Eirovīzijas melodiju festivāls tiek veidots, sadarbojoties EBU dalībvalstīm un lielā mērā demonstrē ne tikai mūzikas un izpildītāja, bet arī attiecīgas valsts televīzijas kvalitātes standarta līmeni valstī. Tāpēc katra izpildītāja uzstāšanās sastāv no 2 elementiem: no dziesmas un vokālista personības izstarojuma un ekrāna audiovizuālā naratīva spēka. Pirmajā pozīcijā Samanta Tīna ir spoža un dziesma lieliska. Ja visi dziedātu šajā festivālā kā pantomīmā – ar melniem triko uz pustumšas teātra skatuves, tad Latvijas šī gada izpildītāja iekļūtu pirmajā piecniekā. Taču šis nav nedz teātra, nedz masu pasākumu režisoru pasākums. Tas ir ekrāna mākslas paraugstundas demonstrējums un sastāv no režisora naratīva jeb vēstījuma, kuru veido: dziedātājas tērps, horeogrāfija, scenogrāfija (fona grafikas un projekcijas), operatoru darba un montāžas. To spēj veikt tikai jomas profesionāļi un tas ir kolektīvs darbs. Mūsu gadījumā šajā otrajā pozīcijā visi saņem – 0.
Latvijas izpildītāju pats smagākais klupšanas akmens ir hroniski neprofesionālas horeogrāfijas, kas mazāk traucē uz skatuves, bet saļimst ekrānā. Tas pats attiecas uz ekrānam nepiemērotiem tērpiem un fona vokālistu izmantojumu. Viskliedzošākā kļūda vakar vakarā bija bravūrīgas fona grafikas lietojums, kurš vizuāli „noēda“ izpildījumu ar savādajām zaļajām kleitām, fona vokāla vizieriem un traucējošiem trokšņa papildefektiem stereo zonā. Vēstījumā nebija arī prasmīga kameru izmantojuma un krāsu – skaņas toņēnu dejas kaleidoskopā, par pults režisora profesionāla scenārija klātneesamību nemaz nerunājot.
Dziesmas maģisms uz parastās skatuves ir viena lieta, bet tas mēdz būt pavisam cits kino vai televīzijas ekrānā. Viena un tā pati dziesma var būt lieliska tumšā telpā ar labu izgaismojumu, bet nevarīga drupu kaudze uz Roterdamas audiovizuālā ekrāna, kurā naratīvu nav veidojuši jomas profesionāļi, bet gan amatieri.
Salīdzinājumam noderēs Bulgārijas skumjās balādes izpildītāja Viktorija, kuras zviedru dziesmas naratīvs bija klusināts un tajā iekļāvās precīzs vēstījuma scenogrāfa piesitiens, neuzkrītošais tērps, precīzi plānots kameru kadru montāžas darbs un, protams, izpildītājas harizma tuvplānos. Līdzīgi labi nostrādāja lietuvieši, bet šoreiz izgāzās igaunis ar tām pašām Samantas Tīnas dziesmas ekranizācijas kļūdām, jo zibeņu bija pārāk daudz un tuvplānu neizteiksmīgums nespēja saglābt naratīva tukšumu.
Tā kā – viss būtu labi, ja Latvijas Televīzija būtu izdarījusi savu dabu, jo Samanta savējo Roterdamā paveica. Kurš izgāza Samantu Tīnu 2021 pusfinālā? Tā bija Latvijas Televīzijas nemākulība un neprofesionālisms dziesmas ekranizācijā.