Speciāli TVNET
Pirmās vēsturiskās liecības par krāsu „rozā“ esot reģistrētas 17.gadsimtā Lielbritānijā. Nosaukums cēlies no vārda „rose“, kas nozīmē bāli rozā toni un sasaucas ar rozes nosaukumu. Rozā krāsa var būt nomierinoša, jo krāsas intensitāte ir zema. Tā mēdz būt maiguma pilna, tāpēc to lieto mazuļu un bērnu apģērbos. Taču visiem tā nešķiet. Piemēram, Japānā rozā krāsu plaši lieto vīrieši, bet pie mums – sievietes. Taizemē tā skaitās otrdienas krāsa, bet vairumā Eiropas un Amerikas valstu šī ir – mazu meitenīšu krāsa. Nomierina, liek atslābināties un palīdz atžirgt. Taču krāsas vēsturē ir nepatīkami vaibsti. Nacisma apstākļos Vācijā ebrejiem bija jānēsā pie apģērba dzeltena Dāvida zvaigzne, romiem – melns trīsstūris, bet homoseksuāliem vīriešiem – rozā trīsstūris. Šodien šo soda veidu daudzi uztver kā protesta veidu, tāpēc kāds Nīderlandes geju ziņu portāls izvēlējies rozā krāsu nosaukumā, bet Lielbritānijā Pink News ir vadošais geju portāls un Francijā Pink TV strādā tieši tajā pašā virzienā. Pie mums atkal „Rozā lentīte“ kļūst populāra rudenī, kad katru gadu norisinās krūts veselības mēnesis. Efektu daudz, taču emociju arī netrūkst.
Modes krāsa
Tērpu vēsturē rozā tonim nav klājies viegli. „Mīļās māsas, turieties tālāk no šīs krāsas!“, – rakstīja Petula Dvoržāka laikrakstā „The Washington Post“ 2017.gadā, kad kļuva zināms, ka tūkstošiem demonstrantu grasās piedalīties „Sieviešu maršā“ ar rozā micītēm galvā. Pēc viņas domām, šāda ideja bija laba cīņā pret Trampu un trampistiem, taču riskēja „vulgarizēt sieviešu cīņas problēmas“. Viņas bažas var saprast. Liels skaits ļaužu uzskata rozā krāsu par naivu, vulgāru un primitīvu. Kautrējas no tās. Diemžēl tā tas ir.
Taču no otras puses, rozā krāsa nekad nevienu neatstāj vienaldzīgu. Katram ir ko teikt. Izlasot krāsu vēsturnieka Maikla Pastoro darbu ( Michel Pastoureau, ”Blue. The history of a color”,) var uzzināt, ka krāsa ir un paliek dabas fenomens, taču vienlaikus ir arī sarežģīts kultūras komplekss, kuru bieži mēdz vispārināt (..) daudzi autori vēlas noskaidrot universālas vai būtiskās krāsu izcelsmes patiesības taču tādu nav (..) visas patiesības par krāsām ir iesprostotas kultūras reģionu robežās, nevis neirobioloģijas vai psiholoģijas noteiktas (..) pati sabiedrība rada aizspriedumus par krāsām, definē tos un piešķir krāsām nozīmi“.
Diezgan daudz zināms par melno krāsu. Par to kā Šanele pārvērta to no sēru krāsas par svētku tērpa dominanti. Taču šī nebija Šaneles revolūcija. Jau iepriekš melnos apģērbus nēsāja ne tikai sērās. Piemēram, amerikāņu mākslinieka Džona Singera Sārdženta slavenais portrets „Madame X“ (1884), kurā attēlota jauna, sabiedriskā sieviete melnā tērpā. Viņas izstarojums iet pāri oficiāli pieņemtā „ sieviešu melnā“ robežām. Līdzīgu emocionālo izstarojumu piedāvā dendiji, tumsas prinči, jo melns nozīmē gan modi, gan antimodi.
Taču atgriezīsimies pie rozā krāsas. 19.gadsimta Lielbritānijā rozā tonis apģērbā nenozīmēja nedz zīdaini nedz mazu meitenīti. To izmantoja gan kungi, gan dāmas. Viduslaiku Japānā šī krāsa nekādi nesaistījās ar kādu no dzimumiem, tieši tāpat kā Indijā.
Taču noteiktā brīdī rozā krāsu piesaistīja sievišķībai. Ar šo brīdi rozā tonis kļuva par feminīnu stereotipu. Piešķirot šai krāsai negatīvu attieksmi. Vīrieši sāka ģērbties vienīgi tumšās uniformās kā nozīmīgākie sabiedrības locekļi, bet sievietēm tika atstātas lietošanai pārējās nenopietnās krāsas. Rozā toni ieskaitot. Industriālisms apguva labāk krāsošanas tehnoloģiju un tērpties rozā apģērbā varēja ikviens. Pamazām rozā krāsa ieguva arī erotisku izstarojumu.
Zils zēniem, rozā – meitenēm
Šis imperatīvais pieņēmums radās 19.gadsimta beigās. Kā mārketinga instruments Šādi varēja labāk un vairāk pārdot zīdaiņu apģērbu. Pašā sākumā amerikāņu bērnu apģērbu uzņēmumi veidoja „apgrieztu tirgvedības formulu“, piedāvājot zēniem rozā, bet meitenītēm zilu apģērbu. Rozā esot stiprs un stabils, bet zilais – gaisīgs un nenoturīgs. Taču vēlāk lomas tika mainītas. 1927.gada Time Magazine ziņoja, ka rozā apģērbi paredzēti meitenītēm, bet zilie – puisēniem. Toni toreiz noteica divi populāri gleznojumi, kas tika atrasti kāda miljardiera kolekcijā: Tomasa Geinsburo”The blue boy” un ”Pinkie” . Iespējams, ka šis stereotips būtu šodien pretējs, ja miljardieris savā kolekcijā būtu iegādājies gleznu”The pink boy” (1782). Tā gadās – nenozīmīgi impulsi var ietekmēt būtiskas lietas un procesus.
Konservatīvā domāšana un aizspriedumi attīstīja tālāk pieņēmumu, ka meitenēm visam jābūt rozā, bet zēnam – zilā krāsā. Šis aizspriedums palīdzēja stigmatizēt rozā krāsu kā nepilnvērtīgu un derīgu tikai sieviešu dzimumam. Pēc šīs toņkārtas tika ierobežota arī sieviešu izskata noteikumu galerija, kurā sievietēm jāģērbjas „tikai sievišķīgi“, jārunā klusinātā, laipnā (saldā) un jātērpjas rozā apģērbā. Šos aicinājumus joprojām plāsi izmanto reklāmas industrija un no tiem neatsakās konservatīvie sabiedrības loki. Ražojot speciāli meitenēm un sievietēm rozā mobilos telefonus vai pat automašīnas.
Rozā sacelšanās
„Rozā ir vienīgā, patiesā rokenrola krāsa“, – 70.gados apgalvoja Pols Saimons The Clash ģitārists. Tieši to pašu sāka apgalvot panki un reiva ballīšu dejotāji. Lai gan pirmais rozā krāsu sāka lietot Elviss Preslijs. Viņš valkāja rozā drēbes un brauca ar rozā kadiljaku. Par spīti sabiedrības nosodījumam un uzacu raustīšanai. Iespējams, ka šādi viņš ne tikai tracināja konservatīvos amerikāņu dienvidu vīrus, bet pauda savu solidaritāti ar afroamerikāņu Sugar Ray Robinson.
Interesanti, ka ir atrasti pierādījumi tam, ka rozā krāsa bijusi ļoti populāra melno amerikāņu un latīņu diasporā pagājušā gadsimta septiņdesmitos gados. „Visiem alfa-tēviņiem tolaik Hārlemā vajadzēja rozā ādas jaku ar aitas vilnas apkakli“, – atceras Hārlemas tā laika modes dizainers Dans Dīpers. 2002.gada New York Fashion Week pasākumos Hārlemas reperis Kamerūns Ezike Džaless uzstājās tērpies savā leģendārajā rozā mētelītī ar analogas krāsas mici galvā. Vēlāk viņš daudz lietoja rozā „mūku jakas“ un apģērbu ar rozā maskēšanas elementiem. Pēc viņa amerikāņu reperi sāka aktīvi izmantot rozā krāsu savā apģērbā. No maiga toņa tā pārvērtās agresīvā, kaujas saucienā. Pēc tam šo krāsu kā kaujas karogu pievāca japānietes. Veidojot savu „Lolitas rozā tēlu“ un pat krāsojot matus rozā tonī.
Pēdējo gadu laikā rozā atkal kļuvis moderns. To aktīvi lieto geju un lesbiešu kustības aktīvisti, taču tā ir arī noteiktu politisko kustību zīme. To pašlaik plaši lieto Niki Minaja un citi. Taču tas, ka rozā krāsa nākusi modē visiem 2023.gadā, ir fakts.
Valentīno modes nams AW2022 un šogad uzvilcis rozā karogu un nesmādē arī Margota Robija zelta Globusa pasniegšanas ceremonijā. Rozā dominē ne tikai apģērbos, bet arī somu un modes detaļu sfērā. Piemēram: mīkstās Acne Studio somiņas, pelēks tērps ar rozā šallēm (Frendi), Helenas Mirenas rozā grims, Chanel, Versace och Giambattista Valli rozā detaļu kombinācija ar zaļām biksēm un ziliem svārkiem. Lašrozā iekāro pasauli ar šogad.
Tā nu tas ir.