Vasaras saulgrieži ir mani mīļākie bērnības svētki. Vecāki un vecvecāki tos iemācīja svinēt sava stilā. Proti – bez šašlikiem, masu koncertiem, dzeršanas un pikantiem mājieniem par papardes zieda meklēšanu aiz ugunskura. Man tie ir ģimenes un draugu svētki. Kaut kas līdzīgs ziemas saulgriežiem. Kad izgreznotas egles vietā ir meiju, kalmju un pļavas ziedu trio, kas smaržo vāzēs un ūdens spaiņos pie visiem vārtiem un durvīm. Gaisā virmo kalmju reibinošais aromāts un vaiņagi tiek pīti no septiņiem dažādiem ziediem, kas plūkti septiņās laipnās pļāvās.  Tā ir rituāla, prieka un vasaras triumfa diena, kurā visu dienu aktīvi un gaiši ir visi. Bērnus ieskaitot.

Ir pagājis laiks. Vecākā paaudze jau zem zemes un vairs nav mūsu vidū. Daudz kas no viņu atstātā Jāņu tradīciju mantojuma ir zudis neatgriezeniski. Taču šo to es atceros un vēlos saglabāt šo lielisko mantojumu nākamajiem svētku svinētājiem. Tiem, kuriem arī krīt uz nerviem: masu koncertu balagāns, sadedzinātas ceptas gaļas smarža, ākstības ap saulgriežu erotiku un rosoli, kas tiek servēti mutes bļodās. Šiem lasītājiem ir veltīts mans raksts. Iespējams, ka arī Jums (cienījamo lasītāj!) uz šo visu noskatoties rodas sajūta, ka cilvēki vairs neprot Jāņus svinēt un saulgriežu unikālās aktivitātes viņiem vairs ne ar ko neatšķiras no jebkuru citu viesību stratēģijas un taktikas vasaras pievakarē.  Tie paši rosoli, cepta gaļa, mērcēšanās bočkās, pārvietojāmās (apaļas pirtis) un uz skaļāko uzgriezts radio. Tas arī viss. Teikšu godīgi – jutos vīlusies, ka tā notiek.  Tepat ap mani, visriņķī.

Tāpēc aicinu atsūtīt man savus stāstus par to kā jūsu ģimenē vai draugu lokā tiek svinēti Jāņi. Apkoposim šo pieredzi un izveidosim lielisku vasaras saulgriežu pasākumu sarakstu, kāds daudziem aktīviem svinētājiem un ieinteresētiem cilvēkiem var noderēt, padarot nākamos saulgriežus vēl interesantākus un neizmirstamus.

Jāņi – bez Jāņa

Man ir vienalga kā šos svētkus sauc – Jāņi, Līgo svētki, vasaras vidus svētki, saulgrieži vai kā citādi. Nav obligāti nepieciešams Jānis vai Līga, lai pasākumam būtu loģiska jēga. Man tie ir vasaras saulgrieži jeb gaismas triumfa brīdis. Kad diena ir visgarākā un nakts visīsākā. Kā bērnam man likās, ka līdz ar Jāņiem sākas vasara. Turpretī tagad es saprotu, ka no Jāņiem sākas tumsas atnākšana, kas novembrī un decembrī aprīs manu dienasgaismu pilnībā. Tad būs auksts un tumsa. Tagad ir silts un vasara un to noteikti vajag nosvinēt.

Kā tad mani vecvecāki un vecāki svinēja?

Mani vislabākie Jāņi norisinājās Berģos. Rīgas pievārtē, pie Juglas ezera. Toreiz, kad padomju armija vēl nebija aizbērusi caurteci pie Rīgas vērtiem (kur tagad ušaka Juglas „promenāde“) un ezera ūdens nebija zaudējis kustības ātrumu. Ja agrāk tas plūda strauji tālāk uz Baltezeru un jūru, tad tagad teces vietā izveidojusies „bļoda“. Caurtece vairs neeksistē, jo izraktais „kanāls“ ir par seklu un ezera līči pārpurvojas un aizauguši ar nezālēm. Tagad daiļā ezera vietā ir dūksnains purvs pa kuru plunčājas makšķernieki gumijas pūšļos.

Taču atgriezīsimies pie tā kā bija. Pie lieliska liedaga, kas piedāvāja rīdziniekiem superjāņus.

Jāatzīst, ka viens Jānis mums faktiski bija. Mammas brālis, kas dzīvoja netālajā Saulgriežu ielā, cītīgi svinēja savu vārda dienu un gājiens pie viņa bija tradīcijas elements. Taču viss sākās jau garāk. Pirms Jāņiem.

Viltīgais alus un tante Ilga, kas steipuļo

Pāris nedēļas pirms Jāņiem tēvs sāka gatavot alu. Tas bija latviešu vīriešu tradicionālais elements – pašdarināts alus. Iespējams, ka tas ko tēvs taisīja no grauzdētas maizes, nebija alus. Droši vien, ka to sauc citādi. Taču tas bija salds dzēriens no kura visi uzreiz kā mušas apreiba. Tā kā es diezgan ilgi nedzēru nekādu alkoholu (jo nodarbojos ar sportu), tad attiecos baudīt tēva brūvējumu. Šo pagaršošanas misiju uzņēmās mana labākā draudzene, kas regulāri svinēja Jāņus mūsu ģimenes lokā. Pirmo reizi, kad tēvs viņu pusdienlaikā uzcienāja ar „limonādi“ Larisai – Ingūnai bija kādi 13 gadi. Es klaigāju, ka dzert nedrīkst, bet viņa saņēmās, aizmiedza acis un izdzēra pusglāzi tēva alus. Nopūtās un paziņoja: „Tagad tu redzēsi kāds izskatās piedzēries skuķis!“. Es pārbijos, skatījos uz viņu un gaidīju ko šausmīgu. Taču nekas slikts nenotika. Esot mazliet apreibusi, bet pēc pusstundas nekā īpaša vairs nemanīja. Tēva alum bija īss reibuma laiks.

Tikmēr tēvs ņēmās cienāt mammas draudzenes un kaimiņienes. Viena no pagaršotājam bija mammas māsa – Ilgas tante. Pedantiska un samērā skarba sieviete, kas pati lieliski gatavoja ēst un labprāt pieņēma tēva piedāvāto „limonādi“. Izteica komplimentu par garšu (jo bija savulaik absolvējusi Kaucmindi) un pēc tam mazliet apreiba. Sabijās un teica, ka tūliņ jāiet uz mājām.  Sāka celties kājās un taustīties gar sienām. Mēs ar mammu pārmetoši skatījāmies uz tēti, bet viņš tikai raustīja plecus.

• Sēdies, Ilgu!- viņš aicināja. Alus neesot stiprs, tikai uz mirki „iesitot pa galvu“. Taču tante neklausīja un apņēmīgi devās uz mājām, balstoties gar žogiem, kas greznoja mūsu un visas pārējās ielas. Vēl šodien atceros kā tante Ilga streipuļoja pa Mednieku ielu un bija ļoti sabijusies. Vēlāk pievakarē pie Jāņa viņa bija smejoša un dzirksteļojoša, kā marinēts gurķītis. Tēta alus tobrīd jau bija beidzis darboties. Nākamajos gados Ilga tēta alu vairs nedzēra. Smējās un atgaiņājās, ja viņai to piedāvāja.

Kas vēl tēvam bija jādara Līgo vakarā? Viņš pļāva zāli. Tolaik nebija pļaujmašīnas un mauriņu nācās cirpt ar lielajām dzīvžoga šķērēm. Malas viņš apgrieza ar lielu nazi. Uz Jāņiem gruntsgabalam esot jābūt kārtībā, citādi kaimiņi aplīgošot.

Dobes, protams, bija izravētas. Zemenes jau salasītas un virtuvē mēdza smaržot cepetis.

Kā tēvs gatavoja savu alu? Nezinu, tas esot latviešu vīriešu noslēpums. Tā bija vesela procedūra. „Cepa“ jeb pareizāk sakot grauzdēja rupjmaizes šķēles saulē uz garāžas jumta (dažas nedēļas iepriekš) un tad kaut kā brūvēja aiz daiktiem un štrumentiem garāžā. Ja kāds no jums, cienījamo lasītāj, zina šo „latviešu vīriešu alus recepti“, tad lūdzu atsūtiet. Man šīs receptes nav. Zinu tikai, ka ļoti stiprs tas nebija. Tāds cilvēcīgs.

Ko Jāņos darīja bērni un pusaudži?

Mums bija jāpiedalās visās procedūrās, kas vasaras saulgriežos bija paredzētas. No rīta gājām uz puriņu pēc meijām. Tagad puriņā sabūvētas gigantiskas privātmājās, bet toreiz tur bija kārtīgs purvs ar meijām, dzērvenēm un spilvēm, kas izskatījās pēc pārziedējušām pienenēm. Stiepām mājup meijas. Sākās visu durvju un vārtu greznošana. Meijām bija vajadzīgi ūdens spaiņi vai vāzes, tās bija jāpiesien un jāizgrezno ar papardēm, ziediem un kalmēm. Tā kā ziedu, paparžu un kalmju mājās nebija, tad bērni devās ekspedīcijās pēc šiem svarīgajiem Jāņu atribūtiem. Papardes atradās viegli, mēs zinājām kā tās jāgriež un cik drīkst ņemt, lai nepostītu dabu. Grūtāk gāja ar septiņām laipnām pļāvām. Tās ar laiku iemācījāmies un apguvām. Ziedus lasīja puikas un meitenes, jo septiņi dažādi ziedi no septiņām jaukām pļāvām bija vajadzīgi ne tikai meiju rotāšanai, bet arī vaiņagu darināšanai un slepenā noslēpuma sagatavošanai. Atgriezāmies mājās, katrs noslēpa savā aploksnē noslēpumu, kuru mana gudrā vecmamma jau iepriekš bija novietojusi uz galda katram jāņabērnam. Ziedi tika salikti lielos spaiņos un priekšā gaidīja lielākā operācija – „ekspedīcija kalmes“.  Lai iegūtu labas kalmes, bija jābrauc ar laivu pāri ezeram.  Tas prasīja vestes, airus, laiku un airēšanu. Kalmju iegūšanas padarīšana parasti izvērtās par lieliskiem piedzīvojumiem, sapazīšanos ar citu laivu ekipāžām un visbeidzot atgriešanos mājās, kur mūs gaidīja vaiņagu pīšana. Vispirms 7 labākie ziedi bija jāieliek katram savā aploksnē un jāglabā tur izkaltēti visu gadu. Dace lika aploksni zem spilvena, es piespraudu pie sienas, virs gultas. Aploksnes 7 ziedi garantēja lielāko vēlmju piepildīšanos. To zināja visi un nešaubījās, ka tā tas patiešām ir.

Vaiņagu pīšana pieprasīja diegus, stieplītes un pareizu ziedu secību. Kura pēc kārtas būs roze, kurējā margrietiņa un kad pienāks kārta smilgām. Vaiņagam bija jābūt kuplam un maģiskam, mulsinošam un greznam. Pie viena nopinām arī vītnes virs sliekšņa un laikam tobrīd sākās dziedāšana.

Man lūdzu duetu pievakarē, kas dzied dzidri, uz balsīm

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas (deviņdesmitajos gados) atgriezos Latvijā svinēt Jāņus. Cerēju, ka pa šo laiku tradīcijas būs izvērsušās plašumā un manu vecāku pieticīgos rituālus jau sen būs apsteigusi atbrīvotās dzimtenes izdomas bagātība. Taču vīlos. Man piedāvāja šašliku cepšanu ar dārdošu radio fonā. Kārtējo koncertu ar vietējo slavenību uz skatuves, kas vālēja to pašu repertuāru Jāņos un pilsētas svētkos. Paviesojos un sapratu, ka man tas neder. Pēdējā viesošanās pie Latvijā iecienītiem muzikantiem lika vilties vēl vairāk. Mani palūdza padziedāt, jo es taču protot kādu līgo dziesmu!? Vai ne?! Šis lūgums tika izteikts ļoti ironiskā intonācijā un man bija jāsaprot, ka dzied Līgo vakarā tikai muļķi un zirgi. Paraustīju plecus un nodomāju, ka tautas radošā izdoma šajos svētkos ir apturēta. Tieši tagad, kad nevienam nav jābaidās no Pelšes un boļševikiem, kas varētu aizliegt jāņuguni, mēs vairs nedziedam. Paši.

Jāatzīst, ka šis fakts mani satrieca visvairāk. Bija pierasts, ka zāļu vakarā kāds klusi dzied fonā. Uz balsīm. Tikai tagad sapratu, ka tās bija mamma ar vecmammu, tēvam reizēm piebalsojot. Pēc tam koris bija varenāks, kad piebalsoja mammas draudzenes un kaimiņienes. Taču „dzīvās mūzikas“ orģinālais fons bija vienmēr klāt esošs. Toreiz es tā īsti nesapratu cik bagātīgs bija viņu līgodziesmu repertuārs, cik neuzkrītoši viņas dziedāja visu vakaru. Gan mājās, gan pie ugunskura ezermalā. Tagad mani apņem klusums. Tas ir drausmīgi.

Toreiz (deviņdesmitajos gados) metos uz Alfas skaņu ierakstu veikalu pēc mūzikas. Mani sagaidīja letes viņā pusē ZZ Top paveida jauneklis ar nekoptu bārdu un smagi tetovētiem augšdelmiem. Paskatījās iznīcinoši un skarbi pavaicāja:

• Ko gribat?
• Vēlētos līgo dziesmas. Tā, lai nav koris, lai nav Skandenieki vai Raimods Pauls. Lai ir divas, trīs balsis. Kaut ko polifonisku.
• Kaut ko ļoti klusu un sirsnīgu.
• Nav, es jums taču teicu.
• Kur ir?
• Ejiet uz upi, – viņš teica un novērsās. Biju pārtraukusi viņu daudz aizraujošāka ekrāna nodarbībā.
• Ej tu pats uz ezeru, – es saskaitos. Sapratu, ka viņš mani pasūta „3 mājas tālāk“. Taču par lielu pārsteigumu, tieši šī mana atbilde „eliminatoru“ pamodināja.
• Ir tāds veikals „Upe“, – viņš neparasti laipni paskaidroja un sāka apskatīt mani ka ļoti dīvainu parādību, kas atļaujas aizsūtīt uz ezeru draudīga paskata baikeri. Taču arī „Upē“ nekā piemērota nebija.

Tā man vēl šodien nav izdevies atgūt zāļu vakara muzikālo fonu. Toreiz, Berģos mēs piebalsojām tad kad bija vēlēšanās. Kad pantiņš bija asprātīgs vai piedziedājums mainīja tonalitāti. Vaimanu dziesmas neviens nedziedāja ar gaudeno „līgo, līgo“ refrēna vietā. Paši izdomājām tekstus un labākos no tiem folklorizējām. Vecmamma mācēja vecākas dziesmas par vagariem un jaunām meitām un „jānīšiem“, kas ir smuki un krietni. Mamma vairāk dziedāja par dabu. Vēlāk viņa tik plaši attīstīja šo savu talantu kā pirmā bērnu vokālā ansambļa „Knīpas un Knauķi“ vadītāja. Mācot bērniem latviešu ganu dziesmas.

Kad vaiņagi bija uzpīti, sākās svinīgās zāļu vakara vakariņas, kurās parasti bija cepetis (falšais zaķis) ar jaunajiem kartupeļiem. Tiem sekoja zemeņu torte ar kafiju. Pīrāgus necepa un rosolu neviens netaisīja.

Tobrīd jau bija jārēķinās, ka pa vārtiņiem var ienākt kaimiņi un sākt apdziedāšanos. Parasti tā arī notika. Nepazīstam ļaudis ciemos nenāca. Reizēm ieradās daži kaimiņi un viņu bērni. Uzturējās pāris minūtes,  dziedāja un iebaudīja sieru un tēva alu, lai dotos tālāk uz ezermalas pusi. Zāļu vakars bija atvērto durvju un socializēšanās diena. Šajā naktī es iepazinos ar kaimiņiem un viņu viesiem, kas normālā dienā nebija iespējams.  Tas bija ļoti patīkami un saturīgi. Kā tas notika?

Ezermalas ugunskuri

Tolaik ezermalā katra ģimene kūra savu ugunskuru. Tāda bija Jāņu tradīcija Berģos. Pareizāk sakot – vairākas ģimenes vienojās par kopīgo ugunskuru, kuram puiši sagādāja malku un līdz ar tumsas iestāšanos to iekūra. Mums tradicionāli bija kopīgs ugunskurs ar Ata ģimeni. Pie tā (manējie un Ata vecāki ) izvietoja pledus un uz tiem Jāņu sieru un cepumus, karstu kafiju termosā vai tēju un alu. Tas bija kā pikniks naktī pie ezera un ugunskura. Visi sasēdās ap ugunskuru un labprāt pieņēma tālākus kaimiņus vai viesus, kas vēlējās pievienoties dziesmai vai sarunām. Mēs bērni un pusaudži joņojām pa ezermalu un mēģinājām iepļaukāt tantes un meitenes pa plikajiem stilbiem ar kalmju buntēm. Neskaitāmo ugunskuru fonā norisinājās plaša tautas staigāšana. Pa pāriem, bariņos un grupās jāņubērni pastaigājās pa dzestro ezermalu, lai apskatītu visus ugunskurus pēc kārtas. Mēs šaudījāmies pa vidu, saceļot spiedzienus un atriebības kliedzienus. Taču vienmēr viss beidzās labi. Tieši šajā naktī mani (ar draudzenēm) uz polkas balli uzaicināja kaimiņu puiši. Mēs draudzējamies vēl ilgi un turpmākajos gados nekad nepalaidām garām iespēju izdancot Līgo nakti brāļu Paeglīšu ballēs verandā. Tā tas turpinājās katru gadu.

Tagad ugunskuru Juglas ezermalā vairs nav. Nenotiek arī kaimiņu socializācija. Katrs svin savus Jāņus kopā ar saviem radiem un draugiem, aiz slēgtām durvīm. Cepot šašlikus un klausoties radio. Veidot ugunskurus ezermalā ir aizliegts. Pa to nebrauc arī ar airu laivām. Mūsējo laivu sadedzināja nezināmi ļaudis un ezermala ir izmirusi.

Ezers ir pārpurvojies un vietām pa krastmalu nav iespējams pat nostaigāt sausām kājām. Juglas ezers, kas lieliski noderētu zāļu vakara tradīcijas saglabāšanai rīdziniekiem, tagad pārvērsts purvā ar aizaugušiem krastiem. Arī talkas vietējiem entuziastiem Rīgas Dome rīkot neatļauj, jo „kaut kam“ tiek maksāts par liedaga apkopšanu, kas faktiski nenotiek.

• Kas noticis ar mūsu ezeru?!!!!- kāda apmeklējuma laikā iesaucās mana labākā draudzene, kura bija atvedusi apskatīt Juglas piekrasti savus trīs bērnus. Viņas bērnības līgo paradīze ir pārvērtusies līdz nepazīšanai. „Kā ļaunas raganas noburta!“ – konstatēja Larisa Ingūna un pēc tam ilgi ar mums nesarunājās.

Buršanās un papardes zieds

Ja reiz sākām par buršanos, tad arī turpināsim. Vasaras saulgrieži esot burvestību laiks. Visas puķes smaržojot asāk un ziedot košāk. Tieši šodien. Tagad esot jāvāc tējas. Tagad esot jātic brīnumam kas piepildīsies.

Kā jau pamanījāt, tad mēs tās septiņas puķītes no septiņām laipnām pļāvām taupījām visu gadu un tās izpildīja mūsu karstākā velēšanas. Praktiski un ērti!

Taču kā paliek ar to papardes ziedu?

Visiem zāļu vakara papardes zieda erotikas piekritējiem varu paziņot, ka arī zviedri un dāņi šovakar meklē savu papardes ziedu. Taču to dara pa vienam, jo tic, ka atrodot šo ziedu un saglabājot to sev mazā drānas maisiņa pie sirds, izdosies atrast savu lielo mīlestību. To, kas ir svarīga visam mūžam.

Papardes zieds nav erotikas simbols, tas ir drīzāk sapņa reinkarnācija. To var atrast tikai viens cilvēks, kas meklē un tic.

Tāpēc tam nav nekāda sakara ar spontānu seksu ugunskura fonā vai auglības rituāliem, kurus neviena jaunkundze šodien nevar atļauties.  Ņemot vērā niecīgos bērnu pabalstus vientuļajām mātēm Latvijā. Pagaidām nekas nav dzirdēts, ka spontānie papardes ziedu bērni Latvijā tiktu finansēti dāsnāk. Kariņa valdībai priekš tam nepietiek naudas.

Tad kas ir jādara? Pa īstam?

Klusi un nemanāmi jāaizlavās projām no līgotājiem un pa tumsu jāmeklē papardes zieds. Tas ziedot plkst. 24.00. Jānoplūc un jāaizbāž aiz krekla vai blūzes. Pēc tam jāieliek mazā audekla maisiņā un visu laiku jānēsā iekārts kaklā. Tad viss notiks, veiksies, būs daudz naudas, labs darbs, forši draugi, jēdzīgi bērni un persona, kas Jums ir vissvarīgākā, būs jūsējā.

Labu veiksmi!

 

Ceru, ka dažus no Jums mans stāsts uzrunāja. Priecāšos, ja atsūtīsiet man savas bērnības atmiņas vai šodienas tradīcijas Vasaras saulgriežu svinēšanā. Vāksim kopā šīs tradīcijas un izmēģināsim nākamgad! Gaidīšu!

Jauku līgošanu mums visiem šovakar!