Dārdi virs galvas turpinās. Pat Ksenija izlēmusi tomēr aizbraukt no Hersonas. Savādi, ka ir izturēta krievu okupācija un savējie atgriezušies, taču ceļa soma tiek kārtota tieši tagad. Bombardēšana, ūdens un siltuma trūkums dara savu – ir jābēg. Viņai, savos 57 gados, vairs negribas domāt. Galīgi negribas domāt. Paņem somu un iet uz staciju. Tur cilvēku pūļi kā parastā bēgļu centrā.
Cilvēki neiztur. Krievi bombardē un grauj katru dienu. Caurmērā 50 zalves dienā. Vietējie nespēj salabot nedz elektrību nedz dzeramā ūdens piegādi un sals jau ir klāt. Tad neatliek nekas cits kā braukt projām.
Pie vilciena gaisā cēlas melna dūmu straume, ož pēc deguma. Viņa raud. Tieši tā kā cilvēki mēdz smaidīt – nemanāmi un neuzkrītoši. Grūti ievilkt somu vagonā, jo vertikālās metāla kāpnes ir apledojušas un stāvas.
Viņai seko 27 gadus vecā Olga un 23 gadus vecā Oleksandra kopā ar bērniem. Vakar viņu dzīvokli krievi sabombardēja lupatās. Visu nakti nācās gulēt gaitenī, bērnus slēpjot zem saviem ķermeņiem kā segām.
Diāna brauks projām kopā ar savu suni Žoriku. Viss kas no mantības atlicis ir uzvilkts mugurā. Biļešu nav, par evakuāciju maksā Ukraina pati. Šodien evakuējas 150 cilvēku.
„Sēdējām pagrabā, bijām spiesti samierināties ar visu krievu muļķību un nejēdzību, bet tagad – esam spiestas bēgt. Laikā kad savējie valda pilsētā, bet krievi turpina graut no augšas“, – saka Diāna un iekāpj vagonā.
Diāna domā, ka viņai izdosies pārlaist šo karu kādā citā Ukrainas pilsētā. Dzimtenē pašlaik 7 miljoni cilvēku ir bēgļi paši savā valstī.
Vilciens sakustās precīzi plkst.15:27. Nav svarīgi ir vai nav karš, vilciens kavēties nedrīkst. Tā uzskata Ukrainas dzelzceļa vadība un tur vārdu. Vagoni jau sen pārbūvēti evakuācijas vajadzībām. Kupeju vagonos tagad var pārvadāt daudz vairāk cilvēku. No frontes ved projām cilvēkus, bet uz fronti kravas, kas vajadzīgas.
Vagonā ir karsti, smird ogļu degšana. Daudz sirmgalvju un slimo, kas atvesti uz vagonu nestuvēs.
„Ilgi mēs nebūs projām“, – domā Julija skaļi. Viņai šķiet, ka aizbraukt no dzimtenes grūtā stundā ir nodevība. Ir pārliecība, ka krievus drīz izdzīs un visi atkal brauks atpakaļ uz Hersonu.
Vagonā dzirdami stāsti par okupācijas laiku, par to kā krievi ķēra visus, kas šķita aizdomīgi. Pārbaudīja mobilo telefonu saturu, lika izģērbties, lai noskaidrotu avi uz ķermeņa nav patriotisku tetovējumu.
Pēc tam noklausāmi stāsti par to kā krievi zaguši ejot projām. Ķemmējuši dzīvokļus un mājas, lai nolaupītu tur datorus. Izlauzuši par bērnu vilcieniņu ar koka vagoniem no spēļu laukuma un ielādējuši to zagtā automašīnā. Aizvešanai uz Krieviju. Par jenotiem, lamām un zirgiem (no zvēru dārza) nemaz nerunājot. Vienu no jenotiem bija pievākuši krievu desantnieki, filmējās un tēloja draudzību, bet zvērs viņiem iekoda. „Kā īstens Ukrainas patriots!“, – smejas Valerija. Tagad visi šo jenotu sauc par „mūsu Hersoniņu“.
Agri no rīta vilciens ieslīd Kijivā. Sniegs mirdz tumsā un cilvēki zib kā ēnas. Ksenija savāc savu ceļa somu uz pazūd. Diāna ar visu savu suni pamāj un dodas projām uz Ļvivu. Jūlija un Olga viņai seko.
Man liekas, ka vilciena sastāvs turpina savu simbolisko kustību nezināmā virzienā. Uz nezināmu laiku. Pretī šī kara beigām.
Attēlā Diāna ar Žoržiku, foto Linud Sundahl – Djerf