Bīstami iezīmētais process jeb Latvijas neapzinātais ceļš uz Eirāzijas Savienību?

FOTO TVNET, LETA

Tas, ka SKDF aptaujā kā redzamākās personas tiek fiksētas Vējonis, Lembergs un Ušakovs, ir bīstams signāls mūsu valsts demokratizācijas procesiem. Protams, ka pasūtītājs maksājot par aptauju, investē rezultātā. Tā, šķiet, noticis arī šoreiz. Taču notikušais nepārprotami liecina arī par ko citu. Tas rāda, ka „redzamās personas” apzināti izkārto sev skatuvi publiskajā telpā un realizē benifici pēc saviem noteikumiem ar sevi pašu kā galveno varoni skatuves centrā. Diemžēl politiķiem Latvijā šāda iespēja tiek atļauta joprojām, jau kuru gadu pēc kārtas. Nenokārtotā mediju telpas regulācijas stāvokļa dēļ. Kamēr Lembergs un Ušakovs varēs turpināt savu viena aktiera teātri netraucēti publiskajā telpā, tikmēr nebūsim tikuši tālāk par Putina Krieviju un totalitārisma izpratni publiskuma ģenerēšanā. Vienam pieder mediji, otrais tos pērk. Tas nav pieļaujams normālā, demokrātiskā valstī. Skaidrs, ka totalitārismā šāds „piegājiens” publicitātes ģenerēšanai ir norma. Putinam vai Erdoganam kalpo pieradināto žurnālistu armija un padevīgi klanās korumpēti reklāmisti. Tur turīga, ietekmīga persona ar naudu sev „pasūta mūziku”, jeb pērk labo slavu publiskajā telpā ar trulu murdoņu fonā. Šādi rīkojoties tiek apmānīta publiskā doma. Tiek publiski melots. Kā komerciāls darījums šāda rīcība ir pārkāpums demokrātiskas sabiedrības apstākļos, jo mediji nedrīkst piedalīties publiskā viedokļa manipulācijā kādas vienas, konkrētas un ietekmīgas personas interesēs. Brīvā un atvērtā demokrātijā nekas tamlīdzīgs nemēdz (nedrīkst!) notikt, jo ikvienam politiķim sava labā slava jāiegūst to pierādot (apliecinot) ar darbiem. Nevis pērkot savas pievilcības ilūziju medijos.

Kad beidzot šādam PR Latvijā tiks pielikts punkts?

Kādā virzienā mēs dodamies?

Ko iezīmē šis process?

Vai ejam Eirāzijas virzienā?

Šķiet, ka retajam no mums ir laika iedziļināties krievu fašisma ideologa Aleksandra Dugina teorētiskajos sapņos par plānoto Eirāzijas valsti, kas stieptos no Lisabonas līdz Vladivostokai. Tas būšot ģeopolitisks pretsvars ASV un NATO. Neraugoties uz mūsu laiskumu, procesi manipulatoru un ideologu frontēs turpinās. Dugins ir vadošais teorētiķis Kremļa aizvien intīmākajām attiecības ar Rietumeiropas galēji labējām partijām. Kā tas varēja notikt? Kā Putinam izdevās morāli un materiāli pakļaut sev galēji labējos eiropiešus? Kāpēc viņš tos turpina barot ar naudu par paklausību? Savaldzinot ideoloģiski un ekonomiski Francijas Nacionālo Fronti, itāliešu Lega Nord, vācu Alternatīvu Vācijai  un austriešu Brīvības partiju. Pirmais un galvenais, kas viņus vieno garīgi, ir vienotā pārliecība, ka spēks ir tikai varenā nacionālā valstī un globalizācija – visu postu sakne.

Krievijas antikomunikācija

Putina vadītā Krievija jau sen pagriezusi muguru sarunai ar rietumiem. Komunikācijas kanāli apzināti nosprostoti un rīcība demonstrē autoritāru egocentrismu. Rietumu galēji labējām partijām šī komunikatīvā norobežošanās šķiet simpātiska kā protests globalizācijai un kā  tradicionālo, kristīgo vērtību aizstāvības akts. Viņiem šķiet, ka Eiropa ir nogurusi no pārmaiņām, multikulturālisma, homoseksuālisma aizstāvībai un gurst no spriedzes starp nacionālo suverenitāti un globalizāciju. Ja garāk PSRS laikā (Brežņeva impērijā) visas rietumu labējo partiju idejas bija sovjetistu naidīgās ideoloģijas iemiesojums, tad tagad notiek kas pretējs. Tagad kā 1939.gadā (kad Staļins un Hitlers spēja vienoties cīņā pret kopēju ienaidnieku) notiek nikno un neapmierināto saliedēšanās uz kopējas nepatikas bāzes. Toreiz notika tieši tas pats kas notiek tagad. Toreiz un tagad kremlini saliedējas ar neapmierinātajiem rietumeiropā, lai sagrautu tur esošo, valdošo politisko aliansi. Šāda bloķēšanas taktika boļševikiem un komunistiem vienmēr bijusi raksturīga. Piemēram, 1959. un 1960. gadā rietumeiropā sākās masveida sinagogu grautiņi. Vispirms Rietumvācijā un pēc tam citur. Protams, ka šāds notikumu pavērsiens būtiski iedragāja Rietumvācijas kā NATO dalībvalsts prestižu. Reputācija tika iedragāta. Vēlāk, pateicoties Austrumvācijas (VDR) spiegu ziņojumiem, noskaidrojas, ka ar sinagogu postīšanu Rietumvācijā bija nodarbojušies nevis vietējie, bet gan KGB un tās sabiedrotie no Varšavas bloka valstīm. Protams, ka kremlinu sadarbība ar neapmierinātajiem rietumniekiem bijusi aktīva visos laikos un formās, RAF u.c. akciju atbalstu ieskaitot.

Pēc Berlīnes mūra un Padomju Savienības sabrukuma vecie modeļi nozuda. Garīgā telpa bija tukša un to okupēja labēji konservatīvās idejas. Tās tobrīd tika adoptētas postsovjetiskajā Krievijā ļoti pamazām. Sīkāk par to ieteicu palasīt Anton Shekhovtsov, Russia and the Western far right (Routledge).

Tātad pēcpadomju impērijas sabrukuma, ideoloģijas tukšajā telpā ielauzās Aleksandrs Dugins un Vladimirs Žirinovskis. Dugina teorija par eiroaziātisko pasaules kārtību nostrādāja kā tilts starp krievu un rietumeiropiešu ultranacionālistiem. Centrālais akords šajā manifestā ir pieņēmums, ka jaunais Eirāzijas kontinents piedāvā radikāli jaunu totalitārās pārvaldes sistēmu, kuras galvenie pretinieki ir liberālisms, demokrātija un rietumu iedibinātā pasaules kārtība. Žirinovskim bija izdevies jau 1992. gada iepazīties ar Francijas Nacionālās frontes līderi Jean-Marie Le Pen. Viņš pirmais arī tika iepazīstināts ar jauno pasaules kārtības ideju un vēlmi izveidot Eiropas labēji konservatīvo partiju aliansi ar Maskavu centrā. Jāpiezīmē, ka Lepens ļoti aktīvi atbalstīja (morāli un materiāli) Žirinovska partiju tās izveidošanas fāzē un aktīvi līdzdarbojās Sadama Huseina publiskā tēla pilnveidošanā kopā ar austrieti Jorgu Haideru.

Antikomunikācijas virzītāji

Pēdējo gadu notikumi starptautiskajā plāksnē veicinājuši Eiropas labējo ekstrēmistu veiksmes stāstu. Pirmais motors te bija ekonomiskā krīze, kas pēc 2008.gada palīdzēja noskaņot plašus eiropiešu slāņus pret savām vadošajām politiskajām partijām. Krīzes postu plaši sabiedrības slāņi izskaidroja kā savas valdības sliktās politikas sekas.

Sliktie laiki radīja priekšnosacījumus glābējidejām. Putina pašizolācija un antikomunikācijas doktrīna šajā situācijā palīdzēja sameklēt jaunus sabiedrotos rietumos. Tieši labējo konservatīvajā flangā viņš atrada savus jaunos draugus. Tos pašus, kurus Žirinovskis un Dugins Kremlim bija nodrošinājuši iepriekš. Marina Lepena, kas nostājās sava tēva vietā Nacionālās frontes līdera pozīcijās, bija pirmā. 2014. gadā viņas partiju no finansiāla kraha izglāba Kremļa naudas aizdevums 9 miljonu eiro apjomā. Tika samaksāts un saņemta lojalitāte Kremļa virzienā.  Līdzīgās naudas attiecībās ar Putinu ir arī austriešu Brīvības partiju, kas ieguva 26% vēlētāju balsu 2017. gada parlamenta vēlēšanās. Līdzīgs līgums Putinam ir arī ar Lega Nord, kas 2014.gada nodibināja “Putina draugu” frakciju Itālijas parlamentā.

Ko putiniskajai Krievijai dod šī čupošanās un draudzības pirkšana ar Eiropas labējiem? Vispirms tie palīdz piegādāt vajadzīgo informāciju patiesu faktu vietā Kremļa medijiem. Šādi izdodas vieglāk manipulēt ar krievu un prokrievisko mediju publiku. Nākamais ir šo sabiedroto akcepts visām Krievijas militārajām agresijām (Krimu un Austrumukraiņu zonu ieskaitot). Labējo „eksperti” un „novērotāji” piedalās visās vēlēšanās un ziņo pasaulei, ka Putina impērijā viss notiekot pareizi. Pie viena šie nopirktie ārzemju draugi  vienmēr ir gatavi nosodīt rietumu sankcijas pret krievu bankām, politiķiem vai uzņēmumiem. Lai gan viņi nekad nedara to pašu Baltkrievijas vai Irānas virzienā.

Tātad krievu antikomunikācija ar liberālo Eiropu ir panākusi jaunu spēka asi, kas postsovjetiskajam Kremlim nepieciešama kā jauna izvēles iespēja, konsolidējot ap sevi  neapmierinātos egocentriķus no rietumiem. Ar čekistu Putinu kā „Eiropas civilizācijas kristīgā mantojuma karognesēju” (Marinas Lepenas formulējums) centrā labējie piedāvā viņu kā jaunā Ļeņina lomas atveidotāju, jo Putins esot „izcils stratēģis” (Nigels Faražs) un „valstsvīrs, kurš nekalpo globālistu interesēm”, jo „aizstāv savas valsts un tautas vajadzības, ignorējot pasaules tehnokrātijas un Briseles diktātu” (Mateo Salvīni, Lega Nord).

Interesanti, ka Putina ārpolitiskajā stallī pamazām sāk atgriezties ar bijušie sovjetistu sabiedrotie. Vācu kresā partija Die Linke, tieši tāpat kā Alternatīva Vācijai ir aizstāvējusi Krievijas uzbrukumu Krimai. Līdzīgi rīkojās arī grieķu Syriza, kas ir valdošā Grieķijas partija. Nikos Kotzias (2015.gadā Grieķijas ārlietu ministrs) kopš 2013. gada aktīvi draudzējas ar Duginu.

Kur nu vēl pašmāju Saskaņa ar neslēptām promaskaviski orientētām simpātijām un līdz galam nepierādītajiem Kremļa finansējuma iešļircinājumiem.

Kremļa ideoloģiskā pletne

Vislabāk Kremļa satelīt partiju atkarību no Kremļa  demonstrē nevis naudas pārskaitījumi, bet gan pakalpība, paklausība un pazemīga piekrišana Putina idejām. Piemēram, 2012. gada Putina ģenerētais likums pret homoseksuālo propagandu, ārzemju organizāciju  nosaukšana par “ārzemju aģentiem”, militāro konfliktu interpretācija un aktīvā iesaistīšanās citu valstu priekšvēlēšanu kampaņās un vēlēšanu procesos, ir tikai daži piemēri, kas pēdējos gados kļuvuši aktuāli arī citās, proputiniskās valstīs. Tos cenšas kopēt un atdarināt. Pat Latvijā samērā daudzi šos Putina taktikas virzienus uzknābā, atbalsta un slavina. Viņa vasaļi ultrakonservatīvo partiju izskatā šodien rīkojās tieši tāpat kā franču, zviedru vai itāliešu komunisti pēc otrā pasaules kara.

Krievvalodīgo mediju pakļaušana savām idejām pagaidām norisinās bez traucējumiem. Mūsu pašu Lattelecom, retranslējot aktīvi Putina ideoloģiskās taures arī Latvijā, aktīvi piedalās  kremlinu dekomunikācijas procesā, cenšoties pārliecināt publiku par neliberālās demokrātijas priekšrocībām. Taču pagaidām auglīga augsne šai ideoloģijai ir vienīgi valstīs, kas nekad nav piedzīvojušas patiesu demokrātiju. Tātad Erdogana Turcijā, Dutertes Filipīnās vai  gigantiskajā Ķīnā. Rietumos šī formula nedarbojas, bet postkomunisma zonā dzen jau pirmos asnus.

Protams, ka labēji  ekstrēmie rietumeiropieši Putinam vajadzīgi tikai dekorācijai. Viņš var tos “uzmest” jau rīt, taču pagaidām tie ir noderīgi un ērti izmantojami. Kā gruzis rietumu sabiedrības acīs. Kā traucējošs elements sabiedrībai, kas neprot pierādīt saviem pilsoņiem liberālās demokrātijas priekšrocības. Pagaidām viņi rej kad vajag un ēd no rokas, jo Putins visu laiku gatavojas savam revanšam. Lai to panāktu viņš izmanto liberālo normu kropļošanas modeli, kas jau iesakņots Ungārijā un Polijā.  Šajās valstīs bez brīva mediju sektora (sekojot Kremļa modelim) un bez brīva pilsoniskuma (tieši tāpat kā Krievijā) vairs nevar runāt par brīvu, bet gan par autoritāru sabiedrību. Šo traģisko pagriezienu atpakaļ pie totalitārisma šodien iespējams panākt ar formāli brīvu vēlēšanu palīdzību. Nav izslēgts, ka arī Latvijā var novērot līdzīgus procesus, kad manipulējot ar medijiem var panākt sev vajadzīgu balsojuma rezultātu. Pēdējās pašvaldību vēlēšanās šo efektu demonstrēja Rīgā un Ventspilī. Nākamais solis pēc modernā Kremļa scenārija ir sagraut liberālās demokrātijas pamatelementus: anulēt izteikšanās brīvību (monopolizējot medijus), ierobežot minoritāšu tiesības, sabotēt un likvidēt neatkarīgas tiesas darbu. Latvijā pirmais solis jau realizēts – masu mediji šobrīd reāli atrodas oligarhu rokās un valstī nav ieviesta mediju tiesībsarga institūcija, kas nepieļautu patvaļīgu mediju, reklāmas un PR izmantojumu savtīgu interešu labā. To, kas šis kritiskais brīdis ir klāt, pierāda sabiedriskās domas pētījumi, kas apgalvo, ka valsts populārākās politiskās personas ir tieši tās (Lembergs, Ušakovs, Vējonis), kuru rokās ir masu mediji (tieši un netieši).

Kāpēc mēs viņiem atļaujam turpināt graut demokrātiju arī Latvijā?

 

 

Eiropas sadrupšana. Jaunas valstis uz starta līnijas? Karšu pārzīmēšanas laiks ir klāt.

Katalonijas atdalīšanās no Spānijas iet roku rokā ar Skotijas atdalīšanos no Lielbritānijas. Foto : Mehdi Chebil & Dagens Nyheter

Ir ieradies jauns nacionālisma vilnis. Nevienmērīgs pēc sava satura un formas. Braucot cauri Eiropai, to nevar nepamanīt. Katalonija nav vienīgais piemērs, kur valodas atšķirība pieprasa izrēķināties ar pagātni un atdalīties. Gandrīz visur vecajā kontinentā eksistē atmiņas par citām robežām un citām attiecībām cilvēku starpā par laiku, kad dzimtā valoda bijusi aizliegta vai atradusies pakārtotā statusā.

Šie, pagātnē ievainotie cilvēki šodien pulcējas, piemēram, Antverpenē zem Vlaams Belang karoga. Kāda sirma flāmu kundze nevar aizmirst pāri darījumus un joprojām jūtas pazemota par to, ka jaunībā viņai nebija iespējams apgūt kāroto profesiju franču valodas nepietiekamas prasmes dēļ.  Tolaik valsts valoda Beļģijā bija tikai un vienīgi franču. Flāmu meičas konkursos un sacensībās par amatiem un karjeras iespējam vienmēr tikušas atbīdītas malā.  Kur nu vēl stāsti no kara gadiem, kad virsnieki komandējuši franču valodā flāmu karavīrus, nosūtot tos nāvē pavēļu nesaprašanas dēļ. Par sadarbību ar nacistiem, turpretī, flāmi runāt nevēlas. Tolaik esot pastāvējusi cerība, ka vācieši viņus atbrīvos no nīstajiem franču okupantiem, palīdzot nodibināt suverēnu flāmu valsti. Šo faktu, savukārt, nespēj aizmirst franciski runājošie beļģi. Katrs kaut ko nespēj aizmirst un piedot.  

Eiropa joprojām nevar aizmirst pāridarījumus un netaisnību, kas pagātnē nodarīta noteiktām iedzīvotāju grupām un viņu valodai. Galu galā visas šodienas valstis ir radušās, apspiežot un absorbējot minoritātes. Tā pati Francija arī bija un ir dažādu valodu mozaīka, kas pamazām iznīkušas franču valodas spiediena rezultātā. Bretaņā vairs tikai daži turpina cīņu par savas valodas saglabāšanu (ķeltu valoda, kas atgādina vācu) un mazītiņajā Luksemburgā patlaban notiek lielas lietas vietējās luksemburgiešu valodas saglabāšanai. Otrā pasaules kara laikā vāci centās pakļaut lielhercogosti un uzjautrinājās par vietējo valodu, kas viņiem atgādināja vācu valodas dialektu. Tagad Luksemburgā notiek krasa pāreja no franču un vācu valodas uz vietējo valodu kā parlamenta galveno saziņas līdzekli. Kur nu vēl neatkarīgā valsts Latvija, kas vēl nav paguvusi ieviest valsts valodu visās skolās, bērnu dārzos un tagad ar steigu to cenšas realizēt.

Taču nacionālismam šodiena Eiropā ir arī pretējas izpausmes. Ja 19. gadsimtā nacionālisms ieradās ar kopā ar prasību pēc demokrātijas, tad tagad Polijā un Ungārijā novērojama cita aina. Katalonija šodien prasa pašnoteikšanos tieši tāpat kā savulaik Austrija, Ungārija, Norvēģija vai Somija. Nacionālisti toreiz bija visplašāko, trūcīgo sabiedrības slāņu aizstāvji, kas pieprasīja mazā cilvēka tiesību ievērošanu.  Šodienas nacionālisti Polijā, Krievijā, Flandrijā vai Ungārijā vairs nav cīnītāji par līdztiesīgu un atvērtu sabiedrību. Drīzāk tās ir autoritāras populistisku kustību grupas, kas vēlas sasaldēt un stigmatizēt liberālo demokrātiju izolacionistisku mērķu vārdā. Apturēt horizontu.

Eiropas sadrupšana

Katalonijas notikumi daudziem šķiet domino efekta izraisītāji. Skoti, flāmi, ziemeļitālieši var saņemties un mēģināt sekot Barselonas iniciatīvai.  Kur nu vēl baski un galicieši. Eiropa varot sadrupt drupačās. Karšu pārzīmēšanas laiks atkal klāt. Tāpat kā pēc pirmā pasaules kara vai pēc Berlīnes mūra krišanas. Eiropas Savienības balss šodien skan vārgulīgi un neizlēmīgi aicina “nepielietot varmācību” (Margaritis Schinas). Tas arī viss.  Jaunu valstu dzimšana nenotiek vienādi. Sasprāgstot Dienvidslāvijai septiņās daļās, dzīvību zaudēja 100 000 cilvēku. Taču Norvēģija atsvabinājās nu Zviedrijas  ļoti mierīgā ceļā 1905. gadā. Melnkalne ieguva savu neatkarību 2006. gadā bez asinsizliešanas referenduma ceļā. Referendums arī nav drošs un taisnīgs līdzeklis. Pēc Krimas anektēšanas 2014.gadā  Krievija žigli “sarīkoja” okupētajās teritorijās referendumu kā teātri.  Taču tas neko nepierādīja, jo bija manipulēts svešas valsts karaspēka klātbūtnē tāpat kā savulaik “vēlēšanas” Baltijā 1940. gadā. Okupācija paliek okupācija arī tad, ja to tēlo kā separātisma sekas.  Turpretī katalāņi un kurdi paši pieprasīja un realizēja tautas aptaujas par atdalīšanos no Spānijas un Irākas.

Kā mums rīkoties brīdī, kad separātisma spoks brāžas cauri vecajam kontinentam? Šķiet, ka jākļūst komponētākiem šajos jautājumos, lai nesajauktu demokrātisko separātismu ar labējo nacionālistu teroristu grupām (ETA, IRA u.c.). Lai saprastu, kas īsti notiek. Lai nesajauktu debess puses.

Jaunās valstis stāv rindā

Līdz šim jaunās valstis centās izrauties no diktatūras važām. No skarba apspiedēja tirānijas. Tā rīkojāmies arī Latvijā. Tagad, demokrātijas  apstākļos jaunu valstu dibināšana veidojas pavisam citādi. No vienas puses: te nepietiek tikai ar karogu vicināšanu un dziesmu dziedāšanu Barselonas ielās. No otras puses: tas, ka Spānijas likumos nav paredzēta reģionu atdalīšanās, arī nav pietiekami vērā ņemams arguments. Protams, ka šim reģionam Madridē tika piešķirtas tiesības izmantot savu valodu saziņā, būt autonomiem pašvaldībā un nodokļu politikā. Taču šodienas demokrātiskajā Spānijā 17 reģioniem ir piešķirta tikai zināma (atšķirīga) autonomija. Piemēram, Katalonijai ir daudz mazāk tiesību nekā baskiem un 2010. gadā Madride “piegrieza pogas” tālākiem mēģinājumiem palielināt šī reģiona pašnoteikšanās tiesības. Tagad daudzi (ieskaitot Carles Puigdemont) uzsver, ka tieši toreiz tika pazudināta iespēja saglabāt Spānijas vienotību. Nav izslēgts, ka tā arī ir un Spānijas vadībai toreiz bija jāliek lietā diplomātija un administratīvi mehānismi sarunai ar Barselonu. Protams, ka kompromiss vienmēr nepanāk gaidīto rezultātu. Tieši šādi beidzās Tonija Bleira ”kompromiss” ar Edinburgu 1998.gadā, kas faktiski bija sākums ceļam uz referendumu. Upi nevar apturēt.

Tagad rindā uz neatkarību gaida vismaz 10 reģioni.

Skotija ir viena no pirmajām šajā rindā. Iet roku rokā ar Kataloniju un arī Barselonas ielās aizvadītajā nedēļā vīdēja skotu karogs:  baltais krusts uz zilā fona. Pagājušā referenduma rezultāts tur bija 45:55, bet cīņa par savu valsti ar šo neesot beigusies. Nav izslēgts, ka Skotija kļūs neatkarīga 10 -15 gadu laikā. Interesanti, ka 62% skotu balsoja pret Brexitu. Lielai skotu daļai šķiet, ka līdzdalība ES viņiem ir svarīgāka nekā palikšana Lielbritānijā.

Fēru salas ir autonoms reģions Dānijas robežās. Taču šī salas Atlantijas okeānā jau sen jūtas kā neatkarīga valsts, jo 1946. gadā viņi faktiski nobalsoja par savas, neatkarīgas valsts veidošanu. Toreiz Kopenhāgena “uzlika vāku”, taču tagad tas vairs neizdosies. 19 no 33 vietējā parlamenta deputātiem ir par atdalīšanos no Dānijas. Pagaidām vienīgais šķērslis ir pabalsts, kuru 100 miljonu kronu apmērā Fēru salas saņem no Dānijas gadā. Høgni Hoydal – vadošais valsts politiķis separātisma kustībā problēmu raksturo skaidri un gaiši: ” Tagad jau vairs tikai šī nauda pietur mūs pie Dānijas. Tas arī viss.”. Nesen atklātās bagātas naftas iegulas jūrā, protams, iedvesmo un nozīmē daudz lielāku naudu nekā skopais Kopenhāgenas pabalsts.

Flandrija pagaidām pieturoties pie Beļģijas tikai karaļnama un futbola komandas dēļ. 🙂 Taču flāmu nacionālisms vairs nav svešvārds nevienam. Nav izslēgts, ka Katalonijas cīņas iznākums, var iedvesmot arī flāmus līdzīgai rīcībai. Starp citu, brīdī, kad visas Eiropas vadītāji bailīgi šņaukājās, bīstoties komentēt varas brutalitāti Barselonas referenduma laikā, Beļģijas premjers Charles Michel tomēr nosodīja spāņu policijas rīcību. Viņš pats pieder franciski runājošo grupai, taču izteikumi ietekmēja flāmus, kas tobrīd demonstrēja pie Spānijas vēstniecības Briselē. Flāmi nav minorotāte (57%), maksā bargu naudu valsts budžetā, ir salīdzinoši bagāts reģions. Tieši nevēlēšanās ”barot” trūcīgākos valoņu reģionus arī lielā mērā izskaidro flāmu nacionālismu. Šodien viņiem jau divas separātistu partijas. Ne tikai labējais Vlaams Belang, bet arī N-VA, kas pārstāvēta federālajā valdībā.

Grenlande ir nākamā šajā rindā. Iedzīvotāju skaits neliels, taču teritorija solīda lieluma. Nr. 12. zemju lieluma “rangu tabulā”. Arī šajā gadījumā pie Kopenhāgenas pietur tikai pabalsts. 2008. gadā 75% grenlandiešu pieprasīja lielāku autonomiju un panāca, ka dāņu valodu nomainīja pret vietējo valodu salas oficiālajā saziņā. Pašlaik vietējais landstings (Grenlandes parlaments) nebaidoties un atklāti deklarē, ka nepieciešama pakāpeniska pāreja uz valsts neatkarību. Šo soli atbalsta 64% salas iedzīvotāju. Derīgo izrakteņu iegulas, protams, veicina šo tendenci.

Baski ir viena no vecākajām tautām, kas apdzīvo Eiropu. Viņu valoda euskara nav rados nevienai no lielajām valodu grupām. Pašlaik šo valodu praktizē tikai neliela iedzīvotāju daļa, taču basku identitāte ir spēcīga visos trijos reģionos. Baskiem izdevās izkarot sev lielāku pašnoteikšanās paketi no spāņiem pēc Franko krišanas (1975). Viņiem ir savas policijas vienības un pat savējā finanšu sistēma. Nevienam citam Spānijas reģionam nav piešķirtas šādas privilēģijas. 2011. gada ETA nolika ieročus un tieši šis terorisms lielā mērā samazināja iedzīvotāju vēlmi atdalīties no Spānijas. Šodien to atbalsta vairs tikai 20 -30% vietējo iedzīvotāju. Pirms nedēļas Bilbao bija plašas demonstrācijas Katalonijas atbalstam.

Ziemeļīrija nevēlas veidot savu valsti, bet gan atdalīties no Lielbritānijas un pievienoties Īrijai. 1998.gada vienošanās  noslāpēja nejēdzīgi ilgo un asiņaino konfliktu, kas turpinājās 30 gadus un pieprasīja ap 3500 upuru. Sabiedrībā “the troubles” atceras, tiek pārrunāti konflikti starp katoļiem un luterāņiem, unionistiem un nacionālistiem. Kašķis klusībā turpinās. Vairums ziemeļīru balsoja pret Brexitu. Bez tam pieaug katoļticīgo īpatsvars un tieši tas var izšķirt vēlmi pievienoties “mātes zemei”.

Korsika ir Napoleona sala. Pazīstama ar teroristu vienību FLNC, kas spridzināja bankas un pieprasīja “revolucionāro nodokli” no vietējiem uzņēmumiem. 2003. gada referenduma laikā vairākums iebilda pret neatkarīgas valsts veidošanos. Šodien tikai 20 -30 % vietējo vēlas norobežoties no Francijas. Taču pēdējās vēlēšanās 24 no 51 vietām vietējā parlamentā pieder nacionālistiem. Nav izslēgts, ka šis process turpināsies.

Veneto ir Itālijas daļa. Vispār Itālijai nav īpaši raksturīgi tik aktīvi separātistu strāvojumi kā, piemēram, Spānijā. Taču  salīdzinoši bagāto ziemeļu reģionu karš ar trūcīgajiem, mafiozajiem “dienvidiem” te pazīstams jau sen. Vājākais posms ir tieši Veneto jeb reģions ap Venēciju, kuram raksturīga sena vēsture, specifiska kultūra un valoda (atšķirīga no valsts valodas). 2014.gada on-line aptaujā noskaidrojās, ka vairums (2 miljoni) vēlas atdalīt Veneto no Itālijas. Šis pētījums nav oficiāls, taču uztverams kā indikācija. Kā iemesls referenduma rīkošanai. Roma šo signālu uztvēra daudz gudrāk nekā Madride. Jau tagad tiek runāts par plašākas autonomijas piešķiršanu Veneto reģionam. Tātad pagaidām nav zīmju, ka Venēcija varētu kļūt par valsts galvaspilsētu. Taču bažas pastāv.

Galīcija ir reģions atkal Spānijā. Tai raksturīga specifiska kultūra, valoda un etniska identitāte. Pagaidām reģions ir apmierināts ar piešķirto autonomiju un atdalīties no Spānijas ir gatavi tikai 20% iedzīvotāju. Vairums pieprasa lielākās autonomijas tiesības. Nevis atsevišķu valsti. Ja Madride nerīkosies gudri Katalonijas gadījumā, tad separātisma strāvojumi var pieaugt arī šajā reģionā.

Dienvidtirole ir reģions, kas vēsturisku apstākļu dēļ iekļauts Itālijā. Taču runā vāciski. Pat Hitlers to atdeva Musolīni un neiekaroja. 62% iedzīvotāju arī šodien te runā vāciski. Reģionā pastāv viedoklis, kas labāk būtu pievienoties Austrijai. Pāris vietējās partijas šo mērķi izvirzījušas savās politiskajās programmās. Taču visi nevēlas mainīt valsti. Šis ir viens no pārtikušākajiem Itālijas reģioniem, jo likums pieprasa nosūtīt uz Romu tikai 10%  iekasēto nodokļu naudas. Austrieši prasītu vairāk. Tāpēc tirolieši jodelē uz vietas un īpaši nevēlas mainīt pases. Vismaz pagaidām.

Mūsu pašu Latgale neiekļaujas šajā sarakstā nekā veidā. Tieši tāpat kā Ventspils vai Roņu sala. Cits jautājums ir Krievijas ambīcijas ar varu nolaupīt saviem kaimiņiem pierobežas teritorijas. Tas, ka Putins un viņa ielikteņi Latvijā mēģina iedvest šādu scenāriju, nav nekas jauns. Ir jau saražotas fantāzijas filmas par to, kā krievi okupē Daugavpili un tēlo latgaliešu laimi par pievienošanos Krievijai. To mēs pazīstam un zinām kā šādi “atbrīvošanas” procesi notiek padomju stilā.  Taču tam nav nekā kopīga ar Katalonijas provinces iekšējās neatkarības kustību un tautu, kurā 9 miljoni cilvēku runā savā – kataloniešu valodā un jau sen vēlas dibināt savu valsti.   Krievijas okupācija kādā sveša teritorijā kaimiņvalstī nekad un nekādā mērā netiks novērtētā kā iekšējā  separātisma kustība. Tā būs vienkārši okupācija un viss. Diemžēl neviens nevar nobārt Krieviju un aizliegt tai okupēt mūsu pierobežu. Ukraiņi, moldāvi un gruzīni šo ir jau pieredzējuši. Šāds anšlus ir okupācija nevis iekšējo separātistu mērķtiecīgas atbrīvošanās cīņas rezultāts. Tāpēc nespīd mums Latgales valsts ar Daugavpili galvaspilsētas vietā. Tieši tāpat kā Ķengaraga vai Juglas sociālistiskā republika. Lai gan vakar tur vareni svinēja Putina dzimšanas dienu ar uguņošanu pār Juglas ezeru. Nepārvērtēsim putinistu klaunādi un nesajauksim to ar nacionālās neatkarības aizrautību. To pašu, kas lika pamatu arī mūsu valsts neatkarības atjaunošanai.  

Tāpēc nesalīdzināsim nesalīdzināmas lietas un nesatrauksimies par to, ka Katalonijas brīvības alkas var provocēt mūsu lībiešus vai latgaļus atdalīties no Latvijas. Viņi ir mūsējie.

Kopā arī paliksim. 🙂

 

 

 

 

Šoseju pirāti un 3 sekundes, lai nolaupītu automašīnu

Speciāli TVnet

road pirates

Attēls no http://www.noroadpirates.com/who-are-the-road-pirates/

Autoceļš jau sen vairs nav droša vieta autobraucējiem. Ne tikai satiksmes noteikumu pārkāpēju dēļ. Pie vainas ir arī lielceļu pirāti. Tie paši, kas «apstrādā» autobraucējus un pievāc viņu automobiļus. Tikko Latviju un Lietuvu sašūpojusi dramatiskā Ievas Strazdauskaites slepkavība, kas notika, lai nozagtu viņas pārvietošanās līdzekli. Līdzīgas braucamā zādzības uz ceļa, izrēķinoties ar šoferi, piedzīvotas arī agrāk. Tās realizē pirāti, kuru ir salīdzinoši daudz, taču pie mums par viņiem publiskajā telpā runāts nepiedodami maz.

Lietuviešu slepkavas

Jaunās sievietes slepkavas Lietuvā nogādā uz tiesu. Foto TVnet

 

Kas ir šoseju pirāti

Pirms dažām nedēļām 21 gadu vecā zviedriete Alīsija pa ceļam no darba uz mājām apstājās pie krustojuma. Kāds labi ģērbts kungs stāvēja ceļmalā un lūdza palīdzību ar paceltu roku. Izrādījās, ka vīrietim nav vajadzīga tehniska palīdzība, bet gan nauda. Kāpēc Alīsija apstājās?

«Vīrietis izskatījās ļoti nelaimīgs. Bija eleganti tērpies, un neviena garām braucošā automašīna neapstājās un viņam nepalīdzēja. Kā es justos, ja manu lūgumu pēc palīdzības visi noraidītu? Nolēmu nebūt aizspriedumaina un palīdzēt cilvēkam nelaimē. Tāpēc arī apstājos,» skaidro Alīsija1. Vīrietim esot beigusies nauda un nepieciešami līdzekļi, lai iegādātos degvielu. Viņš esot no Dubaijas un rādījis meitenei savus dokumentus, kas izskatījušies viltoti. Pēc tam piedāvājis zelta ķēdi, lai par to saņemtu 20 – 30 eiro degvielai. Tā kā meitenei nebija skaidras naudas, viņa piedāvājās sazvanīt tehnisko palīdzību jeb vilcēju, kas aiztransportētu vīrieša «tukšo» automašīnu uz tuvējo pilsētiņu, kur ir bankas un bankomāti.

Šajā brīdī situācija radikāli mainījusies. Vīrietis saniknojies, no viņa automašīnas izrāpušies vēl divi kungi, kas strauji tuvojušies. Alīsija metusies bēgt, ātri ielēkusi savā braucamajā un aizbraukusi, taču vīrieši zibenīgi sekojuši ar savu «bezbenzīna» automašīnu. Policijas patruļas klātbūtne situāciju atrisinājusi.

««Šoseju pirāti» ar katru gadu kļūst bezkaunīgāki,» konstatē Rietumu reģiona zviedru policijas preses sekretāre Ulla Brehma, «tuvojas pavasaris, un viņi ir klāt. Nevajag apstāties, ja kāds uz ceļa «lūdz palīdzību»! Lūdzu, nedariet to! Arī tad, ja lūdzējs ir kundze gados vai jauna meiča. Nekad nevar zināt, kas izspurgs no krūmiem brīdī, kad būsiet apstājušies uz vientuļa ceļa, lai palīdzētu.» Viņa iesaka neapstāties, taču ziņot par redzēto ceļu policijai.

Policijas kontā jau šogad ir ziņojumi, kuros cietušie informē par laupīšanu pēc apstāšanās ceļmalā, lai palīdzētu. Ceļu pirāti visbiežāk lieto tā saucamo «palīdzības lūgšanas» metodi, lai, sagaidot savu upuri, to aplaupītu vai pat nogalinātu. Šā līmeņa krāpnieki aplaupa cilvēku, kas apstājies, lai palīdzētu: 1) lūdzot naudu, 2) piedāvājot viltotas zeltlietas, 3) pieprasot naudu vai automašīnu, draudot ar nazi vai ieroci.

Ļoti izplatīta metode ir uzrunāt upurus degvielas uzpildes staciju tuvumā. Parasti pirātiem «neizdodas» iepildīt degvielu savā automašīnā ar savu bankas karti un šim nolūkam tiek izmantota upura maksājumu karte. Kā kompensāciju blēži mēdz piedāvāt skaidru naudu, taču banknotes pēc tam izrādās viltotas.

Autolaupītāji un viņu paņēmieni

Mēdz klāties arī ļaunāk, ja nākas sastapties ar vajātājiem, kas plāno nozagt braucamo. Gabriels (27) un Nīna (26) autolaupītājus sastapa aizvadītajā vasarā, braucot ar savu stilīgo motociklu pa E6. Pirātu uzbrukums norisinājās vēlā vakara stundā ar trim automašīnām. Tās ielenca motociklu no trim pusēm un, samazinot ātrumu, centās panākt apstāšanos žestikulējot. Gabriels atzīstas, ka tikai šajā situācijā beidzot sapratis, kas īsti notiek. Sabijies. Aiz muguras sēdējusi Nīna. Tobrīd centies atcerēties visu, kas par līdzīgām situācijām lasīts sociālajos medijos. Viņam izdevies ar dažiem manevriem apmānīt vajātājos un izrauties no tiem, taču vajātāji turpinājuši lielā ātrumā sekot iecerētajam laupījumam. Viss beidzās labi. Abi izglābšanos no pirātiem nosvinējuši ar iesniegumu policijai un diskusiju kluba nodibināšanu Facebook vietnē. Tā paredzēta automašīnu un motociklu vadītājiem, kas piedzīvojuši līdzīgus incidentus ar «šoseju pirātiem» un gangsteriem.

Izrādās, ka šo pirātu īpaši daudz ir tieši Gēteborgas tuvumā. «Ja braucamajam nav spēcīgs motors un šoferis nespēj asprātīgi manevrēt, tad uzbrukums var beigties bēdīgi,» konstatē Gabriels. Viņam šķiet, ka sabiedrība ir plašāk un detalizētāk jāinformē par šoseju pirātu un autolaupītāju metodēm un paņēmieniem. Tas palīdzēšot automašīnu un motociklu vadītājiem saprast situācijas uz ceļa un no riskiem izvairīties.

Pirātu uzbrukumi notiek arī pie mums Baltijas valstīs. Pērn Lietuvā, piemēram, cietušie esot bijuši uzņēmēji no Latvijas. Uzbrukums norisinājies naktī pie Ķēdaiņiem. Vajātājiem izdevies apstādināt automašīnu un varmācīgi izsēdināt no tās īpašniekus, ceļa malā bez braucamā un mobilajiem telefoniem.

Stokholmā pirāti darbojas jau sen. Intensīvi.

Stokholmas rudens statistika

Stokholmu autozagļi apsēduši jau sen. Tie nolūko automašīnas un gaida to īpašniekus, lai varmācīgi atņemtu atslēgas. Piemēram, 6. oktobrī plkst. 16.48 Stokholmas priekšpilsētā Sundbibergā trīs laupītāji šādi uzbrukuši sievietei, kas grasījusies novietot savu automašīnu stāvvietā. Viens no uzbrucējiem mēģinājis sagrābt aizdedzes atslēgas, taču tas neizdevās. Tāpēc viņš iespēris šoferei pa galvu un tā ieguvis nepieciešamo trofeju. Uzbrucēji bijuši vecumā no 17 līdz 20 gadiem, maskēti. Viņu plāns neizdevās tāpēc, ka iejaucās liecinieki, kas stāvvietā izbaidīja trijotni un palīdzēja sievietei nokļūt slimnīcā.

Starp citu, sievietes pie stūres mēdz būt izplatīts «šosejas pirātu» medību objekts. Īpaši situācijā, ja sieviete pārvietojas pirātiem vajadzīgajā automašīnā.

Aizvadītā gada laikā Stokholmā nozagtas vairākas dārgas automašīnas, izmantojot līdzīgu uzbrukuma metodi. Īpašniekiem uzbrūk pie mājas, stāvvietās vai degvielas uzpildes stacijās. Uzbrucēji mēdz būt maskēti un upuris – traumēts uz mūžu.

Piemēram, 25. novembrī plkst. 02.21 Stokholmā kāds maskēts vīrietis negaidot uzrunāja tumši pelēka Audi īpašnieku Statoil degvielas stacijā. Viņš draudēja ar pistoli un pieprasīja atslēgas. Tuvojās vēl trīs maskēti vīri un pavēlēja arī pasažieriem atstāt salonu. Laupītāji aizbrauca ar Audi, un policijai neizdevās sadzīt pēdas nedz nozagtajai mašīnai, nedz laupītājiem.

  1. novembrī 21.52 līdzīgi tika nolaupīta cita automašīna Stokholmas priekšpilsētā Uplands Brū.

Turpat 4. novembrī divi maskēti vīri plkst.18.55 aplenca stāvvietā novietotu Volvo XC90, kurā sēdēja sieviete. Maskētie vīri atrāva automašīnas durvis un izrāva sievieti ārā no automašīnas salona. Atņēma atslēgas, pēc tam saspārdīja zemē notriekto automašīnas īpašnieci. Pēc tam aizbrauca nolaupītajā automobilī. Sieviete tika nogādāta slimnīcā, taču nolaupīto Volvo policija neatrada.

21.oktobrī plkst. 18.22 «šoseju pirāti» atņēma atslēgas kādam kungam, kas izkāpa no savas automašīnas industriālajā Ulfsundas rajonā Stokholmā. Automašīnu izdevās atrast un atgūt, taču laupītājs joprojām nav noskaidrots. 7. oktobrī plkst.15.12 jauna sieviete piebrauca ar savu Porsche Cayenne pie savas privātmājās Stokholmā. Izkāpjot viņu ielenca maskēti vīri un pieprasīja aizdedzes atslēgas. Sieviete panikā aizmeta atslēgas zālājā. Laupītāji pacēla, ielēca automašīnā un aizbrauca. Aizturēto šajā lietā joprojām nav. 6. oktobrī plkst. 17.59 kāds maskēts vīrs centās atņemt automašīnas atslēgas kungam, kas iepildīja degvielu savā automašīnā. Laupītājam iecerētais gandrīz izdevās, taču iejaucās policija, kas negaidīti ieradās notikuma vietā. Uzbrucēju aizturēja un tiesāja. Laupīšana neizdevās arī 6. oktobrī Sundbibergā, plkst.16.48, kad trīs maskēti laupītāji centās atņemt automašīnas atslēgas kādai sievietei. Viņi dauzīja sievieti ar ceļgaliem pa vēderu un spēra ar kājām pa galvu, taču iejaucas garāmgājēji, tāpēc laupīšana neizdevās. 5. oktobrī trim maskētiem vīriešiem plkst. 19.43 izdevās izsekot Audi 4RS Avant īpašnieci un atņemt viņai aizdedzes atslēgas brīdī, kad viņa grasījās iekāpt savā braucamajā. Sievietei tomēr atļāva savākt suni no bagāžas nodalījuma, taču automašīnu nozaga bez pēdām. 16. septembrī līdzīgā veidā trim laupītājiem izdevās nolaupīt Audi S5 atslēgas no īpašniekiem, kas plkst.19.03 atgriezās no veikala. Tāpat tas notika arī 3. septembrī plkst.16.17. Arī šajā pēcpusdienā laupītājiem izdevās atņemt atslēgas Volvo V40 īpašniekam un nolaupīt braucamo degvielas uzpildes stacijā. Līdzīgi tika nolaupīts arī kāds cits braucamais, 30.augustā plkst 17.15 Stokholmas centrā.3

Zviedrijas galvaspilsētās rudens autozādzību uzskaitījums piedāvā dažāda «kalibra» un «prestiža» automobiļus. Rodas iespaids, ka laupītāji meklē un zog to, kas zagto mantu pārdošanas tirgū tiek pieprasīts. Tas nozīmē, ka neviens nav pasargāts no pirātu sirojumiem. Ieskaitot arī tos, kas brauc ar parastajiem «tautas vāģiem». Piemēram, 2.septembrī plkst.11. 21 kādā Stokholmas krustojumā no sava Volkswagen Passat tika izgrūsta sieviete. Laupītājs pievāca braucamo, «izmeta» īpašnieci citā krustojumā, pēc tam izraisīja virkni satiksmes negadījumu un pamanījās pat sabraukt kādu kājāmgājēju.

Starp citu, zviedru policija jau sen publiski brīdinājusi, ka zagļi prot distancēti manipulēt arī ar signalizāciju un aizdedzes atslēgām. Divas metodes ir visiecienītākās: 1) zagļi izmanto tehniku, kas traucē aizslēgt automašīnu; 2) izmanto sarežģītākas ierīces, kas ļauj «nolasīt» un «nokopēt» atslēgas signālu un atslēgt automašīnu arī tad, kad īpašnieka vairs nav klāt. Šīs metodes pirāti izmanto blīvi apdzīvotās vietās: pie lielveikaliem, stāvvietām. Pēc tam automašīnas tiek apzagtas un reizēm arī nolaupītas.

Zog automašīnu, noslepkavojot tās īpašnieku

Diemžēl notiek arī tā. Jaunākie un skaļākie publiski izskanējušie gadījumi ir divi: poļu tālbraucēja šofera Lukaša Urbana (37) noslepkavošana Vācijā, lai pēc tam izmantotu viņa automašīnu Berlīnes Ziemassvētku tirdziņa apmeklētāju iznīcināšanai pērnā gada 19.decembrī Vācijas galvaspilsētā. Šoferi sagūstīja un nogalināja trīs islāma kaujinieki, kas izmantoja viņa smago automašīnu kā masu slepkavības ieroci. Otrais – marta sākumā notikušais traģiskais notikums Lietuvā, kad nežēlīgi tika nogalināta Ieva Strazdauskaite (26), lai nolaupītu luksusa automašīnu Audi A7, ar kuru meitene pārvietojās.

Šosejas pirāti eksistē un nekur nav pazuduši. Tieši tāpat kā pie Somālijas krastiem jūrā, tāpat arī uz mūsu šosejām un lielceļiem viņi tvarsta savus upurus. Tos pašus, kas nesaprot situāciju, apstājas, lai palīdzētu, un kļūst par laupītāju ēsmu.

Ko varam darīt lietas labā? Svarīgi ir zināt, ka šāda zagšanas forma eksistē, un tāpēc prast neapstāties, ja vientuļā vietā kāds uzbrūk ar automašīnu. Būtu svarīgi uzzināt šajā jautājumā arī ceļu policijas nostāju, lai noskaidrotu, vai mums ir vai nav jāapstājas, ja pēkšņi no mežmalas iznirst laupītāji, kas maskējušies policijas tērpos. Šis jautājums ir ļoti nopietns un pieprasa publiskas diskusijas, lai gājēji, šoferi un policija beidzot sāktu apspriest šo situāciju plašāk publiskajā telpā. Tad mums, iespējams, izdosies palīdzēt daudziem no mums izvairīties no nepatīkamiem incidentiem uz ceļiem, maģistrālēm un šosejām pirātu uzbrukumu rezultātā.

Ziemeļvalstīs pastāv uzskats, ka dārgu automašīnu nolaupīšana rietumos ir postsovjetisko valstu hobijs. Ja pazūd kārtējā dārgā automašīna vai velosipēds no Lidinges vai Djuršholmas stāvvietas, tad secinājums mēdz būt tikai viens – «atkal austrumeiropieši». Latvija un Lietuva arī tiek iekļautas šajā «laupītājvalstu sarakstā», uzskatot, ka netīrās naudas «atmazgāšana» Latvijas bankās un nozagto luksusa automašīnu «pārtaisīšana pārdošanai» esot mūsu valsts neredzamā biznesa aprindu rūpals. Ja mūsu banku grēkus pamazām sāk atmaskot ārzemju finanšu plūsmu izmeklētāji, tad «šoseju pirātu» darba tehnoloģija pieder tikai un vienīgi mīklu minētāju atraktivitātēm.

Runāsim par to plašāk un izglītosim cilvēkus

Jau iepriekš norādīju, ka tieši sievietes ir ļoti iecienīti «šoseju pirātu» upuri. Stokholmā reģistrēto rudens automašīnu nolaupīšanas uzskaitījums 2016.gada nogalē parāda, ka ar «daiļo dzimumu» pie stūres laupītāji izrēķinās varmācīgi. Ja nolaupīto autiņu šoferus vīriešus viņi «vienkārši atstāj ceļmalā», tad sievietes tomēr piekauj un sadunkā tik smagi, ka pēc tam jāmeklē palīdzība slimnīcā.

Par «Austrumeiropas šosejas pirātu» jeb «autolaupītāju» rūpala detaļām ko vairāk un sīkāk uzzināju, izlasot vietējo zviedru laikrakstu. Toreiz vietējā pilsētas avīzīte, kuru iespiež un izplata bez maksas visām pasta kastēm rajonā, ziņoja, ka centrā kāda sieviete aplaupīta ļoti neparastā veidā. Zagļi gaidījuši savu upuri centrā pie krustojuma ap pulksten 12.00. Stokholmieši šajā laikā bauda savu ikdienas lenču, un gājēju uz ielas mēdz būt maz. Sieviete braukusi viena, apstājusies pie sarkanā signāla krustojumā. Laupītāji ielēkuši viņas (pie krustojuma sarkanās gaismas) stāvošajā automašīnā un apdullinājuši, lai pēc tam nozagtu braucamo. Nozagtās automašīnas īpašnieci vēlāk atrada pāris kilometrus tālāk, nozāļotu un izmestu stāvvietas stūrī pie tilta. Avīze ieteica uzmanīties arī no savādiem braucējiem, kas cenšas panākt automašīnas apstāšanos, uz brauktuves braucot līdzās, pa priekšu vai kā citādi pievēršot sev uzmanību un pieprasot apstāšanos.

Mana pieredze

Tā kā dzīvoju tieši šajā rajonā, sāku domāt arī par savu drošību. Pāris dienas vēlāk pusdienlaikā braucu ar automašīnu cauri liktenīgajam krustojumam un pamanīju, ka mani apdzen kāds «lidojošais zārks», kurā sēž vairāki vīrieši. Viņi plātījās un rādīja, ka manai automašīnai uz jumta «kaut kas ir noticis». Braucām paralēli – es joslā, viņi man līdzās pa joslu, kas paredzēta transportam pretējā virzienā. Uz ceļa neviena nebija. Nereaģēju, jo zināju, ka uz jumta neko nelieku. Vajāšana turpinājās diezgan ilgi. Vīri žestikulēja, vēra vaļā sava auto logu, centās mani uzrunāt, kaut ko mest manā virzienā, bet es nereaģēju. Uzņēmu ātrumu un braucu tālāk. Pie intensīvās satiksmes uz Ziemeļu Karaļa ceļa viņi pazuda. Tikpat pēkšņi kā parādījušies. Piestāju pie lielveikala un pārliecinājos, ka manai automašīnai nekas nebija noticis. Policijai neziņoju. Tagad saprotu, ka par šo gadījumu vajadzēja runāt publiski gan toreiz, gan tagad.

Ceru, ka šī mana pieredze noderēs kādam citam šoferim brīdī, kad uz tukšas brauktuves parādīsies žestikulējošs «lidojošais zārks». Iesaku pārbaudīt, vai durvis ir aizslēgtas braucot un apstājoties pie krustojumiem. Neiesaku apstāties un palīdzēt «glīti tērptiem kungiem» ceļmalā. Iesaku pārbaudīt, vai automašīna ir aizslēgta brīdī, kad to atstāsiet pie Alfas vai Spices.

Lielceļu pirāti nav neuzvarama vienība, ja esam gatavi kaujai ar tiem.

Ikvienas komunikācijas lielākā problēma ir ziņojuma saprašanā. Bieži mēs vairāk koncentrējamies uz atbildēšanu, nevis vēstījuma izpratnes virzienā. Lielceļu bandīti pamet naivajiem un lētticīgajiem «komunikatīvos āķus» ceļmalā un gaida upurus. Auto zagļi ierīko kustīgus slazdus. Taču brīdī, kad nekas nav drošs, viss kļūst iespējams. Izeja no problēmas visos gadījumos ir atkarīga no mūsu pašu kompetences un prasmēm.

To arī liksim lietā jau rīt.

Jo sezona ir jau klāt.

Atsauces:

(1) Expressen. 2014.02.03.

(2) Upsala Nya Tidning. 2016. 24.03.

(3) Dagens Nyheter. Stockholm. 2016.27.12.