Paļāvība ir demokrātijas atslēga. Mums visiem gribas ticēt tam, ko raksta mediji, ziņo televīzija, radio vai interneta portāli. Brīdī kad televizora vai datora ekrāns sāk melot, publiskā domā sašķobās kā laiva, kurai nolauzts ķīlis.

Mediji nedrīkst melot, jo ar mediju meliem ir tāpat kā ar sirdsapziņu. Ja sākumā tā runā, tad pie nākamajiem un aiznākošajiem meliem jūsu sirdsapziņa apklust un beidz funkcionēt mūsos kā dabiskais morāles indikators. Uzminot kāju savai sirdsapziņai un apklusinot to cilvēks iekšēji sapūst.

Tāpat ir ar medijiem. Brīdī kad tie sāk melot vai nu pārpratuma, vai muļķības vai mārketinga aprēķina (klišķu) dēļ, mediji izirst no iekšpuses. Kādu laiku to audimats aug, jo publika tiek iemācīta gaidīt skandālus vai ”atmakskojumu maratonu”, taču gala galā sabiedriskā doma kļūst satramdīta, pesimistiska un apzināti pievēršas eiskepismam = bulvāru žurnāliem un romantiskajai literatūrai (aktuālo mediju vietā). Publika bēg. Tiešā un pārnestā nozīmē. Prom no ikdienas revolveržurnālistikas. Projām no Latvijas.

Tas nozīmē, ka paši mediji ir tie, kas ar savu rīcību panāk savas publikas faktu rezistenci un savas auditorijas bēgšanu projām no ikdienas sapņu un iedomu pasaulē. Tātad paši panākt auditorijas skaitļu kritumu kļūdainas stratēģijas dēļ. Šo, medijiem raksturīgo patiesības devalvēšanas procesu, var nosaukt arī par realitātes saindēšanu. Proti – lasītājiem, klausītājiem un skatītājiem pazeminās recepcijas spēja. Līdzīgi kā trokšņa apdullināts cilvēks arī mūsu mediju publika spēj uztvert vienīgi paceltu balsi, košu krāsu ilustrācijas, skaļus skandālus un nespēj/nejaudā iedziļināties problēmu būtībā.

Latvijas skandālmediju uzforsētais troksnis ap ”raudošajām meitenēm” ir viens no šādiem ”realitātes saindēšanas” piemēriem kad legālajā mediju vidē tika piedāvāti nepārbaudītas un melīgas insinuācijas kā ”pārbaudīti notikumi” un sabiedrība tos naski uzknābāja kā apriori patiesību. Parasti šajā dezinformācijas procesā tiek izmantots otrais dezinformācijas paņēmiens, kuru dēvē par apelāciju pie autoritātes (1) http://www.kasjauns.lv piemeklētie ”eksperti”, 2) TV3 raidījuma vadītāja, 3) LR Pēcpusdienas programmas vadītāji un citas medijos pazīstamas personības), kas deklarēja, ka ”tā tas ir” ”un viss”. Vēl vairāk – šis notikums liecina, ka mūsu Latvijas lasītājs/skatītājs/radioklausītājs ir viegli manipulējams, ja piedāvātās insinuācijas saskan ar publikas aizspriedumiem.

Salīdzinājumam piedāvāju līdzīgu gadījumu Skandināvijā

Skandāls sākās lokālā līmenī, tieši tāpat kā pie mums ”Budes trača” gadījumā – ar vienu dusmīga tēva ierakstu FB.

Šajā gadījumā tā bija publikācija kādā nenozīmīgā vācu lokālo ziņu portālā. Februārī tā informēja savu vācu lasītājus, ka Zviedrija  eksportēs 12 Archer tipa lielgabalus Ukrainas armijai. Šo artilēriju Ukrainas valdība izmantošot, lai cīnītos pret Austrumukrainas kaujiniekiem. Kā argumentu šim apgalvojumam vācu interneta medijs izmantoja zviedru aizsardzības ministra apsveikumu BAE System Bofors AB šefam par izdevīgu darījumu. Raksts beidzas ar secinājumu: ” tumši darījumi ir raksturīgs zviedru ieroču industrijas un aizsardzības ministru darba stils. Vai Pēters Hulkvists pēc šī darījuma paliks savā postenī, to rādīs laiks”. Kā savā grāmatā (Den dolda alliansen, Atlantis) norāda zviedru aizsardzības eksperts un žurnālists Mikaels Holmštroms (Mikael Holmström), vāciešu publicētā ziņa ir nepatiesa un ilustrācijā pievienotais ”apsveikums” samontēts, kurā ielīmēts ministra paraksts no pavisam cita dokumenta.

Kāpēc vācu lokālajam interneta portālam vajadzīgā šāda šķobīšanās? Tāpēc, ka kaut kur šie meliem jādod starta pozīcija. Ir vajadzīga neuzkrītošs tramplīns, lai tālāk to uzknābātu jau lielāki un ietekmīgāki mediji. Tieši tā arī notika. Pateicoties viltotajai ilustrācijai, šo materiālu sāka publicēt ietekmīgi rietumu mediji. Melīgā informācija sāka dzīvot internetā savu – autonomo dzīvi, kļūstot aizvien populārāka un aizlēkšojot pat līdz Wall Street Journal. Amerikāņi sāka interesēties kāpēc valsts, kas nav NATO dalībniece sūta savus ieročus pa taisno uz fronti?

Tikmēr Stokholmā sākās uztraukums. Tika mēģināts noskaidrot no kurienes šī nepatiesā ziņa ir izdīgusi un kurš ir šo nepatieso apgalvojumu autors, jo fakta noliegumam neviens neticēja. Pamazām noskaidrojās, ka ”pīlei kājas aug” Pēterburgā un tieši no Krievijas šī mediju pīle ir rūpīgi un padomāti palaista gaisā caur vācu pieticīgo interneta portālu.

Šis piemērs lieliski pierāda, ka ”raudošās meitenes” var sacerēt un interpretēt ar interneta palīdzību ikviens (ja labi grib!) un iesēt sabiedrībā nemieru, naidu nemaz nav tik grūti. Agrāk to sauca par panikas cēlājiem. Tagad to sauc par nedrošības uzrušinātājiem internetā. Tātad – šādos gadījumos vislielākā jauda tiek koncentrēta, lai apturētu baumu tālāku izplatīšanu. Vai atcerieties baumu šlūdoni pirms pāris gadiem, kad tieši internetā ”kāds” sāka izplatīt baumas par Swedbankas bankrotu un tauta svētdienā rāvā ārā no bankomātiem visus savus ietaupījumus. Atceros, ka tobrīd biju autobusā no Rīgas uz Liepāju. Man zvanīja vairāki vadošo mediju ziņu dienestu vadītāji un vēlējas uzzināt vai tā būs vai nebūs un atlika tikai pabrīnīties cik cieši ”tauta ticēja”, ka zviedru banka aizies pa to pašu ceļu kur Krājbanka. Brīdī, kad tiek nojaukta robeža starp patiesību un meliem un tieši mediji uzņemas šo procedūru veikt, sākas panika. Tas ir modernās psiholoģiskās kara stratēģijas veids. Tagad vairs nekaro ar kalašņikoviem, bet ar šāvieniem sabiedrības dvēselē. Tātad ”viņiem” ir svarīgi sagraut mūsu sabiedrības ticību demokrātiskas sabiedrības ideāliem, institūcijām. Lai to izdarītu ir jāpanāk, lai tauta vairs netic pat etablētiem medijiem. Lai tauta traktē visus faktus kā subjektīvus. Lai tauta netic, ka patiesība vispār pastāv.

Izskatās, ka ”raudošo meiteņu” gadījums lieliski pierāda šīs stratēģijas efektus Latvijā. Nedomāju, ka iniciatīvas autori (tiem, kam nepatīk skolēnu formas Rīgas lietuviešu skolā) ir gigantiski psiholoģiskā kara stratēģi, taču metodes, kuras viņi izmantoja, ir ļoti līdzīgas Krievijas ētera demagoģijai tieši pašlaik (melnais PR).

Nevienam nav noslēpums, ka Putina propagandisti ļoti efektīvi manipulē ar medijiem un vērīgam sekotājam viņa paņēmieni nav nekas pārāk sarežģīts. Spektrs šai mašinērijai ir plašs – sākot no ”interneta troļļu fabrikām” (kurās strādā apmaksāti cilvēki, kuru darba pienākumos ietilpst rakstīt sociālajos medijos apmaksātu propagandu, ieskaitot melus par cilvēkiem, kas nav vēlami Putina režīmam) un beidzot ar frontālu faktu un komentāru sakropļošanu pēc ideoloģijas šablona valsts televīzijā Maskavā. Tas, ko Krievija šodien piedāvā presē, radio un TV no malas patiešām izskatās pēc žurnālistikas, taču tās saturs ir melīgs un izkropļots. Ja sabiedrība ir izglītota propagandas jautājumos, tad šāda ”kalašņikova ideoloģijas kārta” to ievainot nevar. Taču, ja mediju kompetence sabiedrībā ir zema (tā kā tas ir Latvijā, ASV vai Baltkrievijā u.c.), tad vēlamo efektu var panākt samērā ātri. Piemēram, Sputnik news  tagad sākuši pat raidīt zviedriski, kā vecajos PSRS laikos! Nemaz nerunājot par Russia Today.

Propaganda nemēdz kliegt. Tā runā klusi un kā burvju mākslinieks ražo baložus cepurē. Tas pats zviedru lielgabalu melu skandāls krievu medijos tika ”noformēts” kā zviedru atriebība par zaudēto kauju pie Poltavas 1709. gadā. Tik pat žigli ar humoru tiek īsi paziņots, ka krievu zemūdene (kas nesen tika dzenāta pie Stokholmas) faktiski esot izrādījusies pašu zviedru plastmasas laiva! (nepatiess fakts). Var iet savās fantāzijās vēl tālāk un ironiski paziņot, ka Malaizijas pasažieru lidmašīnu faktiski notrieca amerikāņi (nepatiess fakts) un, ka miljoniem ukraiņu bēg no savas valsts uz Austrumu zonu, jo mīl Putinu un Krieviju (nepatiess fakts)!

Kas mums par to, ka krievu mediji melo kā seski? Mums jāapzinās, ka melu aprīšana var izdarīt lielu ļaunumu sabiedrībai. Apmelojumi paliek internetā, tur tie klejo kā indīgas medūzas un pievelk trokšņa apstulbotās publikas skatienus. Tas nozīmē, ka: 1) ikvienu no mums var apmelot (ja kāds to vēlas) internetā un nav instrumentu, lai šīs ”baumu medūzas” novāktu, 2) šādi iespējams kompromitēt arī valstiski svarīgas personas, autoritātes, kurām mūsu sabiedrība uzticas un caur to sagraut mūsu stabilitāti, 3) iedragāt demokrātiskas Latvijas pamatus. Tāpēc ir tik svarīgi attīstīt alerģiju pret mediju meliem visos sabiedrības līmeņos.  Vajag attīstīt skepsi pret mediju medūzām. Tas ir ļoti svarīgi.