Category Archives: Mūzikas kritika

#Shooting in #LasVegas ieved mūs terora un baiļu ledus laikmetā

Posted on by
1

Ekrānšāviņš, Twitter

No datora blakus skan automāta kārta. “Ložmetēja” skaņa. Sekvences atkārtojas no jauna, no jauna, no jauna.  Kliedzieni un satraukti saucieni fonā. Raustītā filmā, var redzēt rīta notikumus Lasvegasā. Filmu “palaiž” no jauna, no jauna, cenšoties saprast ,kāpēc 64 gadus vecs amerikānis no 32. stāva loga šāva ar automātisko ieroci uz koncerta pūli debesskrāpja pakājē. Katrs šāviens var nozīmēt apdzēstu dzīvību. “Tur guļ cilvēki. Nogalinātie!  – kliedz sieviete un netic saviem vārdiem.  Jau atkal šauj nevainīgus jauniešus un koncerta apmeklētājus. Šoreiz amerikāņu izklaides industrijas centrā.

Automāta zalve sprakšķ kā zāles pļāvējs. Tur tālu  – kadra vidū mirst cilvēki. Krītot kā zāles stiebri pēc asmens pieskāriena. Tik vienkārši nejēdzīga šī nāve cilvēkiem, kas nav pelnījuši pazust no mūsu vidus kā sliktā filmā. Masu izklaides galvaspilsētas centrā. Tuksneša vidū.  

Nav izslēgts, ka šie koncertu šāvēji ar laiku panāks tukšas ielas un neapmeklētus masu pasākumus arī pie mums. Tas notiks tikai tad, ja apšaušana koncertos turpināsies ģeometriskā progresijā tā, kā tas noticis līdz šim. Nāksies slēgt koncertzāles, estrādes, stadionus, masu deju, dziesmu svētku pasākumus un sacensību vietas. Salīdīsim pa alām un nekustēsimies, lai terorists mūs neierauga. Izliksimies par beigtiem. Kā hameleoni.

Liberālās atvērtības laiks ar šo būs beidzies. Brīvās, atvērtās pasaules atslēga tiks nolauzta un aizmesta.

Būsim atgriezušies terora un baiļu ledus laikmetā.

Jā, tieši to “viņi” tiecas panākt.  Sabaidīt, lai mūsu publiskajā telpā cilvēku vairs nebūtu. Lai katrs sēdētu savā mājā, ieslēdzies aiz ķēdēm un drošības bultām. Apbruņojies līdz zobiem un nobaidījies ne pa jokam.

Tā viņi vēlas. Tāpēc atvērta publiskā telpa tiek apkarota vispirms. Ar dažādu ieroču palīdzību. Smagās automašīnas un automātiskos ieročus ieskaitot.

Islāma valsts jau atkal it kā esot uzņēmusies “atbildību” arī par šo terora aktu. Pēc brīža mediji šo “atzīšanos” atsauc. Jautājumi tomēr paliek atklāti: “Kapēc?” & “Kā to iespējams izbeigt?”.  Atbildes pagaidām nav.

Pagaidām esam spiesti noskatīties lielāko šādu nelaimi Amerikas Savienoto Valstu vēsturē. Diemžēl nav izslēgts, ka kāds pārliecināts islāmīsts nemēģinās šo “varoņdarbu” apsteigt un mēs turpināsim aizstāvēties pret neredzamo ienaidnieku bez stratēģijas un taktikas. Fronte pagaidām pieder viņiem.

Uzbrukums ar automātisko ieroci kantrīmūzikas festivālam The Strip Lasvegasā ir pagaidām traģiskākā un apjomīgākā masu apšaušana ASV vēsturē. Tramps savu līdzjūtību izteica ar nokavēšanos, mēs pārējie – tāpat. Neticas, ka šodien atkal noticis tieši tas no kā visi baidāmies. No masu apšaušanas akcijām. No terorisma viļņa, kas sistemātiski mēģina noslīcināt mūsu civilizēto pasauli, pārvēršot to par iebaidītu, bruņotu grupējumu kaujas bastionu. Līdz šim ironizējām par atpalikušām Āfrikas valstīm, kuru “centrālajā ciemā” noteicējs ir puika ar kalašņikovu rokās. Tagad šis ceļš tiek piedāvāts arī mums, ja netiksim galā ar reliģiozo masu slepkavu radošo izdomu. Šajā gadījumā – šaut no 32 stāva ar “automātu” tieši pūlī. Rezultātā 58 nogalināto un ap 500 ievainoto.

Amerikāņu ieroču lobistu argumenti par to, ka ierocis īpašumā garantē ieroča īpašnieka drošību, ir tagad nodzeltējuši kā rudens lapas. Tie vairs nepārliecina pat maniakālus optimistus.

Pašlaik 406 ievainotie ievietoti slimnīcā un 58 jau miruši. Ināra tepat Rīgā nevar saprast, kāpēc amerikāņi reizēm pamēģina apšaut skolēnus un koncertu klausītājus arī bez teroristu zvaigznes pierē. Es atgādinu, ka Somijā, Norvēģijā arī šādas akcijas nav retums un mums pārējiem nav svarīgi, kā sauc šāvēju un kā vārdā tas rīkojas. Svarīgi, lai šādām avantūras nebūtu turpinātāju.

Visapdraudētākās šodien ir nācijas, kas atļauj šaujamieročus turēt mājās un ērti tos iegādāties. Ieroču lobijs NRA (National Rifle Associacion) turpina sludināt, ka iegādājoties ieroci cilvēks (viņa ģimene un mājā) esot drošībā. Mums liekas, kas tā nav, tāpēc viss turpina notikt pēc teroristu izstrādātā scenārija.

Ekrānšāvņš no Twitter

Revidents un ekonomists Stephen Paddock bija nokārtojis mednieka eksāmenu. Šim 64 gadus vecajam, baltādainajam vīrietim bija par tiesības lidot pat ar mazajām lidmašīnām. Taču kopā ar savu 62 gadus vecos draudzeni no Austrālijas viņš pamēģināja medīt cilvēkus, šaujot tieši no loga. Pūlī iekšā.  Tieši tāpat kā mūsu “mednieki” Latvijā mēdz šaudīt briežus ar dzeloņdrātīm iežogotā aplokā.

Kā jutās tie uz kuriem “mednieks” šāva?

  • Sākumā likās, ka piedalos militārā pasākumā. Šāvieni tarkšķēja kā filmā. Tikai pēc tam ieraudzīju kritušos. Pūlis panikā bēga. Skrēju kā traks 300 metrus līdz žogam. Sargi zibenīgi atrāva vaļā vārtus. Bēgām kā negudri. Aiz muguras tupinājās automāta kārtas kā kara sērijā. Ar kliedzieniem fonā, ” – stāsta aculiecinieks zviedrs Gregers ziemeļvalstu medijiem.

Viņam izdevās aizbēgt. Citiem nē.

Upuru skaits pašlaik turpina pieaug.

Cik gatavi mēs esam šādiem likteņa pagriezieniem?

Šeit uz vietas, Latvijā?  

 

Bugi-blūzs un joikas zviedru Eirovīzijas dziesmu konkursa finālā

Posted on by
Atbildēt

Speciāli TVnet

Vēlu sestdienas vakarā noskaidrojās zviedru 2017. gada Eirovīzijas dziesmu nacionālā konkursa uzvarētājs. Pēc piecu sestdienu garā kauju maratona beidzot uzvarēja televīzijas skatītāju trešās vietas ieguvējs un starptautiskās žūrijas favorīts Robins Bengtsons. Džastina Timberleika stila «I can’t go on» ir stilīgs popmūzikas darbs, kas vairāk piesaistīja ar perfekti konstruēto ekrāna šovu. Protams, pirmkārt palika prātā aizkulišu uvertīra un modernā horeogrāfija uz slīdošajām lentēm, tikai pēc tam tas, ko un kā Robins nodziedāja uz skatuves un ekrānā.

Jāsecina, ka visi 2017. gada pienesumi zviedru atlases mačiem piedāvāja divu veidu ekrāna šova produkciju: vai nu gatavu, profesionālo paketi, kas konstruēta atbilstoši anglosakšu profesionālās popmūzikas pārdošanas standartam, vai arī nedaudz provinciālāku, tradicionālo pieeju, kas pieļauj divus iznākumus – vai nu pilnīgu izgāšanos 95% gadījumu, vai arī uzvaru (5%).

Kristera Bjorkmana* izstrādātā zviedru sabiedriskās televīzijas konveijera lente, no vienas puses, nodrošina nežēlīgu atlasi un profesionālu iesaiņojumu. To pašu, kas ļauj Robina «skrējienu» nostutēt uz Kijevas skatuves, izsaiņot un iedarbināt kā uzgriežamu automašīnu pa ceļam uz uzvaru. Taču no otras puses sāk vīdēt (īpaši šogad) neliels radošs atslābums Bjorkmana režisētās Eirodziesmas eksporta virzienā.

Visi pieci koncerti bija stāvgrūdām pilni ar entuziasma pārpinu publiku, jo zviedriem sava Eirodziesma mēroga un popularitātes ziņā nozīmē to pašu, ko latviešiem dziesmu un deju svētki. Tas labi. Taču izskatījās, ka producentu grupa vairāk aizraujas ar pašmāju koncertu (ceturtdaļfinālu) slīpēšanu un uzvara Kijevā viņiem kļuvusi par sekundāru lietu.

Latviešu publikai, iespējams, nav saprotams, kāpēc festivāla «ģenerālis» izvēlējās sūtīt uz Kijevu tikai trešo televīzijas skatītāju iebalsoto dziesmu (aiz Nano un Viktorijas). Jā, šādi līdz šim festivāla organizētāji nekad nav rīkojušies. Mediji un recenzenti domā, ka iemesls ir ļoti vienkāršs – tā kā visi var nobalsot neskaitāmas reizes (pateicoties bezmaksas aplikācijai), tad skatītāju balsojuma rezultāts veidojas «izplūdis» un iniciatīvu tāpēc pārņem starptautiskās žūrijas viedoklis. Nedomāju, ka šāda pieeja ir taisnīga, taču tā nu tas ir. Ņemot vērā to, ka pārējās dalībvalstis sūtīs uz finālu Kijevā jodelētāju rapu, vokālistu, kas dzied duetu pats ar sevi, Melnkalnes gorillu un vēl pāris «trakos», tad Robina izredzes uz necivilizēta fona var izrādīties daudzsološas. Cerams, ka mūzika tur uzvarēs cirku.

Pirms fināla digitālie mediji un Big-data prognozēja zviedru uzvarētāju pavisam citādi: tur pirmo vietu dalīja mazā Liza Ajaksa (Lisa Ajax) ar Džastina Bībera koncertu uvertīrgrupu FO & O. Daudziem likās, ka uzvaru pievāks Maikla Džeksona stila atdarinātājs Benjamins Ingroso vai Antons Hagmans. Šā gada zviedru finālā iekļuva pavisam 12 dziesmas, no kurām TV skatītāju iecienītākā bija «As I lay me down», kas līdz šim visintensīvāk atskaņota Spotify (3,4 miljonus reižu). Tādējādi Viktorija ir visiecienītākā vokāliste vecuma grupā no 19 līdz 25 gadiem. Ja mēs rēķinātos tikai ar Spotify, tad uzvarētāja būtu Viktorija.

Taču citi signāli vēstīja, ka uzvarētājs šogad Stokholmā varētu būt Robins Bengtsons. Viņam tika dāvināts visvairāk balsu TV balsojuma laikā, un «I can’t go on» tomēr ir viens no visvairāk noklausītākajiem «gabaliem» tajā pašā Spotify. Savādi, ka to maz guglējuši. Taču šie rādītāji nav uzticami un nevar garantēt uzvaru vai apstiprināt noteiktas skatītāju grupas gaumes specifiku. Tas, ka, piemēram, Benjamina Ingroso dziesmu «spotijā» klausījušies visvairāk vecuma grupā 64 un vairāk, liecina (iespējams), ka to darījuši nevis paši abonementa īpašnieki, bet gan viņu bērni, kas mēdz izmantot tēta vai mammas kontu, lai klausītos sev tīkamu mūziku bez maksas.

Trešais digitālās pasaules uzvarētājs Zviedrijā sestdienas pievakarē bija FO&O ar «Gotta thing about you», kas ir visiecienītākā 18 gadus veco klausītāju grupā.

Senjoram Ūvem Tornkvistam ar viņa «Boogieman blues» nekādu uzvaru digitālajā telpā nav. Acīmredzot vecuma dēļ digitālie bērni viņu bija norakstījuši kā neinteresantu. Taču bērnu un pusaudžu attieksme nav kopsaucējs. Sirmā un šarmantā Ūves karjera uz skatuves ir sākusies tālajā 1952.gadā, un šodien mākslinieks atzīmē jau 88. dzimšanas dienu, uztverot uzstāšanos gigantiskajā Friends arēnā ar 50 000 skatītāju zāli kā lielisku savas jubilejas papildinājumu. Viņš dziedāja finālā pēdējais. Izpildīja pats savu 50. gadu «bugi-bugi» orķestra un stilīgu meiču pavadībā. Publika zālē un skatītāji pie televizoriem rausās kājās un enerģiski dejoja Ūvem līdzi. Viņu mīl un ciena joprojām. Ar šo Eirovīzijas fināls Stokholmā ieguva jaunu niansi, jo mūzikai nav vecuma ierobežojumu. Uzslava producentu grupai, kas nesaļima «digtal natives» priekšā un ar šo paplašināja aktīvās popmūzikas robežas.

Noskatoties fināla koncertu Rīgā, pie televizora, testējām arī pašmāju skatītāju gaumi. Mūsu dāmām vislabāk patika sāmu Jons Henriks Fjelgrēns un viņa himniskā dziesma «Pasaule pārpilna ar konfliktiem» (Eatneme gusnie jeenh dåaroeh). Lai gan Henriks pats tikai joikoja (jodelēja) un melodiju «iznesa» dēmoniskā Aninia, iespaids bija gigantisks. Balsis saplūda kā polāro fjellu upes, pat pārceļoties fināla augstajās toņkārtās. Gados jaunajiem rīdziniekiem patika Fo & O «Gotta thing about you», kas izklausījās pazīstama. Grupas maģisms ir pedantiski precīzās kustībās un modernā, superperfektā horeogrāfijā, kas ir gandrīz visu zviedru grupu spēcīgākā puse.

Zviedru iebalsotais favorīts Nano ar savu «Hold on» ir lielisks darbs ne tikai no muzikālā, bet galvenokārt no TV režijas viedokļa. Nano ir bērnunama audzēknis ar vairākiem gadiem cietumā savā īsajā biogrāfijā. Mūzika esot izeja no šīs pasaules posta un nedienām. Koncerta režisors šo dziedātāja atzīšanos realizēja neparastā gaismas tehnikas izmantojumā Nano uzstāšanās laikā, noklājot viņa seju ar tumsas lokiem un uzasinot maskas efektu tuvplānos. Televīzijas operatoru darbs bija precīzs un poētisks, ar spēcīgu makrodetaļu akcentu.

Grafika šoreiz neizcēlās ar īpašiem atklājumiem, bet horeogrāfi un profesionālā deju grupa bija izcili, kā parasti. Raidījuma vadītājus ieskaitot.

Lieliski.

Redzēsim, kā viss izskatīsies 13. maijā Kijevā un kurš būs pirmais un paliks pēdējais Eiropas gražīgās publikas balsojuma rezultātā.

Šajā vietā var noskatīties visu Zviedrijas Eirovīzijas nacionālā konkursa finālu:

LASI CITUR: Melodifestivalen 2017: Final

Atsauce:

  • Kristers Bjorkmans ir zviedru Eirodziesmas producentu grupas vadītājs jeb «ģenerālis». Pats viņš ir kādreizējais šā festivāla dalībnieks (1992).

”Wogan” sindroms Latvijas publikā nav mūsējais jeb Eirovīzija 2016 var sākties

Posted on by
Atbildēt

eurovisonstockholm2

Šovakar gludinām galdautu, bīdam krēslus un kārtojam ziedus vāzē, lai sasaucas ar aiz loga plaukstošajiem ceriņiem. Draugi ieradīsies pēc 20.30, tikmēr pagūšu uzrakstīt viņiem un jums šī gada Eirovīzijas fināla apskatu.

esc1

Live från finalen i Eurovision Song Contest 2016 från Globen 

Stokholma šim festivālam gatavojas ar lielu sajūsmu, tāpat kā mēs saviem dziesmu svētkiem. Jā, tas ir interesanti, ka viena daļa EBU dalībvalstu uztver šo festivālu kā klaunādi, bet citi kā lielisku iespēju un vēl trešie kā modernās mākslas lielisku izpausmi. Zviedri un pārējie skandināvi pieder trešajiem un patiešām priecājas, ka var uzņemt eirodziesmu šogad pie sevis ziedu piebārstītajā Stokholmā. Karaļa parka japāņu ķirši birdina nost pēdējās ziedlapiņas, bet ābeles, plūmes un kastaņi steidz izvērsties cik nu spēj un ceriņi tūliņ uzsprāgs savā krāsu bagātībā. Latvijā ir tieši tāpat. Pie gājēju pārejām monotonā krikšķošā signāla vietā tagad var noklausīties Monsa Zelmerlova pērnā gada uzvarētājdziesmas frāzes. Sabiedriskajā transportā skan arī citas zviedru dziesmas, kas uzvarējušas iepriekšējos eirodziesmas festivālos.

Festivālā arī šogad piedalās Austrālija, kuras skatītāji rūpīgi seko  tiešlaidei pa nakti. Kā novērotāji pieteikušies: Brazīlīja, ASV un Ķīna.  Organizētāji saka, ka tālāk vairs neesot kurp iet, esošās 42 dalībvalstis esot šī festivāla ”sāpju robeža”. Vairāk dalībnieku nedrīkstot ņemt pretī, citādi iznāks ”Vispasaules vīzija”.

Vispār – neskan slikti, vai ne?

Komentējot Lielbritānijas dziesmu pieskāros ”Wogan efektam”, kas ir radis savu izpaudumu arī Latvijā. Tagad ir skaidrs, no kurienes Latvijas kultūras ”elite” iemācījusies raukt degunu Eirovīzijas dziesmu konkursa virzienā un vesela paaudze ir pazudusi šim notikumiem pie Latvijas TV ekrāniem. Komentārs televīzijas raidījumam ir ļoti svarīgs. Vienu un to pašu notikumu var komentēt kā muļķību vai kā ģeniālu atklājumu, viss atkarīgs no komentētāja kompetences un attieksmes. Tas, ka angļu valoda mums daudzās jomās ir atklājumu atslēga, nav noslēpums. Taču bieži nav iespējams ieskaidrot, ka briti tomēr nav visgudrākā nācija pasaulē un ir lietas, kuras arī viņi nesaprot un nav īsti gudri sekot tiem, kas apmaldījušies. Tāpēc mēs šovakar neslēgsim iekšā nedz BBC, nedz Latvijas Televīzijas komentāru un sekosim šim finālām skandināvu skaņu režijā. Labu veiksmi un patīkamu skatīšanos kopā ar mums!

 

  1. Beļģija: Laura Tesoro – ”What’s The Pressure”. Beļgiete sāk pirmā un pagaidām nekā īpaši nav palikusi prātā. Diskomūzikas parodija ar ”duracell-zaķiem” šodienas stilā mūs īpaši neuzrunā. Jauka meitene, bet tas arī viss.

 

  1. Čehija : Gabriela Gunčíková – ”I Stand”. Pēc ilga pātraukuma un iepriekšējās 31. – 40. vietai Eirovīzijas finālos, kas notikuši agrāk, Čehija beidzot piedalās, ir izrāvusies un iekļuvusi finālā. Mazliet pārsteidz tas, ka Karela Gota dzimtene izvēlējusies šim konkursam nopirkt dziesmu no zviedriem. Arī dziesmas uzvedums par 90% atgādina zviedru dziedātājas Vikorijas šovu šī gada eirodziesmas atlasē Stokholmā. Tieši tas pats: lēna balāde, baltā kleitā, kas kalpo kā ekrāns. Nav nekā jauna. Simpātiska meiča, bet diezzin vai līgavas kleita un daiļā āriene palīdzēs čehietei uzrāpties pietiekami augstu Eiropas popmūzikas olimpā. Taču – lai veicas! 🙂

 

  1. Holande :  Douwe Bob – ”Slow Down” – bītlu stilā. Ar pulksteni, kas iet uz atpakaļ. Kaut kāda maģija ir šim nīderlandiešu piegājienam, taču augsprātība un snobisms piešķir nelāgu auru retro tulpei, kas uzziedējusi nedaudz par vēlu. Nezin, vai izdosies. Redzēsim.

 

  1. Azerbaidžāna: Samra – ”Miracle” ir kārtējais zviedru mūzikas, dejas un vokālās mākslas paraugdemonstrējums. Septīto gadu pēc kārtas šī ”naftas valsts” pērk no zviedriem pilnu komplektu, ieskaitot PR pakalpojumus un šādi viņiem izdodas tikt Eirovīzijas augšgalā un pat vienu reizi ir izdevies uzvarēt. Šogad Samra kopē pērnā gada Zelmerlēva uzstāšanos. Zviedru dejotāji ir perfekti, kā parasti. Ja Samra neklakšķinātu pirkstus pa mikrofonu tuvplānos, tad varētu arī skatīties. “Armēņu Bejonce” cenšas, redzēsim vai stress šovakar viņu uz skatves nenogalinās.

 

  1. Ungārija : Freddie – ”Pioneer”. Fredijs esot ļoli gara auguma: 1,93 cm. Dzied kā šamanis, piesitot ritmu ar kreiso kāju un sinhronizējot takti ar otru bungotāju, kas rībina (kā traks) otrā skatuves stūrī. Trīs kora zēni izskatās kā importēti no Dresmana veikala un svilpo strazdu balsis. Jautri, bet tas arī viss.

 

  1. Itālija: Francesca Michielin -”No Degree Of Separation”. Svaigs gurķis uz Eirodziesmas saldumu galda. Klasisks skaņdarbs, korekti izpildīts, modernā stilā. Frančeska ir morāla uzvara, taču diezzin vai uzziedēs kā šī festivāla roze, jo lielās valstis, kas piedalās tikai finālā, parasti zaudē tieši tādēļ, ka nav redzētas iepriekš uz skatuves cīnoties. Lai Itālijai veicas!

 

  1. Izraēla: Hovi Star – ”Made of Stars”. Stilā precīzs, Svarovska kristālu gaismā mirdzoša zilā zvaigzne, zelta lietus un labi niansētas frāzes. Laba balss, taču Hovi mani nokaitināja aizvadītā pusfināla laikā, vicinoties ar karogu raudījuma vadītājiem pa priekšu. Labs kameras darbs, panorāma un grafika korektā statusā. Samēģināts un nevainojami košs.

 

  1. Bulgārija: Poli Genova – ”If Love Was A Crime”. Atkal nopirkuši dziesmu un dejotājus no zviedriem. Labs refrēns un refleksu ritmika patiešām atmaksājas, kaut arī refrēna teksts tiek dziedāts bulgāru valodā. 🙂 Zili pelēkā grafikā atrstrādāta, dziedātāja labi atsaucas kameru acij un spēj pateikt ko ar dziesmu domājusi darīt. Nezin kāpēc viņa paliek atmiņā. Malacis, Poli! Turies!

 

  1. Zviedrija: Franss -”If I Were Sorry”. Mazais Franss no Zviedrijas rietumu krasta dzied klusināti un it kā kautrīgi, bet tieši ar šo manieri apbur publiku. Viņa garie mati un romatiskā pieeja mūzikai ir pusaudža trumpja dūzias arī šajās sacensībās. Mamma no Zviedrijas, tētis no Āfrikas, bet viņa dziesma jau tagad ir radio hīts visā pasaulē. Nedomāju, ka Franss uzvarēs, taču viņa nospiedums Eiropas dzirdīgajā ausī paliks.

 

  1. Vācija: Jamie – Lee – ”Ghost”. Nezinu, kāpēc Vācijai nekad neizdodas parādīt ko labu un sakarīgu. Arī šoreiz atbraukusi meitene, kas ir vai nu Lolita vai Alise Brīnumzemē ar savādu galvas rotu, kas neko neizsaka. Man nav ko teikt, jo Bjorku viņa man nekādi neatgādina. Vienkārši žēl, ka tā. Bēthovena zeme, kas ar Tevi? Saņemies.

 

  1. Francija: Amir – ”J’ai cherché”. Zobu ārsts no Francijas izskatījās ļoti koši videoierakstā, kurš ”dzīvojās” pa mūsu datoriem pirms festivāla. Vasaras atvaļinājuma balāde jeb dzirdes konfekte. Bauda kā no lēta sarkanā vīna un efekts kā vecam, lādzīgam sunim. Dzīvajā viņš ir mazliet nedrošs. Spraunais dzīvīgums no mēģinājumiem izskatās kaut kur nozudis. Daudzi uzskata, ka Francija šogad uzvarēs. Es gan par to neesmu 100% pārliecināta, jo viss būs atkarīgs no tiešraides efektiem, kas mums tiks parādīti šovar. Var izdoties un var iebraukt grāvī.

 

  1. Polija: Michał Szpak – ”Color Of Your Life”. Lielisks fons, par to poļi ir parūpējušies. Gaumīgs dzīves krāsu piedāvājums. Pats dziedātājs ir vampīra, sūra roka dziedātāja un admirāļa – mīma krustojums. Sarkanā frencī ar labu balsi. Man patīk. Kā jums?

 

  1. Austrālija: Dami Im – ”Sound of Silence”. Dienvidkorejieti no Austrālijas uzskata pa šīgada galveno favorīti. Dami izdodas nodziedāt savu dziesmu vokāli labi, sēžot kā lellei uz melna kluča. Balāde un stīvā kleita šķiet gigantiskas (par lielu!) tik mazai, muzikālai meitenei. Taču mūziķe viņa ir un profesionālismu jūt katrā niansē.

 

  1. Kipra : Minus One – ”Alter Ego”. Zviedru mūzika. Solists ar savām caururbjošajām acīm magnetizē TV kameras un šīs acis mūzikai kalpo kā antenas. Ģitāristam zila bārda un režisoram lieliski kopplāni. Labi samēģināts fināls. Var notikt brīnumi! 🙂

 

  1. Serbija: Sanja Vučić ZAA – ”Goodbye (Shelter)”. Serbija nepārsteidza ne ar ko. Skarba balāde, kādu šogad ir daudz. Balkānu ciešanas un vīrietis svārkos. Vēl viena ”Molitva”? Runa šeit ir par ”Stambulas konvenciju” un tāpēc uz skatuves pietrūkst mūsu Tieslietu ministrijas džeku ar brillēm uz deguna, kas varētu lieliski simbolizēt lielākā ļaunuma iemiesojumu. Slāvu balsojums laikam izskaidro šīs dziesmas nokļūšanu līdz finālam.

 

  1. Lietuva: Donny Montell – ”I’ve Been Waiting for This Night”. Labs, vidēji lēns šlāgeris ar puišeļu horeogrāfiju finālā, kas magnetizē ar savu firivolitāti un labo studijas grafiku. Donijs labi skatās kamerā un uzrunā mūs. Ir kontakts ar skatītāju. Malači, lietuvieši – nostrādājuši!  Negaidīti laba uzstāšanās. Zviedru dziesma ir izdevusies arī lietuviešu izpildījumā.

 

  1. Horvātija : Nina Kraljić – ”Lighthouse”. Horvātija žilbina ar kleitu un apņēmību. Dziesma zem ūdens ar kimono kā laivu. Labs studijas apgaismojums un kameras zibina kā lapsenes. 22 vieta?

 

  1. Krievija: Sergejs Lazarevs -”You Are The Only One”. Par Krievijas dziedātāju zviedri ir pārliecināti kā par uzvarētāju, jo Kremlis šoreiz nopircis no zviedriem pilnu paketi : dziesmu, horeogrāfiju, dejotājus, fona vokālistus un PR pakalpojumus. Numurs pieprasa vertikālu rāpšanos, un vienreiz viņam mēģinājumā izdevās novelties no augstumiem. Cerams, ka šovakar uzrāpsies un viss izdosies, taču ”mafīgā” grafika ar spārniem un zibeņiem mani neuzrunā. Dziedātājs pats izskatās noguris no dzīves un rāpšanās. Kaut kas šeit nefunkcionē. Nedomāju, ka uzvarēs. Taču…viss var gadīties.

 

  1. Spānija: Berei – ”Say You!”. Spāniete patīk daudziem. Taču viņas numurs ir maz redzēts un kā jau ”lielajai valstij”, kas nepiedalās atlasē, būs grūti vienā rāvienā iekarot Eiropu. Redzēsim.

 

  1. Latvija : Justs – ”Heartbeat”. Latvijas Justs pusfinālā trakoja pa skauvi un neskatījās uz mums. Aminatas elektroniskā balāde ir stilīga un uzrunājoša. Viss atkarīgs no tā kā Justs izturēsies uz skatuves. Ja turpinās ignorēt mūs skatītājus un raudzīties ar kucena acīm nezināmā virzienā, tad laime var paslīdēt garām. Cerēsim, ka izdosies!:)

 

  1. Ukraina: Jamala – ”1944”. Ukrainiete vālē smagu balādi par Krimas tatāru deportācijām Staļina laikā uz Sibīriju. Vizuāli viens no skaistākajiem skaņdarbiem šogad finālā. Zelta koks fonā ir simbolisks un magnetizējošs. Laba aura un harizma plūst kā strauts no kalna. Skaisti!

 

  1. Malta : Ira Losco – ”Walk On Water”. Atkal zviedru gabals ar Moliju Pētersoni kulisēs. Iet pa ūdeni un kājas paliek sausas kopā ar zviedru balstiem. Marayas Kerry stilā ieturēta dziesma ar vīrieti fonā, kas ripinās pa grīdu kā Lorēnas dziesmā. Viss kaut kur redzēts vai dzirdēts. Dziedātāja ir 4. grūniecības mēnesī un bēbis laikam dzied līdzi. Lai izdodas! 🙂

 

  1. Grūzija: Nika Kocharov & Young Georgian Lolitas – ”Midnight Gold”. Atkal zviedru dziesma, taču gruzīnu izpidījumā. Man tas šķiet ļoti savāds kokteilis – taču noklausāms (kā izrādās). Dziesmas autors ir tas pats, kurš iedeva Lorēnai ”Euphoria”. Tagad Gunarsons startē ar gruzīņiem un Kipru. Lieliska skatuves grafika, īpaši kaleidoskops. Ja nebūtu šī lieliska ekrāna grafika, dziesma neko neizteiktu. Paldies TV!

 

  1. Austrija : ZOË – ”Loin d’ici”. Cukursaldā lelle no Austrijas Zoja dzied franču valodā un izskatās pēc pasaku princeses, kas prot dziedāt. Balss ir lieliska, taču visu sabojā Princeses imidžs. Pelnrušķīte ballē. Princis tā arī neatnāk. Nē, paldies.

 

  1. Lielbritānija: Joe and Jake – ”You’re Not Alone”. Lielbritānijas dziesmu daudzi mēģna traktēt ar gaidāmo jūnija referedumu ”jā” vai ”ne” Eiropas Savienībai. Taču runa šajā gadījumā nav tikai par politiku, bet par pretrunu starp pieņēmumu, ka briti ir ”popmūzikas citadele”, bet kopš 60. gadiem nespēj uzvarēt Eirovīzijas mačos. Viens no iemesliem ir kādreizējā BBC komentētāja Terry Wogan sindroms. No 1971. – 2009. gadam viņš uzsvērti ironiski un sarkastiski kometēja šo gadskārtējo pasākumu Lielbritānijas publikai un panāca sabiedrības ironisku un noraidošo attieksmi pret pašu pasākumu ”kā tādu”. Liekas, ka pēc neatkarības atjaunošanas līdzīgu praksi praktizēja arī Latvijas Televīzija savos komentāros apzināti vai neapzināti norokot Eirovīzijas TV maija festivālu kā lielu muļķību un nekam nevajadzīgu pasākumu, kurā ”nevar uzvarēt” un ”viss balsojums ir tikai politisks”. ”Ja 28 gadus TV komentētājs visiem spēkiem cenšas publikai pierādīt, ka Eirovīzija ”nekas nopietns” nav, tad šāda sēkla tiek iesēta sabiedrības apziņā un nav ko cerēt, ka situāciju varētu strauji mainīt”, – komentēja britu neveiksmju iemeslus zviedru Eirovīzijas ģenerālis Kristers Bjorkmans – ”Voganam izdevās iestāstīt veselai britu paaudzei, ka Eirovīzija ir jautrs, muļķīgs pasākums jeb kičs, kuram nav nekādas jēgas un nozīmes”. Tāpēc britu gabalam lielas izredzes nav. Nedz mājās, nedz Eiropā.

 

  1. Armēnija : Iveta Mukuchyan – ”LoveWave”. Iveta ielīdusi spožā zeķubiksē kā peldkostīmā un ar šo mazliet atgādina puķuvāzi, kurā pērn bija iestūķēta Latvijas Aminata. Bejonces stila dziesma uz spožu hologrammu fona. Labi. Lai paliek.

 

Tā vairāk nav laika.

Uz tikšanos rīt, vērtējot notikušo!

 

 

 

 

 

 

 

 

Ievads flamenko elementārkursā iesācējiem

Posted on by
Atbildēt

2014.gada 26. jūnijs

Flamenco koncerts Granāda 24. jūnijs 2014

Flamenko ir spāņu mākslas forma, kas rod izpausmi dziesmā, mūzikā un dejā. Tās izcelsme ir neskaidra un minējumu šajā virzienā ir daudz. Viena daļa uzskata, ka flamenko dzimtene ir Maroka, Ēģipte vai Grieķija. Vēl citiem šķiet, ka tā radusies Vidusjūras valstīs, bet pārējie uzskata, ka šī mākslas forma ir spāņu romu kultūras noteikta. Flamenko ietver sevī vairākus virzienus: fandango, soleares, zapateado un alegrias, kas ir ļoti atšķirīgi.

Emocionāli ietilpīgi un dramatiski piesātināti. Vienu daļu no tiem izpilda uz skatuves, ikdienā, svētkos, bet solea, piemēram, nereti atskaņo arī bērēs. Flamenko dziedātājs nosaka kārtību un viņa misija ir jūtu un sajūtu, emociju un pārdzīvojuma demonstrējums. To pavada ģitārists vai plaukstu ritms. Ļoti izplatīts ir a capella: plaukstas un deja vai deja + soļu ritms uz klusuma fona.

Flamenko deja mēdz būt ļoti komplicēta un tehniski sarežģīta.

Dejotāja kustības un pozas, ritms un kāju ritms (zapateros) demonstrē sajūtas un emocionālo spriedzi. Kurpes ir flamenko dejotāja pats galvenais instruments, jo pēdas+papēža+purngala piesitieni pret grīdu veido muzikāli atšķirīgu ritmisko zīmējumu un funkcionē kā mūzika. Tāpēc flamenko mēdz dejot ar īpašiem apaviem kājās (kurpēm, zābakiem), kuru papēdis un purngals papildināts ar nagliņām. Plaukstas ar surdīni vai spožumu papildina šos ”instrumentus”. Tātad el cante (dziesma) + el toque (ģitāra) + el baile (deja).

 

Romi esot ieradušies šeit Andalūzijā 15. gadsimtā un sākuši dejot uz ielas.

Šeit – Granādā esot kārts flamenko šūpulis (viena versija), jo tieši te – Alhambras pils pakājē esot pulcējušās dažādas – ļoti atšķirīgas kultūras : mauru, bizantiešu un jūdu. To, starp citu, var just arī šodien. Te flamenko esot nācis pasaulē! 🙂

Nav izslēgts, ka romi sensitīvi uztvēra šos ļoti dažādos Granādas izpaudumus un ietilpināja savā dejā tieši šeit – Adalūzijas sirdī. Kā viņiem izdevās saglabāt šīs dejas un dziesmas cauri gadsimtiem? Tas 100% joprojām nav skaidrs. Ir tikai zināms ”fināla rezultāts”, jo 18. gadsmita sākumā tiek beidzot pierakstītas Andalūzijas čigānu dziesmas un dejas (flamneko variantā) un tas nozīmē, ka tajā brīdī flamenko jau aptvēra praktiski visu Dienvidspānijas reģionu.

Kā radies pats mākslas nosaukums – flamenko? Klīst baumas, ka nosaukuma izgudrotājs esot Kastīlijas karalis Filips (Filips Daiļais, 1478 -1506), kas pielīdzinājis flamenko dejotāju putnam. Tātad – putna deja debesīs ir flamenko. Nu ko? Pieņemam. :)
Faktiski ir jau vienalga vai šī deja cēlusies Indijā (Kadalso vēstules no Marokas 1774) jeb Ziemeļāfrikā, tās ir spēcīga un suverēna deja, kuru var izpildīt solo variantā, grupā vai kā pāra deju. Gan kungi, gan dāmas. Galvenais, ka šī māksla mums ir.

Sieviešu dejā jūtamas orientālas un Ziemeļāfrikas folkloras pieskaņas, turpretī vīriešu deja vairāk manifestē Vidusjūras valstu dramatisko dejas amplitūdu. Neaizmirsīsim arī klasisko spāņu baletu, kas dominē voltās un visa veida flamenko piruetēs. Protams, ka bija jāapiet laiks, lai flamenko kā mākslu ielaistu iekšā smalkajos salonos un atbrīvotu vietu uz solīdajām skatuvēm. Spāņi strauji adoptēja flamenko un pieskaņoja to sava klasiskā baleta tradīcijām. Pirmās profesionālās skolas un skatuves Spānijā attīstījušās Kadifā un Seviļjā no 1765. līdz 1860. gadam. Toreiz flamenko drīkstēja eksistēt vienīgi svētku un svinību gadījumos.

Sākumā flamenko nebija muzikāla pavadījuma. To pirmais ieviesa Julian Arcas, sākot rakstīt mūziku tieši flamenko vajadzībām. Laikā no 1860. – 1919. gadiem sākas strauja flamenko kā mākslas attīstība – gan instrumentāli, gan vokāli gan arī dejas horeogrāfijas pilnveidošanā.

Tagad deja kļūst ļoti pompoza, nedaudz patētiska un atvadās no savas pieticīgās pagātnes laukuma centrā un bruģakmeņiem.

Laikā no 1910 līdz 1955 gadam attīstās tālāk tieši fandango virziens, kuru mēdz saukt arī par ”flamenko operu” un kurā novērojama spēcīga Latīņamerikas ietekme (emigranti to attīstīja tālāk, izceļojot pāri Atlantijas okeānam).

Deja kļūst intelektuāla. Piemēram 1922. gadā intelektuāļu kopa ”Paaudze 27” organizēja Granādā apjomīgas progresīvā flamenko sacensības, lai piesaistītu jaunus spēkus šim unikālam mākslas veidam un attīstītu to tālāk. Flamenko vēsture ir gara un plaša un saistāma ar daudzu ievērojamu izpildītāju vārdiem (Antonio Mairena, Paco de Luca, Manuel Sanlucar u.c.).

Par tiem vairāk vēlāk, ja jūs tas interesēs vienījamo lasītāj!

Tagad sēžot uz Granādas mauru namiņa sliekšņa un skatoties cipresēs, varu teikt, ka ir pienācis laiks plašāk attīstīt šo mākslu arī Latvijā. Šodien šī mākslas forma ir tik plaša, ka spēj piemēroties ne tikai džeza, salsas vai plaukstiņpolkas ienākšanai, bet ir gatava sakrustot savā plašajā zonā visas patiesas mākslas izpausmes, kas stāv pat visai tālu no Andalūzijas stila.

Vakar noskatījos uz Granādas lieiskajā flamenko krodziņa skatuves savu skolotāju Estefaniju (Estefania Martinez) un viņas darbu uzskatuves kopā ar lielisko ģitāras virtuozu Jose Cortes (El Pirata) un dziesminieku Sergio (El Colorado) + dejotāju Adrian Meijas. Pavērojiet arī Jūs! Tagad man jāiet uz flamenko tehnikas 2 stundām pie profesora Raimundo Benitez. Būs smagi un sviedraini pavadīts laiks, bet tas ir to vērts. Pēc tam 2 stundas coreografia pie Estefania Martinez Puyol.

Iesaku!

Jauku dienu!

Eirovīzijas dziesmu konkursa 2014 fināla komentārs draugiem.

Posted on by
Atbildēt

2014. gada 10. maijs

Šovakar ap 22.00 gaidu pie sevis draugus, lai kopīgi noskatītos eirošlāgera fināla translāciju no Kopenhāgenas. Mums izveidojusies šāda tradīcija un arī šogad esam gatavi to atkārtot. Aiz loga ņemas Rīgas lietus, zied mana magnolija un divi strazdi staigā pa izdīgušo zāli.  Klājam galdu, gaidām draugus un zinām, ka vakars būs interesants un spraigs. Būs tie, kas komentēs tērpus, būs tie, kas komentēs kadra kultūru un operatoru un režisora darbu un vēl citi pateiks kaut ko foršu, kas tā vien prasās tikt uzklausīts šajā lieliskajā sestdienas vakarā. Mums priekšā intelektuāli spraigs un jauks vakars.

Lai aktivizētu sarunas, uzrakstīju mazu – jatru komentāru par gaidāmajām pādesmit dziesmām. To šovakar piedāvāju arī Jums, cienījamo lasītāj! Priecāšos saņemt komentārus. Uz tikšanos plkst. 22.00!

Tātad – pirmā dziedās:

1.Ukraina

Marija Jaremčuk. ”Tick tock”
. Sieviete balles tērpā un vāvervīrietis kas skrien kā negudrs. Diemžēl dziesma pašvaka, taču Krimas krīze liek būt laipnākam pret savādo duetu.

2.Baltkrievija

Teo, ”Cheesecake”. 
Puišu grupa, kas kopē britus. ”Siera kūka” atgādina LV ”kūku cepējus” un tāpēc mana sirds mazliet atmaigst pret šiem baltkrieviem, taču tikai – uz īsu brīdi. Citādi viss ekrānā ir nožēlojami triviāli. Kopija, kuru cenšas atdzīvināt kā izžāvētu tauriņu.

3.Azerbaidžāna

Dilara Kazimova. ”Start a fire”. 
Zviedru autoru dziesma (Stefan Örn, Johan Kronlund, Alessandra Günthardt) džeza šlāgerbalāde. Izpildījums īsti nepaceļas augšup, virs mākoņiem. Atkal cirka numurs un sazinturkāda izdarīšanās uz skatuves. Kazimova ir centusies no Azerbaidžānas tikt uz lielo finālu iepriekš jau divas reizes. Tagad tas viņai beidzot ir izdevies, bet efekta nav. Ja nav elektrības, tad lampiņa nespīd. 🙂

4.Islande

Pollapönk, ”No prejudice”. 
Nākamais skolotājs, kurš sācis dziedāt studiju laikā, mācību projekta ietvaros. Varavīksnes tērpi. Ar šo numuru viņi kaitina homofobus un viens no ansambļa dalībniekiem ir Islandes parlamenta deputāts. Uzminiet kurš!

5.Norgvēģija

Carl Espen, ”Silent storm”. 
Carl Espen ir lielisks sargs un vienlaikus arī atslēdznieks. Tāds krietns puisis, kurš visu mūžu sapņojis nokļūt uz skatuves. Šo dziesmu viņam uzrakstīja brālēns. Redz kā brīnums izdevās…sapnis piepildījās. Atslēdznieks stāv uz skatuves un dzied visai Eiropai. Vareni! Fantastiski, vai ne? Carl Espens balss ir tieši tik maiga un glāsmaina, lai nenovestu mūs līdz nervu sabrukuma robežai, kā to prot izdarīt Balkānu taures. Pieticība šoreiz viņa var nepalīdzēt, lai gan tas ir negodīgi vai ne?

6.Rumānija

Paula Seling & Ovi, ”Miracle”. 
Uz skatuves dziesmas autors Ovi, kas pagūst skraidīt, šķobīties, lēkāt, plātīties un pat ar atvēzienu sabučoties ar otru dziedātāju. Šo skūpsta epizodi ”ar elkoni” šodien neciešot visa Kopenhāgemna! Pievērsiet uzmanību šai kretīniskajai bučai, kas ieies Eirovīzijas finālu vēsturē kā briesmīgs pārpratums. Oj, šausmas. Tā iet, ja producents pats tiek uz skatuves un cenšas. Labu gribot var izrakt bedri sev pašam.  Vai Ovi varētu aistāt ar kādu no mūsu LV mūzikas producentiem? AR kuru? Vai būtu labāk? 🙂

7.Armēnija

Aram Mp3, ”Not alone”. Interneta poētismi un histēriska līrika, kā uzrūdzis armēņu konjaks. Grūti noskatīties līdz galam.

8.Melnkalne

Sergej Cetkovic, ”Moj svijet”. 
Melnkalne pirmo reizi tiek līdz finālam un piedāvā šoreiz klasisku balkānu balādi. Visu iztraucē slidotāja, kas atgādina kādreizējo Krievijas ”uzvarētāja” – pagalam nesimpātiskā Dimas Bilanas uzstāšanos, kuram apkārt locījās vijolnieki un slidotāji. Man Sergeja uzstāšanās Kopenhāgenā izskatās pēc “pārdabiskā brīnuma” ekranizācijas TV ekrānā. Kaut kas no planētas Pandora ainavām izslāpuša Sahāras ceļinieka apziņā. Murgs balkānu stilā. Iemalkojam vīnu un sasmaidāmies ar draugiem. Cerams, ka tālāk būs labāk.

9.Polija

Donatan & Cleo, ”My slowianie (we are Slavic)”. 
Dzimteni mēs mīlam dažādi. Vienam tā ir ainava vai jūra vai mamma. Šajā gadījumā – silikona krūtis tuvplānā. Laikam ļoti seksuāli, ja nebūtu tik banāli un klišejiski. Pati dziesma ir vāja, spiedzoša un izpildītāja muzikāli atgādina pati savu bizi, kas līdzinās cieši nošņorētai slotai. Dziedātāja un ”seksīgie tautas tērpi” precīzi ilustrē rietumu viedokli par Austrumeiropas sievietēm, kurām ”miesa aizstājot smadzenes”. Vai tā ir? Šajā gadījumā – noteikti. 🙂

10.Grieķija

Freaky Fortune feat. Riskykidd ”Rise up”. 
Zviedru un dāņu bērnu mīļākais gabals. Palīdz lēkāt uz batuta. Tāpēc arī ansambļa dziedātāji paši beigās sāk lēkāt un pareizi dara. Nedomāju, ka lēkājamais gabals varētu nokļūt līdz finālam. Taču labi, ka grieķi mums to piedāvā – būs muzikālais fons vasaras krosiņam gar jūru. Lēkāsim grieķu stilā visu vasaru.

11.Austrija

Conchita Wurst, ”Rise like a Phoenix”. 
Bārdainā Končita var vinnēt 2014. Džeimsa Bonda filmas cienīga balāde, kuras rezultātā vibrē visa Kopenhāgenas arēna. Bārda ir labi noskūta un lūpu spīdums perfekts. Pavērojiet, dāmas un mācieties! Končitas (Tomasa) tēvs ir desu meistars un (kā redzat) desu ēšana palīdz attīstīt labu vokālu. To tagad zināsim! Citādi – šis priekšnesums palīdz nokaitināt austrumeiropas homofobus un visas krievu vecāku organizācijas, kas ir pieprasījušas šo numuru Krievijā nerādīt tiešraides laikā. Nez ko viņi rādīs tur Krievijā, kamēr mēs skatīsimies Končitas Fēniksa lidojumu? Kādu Putina runu? Varbūt pats Medvedjevs sāks dziedāt krieviem Končitas vietā? Laba doma, vai ne? Jā, Končita var uzvarēt bet 100% tas nav. Balāde ir gigantiska un balss materiāls labs. Vienīgā problēma bārda…vai ne? 🙂

12.Vācija

Elaiza, ”Is it right”. 
Savādi, ka vāciešiem kādreiz (sen sen atpakļlaikā) ir bijuši tik daudz labu komponistu, bet šodien viņi neko nevar nedz nodziedāt nedz nospēlēt Eirovīzijai. Gaumīgā līmenī. Pat akordeonu spēlē neritmiski un šaušalīgi slikti. Elaizas dziesma ir sausa kā izkaltēta vobla un nepalīdz pat alus svētku piesaukšana. Nabaga Vācija. Galvenais, ka maksā lielus nodokļus EBU. Tas labi. Maksāt viņi prot!

13.Zviedrija

Sanna Nielsen, ”Undo”. 
Sanna ir Končitas pretpols. Amazone melnā kleitā ar gigantisku balādi. Prefekta balss un gaiša harisma. Līdz šim 7x Sanna ir mēģinājusi tikt uz lielo finālu. Šoreiz tas ir izdevies. Zviedriem Sanna ļoti patīk, mums viņa arī privāti ir draudzene…tāpēc es neko neteikšu, ja Sanna uzvarēs! 🙂 🙂 🙂 Kaut nu izdotos. Viņa nav gadījuma cilvēks uz skatuves. To jūt.

14.Francija

Twin Twin, ”Moustache”. 
Dziesma par ūsām. To var dziedāt tikai Francijā. Tikai francūzis var nodziedāt: ”c’est comme ci, c’est comme ça” ar sarkasmu. Mani neuzrunā, bet eksistēt drīkst. 🙂

15.Krievija

The Tolmachevy Sisters, ”Shine”. 
Dvīņu māsas, kuras ir tieši tik naivas un nevarīgas, lai nespētu neko pateikt žurnālistiem Kopenhāgenā par savas valsts invāziju Krimā un Putina politiku Ukrainā. Prot sapīties kopā ar bizēm un šūpoties uz skatuves šūpolēs. Pusfinālā publika viņas izsvilpa. Daudziem arī Latvijā liekas, ka mākslai nedrīkstētu būt nekā kopīga ar politiku (tāpat kā sportam), bet diemžēl IR pārāk daudz kā kopīga. Ir pamats aizdomām, ka Putina valdība ir uzpirkusi bijušo satelītvalstu žūrijas (tadas baumas klīst!:)) un viņa lielākais sapnis pašlaik ir dabūt Eirovīzijas finālu atkal uz Maskavu. Tas Putinam būtu lielisks PR. Kā paliek ar māsām, kas pin bizi? Dziedāt viņas prot postsovjetiskā stilā, cenšas šarmēt un būt mīlīgas ”maigas miesas” stilā. Nav izslēgts, ka azerbaidžāņi un armēņi, turki un kiprieši saļims pēc vecās un pārbaudītās shēmas. Nožāvājamies un klausāmies tālāk. 🙂

16.Itālija

Emma Marrone, ”La mia cittá”. 
Itālija beidzot atgriežas Eirovīzijā un man šī dziesma atgādina The Cardigans ”My favourite game”. Sanremo stils te neatkāpjas. To jūt “visās vīlēs”. Taču dziedātāja Emma nav slikta. Lai viņai veicas!

17.Slovēnija

Tinkara Kovac, ”Round and round”. 
Neko nevar darīt, man Slovēnija un slovēņi patīk! Laikam Bleda kongress vai kas cits! Tāpēc es stāvu un krītu par šo dāmu Cruella de Vil neilona kleitā, kas regulē mums neredzamu satiksmi ar savu flautu kā policists. Glīta balāde un smukas ”bekvokālistes” vai ne? Lai veicas Ļubļana!

18.Somija

Softengine, ”Something better”. 
Smukas frizūras absolventiem no Somijas. Domāju, ka šī dziesma šovasar būs no visvairāk atskaņotajām zilo ezeru zemē un skanēs daudzos turienes rokfestivālos. Kopenhāgenā tā neuzvarēs.Tas nekas. 🙂

19.Spanien

Ruth Lorenzo. ”Dancing in the rain”
. Kārtējā klavieru balāde. Ruth Lorenzos dzied gaumīgi. Ir piedalījusies britu ”X factor” (pirms sešiem gadiem), pārvalda lielu un plaša diapazona balsi. Taču tā skan kā taure. Harismas maz. Būtu jauki, ja fināls notiktu Madridē, mēs visi varētu braukt turpu dejot flamenko, taču…maz ticams, ka tas šogad notiks. Šķiram nākamo lapu.

20.Šveice

Sebalter, ”Hunter of stars”
 prasās pēc jodelēšanas. Kad sāk dziedāt: ”You are the prey, I am gonna eat you up” mani pārņem neērtības sajūta. Nezkāpēc. Tā jēli noskan. ”No, open the door” – klāsta dziedātājs, sektanta intonācijā un rodas iespaids, ka no sajūtām viņam nav 100% nekādas jēgas. “Mūzikas skaņas” te nejūt. Nemaz.

21.Ungārija

András Kállay-Saunders, ”Running”. 
Kā parasti ungāriem izdodas. Fona horeogrāfija ar piekaušanu gan šķebina un ir traki bezgaumīga. Bet ko lai dara – visu laikam nevar gribēt! Pat no ungāriem!

22.Malta

Firelight,  ”Coming home”. 
Maltiešu hipiji zaļā zālē. Zaudē mūsu kūku cepējiem, bet ir nokļuvuši līdz finālam. Redz cik jocīgi! Paliks laikam pēdējie.

23.Dānija

Basim ”Cliché love song”. 
Ož pēc plaģiāta. The Real Things ”You to me are everything”. 1976. Vismaz man. Švaki.

24.Holande

The Common Linnets, ”Calm after the storm”. 
Mans favorīts. Kantrī duets ar kolosālu grafiku fonā. Ir jau iTunes populārāko dziesmu avangardā. Ilse DeLange un Waylon nelēkā, nebučojas un nešūpojas šūpolēs, bet mierīgi dzied viens otram un lielā zāle kļūst sīka, intīma un laipna. Gaumīgi, laipni un Eirovīzijas festivāla cienīgi. Lai viņiem veicas!

25.San Marino

Valentina Monetta. ”Maybe (forse)”. 
Nesaprotu kā šī dziesma nokļuva līdz finālam. Tā ir liela mīkla. Vismaz man. Trīs reizes Valentīna ir mēģinājusi tik līdz lielajam finālam un beidzot tur nokļuvusi šogad. Kleita ir viņas slepenais ierocis. Redzēsim vai izšaus. 🙂

26.Lielbritānija

Molly, ”Children of the universe”. 
Neveicas vecajai Britānijai! Sūta uz Eirovīziju savas vecās leģendas, bet tālāk par pēdējo vietu netiek. Šogad atkal tas pats: kosmoss, bērni, mīla un…galīgi garlaicīgs izpildījums. Nabaga BBC. Guļat vai? Kas par lietu? Kāpēc Lielbritānija ar savām popmūzikas tradīcijām rāpo Eirovīzijas pēdējā līnijā? 🙂

 

Tā, kurš uzvarēs?

Man tas nav svarīgi. Jums ir?

Medus pirkstgali un magnetizējošie citrona tauriņi

Posted on by
Atbildēt

2013. gada 25. septembris

Arcángel, Patricia Guerrero

Arcángel, Patricia Guerrero

Mākslai piemīt savāda gražība – tā var neierasties uz ievērojamu (pasaulē plaši pazīstamu) izpārdotu mākslinieku koncertu, taču var uznirt (pavisam negaidot) drēgnā amatieru klubiņā. Kā geizers, kura kustības nevar prognozēt. Mākslas brīnums ir laimes stunda visiem tiem, kuri to saprot.

Šoreiz viņa ieradās.  

Tas notika šovakar, kad Māksla metās pa taisno uz Mosebakes dienvidu teātra skatuvi Stokholmā un tur uzkavējās vismaz 2 stundas. Aplaimojot koncertzāli, kurā mēdz regulāri notikt savādie koncerti. Nepieradinātie.

Šovakar visas vietas parterā un abos balkonos bija izpārdotas.

Vainīgais – spāņu dziedātājs Arcángel : viens no mūsu laika ievērojamākajiem flamenko vokālistiem ar perfektu, elegantu toni, skaidru tembru un šarmu, kas viņam seko visās turnejās. Arī Stokholmā, šovakar.

Arcángel nāk no talantīgas bērnības, jo ir sācis dziedāt uz skatuves jau 10 gadu vecumā un var droši lepoties ar flamenko pasaules lielāko balvu – uzvaru desmitajā Bienal de Flamenco Seviļā. Viņš prot uzvarēt un iekarot žūrijas un skatītājus. Ceļu pie triumfa viņam bruģējuši ģeniālie flamenko dejotāji: Eva la Yerbabuena, Javier Barón un Israel Galván.

Šovakar viņš rosījās uz skatuves kopā ar dejotāju Patricia Guerrero, ģitāristu Dani de Morón un ritma grupu Los Mellis.

Koncerta uvertīra sākās septītajā stāvā kur zviedru flamenko ģitārists  Per Lenner (stundu pirms koncerta) kopā ar vokālisti Safouru Safavi un flamenko dejotāju Josefini Chiacchiero iepazīstināja publiku ar flamenko loģiku. Tas bija gudri darīts. Zāle tika iesildīta caur priekšspēli un izglītota par to kas īsti ir flamenko māksla, kas ir tās iekšējā loģika un kādā veidā publika var produktīvi piedalīties skatuves mākslinieciskajā jaunradē.

Mans flamenko skolotājs Juhan de la Cruz attiecās dejot ”izglītojošo priekšspēli”, jo neesot pienācīgi apģērbies, taču palmas mēs visi ritmizējām kolektīvi gan 3, gan 4 gan 12 taktīs un vienā mirklī lielais starta brīdis bija klāt: koncerts varēja sākties.

Kas ir flamenko? 

Balss, dejas un ģitāras sadarbība, kas balstās uz noteiktu ritma kompasu. 

”Kompass nosaka visu, kompass magnetizē”, – kādreiz atzinās Garsijs Lorka. Par to varēju pārliecināties brīdī, kad visus četrus krēslus uz tukšās un sarkanā skatuves okupēja četri jauni kungi un iedarbināja pirmo kompasu. Ar to arī viss sākās.

Māksla bija klāt : ģitāra jautāja – deja atbildēja sarkanā lakatā ietinusies un ar pārdabiski garām rokām stāstot par solea smeldzi, kuru saprot tikai tie, kas kādreiz ir bijuši nelaimīgi iemīlējušies. Volāni, plaukstas un sviedri, kas ir tik pat sāļi kā asinis.

Voltas, voltas un voltas, saldas kā medū iemērkti pirkstu gali un vieglas kā dzeltenā tauriņa sapnis. Atbrīvoti, viegli un patiesi runāja dejotāja ar saviem svārkiem savām kurpēm un mums. 

Nobeigumā detonēja allegria, popmūzikas ietekmē. Akordi plosījās kā zirņi, kas iebērti veļas mašīnā un visbeidzot Viņas Majestāte kaisle jeb enerģētisms, kas okupēja telpu un nelaida vaļā visus, kas tur atradās.

Deja esot saruna ar Dievu. Tie, kas nedejo – nevar sarunāties. 

Dejosim!

Hipsteru un himnu eirovīzija – mūsdienu subkultūras pasaules lielākajā popmūzikas šovā

Posted on by
Atbildēt

2013. gada 20. maijā speciāli TVnet

Malme 2013 ESC fuzvaretajs EmeliKārtējais ESC (Eurovision Song Contest) fināla koncerts no zviedru dienvidu pilsētas Malmes ir aizvadīts. Jau iepriekš tika prognozēta dānietes Emelijas de Forestas uzvara, un plānotais arī realizējās dzīvē. «Dabas bērna deja ar basām kājām pāri skatuvei» spiedzošas flautas un armijas bungu pavadībā iekaroja eiropiešu sirdis. Only Teardrops uzvarēja. Triumfu šodien turpina izbaudīt dāņi un zviedri (uzvarētājas tēvs ir zviedrs).

Emelija šogad neuzvarēja tik pārliecinoši kā Lorēna pērn vai Aleksandrs Ribaks 2009. gadā. Eiropas balsojuma laikā notika spraiga cīņa starp Ukrainu (214 punktu), Azerbaidžānu (234 punkti) un Dāniju (281 punkts), taču galu galā fināls pierādīja, ka šogad eiropieši ir pieslējušies klasiskai eirodziesmai un optimistiskam, anglosakšu stila skatuves uzvedumam, kas silda, mierina, iedrošina un manifestē pavasari.

Latvija un ESC

Latvijai šogad nācās samierināties ar pusfinālu un bez iespējas startēt finālā. Taču atcerēsimies, ka kultūrā un tajā skaitā arī popkultūrā konkursos iegūtās vietas skaitlis nav vienīgais kādas nācijas dalības mērs. Latvijai, kas atrodas lielā Krievijas kultūras imperiālisma un «mīkstās varas» ietekmē, neatkarīgi no iegūtām vietām ir svarīgi vienmēr būt klāt Eiropas popkultūras pasākumā, kas pēc speciālistu atzinuma šodien ir kļuvis par pasaules lielāko šovu. Vai mēs varam iedomāties nepiedalīties Olimpiādē, pat ja tajā nesaņemam medaļas? Ja tomēr vietas numurs ir svarīgs, tad jāsecina, ka viens no mūsu zaudējuma iemesliem pēdējos gads ir hroniskā tieksme sūtīt uz pieaugušo Eirovīziju «bērnu ESC» piemērotu mūziku un dalībniekus. Tas atkārtojas gadu no gada, un ar šo kaiti sirgst ne tikai Latvija. Mūsu valstī jau samērā sen pastāv vecuma diskriminācija daudzās dzīves jomās, un popmūzika nav izņēmums. Uz skatuvēm, TV ekrānos Latvijā mēs redzam galvenokārt pusaudžus un jauniešus, un šī tieksme «lobēt padsmitgadniekus» izraisa loģiskas vienveidības sekas balsojumos. Padsmitgadnieki vispār ir ļoti aktīvi balsotāji un savu elku dēļ ir gatavi iztērēt visu ģimenes budžetu, nedomājot par sekām. Viņi iebalso tos, kas viņu mikrosabiedrībā ir moderni, populāri, skaisti, iecienīti un pieprasīti. Tātad savējās – padsmitgadnieku zvaigznes. Loģiski, ka līdzīga aina novērojama arī citās postkomunisma valstīs, kur līdz ar «Berlīnes mūra krišanu» mēslainē tika aizslaucīti tie, kas atradās «ārpus pusaudžu kvotas». Tāpēc Latvija nekad nesūtīs uz Eirovīzijas finālu savējo Boniju Teilori, jo tik vecām dāmām uz skatuves nav ko stāvēt, kur nu vēl – dziedāt. Ar šo es vēlos pasvītrot paradoksu, kas joprojām tiek ignorēts arī pie mums, – ja Latvijā pie televizoriem sēž un balso jauni cilvēki, tad Eiropā šis balsotāju kontingents nav tik vienmuļš. Tur pie ekrāniem sēž ģimenes, draugu grupas un gados vecāki cilvēki (kas visu mūžu ir uzticīgi sekojuši eirodziesmas attīstībai) un balso ar daudz atšķirīgāku kompetences līmeni nekā jauniešiem tik raksturīgais kategoriskais – «patīk» vai «nepatīk».

Tāpēc, sekojot eirodziesmas attīstībai, var uzkrītoši pamanīt šīs divas atšķirīgās tendences – jaunās dalībvalstis sūta uz konkursu savu valstu jauniešu vietējās nozīmes varoņus, «iebalsotos elkus». Turpretī Eiropas fināla balsojumā pretī nostājas daudz plašāka vecuma spektra balsotājs, kas hipsterus un kara princeses nekavējoties izbalso ārā. Būtībā te ir runa par kompetences konfliktu un gaumes kolīzijām starp paaudzēm. Pieliekot klāt «kaimiņu būšanu» balsojumā, mēs pamazām varam nonākt pie atzinuma, ka skatītājs=balsotājs nav muļķis un populists, bet gan atšķirīgi nolasa dziesmas piedāvāto kodu, pateicoties labākam vai sliktākam aizkadra komentāram un mediju informatīvajam fonam valstī par ESC.

Šo apstākli mums vajadzētu ņemt vērā, startējot nākamgad. Mēs esam vecā kontinenta valsts, un tieši tāpēc nav pamata nokārt degunu par to, ka mūsu pusaudžu iebalsotie bērnu konkursa finālisti pieaugušajai Rietumeiropai nav pieņemami. Pamazām nobriedīsim arī šajā jomā un, zinot, ka mums pieder šlāgerpasaules ģēnijs Raimonds Pauls, varam cerēt uz reālu gaismu tuneļa galā.

Noslēguma koncerts: no popsīrupa līdz homošovam

Tagad par Malmes koncertu. Fināla privilēģijas turpina izbaudīt lielās dalībvalstis, kas cītīgi maksā EBU (European Broadcasting Union) dalībmaksu un izbauda bezkonkurences apstākļus (tieši tāpat, kā to sev kompensē lielvalstis ANO). Viņām ESC fināla atlasē nav jāpiedalās, un šī negodīgā pieeja neatmaksājas, jo lielvalstu pienesums parasti mēdz būt kusls un formāls. Tāds tas šogad bija arī Francijai: Lénfer et moi, Amandine Bourgeois. Amandine ir uzvarējusi franču TV «talantu fabrikas» konkursā 2009. gadā un uz Malmes skatuves mums piedāvāja Tīnas Tērneres priekšnesumu savā versijā. Melodija nav viegli izdziedama, tā čokurojas un neplūst uz priekšu (fināls mazliet labāks). Enerģētikas bija daudz, kā koncertā (nevis TV tiešraidē), taču ar to nepietika. Senjori pie TV ekrāniem atpazina «Tērneres stilu» un nebalsoja.

Kaimiņvalsts Lietuva piedāvāja mums hipsteri Andrius Pojavis ar Something. Šo pašu stilu bija izvirzījušas Malmei arī Malta, Ungārija un Itālija. Marlona Brando izstarojums īsinātajās biksēs un šarmantajā nedaudz delverīgajā muzicēšanā ir šīs subkultūras pērles, taču ar tām nepietika pat «hipsteru princim» Marco Megoni, lai iekarotu Eiropas pieredzējušo vai slikti informēto balsotāju. Moldāvija, kā parasti, piedāvāja audiovizuālus pārsteigumus. Šoreiz lāzerprojekcijas veidā. Mēs klausīšanās vietā skatījāmies uz kleitu, kas dramatiski mainīja krāsu un ornamentus none-stop vienmuļās balādes pavadījumā. Oh mie ar Aliona Moon galvenajā lomā bija konfekte tikai acīm, nevis ausīm.

Somijas Krista Siegfrids ar savu Marry me «brūtes kleitā» un rozā zābakos, bija sataisījusies pamatīgi nokaitināt homofobus pašmājās un ārzemēs. Viņa enerģiski ņemas pa skatuvi kā C vitamīna lādiņš, dziedot dziesmu Katy Perry garā ar piecdesmito gadu stilā ģērbtiem dejotājiem fonā. Dziesma nevienu neinteresēja, visi gaidīja beigas, kad soliste sabučosies ar vienu no baleta grupas dejotājām Spīrsas- Madonnas stilā. Tas tāpēc, lai vecās Eiropas homofobi šausmās sariestu spalvas gaisā un skaudri deklarētu: «Nu kā tā var! Nu kā tā var!» un pārējie, kas nav homofobi, atcerētos šo «incidentu» un veiktu protesta balsojumu. Šo pašu līniju turpināja arī Zviedrijas televīzijas šovs ar Petru Merdi līderpozīcijās. Uz skatuves, šova «zviedru sviestmaižu galds» laikā Petra mācītāja lomā paguva salaulāt divus homoseksuālus vīriešus un ar šo nokaitināja Grieķijas un Turcijas sabiedriskās televīzijas, kas pieprasīja šīs epizodes no priekšnesuma izņemt. Nezin vai šīs akcijas veicināja eiropiešu toleranci pret seksuālajām un visām pārējām minoritātēm? Taču uzmanību pievērsa un disonēja ar iepriekšējo finālu organizētājām valstīm Krieviju un Azerbaidžānu, kurās attieksme pret gejiem un lezbietēm ir gandrīz vai fašistiska.

Spānija ar ESDM un Contigo hasta el final piedāvāja acīm «Izabellas dzelteno» un ausīm lirisku popdziesmu ar princesi galvenajā lomā. Šo pašu līniju turpināja man simpātiskā Birgita no Igaunijas ar Et uus saaks alguse. Daiļā balāde un glītā grūtniece, kas savulaik ir bijusi igauņu «fabrikante», daļēji iekrita TV skatītāju atmiņā, taču ar to nepietika, lai tiktu augstāk.

Baltkrievijas Alyona Lanskaya ar dziesmu Solayoh piedāvāja mums eklektisku popsīrupu. Pārsteidzoši, ka šis pārsaldinātais numurs vispār tika līdz finālam, bet tur laikam vainīgs slāvu solidaritātes balsojums (Ukraina + Krievija). Princese bez svārkiem šoreiz nekur tālāk netika. Tas labi. Skumji tikai, ka mums arī uz to bija jānoskatās savā televizorā.

Kara princeses mūsu ekrānam piedāvāja arī Ukraina ar Zlata Ognevich un Gravity. Kā jau princesei pieklājas, viņu uz rokām skatuves vidū atnesa Šreks, un tā viņa, uz celma stāvot, nodziedāja savu balādi. Pasaku lasītāji balsoja cītīgi. 214 punkti ir šim pieņēmumam apliecinājums.

Krievija šoreiz bija atsūtījusi savu «Adeles» variantu Dinas Garipovas izskatā. «What if» (kā jau zviedru autoru Gabriel Alares & Joakim Björnberg dziesma) izskanēja labi, taču mazliet pārsteidza ar tekstu. Krievija dzied par atteikšanos no ieročiem, bet Sīrijas konflikta virzienā ik dienas plūst krievu ieroči un neskaitāmi cilvēki turpina mirt no Krievijā izgudrotā kalašņikova lodēm.

Vācija (Glorious, Cascada) bezkaunīgi atgādināja Lorēnas pērn uzvarošo «Euphoria». Vai tas ir slikti? Nē, tas ir OK, jo labas dziesmas var taču atkārtot vēl un vēl. Taču uzvarēt nevar. Armēņu Lonely planet ar Dorian formāli skaitījās hārdroka balāde ar Black Sabbaths guru Tony Iommi autorpozīcijās, taču noskanēja kā somu reps. Turpretī Nīderlandes Anouk ar Birds bija nedaudz par progresīvu šim konkursam un varēja ierindoties daudz augstākā vietā. Anouk ir pazīstama ar savu hitu Nobody’s wife, kas ir pērle. Sestdienas pienesums viņas pērļu kolekcijā bija mirdzošs elegances paraugs.

Rumāņi, tieši tāpat kā moldāvi vai albāņi, vienmēr cenšas izcelties ar uzvedumu dziesmas vietā. Arī šoreiz It’s my life ar Cezar galvenajā lomā (un tenora dziedājumu mecosoprāna augstumā) lika Eiropai atcerēties Vēberu un viņa operas spoku. Varbūt tā ir Rumānijas šī brīža aktualitāte, vai tomēr ticība, ka grāfs Drakula var noderēt ne tikai tūristu, bet arī ESC balsotāju pievilināšanai? Kas to var zināt?

Lielbritānijas Believe In Me ar Bonnie Tyler skatuves centrā bija mans sestdienas piedzīvojums. Pirms 30 gadiem viņa samulsināja visu pasauli ar Total eclipse of your heart. Šogad atkal kāpa uz skatuves ar nedaudz vājāku dziesmu – balādi, kurai pietrūkst spēka, lai apgāztu pasauli. Pietrūka tieši tā spēka, kas savulaik viņai bija – Lost in France. Taču – paldies par iespēju dzirdēt klasiķi.

Zviedru Robins Šernbergs ar You palika 14. vietā ar 62 punktiem. Tas nozīmē, ka pēdējais eksperiments ar ārzemju žūriju Zviedrijā nav sevi attaisnojis. Robins bija tieši ārzemju žūrijas ieteiktais zviedru finālists. Paši zviedri uz viņu raudzījās skeptiski, taču cerēja, ka ārzemnieki zina labāk, kas zviedriem labs piedāvājams Eiropai. «Yoouuuuu youuuuu youuuuuu» kā pats svarīgākais mīlestības apliecinājums tomēr neuzrunāja eiropiešus. Atliek secināt, ka turpmāk pašiem vien jātiek galā ar pareizā finālista izvēli.

Azerbaidžāna ar dziesmu Hold Me turpināja iesākto tradīciju izmantot zviedru mūziku, horeogrāfiju un uzvedumu. Starp citu, arī šogad zviedru autori bija Norvēģijas, Azerbaidžānas, Gruzijas, Krievijas un Nīderlandes finālistiem. Izskatās, ka zviedru mūzikas eksportam veicas labāk nekā pašmāju «ražojumiem». Ārzemnieki šogad zviedru dziesmas nodziedāja labāk nekā savējais – Robins.

Grieķija piedāvāja dziedošu futbola komandu ar dziesmu par bezmaksas alkoholu. Dzērājdziesmu netrūkst nevienai tautai. Laikam parastā vokāla kvotas ir izsmeltas arī grieķiem. Krīze atbalsojas arī popmūzikā.

Kaimiņvalsts Norvēģija šoreiz bija investējusi Margaretā Bergerē un zviedru autoru darinājumā I feel you my love. Tā bija moderna popmūzika, taču dziedātājas bezgala neveiksmīgi projektētais tērps traucēja klausīties dziesmu ar atvērtām acīm. Detaļa reizēm izšķir visu. Diemžēl.

Pasaules lielākais šovs

Kārtējo reizi esam aizvadījuši ESC finālu, kurā dominēja himnas, hipsteri, princeses un «dabas bērni». Zviedrijā vien šo finālkoncertu sestdien noskatījās 4 150 000 skatītāju. Tas ir augstākais audimata rādītājs SVT pēdējo septiņu gadu laikā. Par Latvijas audimatu sestdienas vakarā publiskas informācijas pagaidām nav. Taču skaidri zināms, ka ESC no Malmes tiešraidē skatījās arī Austrālija, kur dzīvo ļoti daudz Eiropas izcelsmes iedzīvotāju. Par to interesējas ASV privātās televīzijas. Kā šis par pasaules lielāko popmūzikas šovu (ņemot vērā ikgadējos nacionālos konkursus un iesaistīto dalībnieku un skatītāju skaitu) kļuvušais pasākums attīstīsies tālāk?

To rādīs laiks un mūsu gatavība saprast un atrast savu nišu Eiropas popmūzikas festivālā, kas izvirza jaunas prasības modernās maksās izpratnē un izmantojumā. Ekrāna māksla ir jauna nozare. Tā ir interesanta un progresīva kultūra, kuru var attīstīt arī Rīgā, Liepājā, Valmierā vai Rēzeknē. Ne tikai eirodziesmas laikā.

Papildinformācija Intervija LTV Četras istabas 2013. g. 16. maijā