Vai #Catalanindependence pretinieki patiešām ir “klusējošais vairākums” Barselonā?

Demonstrācija vienotai Spānijai Barselonā. Foto: Lluis Gene/AFP & DN

 

 

 

 

 

 

 

 

Pēc aizvadītās nedēļas nelegālā referenduma, šodien Barselonas ielas okupējis tā saucamais “klusējošais vairākums”. Tie, kas vēlas, lai Katalonija paliek Spānijas sastāvā.

Tēma par klusējošo vairākumu ir ļoti interesenta visās sakarībās. Vēl interesantāks ir mūsu 100% priekšstats par to, ka klusē vairākums un “runā tikai mazākums”.

Kā īsti ir. Vai klusēšana ir vai nav piekrišana “tam, kas runā”?

Katalonijas separātisma piekritēji līdz šim bija pārņēmuši pasaules medijus. Īpaši kopš brutālajiem spāņu policijas uzbrukumiem referenduma dalībniekiem pagājušajā nedēļas nogalē.  Tos skaitā bija arī mans tuvs draugs un Katalonijas patriote Marija ar kuru kopā pavadīti neskaitāmi mēģinājumi un daudzi koncerti uz Stokholmas deju teātra skatuves. Viņa ir mans tiešais kontakts ar notikumiem Barselonā, kur joprojām dzīvo viņas ģimene un tuvinieki. Informācijas avots par notikumiem viņas dzimtenē. Mediju ziņas un ekspertu slēdzieni ir svarīgi, bet vēl nozīmīgāks ir tiešais kontakts ar cilvēkiem, kas spēj raksturot vidi un notikumus.

Tie, kas demonstrēja vakar baltās drēbēs ar baltiem karogiem rokās un aicinājumiem “ liekamies mierā un ejam iedzert aliņu”  nav Marijas domubiedri. Šodien šie ļaudis deklarē sevi kā “klusējošais vairākums” un turpina protestēt pret Katalonijas atdalīšanos no Spānijas. Viņi esot ieradušies pilsētas centrā organizēti, ar 100 autobusiem (La Vanguardia) un pulcējušies netālu no militārās policijas Guardia Civilis štāba. Vēlāk viņiem pievienojās arī Nobela prēmijas laureāts Literatūrā Mario Vargas ar patētisku runu. Spāņu televīzija ziņo, ka “vairākuma demonstrācija” nepārprotami pierādot “visas tautas viedokli” un tāpēc esot vēsturiska. Taču dalībnieku skaits netika precizēts. Partido Popular un Ciudadanos piedalās gājienā ar aicinājumu “Apturēsim separātismu!”, cerot uz spāņu vēlētāju balsīm nākošajās vēlēšanās.  Virves vilkšana ir sākusies. Emocionāli neviens nevēlas atkāpties.

Arī politiski stāvoklis ir iesaldēts, jo vakardienas premjeministra Mariano Rajoy intervija El Pais liecina, ka Madride negrasās piekāpties kataloniešiem nevienā jautājumā. Tas, ka Katalonija varētu kļūt pat neatkarīgu valsti tiek pilnīgi izslēgts visos valsts politiskajos līmeņos.  No malas aina sāk izskatīties pēc laulības šķiršanas, kurā viena puse ar varmācību vēlas piespiest otru pusi mīlēt sevi. Par katru cenu.

Iepriekšējo Barselonas mēģinājumu vienpusēji deklarēt neatkarīgas Katalonijas valsts pasludināšanu jau apturēja spāņu konstutucionaļā tiesa pasludinot par nelikumīgu katalāņu parlamenta apspriedi. Tagad Carles Puigdemont (Katalonijas valdības vadītājs un separātistu kustības līderis) plāno spert jaunu soli izraudzītā mērķa virzienā. Tas notikšot otrdien. Spānijas karalis Felipe VI savā televīzijas intervijā pirms dažām dienām arī nosodīja notiekošo Barselonā un nosauca referendumu par mēģinājumu sašķelt Spāniju.

Rodas iespaids, ka Madride un karalis neko līdz šim nav zinājuši par Katalonijas ambīcijām un Marijas domubiedru noskaņojumu. Protams, ka šāda izlikšanās neliecina par centra spēju un prasmi tikt galā ar problēmu diplomātiskā ceļā. Spānijas valdības attieksme pret Katalonijas notikumiem rāda, ka Madrides attiecības ar Barselonu patiešām nav tās labākās un tieši tāpēc var vēl labāk saprast katalāņu  iniciatīvas. Pie kam, pagaidām nekas neliecina par to, ka pasaules sabiedrības ”pārliecinošais vairākums” patiešām demonstrētu izpratni Madrides sašutumam un Felipes VI nosodījumam. Drīzāk gan otrādi.