Slēpošana ”pa špūrīti” Ziemassvētku vakarā. Puteņa jautrība un kautrība

2012. gada 24. decembrī

Ziemassvētku taka, 2012. gada 24. decembrī

Ziemassvētku ceļš

Šodien beidzot Ziemassvētki ir klāt. Kā ilgi gaidīti, tāli ciemiņi.

Lai neiesūnotu svētku rīta mierā, ir jārīkojas oriģināli, aktīvi un enerģiski. Jādodas slēpot.

Jau no paša rīta! Tepat muzejā.

Sacīts – darīts: – mēs strauji sameklējam siltas drēbes un slēpes, lai mestos iekšā Ziemassvētku putenī. Tepat pie Rīgas.

Vispirms augstu mastā tiek uzvilkts lielais karogs pie mājas, pabaroti vietēji putneļi (viņiem arī ziemas saulgrieži!) un Ziemassvētku pārgājiens var sākties.

Visi laimīgi ”piedabūn” pie kājām slēpes. Pēc tam daži divreiz nokrīt (jo luģes slīd uz atpakaļ) un tikai tad slīdsolis gar ezermalu var iet vaļā.

Pirmais pa seju iebliež ledains vējš. Pēc tam zeme ar debesīm saveļas kopā. Plaukstas sāk salt tā kā āliņģī iebāzta līdakas aste. Oj, Jēziņ, cik briesmīgi!

Pie ”Sapņu priedes” ezermalā visi esam izpūsti un sapļaukāti (no vēja, puteņa un sala) kā veci, bezatsperu matrači.

Ienirstot mežā, pazūd vējš. To te nelaiž iekšā. Tāpēc no sejas pazūd ciešanu izteiksme un atgriežas humora sajūta.

Konstatējam, ka mūsu kvartets izskatās kolorīti.

Es (kas slēpoju pirmā) izskatoties pēc Ziemassvētku rūķīša. Turpat līdzās, aiz manis slēpo persona, kas izskatās pēc ”70. gadu fizkultūrieša”, tam seko ”bomzis ar smuku cepurīti galvā” un visbeidzot ”Somu ziemas kara uzbrucējs” (baltā maskēšanās tērpā), kas visu laku slēpo pārāk lēni (it kā būtu jau pārslēpojis pāri visai Somijai un tagad gatavojas nākamajai kaujai).

Ziemassvētku karavāna 2012

Ziemassvētku karavāna 2012

Beidzot kļūst siltāks un barjerskrējiens var sākties.

Muzeja mežsargs ”parādījis klasi”: nikni sacirtis gabalos visu ko vien var nocirst/sacirst/samētāt un turpat  visu arī atstājis. Kaudzēs, grēdās un histēriskās čupās. Pastaigu un slēpošanas entuziastiem par spīti. Tāpēc nākas kāpelēt un lēkāt ar slēpēm. Kolorīti un sarežģīti.

Visbeidzot nokļūstam uz legālās trases un acu priekšā atveras skaudra līča ainava ar nīkulīgajām Juglas ķieģeļskrāpenēm viņpus ūdens klajumam. Uz ezera ledus veči ķer zivis. Pagaidām vēl nav ielūzuši. Pagaidām nav.

Tikmēr mūsu taka tuvojas lieliskajam ”apburtā, ielocītā koka” bīčam. Tepat līdzās jābūt šiltei ”Šeit peldēties ir aizliegts!”, taču puteņa trakumā to nekur nevar saskatīt.

Pie Kurzemes zvejnieku mājām ar mums sasveicinās sērsna.

Špūrīte pazūd. Aizpūsta. Priekšā rēgojas sasalusi zāle ar pārmetumu sejā.

Mūsējais ”bomzis” atrod svaigsniegu un jož tālāk kā pa pūderi, kā ”pa federēm”. Kompānija izjūk uz visām pusēm, jo katrs cenšas pārvarēt sērsnas klajumu kā nu māk.

Es tiepīgi šļūcu pa īgno sērsnu un sarunājos ar pikto, sasalušo zāli (zem ledus). Kādam jāuzņemas arī klapatas šajā lieliskajā saulgriežu dienā. Vai ne?

Jožam tālāk, garām šūpolēm, pamestiem kioskiem, atejām un atvērtiem galvenajiem vārtiem. Kāda būtne tumšajā kroga ēkā dejo mīklainu horeogrāfiju gar logiem.

Var taču svinēt arī tā! Vai ne?

Atpakaļceļš paiet svaigsniegā. Kā pūdercukurā. Slēpojot ”pa atsperēm”.

Cauri meža takām un sniega vērpetēm gaisā. ”Somijas partizāns” atkal velkas. Netiek pa kalnu augšup. Nolemjam atbalstīt, saucot: ”Somi! Somi! Lai dzīvo Somija!”

Somijas ziemas kara partizānis slēpo lēni

Partizānis slepo lēni

Izdodas. Baltajā maskēšanās tērpā un cepurītē tērptā būtne sāk slēpot ātrāk.

Visbeidzot esam galā. Pie finiša lentes.

Kaimiņš Juka pārjautā par špūrīti, nosauc mūs par varoņiem un uzaicina pievakarē ciemos pie Ievas. Viņai arī šovakar svētki – vārda diena!

Nu protams! Lai dzīvo visi Ādami un Ievas, kam šodien vārda diena!

Otrais pārsteigums ierodas Ritas izteiksmē.

Kopā ar piparkūkām un pareizo Latvijas šampanieti.

Pareizais šampānietis

Pareizais šampānietis

Tā. Tagad klājam galdu un gaidām Ziemsvētku vecīti. Drebot nepacietībā par dāvanām.

Oj, jo, cik aizraujoši!

Kauliņi ir mesti!

Viss būs un notiks tieši tā kā to vēlamies!

Mēs visi kopā!

Priecīgus svētkus!

Gaišu Svētvakaru Jums visiem!

Priecīgus svētkus!

Priecīgus svētkus!

Zaļā siļķe avīzē ar kartupeļu kopsaucēju

2012. gada 28. oktobrī

Jugla 28. oktobris 2012

Jugla 28. oktobris 2012

Par šodienas kartupeļu balli Brīvdabas muzejā uzzināju pēdējā brīdī. Pēc lekcijām atlika vairs tikai pāris stundas lai nokļūtu līdz Juglas ezermalai. Daļēji tas arī izdevās. Joņojām ārā no Rīgas. Strauji.

Pie Priedes kroga nokļuvām brīdī, kad folkloristi vēl dejoja, bet saule jau bija zemu un cerība ”uz pagūšanu”- minimāla.

Krogā bija silti. Viņpus telpā cepās kartupeļu pankūkas. Uz mūrīša malas rindiņā gulēja siļķes kā dvīņumāsas.

Kāds apaļīgs, mutīgs vīrs pieprasīja sev ”siļķi avīzē” un es pēkšņi atcerējos savu vecmammu, kas šo delikatesi mēdza cept plītī uz oglēm. Tas bija ļoti sen. Tāpēc garša man ir gandrīz aizmirsusies. Šādu siļķi savulaik cepa uz oglēm tur, kur bija malkas plītis (tad kad tās vēl bija pieejamas). Tagad uz elektriskajām un gāzes plītīm nekas tamlīdzīgs vairs nav iespējams.

Savādi, ka neviens nav piedāvājis izcept ”siļķi avīzē” savā kamīnā.

Nekad, neviens nav piedāvājis.

Pašai arī nav ienācis prātā savīstīt siļķi avīzē un izcept uz oglēm

Kaut vai ugunskurā.

Savādi.

Šodien mutīgais vīrs Priedes krogā man šo seno garšu atgādināja. 

”Krogus meita” skaistos Rucavas svārkus bija nomainījusi ar tik pat košu džemperi un apgalvoja, ka siļķi avīzē varot dabūt. Tā esot maizes krāsnī. Avīzi vajagot pārgriezt ar nazi visā garumā un kartupeļi vēl esot silti.

  • Jūs esat pavēlu, – viņa nopūtās un skatījās man garām. Pa durvīm lauzās iekšā orda ar bērnu ratiņu piekabēm.
  • Tā iznāk. Siļķi un zaļo tēju lūdzu! – es teicu, cerībā, ka mani sadzirdēs.

Sieviete pierakstīja un turpināja skatīties uz durvīm. Pēc tam apņēmīgi šķērsoja telpu un paziņoja mutīgajam kungam – ”lūdzu iedodiet tur tiem cilvēkiem arī – divas zaļās siļķes!” –

Vārdu jēga bija zaudējusi nozīmi. Visi tāpat saprata.

Notiesājām.

Pie viena nokrāsoju ar sadedzinātās avīzes sodrējiem savu balto jaku un mobilo telefonu. Pēc tam palūdzu arī cepto ābolu, kas izskatījās pēc dekorēta kartupeļa.

Tupeņu festivāls tobrīd muzejā jau bija beidzies un tirgotāji kravāja mantas automašīnā. Āra gaiss bija dzestrs jo ziema šodien iestājās nepieklājīgi strauji.

  • Man lūdzu kartupeļus, – palūdzu steidzīgam pārdevējam, kas ņēmās pa automašīnas bagāžnieku un negribīgi palēnināja savas kustības (sarunājoties ar mani atmuguriski).
  • Kādus kartupeļus?
  • Parastos.
  • Ko jūs ar tiem darīsiet?
  • Ēdīšu.
  • Vārīsiet putru?
  • Nē, ēdīšu.
  • Cepsiet?
  • Nē vārīšu.
  • Jūs vārīsiet kartupeļus?! – pārdevējs pēkšņi pagriezās pret mani un izskatījās ļoti pārsteigts. Tad pārjautāja vēlreiz. – Vārīsiet un nevis cepsiet?

Sapratu, ka mani plāni ir ļoti neparasti, taču no ieceres neatkāpos. ”Vārīšu gan!” – tiepīgi atkārtoju. Man pārdeva sešus zilus kartupeļus.

Sals sāka intensīvāk kniebt plaukstās.

Zilo tupeņu un zaļo siļķu balle bija noslēgusies.  Saule laidās lejup un ezers tramdīja gulbjus. Lapu deķis uz takas bija pabiezs un katrs solis čabēja kā vāveres salto.

Vai kāds no jums atceras, kā īsti siļķe jācep?

Vai jātin mitrā avīzē?

Solidaritātes ķēde Baltijai – sestdiena Stokholmā. Brīvdabas muzejā – apdomīgais rudens gadatirgus.

2011. gada 27. augustā

Stokholmas centrā zviedri šodien, plkst. 19.00 pacietīgi veidoja ķēdi Baltijas neatkarības atgūšanas atzīmēšanai. Cieši cits pie cita, viņi stāvēja 10 minūtes no Bervaldhalles līdz tiltam un cītīgi vicina Latvijas, Lietuvas un Igaunijas karodziņus. Šķiet, ka šis notikums ir svarīgāks nekā Baltijas valstu kultūras ministru līdzdalība Baltijas jūras mākslas festivāla atklāšanā, jo atsauc atmiņā 1989. gada augusta notikumus, kad divi miljoni baltiešu bija sadevās rokās, lai apliecinātu pasaules savus centienus pēc brīvības un valstu neatkarības atgūšanas.

Cilvēki, kas šovakar stāv Stokholmā nav organizēti. Lielāka daļa no viņiem ieradušies paši, atsaucoties mediju aicinājuma – piedalīties.

Paradoksāli, taču tas ir izdevies.

Baltijas gads ar to ir iesācies.

Tikmēr Brīvdabas muzejs pie Rīgas rīko savu rudens gadatirgu –  šoreiz mazliet klusinātākos toņos.

Saule cepina kā traka brīdī, kad ierodos notikuma vietā.

Ir dienas vidus. Tā svilst debesu vidū, ka pārcepināta pankūka un visi bēg ēnā.

Vasara ieradusies uz vienu dienu un karsē maksimāli. Oj, ir ko turēt!

Saņemos un dreifēju garām tirgotavu rindai.

Divi skaļruņi dārdina vulgāru dziesmiņu par zemenēm kā seksa simbolu un sieviete pie stūra galdiņa slavina mīklainas grāmatas, kas sakravātas dīvainās grēdās kā konspiratīvi būvmateriāli.

Caurmēra dzintarrotas maksā 7 lati gabalā un nepārliecina nedz aci nedz maciņu.

Tad pēkšņi uzbrāžas ezera vējš, kas ar savu jaudu pārsteidz pat labi ķemmētas tirgotājas (acīmredzot pirmais orkāna Irēne priekšvēstnesis šodien Latvijā) un es pēkšņi ieraugu reti sakarīgu ekspozīciju ar nosaukumu – ” Interesanti un stilīgi suvenīri visai Latvijai”.

Pārdevēja pārliecina kādu ķīnieti angliski par lībiešu karogu.

Viņš izskatās pārsteigts un neticīgi blenž uz kartiņām ar zeķēm.

Taču autore neatkāpjas.

Viņa turpina stāstīt par to ko redz lībiešu varonīgais jūrnieks, atgriežoties mājās no zvejas. Aina ir daiļa un fascinējoša. Es arī gribētu būtu lībiešu varonīgais zvejnieks, kas atgriežas no jūras varoņdarbiem… un tāpēc steidzīgi nopērku piespraudi ar karogu un zeķu kartiņu piedevām.

  • Jūs pati …šito visu?
  • Jā, es pati un Līgatnes papīrs!
  • Kāpēc papīrs?
  • Man vajag papīru kartiņām. Dzimtenes papīru.
  • Līgatne vienīgā palikusi dzīva?
  • Jā, Līgatne vienīgā.
  • Skarbi, – es konstatēju un nopērku kartiņu arī ar cimdiem un vēl vienu piespraudi ar mīlestības apliecinājumiem Latvijai. Pa to laiku atkal atgriezies ķīnietis un neatrod lībiešu karogu. Nekas, brašā jaunkundze viņam tagad stāsta par tautisko brunču malu un  vēl visu ko neiedomājami savādu, kas īsi izsakoties satilpināms jēdzienā – ”saprātīgs un radošs patriotisms”.

🙂

Brienu pa zāli tālāk gar pārdevēju rindām.

Mantas saista mazāk nekā maigā atmosfēra, kuru nespēj nogalināt pat sliktā popmūzikā, kas veļas ārā no skaļruņiem.

Ušakovs nav iztīrījis Juglas ezeru no uzbrūkošo ūdenszāļu ordām un acīm redzot turpina savas priekšvēlēšanu kampaņballes ar uguņošanu.

Ko lai dara, ja Rīgas mērs ir rautu rūķītis?

Līksmojas un svin non-stopp…

Vai ballējoties var uzvarēt gaidāmajās vēlēšanās?

Vai var?

Ekoloģiska katastrofa Rīgas pievārtē viņam ir svešvārds bez skaidrojošās vārdnīcas.

Oj,oj,oj…

Tikmēr debess turpina būt zila un man izdodas atrast kautrīgu jaunkundzi ar paštaisītu saldējumu.

-Vai tas ar rozīnēm ir ruma saldējums?

  • Nē …vienkārši ar rozīnēm.
  • …un tas otrs?
  • Tas ar mājas rabarberiem.
  • Ok, dodiet ar rabarberiem! – saku un redzu, ka neesmu vienīgā maija delikateses piekritēja.

Tālāk viss turpinās kā parasti – saldējums, kafija un gājiens pa meža celiņiem – siltiem un saulainiem kā piparkūkām.

Apsveicu Jūs visus ar superīgu dienu un lielisku pievakari!

Dzeram rozē vīnu un svinam, ka arī zviedri ir sapratuši Baltijas brīvības jēgu.

Tas ir jānosvin!