Berlīnes mūris kā baiļu simbols

 

Speciāli TVNET

 

 

 

Šogad atzīmējam vairākas svarīgu notikumu gadskārtas. Viena no tām būs arī Berlīnes mūra krišanas diena. Gigantisko betona bloku sienu, kas atdalīja Rietumberlīni no Austrumvācijas, sāka celt 1961. gada augustā. Tā noturējās 28 gadus un sagruva tikai 1989. gada novembrī. Berliner Mauer noturējās trīs desmitgades, taču tā efekti uz cilvēku likteņiem un domāšanu ir sajūtami vēl šodien.

Mūrim“ ir simbola nozīme kā varmācīgi sašķeltas un brutāli paverdzinātas sabiedrības izpausmei. Tolaik (60. gadu sākumā) neviens neesot ticējis, ka „konstrukcija“ pastāvēs tik ilgi un tai būs tik traģiskas sekas daudzu cilvēku un valstu dzīvē. Kāpēc šo gigantisko sienu uzbūvēja? Lai neļautu austrumvāciešiem bēgt projām no Sarkanās armijas okupētās Vācijas teritorijas ar nosaukumu Vācijas Demokrātiskās Republikas (DDR). Brīdī, kad šo sienu saka būvēt, 3,5 miljoni austrumvāciešu jau bija pametuši savas dzimtās mājas, lai emigrētu uz rietumiem un izbēgtu no sociālisma trūkuma, terora un vajāšanas. Vairums bēgļu bija vecumā no 20 līdz 40 gadu (Die Besten gehen in den Westen) un vēlējās sev augstāku dzīves standartu rietumos. Austrumvācu režīms nolēma apturēt emigrācijas vilni mehāniski – uzbūvējot nepārvaramu sienu.

Mūra sienas efekti

Ir valstis, kas tic sienām. Ir pārliecinātas, ka mūri palīdz disciplinēt sabiedrību. Tā domā arī šodien Izraēla, Maroka un ASV, kur mūri traucē nepareiziem cilvēkiem pārvietoties „nevajadzīgā“ virzienā. PSRS režīms Vācijā domāja tieši tāpat. Tas slēdza brīvas pārvietošanās iespēju no austrumiem uz rietumiem Vācijā jau 1952. gada maijā. Robeža tika mīnēta, marķēta ar dzeloņdrātīm un robežsargu torņiem. No malas robeža izskatījās pēc aizsardzības līnijas, taču faktiski tā bija šķēršļu josla pašmāju iedzīvotājiem, neļaujot tiem atstāt sociālisma laimes valsti. Taču galvaspilsētā Berlīnē šādu mīnētu aizsargvaļņu 9 gadus nebija (līdz pat 1961. gadam). To noteica Potsdamas vienošanās starp valstīm uzvarētājām: ASV, Lielbritāniju, Franciju un Padomju Savienību. Četros sektoros tika sadalīta ne tikai visa Vācija, bet arī galvaspilsēta Berlīne. Austrumvācieši drīkstēja apmeklēt radus un draugus Berlīnes rietumu sektorā, taču tiem vakarā bija jāatgriežas mājas – atpakaļ austrumu sektorā. Ja kāds neatgriezās, tad cieta bēgļa tuvinieki un piederīgie.

Tas nozīmē, ka cilvēks, kas bija paredzējis bēgt projām un palikt rietumos, nedrīkstēja ņemt līdzi mantas vai ceļojuma somas. Neraugoties uz šiem ierobežojumiem, tūkstošiem cilvēku tomēr turpināja bēgt uz rietumiem. Līdz beidzot Berlīnes mūris šo aktīvo kustību reāli apturēja. Taču bēdzēji nepadevās. Tie izdomāja visādus veidus kā šķērsot mūri: lidoja ar paštaisītiem lidaparātiem, lēca ar kārtīm, taranēja vārtus ar varu (izmantojot īpaši pārbūvētas automašīnas), peldēja cauri kanalizācijas caurulēm vai līda pa tuneļiem, kas tika izrakti zem mūra. Daudzi mēģināja šķērsot robežu ar viltotiem dokumentiem. Tas nozīmēja, ka Berlīnes mūra uzbūvēšana faktiski neapturēja emigrēšanu, taču to būtiski apgrūtināja.

Daudziem neizdevās aizbēgt un emigrēt

Lielai projāmbēdzēju daļai iecere beidzās neveiksmīgi. Tos vai nu aizturēja un ieslodzīja cietumā par robežas pārkāpšanu, vai arī viņi gāja bojā bēgšanas brīdī. Par pirmo mūra upuri kļuva Ida Zīkmane, kura mira no traumām, kas bija radušās viņai izlecot pa logu no sava dzīvokļa, kas atradās tieši pie pašas robežas. Tas notika 1961. gada 22 augustā. Ida tobrīd bija 59 gadus veca. Nākamajā dienā (pēc Idas bojā ejas), austrumvāciešu policisti sāka šaut uz visiem, kas tuvojās mūrim. Tas nozīmē, ka mēģinājums šķērsot mūri nozīmēja pakļaut sevi nāves briesmām. Jau nākamajā dienā to izmēģināja 24 gadus vecais Ginters Liftins, mēģinot pārpeldēt pāri robežlīnijai Berlīnes centrā. Nākamajos gados savu dzīvību te zaudēja apmēram 100 cilvēki, kas vēlējās nokļūt rietumos. Kāpēc rietumos tolaik pret šiem notikumiem neprotestēja pietiekoši skaļi? Daudziem esot licies, ka mūris ilgi nepastāvēšot, ka tik absurdas celtnes ātri sabrūkot, ka absurdu ietekmēšot Rietumeiropas demokrātijas un NATO. Taču tā nenotika. Rietumi neko neesot varējuši izdarīt, jo mūris bijis uzbūvēts Austrumvācijas robežās. Vēl vairāk – austrumvāciešiem, kopā ar Padomju Savienību, pat izdevās izbūvēt platu zonu savā mūra pusē, kas vēlāk tika nosaukta par „nāves zonu“. Tagad to šķērsot gandrīz vairs nebija cilvēka spēkos.

Vieglāk aizbraukt uz Mēnesi

1962. gada mediju ziņojumos parādījās ironiskas piezīmes par to, ka vieglāk esot aizlidot uz Mēnesi, nekā iziet cauri Brandenburgas vārtiem Berlīnē. Mūra pirmajā dzimšanas dienā daudz rietumberlīnieši vēlējās sarīkot demonstrācijas pret mūra faktu. Taču varas iestādes rietumpusē sākumā atļāva tikai sēru mītiņus, bijā gājušo piemiņai un vakara klusā protesta formas. Politiskus efektus šie pasākumi nepanāca. Rietumu tūristi turpināja mierīgi „ieiet Austrumberlīnē“, lai pēc pastaigas atgriezties atpakaļ brīvībā. Vēlāk uzbūvēja pat skatu tornīšus, lai brīvie cilvēki varētu netraucēti noskatīties kā darbojas „cilvēku ferma“ viņpus valnim. Otrajā pusē valdīja ierastais klusums. Arī kaislību brīžos, kad rietumberlīnieši sacēlās un sāka mest robežapsargu virzienā bruģakmeņus, visus ātri izkliedēja ar asaru gāzi un ūdens metējiem.

Peters Fehters, ievainots uz Berlīnes mūra. Ekrānšāviņš

1962. gada 17. augustā uz mūra, bēgot pie Checkpoint Charlie, gāja bojā 18 gadus vecais Pēters Fehters. Viņu nošāva austrumvācu robežsargi brīdī, kad viņš kopā ar draugu mēģināja pārvarēt žogu. Šī publiskā slepkavība bija redzama un norisinājās kā teātra izrāde uz skatuves. To novēroja liela rietumberlīniešu grupa, ieskaitot žurnālistus. Pēc tam avīzes bija pilnas ar notikušā aprakstiem, fotogrāfijām un reportāžām no notikuma vietas. Pētera nāve padarīja Berlīnes mūri par totalitārisma diktatūras un nāves simbolu. Dienu vēlāk pie Sarkanās armijas karavīru pieminekļa Vīnē tika atrasta sprāgstviela, kuru varas iestādes neitralizēja. Notika arī citu Padomju Savienības uzvaras monumentu demolēšana britu sektorā Rietumberlīnē. Taču ar laiku protesta kustība pret mūra faktu pieklusa. Cilvēki samierinājās ar absurdu kā ar neizbēgamu ļaunumu. Cik cilvēku gāja bojā uz mūra vai mūra kontekstā? Drošu faktu par to joprojām nav. Vieni pieejamie VDR dokumenti liecina, ka, mūri šķērsojot, esot gājuši bojā 392 cilvēki. Citas liecības (Checkpoint Charlie muzejs) liecina, ka upuru bijis 1065. Taču nevar izslēgt, ka upuri bija un ir daudz vairāk. Jo mūra efekti turpina garīgi iespaidot mūsu dzīvi vēl šodien destruktīvu baiļu formā.

1989. gada notikumi

Novembrī – decembrī mūris tika sagrauts ar āmuriem, lāpstām un buldozeriem. Tas notika tik pat negaidīti un strauji kā tas tika uzcelts. Vācija beidzot bija apvienota un neiespējamais reāli noticis. Spoka un monstra – mūra vairs nebija. Taču šī laika sekas cilvēku domāšanā ir saglabājušās. No vienas puses Berlīnes mūra krišana ir lielisks notikums, kas liecina par absurdas impērijas krahu, otrā pasaules kara beigām un cilvēktiesību atjaunošanas faktu. Taču no otras puses abu Vācijas pušu: atvērtās demokrātijas un cietuma valsts apvienošana bija un paliek kā gigantisks socioloģisks eksperiments pētnieku analīzēm. Arī tagad – 30 gadus vēlāk, mēs varam redzēt ne tikai pozitīvos, bet arī negatīvos mūra eksistences efektus cilvēku apziņā. Aptaujas pierāda, ka labējo ekstrēmistu partija Alternatīva Vācijai (AfD) var kļūt par lielāko un ietekmīgāko partiju brīdī kad bijušo Austrumvācijas teritoriju iedzīvotāji balsos nākamajās vēlēšanās rudenī. Tas notiks pavisam drīz. Kāpēc tā notiks? Kāpēc post – austrumvācieši nebalsos par pārbaudītām partijām, bet bruģēs ceļu populistiem? Tāpēc, ka 1989. gada notikumu gaidas nav realizējušās. Visi nav kļuvuši bagāti, laimīgi un apmierināti.

Vācijas apvienošanas stāsts pēc Berlīnes mūra sagraušanas, šķiet norisinājās kā filmā, kas tiek tīta uz priekšu paātrināti. Valsti apvienoja, ieviesa kopīgu valūtu, cilvēki beidzot varēja satikt savus sen neredzētos tuviniekus. Vācieši no Austrumvācijas pēkšņi strādāja, dzīvoja un iepirkās kopā ar kolēģiem no Rietumvācijas. Divas, ļoti atšķirīgi socializētas iedzīvotāju grupas pēkšņi centās apvienoties un savienoties. Tieši tāpat kā to varēja novērot Latvijā pēc neatkarības atgūšanas, kad šeit ieradās daudz trimdas tautiešu. Taču daudzi no viņiem „neizturēja“ un atgriezās atpakaļ Rietumos. Tieši tāpat, kā austrumvācieši turpina pamest Helmūta Kola raksturotās „ziedošās austrumu teritorijas”, lai gan mūra un robežpāreju tur vairs nav un neviens nešauj.

Grūtā vienošanās par to kas noticis

Veikt pārmaiņas cilvēku galvās ir daudz grūtāk, nekā panākt līgumus uz papīra. Mēdz teikt, ka pats svarīgākais konfliktu likvidētājs esot prasme vienoties par kopīgu pagātnes interpretāciju. To pašu, kuru mēs Rīgā varam katru gadu novērot pie „atbrīvotāju pieminekļa“ Pārdaugavas parkā. 9. maija faniem ir iestatīts, ka Padomju Savienība ir atbrīvojusi Eiropu, turpretī 8. maija faniem, šķiet, ka šajā brīdī ir sākusies boļševiku okupācijas laiks mūsu valsts vēsturē. Kamēr mēs neesam vienojušies par kopīgu otrā pasaules kara iznākuma reālo interpretāciju, tikmēr turpināsies konflikts starp dažādi socializētajām iedzīvotāju grupām arī Latvijā. Nevar cerēt, ka putinistu, populistu agresīvās propagandas apstākļos (un pašmāju sabmediju sairuma situācijā) kādi pārdabiski spēki palīdzēs mums atrast kopīgu pagātnes interpretāciju ar citādi socializētajiem. Tā tas nenotiks. Berlīnes mūra vairs nav, taču spriedze saglabājusies gan tur, gan šeit.

Vācija pavisam drīz vēlēs jaunus politiskos vadītājus. Bijušajā Austrumvācijas zonā pašlaik dzīvo ap 14 miljoniem iedzīvotāju, taču IKP vērtībā ir par 30% zemāka nekā Rietumvācijas teritorijās. Arī tur visiem nav izdevies tikt uz zaļa zara un palikušie pamazām atsakās no esošajām politiskajām izvēlēm, dodot priekšroku ekstrēmistiem un populistiem. Parādās afišas un aicinājumi „Merkeli uz Sibīriju un Putinu uz Berlīni!“.

Loģiski tas nav. Vajadzētu atcerēties kā bija mūra laikā. Taču sajūtas kāpj pāri žogiem, kurus prāts uzceļ. Vācu vēsturnieks Franks Bies (Frank Biess) uzskata, ka kolektīvajam sajūtām esot daudz lielāka nozīmē vēstures procesu izskaidrojumā, nekā līdz šim ticis pieņemts. Viss pēckara periods (abās pusēs mūrim) esot bijis kolektīvo baiļu noteikts laiks: bailes no atriebības (Vergeltungsangst), bailes no morālās atbildības (Moralische Angst), bailes no modernizācijas un demokratizācijas (Moderne Angst, Demokratische Angst), bailes no atomkara (Apokalptische Angst) un bailes ikdienas problēmām (Allgegenwärtige Angst). Pēc viņa domām bailes nosakot visu.

Iespējams, ka arī mums ir pienācis laiks sistematizēt savas kolektīvās bailes, jo tikai tad sapratīsim, kāpēc pagājušajās vēlēšanās liela sabiedrības daļa ievēlēja populistus parlamentā un kāpēc emigrācijas procesi prom no Latvijas turpinās. Varbūt, ka liela mūsu problēmu atslēga ir noklusētu baiļu legalizācija?

Kādas tad ir šodienas latviešu bailes?

32 Latvijas, kas staigā pa pasauli un meklē sev mājas. Bankas, Eiropa un bēgļu krīze

Speciāli TVNet

kale-francija-begli

Kalē, Francija. 22.oktobris, 2016, Foto: EPA/ScanPix/LETA , TVnet

2015.gada laikā 70 000 ārzemnieku bērnu ieradās un pieprasīja politisko patvērumu Zviedrijā. Puse no viņiem atbrauca vieni, bez vecākiem. Nepilngadīgajiem nemēdz atteikt patvērumu. Arī tad, ja nav skaidrs vai šie cilvēki ir vai nav pilngadīgi un vai visas migrantu daudzbērnu ģimeņu atvases patiešām ieradušās savu vecāku pavadībā. Šie pusaudži un bērni ir tikai viena no dramatiskās aizvadīto divu gadu migrantu plūsmas izpausmēm, kas paguvusi nopietni sašūpot attīstītāko rietumvalstu publisko diskusiju telpu.

Visi, ieskaitot zviedrus, steigšus pieņēma jaunus likumus, kas būtiski ierobežo ieceļotāju iespējas apmesties uz pastāvīgu dzīvi izredzētajās valstīs. Arī Brexit balsojums lielā mērā sakņojās tajā pašā vēlmē – aizcirst deguna priekšā durvis «Eiropas Savienības valstu migrantiem» un visiem pārējiem, kas joprojām cer uz savas labklājības standarta uzlabošanu, iekārtojoties bagātajās rietumvalstīs uz dzīvi.

Veidojas absurda situācija: bēgļi no Sīrijas mēģina izdzīvot bēgļu nometnēs kaimiņvalstīs, bet ekonomiskie migranti tikmēr veikli forsē un ieņem bēgļiem paredzētās miera zonas labklājības valstīs. Pa vidu šim haosam islāmistu fundamentālisti producē grautiņus un pašnāvnieku spridzināšanas abās pusēs frontes līnijai. Neraugoties uz šo notikumu dinamiku, ap 65 miljoniem cilvēku visā pasaulē pašlaik pamet savas mājas un dodas bēgļu gaitās (SvD, 22.12.2016.). Tas nav maz. Tās ir «32 Latvijas», kas staigā pa pasauli (ar visu savu mantību ceļa somā), meklē sev mājas un naudu.

«Kloķu» piegriešana neko nedos

Atvērtās Eiropas robežas atļauj meklēt laimi citās zemēs, kur maksā labāk, vairāk un dzīvot ir ērtāk. Tas ir normāli, saprotami, jo valstis ir «priekš cilvēkiem» (demokrātijās), nevis «cilvēki priekš valstīm» (diktatūrās). Naivi iedomāties, ka iespējams nokaunināt ekonomiskos emigrantus par to, ka viņi vēlas būt pārtikuši svešumā. Bērnišķīgi cerēt, ka dzimtenes ilgas sauks viņus atpakaļ uz Cēsīm, Rūjienu vai Liepāju deklaratīvu aicinājumu veidā. Viņi tur paliks tikmēr, kamēr dzimtenē būs labāk. Tieši šis pēdējais apstāklis ir ļoti būtisks – panākt, lai valstīs, kas «ražo ekonomiskos migrantus», celtos algas un dzīves līmenis, kas reducētu cilvēku vēlēšanos meklēt laimi un pārticību citur. Šim mērķim veltīti vairāki ANO projekti, taču pagaidām tie nefunkcionē. Tāpēc cilvēki turpina bēgt no trūcīgajām valstīm uz pārtikušajām.

Ja durvis būs vaļā, tad izsalkušie nāks. Ja durvis aizvērsim, viņi turpinās klaudzināt, jo «bads» (viņu pusē) turpināsies. Nacionālistu partiju idejas par jauna Eiropas mūra būvēšanu, lai paglābtos no migrantiem un spridzinātājiem, nav produktīvs priekšlikums. Pēdējo gadu agresīvās retorikas pieaugums debatēs par bēgļiem un migrantiem rada bažas par mūsu sabiedrības cinisma kāpinājumu. Cilvēki, kas bēg no mājām kara vai trūkuma dēļ, tiek traktēti kā ekonomisks apgrūtinājums un posts, lai gan šīs debates vairāk atspoguļo mūsu publiskās domas humānisma eroziju un empātijas trūkumu. Bēgļu un migrantu problēma nav atrisināma ar durvju aizslēgšanu vai aicinājumu fiziski izrēķināties ar tiem, kas ierodas pie mums bez ielūguma. Vēl nožēlojamāka ir vadošu Latvijas politiķu sajūsma par to, ka Latvijas iedzīvotāju bēgļu pabalsti (lasi – labklājības standarts) ir tik zemi, ka pie mums neviens bēglis nepaliks. Paši aizbēgs. Aizmirstot, ka mūsu pašu iedzīvotāji arī bēg projām no Latvijas tieši to pašu iemeslu dēļ.

Nākotnes izredzes un banku lāsts

Šķiet, ka pats svarīgākais ir mūsu iedzīvotāju nākotnes izredžu apzināšanās. Pagaidām tādu nav. Lai cilvēki justos līdzsvarā, viņiem ir jāredz un konkrēti jāsaprot, kā dzīve Latvijā izskatīsies pēc 5, 10 vai 20 gadiem. Kamēr šāda pamatota projekta nav, iedzīvotāji ir stresā un neuzticas valstij, kurā ir piedzimuši. Pēc ekonomiskās krīzes sabiedrības stress turpina eksistēt. Islandiešu pētniece Arna Vardardotira ir pierādījusi, ka pēc valsts banku bankrota stresā Islandē bija ne tikai noguldītāji un valdība, bet pat bērni dzemdību namos dzima ar mazāku svaru nekā parasti. Avantūrisms politikā un finanšu krīze var novest pat pie jaundzimušo stresa, kas ir traģisks un simbolisks depresijas rādītājs visās nozīmēs. Tas liek saprast, ka pēc Parex bankas «izglābšanas» (ar valsts bankrota līdzekļiem) Latvija nekad vairs nebūs tā pati vecā dziesmotās revolūcijas zeme, kuru mums piešķīra pārmaiņu laiks. Mēs vairs nevaram rēķināties ar caurmēra nacionālo pieaugumu, pat Lielbritānijā un ASV kopprodukta pieaugums pašlaik ir daudz zemāks nekā pirmskrīzes līknēs.

Ja Zviedrijā nebūtu bijušas divas finanšu krīzes (90. gadi un 2008. gads), tad katrs zviedrs šodien gadā pelnītu par 10 000 eiro vairāk. Lai iedarbinātu ekonomikas motorus, centrālās bankas turpina nodarboties ar monetāriem eksperimentiem un manipulācijām, kas nereti atgādina cirka trikus. Ja pirms 10 gadiem kāds būtu mēģinājis šodienas finanšu procesus iesniegt kā projektu Nobela prēmijai ekonomikā, tad būtu saņēmis norīkojumu pie psihiatra. Tieši tāpēc ir muļķīgi paļauties uz tirgus ekonomiku autopilotā un cerēt, ka ekonomika iedarbosies pati arī Latvijā. Pat naivam vērotājam jau 2008. gadā bija skaidrs, ka problēmas saknē bija banku sektora kļūdas. Jā, bankas ir svarīgas un politiskā vara tās metās glābt, nepadomājot ko tas mums visiem kopā maksās. Latvijas un arī Eiropas vadītāji izrakstīja čeku, un centrālās bankas samaksāja jebkādas summas, kas tika pieprasītas. Ko šīs bankas «tādu» mums ir palīdzējušas, ka politiskā vadība ir gatava tās glābt jebkurā brīdī par jebkādu summu? Nevienam privātam, peļņas uzņēmumam valsts šādi nepalīdz. Nevienam nav šādu privilēģiju. Kāpēc bankām šādas privilēģijas piešķir? Tāpēc, ka tām pieder vissvarīgākā ekonomikas izejviela – nauda. Sākumā politiskā «naudas lutināšana» deva labus rezultātus, bet pēdējos gados sistēma vairs nedarbojas. Vissliktākais, ka mūsu politiskā sistēma ir kļuvusi tik ļoti atkarīga no finanšu pasaules, ka vairs to nespēj kontrolēt. Tas nozīmē, ka mūsu nākotne ir bez stabiliem pieturas punktiem un tiek pieņemts, ka bankas būs godīgas un rīkosies atbildīgi, lai gan līdzšinējā pieredze šo pieņēmumu neapstiprina.

Tāpēc Latvijā, tāpat kā Islandē (un pārējās krīzes traumētajās valstīs) dominē politiskā nedrošība, polarizācija, minoritāšu konflikti un labējo populistu uznākšana uz politiskās skatuves. Tieši viņi ir tie, kas izmanto situāciju un sludina naidu pret ārzemniekiem un minoritātēm kā «vainīgajiem» visās problēmās (ar šo riebīgi atgādinot pagājušā gadsimta 30.gadu noskaņojumu). Demokrātija, atklātība un savstarpējā pieklājība vairs nav modē. Humānisms, ko civilizētā sabiedrība ar pūlēm tika uzbūvējusi, tiek nojaukts vienā rāvienā un izkaisīts kā konfeti vējā. Barbarisms tagad nostājas normālo normu vietā, un labējie populisti gavilē, lai gan vainīgs nav viss liberālisms, bet gan bankas.

Mūri un mēs

Uz dienvidiem no Aleksandra laukuma Berlīnē var redzēt vecā mūra paliekas. Tas nav bēdīgi slavenais «komunistu mūris», bet viduslaiku atmiņas. Toreiz mūris viņus pasargāja no haosa ārpusē. Berlīne izturēja 30 gadu karu un atgaiņājas no uzbrucējiem, zviedrus ieskaitot. Arī toreiz cilvēki karoja cits pret citu ticības dēļ (tāpat kā tagad), un arī toreiz bija svarīgi noskaidrot, kura ticība ir pareizāka un kura kultūra vērtīgāka (tāpat kā tagad). Kara rezultātā Berlīnes iedzīvotāju skaits saruka līdz 800 (ja neskaita kazas, kas ganījās uz ēku jumtiem). Mūris bija palīdzējis pēdējo reizi. Norobežoties tālāk nebija gudri. Atvēra vārtus un panāca, ka pilsētu atjaunoja imigranti. Berlīne atvēra savas durvis tiem, kas citur tika vajāti. Tā kļuva pievilcīga Vīnes un Antverpenes ebreju kopienas locekļiem, franču hugenotiem, protestantiem no Silēzijas un visu veidu politiskajiem bēgļiem, brāļus Grimmus ieskaitot. Viņi visi apmetās ārpus pilsētas mūriem. Visi bija imigranti un tāpēc nešķiroja kaimiņus «vietējos» un «ienācējos». Jūdu kapi bija blakus protestantu baznīcai, un tai pretī uzcēla pat katoļu slimnīcu. Tautas valodā šo kvartālu nosauca par «Tolerances šķērsielu», un tāpēc nav nejauši, ka nacisma laikā tieši šajā reģionā kaimiņi glāba vajātos, nevis nodeva cits citu varai. Jo «mēs» esam visi tie, kas esam gājuši kopā skolā, spēlējuši kopīgas spēles pagalmos un izdzīvojuši laiku, kas mums piederēja kopīgi. «Viņi» ir demagogi uniformās un partijās, kas cits citu apbalvo ar ordeņiem, paceļ sev algas un alkatības vārdā sarūpē savai tautai neciešamu likteni, kas «mums» ir jāiztur.

Šī tradīcija ir dzīva joprojām vecajās Berlīnes šķērsielās, neraugoties uz režīmiem, kurus šai pilsētai ir nācies pārciest. Tāpēc labējiem populistiem tur izredžu maz. Cilvēcība tur vēl ir spēkā.

Insekti gatavojas revanšam

Brīdī, kad medijus pārlidoja ziņa par katastrofu Ziemassvētku tirdziņā pie Kurfürstendamm (Šarlotenburgā), gribējās ticēt, ka noticis negadījums. Ka braucējs iemalkojis daudz karstvīna ar piparkūkām, ka upuru nebūs un ka viss beigsies labi. Taču patiesība izrādījās skarbāka. No apstākļu smoga (ciešanu šoka) kā Kafkas laikā uzreiz izlien insekti jeb tie, kuriem atvērtā pasaule nešķiet pieņemama, izdevīgais brīdis spokoties ir klāt un visam ir savs risinājums. Sākot ar islāmistu fundamentālistiem un beidzot ar mūspašu konservatīvo, «ģimenisko tikumu» sludinātājiem. Viņi tagad berzē rokas, jo revanšs esot tuvu. Turpmāk notikšot tā: logi, durvis ciet, rokas gar sāniem, pie sienas rāmī īstenais tautas vadonis, bet aiz muguras drošībnieki. Mums visiem skarbiem ģīmjiem unisonā būšot jādzied viena un tā pati dziesma ar cenzētiem vārdiem. Tā esot drošāk.

Populistu partija Alternatīva Vācijai (Alternative für Deutschland) traģiskajā naktī reaģēja tieši tā un pirmā. Izmantojot sociālos medijus. Policija un glābšanas dienests vēl nebija atgriezušies no nozieguma vietas, kad viens no šīs partijas pārstāvjiem mikroblogā Twitter jau piedāvāja upurus saukt par «Merkeles nogalinātajiem». Gaisā cirkulēja tēze: «Vai mēs «to» jau neteicām?!» Beidzot bija noticis tas, ko viena sabiedrības daļa ļoti gaidīja. Bēgļi «sāka atriebties» pamatnācijai. Politiskie insekti pacēlās uz pakaļkājām un zibenīgi aicināja uz referendumu pret kancleri Merkeli viņas «bēgļu simpātiju» dēļ. Būtiski akcenti tika nomainīti ar mazāk būtiskiem. No vienas puses jātēlo, ka «mīlam Berlīni», bet no otras jāforsē cinisms pret atvērto demokrātijas standartu, jo, aizverot durvis, problēmu vairs nebūšot. Populistu lielākā krītambedre ir tā, ka viņi dod priekšroku tai pašai izejai, kuru prioritē musulmaņu fundamentālisti vai putinisti. Teroru, naidu un varmācību. Lai demonstrētu savu spēku skatītājiem un iebiedētu pretinieku.

Šis nav pirmais islāmistu terorisma akts Vācijā. 2016.gadā fiksēti seksuāli uzbrukumi jaungada sagaidītājiem Ķelnē, traģiski notikumi Minhenē un Freiburgā. Līdz šim uzbrukumi vērsti galvenokārt pret sievietēm. Vācietes šogad vakaros izvēloties braukt uz mājām ar taksometru, nevis šķērsot pilsētas ielas pa tumsu (tāpat kā agrāk). Pagaidām tas arī viss. Kādu izeju piedāvājat jūs? Masveidā izkauties? Zobs pret zobu? Ķersim ieročus un sāksim izrēķināties ar visiem, kas atgādina migrantus? Vācu partija Alternatīva Vācijai piedāvā līdzīgu reakciju, fantazējot par nostalģijas un fantastisko romānu hibrīdu, kas uzbur etniski tīru valsti (Reigana 80. gadu stilā) un kaut ko tādu, kas atgādina Putina sapņu valsts karikatūru: vācu kalifātu, kurā it kā nav valsts, taču tās kontrolē tomēr ir visa publiskā informācija, masu medijus ieskaitot. Kā rāmis šo gleznu grezno miljoniem smagi apbruņotu žandarmu. Nav nejauši, ka vācu populisti, tāpat kā latviešu un krievu populisti, ir smagi slimi ar antifeminisma infekciju. Viena no tendencēm ir mēģinājums atņemt sievietēm balsošanas tiesības vēlēšanās. Par to pavisam nesen bazūnēja kāds AfD (Alternative für Deutschland) politiķis Facebook. Nedomāju, ka publika šo priekšlikumu uztvēra kā joku. Vācija vairs nav 50.gadu sabiedrība, kurā uzticama sieva katru dienu gaida savu kungu un pavēlnieku ar trauklupatu rokā pie plīts. Tāpēc nepārsteidz, ka brīdī, kad vācu sievietei jāizvēlas starp islāmistu sieviešu pazemotājiem un vācu sieviešu nīdējiem, viņa atbild īsi abiem: «nein»!

Ceru, ka insektu uzbrukums neizdosies un Vācija nākamajās vēlēšanās nelaidīs viņus pie varas. Turklāt terorismu Vācija pazīst arī modernajā laikā, kopš RAF* (nejaukt ar Rīgas Autobusu fabriku!) un Bādera – Meinhofas bandas asiņainajiem 70. gadiem. Toreiz viena daļa sabiedrības pieprasījusi atjaunot nāves sodu. Spriedzes stīga bija uzvilkta līdz galam, un valsts varēja sākt pūt no iekšpuses. Taču noturējās un tika melnajai svītrai garām. Brīvība un demokrātija ir gaumes jautājums, un par to nestrīdas. To vai nu akceptē, vai izlaiž no rokām.

Tāpēc labāk domāsim par Latvijas nākotnes konstrukciju, banku labāku uzraudzību un cilvēcisku attieksmi pret tiem 65 miljoniem, kas pašlaik meklē sev mājas. Varbūt daži no viņiem ir mūsējie un var palīdzēt uzbūvēt Rīgu tieši tāpat, kā savulaik imigranti palīdzēja uzcelt Berlīni, Stokholmu un Ņujorku. Sagatavosimies uzņemt no viņiem tos, kas ir mūsējie (kamēr mūsu pašu ekonomiskie migranti jūtas labāk citur un atgriezties negrasās). Visi ienācēji (tāpat kā visi aizbraucēji) nav nelieši. Mūsu valsts laiks vēl ir priekšā.

Ekonomikas izejviela ar nosaukumu «nauda» ir savārījusi pārāk daudz problēmu. Mācīsimies to pieradināt.

  • Rote Armee Fraktion

Ārpolitikas divi ceļi. Ēģiptes krīze.

Ārpolitikas divi ceļi

2011.gada 6. februārī

 

Demokrātiskās valstīs ārpolitika bieži kļūst par lielu problēmu. Ārpolitiskos jautājumus var risināt gan no izdevīguma un stabilitātes viedokļa gan arī liekot lietā morāles ideoloģiskos principus.

Tātad ir divi iespējamie ceļi.

Reizēm abas šīs pieejas izdodas apvienot. Diemžēl visai bieži ir jāizvēlas – vai nu izrēķināt, kā būs stabilāk vai arī izšķirties par grūtāko un raudzīties uz ārlietām no ideālisma viedokļa.

Tātad – vai nu aprēķinot vai taisnīgi.

Diemžēl pārlieku bieži mēs paši dzīvojam un virzām valsts ārpolitiku pa aprēķina ceļu. Stabilitātes un drošības vārdā.

Tā nostājoties, mēs attālināmies no principiāliem demokrātijas uzstādījumiem.

Tā tas notika Berlīnes mūra krišanas brīdī. Toreiz Margarete Tečere un Fransuā Miterāns visvairāk bija nobažījušies par nākamās apvienotās Vācijas iespējamo ietekmi  un pa to kā šī lielā Vācija izjauks spēku līdzsvaru Rietumeiropā. Daudz mazāk viņus interesēja Austrumeiropas tautu liktenis. Pati svarīgākā Lielbritānijas un Francijas vadītājiem šķita esošās sistēmas stabilitāte.

Tas pats bija novērojams brīdī, kad Baltijas valstis centās izkļūt no PSRS okupācijas režīma važām. Toreiz ”ietekmīgas balsis” no Vašingtonas un Rietumeiropas brīdināja, ka ”šāda soļa atbalstīšana var sabojāt rietumu attiecības ar Kremli”. Status quo šķita svarīgāks par elementāru taisnīgumu.  Wikileaks dokumenti mums šodien atmasko tos, kas toreiz vēlējas labāk redzēt Baltijas valstis PSRS sastāvā arī turpmāk ” stabilitātes vārdā” paturēt latviešus, igauņus un lietuviešus PSRS tautu cietumā. Paradoksāli kā cilvēki prot sajaut stabilitāti ar stagnāciju un paši to nepamana.

Ēģiptes krīze mums piedāvā šo pašu izvēli. Bailes no nezināmā liek virknei demokrātisko valstu vadītāju ieņemt nogaidošu nostāju ēģiptiešu brīvības alku virzienā un slepus atbalstīt to pašu neganto, taču ”tik pazīstamo Mubaraku”. Labāk zīle rokā nekā mednis kokā.

2009.gadā Baraks Obama Kairā sludināja par jaunām attiecībām Ēģiptes un ASV starpā. Toreiz ēģiptieši bija sajūsmā. Tagad demonstrācijās tie paši ēģiptieši 2011. gada pavasarī Kairā nēsā plakātus ar uzrakstu ”Amerikāņi nejaucieties mūsu valsts lietās!”. Taču Obamas administrācijas pārstāvji atkal vēlas saglabāt ”zīli rokās” un tālu neatpaliek arī neizteiksmīgais Eiropas prezidents, kurš petīcijā Ēģiptei  pauž vienīgi daiļliterāras ”bažas par varmācības spirāli”.

Rumpejam būtu it kā jāsaprot ar ko atšķiras varmācības spirāle no bruņotu slepkavu bandām, kas uzbrūk miermīlīgiem demonstrantiem un ārzemju žurnālistiem. Iespējams, ka viņš arī saprot, ka tieši Mubaraka režīms ir novedis pie haosa un nevis pie stabilitātes valstī. Taču diezin vai.

Ar šiem izteikumiem Hermans van Rumpejs sarūgtina ne tikai visus tos ēģiptiešus, kas pašlaik gaida ārpasaules atbalstu, bet arī mūs – ūnijas dalībvalstu pilsoņus. Rodas bažas, ka Eiropas Savienība atkal rīkojas pragmātiski nevis morāli un diezin vai tad man un Jums ir vēlēšanās maksāt nodokļu naudu, kas finansē Briseles birokrātu iztiku.

Nespējot atšķirt Mubaraka režīma slepkavas no disidentiem Rumpejs pierāda, ka ūnijas vadītāji vai nu neorientējas Ēģiptes notikumos vai vienkārši nedara savu darbu godprātīgi.

Protams, ka tieši humānisma neizdarības dēļ pie varas svirām vēlāk Ēģiptē var nokļūt ekstrēmisti. Tautas brīvības centienus var okupēt musulmaņu teroristi

Tāpēc, ka Eiropa un ASV labāk izvēlējās ”zīli rokā”.

New York Times komentētājs Nicholas Kristof precīzi raksturoja šo procesu uzsverot, ka Ēģiptes demokrātijas aktīvistus iedvesmoja Tunisija,  bet nobremzēja ASV.

Kas notiks tālāk?      

Autortiesības: Sandra Veinberga