāņu skolas un augstskolas ir slēgtas uz 14 dienām. Darba dēvēji organizē strādāšanu no mājām, Klubi, bibliotēkas un kultūras telpa ir slēgti. Pat karaliene Margarēte ir anulējusi savas 80. dzimšanas dienas publisku atzīmēšanu valstī. Līdzīgus soļus spērusi arī Norvēģija, cīņā pret vīrusa izplatību savā valstī. Zviedrija pagaidām nav slēgusi skolas un augstskolas, taču valsts banka novirzījusi 500 miljardus kronu aizdevumu zviedru uzņēmējiem, kas vissmagāk cieš no vīrusa izraisītajām sekām.

Cik cilvēku saslims?

Prognožu jeb izredžu virzienā viedokļi dalās. Karaliskās Karolinska Institūta Infekcijas slimību profesors Zviedrijā Jans Alberts domā, ka saslims apmēram 70 – 75% iedzīvotāju. Vairums no tiem – vieglā formā. Taču pagaidām nav zināms, kādas sekas šī vīrusa izslimošana radīs vēlāk. Pēc viņa domām jau tagad saslimušo cilvēku skaits ir daudz lielāks par tiem rādītājiem, kurus konstatē uzraudzības iestādes. Klusā izslimošana ir pārnēsāšana. Profesors un virusologs Magnus Evanders no Umeo universitātes uzskata, ka tik lieli skaitļi ir tikai hipotēze. Pagaidām prakse šādu pieņēmumu nav apstiprinājusi. Trešais virusologs Tomas Bergštroms no Salgrēnskas akadēmiskās slimnīcas Gēteborgā domā, ka saslims ļoti daudz un tas tupināsies kādus 10 gadus. Pagaidām nav faktu, kas pierādītu, ka siltumā un saules staros šis vīruss varētu zaudēt aktivitāti.

Aizvadītajā nedēļā tika publicēti divi zinātniski raksti zinātniskajā žurnāla Nature, kas apskata vīrusa izcelsmi. Evolūcijas procesu un epidemioloģiski. Tiek apskatīta kāda 41 gadus veca vīrieša slimības vēsture Uhaņā, Ķīnā. Viņš strādājis tirgū par pārdevēju. Tātad infekcijas starta vietā. Saslimis 20. decembrī. Nav slimojis ar tuberkulozi, diabētu vai hepatītu. Sešas dienas vēlāk sācis klepot, paaugstinājusies ķermeņa temperatūra, jutis sāpes krūšu rajonā un locītavās. Rentgens parādīja izmaiņas plaušās, kas rodas smaga plaušu karsoņa rezultātā. Vīrietis tirgū pārdevis ne tikai zivis un jūras veltes, bet arī ežus, kurmjus, čūskas un baložus. Gan dzīvus, gan sagatavotus ēšanai. Sikspārņu viņa sortimentā nebija. Taču zinātnieki domā, ka jaunais koronavīruss no Uhaņas ļoti (96%) atgādina vīrusu, kuru izplata sikspārņi. Ja šis vīruss no dzīvniekiem nodots cilvēkiem un līdzinās SARS, tad iespējams var palīdzēt zāles, kas tika izmantotas radniecīgā vīrusa apkarošanai iepriekš.

Malārijas tabletes – klorokvins

Tāpēc pašlaik Ķīnā tiek veikts pētījumsar mērķi noskaidrot, vai vecās un pārbaudītās zāles pret malāriju (klorokvins, Klorokinfosfat RPH Pharma) var palīdzēt cīņā pret SARS – CoV– 2. Šī farmakodinamika ir zāles, kas tiek lietotas jau 70 gadus. Tagad tās sāk izmantot arī pret vīrusiem. Pašlaik tās lieto klīniskos eksperimentos 10 slimnīcās Ķīnā: Uhaņā, Šanhajā un Pekinā. Pagaidām tiek ziņots par pirmajiem rezultātiem (15. februārī 2020) 100 pacientu ārstēšanā tika novērots plaušu karsoņa ierobežojums, samazinās vīrusa daudzums, saīsinās slimības process. Pagaidām ir noskaidrots, ka šīs zāles aizsargā ķermeņa šūnas un koronavīruss nespēj tās okupēt. Zviedrijas pretvīrusu terapijā (RAV) pagaidām koronavīrusa apstākļos izmanto vienīgi tradicionālos pretdrudža līdzekļus, skābekļa gāzi, aparatūru asinsrites un plaušu darbības uzlabošanai (ECMO). Taču ķīniešu metode – izmantot malārijas zāles pret koronavīrusu, ir uzmanības vērta.

Taču atgriezīsimies pie sikspārņiem. Vai kāds sikspārņu „radinieks“ nav sarūpējis mums šo vīrusu, inficējot ar to citus dzīvniekus? Pagaidām šis jautājums tiek noskaidrots laboratorijās. Ģenētiskā aina liecina, ka „fledermausis“ varētu būtu vainīgais koronavīrusa SARS Cov2 izplatīšanā. Taču nav izslēgts, ka ir bijis starpnieks, kas šajā gadījumā esot skudru lācis. Pats sikspārnis no šī vīrusa necieš (neslimo), jo viņam ir izstrādājusies imunitāte. Taču mums cilvēkiem ir citādi. Mūsu organismā nav imunitātes pret šo ļoti lipīgo uzbrucēju. Žurnāls Science uzskata, ka vienkārši mēs ar to galā netiksim. Ķīniešu kolēģi pagaidām ir sasnieguši visvairāk šī uzbrucēja pētniecībā, taču vīrusa skartajās zonās daudzi zinātnieki joprojām atrodas karantīnā un nevar iet strādāt uz savām laboratorijām. Šanhajā, kas ir lielākais šī vīrusa pētniecības centrs, pašlaik apturēti eksperimenti, jo ir nepieciešami dzīvnieki, kas var radīt lieku risku. Tāpēc jāpagaida, lai Ķīna izslimo un sāk pētīt kopā ar pārējiem kolēģiem ārzemēs. Koronavīrusa pakarošanai bija paredzēta liela un nozīmīga konference, kurai bija jānotiek Malaizijā. Tā pārcelta uz septembri.

Vīruss ir ieradies. Cerams, ka ne uz palikšanu.  

Avoti:

Gao J. et al. “Breakthrough: Chloroquine phosphate has shown apparent efficacy in treatment of COVID-19 associated pneumonia in
clinical studies”. BioScience Trends. DOI: 10.5582/bst.2020.01047.

Fan Wu et al, 2020. A new coronavirus associated with human respiratory disease in China. Nature. DOI: 10.1038/s41586-020-2008-3Peng Zhou et al, 2020. Pneumonia outbreak associated with a new coronavirus of probable bat origin. DOI: 10.1038/s41586-020-2012-7

Vīrusa pandēmijas uzbrukuma laikā

Speciāli TVNET

Pasaules veselības aprūpes organizācijas vadītājs Tedross Adanoms Gebrejesuss tikko Ženēva konstatēja, ka vīrusa covid -19 izplatība uz mūsu planētas notiek ļoti strauji. Tas rada priekšnosacījumus globālam un intensīvam slimības izplatības riskam. Katra nākamā diena piegādā lielākus sasirgušo skaitļus aizvien jaunās valstīs. Mūsu reģionā saslimušo ir salīdzinoši maz, taču tas nenozīmē, ka sabiedrība dzīvo miera vējos. Bailes un neziņa par to, kā viss būs un notiks, eksistē arī Rīgā, Liepājā, Rūjienā vai Daugavpilī. Protams, ka mūsu sabiedrībā nav iemaņu kā rīkoties pandēmijas apstākļos. Iepriekšējā pandēmija planētu piemeklēja pirms 100 gadiem. Toreiz visi bija pārbijušies līdz nāvei un rīkojās muļķīgi, neapdomīgi un haotiski. Dokumenti šos misēkļus ir saglabājuši. Tātad atkal ir radusies ārkārtas jeb krīzes situācija. Patīk mums vai nepatīk to atzīt, taču tā ir. Kā rīkoties tālāk? Vai tagad mēs spējam un protam rīkoties gudrāk, lai nosargātu mūsu līdzcilvēkus? Mērķtiecīgāk, nekā mūsu senči aizstāvējās pret „spāņu sērgu“ pirmā pasaules kara laikā?

Būvē slimnīcas, atbrīvo palātas un izpērk veikalus

Šodien katra valsts atšķirīgi reaģē un notiekošo. Valdību reakcija uz epidēmijas gaitu lielā mērā raksturo katras atsevišķās valsts politikās pārvaldes formas priekšrocības. Totalitārā Ķīna epidēmijas uzbrukumam bija salīdzinoši labāk sagatavojusies, jo spēja reaģēt konstruktīvāk un masīvāk nekā iepriekšējās epidēmijas laikā. Partijas ģenerālsekretārs diriģēja valsti kā lielu orķestri un pirmo reizi valsts pastāvēšanas laikā pat atcēla savas jeb valsts vienīgās partijas kongresa norisi. Nekas tamlīdzīgs Ķīnas komunistu vēsturē iepriekš vēl nebija noticis. Tas nozīmē, ka šoreiz ķīnieši netēloja varoņus un rīkojās maksimāli apzinīgi – noslēdzot vīrusa izplatīšanās ceļus transporta sistēmā, anulējot masu saietus un sadzenot cilvēkus pa mājām. Iztukšojot ielas un laukumus. Novācot cilvēkus no publiskās telpas. Anulējot skolu, augstskolu apmeklējumus, kultūras un sporta pasākumus. Ķīna apstājās uz vairākām nedēļām. Industrija kliboja uz abām kājām un mēs prognozējām, ka ķīniešu preces drīz sāks pietrūkt arī mūsu veikalu plauktos.

No malas noskaitoties, daudzi dramatiskie pasākumi un aizliegumi Ķīnā likās nedaudz pārspīlēti. „Vai nu ir tik traki?“ – brīnījāmies un raustījām plecus mēs. Tie, kas nekad neko tamlīdzīgu nav piedzīvojuši. Ķīnieši nebrīnījās. Viņi rīkojās. Iespējams, ka viņi ir jau tikuši pāri savam epidēmijas dramatiskajam punktam, jo šodien mana Rīgas pasta nodaļa paziņoja, ka ir pienākusi paciņa no Ķīnas. Jauna datora tastatūra. Tagad atliek noskaidrot, vai šo paku drīkst vērt vaļā. Vai vīruss tur nebūs ielīdis un negaida manu roku pieskārienu? Taču viens gan ir skaidrs – ķīnieši atjēdzas. Prātīgi un pamazām. Tagad kārta ienākusi mums – eiropiešiem. Pagaidām neizskatās, ka mēs reaģētu gudrāk par ķīniešiem.

Zviedri, tāpat kā visi pārējie, apgalvo ka valsts esot gatava „kroņa vīrusa“ uzbrukumam Medijos ziņo par vīrusa specifiku, māca mazgāt rokas ar ziepēm uz spirtu un šķaudīt elkonī.  Netuvoties nevienam tuvāk pa 1,20 m un izvairīties un publiskiem pasākumiem iespēju robežās. Veselības aprūpes sistēma ir gatava atcelt plānotās operācijas, lai novirzītu visu medicīniskā personāla spēkus epidēmijas upuriem. Viss tiek apsolīts, taču slimnīcas nespēj nosaukt konkrētus skaitļus, kas pierādītu valsts gatavību aizstāvībai ārkārtas situācijā.

Tikmēr tepat kaimiņvalstī Lietuvā cilvēki izpērk aptiekas un pārtikas veikalus, gatavojoties ilgstošas karantīnas apstākļiem. Arī Rīgā dažos pārtikas veikalos esot izpirkti milti un pārslas. Cilvēki barikādē pārtiku un sērkociņus nebaltām dienām. Vai šādai iepirkšanās histērijai ir pamats? Vai nepārspīlējam? Jeb esam pārgalvīgi optimistiski un tāpēc naivi?

 

 

 

 

 

 

 

 

Histērija vai naivums

Mūsu lidostās turpina nosēsties lidmašīnas ar pasažieriem no Ķīnas, Irānas un Itālijas. Šajās valstīs sasirgušo skaits progresējis visstraujāk. Katrai valstij būtu jākontrolē ieplūstošās ceļotāju masas. Tā iesaka WHO. Tas nozīmētu daudz. Proti izvairīšanos seškārtīgām inficēšanās iespējām, kuras var izraisīt katrs atbraukušais sirdzējs. Taču skenēt visus, kas iebrauc, izmaksā pārāk dārgi. Varbūt 14 dienu karantīnai būtu jāpaļauj tie, kas ierodas no epidēmijas uzliesmojumu valstīm. Kāda no studentēm šodien auditorijā jautāja par līdzīgu tēmu. Viņas darba kolēģe dosies šonedēļ ekskursijā uz Vjetnamu. Vai pēc atgriešanās būtu jāpieprasa, lai šī bērnudārza audzinātāja labprātīgi nosēž mājas karantīnā 14 dienas un tikai pēc tam atgriežas darbā pie bērniem? Vai šāds priekšlikums ir cilvēktiesību pārkāpums? Jeb tomēr saprātīgs drošības projekts?

Visbeidzot, ja slimība tomēr spilgti uzliesmos kādā no mūsu pilsētām, vai valdība ir gatava strauji slēgt apdzīvotas vietas, skolas, iestādes, komunikācijas tīklus? Vai mēs to prastu izdarīt? Proti – pāriet uz neklātienes un distances apmācību skolās uz augstskolās (izmantojot Skype un citas digitālās komunikācijas formas) un uz neklātienes menedžmentu iestādēs, organizācijās. Sazinoties pa distanci tur, kur ir iespējams. Tā sakot – turpināt darbu arī epidēmijas apstākļos. Kā šādā situācijā nodrošināsim zāļu piegādi hroniski slimajiem cilvēkiem, kā arī pārtikas un sadzīves preču nodrošinājumu plašiem iedzīvotāju slāņiem?  Milānas ielas šodien ir tukšas. Vai viņi to visu zina un prot labāk par mums?

Vai mūsu valstij ir rīcības plāns ārkārtas stāvoklī? Kura ministrija vada un uzņemas krīzes situācijas koordinēšanu? Vai to darīs ministrijas, kuras kontrolē ir policija, drošības policija un citas valsts pārvaldes stratēģiskās sviras? Jeb tā ir Krišjāņa Kariņa vadītā Krīzes vadības padome? To būtu svarīgi zināt un saprast arī mums – parastajiem reņģēdājiem.

Kas notiks, ja saslims ministri un svarīgu organizāciju vadītāji? Piemēram, Irānā ir jau saslimuši divi ministri. Kā mūsu valdība un vadītāji ir gatavi vīrusa uzbrukumam? Vai ir rezerves amatpersonām, kas var uzņemties vadību un atbildību?

Visbeidzot, vai nav pienācis pēdējais laiks normāli un konstruktīvi sarunāties ar sabiedrību par šīm problēmām? Piemēram, apturot miltu un citu pārtikas produktu histērisku izpirkšanu?

Krīzes rezerves vai pasakas par vīrusa „vieglo formu“

Tas, ka valdība un speciālisti neko nesaka, nav labi. Protams, ka visi cer sagaidīt brīdi, kad pandēmija aizskrien mums garām. Latvijā nemaz neiegriežoties. Taču vēl sliktāk būs tad, ja pēkšņa epidēmija „piesitīs mūs krustā“ nesagatavotus. Tieši šī iemesla dēļ būtu saprātīgi izveidot krīzes centru, kas ne tikai sniedz informāciju par to, kāds izskatās „kroņa vīruss“, kā jāmazgā rokas un kurp jādodas drudža stāvoklī. Būtu ļoti svarīgi, lai šis krīzes centrs saprātīgi paskaidrotu iedzīvotajiem kās un kādas preces vēlams iegādāties iedzīvotājiem iespējamās karantīnas apstākļos. Ja šāds konkrēts (caurmēra) priekšlikums tiktu izstrādāts, tad izbeigtos haotiskā griķu, grūbu, miltu un sausiņu izpirkšana pārtikas veikalos, kuru varam daļēji novērot jau patlaban. Vēl svarīgāk ir nodrošinās hroniski slimus cilvēkus ar viņiem nepieciešamajām zāļu rezervēm jau laikus.

Visvieglāk, protams, ir iestāstīt sev un citiem, ka nekas slikts nenotiks. Ka mūs vīruss neaiztiks. Ka mēs esam „īpaši“ un „nemirstīgi“. Ka covid -19 ir „tikai tāda viegla gripas forma“. Vai vēl ciniskāk – „jauni cilvēki ar neslimo un nemirst“. Tā daudzviet Latvijā domā un runā. Kāds skolēns Ādažos man aizvakar atzinās, ka no jaunā vīrusa nemaz nebaidoties, jo no tā mirstot tikai „ļoti veci cilvēki, proti – „tādi, kam pāri 50″. Šie cilvēki jau tāpat esot ļoti veci un tāpēc slimība sabiedrībai neko sliktu nenodarīšot. Mazas meitenes kafejnīcā apsprieda vīrusa uzbrukumu ļoti racionāli. Nomiršot „visas vecās skolotājas“ un uz skolu nebūšot jāiet. Šī amizantā un savādi pārprastā skolēna prātula, nepavisam nav pieņemama. Visi mūsu cilvēki ir tiesīgi saņemt pārdomātas aizsardzības stratēģijas atbalstu pret nejauko vīrusu un tā uzbrukumiem. Arī tad, ja (kā noskaidrots) bērni cieš no tā mazāk un savstarpēji neaplipina ar šo slimību cits citu. Nav svarīgi, cik vecs vai slims šodien ir kāds no mūsu līdzcilvēkiem tepat Latvijā. Arī viņš ir tiesīgs cerēt uz aizstāvību. Kaut arī reāli atrodas vīrusa uzbrukuma riska zonā.

Šodien „kroņa vīrusa“ aizstāvības pozīcijās nostājās arī kāda matu kosmētikas veikala pārdevēja Liepājā. „Es no vīrusa nebaidos. Es atslābinos un atdodos viņam. Kā būs, tā būs labi!“.

Nedomāju, ka nepiesardzīgs optimisms ir pareizā izeja no situācijas. Iespējams, ka šāds naivums reālu briesmu priekšā, izskaidrojams ar pieredzes trūkumu pandēmijas situācijā.

Taču kauja  notiks. Svarīgi vai esam tai gatavi. Morāli, garīgi un materiāli.

Ja būsim tai sagatavojušies pārāk nopietni, un nekas slikts nenotiks, tad varēsim atviegloti uzelpot. Tas būs ļoti labi. Taču, ja epidēmija mums uzbruks nesagatavotiem, tad diezin vai vēlāk spēsim piedot sev un citiem naivumu un neizdarību, kuras rezultātā bojā var aiziet cilvēki, kas pandēmijas sodu nav pelnījuši. Vētra ir jau sākusies.