Eirovīzijas 2013 Zviedrijas fināla tiešraide internetā: šovakar noskaidrosies, kas būs PER konkurenti no Zviedrijas

2013. gada 9.martā.

Plkst. 21.00 pēc Latvijas laika tiešraide internetā no Eirovīzijas dziesmu konkursa (Melodifestivalen) Zviedrijas nacionāla fināla.

Tiešraide šeit no plkst 21.00 šovakar. 

http://www.svtplay.se/video/1071366/finalen-med-forsnack

Skärmavbild 2013-03-09 kl. 18.55.30Vairāk par Melodifestivalen 2013 te:

http://sandraveinberga.lv/2012/07/08/eirovizijas-2013-finals-notiks-malme-malmo-nevis-stokholma/

http://sandraveinberga.lv/2013/02/02/zviedru-muzikas-eksporta-starta-saviens-eirovizijas-2013-pirma-koncerta-tiesraide-sovakar/

http://sandraveinberga.lv/2013/02/09/otrais-eirovizijas-2013-atlases-koncerts-zviedrija-vienlaicigi-ar-latviju/

http://sandraveinberga.lv/2013/02/16/sovakar-atkal-latvijas-un-zviedrijas-eirovizijas-esc-koncerti-varam-skatities-paraleli/

Mazās Zviedrijas mūzikas eksports no Eirovīzijas Rīgā līdz Grammy Losandželosā

2013. gada 8. februārī

ESC logo 2013

Šovakar Latvijas TV tiek dots starts Eirovīzijas dziesmu konkursa 2013 nacionālajam pusfinālam un acīgi popmūzikas fani jau būs ievērojuši, ka tajā liela daļa ir importa mūzikas, kurā dominē kaimiņvalsts Zviedrija. Erik Anjou, Peter Svensson, Filip Lindfors, Bertel Österberg, Kristoffer Eriksson, Mathias Kallenberger, Andréas Berlin, Filip Lindfors, Anton Malmberg, Hård af Segerstad, Andersson, Hitmanic, Michael James Down,  Hanif Sabzevari Hitmanic, Madelene Hamberg ir šo zviedru autoru vidū, kurus dzirdēsim šovakar un rītdien.

Varbūt tas arī ir labi, kamēr mūsu pašu popmūzikas eksports gaida valsts atbalstu, audzē muskuļus un vingrinās pie datoriem, mums palīgā ar labu paraugu nāk šajā jomā pasaules pieredzi guvušie tuvākie rietumu kaimiņi.

Zviedru popmūzikas eksports, kas ir klātesošs šajās dienās Latvijas TV ekrānos, ir labs iedvesmas paraugs arī mazām valstīm, liecinot, ka ne tikai nafta, gāze vai dzelzsrūda var kļūt par vērā ņemamu miljardu eksporta industriju. Vēl jo vairāk, ka mums ir tāds šīs industrijas ‘izraktenis” kā Raimonds Pauls.

Vai Swedish House Mafia saņems Grammy par savu hitu “Don’t you worry child”?

Swedish House Mafia, kas ir viena no spilgtākajām zviedru kultūras eksporta precēm, pirmdien varētu saņemt Grammy balvu par savu hitu “Don’t you worry child”. To liecina mūzikas balvas Grammy nominantu saraksts.

Zviedrijā popmūzikas industrija ar cerībām gaida amerikāņu Grammy balvas pasniegšana ceremoniju, kas notiks naktī uz pirmdienu.  Jo iespējams, ka zviedru deju mūzikas brīnumi  Swedish House Mafia, Avicii un Eric Prydz var nodemonstrēt jaunus triumfus.

Zviedru dziesmu autori un deju mūzikas zvaigznes ir atzītas Zviedrijas eskporta preces visā pasaulē. Ne tikai ASV. Specīgākie no viņiem kā Max Martin un  Shellback ir piedalījušies šogad populārā Taylor Swift hita “We are never getting back together” radīšanā un var iegūt balvu par labāko disku.  Dziesmu autors Jörgen Elofsson par savu gabalu “Stronger” ar Kelly Clarkson.

Arī zviedri Avicii, Swedish House Mafia un Eric Prydz  var vinnēt balvas citās kategorijās. Kopumā Zviedrijas mūzikas industrija pretendē uz 10 nominācijām.

Zviedru nominācijas

• Gada disks: Max Martin, Shellback och Taylor Swift (producenter): “We are never ever getting back together”.

• Gada dziesma: Jörgen Elofsson (kopā ar  David Gamson, Greg Kurstin och Ali Tamposi) (dziesmas autors): “Stronger (What doesn’t kill you)”.

• Labākā deju dziesma: Avicii: “Levels”.

+ Labākā deju dziesma: Swedish House Mafia featuring John Martin: “Don’t you worry child”.

Best Contemporary Christian Music Song: Jonas Myrin och Matt Redman: “10,000 reasons (Bless the lord”).

• Labākais albums: Hans Olof Gottfridsson – The Beatles with Tony Sheridan: “First Recordings: 50th Anniversary Edition”

• Labākais remikss: Axel “Axwell” Hedfors av Ivan Gough & Feenixpawl Featuring Georgi Kay: “In my mind” (Axwell remix)

• Labākais remikss: Eric Prydz av M83: “Midnight city” (Eric Prydz Private Remix)

• Best Classical Vocal Solo: Anne Sofie von Otter: “Sogno barocco”

• Best tropical latin album: Raúl Lara Y sus Soneros: “Cubano soy”.

Grammy 2013 nominācijas:

• Gada disks: The Black Keys: “Lonely boy”, Kelly Clarkson: “Stronger (What doesn’t kill you)”, Fun featuring Janelle Monae: “We are young”, Gotye featuring Kimbra: “Somebody that I used to know”, Frank Ocean: “Thinkin bout you”, Taylor Swift: “We are never ever getting back together”.

• Gada albums: The Black Keys: “El camino”, Fun: “Some nights”, Mumford & Sons: “Babel”, Frank Ocean: “Channel orange”, Jack White: “Blunderbuss”.

• Gada dziesma: Ed Sheeran: “The A Team”, Miguel: “Adorn”, Carly Rae Jepsen: “Call me maybe”, Kelly Clarkson: “Stronger (What doesn’t kill you), Fun featuring Janelle Monae: “We are young”.

• Labākais jaunpienācējs: Alabama Shakes, Fun, Hunter Hayes, The Lumineers, Frank Ocean

• Labākais popmākslinieks: Adele, Kelly Clarkson, Carly Rae Jepsen, Katy Perry, Rihanna.

• Labākā popgrupa: Florence & The Machine, Fun featuring Janelle Monae, Gotye featuring Kimbra, LMFAO, Maroon 5 & Wiz Khalifa.

• Labākā deju dziesma: Avicii: “Levels”, Calvin Harris featuring Ne-Yo: “Let’s go”, Skrillex featuring Sirah: “Bangarang”, Swedish House Mafia featuring John Martin: “Don’t you worry child”, Al Walser: “I can’t live without you”.

Kā zināms šogad nominantu vidū ir arī latviešu komponists Uģis Prauliņš. Nominācijā «Labākais mūsdienu klasiskais skaņdarbs» (Best Contemporary Classical Composition) nominēts arī Uģis Prauliņš par kompozīciju «The Nightingale».

Jāvēlas, lai pēc desmit gadiem latviešu muziķu saraksts ir ne mazāks kā kaimiņiem zviedriem!  

Visas nominācijas – 81 kategorija: http://www.grammy.com/nominees

Vairāk par tēmu: http://sandraveinberga.lv/2012/06/20/ka-pelnit-miljonus-par-muzikas-autortiesibam-neizmantotas-latvijas-eksporta-iespejas/

Pēc nedēļas Stokholmā koncertēs ģēnijs. Savādais flamenko.Tas jāredz!

2013. gada 30. janvāris

Israel Galván

Israel Galván

8. un 9. februārī,  Stokholmas Deju teātrī viesosies Israēls Galvāns, viens no Spānijas pašreiz izcilākajiem flamenko dejotājiem.

Uzvedumā La Curva viņš apvienojis deju ar ritma elementiem, klavieru džeza improvizācijām un vokālu. Dejojot pa galdiem, soliem, kairinot ritmu miltu mākonī, viņš šokē un nenogurst pārsteigt publiku.

Mani visvairāk uzrunā viņa lieliskā humora izjūta. Jā, tieši humora sajūtu es vērtēju cilvēkos visaugstāk. Vēl jo vairāk, ja to var pamanīt mākslā, dejā un mūzikā. 

Pievienoju adreses un mazu fragmentu no līdzšinējiem koncertiem.

Varbūt šis dejotājs un flamenko Jūs uzrunās, ieinteresēs un nākamnedēļ atbrauksiet tāpēc uz Stokholmas koncertu. Koncerts ilgs vairāk nekā stundu un būs neparasts. Spontāns un neprognozējams, kā jau flamenko!

🙂

Flamenko ir arī mana pasija un tieši tāpēc  to iesaku arī jums.

Stokholma nav nemaz tik tālu no Latvijas un Deju teātris atrodas pašā zviedru galvaspilsētas centrā.

Pati šodien aizbraukšu  uz turieni un nopirkšu kasēs sev biļeti.

Tiekamies koncertā?

Jauniešiem līdz 26 gadu vecumam biļete ir lētākā par 50%, studentiem un pensionāriem – 25% atlaide, mums parastajiem cilvēkiem biļetes cena uz šo koncertu ir 280 SEK, jeb apm. 20 lati.

Ejam?

http://www.dansenshus.se/Pa-scen/Stora-scen/Israel-Galvan/

Māksla – mūzika – politika. Pussy Riot nav vienīgās, kas izaicina politiku.

2012. gada 28. augustā. Speciāli TVNet.

Cik lielā mērā māksla (mūzika) spēj un drīkst būt politiska?

Viena daļa no mums ir pārliecināti, ka mūzikai jāsaglabā neatkarība no politiskā konteksta, kurā tā rodas un jāeksistē nesaistībā ar procesiem, kas notiek visapkārt.

Šādi ”gribēt” nevienam nevar aizliegt, taču reāli mākslas izpausmes rodas ciešā kopsakarībā ar sava laika kontekstu un tāpat kā ābols bez mizas ilgi neiztur palikt balts un tīrs. 

Otri (savukārt) uzreiz skaidri redz, zina un apzinās mūzikas publicistisko misiju – ”par” vai ”pret”, bez vidusceļa kompromisa kā Juanes ar Fijante Bien mūzikā vai Rirkrit Tiravanija postkoloniālajās skulptūrās.

Brehtam liekas, ka ”cilvēce var dzīvot tālāk tikai tāpēc, ka tā spēj paturēt savu cilvēcību apspiestībā”, jo mums esot tikai divas izvēles – vai nu barbarisms vai sociālisms (Roza Luksemburga).

Tas, ka māksla var kalpot politikai kā propagandas rupors, ir skaidrs jau sen. ”Uzlādējuma piesātinājums” apgrūtina tās klasificēšanu un neļauj nodalīt atsevišķu darbu ielīmēšanu – ”politiskās mākslas” albūmā, jo līdzšinējie iedalījumi tiecas ( tieši tāpat kā Roza Luksemburga) nodalīt tikai divus politiskās mākslas veidus – ”par” un ”pret”. Fenomens savā būtībā ir daudz plašāks.

Šeit nepalīdzēs arī virzienu ierāmējums, jo viss sirreālisms (kas dzimis kā politiska protesta forma) nav un nebūs tikai opozicionārs varai tieši tāpat kā viss baroks nekad nebūs tikai un vienīgi par excellence.

Pieskaitīsim arī ”politisko efektu”, kas mākslas darbu piemeklē pēc tam, kad ”tinte uz papīra jau nožuvusi”, jo ikvienu spēcīgu mākslas darbu var izmantot dažādiem politiskiem mērķiem. Viena lieta kā liberāļi lasa un izprot George Orwell romānu 1984 un cita – kā to izmantoja savām vajadzībām Pols Pots.  Vienus secinājumus izdara Gēbelss pēc tam, kad bija izstudējis Freida mācību nacistiskās Vācijas koncentrācijas nometņu vajadzībām un cita lieta kā šo pašu psihoterapiju šodien uztveram mēs. Tas nozīmē, ka autors nevar noteikt sava darba politisko pielietojumu nākotnē.  

Trešais aspekts – politiska māksla vienmēr satrauc pastāvošo valsts varu un tāpēc diktatūras vienmēr ģenerē „savējo mākslu“ kā pretpolu nepieradinātajiem mākslas strāvojumiem. Lai iebaidītu nepakļāvīgos pilsoņus, mākslu mēdz iedalīt „ sliktajā“ un „labajā“. Tā nacisti un Staļins baidīja savus iedzīvotājus ar moderno, avangarda mākslu, labējie ASV politiskie slāņi apkaroja erotisko piesitienu mākslā ar baznīcas līdzdalību (pazīstamākais šajā virzienā ir tiesas process pret Robert Mapplethorpes fotogrāfijām) un Mali valstī (Mujao džihadistu kustība) tikko šonedēļ aizliedza visām radiostacijām spēlēt jebkādu mūziku.

Tātad nākas atzīt, ka māksla (mūziku ieskaitot) nevar būt politiski neitrāla, jo ikviens mākslas darbs ir subjektīvi apgalvojošs, neatkarīgi no tā, cik tas savā formā ir abstrakts, minimālistisks, grūti izprotams, vai tieši pretēji – primitīvs kā klišeja.

Visos gadījumos māksla reprezentē ideju un tās laika kontekstu.

Jau Mocarta simfonijās mēs varam saklausīt tā laika Vīnes sabiedrības polus, politiskos procesus un strāvojumus, kas valdīja brīdī, kad ģēnijs apzināti savija kopā ap sevi esošās pastorālās melodijas ar polonēzēm. Starp citu, kādā no savām vēstulēm tēvam, Volfgangs Amadejs rakstīja, ka vēlas uzrunāt plašākus klausītāju slāņus, ne tikai aristokrātus un ar šo norāda politisko vektoru savā mūzikā.

– Es spēlēšu jums! Tiem, kas sēž tur augšā, vislētākajās vietās! Jūs esat manējie! , – savā pēdējā Stokholmas koncerta laikā skaļi deklarēja Pols Makartnijs. 

Vēl krasāk šo politisko mērķējumu var novērot šodienas popmūzikā. Panki ar savām trīs akordu dziesmām, Chicago House ar saviem amatierdiskžokeju starpsaucieniem ir muzikāls protests pret pārelitāru un snobiski pieķemmēto komerciālās mūzikas formātu, kas dominē radiostacijās un koncertzālēs.

Sinerģija var izpausties dažādi. Brīdī, kad ”Seši mazi bundzinieki” vijoles partijā satiekas ar basģitāras ”Piemaskavas vakariem”, mēs jau redzam nākošo soli un skaidri zinām, ka ir notikusi melodiju ”politiskā konverģence”, kas savij kultūras un grib mums kaut ko skaidri un gaiši pateikt. Vai to var pārprast? Var vai nevar?  

Par mūzikas saistību ar politiku ir uzrakstītas neskaitāmas grāmatas, disertācijas un pētījumi ar dažādām versijām, taču viens ir skaidrs – ”no māksliniekiem tauta visos laikos ir gaidījusi un cer sagaidīt politisku apzinīgumu un māksla vienmēr visos laikos tiek traktēta kā politiska rīcība caur tai piemītošo estētisko funkciju” (Alf Arvidson, Musik och politik hör ihop. 2008).

Kā tas nākas, ka tieši mūzikai pašlaik ir izdevies piesavināties tik nozīmīgu politisku lādiņu?

Tas sākās pagājušā gadsimta vidū. Brīdī, kad mūzika uzņēmās modernā laika spēcīgākā kultūras un mākslas virziena lokomotīves lomu. Jauniešu iniciatīva – atbrīvot savu mākslu no vecajām formām ar elektrisko mūzikas instrumentu, pastiprinātāju, ieskaņošanas tehnikas palīdzību, palīdzēja šai mākslai aptvert neierobežoti lielu klausītāju grupu uz kardināli jauna dialoga pamata.  Roka vēstījums jau dzimšanas sekundē bija imperatīvs un paši izpildītāji – politiski aktīvās personībās, jo rokmūzika ir publicistika.

Roka politiskais uzlādējums sakņojas blūzā, kas attīstījās gadsimta sākuma melnādaino amerikāņu geto rajonos un urbanizācijas apstākļos to atveda uz lielpilsētām strādnieki. Elektroinstrumenti piešķīra jaunu komunikācijas iespēju. Rhythm and blues ieveda arēnā rock and roll un ar šo maisam gals bija vaļā.

Jeņķu popmūzika sešdesmitajos gados attīstījās dažādos virzienos, taču dominējošā politiskā trieciena autori toreiz bija eiropieši ar The Beatles un viņu ” The British invasion”  (The Animals, The Rolings Stores, The Pacemakers). Protams, ka arī Jimi Hendrix, kas prata spēlēt ģitāru tā kā neviens cits un ar šo brīdi mēs jau sākam nodalīt vēl politizētāku sfēru – hārdroku. Vēlāk arī funk, kura spēcīgākais politiskais akcents funkrokā redzams Red Hot Chili Peppers, Mr. Bungle un Faith No More. ASV karš Vjetnamā noasfaltēja ceļu.

Septiņdesmitajos  gados rokmūzika bija izteikti politiska un orientācija pa kreisi tiek saglabāta praktiski visās Rietumvalstīs. Dziesmu teksti, kas cīnās ”par taisnību” un aizstāv izteikšanās brīvību, kļūst par roka karogu un paši mūziķi regulāri izsakās par sabiedrībai svarīgāk tēmām no skatuves. Hard rock (Led Zeppelin, Deep Purple, Uriah Heep, AC/DC vai Aerosmith, Kiss un Alise Cooper) bruģē ceļu pankiem, kuru idejas pamatā ir viegli izspēlējama agresīva mūzika ar mērķi šokēt un provocēt sabiedrību. Tagad mūzikas izpildītāju politiskā aktivitāte ir jau ir atvērta visplašākajam protesta spektram.

Ar šo brīdi mūzika nekautrīgi demonstratīvi stāv ar vienu kāju politikā.

Britu panku izpausmes kļūst politizētākas un provocējošākās, apsteidzot amerikāņus. Konservatīvā Britānija ar savām tradīcijām un sociālo slāņu strikti iedalīto vertikāli rosināja plosīties The Damned, The Clash un The Sex Pistols.  Antimode, anarhisms, flirti ar nacistu simboliku un klaji izteikta tendence – izlēkt un maksimāli provocēt sabiedrību kļuva par normu.  Muzikālais materiāls šai kustībai nebija sarežģīts un ar kredo ”DIT = Do It Yourself” jaunieši strauji dibināja savas panku mūzikas grupiņas un ar ekstrēmi vienkāršām melodijām. Svarīgākais bija vēstījums ar ietekmes jēgu. Tātad – politika. Tas var izpausties kā performance jeb kā deja, kā muzikāls skaņdarbs vai pantomīma. Nav svarīgi kā – galvenais iespaidīgi un šokējoši. 

Pretstatā šiem enerģiski politiskajiem populārās mūzikas strāvojumiem, protams, pastāvēja arī komerciālais virziens – ”saķemmēta mūzika” (new wawe), populārā mūzika, kura arī praktiski vienmēr bijusi politiski sensitīva, lai gan formāli dzied tikai par mīlu, ciešanām vai zemeņu laukiem.

Roka pieaugošā komercializācija (mūziķu un producentu centieni labi nopelnīt), visiem spēkiem cenšas aizbīdīt tālākā plāksnē mūzikas ”vēstījuma”  politisko skaudrumu, kas „kādam pircējam varētu nepatikt!“ Tā teikt notiek cenšanās atbrīvoties no politikas mūzikā (kas būtībā ir neiespējami).

Komerciālisms kā milzu dzēšamgumija tiecas nodzēst „viņas augstības“ politisko trajektoriju un pārvērst roku par mainstream mūziku. Šo piejaucēšanu pie mums laikam pagaidām nav pieņēmuši tikai Līvi.

Te jāuzver, ka tradicionālā roka ”kreisi orientētā” retorika (parastās tautas aizstāvja loma) cieši sasaucās ar mūziķu solidaritātes misiju. No skatuves vēršoties pret jebkādām pazemošanas un mākslas ierobežošanas akcijām pasaulē.

Dixi Chicks ir amerikāņu kantrīmūzikas trio. Meičas kļuva slavenas ar to, ka, sākoties Irākas karam (10 dienas pirms kara sākuma), savā koncertā Londonā (2003. gada martā) paziņoja, ka viņām ir kauns par to, ka ASV prezidents ir novadnieks (teksasietis, tāpat kā ansambļa dalībnieces). Šis izteikums bija publisks protests pret gaidāmo  ASV bruņoto uzbrukumu Irākai. Nākamajā dienā Baltais nams deva komandu un  Dixi Chicks mūziku aizliedza spēlēt amerikāņu raidstacijās, vienai no trijotnes tika izteikti nāves draudi un vienīgais, kurš šajā  ”patriotiskā brīdī” metās aizstāvēt, bija kolēģis Brūss Springstīns (Bruce  Springsteen).

Springstīns paziņoja, ka Dixi Chicks ir tiesības ”brīvi paust savu viedokli” un, ka ”politiskais spiediens no valdības un mūzikas industrijas puses cenšas pakļaut mūs visus domāšanas konformismam, īpaši tad, ja runa ir par politiku vai karu un šīs pozīcija apdraud šīs valsts pamatvērtību – brīvību. Tagad, ka mēs dodamies cīnīties Irākā, lai nodrošinātu tur izteikšanās brīvību, vienlaikus šeit pat uz vietas citi mēģina iebaidīt un sodīt cilvēkus, kas vēlas izpaust savu viedokli par mums pašiem”, – konstatēja savā publiskajā paziņojumā Springstīns. Viņš nebaidījās no Baltā nama. Vienīgais. Ar šo brīdi progresīvie jeņķi sāka skatīties BBC, lai uzzinātu par kara notikumiem Irāka, jo CNN paguva atlaist no darba arī veselu rindu „ varai nepaklausīgu“ žurnālistu.

Protams, ka šis Springstīna solidaritātes akts palīdzēja, jo amerikāņu patriotiskie mediji jau bija uzsākuši masīvu uzbrukumu Dixi Chicks meitenēm visās frontēs, ieskaitot apmelošanas kampaņu (publiski apsaukājot dziedātājas par ”Sadama Huseīna piegulētājām”, reāli vandalizējot viņu dzīvesvietas ASV, boikotējot mūziku radiostacijās un veikalos). Seksisms sita augstu vilni.           

Vai mākslinieki mēdz aizstāvēt cits citu kritiskā brīdī arī pāri robežām?

Jā, protams.

Kīniešu mākslinieka Ai Veivei (Ai Weiwei) atbalstam aizvadītā gada laikā ir pulcējušies neskaitāmi rietumu mākslinieki. Ai Veivei ir vairāku politisku kampaņu un hepeniningu autors Ķīnā un ārzemēs. Viņa mākslas apšaudes mērķis ir izteikšanās brīvības ierobežojumi un korumpētība Ķīnā.  2011. gada janvārī mākslinieku arestēja Pekinas lidostā (pēc atgriešanās dzimtenē), aizveda nezināmā virzienā, ilgstoši turēja ieslodzītu cietumā. Pret šo notikumu nekavējoties sāka protestēt mākslinieki, mūziķi, aktieri daudzās pasaules valstīs. Pēc pusgada ķīniešu varas iestādes Ai Veivei atbrīvoja, taču aizliedza viņam atstāt Pekinu un lietot internetu. Sekoja Ķīna nodokļu inspekcijas uzbrukums, ”piesienot” māksliniekam 15 miljonu jēnu lielu parādu par it kā nenomaksātajiem nodokļiem. Šajā brīdī sākās masīva naudas vākšanas kampaņa ārzemēs, lai palīdzētu Ai Veivei iemaksāt vismaz pusi no pieprasītās summas un līdz ar to palīdzēt viņam pārsūdzēt spriedumu, kas arī izdevās. Pēc tam turpinājās apsūdzības par pornogrāfiju mākslinieka instalācijās, tāpēc atbalsta process no ārzemēm Ķīnas virzienā turpinās joprojām. Tikko Pekinā apcietināti divi Fine Art Solutions mākslas menedžeri, kas līdz šim sadarbojušies ar apcietināto ķīnieti (ziņo NRK un NYT). Arī viņus Pekina apsūdz nodokļu nemaksāšanā, bet faktiski ar šo tiek reāli nobremzēta apcietinātā mākslinieka darbu pārdošana ārzemēs.

Bez kolēģu starptautiska atbalsta no ārzemēm Ai Veivei šodien būtu nezināma persona Ķīnas gulāga arhipelāgā.

Līdzīgu piemēru ir daudz, to skaitā arī atbalsts, kuru savulaik ārzemju rakstnieki Latvijas okupācijas apstākļos sniedza mūsu Vizmai Belšveicai.

Tagad solidaritātes jautājums aktualizējies no jauna totalitārās Krievijas virzienā, taču daļa sabiedrības (arī Latvijā) uztver Pussy Riot akciju krievu pareizticīgo baznīcā ar sašutumu. To var saprast, jo modernā māksla vienmēr ir izaicinoša. Līdz ar to Pussy Riot meiču izskats, uzvedība un performances formas visnepiemērotākajās vietās izraisa vienas publikas daļas agresīvu pretreakciju. Kas īsti ir tas, ko trīs krievu meičas maskās pauda baznīca?  Atbildei būtu vajadzīgs atsevišķs raksts, kurā nāktos gari un plaši izklāstīt, kas ir modernā māksla un viena no tās izpausmes formām – performance. Vairāk vai mazāk provocējošs, inscinēts scēnisks izaicinājums. Visos gadījumos negaidīts un kaitionošs, ar mērķi pievērst uzmanību kādai būtiskai problēmai. Parasti pēc performances seko skandāls, satraukti prāti, publikācijas medijos un rokas berzējoši juristi, kas gatavi izlemt vai par šo „mākslas aktu“ sodīt autoru vai nē.

Pirms dažiem gadiem Stokholmā divi Mākslas akadēmijas diplomandi ar savā performancēm tā satracināja zviedru publiku, ka no amatiem lidoja augstskolu rektori un mākslas procesu vērtēšanā tika iesaistīti vairāki juristi, kas „ novērtēja mākslas akadēmijas studentu radošās izdomas atbilstību likumiem un ētikas normu ievērošanu tajos“ (DN, 2009.03.03).  „ Mūsu mākslas augstskola ir nonākusi unikālā situācijā, nekur pasaulē tādas lietas nenotiek, ka juristi un birokrāti sāk izvērtēt kas ir māksla un kas nav. Nekad agrāk nekas tāds nav noticis. Tas ir skandāls! Stokholmas pašvaldība tagad draud atņemt mākslas augstskolai finansējumu tikai tāpēc, ka mani studenti atļaujoties par daudz. Ja tā turpināsies es iesniegšu atlūgumu!“- deklarēja rektors Mons Vrange.

Divi studenti bija atļāvušies satracināt publiku. Pirmā Anna Odela bija tēlojusi, ka sajūk prātā un vēlas nolēkt no Liljeholmas tilta un pēc tam turpinājusi savu performanci psihiatriskās slimnīcas uzņemšanas nodaļā. Otrs diplomdarbs Territorial pissing bija veltīts grafiti krāsojumiem metro vagonos un šis mākslas akts tika filmēts. Sekoja tiesas, draudi, kompensācijas pieprasīšana, kaunināšana un visbeidzot …diskusijas par cenzūru un par mākslinieka ētisko atbildību sabiedrības priekšā.

Modernais laiks un modernā māksla nav etablēta fenomena statusā. Tie ierodas pēkšņi un šokē negaidīti. Strādājot ar studentiem – nākamajiem ekrāna režisoriem Rīgas starptautiskās ekonomikas augstskolā Pārdaugavā, es ikdienā redzu šos ļoti spēcīgos mūsu jaunos māksliniekus, kuriem oficiālā un esošā skatuve un ekrāns joprojām netiek piešķirti. Tāpēc nav izslēgts, ka viņi ķersies pie hepeningiem.

Saturieties. Mums Latvijā viss vēl priekšā.     

Pazīstamais krievu rakstnieks Boriss Akuņins šonedēļ publiski kritizēja krievu varas iestādes par to, ka tās uzņemas lemt, ” kas ir māksla un kas nav māksla” un tāpēc aicina Krievijas kultūras eliti protestēt pret tiesa spriedumu Pussy Riot Maskavas performances lietā. 

Pēc Akuņina domām, nav pieļaujams, ka birokrāti tiesās sāks izlemt šādu jautājumus. Viņu atbalsta arī vairākas citas krievu kultūras personības, kas līdz šim bija Putina ”kultūras galma” sastāvā.

Tiesas sprieduma nolasīšanas brīdī pagājušajā nedēļa pankgrupa Pussy Riot publicēja jaunu dziesmu ar nosaukumu ” Putins ir aizdedzinājis revolūcijas uguni”. Šo skaņdarbu ansambļa dalībniece mēģināja izplatīt pie tiesu nama Maskavā, kur viņu, protams, aizturēja Krievijas policija. Tas pats notika ar jauniešiem, kas mēģināja publiski dejot jaunās dziesmas iespaidā. Tekstā Pussy Riot izsmej prezidenta Putina plastiskās operācijas un aicina viņu precēties ar Baltkrievijas diktatoru Lukašenko. Ar šo tiek publiskotas baumas par bijušā KGB aģenta it kā homoseksuālo noslieci un piedziedājumā visi tiek aicināti cīnīties pret režīmu. Pussy Riot priekšnesums un maskas pašlaik tiek izvirzītas gadskārtējai Kandinska prēmijai.  

–   Es esmu rakstnieks, biju rakstnieks un būšu rakstnieks, nevis politiķis, – uzsver Boris Akuņins, aizstāvot Pussy Riot. – Tagad Krievijā ir iestājušies laiki, kad dažādu profesiju cilvēkiem ir jāiet un jāpiedalās politisko procesu ietekmēšanā. Agrāk bija jācīnās pret 70 gadu ilgo diktatūru. Tagad jāturpina, jo režīms nav vienkārša lieta. Lai pret to cīnītos ir vajadzīga liela drosme, nebūt ne mazāka par to, kas mums bija pirms 20 gadiem” – uzsver rakstnieks.

–   Tas ir tieši tāpat kā Jevgeņija Švarca lugā ”Pūķis”. Mēs esam jau cīnījušies pret šo pūķi simtiem gadu. Tauta iziet kaujā ar nezvēru no jauna, bet pūķis nepadodas. Tagad mēs esam sasnieguši pēdējo – trešo kaujas stadiju, jo pašlaik pūķis ir tik smagi ievainots, ka no viņa mutes nāk garaiņi, taču viņš joprojām izliekas dzīvs un sūta pasaulei savus uzvaras ziņojumus. Tas turpināsies kamēr pēdējās nāves konvulsijas viņu nogalinās neatgriezeniski. Taču pagaidām viņš draud ikvienam, kas kaut pavisam nenozīmīgi cenšas viņu apdraudēt. – konstatē Akuņins ārzemju medijiem.

Vienlaicīgi ar pazīstamo krievu rakstnieku Akuņinu, Pussy Riot apcietināšanu un nesamērīgi lielo soda mēru nosoda arī dzejnieks Levs Rubinšteins, starptautiskās mūzikas zvaigznes Madonna, Bjorka, Pols Makartnijs, Stings, Patrick Carney no The Black Key, Ana Matronic no Scissors Sisters, Franz Ferdinands u.c.

Tai pat laikā pret Pussy Riot nostājas viņu pašu tautietes – Valerija un virkne dziedātāju, kas baidās izteikties un kurus varējām apskatīt Kremļa galma pasākumā Jaunais Vilnis Jūrmalā. Piemēram, ESC uzvarētājs Dima Bilans. „Acīm redzot tāpēc, ka baidās zaudēt iespēju uzstāties Krievijā īpaši lielos, Putina akceptētos pasākumos un saņemt par savu dziedāšanu krietnu naudu”, – secina SR, Kultūras ziņas, (21. augusts 2012.)

Mirstošā pūķa garaiņi sajūtami arī Latvijā.

Vai mūsējiem arī bail?

Mūzika ir politika un politika ir mūzika.

Paslēpes nevar spēlēt – aizverot acis un aicinot – „meklē mani!“

Reālā īstenība nepakļaujas likumiem. Nebēgsim no tās. Tā vienalga mūs panāks visur.

Vēl par šo pašu: Krievijas smagais laiks un Tolstojs, Politkovska un Pussy Riot.

Krievijas propagandai izdevies izskalot latviešu popmūziķu smadzenes.

Latviešu režisors Alvis Hermanis velta izrādi Pussy Riot.

Dainis Īvāns par Pussy Riot un Latvijas drošību

Pussy Riot tiesa 

Rietumu zvaigznes atbalsta Pussy Riot

Jaunais Vilnis un krievu kultūras imperiālisms

2012. gada 29. jūlijā. Speciāli TVNet.

Krievijas kultūras imperiālisms ir laba un noderīga lieta Latvijai – šādu secinājumu var izdarīt ikviens, kurš pirms dažām dienām ieklausījās Latvijas ārlietu ministrā Edgarā Rinkevičā (Reformu partija). Intervijā TV kanālam LNT ministrs aicināja mūs visus nesaistīt Krievijas popmūzikas konkursu Jaunais Vilnis ar iekšējo vai ārējo politiku un nebažīties par šī konkursa negatīvo ietekmi uz Latvijas kultūru.

Šie Latvijas ārlietu ministra izteikumi to autoram godu nedara. Ja tie ir «pasprukuši» aiz nekompetences, tad piedosim. Taču, ja to mērķis ir attaisnot un sekmēt kaimiņvalsts Krievijas kultūras un informācijas imperiālismu Latvijā, tad rodas jautājums, kāpēc mums vispār ir vajadzīgs šis ārlietu ministrs?

Krutojs un Co neko būtisku nenosaka

Par kultūras imperiālismu* masu komunikācijā uzskata globālu masu kultūras industrijas eksportētāju tendenci dominēt mazāku valstu mediju un kultūras tirgū ar mērķi uzspiest šīm mazajām valstīm savas kultūras, politikas, sadzīves normu, gaumes, tradīciju un citu vērtību kategorijas, ieskaitot valodu. Kultūras imperiālisms ir analoģisks militārajam un ekonomiskajam imperiālismam. Tas ir koloniālisms, kas noved pie atkarības un pastāvības zaudēšanas un pie mazo, nacionālo, vietējo kultūru noliegšanas. Kultūras imperiālisma politikas izpausmes tās aizstāvji mēdz attaisnot ar Rinkēviča kunga tikko publiskotiem vārdiem, ka «tas ir tikai šovs un tikai bizness». Vai tas tiešām ir tik nevainīgi, kā apgalvo ārlietu ministrs?

Lai ieviestu skaidrību šajā jautājumā, ir vērts noskaidrot, kurš šo pasākumu rīko un ar kādu mērķi tas tiek darīts.

Iespējams, ka kāds no jums, cienījamie lasītāji, domā, ka šajā pasākumā galveno vijoli spēlē bajānists, komponists un uzņēmējs Igors Krutojs ar savu producentu kompāniju ARS vai kāda cita Latvijā reģistrēta SIA.

Šie cilvēki maldās. Visi šie ARS, SIA, Krutoji un pat Raimonds Pauls neko būtisku Jaunajā Vilnī noteikt nevar.

Viņi ir tikai producenti un Jaunā Viļņa pasūtītāja – VGTRK (Vserosijskaja gosudarstvevennaja televizonnaja un radiovesčteļnaja kompanija**) vēlmju izpildītāji.

VGTRK dod iespēju Krutojam un Co labi nopelnīt, taču piešķirto iespēju robežās. Protams, ka Jaunā Viļņa producentiem, tieši tāpat kā visiem pārējiem Krievijas miljonāriem, kas negrib nonākt tur, kur pašlaik atrodas Hodorkovskis, ir jāklausa Kremļa un Putina norādēm, kādu mūziku spēlēt koncertos un kādi cilvēki drīkst kāpt uz skatuves.

Skaidrs, ka pārsteigumus te nav ko gaidīt. Ne Pussy Riot, kas iespundēta cietumā, nedz kāda cita Kremlim nepatīkama grupa uz Dzintaru skatuves šajā pasākumā neatradīsies. Būs tikai politiski pieglaimīgie, ieskaitot Krievijai paklausīgo valstu vēstniekus un politiķus, kas attaisno Putina cerības. Krutojs un Co šos rīkojumus no augšas arī paklausīgi un pacietīgi izpilda.

Tā, piemēram, no Jaunā Viļņa pastāvīgo vadītāju saraksta izmet Kremļa politikas kritiķi žurnālisti Kseniju Sobčaku. Viņas vietā uz skatuves nostājas Krievijas vēstnieks Latvijā, kas lasa sava saimnieka Putina vēstījumu par Krievijas «labajiem nodomiem starptautiskās sadarbības, kultūras veicināšanā».

Vai varat iedomāties, ka starptautiskajā Eurovision Song Contest nolikums atļautu konkursa rīkotājiem nākt klajā ar jebkādu politisku vēstījumu jebkādā formā? Šķiet neiedomājami, ka koncertu vadītājus un dalībniekus vērtētu pēc to politiskās piederības un nevis pēc profesionālajiem kritērijiem? Protams, ka nē. ESC ir tikai mūzikas pasākums, kurā jebkāda politikas izmantošana netiek akceptēta. Pavisam cits projekts ir Jaunais Vilnis. Tā ir izteikti politiska akcija, kas jau gadu desmitus tiek rīkota Latvijā ar ideoloģisku nevis māksliniecisku virsuzdevumu.

Kas ir īstais Jaunā Viļņa saimnieks?

Jaunajā Vilnī visu nosaka Krievijas organizācija ar abreviatūru VGTRK. Šīs organizācijas galvenais televīzijas kanāls «Rossija 1», kuras auditorija ir praktiski visa Krievija ( 98,5% iedzīvotāj) un vairāk nekā 50 miljoni iedzīvotāju NVS un Baltijas valstīs. Kanāla Rossija 1 starptautisko versiju RTR Rossija raida tā, lai to redzētu visā Eiropā, Tuvajos Austrumos, Ziemeļāfrikā un ASV.

VGTRK ir PSRS Gosteleradio mantiniece. Lai arī bijušais Krievijas prezidents Medvedevs ziemā Krievijas politiskās opozīcijas spiediena rezultātā ļoti centās šo organizāciju pārveidot par Krievijas sabiedrisko raidorganizāciju, tas viņam tomēr neizdevās. Krievijas lielākā televīzija joprojām ir valsts televīzija. Tieši tāpat kā padomju laikos. Tā pauž vienīgi varas un varai labvēlīgu viedokli un ir svarīgs instruments Kremļa iekšējās un ārējās politikas mērķu īstenošanā, kur »aukliņas rausta» Putina ideoloģiskie uzraugi. Tieši tāpat kā PSRS laikos.

VGTRK televīzijas kanāli ir vieni no efektīvākajiem Krievijas ietekmes veicinātājiem postpadomju zonā. Tajā skaitā arī Baltijas telpā.

Kā tas notiek? To var novērot, paskatoties šo kanālu ziņas, iekšējai un ārējai politikai veltītos publicistikas raidījumus. Vispirms tie ļoti bieži ir atklāti naidīgie sižeti par Baltiju, šo valstu politiku un politiķiem, kas skatītāju prātos veido Baltijas valstu dēmonisko tēlu (uztiepjot Krievijas publikai, ka Baltijā »viss un visi ir sliktie» un »Krievijas lielākie ienaidnieki»). Paralēli pastāv tā saucamo »samta cimdu» metodes, kad kultūrtelpas kolonizācija tiek panākta ar atraktīvākiem un formāli saistošākiem efektiem, tādiem kā, piemēram, Jaunais Vilnis.

Karaganova doktrīna

Krievu valodas nostiprināšana caur krievu popkultūras izplatīšanu postpadomju telpā veicina lojalitāti arī pret Krievijas valsts īstenoto ārpolitiku. Šie mērķi un metodes izriet no tā saucamās Karaganova doktrīnas***, kas kopš Putina varas Kremlī, tiek īstenota aizvien mērķtiecīgāk, intensīvāk un ciniskāk.

Karaganova doktrīnas panākumus mēs redzam daudzās izpausmēs. Par šo Kremļa līniju plaši runāts zinātniskās konferencēs un savādi, ka šis process nav bremzēts vai izgaismots pietiekoši uzskatāmi tieši pie mums. Piemēram, 18. februāra referendums par krievu valodu Latvijā, tāpat arī politiskās partijas Saskaņas Centrs darbība un ietekmē Latvijā un Rīgā, Krievijas masmediju (galvenokārt TV un radio) dominēšana Latvijas mediju telpā ir daži konkrēti šīs doktrīnas soļi Latvijas reālpolitikā.

Arī Latvijā reģistrētā privātā TV «Pirmais Baltijas Kanāls (PBK)», kas ir Rīgas mēra Nila Ušakova bijusī darba vieta, retranslē pamatā tikai VGTRK programmas, tātad Kremļa oficiālo viedokli. BPK mēs nekad neredzēsim privāto Krievijas TV kanālu raidījumus, kuros skan arī demokrātiskāki un Kremļa cenzoru necenzēti opozīcijas viedokļi. Bet tādu no Kremļa neatkarīgu kanālu Krievijā tagad nav mazums. Pirmā Baltijas kanāla (PBK) valdes priekšsēdētājs Oļegs Solodovs ar sava kanāla palīdzību Latvijā veic to pašu darbu, ko Krutojs ar Jauno Vilni – Krievijas oficiālās ideoloģijas, politikas un kultūras eksportu, lai nostiprinātu Krievijas ietekmi Baltijā. PBK aktīvi iejaucas arī Latvijas iekšpolitikā, par ko liecina ideoloģiskais un reklāmas atbalsts Saskaņas Centram. Tajā pašā laikā Kremlis (VGTRK) par pakalpojumiem Solodovam maksā, t.i., dod iespēju nopelnīt, jo kuram katram savu programmu retranslāciju un adaptāciju VGTRK nedod.

Deviņdesmito gadu sākumā izstrādātā Putina ārpolitikas padomdevēja Sergeja Karaganova doktrīna pamatojas uz krievu tautiešu izmantošanu Baltijas valstīs Krievijas ģeopolitisko mērķu sasniegšanā. Krievu minoritāte Latvijā un visā Baltijā tiek izmantota kā ierocis, lai ietekmētu šo valstu politiku un politiķus un ar viņu palīdzību arī ES politiku kopumā.

Jā, līdzās politiskām akcijām (referendumiem, partiju un citu oraganizāciju atbalstīšanai, demonstrācijām) tiek izmantota arī kultūra. Kā pievilcīgāks fons.

Raugoties no kultūrimperiālisma pozīcijām ir skaidrs, ka konkurss Jaunais Vilnis labi atbilst kultūrkoloniālisma instrumenta prasībām: pasākumā dominē krievu mūzika, krievu popzvaigznes, tas notiek krievu valodā un dažu jauno censoņu konkurss un dažu rietumu popzvaigžņu parādīšanās neko būtiski nemaina šajā krievu valodas un krievu vērtību un popkultūras parādē. Šī pasākuma mērķis ir ne tikai nevainīga Kremlim lojālo miljonāru izklaide, bet tam ir ideoloģisks virsuzdevums: leģitimizēt lielvalsts kultūru un ideoloģiju vecajās impērijas robežās. Proti – atgriezt atpakaļ Latviju PSRS 1990. gada robežās. Morāli, garīgi, psiholoģiski, ideoloģiski un politiski. Propagandas efekts mēdz būt ārēji nemanāms. Pašiem Latvijas iedzīvotājiem ir jāgrib atgriezies atpakaļ Krievijas ietekmes sfērā.

Tagad ir īstais brīdis.

Krīze daudziem Latvijas iedzīvotājiem sagrāvusi stabilu pamatu zem kājām un tieši šajā situācijā neatkarīgās valsts iedzīvotāji ir gatavi iemainīt neatkarību pret piesliešanos.

Raimonds Pauls un Jaunais Vilnis

Raimonds Pauls ir trumpja dūzis. Viņa klātbūtne Jaunajā Vilnī ir formāls PR attaisnojums tam, ka pasākums notiek Latvijā. Pauls ir neokoloniālistu zelta vārti, caur kuriem var viegli un loģiski atgriezties vēsturiski un tradicionāli iecienītā krievu atpūtnieku kūrortā Jūrmalā. Pauls tāpēc ir vajadzīgs. Kaut vai statista lomā. Šo »pakārtojuma apstākli» viņš pats tikai šogad negribīgi atzina medijiem.

Visā bijušajā PSRS telpā joprojām dzīva un aktīva ir to klausītāju un skatītāju paaudze, kuriem Raimonds Pauls joprojām ir dārga popmūzikas preču zīme, kuru var labi pārdot un izmantot auditorijas piesaistīšanai. Viņa imidžs »strādā joprojām» , neskatoties uz galvenās »mūzas» Pugačovas klātneesamību.

To saprot arī VGTRK, kas tāpēc piedod Paulam viņa «gražīgos’ izteikumus Latvijas presē par Jauno Vilni, kā »par mirušu pasākumu», kurā viņam »nav nekāda teikšana».

Protams, ka mūsu maestro nepateicība krievu zvaigznei Allai Pugačovai ir dīvaina lieta. Raimondam Paulam būtu jāpateicas tieši viņai par ieiešanu padomju, vēlāk krievu popmūzikas tirgū, jo Alla Borisonva savulaik uzveda mūsu maestro uz Maskavas lielajām skatuvēm (izpildot viņa dziesmas ar tekstiem krievu valodā) un pietuvināja Paulu gigantiskajam ekrānam Ostankino, PSRS Centrālajā televīzijā. Bez Pugačovas Pauls nebūtu tik populārs Krievijā. Pauls un Pugačova līdz šim bija galvenie Jaunā Viļņa brendi. Pugačova šogad pazuda no šī pasākuma. Neraugoties uz viņas »arlekīnisko» stilu, krievu primadonnas iztrūkums ir jūtams. Ko darīs Jaunais Vilnis, ja pazudīs arī Pauls?

Jūrmala un starptautisks festivāls

Būtu lieliski, ja Jūrmalā un Latvijā izveidotos starptautisks mūzikas festivāls, kas magnetizētu ne tikai mūzikas entuziastus, bet arī citas valstis, ne tikai no NVS. Mums ir lieliska valsts un skaista jūrmala, daudz lielisku, profesionālu mūziķu.

Jā, mums ir nepieciešams ne tikai Jaunā Viļņa formas festivāls, lai vasarā piesaistītu atpūtniekus un publiku no Krievijas, kas atpūšas un atstāj naudu un veicina ekonomiku. Ir vajadzīgi viesi no daudz plašāka diapazona valstīm, kas dzīvo un viesojas ne tikai savu tautiešu krodziņos, bet interesējas par Latviju un šeit piedāvātajām iespējam kā tūristi (bez mērķa tikt pie uzturēšanās atļaujas caur īpašuma pirkšanu Latvijā).

Jūrmalas mērs izteicies, ka pagaidām neesot nekādu pierādījumu, ka Jaunais Vilnis dotu kādu tiešu vai netiešu būtisku un jūtamu pienesumu Jūrmalas un Latvijas ekonomikai.

Daži politiķi domā pretēji. Tomēr, vai dārgi pārdotu pāris saujas meža zemenīšu un saldējuma kalni vienas nedēļas laikā ir pietiekams iemesls kultūras neokoloniālisma attaisnošanai. Tāpēc nepārspīlēsim Jaunā Viļna nozīmi Latvijas ekonomikas attīstīšanā.

Ir dzirdēts viedoklis, kas būtu Jūrmala un Dzintaru koncertzāle, ja nebūtu Jaunais Vilnis, kas pagodinot šo pilsētu un koncertzāli ar milzīgām kultūras vērtībām, nesot Latvijas un Jūrmalas vārdus pasaulē, piesaistot tūristus?

Uz Dzintaru koncertzāles skatuves ir koncertējuši tādas pasaules slavenības kā F. Šaļapins, F. Stravinskis, I. Glazunovs, G. Ginsburgs, S. Rihters, L. Kogans, D. Oistrahs, M. Rostropovicš, M. Jansons, H. Karerass, M. Kabaljē un daudzi citi, kuru starptautiskajai atpazīstamībai un nozīmei pasaules kultūrā šodien nekādi netiek līdzi Jaunā Viļņa «giganti» Kobzons, Meladze, Pugačova, Bilans, Timati, Serebro, ViaGra, Valērija un citas krievu popkultūras zvaigznītes, kuru starojums ir izprotams vienīgi VGTRK telekanālu publikai. Ļoti dīvaini, ka šo zvaigznīšu vārdus daži ambiciozi cilvēki vēlas iemūžināt Jūrmalā kā milzīgas un paliekošas kultūras vērtības.

Tāpēc nepārspīlēsim šo lokālo krievu kultūras zvaigznāja izstarojumu un šīs mūzikas svarīgumu un lomu Jūrmalas, kā arī pasaules kultūras un popkultūras kontekstā un tūristu piesaistē Latvijai. Ne Jaunais Vilnis, bet gan Jansons, Stravinskis, Rihters, Rostropovičs un citi pasaules klases mākslinieki ir vārdi, ar kuriem Jūrmalas pilsētai un koncertāzālei būtu jālepojas, jo šie vārdi var piesaisīt bagātus un ietekmīgus tūristus ne tikai no Krievijas. Ne Jaunais Vilnis, kas pašreizējā veidā tikai balaganizē mūsu kūrortu.

Latvija un nepolitisks Jaunais Vilnis?

Kā šis konkurss izskatās no malas? Jaunais Vilnis cenšas rādīt pasaulei, ka Krievija, vienā no savām bijušajām kolonijām ar nosaukumu »Latvija un Jūrmala» rīko savas popkultūras politizētu festivālu. Balstoties uz vietējo krieviski runājošo iedzīvotāju nostaļģiju »pēc īstās dzimtenes» un latviešu centieniem »uztaisīt sev mārketinga triku ar Krievijas naudas palīdzību».

Vai šis pasākums ir tikai koncerts? Nē, tas ir pirmām kārtām šovs ar galvenajiem varoņiem VIP ložās, kurās gozējas Krievijas varas akceptētie miljardieri. Turpat līdzās redzami NVS, Ķīnas vēstnieki, odiozas Latvijas un NVS valstu kriminālas personas (Lavents, Haritonovs u.c.) un pat daži latviešu politiķi – Godmanis, Ameriks un citi.

Grozīties šādā mafiozā sabiedrībā spēj tikai politiski pašnāvnieki, piemēram, tādi kā mūsu pašu Šlesers. Izskatās, ka pat Latvijas prezidents Bērziņš un Latvijas ministri beidzot ir sapratuši šo kontekstu.

Vai tas ir jauno izpildītāju konkurss?

Nē, šis konkurss ir kulises jeb dekorācija galvenajiem varoņiem – konkursa žūrijai un tās izraudzītajiem pusmūža mīluļiem. Jaunie dziedātāji ir nepieciešami tikai kā iemesls, par ko balsot Vaikulei, Paulam un pārējiem lemjošajiem un atzīmes liekošajiem dziedošajiem brašuļiem (kas jau nākamajā acumirklī kāpj uz skatuves un dzied paši). Būtībā tas ir žūrijas televīzijas šovs. TV publiku Krievijā vairāk interesē kādā tērpā un kādā kompānijā šoreiz dziedās Vaikule, Valerija vai kāda cita no iecienītajām vokālistēm, nevis kurš uzvarēs jauno izpildītāju konkursā.

Protams, ka man nav un nevar būt principiālu iebildumu pret politiski neitrālu popmūzikas konkursu Latvijā, kuru rīkotu jau pieminētā VGTRK vai jebkurš cits entuziasts un sponsors. Taču ir viens iebildums – Latvijas un Eiropas Savienības kontekstu un vidi būtu jārespektē un visām valodām un kultūrām šajā pasākumā jāpiešķir līdzīgas tiesības. Šajā virzienā var izmantot ESC principus, kas neakceptē muzikālā konkursa politizāciju. Starp citu, pats Igors Krutojs pērn atzina, ka būtisks Jaunā Viļņa attīstības traucēklis ir tieši krievu valoda. Piesaiste krievu valodai neļauj šim konkursam iegūt starptautisko statusu un attīstīties tālāk.

Līdzko Jaunajam Vilnim tiks noņemti »karaganova doktrīnas» iemaukti, daudzas problēmas atrisināsies pašas no sevis. Tāpēc Latvijas politiķiem nevajadzētu bikli baidīties atklāti runāt ar Jaunā Viļņa īstajiem saimniekiem par šī pasākuma transformāciju. Par tā adaptāciju atbilstoši Latvijas interesēm.

Vai Krievija gribēs rīkot ārzemēs, t.i., Jūrmalā pasākumu, kas neatbildīs Karaganova ārpolitiskai doktrīnai? Pie varas esošie spēki Kremlī to nevēlas. Pašlaik noteikti nē.

Politiskā realitāte no mums pieprasa gaidīt un cerēt. Novēlot, lai drīz pie varas lielajā kaimiņvalstī nāk demokrātiski un progresīvi politiskie spēki, kas tieksies pēc patiesas Krievijas integrācijas Eiropā uz līdztiesīgiem pamatiem ar citām kultūrām, bez kultūrimperiālisma ambīcijām.

Atsauces:

* Mc Quail. Mass Communication Theory, Sage Publications, London, 2010.

**Krievijas valsts televīzijas un radio kompānija

***On Russia focused people interest defending issues in «close borderlands». Sergey Karaganov, Europe institute deputy director. Diplomatičeskij Vestņik (Diplomacy Herald) Nr. 21-22. 15.-30. November, 1992.

Citi raksti par šo tēmu:

http://sandraveinberga.lv/2012/07/28/vai-pussy-riot-piedalisies-jaunaja-vilni/

http://sandraveinberga.lv/2012/07/26/ka-pauls-un-krutojs-pazemoja-latviju/ 

http://sandraveinberga.lv/2011/07/29/novaja-volna-atved-mums-krievijas-tikumus-un-likumus-vai-mes-to-pienemsim/ 

http://sandraveinberga.lv/2011/07/27/blikskis-ap-%e2%80%9dnovaja-volna%e2%80%9d-desmitgadi-un-krievijas-politiskas-varas-demonstracija-jurmala/ 

http://sandraveinberga.lv/2011/07/24/krievu-popkulturas-tingeling-goes-russia-jaunais-vilnis-novaja-volna-2011-jurmala-ieradies-latvija-videosveiciens-jaunajam-vilnim/ 

http://sandraveinberga.lv/2011/04/03/balaganu-logika-riga-jurmalas-%e2%80%9djaunaja-vilni%e2%80%9d-latvija-vaveres-riteni/ 

Pasaules pirmizrāde Eirovīzijas 2012 uzvarētājdziesmas Euphoria videoklipam ar Lorēnu (Loreen).

2012. gada 5. jūlijā

Kadrs no Eirovīzijas uzvarētājdziesmas Euphoria videoklipa. Dzied Loreen, režisors M. Sēderlunds.

Šodien ir pasaules pirmizrāde Eirovīzijas dziesmu konkursa 2012  uzvarētājdziesmas Euphoria videoklipam Lorēnas (Loreen) izpildījumā.  

Dziesmas videoversijas režisors ir Markuss Sēderlunds (Marcus Söderlund).

Klips ir filmēts šovasar netālu no Stokholmas Sickla muižā.

 

Klipa filmēšanas laikā. Foto: Loreen fanu mājas lapa.

Why, why can’t this moment last forevermore?
Tonight, tonight eternity’s an open door
No, don’t ever stop doing the things you do
Don’t go, in every breath I take I’m breathing you

Euphoria
Forever, ’till the end of time
From now on, only you and I
We’re going u-u-u-u-u-u-up
Euphoria
An everlasting piece of art
A beating love within my heart
We’re going u-u-u-u-u-u-up

We are here, we’re all alone in our own universe
We are free, where everything’s allowed and love comes first
Forever and ever together, we sail into infinity
We’re higher and higher and higher, we’re reaching for divinity

Euphoria Forever, ’till the end of time
From now on, only you and I
We’re going u-u-u-u-u-u-up
Euphoria
An everlasting piece of art
A beating love within my heart
We’re going u-u-u-u-u-u-up

Forever we sail into infinity
We’re higher, we’re reaching for divinity

Euphoria, euphoria
We’re going u-u-u-u-u-u-up

Written by: Thomas G:son & Peter Boström
Produced by: Peter Boström & SeventyEight

Kā pelnīt miljonus par mūzikas autortiesībām. Neizmantotās Latvijas eksporta iespējas.

2012. gada 20. jūnijā

Šodien Zviedrijā tiek publicēti jaunākie dati par tā saucamo ”zviedru mūzikas brīnumu” kā te sauc pēdējo gadu popmūzikas eksporta panākumus. Šie skaitļi rāda  2011. gada ienākumus Zviedrijai no popmūzikas autortiesību eksporta.

Pagājušajā gadā zviedru mūziķi autortiesībās nopelnīja apmēram pusmiljardu Zviedrijas kronu (ap 40 miljoni latu), kas iekasēti par mūzikas atskaņošanu ārzemēs radiostacijās, klubos, reklāmās, TV un citur, t.i., no publiskā izpildījuma. Tas esot par 9% vairāk nekā 2010. gadā. Šajā summā, protams, ir arī no Latvijas iekasētā nauda.

Vismanāmākais eksporta pieaugums esot online tirdzniecībā ar dziesmām. Galvenokārt pa Spotify un Itunes kanāliem, kas ienesuši 17 miljonu kronu (apmēram 1,3 mil.j latu), kas ievērojami pārsniedz rezultātu pirms gada, kad mūzika tika pārdota par 11 miljoniem kronu.

Lai gan pārdošana internetā sastāda tikai niecīgus 3 procentus no kopējiem zviedru eksporta  ienākumiem mūzikas biznesā, eksperti secina, ka pagājušā gada tendence liecinot par nelegālās mūzikas lejuplādes samazināšanos internetā.

Dažas lielākās zviedru popmūzikas zelta govis ir Swedish House Mafia, Robyn, Ann-Sofie von Otter, Roxette un Avicii.

Taču liela daļa zviedru popmūziķu naudas nenonāk Zviedrijā, jo daudzi autori ir slēguši līgumus ar ārzemju autortiesību organizācijām.

Kur ir Latvijas Roxette, Swedish House Mafia un Robyn, kas varētu papildināt mūsu nacionālo ienākumu jomā, kur galvenais kapitāls ir talants, kultūras tradīcijas un neatlaidība*? Vai latvieši vairs nav dziedātāju tauta?

 

* Protams, vajadzīgas arī investīcijas mārketingā un citās tirgus veicināšanas jomās.