Stokholmas centrā zviedri šodien, plkst. 19.00 pacietīgi veidoja ķēdi Baltijas neatkarības atgūšanas atzīmēšanai. Cieši cits pie cita, viņi stāvēja 10 minūtes no Bervaldhalles līdz tiltam un cītīgi vicina Latvijas, Lietuvas un Igaunijas karodziņus. Šķiet, ka šis notikums ir svarīgāks nekā Baltijas valstu kultūras ministru līdzdalība Baltijas jūras mākslas festivāla atklāšanā, jo atsauc atmiņā 1989. gada augusta notikumus, kad divi miljoni baltiešu bija sadevās rokās, lai apliecinātu pasaules savus centienus pēc brīvības un valstu neatkarības atgūšanas.

Cilvēki, kas šovakar stāv Stokholmā nav organizēti. Lielāka daļa no viņiem ieradušies paši, atsaucoties mediju aicinājuma – piedalīties.

Paradoksāli, taču tas ir izdevies.

Baltijas gads ar to ir iesācies.

Tikmēr Brīvdabas muzejs pie Rīgas rīko savu rudens gadatirgu –  šoreiz mazliet klusinātākos toņos.

Saule cepina kā traka brīdī, kad ierodos notikuma vietā.

Ir dienas vidus. Tā svilst debesu vidū, ka pārcepināta pankūka un visi bēg ēnā.

Vasara ieradusies uz vienu dienu un karsē maksimāli. Oj, ir ko turēt!

Saņemos un dreifēju garām tirgotavu rindai.

Divi skaļruņi dārdina vulgāru dziesmiņu par zemenēm kā seksa simbolu un sieviete pie stūra galdiņa slavina mīklainas grāmatas, kas sakravātas dīvainās grēdās kā konspiratīvi būvmateriāli.

Caurmēra dzintarrotas maksā 7 lati gabalā un nepārliecina nedz aci nedz maciņu.

Tad pēkšņi uzbrāžas ezera vējš, kas ar savu jaudu pārsteidz pat labi ķemmētas tirgotājas (acīmredzot pirmais orkāna Irēne priekšvēstnesis šodien Latvijā) un es pēkšņi ieraugu reti sakarīgu ekspozīciju ar nosaukumu – ” Interesanti un stilīgi suvenīri visai Latvijai”.

Pārdevēja pārliecina kādu ķīnieti angliski par lībiešu karogu.

Viņš izskatās pārsteigts un neticīgi blenž uz kartiņām ar zeķēm.

Taču autore neatkāpjas.

Viņa turpina stāstīt par to ko redz lībiešu varonīgais jūrnieks, atgriežoties mājās no zvejas. Aina ir daiļa un fascinējoša. Es arī gribētu būtu lībiešu varonīgais zvejnieks, kas atgriežas no jūras varoņdarbiem… un tāpēc steidzīgi nopērku piespraudi ar karogu un zeķu kartiņu piedevām.

• Jūs pati …šito visu?
• Jā, es pati un Līgatnes papīrs!
• Kāpēc papīrs?
• Man vajag papīru kartiņām. Dzimtenes papīru.
• Līgatne vienīgā palikusi dzīva?
• Jā, Līgatne vienīgā.
• Skarbi, – es konstatēju un nopērku kartiņu arī ar cimdiem un vēl vienu piespraudi ar mīlestības apliecinājumiem Latvijai. Pa to laiku atkal atgriezies ķīnietis un neatrod lībiešu karogu. Nekas, brašā jaunkundze viņam tagad stāsta par tautisko brunču malu un  vēl visu ko neiedomājami savādu, kas īsi izsakoties satilpināms jēdzienā – ”saprātīgs un radošs patriotisms”.

🙂

Brienu pa zāli tālāk gar pārdevēju rindām.

Mantas saista mazāk nekā maigā atmosfēra, kuru nespēj nogalināt pat sliktā popmūzikā, kas veļas ārā no skaļruņiem.

Ušakovs nav iztīrījis Juglas ezeru no uzbrūkošo ūdenszāļu ordām un acīm redzot turpina savas priekšvēlēšanu kampaņballes ar uguņošanu.

Ko lai dara, ja Rīgas mērs ir rautu rūķītis?

Līksmojas un svin non-stopp…

Vai ballējoties var uzvarēt gaidāmajās vēlēšanās?

Vai var?

Ekoloģiska katastrofa Rīgas pievārtē viņam ir svešvārds bez skaidrojošās vārdnīcas.

Oj,oj,oj…

Tikmēr debess turpina būt zila un man izdodas atrast kautrīgu jaunkundzi ar paštaisītu saldējumu.

-Vai tas ar rozīnēm ir ruma saldējums?

• Nē …vienkārši ar rozīnēm.
• …un tas otrs?
• Tas ar mājas rabarberiem.
• Ok, dodiet ar rabarberiem! – saku un redzu, ka neesmu vienīgā maija delikateses piekritēja.

Tālāk viss turpinās kā parasti – saldējums, kafija un gājiens pa meža celiņiem – siltiem un saulainiem kā piparkūkām.

Apsveicu Jūs visus ar superīgu dienu un lielisku pievakari!

Dzeram rozē vīnu un svinam, ka arī zviedri ir sapratuši Baltijas brīvības jēgu.

Tas ir jānosvin!