Modernā laika datorpasaules «mežabrāļi» un žurnālistikas atgriešanās garāžā

Ilmārs Poikāns, LETA

Ilmārs Poikāns, LETA

2014. gada 14. aprīlī

Latvijas 37. vieta (1) preses brīvības 2014. gada indeksā (2) rāda, ka rokošajai žurnālistikai nāksies atgriezties garāžā. Tāpat kā toreiz, kad divi Washington Post līdzstrādnieki ar savu konspiratīvo taktiku panāca ASV prezidenta krišanu (3).

Toreizējais prezidents Ričards Niksons (kurš paranoiski saskatīja ienaidnieku «aiz katra stūra» bija spiests 1974. gadā atkāpties no amata, pateicoties Votergeitas skandālam (4). Varas komunikācija bija pārkāpusi robežas un nepakļāvās civilizētas sabiedrības normām. Telefonsarunu noklausīšanās, uzbrukumi žurnālistiem, sankcijas pret nepaklausīgiem medijiem, kas uzdrošinās runāt pretī politikas vadoņu nostādnēm un publicē slepenus dokumentus, sita augstu vilni.

Brīdī, kad kolēģi Bobs Vūdvars (Bob Woodwar) un Kārls Bernsteins (Carl Bernstein) sāka «uzrakt» konfidenciālu informāciju, viņiem nācās izmantot vienīgi konspiratīvas faktu vākšanas metodes: neizmantot telefonu, tikties ar avotu «Deep throat» pamestā garāžā, intervēt avotus viņu privātajās mājās, slēpt pierakstus, jo «lielais brālis» visu redz un noklausās.

Toreiz abiem izdevās nosargāt savu avotu, bet Niksona «galva ripoja».

Latvijas 2009. gada «Neogeitai» klājās sliktāk.

Lai gan Ilmāram Poikānam – Neo (5) CATA (6) sociālpsiholoģiskie un emocionālie efekti pagaidām nav līdz galam noskaidroti, nav noslēpums, ka «hakerus, kas atmasko varas konvulsijas, publika uzskata par modernā laika varoņiem, kas aizstāv mazā cilvēka un sabiedrības vairākuma intereses» (7).

Avota aizsardzība

Vai Neo lieta būtu nonākusi līdz pirmdienas tiesai Abrenes ielā Rīgā, ja kolēģe Ilze Nagla būtu rīkojusies konspiratīvāk un Latvijas policijai nebūtu izdevies atmaskot Ilmāru Poikānu?

Kā būtu, ja būtu?

Tādā gadījumā sabiedrībai joprojām būtu sajūta, ka Robins Huds ir «mežā» un viņa «Ceturtās Atmodas Tautas Armija» turpina darbu, atmaskojot mūsu politisko vadītāju vārdu neatbilstību darbiem.

Tagad šīs sajūtas nav, jo šo pirmdien latviešu Robinu Hudu sāka tiesāt Rīgā.

Viss sakās tā: reiz 2009.gada 18. februārī Latvijas Televīzijā tika publiskots Rīgas Satiksmes vadītāju algu saraksts, pēc tam Rīgas Siltuma algas. Sekoja Parex bankas, Finanšu un kapitāla tirgus komisijas, Latvijas Bankas, Latvenergo, Sadales tīklu, Augstsprieguma tīklu, Latvijas Autoceļu uzturētāja, Latvijas valsts ceļu, Ceļu satiksmes drošības direkcijas, Rīgas Ūdens, Latvijas valsts mežu, Rīgas un Ventspils brīvostu un citu Latvijas pilsētu pašvaldību un valsts iestāžu ierēdņu sulīgo algu saraksti. Summas pēc Latvijas mērogiem bija astronomiskas. Finanšu krīzes neskartā oāze = ierēdņu un politiķu algu apmēri beidzot vairs nebija noslēpums. Laikā, kad visai Latvijai bija «jāpievelk jostas» strādājošo algās, veselības aprūpē, mākslā, kultūrā, zinātnē, izglītībā (jo mūsu valsts bija bankrotējusi), pats Latvijas politiskais krējums turpināja «trekno gadu» praksi – pelnīt tik, cik vēlas.

Valsts un pašvaldību ierēdņi, kas pārtika no mūsu nodokļu naudas, slēpa no tautas savus algu sarakstus, un mīklainais hakeris Neo = algu faktu atmaskotājs mums šīs sulīgās algas parādīja, nopludinot datus no 2009. gada «cauruma» Valsts ieņēmumu dienesta datu bāzē.

Policija šo «hakeri Neo» jeb Latvijas Universitātes pētnieku Ilmāru Poikānu aizturēja 13. maijā Rīgā. Pirms tam tika veikta kratīšana steidzamības kārtībā (bez tiesas sankcijas) žurnālistes Ilzes Naglas dzīvesvietā, konfiscējot viņas privāto datoru un noskaidrojot skandalozās informācijas avotu. Taču darbs bija izdarīts – Neo aktivitāšu rezultātā tika labots attiecīgais Latvijas likums, un tagad internetā ir brīvi pieejami valsts amatpersonu atalgojumu saraksti.

Dāvids pret Goliātu

Mediju darba ētika pieļauj slepena, konfidenciāla rakstura faktu publikāciju, ja šo dokumentu satura publiskojums ir visas sabiedrības interesēs. Taču pašlaik šis darbs ir ļoti apgrūtināts, jo, kā norāda ASV vadošā pētnieciskās žurnālistikas autore, ņujorkiete Džeina Meijere (Jane Mayer), ir gandrīz neiespējami pierunāt informācijas nopludinātājus ziņot medijiem par varas pārkāpumiem. Likumi pret terorismu, visaptverošā informatīvā uzraudzība un «lielā brāļa modrā acs» panāk, ka avoti baidās ziņot žurnālistiem par nelikumībām, pārkāpumiem un korupciju. «Aizvien vairāk amatpersonu baidās no represijām, izvairās sniegt intervijas. Īpaši tad, ja viņu darbs saistīts ar izlūkošanu vai drošības jautājumiem. Šie cilvēki šodien baidās nonākt jebkādos kontaktos ar žurnālistiem. (8)

«Tagad man jālido pāri visai valstij, jātiekas ar avotiem lētās viesnīcās, jo neviens vairs nav gatavs runāt ar telefona vai datora starpniecību. Tagad mans faktu vākšanas darbs kļuvis daudz dārgāks un darbietilpīgāks nekā agrāk. Bez tam avotam nereti ir grūti izšķirties – stāstīt man vai ne,» – konstatē Džeina Meijere. Iemesli nav tālu jāmeklē – kopš prezidenta Obamas nākšanas pie varas Vašingtonā nav notikusi solītā Džordža Buša slepenības mašinērijas demontāža. Committee to Protect Journalists (kas parasti uzrauga žurnālistu darbu totalitārās valstīs) nesen publiskojusi satraucošu ziņojumu ar nosaukumu «Obamas cīņa ar informācijas nopludinātājiem». Tā autors ir bijušais Washington Post galvenais redaktors un Votergeitas skandāla līdzdalībnieks Leonards Danijs (Leonard Downie). Viņš uzsver, ka par faktu nopludināšanu amerikāņi joprojām soda, izmantojot 1917. gada spiegu likumu. Tas paredz, ka medijiem ir jāiesniedz pinkertoniem savu telefonsarunu saraksti, ka iestādēm ir skarbi jāseko līdzstrādnieku rīcībai ar slepenu informāciju. «Pašreizējā valdība ir inficēta ar kontroles apsēstību, mums ir maniakāla administrācija,» secina New York Times Deivids Sangers (David Sanger). Tas nozīmē, ka Baraks Obama ir ne tikai pārmantojis Džordža Buša 11. septembra notikumu rezultātā radīto drošības sistēmu, bet pat to attīstījis tālāk. Nostādot žurnālistus bezizejā: terorisma apkarošanas un valsts drošības vārdā ASV tiek sistemātiski pārkāptas fundamentālas izteikšanās brīvības garantijas. Dāvids vairs nevar cīnīties pret Goliātu.

Snoudens un «No Such Agency»= NSA

Patiecoties Eduardam Snoudenam, mēs uzzinājām, ka amerikāņi masveidā noklausās parastu pilsoņu telefonsarunas un seko mūsu datorkomunikācijai. Noskaidrojās, ka valsts drošības iestāde NSA jau sen ir pārkāpusi normas, kas Votergeitas skandāla laikā būtu «Ķīnas mūra» augstumā. Tikko videotiltā no Maskavas Snoudens atbildēja uz Eiropas Padomes jautājumiem un uzsvēra, ka pašlaik notiek attīstīto valstu iedzīvotāju masveida informatīva vajāšana. Pinkertoni seko nevis aizdomīgiem grupējumiem vai indivīdiem, bet visiem un ikvienam, kas būtībā ir rupjš cilvēktiesību pārkāpums. Ar programmas XKeyscore palīdzību drošībnieki (bez jūsu piekrišanas) izložņā jūsu datora saturu, vēstules, dokumentus un noskaidro komunikācijas pagātni. Šādu iespēju viņiem nodrošina «caurumi likumos», un tos izmanto ne tikai ASV, bet arī Zviedrija, Vācija, Lielbritānija un Nīderlande, lai izsekotu savus pilsoņus. Nevis valsts kalpo saviem pilsoņiem, bet otrādi. Šai «lielā brāļa» uzraudzības tehnikas attīstībai ASV šodien tiek novirzīti gigantiski resursi, kas kļuvuši par būtisku kara/aizsardzības (?) tehnikas sastāvdaļu. Taču nav neviena, kas uzraudzītu to, kā mēs tiekam kontrolēti no NSA puses, t.i., vai pinkertoni, piemēram, neizmanto savas pilnvaras savu privāto ambīciju apmierināšanai. Vai viņi ir pienākumu augstumos un kā tie izmanto, piemēram, Latvijā savākto informāciju.

Mediju vara ir demokrātijas priekšnosacījums valstī

Mediju misija ir uzraudzīt un atmaskot procesus, kas runā pretī mūsu konstitūcijā deklarētajām brīvībām. Varas aizsegšanās ar «terorisma draudu» izkārtni nav pietiekošs arguments, lai ierobežotu manu un jūsu brīvību.

Protams, Wikileaks modelis mums žurnālistiem iemācīja saudzību attiecībās ar iegūto slepeno informāciju. Nedrīkst publicēt to, kas ir pretrunā publicistikas ētikai. Asanžs šo aspektu neņēma vērā.

Tāpēc tagad britu The Guardian rūpīgi šķiro Snoudena piegādātos atmaskojumus, lai izvairītos no nevainīgu cilvēku publiskas kompromitēšanas, publicējot slepenu materiālu. Diemžēl, neraugoties uz šo piesardzību, Lielbritānijas valdība sāka The Guardian vajāšanu un dokumentu iznīcināšanu (Snoudena atmaskojumu publicējumu dēļ).

Pret to protestēja daudzu valstu žurnālistu organizācijas un mediji. «Lielais brālis ASV» savukārt piedraudēja un pārējie sabijās dot faktu nopludinātājam mājvietu. Patvērumu Snoudenam piešķīra vienīgi Krievija, un tagad mēs redzam rezultātu.

Nesenie notikumi Krimā rāda, ka Snoudens ir palīdzējis Krievijai «tikt galā» ar amerikāņu informācijas izsekošanas sistēmu. Jeņķi pat nepamanīja, kā Kremlim izdevās iefiltrēt Ukrainā nevienam neatpazīstamos, zaļajās, anonīmajās uniformās tērptos kaujiniekus un okupēt Krimu. Tagad spiegu analītiķi pieļauj, ka Snoudena zināšanas ir palīdzējušas Kremlim izvairīties no amerikāņu noklausīšanās sistēmas, lai klusi un, Baltajam namam nemanot, okupētu Krimu, nostādot Obamu notikuša fakta priekšā.

«Freedom isn´t free» – esot rakstīts uz Edvarda dzimtās mājas durvīm Havaju salās. Tagad to pašu var uzrakstīt uz viņa Maskavas dzīvokļa sliekšņa.

Mēs, civilizētā Eiropa, pērn viņam nepiešķīrām patvērumu, jo mūsu valdības sadarbojas un atbalsta britu un amerikāņu spiegošanas stratēģiju. Lai izvairītos no cietumsoda, Snoudens ir spiests slēpties Krievijā, jo ASV pase viņam ir anulēta.

Ieguvums, kuru sabiedrība izbaudīja, iepazīstoties ar nopludinātajiem, slepenajiem dokumentiem Wikileaks portālā un Edvarda Snoudena piegādātajos materiālos pasaules vadošajiem medijiem, ir lielāks nekā informatīvās blakusparādības šo publikāciju iespaidā. Tāpēc varas aparāta sankcijas pret informācijas nopludinātājiem nav sabiedrības, bet valdošo aprindu interesēs.
Diemžēl.

Pazīstamais filozofs, profesors Peters Singers jau 2010. gadā vairākos rietumu medijos uzsvēra konfliktu starp varas un visplašākās sabiedrības nostāju, vērtējot datorhakeru atmaskojumus par varas publisko konfidenciālo datu nopludināšanu. Pēc viņa domām, bankas darbinieku algu publiskojums Latvijā brīdī, kad šo banku glābj ar nodokļu maksātāju līdzekļiem, nav pārkāpums, bet loģisks un atbildīgs solis9.

Cik atvērtu sabiedrību mēs vēlamies?

Vai žurnālistu ietriekšana garāžā un avotu iebaidīšana ir visu mūsu drošības interesēs? Vai britu un amerikāņu varas aparāta reakcija uz rokošās žurnālistikas rezultātiem ir atdarināšanas cienīgs piemērs arī Latvijā?

Vai vara tiek galā ar modernā laika «mežabrāļiem» jeb Niksona paranoja tomēr uzvarēs domās un darbos un «snoudeni» būs spiesti kalpot Kremlim, jo padoties viņi neprot?

Kā reaģēsim mēs?

Starp citu, pirmdien (14. aprīlī), kad Latvijā sāka tiesāt Neo, Washington Post un The Guardian saņēma Pulicera balvu par Snoudena nopludināto materiālu publicēšanu laikrakstu slejās. Paradoksāli – amerikāņu un britu mediji iegūst vērtīgāko pasaules mediju balvu par to pašu par ko Latvijā uzsāk tiesu pret cilvēku, kas mums parādīja varas manipulācijas ar mūsu naudu.  

Atsauces:

1 – Igaunijai 10. un Lietuvai 32. vieta

2 World Press freedom index 2014 (pdf)

3 Filma “All The Presidents Men”

4  Votergeitas skandāls

5 – Neo ir hakera Ilmāra Poikāna pseidonīms

6 – CATA jeb Ceturtās Atmodas Tautas Armija ir simbolisks hakera Ilmāra Poikāna segvārds.

7 -: Most Dominated Problems of Mass Media Dialogism in National Dailies during the Trial Process of Wikileaks Grounder Julian Assang

8 – Dagens Nyheter. 13.10.2013

9 – «In Latvia, an artificial-intelligence researcher at the University of Latvia’s computer science department who earlier this year leaked confidential records on the income of bank managers has been praised as a modern «Robin Hood», because otherwise the public would not have known how much some people were continuing to be paid while their banks were being bailed out with public funds». Peter Singer. Project Syndicate. 12.08.2010. Big Think. 15.08.2010.

Kurš uzvarēs mediju mačā? Avīzes nomirs? Kas nāks viņu vietā?

2013. gada 25. marts

Pašreizējā situācija. Mediju tirgus.

Pašreizējā situācija. Mediju tirgus.

Kvalitatīvās žurnālistikas krīze šobrīd ir acīmredzams fakts. Ne tikai Latvijā.

Deviņdesmito gadu sākumā to prognozēja profesionāļi un eksperti, bīstoties , “vai elektroniskā revolūcija mūs neaprīs?”. Tā 1992. gada 1. augustā (pēc Apple organizētās ”multimediju konferences”) rakstīja Washington Post redaktors Bob Kaiser, uztraucoties vai internets nepadarīs papīra avīzi par ” ignorētu, nevajadzīgu anahronismu”.

Tagad šis mirklis ir pienācis un izdevēji steidzas konkurēt ar avīzes elektroniskajām versijām.

Diemžēl netika attīstīts (paralēli) digitālais reklāmas tirgus, uzskatot, ka šāds solis 100% iznīcināšot papīra avīzes reklāmas pienesumus.

Craigslist mēģināja ”pa savam” rekonstruēt digitālo reklāmas tirgu un amerikāņu papīra avīžu kopējie ieņēmumi pašlaik ir pat zem 1992. gada līmeņa.

Manuprāt, tieši reklāmas tirgus reformas iztrūkums ir galvenais klupšanas akmens mediju šodienas eksistencē. Izdevēji mēģina ”izspiest pēdējo sulas pilienu” no esošā formāta, neaptverot, ka ir citi laiki un pūš citi vēji. Sulas papīram nav.

Turpretī digitālais ”afišu stabs” arī šodien ir un paliek pārāk pliks un neizmantots, jo lielākā daļa izdevēju to ignorē joprojām. Tā vietā meklējot jaunus ceļus, kā iekasēt naudu no digitālo publikāciju lasītājiem.

Pat New York Times ar saviem 43 miljoniem lasītāju mēnesī un pusmiljonu digitālo abonētāju netiek galā šādā ceļā. Reklāmas apjomi (joprojām) strauji samazinās papīra frontē un izdevējam nākas atkal ”tikt vaļā no kārtējās avīzes”. Turpinām lietot datoru āmura vietā.

Šoreiz cilpa kaklā ir Boston Globe. Warren Bufffet esot ieinteresēts mazo provinces laiksrakstu uzpirkšanā, taču lielās preču zīmes – tādas kā Globe, Los Angeles Times vai Chicago Tribune viņu neinteresējot.

avižu kiosks VenecijāAvīžu krīze pašlaik iegājusi savā otrajā periodā (pēc pāris gadu ilgas atjēgšanā perioda) un ir skaidrs, ka lielās un ietekmīgās avīzes cietīs vissmagāk. 

Piemēram The Guardian. Pēc pamatīgiem investējumiem digitālajos kanālos un ASV tirgū tā kļuvusi par ceturto lielāko informatīvo platformu pasaulē. 2011. gadā šī avīze zaudēja ap miljonu sterliņu mārciņu nedēļā, jo papīra avīzes metiens nokrita līdz 1949. gada līmenim. Tagad avīze ir pārģērbusies. 100%.

Tirgus pieprasa unikālu digitālu produktu. Izdevēji šim pavērsienam vēl nav gatavi. 

Vienkārši tāpēc, ka produktu gatavo žurnālisti un viņiem neviens neprasa. Arī pie mums izdevēji un mārketingisti domā, ka viņi medijus saprot labāk.

Vai kvalitatīvajai žurnālistikai ir cerība vispār izdzīvot nākotnē?

Kādai jāizskatās avīzei, TV vai radiostacijai, lai būtu iespējams finansēt kvalitatīvu darbu slejās un mediju ētera? 

Vai valstij ir pienākums atbalstīt šo procesu?

 

Pavisam nesen šos jautājumus mēģināja noskaidrot 43 vadošie pasaules izdevēji no 16 valstīm Lielbritānijā, gleznainajā Cotswolds. Pēdējo 15 gadu laikā šeit tiek rīkotas nozīmīgas mediju konferences un pēdējā arī nebija izņēmums.

Šīm konferencēm ir tradīcija nepublicēt referātus un necitēt dalībniekus.

Uz galveno jautājumu – ”vai kvalitatīvā žurnālistika izdzīvos?” tika atbildēts konkrēti – jā, izdzīvos.

Taču nav garantijas, ka tas notiks esošo (pašlaik etablēto) mediju ietvaros.

Kvalitatīvā žurnālistika vairs neizskatās tāda pati kā agrāk un tieši tāpēc ir pamats prognozēt, ka jaunie darba veidi, kanāli un interaktivitāte palīdzēs izdzīvot tiem, kas mediju unikalitāti saprot labāk.

Kvalitatīva žurnālistika nav tikai atmaskojošā (rokošā) vai analītiskā. Nepavisam nav.

Kvalitātes definīcija laba līmeņa mediju produkcijai šodien ir cita. 

Uz vieduma ziloņkaula torni durvis ir jau vaļā un tikai tie, kas to saprot, ir ceļā uz jauno mediju izpratni. 

Te nepalīdzēs diskusijas par biznesa modeli.

 

Pats galvenais saprast  modernās publikas vajadzības, jo šodien tās ir citādas nekā pirms 5 av 10 gadiem.

Tāpēc panākumu atslēga slēpjas radošumā, kreativitātē un gatavībā eksperimentēt.

Protams, ka lielās redakcijas (savā šodienas izskatā) iznīks un darba organizācijai ir jāatbilst laika prasībām.

Lai rosinātu pārdomām, iesaku izlasīt ziņojumu ar nosaukumu ”Post-industrial journalism”, kuru Emily Bell, Clay Shirky un Chris Anderson izstrādājuši Columbia Journalism School ietvaros.

Tur aprakstīta žurnālistikas nākotnes ekosistēma. 

Rosinoši.

Modernais laiks pats piesakās pie mūsu durvīm. Tikai mēs to turpinām nesaprast.

Piektdienas optimisms Kairā

2011.   gada 4. februārī

Šodien visu pēcpusdienu Zviedrijas radio pirmais kanāls translē tiešraidi no Kairas. Sabiedriskā televīzija turas līdzi. Privātās radio un TV stacijas mēģina neatpalikt.

Protesti Kairā ir redzami visur.  Ekrānos, avīzēs, radio ēterā. 

Darba vietās vismaz viens dators atstāts ar CNN tiešraides translāciju no Kairas, pat sporta zālēs uz lieliem ekrāniem (mūzikas video vietā) redzami protestētāji Tahrīra laukumā un avīzēs dominē virsraksti ”Kaut viņi izturētu!”.

Kaira pieslīdējusi neparasti tuvu šodienas (sniegos ieputinātajai) Stokholmai. Tā kā nekad agrāk.

Es lepojos ar to, ka zviedru ”reņgēdājam” un medijiem nav vienalga ar ko beigsies protesti Nīlas deltā. Interneta teksti no Latvijas līdzīgu angažētību nedemonstrē. 

Žēl.

Šodienas medialie izpaudumi savā būtībā ir identiski zviedru mediju un sabiedrības deviņdesmito gadu sākuma aizrautībai atbalstot Baltijas valstu dziesmoto revolūciju.  Toreiz juta līdzi baltiešiem, tagad – ēģiptiešiem.

Ēģiptiešu tautas brīvības alkas tik ļoti atgādina Latvijas barikāžu laiku, ka gribas iet palīgā. Sajūtama tā pati gaisotne. Tas pats spīts, solidaritāte, savstarpējā izpalīdzība un fonā bailes no represijām un iespējamības zaudēt saujā ar varas aparātu.

Rīgas un Viļņas melno berešu vietā Ēģiptē ārdās diktatora drošībnieki, kas auļo uz kamieļiem un kavalērijas zirgiem, dur, sit un šauj.

Mubaraka kliķe brīvprātīgajiem kangariem maksā piecus latus par katru plosīšanās dienu. Bērniem ēģiptiešu drošībnieki vakar piedāvāja līdzīgas summas, lai tie izsekotu un uzrādītu bruņotiem drošībniekiem ārzemju žurnālistus un to lokalizācijas vietas Kairā.

Revolūcija sākumā varas aparāts izdzēsa internetu un bloķēja mobilos telefonus. Vakar sākās nākamais cenzūras uzbrukums, kura laikā tika aicināts uz atklātiem uzbrukumiem ārzemju žurnālistiem. AlJaziras reportierus režīma kalpi vajāja kā ievainotus dzīvniekus, bet satelītkanāla signālu režīms nobloķēja ar konkurējošā  Nilesat palīdzību.

Mubaraka čekisti vakar aizturēja, pazemoja un spīdzināja veselu rindu vadošo mediju darbinieku: CNN, BBC,AP, Le Soirs, AlArabia, TF1, France 24, Washington Post, ABCNews līdzstrādniekus, zviedru Expressen, zviedru TT, Aftonbladet korespondentus.

Mubaraka drošībnieki vakar pat demolēja Hiltona Hoteli, pieprasot, lai reģistratūrā viņiem norāda visus viesnīcas numurus, kuros apmetušies žurnālisti. 

Vistraģiskāk vakardiena izvērtās zviedru sabiedriskās televīzijas reportierim Bertam Sundrstromam. Vakar pusdienlaikā zviedru televīzijas ziņu producentam pēkšņi pārtrūka sakari ar korespondentu Kairā. Zvanot no TV ēkas Stokholmā uz Sundstroma mobilo telefonu Kairā pēkšņi nācās noklausīties kādu svešu vīrieša balsi, kas arābu valodā informēja, ka zviedru reportieris atrodas ”pie Ēģiptes valdības pārstāvjiem un, ja kāds vēlas šo puisi izglābt, tad, lai slienas kājās un rikšo šurpu! Joki mazi!”.Pēc tam saruna tika pārtraukta un dažas stundas vēlāk Zviedrijas vēstniecība pārstāvis Bertu Sundstromu atrada ievainotu uz operāciju galda kādā Kairas slimnīcā. Pagaidām nav skaidrs kurš ar vairākiem dunča dūrieniem mugurā ir smagi savainojis pieredzējušo žurnālistu, bijušo ilggadējo Zviedrijas televīzijas korespondentu Vašingtonā. Viens ir skaidrs, ka viņa situācija ir nopietna un, ka Mubaraka varas aparāts patiešām cerēja nogriezt informācijas plūsmu ārpasaulei arī šādā ceļa – fiziski izrēķinoties ar visiem ārzemju žurnālistiem.

Šodien visu dienu Zviedrijas Televīzijā notiek apspriedes mēģinot vienoties vai turpināt ziņošanu vai atsaukt atpakaļ korespondentus no Kairas.

Uzbrukumi medijiem Kairā ir kārtējais diktatora kliķes mēģinājums apklusināt patiesību.

Kas ir patiesība? Vai visiem tā ir vienāda?

Protams, ka nē. Visi ēģiptieši nav 100% vienoti savos uzskatos un patiesība dažādiem sabiedrības grupējumiem izskatās dažādi.

Gados jauni cilvēki vakar un šodien Kairas centrā brīdina ārzemniekus netuvoties Tahrira laukumam,brīdinot no Mubaraka gvardes atriebības (valsts televīzija vakar un šodien deklarē, ka ārzemju žurnālisti ir ļauni un vēl Ēģiptei sliktu!). Turpretī ”biezajos mikrorajonos” tādos kā Mohadensīnā (Kairas klusais centrs) Nīlas kreisajā krastā demonstrācijas rīko solīda vecuma režīma piekritēji. Viņi dala garāmgājējiem valsts karodziņus un līdzīgi Latvijas oligarhu apvienībai ” Par labu Latviju” pieprasa domāt tikai labas domas par dzimteni Ēģipti un aizstāvēt labo un stipro Mubaraku, kas visu prot, var un spēj.  Šajā pilsētas daļā uz pakārtas lelles novietots teksts ”ElBaradejs”, kas simbolizē centra protestētāju un rietumu demokrātiju elku – Nobela miera prēmijas laureātu Muhamedu ElBaradeju.

Pilsētas centrā aina ir apgriezta, tur dedzina lelles ar citiem uzvārdiem un vēl mazliet citāda aina vērojama geto rajonos, kur visiem viss vienalga.

Ēģiptes varas kontrolētie mediji intensīvi pumpē savu ideoloģiju. Pēc viņu versijām protestētāji ir vai nu ārzemju spiegi, vai nu valsts nelabvēļi vai vienkārši Hisbolā vai Hamaza aģenti. Liela daļa iedzīvotāju tic šīm avīzēm, jo nezina, ka ticība un pārliecība ir daudz bīstamāki patiesības ienaidnieki nekā meli.

”Mediji ir tautas acis un ausis. Nav pieļaujams, ka Ēģiptē žurnālistiem neļauj strādāt. Tas nav pieļaujams!”, – šodien notiekošo Kairā komentēja Zviedrija premjers Frederiks Reinfelds pa ceļam uz apspriedi Briselē. Viņa viedoklis pievienojās pārējie ūnijas valstu vadītāji, taču pret Mubaraku nostāja šodien bija stipri piesardzīgāka.

Gan Eiropa gan ASV šodien izteica vēlmi ”paātrināt Mubaraka atkāpšanos”, tāpēc intrigas Kairas varas koridoros pašlaik sit augstu vilni. Iet vaļa cīņa par varu Tuvējo Austrumu lielākajā impērijā. Kurš kuru uzvarēs, to pagaidām grūti prognozēt. Pagaidām izskatās, ka pēc Mubaraka Ēģiptē pie varas varētu nākt armijas vadītāji. Ģenerāļi.

Pirmkārt tāpēc, ka viņu rokās ir tautā tik populārā armija (pretēji nīstajiem Mubaraka drošībniekiem un policijai). Otrkārt tāpēc, ka šodien armijnieki Kairā pēkšņi bija kļuvuši ļoti palīdzīgi žurnālistiem. (pretēji vakardienas un aizvakardiena patvaļai).

Jāpiezīmē, ka armija visas 11 protestu dienas izturas nogaidoši, stīvi un nekustīgi.

Karavīri ļauj protestētājiem rāpties uz tankiem un skandēt runas, palīdz civilajiem ievainotajiem.

Kairas varas komandtiltiņā nav vienotības.  

Mubaraka režīms trako un ārdās sējot nervozitāti arī kaimiņvalstīs. Ģenerāļi nogaida un iespējams gatavojas izšķirošajam gājienam.

Izskatās, ka Mubaraka dienas ir skaitītas.

Tikmēr iespējams, ka jau rīt sāksies protesti Sīrijā. 12.februārī Facebook sola demonstrācijas Alžīrijā, 14. februārī Bahreinā, 17. februārī Lībijā un 20. februārī Marokā.

Interneta revolūcija turpinās.