2011. gada 10. jūlijā

Senās mūzikas festivāla noslēguma koncerti Rundāles pilī sestdien pārsteidza un iepriecināja ar vairākām lietām.

Vispirms par fonu.

Pils turpina būt formā, rožu dārzu ieskaitot.

Tālāk par galveno.

Trīs cilvēki spēja ievilkt mākslu Zemgales līdzenumā. Process notika zibenīgi.

Māksla ieradās kā lodveidīgais zibens.

”Blīkš” un viņas augstība MŪZIKA bija klāt.

Pirmais no trim ”vainīgajiem” bija Endrjū Lourenss – Kings.

Viņu ieraudzīju uz Rundāles pils balles zāles provizoriskās skatuves, skaņojot savu arfu.

Kāda, man nepazīstama kundze zālē (sēdoša rindā aiz muguras), angļu valodā norādīja uz savādo ”arfas skaņotāju”, kurš neraugoties uz klausītāju kņadu, skaņoja savu instrumentu angļu mierā.

Tas nebija skaņotājs. Tas bija viņš pats.

Tieši viņš mums atveda horeogrāfiju, kas ieradās Stīvena Pleijera personā un piedāvāja publikai senās franču un spāņu galma baleta dejas ar un bez ”zapateros” un kastaņetēm.

Palēcieni, griezieni un piruetes livrejā, ar un bez galvassegas. Fascinējoši eleganti un  kompleksi attīstoši. Viņš – dejotājs un ģitārists bija otrais brīnumdaris, vakardienas koncertā.

Visinteresantākās bija spāņu dejas – sarabanda un žīga.

Vienmēr ir licies, ka deja ir mūzikas kritērijs.

Beidzot to koncertā redzēju praktiskā pielietojumā.

Mūzika, kas nav izdejojama, neuzrunā.

Francūžiem ir taisnība.

Pavisam vienkāršas variācijas, kas ļauj izcelties solopartijām un piedāvā katram dejas raksturam savu instrumentu vai tembru. Akordi kā pakavi. Smagi un sakārtojušies sekvenču ķēdē uz augšu, uz leju, uz augšu, uz leju.

Jā, deja bija un joprojām ir skatuves mākslas karaliene.

Deju formāts mums tika piedāvāts arī sestdien un Simfoneta Rīga ar šo ”pasākumu” –  franču baroku, tika galā eleganti, kas ir galvenais deju mūzikas priekšnosacījums.

Pēc čakonām sekoja neliels pārtraukums.

Īsi pēc 22.00 sākās brīvdabas koncerts pils parkā.

Kremerata Baltica sāka spēlēt stiprā sānu vējā, ar Mufatu un Bīberu. Pie pults Andris Veismanis. Formāli un attālināti. Bez klātbūtnes.

Fināla koncerta reālais sākums fiksējams līdz ar Baibas Skrides pāradīšanos uz skatuves.

Talanti fascinē ne tikai skatītājus, bet (kā izrādās) – arī orķestri. Tobrīd orķestris beidzot pamodās, atdzīvojās mūzikā kopā ar Antonio Vivaldi Gadalaikiem.

Skaņdarbs sastāv no četrām daļām (katram gadalaikam  trīs sastāvdaļas- allegro, andante,  allegro). Pirmais – ”Pavasaris” pieder pasaules visvairāk spēlētājiem skaņdarbiem.

Kremerata Baltica vakar uzziedēja spēlējot tieši šo skaņdarbu, kuru īsākās un sliktākās versijas mēs katru dienu varam noklausīties arī mobilo telefonu zvanos.

Rundālē vējš zēģelēja kā uz kuģa un ”Gadalaiku” atskaņošana norisinājās stihijas un gaismu spēles pavadījumā.

Jāpiebilst, ka Vivaldi ”Gadalaiki” būtībā maz neatbilst mūsu izpratnei par pavasari, vasaru, rudeni un ziemu, jo tie rakstīti Itālijai.  🙂

Piemēram, klausoties pavasari nākas secināt, ka skaņu tēli vairāk atbilst mūsu vasarai, nevis martam ar cīruļputeni vai mūsējam – pureņu aprīlim.

Mūsu Latvijas vasara vairāk atbilst Vivaldi pavasarim, jo Itālijas vasara ir sausa, tveicīga un grūti izturama (pateicoties vējam no Sahāras).

Mums šogad…faktiski arī ir mazliet … ”Sahāras vasara”, taču tā notiek daļēji skarbi.

Vakari ir dzestri.

Tāpēc Rundāles parka apmeklētāji jau koncerta vidus daļā sāka vilkt mugurā jakas un tīties deķos.

Vienīgā Baiba Skride (uz skatuves) spītīgi spēlēja tālāk savā koncerta vakarkleitā, spītējot vēsumam un vējam, kas ”zāģēja” pa taisno iekšā koncerta mikrofonos.

Vijolnieci Baibu Skridi pirmo reizi noklausījos Stokholmā, pirms vairākiem gadiem, spēlejot eleganto Glazunova vijoļkoncertu op.82.

Skaistums un pasija, tehnisks perfekcionisms viņas izpildījumā toreiz pārsteidza kopā ar bezgala skaisto vijoles toni.

Baibas spēlei ir dvēsele.

Kadences reizēm paslīd it kā pavirši. To varēja pamanīt arī vakar vakarā.

Taču spēlējot vējā, kad ”Gadalaiku” nošu lapas mēģina lidot projām kā kaijas no pults, ir pavisam cita lieta nekā uzstāties slēgtajā Bervaldhallē Stokholmā.

Skride spēlē graciozi un virtuozi un viņas finālam sekoja aplausu ūdenskritums, kas nemitējas un nerimās kā Niagāra.

Viņa bija mans trešais sestdienas koncertu brīnums.

Paldies viņiem visiem trim un pilij par spēcīgiem šīsvasaras muzikālajiem iespaidiem.