Vai reliģija ir traucēklis valstu uzplaukumam un attīstībai?

Speciāli TVNET

Kādā intervijā krievu publicists Vladimirs Pozners uzsvēra, ka visveiksmīgākās valstis pasaulē esot tās, kurās dominē luterticība jeb protestantisms. Seko katoļticīgās valstis un visbeidzot tās, kurās dominē ortodoksā reliģija.  Pēc viņa domām, luterāņu panākumus izskaidro protestantiem raksturīgais darba tikums un morāle, kuras pareizticīgajiem trūkstot (1).

Sākumā šis apgalvojums šķita savāds, taču, aplūkojot dažādu valstu labklājības standartu, nācās Poznera secinājumam piekrist. Starp citu, šis jautājums tiek pētīts arī zinātniski. Pētnieki analizē, vai sekulāras valstis mēdz būt bagātākas par reliģiozajām. Vai tās spēj nodrošināt saviem iedzīvotājiem augstāku labklājības līmeni nekā valstis ar izteikti reliģiozu sabiedrību? Šādi pētījumi eksistē. Taču uz šiem jautājumiem nav viegli īsi un kodolīgi atbildēt, jo tie ietilpina sevī sarežģītu kognitīvo un sociālo faktoru savijumu, kuru atmudžināt un sistematizēt nav vienkāršs uzdevums.

Taču pētnieki neatkāpjas un vēlas noskaidrot,  kurš moderno valstu uzplaukumā pagājušajā gadsimtā bija pirmais dzinējspēks – sekulārā „vista“ vai ekonomistu „ola“. Pēdējie pētījumi šajā jomā (2) pierāda, ka 20. gadsimtā sekularizācija (sabiedrības atbrīvošanās no baznīcas ietekmes) faktiski esot apsteigusi ekonomikas enerģētismu, nodrošinot valsts kā sekulāras kopienas uzplaukumu. Tātad atbrīvošanās no iedzīvotāju masveida reliģiozitātes esot bijis pirmais sabiedrības (un valsts) materiālās labklājības uzplaukuma priekšnosacījums. Pavērosim, kā pētnieki pie šāda secinājuma ir nonākuši un vai vispārinājumi te vispār ir iespējami.

Pasaules nabadzīgāko nāciju reliģiozitāte

Pētījuma gaitā tika veiktas apjomīgas aptaujas 114 valstīs. Rezultāts rādīja, ka reliģijai ir milzīga ietekme uz ikdienas dzīvi. Apmēram 84% planētas iedzīvotāju apstiprināja, ka ticība Dievam, Allaham vai svētajiem ir ļoti svarīga viņu dzīves sastāvdaļa. Šis rādītājs pēdējo 10 gadu laikā ir gandrīz nemainīgs. Taču 10 valstīs 98% iedzīvotāju pārliecība par ticības obligāto klātbūtni ikdienas dzīvē ir pat pieaugusi, sasniedzot veselus 99%! To skaitā ir gandrīz visi iedzīvotāji Bangladešā (99%), Nigērā (99%), Jemenā (99%), Indonēzijā (99%), Malāvijā (99%), Šrilankā (99%), Somālijā (99%), Džibutijā (98%), Mauritānijā (98%) un Burundi (98%) (3). Šīs valstis ir trūcīgas, taču sabiedrība – ļoti reliģioza. Vai ir kāda saistība sabiedrības reliģiozitātei ar materiālo pārticību? Vai lielākā daļa Āzijas, Āfrikas, Latīņamerikas valstu cieš no labklājības deficīta tieši ticības klātesamības dēļ? Šāds bija zinātnieku jautājums, darbu sākot. Izklausās izaicinoši, taču paraudzīsimies ko tad viņiem izdevās noskaidrot.

Vistrūcīgākās valstis pasaulē (kurās IKP uz katru iedzīvotāju zem 2000 $) ir tās, kurās vismaz 95% iedzīvotāju apstiprina dziļu reliģiozitāti. Visbagātākās pasaules valstis (IPK uz katru iedzīvotāju virs 25 000$) ir tās, kurās mazāk par pusi (vidēji tikai 47%) atzīst sevi par ticīgiem cilvēkiem. Paskatīsimies, kā veidojas šī proporcija. 114 valstīs, katrā 1000 iedzīvotājiem tika uzdots šāds jautājums: „Vai reliģijai ir nozīmīga loma jūsu ikdienas dzīvē?” Atbildes bija šādas.

Valstis ar IKP uz vienu iedzīvotāju:

                                      Jā                                                  Nē

0 – 2000 $                       95%                                                5%

2000 – 5000 $                  92%                                                7%

5000 -12 500 $                 82%                                                17%

12 500 -25 000 $              70%                                                 28%

25 500 un vairāk              47%                                                 52%

Tendence ir uzkrītoša, taču jārēķinās arī ar izņēmumiem: Amerikas Savienotās Valstis, Itālija, Grieķija, Singapūra un naftas lielvalstis Tuvējos Austrumos. Te reliģijas ietekmei uz sabiedrību joprojām ir liels spēks un pārticība – pietiekoši augsta. Mēdz teikt, ka izņēmums parasti apstiprina likumu. Pārējās valstīs, kurās iedzīvotāju labklājības līmenis ir salīdzinoši augsts, atkal ir konstatējama zema un krītoša ticīgo un reliģiozo iedzīvotāju daļa, kas šodien ir apmēram vidēji 34%.

Šajās valstīs labklājības standarts ir virs 25 500 $ (IKP uz katru iedzīvotāju). Uz to pašu jautājumu: „Vai reliģijai ir nozīmīga loma jūsu ikdienas dzīvē?” (4)  šeit atbildēja pārtikušo valstu iedzīvotāji. Atbildes bija “jā”, taču ar daudz zemāku atbalsta procentu.

Igaunija                 16%

Zviedrija                17%

Dānija                   19%

Japāna                   24%

Honkonga             24%

Lielbritānija            27%

Vjetnama               30%

Francija                 30%

Krievija                 34%

Baltkrievija            34%

Neticīgo pārticība?

Kāpēc ir izveidojusies situācija, kurā pasaules nabadzīgākās valstis ir visreliģiozākās, bet turīgās – mazāk reliģiozas? Atbildes uz šo jautājumu varētu būt dažādas. Piemēram, eksistē teorija, kas apgalvo, ka reliģijai esot ļoti lietišķa un funkcionāla vadības loma sabiedrībās, kurās nepietiek naudas un labklājības ikdienas vajadzībām. Tur ticība palīdzot iedzīvotājiem pārvarēt ikdienas grūtības un problēmas, kas rodoties naudas trūkuma dēļ. Tā sakot – valsts politiskā vara piedāvā ticību kā plāksteri izsalkušajiem.  Šo pieeju apstiprina arī aptaujas, kas analizēja saistību starp reliģiozitātes ietekmi uz cilvēku iekšējo emocionālo stāvokli. Trūcīgajās mūsu planētas valstīs šis efekts bija spēcīgāk izteikts nekā pārtikušajās. (5)

Noskaidrojās, ka trūcīgajās valstīs reliģija palīdzēja iedzīvotājiem pozitīvāk skatīties uz savu dzīvi un optimistiskāk vērtēt savu skarbo ikdienu. Piemēram, uz jautājumu „Vai jums vakar nācās piedzīvot šādas sajūtas un ciest no tām?” atbildēja divu dažādas pārticības valstu iedzīvotāji. Augsta materiālā standarta valstīs iedzīvotāji vairāk bauda, jūt mazāk stresa. Trūcīgie un ticīgie ir stipri depresīvāki, sarūgtinātāki un dusmīgāki, taču tiecas pārvarēt ikdienas likstas ar ticības spēku.

 

 

 

Pētnieki secināja, ka turīgajās valstīs iedzīvotājiem nav tik bieži un sistemātiski jātiecas pie reliģijas pēc mierinājuma, kā tas novērojams mazāk pārtikušajās valstīs. Tur reliģija palīdz izveidot sociālos kontaktus, kas jaunattīstības valstu iedzīvotājiem ir īpaši svarīgs apstāklis. Kopības formas ir nepieciešamas, un tieši baznīca ir tā, kas šo nišu iedzīvotājiem piedāvā. Jo sliktāki ir apstākļi, jo svarīgākās ir šīs reliģiskās saziņas formas, kopīgas tradīcijas un „sociāla drošība“, kuru ticības kopienas piedāvā valsts iniciatīvas vietā. Īpaši svarīgi tas ir krīzes vai politisku apvērsumu situācijās. Valstīs, kurās reliģiozitāte ir norma un to akceptē vairākums, novērojams augstāks dzīves un emocionālo izpausmju novērtējums nekā sabiedrībās, kurās ticības jautājumi ir sekundāri un mazāk svarīgi vairumam. Tas nozīmē, ka izteikti reliģiozas sabiedrības ir vieglāk politiski pārvaldāmas arī bez akūtajiem labklājības uzlabošanas pasākumiem. Šo efektu varēja novērot trūcīgāko Āfrikas valstu salīdzinošo aptauju rezultātos. Te lieliski novērojams apstāklis, ka ticīgie smagos ekonomiskos apstākļos jūtas labāk nekā neticīgie. Sarežģītās situācijās ticīgie jūtas labāk nekā neticīgie: Ugandā (65% : 40%), Etiopijā (59% : 35%), Burkinafaso (58% : 31%). Šajās kultūrās ticības pasākumi veido nacionālās kultūras kodolu, pastāv tolerance pret citām ticībām (neviena no šīm valstīm nav reliģiski homogēna), valdība neiesaistās reliģijas aktivitātēs. Salīdzinošie rezultāti pierādīja, ka reliģijas loma sabiedrības dzīvē ir noteicoša trūcīgākajās pasaules valstīs: Afganistānā, Bangladešā, Beninā, Burkinafaso, Burundi, Centrālāfrikas Republikā, Čadā, Kongo, Etiopijā, Ganā, Gvinejā, Haiti, Kenijā, Kosovā, Libērijā, Madagaskarā, Malāvijā, Mali, Mauritānijā, Mozambikā, Birmā (Mjanmā), Nepālā, Nigērijā, Ruandā, Senegālā, Sjerraleonē, Tadžikistānā, Tanzānijā, Togo, Ugandā, Zambijā, Zimbabvē.

Pretējs process novērojams valstīs ar salīdzinoši augstu pārticības standartu: Austrālijā, Austrijā, Beļģijā, Kanādā, Kiprā, Čehijā, Dānijā, Somijā, Francijā, Vācijā, Honkongā, Īrijā, Izraēlā, Singapūrā, Itālijā, Japānā, Kuveitā, Nīderlandē, Jaunzēlandē, Norvēģijā, Slovēnijā, Dienvidkorejā, Zviedrijā, Šveicē, Taivānā, Trinidadā un Tobago, Lielbritānijā un ASV.

Trūcīgajās valstīs vairāk ticīgo iedzīvotāju nekā pārtikušajās 

Tātad, lai noskaidrotu sakarību starp masu reliģiozitāti un trūkumu, amerikāņu pētnieki  iztaujāja ap 1000 pieaugušo iedzīvotāju katrā valstī. Aptaujā tika iekļautas arī Baltijas valstis un Latvija. Visreliģiozākā Baltijas valsts izrādījās Lietuva (42% piešķir ticībai lielu vietu savā ikdienas dzīvē, bet 49%  lietuviešu reliģija ikdienā nenozīmē neko). Tai seko Latvija – 39% : 58% un Igaunija – 16% : 78%.

Igaunija vienīgā no Baltijas pieslejas Skandināvijas valstīm, kurās iedzīvotāju vairākuma attieksme pret reliģiju ir neieinteresēta. Turklāt zemā reliģiozitāte varētu būt viens no faktoriem,  kas sekmējusi Igaunijas kā Baltijas valstu līdera lomu, iekļaujoties Ziemeļeiropas attīstīto valstu topā, kas pasaulē ir slavenas ar visaugstākajiem standartiem daudzās jomās. Tikai 17% zviedru, 19% dāņu, 24% japāņu un 27% britu uzskata reliģiju par svarīgu savas ikdienas sastāvdaļu. Turpretī Bangladešā, Nigērā, Jemenā, Indonēzijā, Jemenā, Malāvijā 99% iedzīvotāju izskata reliģiju par ļoti svarīgu savas dzīves sastāvdaļu.

Kā redzams attēlā, no pētītajām valstīm 1/3 iekļaujas pirmajā grupā (90 – 99% ticīgo iedzīvotāju). Te iekļautas Āzijas un Āfrikas valstis ar zemu vidējo ienākumu (izņemot Saūda Arābiju, Kuveitu un Apvienotos Arābu Emirātus). Otrajā grupā 24 valstis (80 – 89% pārliecinātu ticīgo) no Dienvidamerikas, Āfrikas un galvenokārt Āzijas reģiona postsovjetiskās valstis, Gruziju ieskaitot). Trešajā  (70 -79%) iekļaujas Kostarika, Venecuēla, Bosnija, Maķedonija, Kipra, Polija, Armēnija, Meksika, Kirgīzija, Moldova, Itālija, Grieķija, Melnkalne, Singapūra, Čīle, Horvātija. Ceturtajā (60 – 69%) Argentīna, ASV. Piektajā (50 -59%) Īrija, Serbija, Izraēla, Uzbekija, Azerbaidžāna. Sestajā (40 – 49%) Spānija, Slovēnija, Ukraina, Kazahstāna, Dienvidkoreja, Lietuva, Kanāda, Šveice, Urugvaja, Vācija.  Valstis ar 30% – 39% pārliecinātu ticīgajo ir Latvija, Albānija, Ungārija, Luksemburga, Baltkrievija, Krievija, Francija un Vjetnama.  Mazāk pārliecinātu ticīgo ir Apvienotajā Karalistē (27%), Honkongā (24%) un Japānā (24%).

Vismazāk ticīgo ir Dānijā (19%), Zviedrijā (17%) un Igaunijā (16%). Paradoksāli, ka tieši pēdējās trīs ir valstis, kuru iedzīvotāji ar savu dzimteni ir visvairāk apmierināti, un tieši Dānija pēdējos desmit gadus tiek uzskatīta par valsti, kas reģistrē visapmierinātākos iedzīvotājus. Ja salīdzinām šā saraksta sākuma sešas valstis, kurās neticīgo vai reliģijā neieinteresēto cilvēku praktiski nav (0%), Bangladešu, Nigēru, Jemenu, Indonēziju, Malāviju un Šrilanku, ar ticīgo sarakstu noslēdzošajām valstīm – Igauniju, Zviedriju, Dāniju, Japānu, Honkongu un Lielbritāniju, kurās reliģijā neieinteresēto iedzīvotāju skaits ir 16% -27%), tad redzam tendenci. Proti – trūcīgajās valstīs ir daudz vairāk ticīgo iedzīvotāju nekā pārtikušajās.

Vai reliģija ir traucēklis uzplaukumam?

Scientific Advances pētījums secina, ka tā tas arī esot. Atbrīvošanās no baznīcas ietekmes 20. gadsimtā esot ievadījusi Rietumu pasaules ekonomisko uzplaukumu. Nevis otrādi. Protams, varam strīdēties par secinājumu interpretācijas formu, taču minētā tendence esot uzkrītoši pamanāma.

Franču filozofs Emils Dirkhems (Émile Durkheim) uzskatīja, ka ekonomiskā attīstība bija vispirms un tai sekoja sekularizācija. Pēc viņa domām, reliģija sākumā piedalījās un palīdzēja izglītībā un veselības aprūpē, taču vēlāk, iedzīvotāju dzīves standartam uzlabojoties, to nostūma perifērijā. Makss Vēbers (Maximilian Carl Emil Weber) oponēja un pierādīja, ka reliģiskās pārmaiņas bija pirmās un noteicošās. Protestantu reformācija atbrīvoja produktivitāti no nosacījumu žņaugiem un veicināja ekonomisko attīstību. Tātad strīds par to, kas bija vispirms – ekonomika (6), vai atbrīvošanās no reliģijas (7), vai tomēr abi procesi kopā, turpinās joprojām un galīgu atbildi vēl neviens nav skaidri un gaiši piedāvājis. Taču viens ir skaidrs – šie procesi ir savstarpēji saistīti.

Reliģiozitātes mērījumi ir sarežģīta procedūra. Viens no veidiem ir dažāda vecuma ticīgo un neticīgo cilvēku atbilžu salīdzinājums, kas izveidos sekularizācijas nogriezni. Apkopojot 100 gadu datus, pētniekiem ir izdevies izveidot divus šādus nogriežņus Lielbritānijai un Nigērijai, Čīlei un Filipīnām.  Grafikā redzamā sarkanā līnija norāda sekularizācijas gaitu un zilā – ekonomikas attīstību. Te uzkrītoši redzams, ka sekularizācija norisinās vispirms un tai seko ekonomiskais uzplaukums.

 

 

 

 

 

 

 

 

Tiktāl esam noskaidrojuši, taču uz visiem jautājumiem vēl nav atbildēts. Pastāv bažas, ka sabiedrības attīstību un labklājību nosaka ne tikai nauda un ticība Dievam. Nozīmīgas ir arī cilvēku savstarpējās attiecības un to progress, laikam ritot. Tātad – cilvēktiesību ievērošana, respekts pret citādajiem un viņu tiesībām. Rūpes par līdzpilsoņu garīgo labklājību, uzskatu un viedokļu brīvību. Respektējot otra cilvēka citādību un viedokļa atšķirību, tiek pilnveidots un attīstīts sabiedrības briedums. Iespējams, ka tieši šo tiesību neievērošana un nerespektēšana traucē izteikti reliģiozām sabiedrībām attīstīties.

Var gadīties, ka reliģija nav bremze, bet gan iespēja, ja tā var pieskaņoties laikam un modernizētas sabiedrības prasībām. To savulaik spēja un prata Lutera baznīca, tāpēc Ziemeļvalstis un Lielbritānija šobrīd saglabā vadošās pozīcijas laimīgo valstu spektrā.

Vārda un izteiksmes brīvība atver logu uz pasauli, dod mums tiesības meklēt un saņemt atbildes uz saviem jautājumiem. Ļauj izplatīt informāciju un idejas bez bailēm no valsts vai baznīcas iejaukšanās. Te ikviens pats var izlemt, kā veidot savu dzīvi, kam ticēt un kam nepakļauties.

Iespējams, ka 20. gadsimta valstu labklājības bremze nav bijusi reliģiozitāte, bet gan ticības fundamentālisms. Tas pats fundamentālisms, kuru tagad daudzi tiecas atdzīvināt, izplatīt un tiražēt arī pie mums Latvijā, uzskatot, ka eksistē pareizie morāles un reliģiskās mācības pamati, kas visiem jāievēro un jāpraktizē. Pa šo ceļu var nonākt pie Nigērijas 1965. gada ekonomiskā kritiena vai Jemenas vai Malāvijas dzīves standarta. To nevajadzētu aizmirst.

    •    https://pozneronline.ru/2012/04/1705/

    •    http://advances.sciencemag.org/content/4/7/eaar8680

    •    Gallup, 2009. gada dati.

    •    Gallup, 2009.gada dati

    •    https://news.gallup.com/poll/116449/Religion-Provides-Emotional-Boost-World-Poor.aspx?utm_source=link_newsv9&utm_campaign=item_142727&utm_medium=copy

    •    https://link.springer.com/article/10.1007/s10887-017-9142-2

    •    https://www.nber.org/papers/w19768

Ubago atkal Latvijas vārdā

2012. gada 13. jūnijs
Publiski ubago Latvijas un Igaunijas vārdā

Publiski ubago Latvijas un Igaunijas vārdā

Atkal ”viņi” ir klāt. Aktīvisti, kas izmanto Latvijas vārdu, lai ”uztaisītu biznesu”. 

Forma ir parastā – pie daudzdzīvokļu ēku vai privātmāju durvīm Stokholmā piesprauž paziņojumu ar tekstu, ka ”tad un tad tiks vāktas drēbes cietējiem Latvijā” un precīzi norādījumi, ka šim lietotajam apģērbam jābūt tīri izmazgātam, glīti izgludinātam, labi salocītam un ievietotam plastmasas maisos.

Aktīvisti to visu savāks un nosūtīs dāvināšanai un Latviju.

Jā, šāds teksts pagājušajā nedēļā atkal bija pielīmēts ar sliktu līmlenti pie manas mājas durvju stikla.

Savākšana bija paredzēt šorīt plkst. 08.00 no rīta. 

Gaidīju savācējus, jo biju pārliecināta, ka tie ir atkal kārtējie blēži.

Tie paši, ka izmanto zviedru līdzjūtību pret Latvijas ekonomiskajām problēmām, lai paši nopelnītu.

Pirms vairākiem gadiem šāda veida lapiņas jūnijā parādījās regulāri un ”savācēji solīja nogādāt zviedru lietotos apģērbus, apavus un somas uz Latvijas vistrūcīgāko pilsētu – Jūrmalu.” 🙂

Toreiz Zviedrijas TV ziņu dienestam izdevās izsekot šos ”Jūrmalas draugus” ar slēpto kameru, fiksējot kurp viņi ved ievākto ”ražu”.

Izrādījās, ka ”labdari” veda ”Jūrmalas vārdā” savāktos lietotos zviedru apģērbus uz Poliju pārdošanai.

Pēc atmaskojuma (pāris gadus) ”viņu”  zīmītes vairs neuzdīga.

Taču pagājušajā nedēļā aģitācijas lapiņas parādījās atkal.

Bez norādes par to, kas ”savācēji īsti ir”. Vienīgais pievienotais mobilais telefons (jautājumiem!) vienmēr nebija pieejams.

Jautrākais, ka šogad drēbju vākšanas mērķis jau bija arī Igaunija.

Tātad – Latvija un Igaunija.

🙂

Mēs varam minēt, kas ir šie aktīvisti, kas izmanto Latvijas vārdu ”lai uzvārītos”.

Taču pazemojoši tas ir.

Nofotografēt ”viņus”  šoreiz neizdevās, jo zviedri šim aicinājumam nebija noticējuši un ”lietoto apģērbu maisi” atstāti pie ēku durvīm šorīt …nekur…nebija…

Labi, ka tā.

 

Tallinas bezmaksas sabiedriskais transports. Izaicinājums visiem?

2012. gada 22. aprīlis

Stokholmas metro

Ziņa par to, ka Tallina gatavojas ieviest bezmaksas sabiedrisko transportu, ir satricinājusi stokholmiešus.

Ar šo iniciatīvu Igaunijas galvaspilsēta kļūs par pirmo valsti Eiropā, kas ievieš braukšanu bez biļetēm tramvajos, trolejbusos un autobusos.

Zviedru mediji ar skaudību un skumjām konstatē, ka ”Stokholmai nekas tāds pagaidām nespīd”.

Pagaidām draud aizvien dārgākas transporta biļetes.

Lai gan…visi būtu sajūsmā, ja arī šeit ieviestu ar nodokļiem finansētu bezmaksas sabiedrisko transportu.

Populārā organizācija www.planka.nu pagaidām nav panākusi redzamus rezultātus cīņā ar galvaspilsētas birokrātiem.

Mūsu biļetes un kartiņas kļūst aizvien dārgākas.

Laikam vienīgais, kas atliek ir velosipēds.

Savādi, ka dārgās sabiedriskā transporta biļetes rada priekšnosacījumus privātajiem braucamajiem. Tie, savukārt, bojā galvaspilsētas gaisu ar savām izplūdes gāzēm un masīvajiem korpusiem, kas Rīgā pat mēģina gulties uz gājēju ietvēm.

Nedz Rīga nedz Stokholma nav piemērotas privāto automašīnu paisumam.

Sabiedriskā transporta biļešu palētināšana palīdzētu gan videi, gan pilsētnieku veselībai, jo mēs atstātu braucamos pie pilsētas robežas un tālāk ceļotu bezmaksas tramvajā.

Igauņi ir gudrāki.

Jau atkal viņi…ir gudrāki par mums…

Stokholmas velosipēdi

Stokholmas velosipēdi

Solidaritātes ķēde Baltijai – sestdiena Stokholmā. Brīvdabas muzejā – apdomīgais rudens gadatirgus.

2011. gada 27. augustā

Stokholmas centrā zviedri šodien, plkst. 19.00 pacietīgi veidoja ķēdi Baltijas neatkarības atgūšanas atzīmēšanai. Cieši cits pie cita, viņi stāvēja 10 minūtes no Bervaldhalles līdz tiltam un cītīgi vicina Latvijas, Lietuvas un Igaunijas karodziņus. Šķiet, ka šis notikums ir svarīgāks nekā Baltijas valstu kultūras ministru līdzdalība Baltijas jūras mākslas festivāla atklāšanā, jo atsauc atmiņā 1989. gada augusta notikumus, kad divi miljoni baltiešu bija sadevās rokās, lai apliecinātu pasaules savus centienus pēc brīvības un valstu neatkarības atgūšanas.

Cilvēki, kas šovakar stāv Stokholmā nav organizēti. Lielāka daļa no viņiem ieradušies paši, atsaucoties mediju aicinājuma – piedalīties.

Paradoksāli, taču tas ir izdevies.

Baltijas gads ar to ir iesācies.

Tikmēr Brīvdabas muzejs pie Rīgas rīko savu rudens gadatirgu –  šoreiz mazliet klusinātākos toņos.

Saule cepina kā traka brīdī, kad ierodos notikuma vietā.

Ir dienas vidus. Tā svilst debesu vidū, ka pārcepināta pankūka un visi bēg ēnā.

Vasara ieradusies uz vienu dienu un karsē maksimāli. Oj, ir ko turēt!

Saņemos un dreifēju garām tirgotavu rindai.

Divi skaļruņi dārdina vulgāru dziesmiņu par zemenēm kā seksa simbolu un sieviete pie stūra galdiņa slavina mīklainas grāmatas, kas sakravātas dīvainās grēdās kā konspiratīvi būvmateriāli.

Caurmēra dzintarrotas maksā 7 lati gabalā un nepārliecina nedz aci nedz maciņu.

Tad pēkšņi uzbrāžas ezera vējš, kas ar savu jaudu pārsteidz pat labi ķemmētas tirgotājas (acīmredzot pirmais orkāna Irēne priekšvēstnesis šodien Latvijā) un es pēkšņi ieraugu reti sakarīgu ekspozīciju ar nosaukumu – ” Interesanti un stilīgi suvenīri visai Latvijai”.

Pārdevēja pārliecina kādu ķīnieti angliski par lībiešu karogu.

Viņš izskatās pārsteigts un neticīgi blenž uz kartiņām ar zeķēm.

Taču autore neatkāpjas.

Viņa turpina stāstīt par to ko redz lībiešu varonīgais jūrnieks, atgriežoties mājās no zvejas. Aina ir daiļa un fascinējoša. Es arī gribētu būtu lībiešu varonīgais zvejnieks, kas atgriežas no jūras varoņdarbiem… un tāpēc steidzīgi nopērku piespraudi ar karogu un zeķu kartiņu piedevām.

  • Jūs pati …šito visu?
  • Jā, es pati un Līgatnes papīrs!
  • Kāpēc papīrs?
  • Man vajag papīru kartiņām. Dzimtenes papīru.
  • Līgatne vienīgā palikusi dzīva?
  • Jā, Līgatne vienīgā.
  • Skarbi, – es konstatēju un nopērku kartiņu arī ar cimdiem un vēl vienu piespraudi ar mīlestības apliecinājumiem Latvijai. Pa to laiku atkal atgriezies ķīnietis un neatrod lībiešu karogu. Nekas, brašā jaunkundze viņam tagad stāsta par tautisko brunču malu un  vēl visu ko neiedomājami savādu, kas īsi izsakoties satilpināms jēdzienā – ”saprātīgs un radošs patriotisms”.

🙂

Brienu pa zāli tālāk gar pārdevēju rindām.

Mantas saista mazāk nekā maigā atmosfēra, kuru nespēj nogalināt pat sliktā popmūzikā, kas veļas ārā no skaļruņiem.

Ušakovs nav iztīrījis Juglas ezeru no uzbrūkošo ūdenszāļu ordām un acīm redzot turpina savas priekšvēlēšanu kampaņballes ar uguņošanu.

Ko lai dara, ja Rīgas mērs ir rautu rūķītis?

Līksmojas un svin non-stopp…

Vai ballējoties var uzvarēt gaidāmajās vēlēšanās?

Vai var?

Ekoloģiska katastrofa Rīgas pievārtē viņam ir svešvārds bez skaidrojošās vārdnīcas.

Oj,oj,oj…

Tikmēr debess turpina būt zila un man izdodas atrast kautrīgu jaunkundzi ar paštaisītu saldējumu.

-Vai tas ar rozīnēm ir ruma saldējums?

  • Nē …vienkārši ar rozīnēm.
  • …un tas otrs?
  • Tas ar mājas rabarberiem.
  • Ok, dodiet ar rabarberiem! – saku un redzu, ka neesmu vienīgā maija delikateses piekritēja.

Tālāk viss turpinās kā parasti – saldējums, kafija un gājiens pa meža celiņiem – siltiem un saulainiem kā piparkūkām.

Apsveicu Jūs visus ar superīgu dienu un lielisku pievakari!

Dzeram rozē vīnu un svinam, ka arī zviedri ir sapratuši Baltijas brīvības jēgu.

Tas ir jānosvin!