Tēva loma ģimenē nav statiska. Tā mainās, laikam ritot, taču nekad nesamazina savu vērtību mīlošu bērnu acīs. Izņēmums nav arī leģendāras personības, kurām mēdz pievērsties romāni un izstādes. Tādas kā pašlaik Parīzē apskatāmā Pablo Pikaso un viņa meitas Maijas ekspozīcija ar nosaukumu Maya Ruiz-Picasso, fille de Pablo. Ja jūsu ceļi tuvākajā laikā ved gar Sēnas labo krastu, cauri purva jeb Merē kvartālam (Marais, Paris 3E Arr), tad Pikaso muzejā iesaku ielūkoties šajā ekspozīcijā.
Marinēta ķilaviņa
„Tētuks mani sauca par ķilaviņu. Dievināja mani. Tāpēc varēju darīt pilnīgi visu, ko vien vēlējos. Viņš pats bija „tā lielā ķilava“, bet es – mazā ķilaviņa,“ šo mīlestības deklarāciju pierakstījusi Pablo Pikaso meita Maija Ruiza Pikaso. Viņa dzimusi ārlaulības attiecībās 1935.gada 5. septembrī un gleznota neskaitāmos dižā meistara darbos. Maiju bērnībā var apskatīt gleznā ”Maya au tablier rouge” (1938), kur bižaina meitenīte zaļiem matiem uz zila fona veras nesaprotamā virzienā ar savām savādi izvietotajām acīm. Skatiens skrien ārā no rūtainās kleitas un nesaprotamās pasaules. Šis darbs ir izejas punkts ekspozīcijai, kura iepazīstina ar tēva un viņa vecākās meitas attiecībām.
Kā viss sākās?
Pablo 45 gadu vecumā sastapa Mariju Terēzi Valteru (17 gadus vecu) saltā 1927.gada janvāra dienā. Viņš teica: „Jaunkundz, jums ir ļoti interesanti vaibsti. Es vēlētos gleznot jūsu portretu.“ Pēc īsām pārdomām un mīņāšanās Marija Terēze priekšlikumam piekrita. Tobrīd Pablo bija precējies ar krievu balerīnu Olgu Hohlovu (1918-1955) un viņu laulībā bija dzimis dēls. Romance ar Mariju Terēzi turpinājās astoņus gadus, un 1935.gadā, Maijai nākot pasaulē, Pablo nolēma laulību šķirt, taču Olga šķiršanos noraidīja un tā stājās spēkā tikai pēc viņas nāves.
Tobrīd laulības ar Maijas māti vairs nebija aktuālas, jo Pablo jau bija sastapis mākslinieci Fransuāzu Žilo, kas laida pasaulē vēl divus viņa bērnus. Pirms tam viņš dzīvoja kopā ar fotogrāfi Doru Māru. Arī šis attiecības nebija ilgas. Tā tas nereti notiek ar māksliniekiem, kuriem pārāk plaša sirds. Taču runa šajā rakstā nebūs par Pikaso pasijām, kaislībām vai sievām, bet gan par tēva un vecākās meitas Maijas mīlestību. Tātad stāsts būs par lielo un mazo ķilavu. Par mīļo bērnu, kas piešķir nozīmi mākslinieka dzīvei un mākslai.
Kādā vecā fotogrāfijā pēc Maijas dzimšanas var redzēt Pablo ar mazulīti rokās. Brūni iedegusī tēva seja kontrastē ar bēbīša sniegbaltajiem vaigiem, Mati sasukāti un kaklasaite šķībi sasieta. Tētis ir ļoti laimīgs. Nākamā gada laikā viņš glezno bez mitas. 14 meitas portretus (1938-1939). Izstādē tos tagad var apskatīt vienā telpā. Krāsas izaicinoši košas. Pārspilgtas tik ļoti, ka rodas vajadzība piemiegt acis. Žilbina. Pieminētā „Maija sarkanā priekšautā“ ir labākā.
Izskatās, ka gleznas nav bijusi tēva un meitas galvenā sadarbības joma. Daudz vairāk paspēts skiču blokos. Kopš agras bērnības esot zīmējusi kopā ar tēvu sienāžus, cāļus un zvirbuļus, klaunus, vingrotājus, akrobātus un dejotājas. Skiču bloki pārblīvēti ar ģeometriskām formām, haotiskiem kruzuļiem, formām un krāsām. Var redzēt, kā ietonējams ābols un kā iekrāsojams labi paēdis astoņnieks. Pāri dažām lapām joņo visas varavīksnes krāsas horizontālos kāšos. Citā lapā dejo nošu atslēgas un fermātas.
Rotaļas un dzīve
Pablo daudz glezno savu mazo meitentiņu. Ar un bez rotaļlietām. Laivā un taureņu spieta centrā. Kā lelli un kā dzīvu cilvēciņu jūrnieka tērpā. Viņš krāso koka skaidas un kastītes leļļu mājai, papīra cīruļus un putnus, kas salocīti no iestāžu dokumentiem. Abi spēlē miniatūro teātri kā Ingmara Bergmana filmā „Fanija un Aleksandrs“. Maija atceras kara tuvumu, tēva nervozitāti par to kas notiek frontē. Ko viņa ir iemācījusies no tēva Pablo? Nebaidīties no vientulības. Izbaudīt vienatni un priecāties par savu sabiedrību spogulī.
Pablo turpmākā dzīve ir pārbaudījums arī viņa meitai. Lielā tempā tiek mainītas sievietes. Pazūdot no viņu dzīves, viņš savāc visu, kas varētu būt saistīts ar paša klātbūtni – matus, nagus, salauztus sīkumus, un nosūta tos regulāri aploksnē meitai un Marijai Terēzei. Lai nonāk drošībā. Visi šie atkritumi ir rūpīgi izstādīti arī izstādē. Protams, ka var pafantazēt kā meita un neapprecētā sieva jutās, saņemot šos regulāros sūtījumus. Vai viņš bija savāds? Protams, bija.
40.gadu beigās Pikaso kopā ar Fransuāzu Žilo pārceļas uz dzīvi Dienvidfrancijā. Maija regulāri tur apmeklē tēvu. 1950.gada vasarā viņa filmē leģendāro filmu ”Le mystère Picasso” kopā ar Anrī Žoržu Kluzo. Šo filmu var noskatīties izstādē, un tā parāda Picasso in action.
Vai Maija bija apsēsta ar savu tēvu? Laikam bija gan. Kārtojot (pēc viņa aiziešanas) viņa mantojumu, nogrieztus nagus un matus ieskaitot.
Kas īsti atspoguļo patiesību? Tas, ko stāsta vecāki, vai ko atceras bērni?
Fransuāza Žilo atceras, ka bērnībā Maija ilgi neesot sapratusi, ka tētis nevis strādā citā pilsētā, bet viņam ir cita ģimene. Tikai pēc laiciņa sapratusi, ka viņa tēvam nav viss. Vai tā bija trauma? Protams.
Tēvi un meitas
Kultūras vēsture liecina par vairākiem līdzīgiem stāstiem. Leonarda Bernsteina meita Džeimija Bernsteina ir uzrakstījusi līdzīgu grāmatu ”Famous father girl” (2018) par īsajiem savas dzīves periodiem kad tēvs „bija pieejams“, jo viesojās mājās. Tad abi esot gari runājušies virtuvē par dzīvi un citām svarīgām lietām. Kamēr meita stāstījusi par sevi, tēvs kāri baudījis zīdaiņu barību no konservu kārbas, kas izņemta no ledusskapja. Ļoti līdzīgas ir aktrises Linnas Bergmanes atmiņas par savu tēvu kinorežisoru Ingmaru Bergmanu „De oroliga“ (2015). Par sava tēva precizitāti, pedantismu un laika kontroli. Mūsu pašu tulkotājas Annas Žīgures emocionāli maigie teksti par savu tēvu tulkotāju Jāni Žīguru. Ilzes Martas Skalbes-Legzdiņas rūpes par sava tēva Kārļa Skalbes piemiņu. Zanzas Līdumas teksti par tēva Niklāva Strunkes darbiem un dzīvi u.c.
Taču, atgriežoties pie Pikaso muzeja Parīzē un patlaban aktuālās izstādes. Jā, man šķiet vērtīgs tieši šis meitas – tēva attiecību aspekts. Neraugoties uz to, ka Pablo nebija paraugtēvs, mainīja partneres un no malas izskatās ļoti bezatbildīgs un nenopietns, izstāde pierāda, ka tā tas faktiski nav bijis. Izrādās, ka Pablo ir bijis pat lielisks paps. Lieki piebilst, ka tā aktualizē tēva lomas korekcijas un jaunā laika būtiskās prasības cilvēku attiecībās – būt patiesiem un beigt izlikties par labākiem nekā esam.
Iznāk, ka abas ķilavas ir lidojušas vaļa cienīgās trajektorijās. Augstu, tālu un turpinās šo ceļu mūžīgi. Atmiņās un gleznās.