Bīstamie šodienas mediji jeb Kas ir avotu kritiskā analīze?

Speciāli TVNET

Beidzot institūcijas Latvijā apņēmušās novērst sabiedrības nespēju iztulkot, saprast un novērtēt masu mediju ziņojumus un žurnālista darba pienākumus. Jaunvārds „medijpratība“ jau pārvērties mācību priekšmetā. Tāpēc pamats cerēt, ka šodienas skolēniem nākotnē vairs nevajadzēs pieprasīt agresīvu kaimiņvalsts televīzijas programmu aizliegumu. Viņi paši pratīs atšķirt graudus no sēnalām, jo būs izglītoti mediju jomā. Kāpēc šī problēma aktualizējusies tikai tagad? 

Agrāk arī bija avīzes, žurnāli, radio un televīzija, bet neviens Padomju Latvijas skolās medijpratību nemācīja. Šāds mācību priekšmets toreiz nebija vajadzīgs divu iemeslu dēļ:

1) kompartijas cenzoru kontrolei bija pakļauti visi okupētās valsts mediji, tāpēc informācijas vai viedokļu avotu kritika publiski (totālās propagandas apstākļos) nebija iespējama;

2) tolaik nebija interneta un katrs „sētas miets“ nevarēja tiražēt savu informāciju visplašākajai publikai nekontrolēti (tā, kā tas notiek šodien).

Tā kā toreiz bija valsts kontrolēta informācija un varas „sertificēti” masu mediji, tad nepārbaudīti, necenzēti vai ar varas aparātu idejiski nesinhronizēti fakti un notikumi izplatīti netika. Turpretī tagad ir viegli un vienkārši tiražēt gan patiesus un pārbaudītus, gan arī izdomātus un safantazētus „faktus“. Toreiz tas nebija iespējams. Kurš ir vainīgs pie tā, ka katras ģimenes pasta kastē vairs neiekrīt avīze un „Panorāmas“ noskatīšanās nav ikvakara tradīcija? Tāpēc, ka mums ir pārāk maz kvalitatīvu un pārāk daudz nekvalitatīvu mediju. Ciešam nevis no informācijas pārbagātības, bet gan no informatīva trokšņa, kuru rada dezinformācijas ziņu piesātinājums masu komunikācijas procesos.

„Sētas mieta“ avīze

Šodien katrs, kurš vēlas, var izveidot savu interneta blogu vai portālu, mājas lapu vai “youtube” televīzijas sēriju un raidīt uz nebēdu. Agrāk žurnālistiem, kas tika pieņemti darbā masmedijā, bija jāpārbauda informācija, kas tiks publicēta, bet tagad informācijas tiražētājam nekas tamlīdzīgs vairs nav jādara. Katrs „sētas miets“ var publicēt tīmeklī savus atklājumus, izdomātu un sadomātu informāciju ieskaitot.

Žurnālista privilēģija – vienīgajam sarunāties ar masu lasītāju, skatītāju un klausītāju – ir anulēta. Vienu brīdi pat sāka šķist, ka žurnālista profesija izzudīs, jo tagad ziņo katrs un raksta visi. Pat Latvijas radio sāka rīkot kursus „cilvēkiem no ielas“, un pie mikrofona varēja nosēsties ikviens, kas to vēlējās. Rezultātā mediju vidi applūdināja cilvēki, kas žurnālistiku nebija mācījušies nedz skolā, nedz arī studējuši to augstskolā.

Pat mediju vadību uzņēmās enerģiski ļaudis, kas kompetenci ekonomikā un biznesā vērtēja daudz augstāk nekā zināšanas par masu mediju raksturu, radošo laboratoriju un ētikas standartiem.

Rezultātā straujā tempā savairojās tā saucamās „sētas mieta avīzes“, kas apzīmē enerģisku diletantu izveidotus masu medijus naudas pelnīšanai. Ar šo slimību smagi saslima ne tikai Latvija, bet praktiski visas postsovjetiskās valstis. Tās pašas, kas beidzot bija izrāvušās no boļševiku cenzūras žņaugiem un ierobežojumiem, lai tagad darītu, ko vien vēlas.

Protams, vairums no jauno mediju šefiem vēlējās uzreiz nopelnīt un tāpēc izveidoja radio un televīzijas stacijas, žurnālus un interneta portālus ar vienu vienīgu mērķi – izklaidēt publiku. Pēc viņu domām, vienīgi izklaidējoša satura piedāvājums iepatiksies daudziem jeb masu publikai. Ja reiz lasītāju, klausītāju un skatītāju būs daudz (auditorija būs liela), tad reklāmdevējiem gribēsies pirkt (tieši šeit!) reklāmas laiku un vietu. Rezultātā būs lieliska peļņa. Tas nozīmē, ka pie radio mikrofona žurnālistu nekavējoties nomainīja ar ikdienas izklaidētāju jeb „dīdžeju“, kas no rīta līdz vakaram piepildīja ēteru ar jautru runāšanu un varēja pat nepateikt neko.

Televīzijā žurnālistus nomainīja ar skaistuma karaļiem un karalienēm (mapetiem), kas dekoratīvi izskatījās un pat nevēlējās uzzināt, ko nozīmē strādāt žurnālistikā, jo kompetence mediju darbā vairs nebija vajadzīga. Šādi televīzijas ēteru pārņēma dejošana ar zvaigzni, ēšana ar zvaigzni, jo analītiskas sarunas vietā nostājās tērzēšana zem izklaides zīmes.

Te perfekti noderēja sports (kā izklaide), un visbeidzot arī māksla pieskaņojās tās pašas izklaides vajadzībām.

Šodien mēs varam sevi (tieši tāpat, kā amerikāņi) pieskaitīt visvairāk izklaidēto nāciju kategorijai, jo šo līniju turpina žurnāli, kas māca mūs skaisti dzīvot, skumt līdzi neveiksminieku ciešanām intervijās vai apskaust tos, kuriem izdevies saraust sev kaudzi naudas ar minimālam pūlēm.

Tas nozīmē, ka „sētas mieta avīze“ ir pārņēmusi visu mūsu mediju telpu, jo pat ekspertus Rīga TV24 veiksmīgi izmanto izklaides raidījumā „Preses klubs“, liekot arī viņiem izteikties par tēmām, kurās viņi nav kompetenti. Tas pārvērš arī šo (it kā lietišķo sarunu) par ļoti izklaidējošu burziņu. Tikmēr nopietnos jautājumus mums Latvijā piedāvā un risina ērti pieejamā Krievijas televīzija, tikai jauniešiem un elitei saprotamā BBC un pašmāju savādnieki, kas servē konspirācijas teorijas pašdarinātos medijos ar zemu informācijas kvalitātes standartu.

Kvalitātes mediju erozija

Vai tāpat ir arī vecajās Eiropas valstīs? Tajās – ar attīstītu demokrātiju? Nē, tā tur viss nav. Protams, arī vecā Eiropa piedzīvo amerikāniskās izklaides ofensīvu, taču žurnālisma kvalitātes standarta latiņa tur ir novietota augstāk. Tur ir labi funkcionējošas žurnālistu organizācijas, kas piešķir žurnālista apliecību un realizē regulāras diskusijas par aktuālajam tēmām profesijā.

Labs profesionālās pēctecības (mentoru) standarts, kompetents ekspertu līmenis un dažāda vecuma līdzstrādnieki vienā redakcijā. Mobila un prakses vajadzībām pieskaņota profesionālā izglītība. Protams, arī tur pie mikrofona var nokļūt talantīgs cilvēks bez žurnālista izglītības, taču viņa ikdienas darbs norisinās pieredzējušu un profesijā izglītotu kolēģu vidū, kas prot palīdzēt un pilnveidot iesācēja ambīcijas. Visbeidzot ir mediju tiesībsargs, mediju tiesa un izpratne par to, kas īsti ir laba žurnālistika un profesionāls žurnālists. Kā redzat, profesija nav pašiznīcinājusies. Tā eksistē un turpina būt vajadzīga tieši tagad – dezinformācijas apstākļos.

Kvalitatīvu mediju no nekvalitatīva (izklaidējoša) var atšķirt. Pirmie mēdz būt ar daudz mazāku tirāžu, redakcijā strādā profesionāli žurnālisti, kuru mērķis ir informēt un izglītot auditoriju.

Viņiem jāmaksā pienācīga alga un jānodrošina labi informācijas avoti, atbilstošs zinātniskais un ilustratīvais avotu materiāls. Par to visu ir jāmaksā. Te medija īpašniekam nekāda lielā peļņa nespīd. Tāpēc uzturēt šādus medijus spēj fondi, saprātīgs valsts finansējuma atbalsts (nevis projektu, bet ilglaicīgu investīciju formā). Tieši tāpat kā katra sevi cienoša valsts finansē savu nacionālo operu un teātri, tiek finansēti arī kvalitatīvie mediji. Bez šāda atbalsta tie eksistēt nespēj. Ja mediju areālu atstāj tikai un vienīgi tirgus regulācijas mehānismiem, tad mums jāsamierinās ar esošo sistēmu, kurā ir tikai izklaide un komerciālais sports. Tas nozīmē, ka Latvijā ir konstatējama ieilgusi kvalitatīvo mediju erozija, kuru nosaka komercmediju spiediens un nemākulīga valsts mediju politikas īstenošana. Zūd mediju informācijas satura dziļums, dominē izklaide. Tas nozīmē, ka nepieciešamās atbildes uz jautājumiem iedzīvotājiem tagad jāmeklē citu valstu mediālajā telpā, jo savējo kvalitātes mediju latviešiem gandrīz vairs nav.

Kā atšķirt „kungu“ no „blēža“ izklaides mediju ķīselī?

To var izdarīt ar medijpratības pirmā paņēmiena palīdzību, kas ir informācijas avota kritisks novērtējums. Tā ir metode, kas izvērtē, cik ticama, patiesa un argumentēta ir mūsu mediju piedāvātā informācija. Avotu kritiku plaši (jau sen) lieto vēstures pētniecībā. Pirmais šo informācijas avotu kritiskā invertējuma metodi formalizēja vācu vēsturnieks Leopolds fon Ranke (1795–1886). Stāstu par to, kas, kur un kā vēstures laika gaitā ir noticis, ir daudz, taču patiesības tajos nereti ir visai maz. Šodien šo pašu metodi plaši lieto arī žurnālistikā, jo internets bieži palīdz aizrakties līdz avotam un pārbaudīt, vai piedāvātais stāsts notikums vai fakts ir vai nav patiess. Mēdz būt trīs avotu veidi: teksts, mutvārdu avots (intervijas, liecības), materiāls avots (priekšmets/lieta). Tātad avots var būt čeks no veikala, sarunas pieraksts telefonā, citāts no enciklopēdijas vai filmas.

Internets (sākotnēji) netika veidots kā bibliotēka, tāpēc te sastopamais faktu materiāls nav viennozīmīgi vērtējams. Tātad – avotiem mēdz būt vairāki līmeņi: primārais (pirmavots), sekundārais avots (tas, kurš pārstāsta pirmavotu), trešā līmeņa avots (pārstāsta sekundāro avotu). Piemēram – blogs, kurā tiek citēts kāds avīžraksts, kas izmanto faktus no kāda pētījuma. Parasti viltus ziņas tiek tieši šādā veidā producētas un atbilst pieņēmuma „viena tante man teica“ formulai.

Iedziļināties avotu hierarhijā nav grūti. Jo dziļāk ieejam „pierādījumu mežā“, jo skaidrāk redzam, ka arī populāras personas un ietekmīgi politiķi mēdz argumentēt pat ar ceturtā līmeņa avotiem.

Var novērot, ka digitālie avoti atšķiras no „bibliotēku“ piedāvātās informācijas. Tātad galvenais ir noskaidrot, vai avots patiešām ir tas, ko mums par to stāsta? Oriģināls vai kopija? Patiess vai nepatiess? Vai informācija nav novecojusi? Tātad – kas šo informāciju piedāvā: iestāde, organizācija, uzņēmums vai privātpersona? Kāpēc šo informāciju mums tagad piedāvā? Lai informētu, pārliecinātu, pārsteigtu, vai lai izklaidētu? Viltus ziņas mēdz būt kuriozas un izklaidējošas. Tie, kas tās „ražo“, cer uz jūsu klikšķiem, un tāpēc jābūt ļoti piesardzīgiem brīdī, kad nākas saskarties ar kaut ko ļoti neparastu, pārsteidzošu, smieklīgu vai satraucošu. Viltus ziņu ražotāji mēdz strādāt ar skandālu žurnālistikas sensāciju metodes palīdzību – jo trakāk, jo labāk.

Ja tomēr nākas izlasīt sociālajos medijos, ka tikko „sabrucis tuvējais lielveikals“ vai pazīstams politiķis „ēd brokastīs bērnus“, tad noteikti nevajadzētu šo informāciju „padot tālāk“ un šausmināties. Vispirms derētu padomāt, vai tas patiešām varētu būt patiesībā noticis. Elpot dziļi, pagaidīt un paraudzīties, vai par šo „faktu“ ziņo arī kvalitatīvie mediji. Vai par to informē atbildīga institūcija? Ar kādu nolūku šis stāsts ir publicēts. Vai tas ir izklaidējošs materiāls? Mārketinga paņēmiens (Tele 2 meteorīts)? Vai ir atsauce uz avotu? Ko par to ziņo profesionālie žurnālisti?

Iedzīvotāju spēja novērtēt informācijas avotus ir būtisks demokrātijas aizstāvības priekšnosacījums.

Jo vairāk sabiedrības locekļi zinās, kādas metodes un tehniku izmanto demagogi publiskās domas ietekmēšanai savā labā, jo kritiskāka un neatkarīgāka kļūs mūsu sabiedrība un objektīvāks veidosies mūsu publiskais viedoklis.

Valsts psiholoģiskā aizsardzība nav mūris pret ārpasauli, kuru mums kāds piegādās vai nodrošinās. Tā ir mūsu kopējā gatavība kritiski novērtēt informatīvo uzbrukumu, neatkarīgi no tā, kur tas ir publicēts un kādā veidā tiek mums piegādāts. Jo kompetentāki būsim dezinformācijas tehnikas un metožu izmantojuma pamanīšanā, jo spēcīgāka būs mūsu sabiedrība.


LTV Panorāma patīkami pārsteidz ar nakts ziņām tiešraidē. Par to paldies Gaidim Bērziņam.

2012. gada 20. jūnijā

LTV Nakts ziņas 2012. g. 20. jūnijā 23.05

Šovakar LTV patīkami pārsteidza ar Arņa Krauzes vadītām Nakts ziņām tiešraides (live) režīmā. Gribētos, lai šāda prakse nebūtu izņēmums.

Jau sen skatītājus mulsināja sabiedriskā TV kanāla dīvainā un nekā neattaisnojamā prakse, ka Nakts ziņas, kas gaisā iet ap pusnakti, tika raidītas videoierakstā.

Tādā veidā ārpus šīm ziņām paliek daudzi aktuāli notikumi gan Latvijā, gan ārzemēs. Notikumi attīstās arī pēc Panorāmas laika 20.30 un skatītāji nav pelnījuši  skatīties saīsināto un iepriekš  iekonservēto Panorāmu ap 23.00, kad citi kanāli (piemēram,  Krievijas TV ) šajā laikā sniedz aktuālas un live ziņas.  Ar tādu attieksmi LTV padodas kaimiņvalsts  informatīvā imperiālisma priekšā.

Nerunājot nemaz par tādām svarīgām lietām, ka pat jebkuru ziņu laikā programmas vadītājs var paziņot ko karstu un aktuālu no aģentūru ziņu jaunumiem, kas pastāvīgi atjaunojas.

Ignorējot svarīgāko sabiedriskā TV misiju – informēt sabiedrību par aktuālako un svaigāko, mūsu sabiedriskais medijs nevar būt konkurētspējīgs medijs.

Tagad, izskatās, ka LTV  mainās un Nakts ziņas nebūs vairs Panorāmas videokonservi, bet sekos Panorāmā iesākto notikumu attīstībai ar svaigiem notikumiem un aktuāliem komentāriem.

Šovakar demisionējošais tieslietu ministrs Bērziņš palīdzēja LTV vadītājiem izšķirties par šīs vecās tradīcijas laušanu ar sava demisijas paziņojuma sniegšanu vakarā Panorāmas laikā un cerams, ka Nakts ziņām būs grūti atgriesties pie labu ziņu dienestu netipiskās prakses – ziņu raidījuma viedoieraksta.

Nakts ziņu sižeta tiešraides videoieraksts:

Banku krīzēs neticiet baņķieriem un to finansētiem kontrolētājiem – viņi melo vai nesaka visu patiesību

2011.gada 1.decembrī.

Pēdējo divu nedēļu notikumi ar Snoras un Latvijas Krājbanku mums atgādina, ka dzīvojam gadsimta otrās globālās ekonomiskās krīzes epicentrā. Viedi ļaudis prognozēja, ka šīs krīzes ietekmi  uz mazās Latvijas ekonomiku sajutīsim tikai uz nākošā gada rudeni. Izrādās – tas notiek jau tagad.

Latvijas Krājbankas izraisītā krīze atgādina, ka mēs pārāk maz esam mācījušies no agrākām banku izraisītām krīzēm, tajā skaitā no pirms trim gadiem notikušās Parex krīzes.

Proti, mēs joprojām naivi ticam, ka banku uzraudzība ir neatkarīga un, ka mediji mūs savlaicīgi informēs par draudošajām briesmām.

Tā tas nav. Par to signalizē Snoras un Latvijas Krājbankas notikumi, kas pierāda, ka banku uzraugi ir cieši integrēti (lai neteiktu – korumpēti) ”baņķieru mafijā”. Spilgtākais piemērs vakar no LTV programmas Sastrēgumstunda, kad uzzinājām, ka Lietuvas centrālās bankas Kredītiestāžu uzraudzības pārvaldes direktors Kazimirs Ramons esot piedalījies «Snoras» bankas īpašnieka kāzās.

Darījumu korumpētība eksistē un aizsedz bezkaislīgu profesionālismu.

Vai Jūs domājat, ka Latvijā neatradīsim līdzīgus korupcijas gadījumus, kurus noteikti uzraktu rokošais žurnālists Lapsa? Vēl jo vairāk, arī tapēc, ka šodien uzzinājām citu Latvijai neglaimojošu faktu par Latvijā pieaugušo korupcijas līmeni tieši krīzes ietekmē.

Iepriekšējā rakstā pievērsu uzmanību FKTK atkarībai no banku finasējuma, kas ir jau likumos iestrādātais pamats banku kontrolantu atkarībai no pašiem kotrolējamiem objektiem.

Roka roku mazgā un abas baltas? Izdevīgumam un alkatībai  ir neskaitāmi demagoģiski argumenti.

Bijušais finanšu ministrs Roberts Zīle sarunā ar TVNET apliecina – tā ir ierasta prakse un neesot nekāda pamata uzskatīt, ka banku nauda varētu būt iemesls tam, lai FKTK  nepamanītu nelikumības kādas finanšu institūcijas darbībā. Nepārliecina eksministra Zīles kunga argumenti, ka šis likums ir analoga  britu likuma kopija un ka ES tas ir akcepēts finansēšanas modelis, kaut vai tāpēc, ka britiem nav tik augsts korupcijass līmenis un kāpēc Latvijas  finanšu ministrs nevarētu nākt ar Latvijas apstākļos drošāku un no bankām neatkarīgāku finansējuma modeli šai uzraugu institūcijai, ja FKTK ar pārāk lielu bijību un pietāti izturas pret kontrolējamiem objektiem.

Par ētiku un citādi domājošo eliminēšanu

Domāt un strādāt godprātīgi. To mēs drīkstam pieprasīt no uzraudzītājiem un kontrolētājiem. Diemžēl daudzām amatperosnām “ar varu” morāle un ētika joprojām ir nesaprotams svešvārds.

Latvijas žurnālistu savienības vadītātājs un NRA komentētājs Juri Paiders pirms pāris dienām mums atgādināja būtisku ne tikai Latvijas mediju vides problēmu, proti, ka sākoties krīzei, lielais bizness un vēl palikušie reklāmdevēji sāk izmantot situāciju, lai pabīdītu ētikas robežu par labu biznesa interesēm.

Krīzes saasinājumā lielais bizness sāka totālu uzbrukumu masu informācijas līdzekļu galvenajai funkcijai, cenšoties šķērsot vienu ētisko robežu pēc otras.

J. Paiders norāda, ka nosacīti esot trīs ētiskās robežas.

1. Nerakstīt par riskiem, kas traucē kādu biznesu (piemēram, nerakstīt par Krājbankas problēmām, pirms FKTK nav aizklapējis banku utt.). Nerakstīt par lasītājam svarīgu izdevīgumu, jaunām iespējām, kas traucē jau esošos biznesus.

2. Maldināt par izdevīgumu (uzsvērt tos izdevīgumus, kas biznesam ir izdevīgi, un kritizēt tos izdevīgumus, kas biznesam nav vajadzīgi). Maldināt par riskiem (izkropļot informāciju par riskiem, kas saistīti ar kredītu ņemšanu, utt.).

3. Melot par izdevīgumu un melot par riskiem. Cilvēku iebiedēšana ar nereāliem riskiem ir veids, kā vienkāršam cilvēkam pārdot viņam nevajadzīgus apdrošināšanas produktus, bet globālai farmācijas nozarei cilvēku iebiedēšana ir galvenais virspeļņas nodrošināšanas instruments.

Palasīsim 2008. gada rudens krīzes presi un atsauksim atmiņā TV reportāžas un komentārus citos medijos un redzēsim, kā baņķieru aprindas ar Latvijas bankas vadītāju Rimšēvicu avangardā darīja visu, lai dezinformētu sabiedrību un diskreditētu retos žurnālistus un augstskolu pasniedzējus un pat popkultūras pārstāvjus, kas atļāvās izmantot konstitūcijā garantēto izteikšanās brīvību un pateikt savu viedokli par ekonomisko krīzi.

Banku mafijas spiedienu izjutu arī uz savas ādas, kad 2008. gada rudenī ziņoju par pirmajiem banku krīzes vēstnešiem no Stokholmas.

Manā diskreditēšanā ieslēdzās ne tikai tā laika  „patiesības ministrija” laikraksts Diena, (kas, acīmredzot, bija stiprā banku lobija ietekmē), bet arī saeimas deputāti (Ābiķis, TP).

LETA, 2008. gada 3. oktobris 00:00
Saeimas deputāts Dzintars Ābiķis (TP) aicina Nacionālo drošības padomi izvērtēt Latvijas televīzijas (LTV) ziņu raidījumā Panorāma 30.septembrī pārraidīto informāciju par iespējamo Swedbank finanšu krīzi.

Deputāts aģentūrai norādīja, ka par šādu nepamatotu ziņu pārraidīšanu pie atbildības ir jāsauc ziņu dienests, jo minētās informācijas izplatīšana bez jebkādu atbildīgo amatpersonu komentāra ir arī valsts graušana. “Man rada šaubas arī sižeta informācijas paudējas Sandras Veinbergas lojalitāte Latvijai,” sacīja Dz.Ābiķis.

Viņš sacīja, ka Nacionālajai drošības padomei būtu jāizvērtē LTV ziņu dienesta pārraidītā informācija, “kas ir balstīta uz nepārbaudītiem faktiem un grauj valsts tēlu”. Kā aģentūrai LETA norādīja LTV ziņu dienesta vadītājs Mareks Gailītis, viss materiāls pēc būtības bija balstīts uz Zviedrijas laikrakstu informāciju, kas tika norādīts arī sižetā. “Sižetā tika atspoguļota informācija no tās dienas preses, un tā nav Veinbergas interpretācija vai izdomājums, tā bija informācija, kas tika rakstīta avīzēs.

Šajā gadījumā bija runa par Zviedrijas mātes banku – Swedbank Zviedrijā. Zinot to, cik daudz Latvijā ir meitas bankas klientu, un to, cik tā ir nozīmīga Latvijas tirgū, šajā gadījumā mums bija nozīmīgi uzzināt, kas notiek ar mātes banku, tādēļ arī sižetā netika iekļauti Latvijas amatpersonu komentāri,” skaidroja Gailītis.

A. Ozoliņa (Diena) komentārs.

Palasīsim ne tikai 2008. gada rudens, bet arī šo dienu Latvijas interneta portālus un presi, paskatīsimies TV programmas: kas un kādā veidā izsakās par finanšu tirgiem, par bankām, par ekonomisko un banku krīzi?

Protams, lielākoties paši banku darbinieki, banku asociācijas vadītāji, FKTK pārstāvji un ko viņi saka? Vai saka visu patiesību? Protams, ka ne. Viņi nerunā par riskiem, kas traucē banku biznesu, maldina un melo par izdevīgumu un riskiem. Te daži spilgtākie piemēri no 2008. gad krīzes:

http://www.diena.lv/bizness/finanses/tverijons-iedzivotajiem-nav-pamata-nemt-ara-naudu-no-bankam-630728

http://www.diena.lv/swedbank-prezidents-jans-lidens-dzives-limenis-var-pasliktinaties-633653

http://www.diena.lv/bizness/finanses/latvijas-banku-zviedrijas-mates-esot-gatavas-ari-sliktakam-scenarijam-633413

http://www.diena.lv/papildinata-krumane-lidzekli-aizpluda-no-vairakam-bankam-no-swedbank-tikpat-cik-no-parex-692053

http://www.diena.lv/papildinata-eksperti-par-oktobra-inflaciju-636373

Šodienas maldināšanas piemēri virmo katrā avīzē un interneta portālā.

Ja mēs gribam, lai mums nebūtu tik sāpīgi jācieš no finanšu krīzēm nākotnē, tad medijiem vajadzētu apšaubīt katru teikumu, kuru deklarē banku darbinieki vai kādi cita ar finanšu institūcijās tieši/netieši saistīti cilvēki. Komentētāju un ekspertu statusā medijos vajadzētu izmantot no bankām neatkarīgus finanšu ekspertus.

Kur viņi ir?

Kas meklē – tas atrod.

Neatkarīgu komentētāju un ekspertu piesaistīšana šodien ir visu vērā ņemamo mediju problēma ne tikai Latvijā.

Latvijas Krājbankas un Parex krīzei būtu jākļūst par mūsu atskaites punktu. Novilksim svītru, saskaitīsim un atstāsim pagātnē kļūdas kuras nevajadzētu atkārtot (ieskaitot savu kolēģu – žurnālistu apriešanu).

Iespējams, ka biklā godprātība šādi kļūs redzamāka un … pat rentablāka (!) mums visiem.

Dzimtenes mēslu duša. Kā es to tikko saņēmu internetā. Vai tā mums traucē?

2011.gada 9. jūlijs

Nebiju iedomājusies, ka mana pieticīgā uzstāšanās LVT Panorāmā vakar izsauks tādu priekšvēlēšanu tuksneša vētru. 🙂

Kolēģi no Latvijas Televīzijas Ziņu dienesta atbrauca, nostatīja mani pie ozola un lūdza (kā PR teorijas un prakses speciālistei) komentēt aktuālo Latvijas Prezidenta Andra Bērziņa amatā stāšanās runu.

Svarīgs brīdis valstij un augstākajai amatpersonai.

Noklausījos un vairākas reizes noskatījos šo uzstāšanos un paudu viedokli televīzijas kamerai, ka runa nebija pietiekoši labi sagatavota un vāji ”izpildīta”.

Normāli. Esmu publicējusi pietiekoši daudz grāmatu par mediju un PR specifiku.

Pēc tam šo interviju nemontētā versijā 🙂 publicēja interneta portāli Apollo un TVnet   un mani kā ziņu nesēju sāka apšaudīt kommentāros ar smago artilēriju un apmētāt ar mēslu dakšām.

Uzbrucēji interneta bija anonīmi, nerunāja par Bērziņa runu un par lietas būtību, bet mēģināja mani nolinčot kā nu mācēja – apsaukājot un ”piešujot” man neesošus grēkus.

Tādu plosīšanos nebiju gaidījusi.

🙂

Mūsu iepriekšējā prezidenta un pašreizējā premjera runu saturs arī neizceļas ar dziļu intelektu un viedu pasaules redzējumu, tāpēc ir pamats aktualizēt publisko personu publisko runu standarta zemo līmeni.

Latvijai tā ir aktuāla tēma.

Taču dabūju pa spārniem es.

Godīgi sakot, tos interneta plosīklas nekad nelasu.

Pārskatu pavirši interneta diskusiju vēmekļus un neiedziļinos.

Tuvinieki un draugi saka – ”nelasi pasūtījuma muļķības”.

Tā arī daru – nelasu.

Tikai kļūst mazliet skumji, ka Latvijā joprojām tā var atļauties – nepamatoti zākāt internetā cilvēkus, kas pasaka ko būtisku.

Jo mērķa centrā negribot esmu trāpījusi.

Citādi reakcija no spļaudītājiem nebūtu tik dramatiska.  

Zinu, ka Latvijā interneta diskusijās tiek piesaistīti apmaksāti ”mēslu metēji’, kas cenšas apmelot un pazemot cilvēkus, kuru viedoklis kādam nepatīk.

Starptautiskajā leksikā tos sauc par ”graša cilvēkiem”  jeb ”šakāļiem” (viņiem maksā par zemiskiem komentāriem) un ja izdodas iegriezt vajātajai personai līdz kaulam – tad viņi saņem trīskāršu prēmiju. Protams, ka KĀDS viņiem maksā.

Viņi dejo par naudu.

Par kāda turīga cilvēka vai cilvēka grupas naudu.

Es nepiederu nedz ” sorosistiem”, nedz ”lemberga stipendiantiem” un mani apliet ar mēslu  spaini politiski ir pagrūti.

Var mēģināt klaušināt par mani baumas par manu darbu Zviedrijā, apgalvot, ka esmu ”izspiegojusi”  emigrantu pensionāru grupiņu (kas viņiem tas būtu par godu, oj!), apsaukāt manas grāmatas, apspļaudīt mani kā personu.

Skumji, bet ziniet …es neapvainojos uz suni, kas rej.

Latvijā ir pietiekoši daudz interneta lietotāju, kas saprot ko nozīmē šie šakāļu vēmekļi manā vizrienā.

Laikam tiek strādāts šajā virzienā, jo nepārprotami, ka ar jaunā Latvijas Prezidenta Andra Bērziņa publisko tēlu neiet tik labi kā  viņa bīdītāji varētu vēlēties.

Lai stutētu Bērziņu viņa PR vērpēji izmanto melnās publiskās attiecības, kas būtībā ir civilizētās valstīs nepieņemama norma.

Andrim Bērziņam nav PR koncepcijas. Viņam nav civilizēta un balta PR stratēģija. To var redzēt un šķiet, ka vai nu viņš nesaprot cik tas ir svarīgi (PSRS laiku priekšstatu palieka), vai arī tie, kas viņu apkalpo šajā jomā ir neprofesionāli.

”Šakāļu” lietojums par to signalizē.

Normālā PR šādus amorālus paņēmienus vairs neizmanto.

Tie ir sitieni boksā zem jostas vietas. Pirmajā brīdī upuris sāpēs saraujas, bet pēc tam no malas to tāpat var redzēt.  Izgāšanās ir neizbēgama.

Eiropas valstu PR jau sen ir atteikusies no ”šakāļu” izmantošanas un pašreizējā praksē to lieto vairs tikai Ķīna un citas ar totalitārismu sirgstošas valstis.

Taču Latvijā šie ķengātāji dzīvo zaļi.

Tuvojas vēlēšanas un viņu pakalpojumus, šķiet, pirks daudzi.

Protams, ka mēs tagad varētu publiski nosodīt šos konkrētos cilvēkus.

Es varu rakstīt iesniegumu un pieprasīt konkrētas IP adreses, jo mani apvaino par noziegumiem, kurus neesmu izdarījusi. Varbūt, ka tā vajadzētu rīkoties, jo tad mēs vismaz vienu žurku baru izsistu no segliem?

Tai pat laikā jākonstatē, ka interneta portāliem vajag maksimāli lielāku apmeklējumu un viņiem jākūda un jārīda. Lai diskusijas mutuļo un asinis šķīst.

Tirgus ekonomika mūsu mediju vidē ir bez ētikas un morāles.

Tas, manuprāt, ir pats būtiskākais – kā lai paskaidro cilvēkiem, ka civilizētu vidi nevar nodrošināt tikai ar likumiem.

Ir vajadzīga arī cieņa un atbildība sabiedrības priekšā.

Ētika un morāle.

Pašatbildība …nevis pašcenzūra par tekstu, kuru es publicēju, vārdu – kuru pasaku.

Ja cienīsim paši sevi – arī citi mums cienīs.

Interneta ”vēmēji” un ”šakāļi” varētu arī Jēzu Kristu iemīt zemē. Vienkārši tāpēc, ka gribas.

Kā šo nejēdzību paisumu apturēt”?

Tauta plūst projām no Latvijas, jo ”te jau nekā nav”.

Varoņu mums nav, gudru cilvēku – nav.

Par savējiem mēs nelepojamies (izņemot sportistus).

Paši apvemjam (rakstot un lasot internetā) un paši…braucam projām…pie gudrākām tautām un valstīm – uz Īriju, Angliju, Norvēģiju.

Spīdolas spēks Latvijai joprojām nav vajadzīgs?

Spīdola nav tikai sieviete. Rainim viņa nozīmēja tautas gara bagātību, intelektu un bija pretstatā Lāčplēša fiziskajām spēkam.

Manuprāt šī tēma aktualizējas tieši tagad.

Nē, es nebēgšu projām.

Vajag lielu spēku, lai vētrā brāztos uz priekšu, bet vajag divkāršu spēku, lai vētrā paliktu uz vietas!

🙂