Ilmārs Poikāns, LETA
2014. gada 14. aprīlī
Latvijas 37. vieta (1) preses brīvības 2014. gada indeksā (2) rāda, ka rokošajai žurnālistikai nāksies atgriezties garāžā. Tāpat kā toreiz, kad divi Washington Post līdzstrādnieki ar savu konspiratīvo taktiku panāca ASV prezidenta krišanu (3).
Toreizējais prezidents Ričards Niksons (kurš paranoiski saskatīja ienaidnieku «aiz katra stūra» bija spiests 1974. gadā atkāpties no amata, pateicoties Votergeitas skandālam (4). Varas komunikācija bija pārkāpusi robežas un nepakļāvās civilizētas sabiedrības normām. Telefonsarunu noklausīšanās, uzbrukumi žurnālistiem, sankcijas pret nepaklausīgiem medijiem, kas uzdrošinās runāt pretī politikas vadoņu nostādnēm un publicē slepenus dokumentus, sita augstu vilni.
Brīdī, kad kolēģi Bobs Vūdvars (Bob Woodwar) un Kārls Bernsteins (Carl Bernstein) sāka «uzrakt» konfidenciālu informāciju, viņiem nācās izmantot vienīgi konspiratīvas faktu vākšanas metodes: neizmantot telefonu, tikties ar avotu «Deep throat» pamestā garāžā, intervēt avotus viņu privātajās mājās, slēpt pierakstus, jo «lielais brālis» visu redz un noklausās.
Toreiz abiem izdevās nosargāt savu avotu, bet Niksona «galva ripoja».
Latvijas 2009. gada «Neogeitai» klājās sliktāk.
Lai gan Ilmāram Poikānam – Neo (5) CATA (6) sociālpsiholoģiskie un emocionālie efekti pagaidām nav līdz galam noskaidroti, nav noslēpums, ka «hakerus, kas atmasko varas konvulsijas, publika uzskata par modernā laika varoņiem, kas aizstāv mazā cilvēka un sabiedrības vairākuma intereses» (7).
Avota aizsardzība
Vai Neo lieta būtu nonākusi līdz pirmdienas tiesai Abrenes ielā Rīgā, ja kolēģe Ilze Nagla būtu rīkojusies konspiratīvāk un Latvijas policijai nebūtu izdevies atmaskot Ilmāru Poikānu?
Kā būtu, ja būtu?
Tādā gadījumā sabiedrībai joprojām būtu sajūta, ka Robins Huds ir «mežā» un viņa «Ceturtās Atmodas Tautas Armija» turpina darbu, atmaskojot mūsu politisko vadītāju vārdu neatbilstību darbiem.
Tagad šīs sajūtas nav, jo šo pirmdien latviešu Robinu Hudu sāka tiesāt Rīgā.
Viss sakās tā: reiz 2009.gada 18. februārī Latvijas Televīzijā tika publiskots Rīgas Satiksmes vadītāju algu saraksts, pēc tam Rīgas Siltuma algas. Sekoja Parex bankas, Finanšu un kapitāla tirgus komisijas, Latvijas Bankas, Latvenergo, Sadales tīklu, Augstsprieguma tīklu, Latvijas Autoceļu uzturētāja, Latvijas valsts ceļu, Ceļu satiksmes drošības direkcijas, Rīgas Ūdens, Latvijas valsts mežu, Rīgas un Ventspils brīvostu un citu Latvijas pilsētu pašvaldību un valsts iestāžu ierēdņu sulīgo algu saraksti. Summas pēc Latvijas mērogiem bija astronomiskas. Finanšu krīzes neskartā oāze = ierēdņu un politiķu algu apmēri beidzot vairs nebija noslēpums. Laikā, kad visai Latvijai bija «jāpievelk jostas» strādājošo algās, veselības aprūpē, mākslā, kultūrā, zinātnē, izglītībā (jo mūsu valsts bija bankrotējusi), pats Latvijas politiskais krējums turpināja «trekno gadu» praksi – pelnīt tik, cik vēlas.
Valsts un pašvaldību ierēdņi, kas pārtika no mūsu nodokļu naudas, slēpa no tautas savus algu sarakstus, un mīklainais hakeris Neo = algu faktu atmaskotājs mums šīs sulīgās algas parādīja, nopludinot datus no 2009. gada «cauruma» Valsts ieņēmumu dienesta datu bāzē.
Policija šo «hakeri Neo» jeb Latvijas Universitātes pētnieku Ilmāru Poikānu aizturēja 13. maijā Rīgā. Pirms tam tika veikta kratīšana steidzamības kārtībā (bez tiesas sankcijas) žurnālistes Ilzes Naglas dzīvesvietā, konfiscējot viņas privāto datoru un noskaidrojot skandalozās informācijas avotu. Taču darbs bija izdarīts – Neo aktivitāšu rezultātā tika labots attiecīgais Latvijas likums, un tagad internetā ir brīvi pieejami valsts amatpersonu atalgojumu saraksti.
Dāvids pret Goliātu
Mediju darba ētika pieļauj slepena, konfidenciāla rakstura faktu publikāciju, ja šo dokumentu satura publiskojums ir visas sabiedrības interesēs. Taču pašlaik šis darbs ir ļoti apgrūtināts, jo, kā norāda ASV vadošā pētnieciskās žurnālistikas autore, ņujorkiete Džeina Meijere (Jane Mayer), ir gandrīz neiespējami pierunāt informācijas nopludinātājus ziņot medijiem par varas pārkāpumiem. Likumi pret terorismu, visaptverošā informatīvā uzraudzība un «lielā brāļa modrā acs» panāk, ka avoti baidās ziņot žurnālistiem par nelikumībām, pārkāpumiem un korupciju. «Aizvien vairāk amatpersonu baidās no represijām, izvairās sniegt intervijas. Īpaši tad, ja viņu darbs saistīts ar izlūkošanu vai drošības jautājumiem. Šie cilvēki šodien baidās nonākt jebkādos kontaktos ar žurnālistiem. (8)
«Tagad man jālido pāri visai valstij, jātiekas ar avotiem lētās viesnīcās, jo neviens vairs nav gatavs runāt ar telefona vai datora starpniecību. Tagad mans faktu vākšanas darbs kļuvis daudz dārgāks un darbietilpīgāks nekā agrāk. Bez tam avotam nereti ir grūti izšķirties – stāstīt man vai ne,» – konstatē Džeina Meijere. Iemesli nav tālu jāmeklē – kopš prezidenta Obamas nākšanas pie varas Vašingtonā nav notikusi solītā Džordža Buša slepenības mašinērijas demontāža. Committee to Protect Journalists (kas parasti uzrauga žurnālistu darbu totalitārās valstīs) nesen publiskojusi satraucošu ziņojumu ar nosaukumu «Obamas cīņa ar informācijas nopludinātājiem». Tā autors ir bijušais Washington Post galvenais redaktors un Votergeitas skandāla līdzdalībnieks Leonards Danijs (Leonard Downie). Viņš uzsver, ka par faktu nopludināšanu amerikāņi joprojām soda, izmantojot 1917. gada spiegu likumu. Tas paredz, ka medijiem ir jāiesniedz pinkertoniem savu telefonsarunu saraksti, ka iestādēm ir skarbi jāseko līdzstrādnieku rīcībai ar slepenu informāciju. «Pašreizējā valdība ir inficēta ar kontroles apsēstību, mums ir maniakāla administrācija,» secina New York Times Deivids Sangers (David Sanger). Tas nozīmē, ka Baraks Obama ir ne tikai pārmantojis Džordža Buša 11. septembra notikumu rezultātā radīto drošības sistēmu, bet pat to attīstījis tālāk. Nostādot žurnālistus bezizejā: terorisma apkarošanas un valsts drošības vārdā ASV tiek sistemātiski pārkāptas fundamentālas izteikšanās brīvības garantijas. Dāvids vairs nevar cīnīties pret Goliātu.
Snoudens un «No Such Agency»= NSA
Patiecoties Eduardam Snoudenam, mēs uzzinājām, ka amerikāņi masveidā noklausās parastu pilsoņu telefonsarunas un seko mūsu datorkomunikācijai. Noskaidrojās, ka valsts drošības iestāde NSA jau sen ir pārkāpusi normas, kas Votergeitas skandāla laikā būtu «Ķīnas mūra» augstumā. Tikko videotiltā no Maskavas Snoudens atbildēja uz Eiropas Padomes jautājumiem un uzsvēra, ka pašlaik notiek attīstīto valstu iedzīvotāju masveida informatīva vajāšana. Pinkertoni seko nevis aizdomīgiem grupējumiem vai indivīdiem, bet visiem un ikvienam, kas būtībā ir rupjš cilvēktiesību pārkāpums. Ar programmas XKeyscore palīdzību drošībnieki (bez jūsu piekrišanas) izložņā jūsu datora saturu, vēstules, dokumentus un noskaidro komunikācijas pagātni. Šādu iespēju viņiem nodrošina «caurumi likumos», un tos izmanto ne tikai ASV, bet arī Zviedrija, Vācija, Lielbritānija un Nīderlande, lai izsekotu savus pilsoņus. Nevis valsts kalpo saviem pilsoņiem, bet otrādi. Šai «lielā brāļa» uzraudzības tehnikas attīstībai ASV šodien tiek novirzīti gigantiski resursi, kas kļuvuši par būtisku kara/aizsardzības (?) tehnikas sastāvdaļu. Taču nav neviena, kas uzraudzītu to, kā mēs tiekam kontrolēti no NSA puses, t.i., vai pinkertoni, piemēram, neizmanto savas pilnvaras savu privāto ambīciju apmierināšanai. Vai viņi ir pienākumu augstumos un kā tie izmanto, piemēram, Latvijā savākto informāciju.
Mediju vara ir demokrātijas priekšnosacījums valstī
Mediju misija ir uzraudzīt un atmaskot procesus, kas runā pretī mūsu konstitūcijā deklarētajām brīvībām. Varas aizsegšanās ar «terorisma draudu» izkārtni nav pietiekošs arguments, lai ierobežotu manu un jūsu brīvību.
Protams, Wikileaks modelis mums žurnālistiem iemācīja saudzību attiecībās ar iegūto slepeno informāciju. Nedrīkst publicēt to, kas ir pretrunā publicistikas ētikai. Asanžs šo aspektu neņēma vērā.
Tāpēc tagad britu The Guardian rūpīgi šķiro Snoudena piegādātos atmaskojumus, lai izvairītos no nevainīgu cilvēku publiskas kompromitēšanas, publicējot slepenu materiālu. Diemžēl, neraugoties uz šo piesardzību, Lielbritānijas valdība sāka The Guardian vajāšanu un dokumentu iznīcināšanu (Snoudena atmaskojumu publicējumu dēļ).
Pret to protestēja daudzu valstu žurnālistu organizācijas un mediji. «Lielais brālis ASV» savukārt piedraudēja un pārējie sabijās dot faktu nopludinātājam mājvietu. Patvērumu Snoudenam piešķīra vienīgi Krievija, un tagad mēs redzam rezultātu.
Nesenie notikumi Krimā rāda, ka Snoudens ir palīdzējis Krievijai «tikt galā» ar amerikāņu informācijas izsekošanas sistēmu. Jeņķi pat nepamanīja, kā Kremlim izdevās iefiltrēt Ukrainā nevienam neatpazīstamos, zaļajās, anonīmajās uniformās tērptos kaujiniekus un okupēt Krimu. Tagad spiegu analītiķi pieļauj, ka Snoudena zināšanas ir palīdzējušas Kremlim izvairīties no amerikāņu noklausīšanās sistēmas, lai klusi un, Baltajam namam nemanot, okupētu Krimu, nostādot Obamu notikuša fakta priekšā.
«Freedom isn´t free» – esot rakstīts uz Edvarda dzimtās mājas durvīm Havaju salās. Tagad to pašu var uzrakstīt uz viņa Maskavas dzīvokļa sliekšņa.
Mēs, civilizētā Eiropa, pērn viņam nepiešķīrām patvērumu, jo mūsu valdības sadarbojas un atbalsta britu un amerikāņu spiegošanas stratēģiju. Lai izvairītos no cietumsoda, Snoudens ir spiests slēpties Krievijā, jo ASV pase viņam ir anulēta.
Ieguvums, kuru sabiedrība izbaudīja, iepazīstoties ar nopludinātajiem, slepenajiem dokumentiem Wikileaks portālā un Edvarda Snoudena piegādātajos materiālos pasaules vadošajiem medijiem, ir lielāks nekā informatīvās blakusparādības šo publikāciju iespaidā. Tāpēc varas aparāta sankcijas pret informācijas nopludinātājiem nav sabiedrības, bet valdošo aprindu interesēs.
Diemžēl.
Pazīstamais filozofs, profesors Peters Singers jau 2010. gadā vairākos rietumu medijos uzsvēra konfliktu starp varas un visplašākās sabiedrības nostāju, vērtējot datorhakeru atmaskojumus par varas publisko konfidenciālo datu nopludināšanu. Pēc viņa domām, bankas darbinieku algu publiskojums Latvijā brīdī, kad šo banku glābj ar nodokļu maksātāju līdzekļiem, nav pārkāpums, bet loģisks un atbildīgs solis9.
Cik atvērtu sabiedrību mēs vēlamies?
Vai žurnālistu ietriekšana garāžā un avotu iebaidīšana ir visu mūsu drošības interesēs? Vai britu un amerikāņu varas aparāta reakcija uz rokošās žurnālistikas rezultātiem ir atdarināšanas cienīgs piemērs arī Latvijā?
Vai vara tiek galā ar modernā laika «mežabrāļiem» jeb Niksona paranoja tomēr uzvarēs domās un darbos un «snoudeni» būs spiesti kalpot Kremlim, jo padoties viņi neprot?
Kā reaģēsim mēs?
Starp citu, pirmdien (14. aprīlī), kad Latvijā sāka tiesāt Neo, Washington Post un The Guardian saņēma Pulicera balvu par Snoudena nopludināto materiālu publicēšanu laikrakstu slejās. Paradoksāli – amerikāņu un britu mediji iegūst vērtīgāko pasaules mediju balvu par to pašu par ko Latvijā uzsāk tiesu pret cilvēku, kas mums parādīja varas manipulācijas ar mūsu naudu.
Atsauces:
1 – Igaunijai 10. un Lietuvai 32. vieta
2 World Press freedom index 2014 (pdf)
3 Filma “All The Presidents Men”
4 Votergeitas skandāls
5 – Neo ir hakera Ilmāra Poikāna pseidonīms
6 – CATA jeb Ceturtās Atmodas Tautas Armija ir simbolisks hakera Ilmāra Poikāna segvārds.
7 -: Most Dominated Problems of Mass Media Dialogism in National Dailies during the Trial Process of Wikileaks Grounder Julian Assang
8 – Dagens Nyheter. 13.10.2013
9 – «In Latvia, an artificial-intelligence researcher at the University of Latvia’s computer science department who earlier this year leaked confidential records on the income of bank managers has been praised as a modern «Robin Hood», because otherwise the public would not have known how much some people were continuing to be paid while their banks were being bailed out with public funds». Peter Singer. Project Syndicate. 12.08.2010. Big Think. 15.08.2010.
