2011.gada 3. janvāris

Vientulība nav nekas jauns. Tā pieprasa spēku. Spēj bagātināt vai saindēt.

Lielāka daļa no mums ir vientuļnieki, kas no malas izskatās ļoti sociālas bara būtnes. Taču būtībā mēs esam pa vienam, atzīstam to vai nē.

Pat ideālās attiecībās ir sava daļa vientulības.

”Man ir vienīgi” – reiz teica mana meita.

”Vientuļi” – es laboju.

Izrādās, ka vientulība ir vīriešu tēma. Ciešā saistībā ar mačo maskulinitāti.

Augusts Strindbergs ir viens no iezīmīgākajiem vīrišķības un vientulības ideāla apdziedātājiem pasaules literatūrā. Ar savu īso romānu ” Vientulis” viņš deklarēja jaunu supermačo žanru pasaule literatūrā, kuru īsi un skaidri var nosaukt par ” vīrišķās vientulības poētiku”.

Pēc šīs loģikas ” kaut ko sakarīgu” var uzrakstīt/radīt vienīgi vientuļš intelektuāls vīrietis, kas vienmēr ir labākajos gados un kaut vai tāpēc pārāks par ”visiem pārējiem”.

Strindberga ambivalentā attieksme pret vientulību tiek manifestēta 1903. gadā, īsi pēc zviedru rakstnieka šķiršanās no savas trešās sievas.

Galvenais varonis ir viņa alter ego –  50 gadus vecs kungs, kurš atgriežas savā bērnības un jaunības pilsētā Stokholmā, kur valda viņam svešā un nepieņemamā  modernitāte. Tātad divas briesmas : paaudžu nomaiņa ” jaunā paaudze, kas neņem vērā vecāku cilvēku pārākumu” un sievietes, kas ”vairs nezina savu vietu” (balsstiesību piešķiršana sievietēm tiek uztverta par tik pat lielu absurdu kā suņu pārvietošanās uz divām kājām).

Galu galā vienīgi vīrietis gados (pēc šīs loģikas) spēj un prot būt īstens savas valsts pilsonis un runāt latīņu valodā (kas jauniešiem un sievietēm vispār nav jāmāca).

Sakodis zobus jaunās pasaules priekšā, viņš sāk uz iekšu vērstu vientuļnieka dzīvi. Vienīgā dzīves jēga ir māksla (rakstīšana), jo ”veidojot kontaktus ar apkārtējiem, es faktiski zaudēju savu enerģiju un spēkus, pūstu no iekšpuses” – raksta Strindbergs. Ārpasaules signāli koagulējot viņa smadzeņu darbību un izšķīdinot dvēseli.

Protams, ka vientulības romāns ir autobiogrāfisks un ideju viņš smēlies no Gētes – ” viss ko esmu izdevis ir tika fragments no vienas vienīgas Lielās Grēksūdzes, kuru esmu apkopojis šajā grāmatā”.

Kā šis darbs attiecas uz mums?

Lielā mērā, jo pierāda lomu nomaiņu sabiedrībā un ”vīrišķā ideālā modeļa” krīzi, kas turpinās joprojām arī 2012. gadā.

Gandrīz 100 gadus vēlāk.

Kanonizētais kovbojs, vientulīgais mednieks, zemnieks ar muskuļotajām rokām. Bālie filozofi, mākslinieki un antīko varoņu līdzinieki, kurus baro patriarhālā morāle un mīti.

Visi viņi atgādina pārakmeņojušos patriarhālās mākslas pieminekļus (modernā laika atavismus), taču Holivuda un popkultūra tos turpina ražot joprojām uzsverot, ka tieši viņi ” spēj pārmainīt pasaules kārtību, vadīt nāciju likteņus, uzsākt karus un novākt no troņa senas dinastijas” (Strindbergs).

Pašmitoloģizācija liek vīrietim – vientuļniekam kļūt par ģēniju, jo gara ģenialitāte dzimst vienīgi vientulībā (Šopenhauers). ” Vienmēr esmu vēlējies tiekties uz augšu, tāpēc esmu apbalvots ar izņēmuma tiesībām atbrīvoties no visiem, kas rauj mani lejup seklumā un palikt dziļi savā vientulībā. (Strindbergs, Atzīšanās).

Vientulības poēzija ir kā sudraba tējkarote sveču gaismā. Spīd, mirguļo un dod pieticīgu baudu, jo pielūdz vissubjektīvāko subjektīvismu.

Vientuļais rakstnieks atvadās no visiem saviem draugiem (kas kļuvuši sekli un triviāli), jo ”mēteļu oderes vietā viņiem ir sievas”, kas ”nav spējīgas saprast lielās tēmas”.

Melanholija un nostaļģija startē stoicismā (Epiktēts) un raujas uz augšu caur Montaignes esejām vai Ruso atklāsmēm, mēģinot kārtējo reizi deklarēt revanšistisku maskulinitātes ideoloģiju, kuru maskē ar intelektuālu melanholiju.

Šie mēģinājumi atgādina krampjainu pieķeršanos pagātnes nostaļģijas karogiem, kas it kā ir tīrāki par šodienas ķirurģiskajiem plāksteriem.

Būtībā es cienu šos Strindberga meklējumus, jo ”Vientuļnieka” epizodes ir hrestomātiski vīrišķā kononisma tirānijas paraugdemonstrējums. Te arī pārsiesim aukliņu un uzliksim virsū zieģeli – ”labs, var izlasīt!’.

Tas, ka šīm mačo vaimanām sekoja ”Melnie karogi” un ”Gotisma telpas” ir tikai pierādījums, ka radoša dvēsele reizēm neiztur pašizkaltajās vientulības važās un pa atslēgas caurumu izlido ārā. Svaigā gaisā.

Vienkārši tāpēc, ka Dieva dotā radošā dzirksts ir jaudīgāka par sabiedrības uzspiesto dogmu skafandru.

Kāds īsti izskatās mūsdienu Otello? Modernais džentlmenis? Ar raga brillem greznotais pārgudrais Harijs Poters?

Aleksandrs Bards (Army of Lovers, BWO), kurš ilgojas pēc džekiem – ”normāliem draugiem”. Tātad –  pēc ”intīmas draudzības bez seksa” – pēc tā saucamās homosensualitātes pie tējas, pirtī vai pie ugunskura.

Šens Juns, kuru dejas eksperti bieži dēvē par vīrišķīgā spēja iemiesojumu uz skatuves?

Kā paliek ar vientulības gloriju?

Vientulības aura ir magnētiska.

Tā pievelk visus – sievietes, vīriešu, spuldzīšu mušas un visas nemierīgās dvēseles.

Kas notiek ar vientulības poēziju šodien?