Domāju, ka slikti saprot. Šajā jomā parasti valda pieņēmums „vairākumam taisnība“, un lasītāji, ienākot TVNET, vispirms izlasa, kuri ir populārākie raksti, lai sāktu savu lasīšanu ar tiem. Tā dara daudzi. Līdzīgi tiek vērtēti viedokļi sociālajos medijos, kur „mūsējie“ liek īkšķīšus “pašnieku” troļļiem, lai veidotu patiesības monopolu. Vai tas, ko visvairāk lasa, noskatās vai noklausās, ir labākie publicistikas vai mākslas produkti? Nē, nav.
Vai viedoklis, kuram pievienoti visvairāk „īkšķīšu“, ir vispareizākais un gudrākais? Nē, nav.
Ievērojamais franču sociologs un filozofs Pjērs Burdjē šo dīvainību dēvē par audimata fenomenu. „Audimats“ mediju un mākslas jomā nozīmē publikas lielumu. Tātad – ja lasa daudzi, tad ir liels audimats, ja maz – tad niecīgs audimats. Pēc viņa domām, audimats (lieli lasītāju skaitļi) ir „patiess drauds visām kultūras un mākslas formām, ieskaitot literatūru, zinātni, filozofiju, tieslietas, līdz pat politikai un demokrātijai“ (Bourdieu, 1998, 19. lpp.). Tas nozīmē – jo lielāka ir raksta, grāmatas vai mākslas darba auditorija, jo zemāks ir šī darba satura kvalitātes līmenis.
Audimata apsēstība
Ideja šim rakstam dzima no kāda kolēģa viedokļa par to pašu DožģTV skandālu Latvijas medijos. Tur pavīdēja doma, ka šis televīzijas kanāls ir neliels attiecībā pret visu Krievijas iedzīvotāju skaitu un tas nozīmējot, ka tā slēgšana neesot nekas briesmīgs. Izlasot šo secinājumu, sapratu, ka viena daļa kolēģu nesaprot mediju loģiku sabiedrībā, un iespējams, ka tāpat domā samērā daudzi. Loģika viņiem šāda: ja esi liels, tad skaities labs un ietekmīgs, ja mazs – tad nieks vien būsi.
Tātad – ja visi šo TV skatās, kad kanāls ir nozīmīgs, ja tam seko tikai daļa auditorijas, tad „tas nekas nav“. Te uzreiz jāuzsver, ka mediju un mākslas pasaulē tā tas nav. 100% nav.
Skatītāju (lasītāju) skaitļi nekad nav bijuši un nebūs mākslas un žurnālistikas kvalitātes rādītājs. Tās grāmatas, kuras pašlaik pērk visi, nav tās labākās un vērtīgākās. Kinofilmas, kuras skrien noskatīties visi, nav augsta ranga kinomāksla, un televīzijas stacijas, kas šodien aptver visus krievus Krievijā, ir ļoti zema līmeņa propagandas samazgu notekcaurules.
Vislabāk šo lietu raksturo tas pats Pjērs Burdjē grāmatā „Par televīziju“: „Vispretīgākais ir noskatīties, kā žurnālisti savstarpēji cenšas cits citu apsteigt ar lielāku audimatu. Šis ir galvenais Dievs viņu dzīvē – viņa augstība audimats. Zaudēt šajā cīņā viņiem nozīmē to pašu, ko nomirt, jo viņi zina, ka tieši audimats valda pār skatītāju domāšanu, un tāpēc visi grib būt populāri un pieprasīti.“ Pēc Burdjē domām, apsēstība ar audimatu ir viens no maldīgiem veidiem, kā noskaidrot televīzijas raidījuma vai visas programmas satura kvalitāti. Viņš uzsver, ka tieši šī apsēstība ar audimatu traucē normāli komunicēt ar publiku un ir galvenais satura devalvācijas mehānisms medijos un mākslā.
„Sākot no Flobēra (Flaubert) līdz pat Bodlēram (Baudelaire) nopietnu rakstnieku vidū radošā darba komerciāls panākums tika uzskatīts par izgāšanos. Tas liecina, ka autors ir apzināti gājis uz kompromisu ar pasaulīgo situāciju un piekārtojies tirgus prasībām“ (45. lpp). Tātad, lai panāktu lielāku audimatu, autors (rakstnieks, žurnālists, komponists, gleznotājs) piekārto savu darbu publikas vairākuma prasībām un tieši tāpēc kļūst ļoti populārs.
Pateicoties šim komerciālajām aprēķinam, kultūras un mākslas jomā ir ievazāta tirgus loģika, kas ir pretrunā augstās mākslas, kultūras un zinātnes vajadzībām. „Tieši no šīs loģikas viedokļa šodien tiek vērtētas visas kultūras un mākslas norises, lai gan lielākie atklājumi matemātikā, dzejā, literatūrā, filozofijā un mākslā vienmēr ir producēti tieši pretēji tirgus loģikai“ (43.lpp.)
Vai tas nozīmē, ka viss, kas ir populārs, ir slikts? Viss, kas nepopulārs, – labs?
Vai grāmata par Jāņa Raiņa “seksa dzīvi” sporta žurnālista interpretācijā ir slikta tikai tāpēc, ka to pērk visi, bet Pjēra Burdjē „Praktiskā jēga“ laba tāpēc, ka to pērk tikai daži? Jā, tieši tā. Pirmajai nav, bet otrajai ir satura kvalitāte.
Kvalitātes mulsinošā daba
Kas īsti ir kvalitāte mākslā un kultūrā? Salīdzināsim ar veikaliem. Ir atšķirība starp apģērba piedāvājumu Čiekurkalna tirgū un Stockmann veikalā Rīgas centrā. To saprot visi. Taču ejam tālāk – uz kvalitātes apģērbu tirgotavu galvaspilsētas centrā. Vai viss tur patiešām perfekti? Nē, nav. Arī lielveikala stendos profesionāls šuvējs, tērpu piemērojot, pamanīsies paraudzīties uz to, kā nošūtas vīles. Kur met krunku muguras vīle un apakšmalu „atšuvuši Bangladešas vergi“ pavirši un saraustīti. Tā pavisam drīz izirs, un Boss mētelis būs jānes remontēt uz darbnīcu. Šo visu lielākā daļa no mums saprot. Taču kā paliek ar medijiem un mākslu? Kā atšķirt mākslas un mediju jomā Čiekurkalna tirgus būdas biksīšu piedāvājumu no vitrīnas Stokmanā? Daudzi teiks – izšķirošā ir cena. Daļēji tas tā ir, cena nosaka daudz. Taču arī cilvēkam ar plānāku maciņu ir vajadzība iegādāties mantu, kas kalpos un neplīsīs pēc pirmās valkāšanas. Šajā gadījumā mūs interesē tieši šī kvalitāte, kuru caur preses cenu noteikt nav iespējams. Var būt salīdzinoši lēta prece, kas būs labas kvalitātes manta, un dārgs pirkums, kas saplīst jau nākamajā dienā.
Kā izvēlēties pareizo filmu savā ekrānā šovakar, viedāko grāmatu savam plauktam, labāko teātra izrādi kā dāvanu draugiem un dzidrāko muzikālo darbu sestdienas vakaram? Vai visu nosaka cena? Nē, kvalitāti cena negarantē arī šajā jomā. Dārgākā grāmata nav vislabāk uzrakstītais mākslinieciskais darbs, un „sālīta biļete“ nav ieejas karte augstas klases teātra vai mūzikas mākslas olimpā. Diemžēl nav.
Cena šajā gadījumā ir spožs iesaiņojuma papīrs vai grabulis, kas funkcionē kā magnēts. Apžilbstiet un pērciet. Tikai pēc tam nesakiet, ka „mēsls vien bija“, jo būs taču kauns, ka esat notērējuši 50 eiro par slikti uzrakstītu grāmatu vai seklu lugu ar slavenību centrā uz skatuves.
Ceru, ka tiktāl saprotamies. Tagad atgriezīsimies pie populārām un nepopulārām televīzijas un radio stacijām, lieliem un maziem medijiem. Mēģinot tos savietot kvalitātes skalā.
Masmediju kvalitātes vertikāle
Mediji apkalpo sabiedrību, kas izvietojusies pa vertikāli. Ar šo es nedomāju nedz Maslova kāpnes, nedz pārticības hierarhiju, bet gan intelektuālās jaudas horizontāli. Tie, kas kāri pērk un lasa sporta žurnālista stāstus par Jāņa Raiņa seksu un domā, ka tā ir patiesība, – iekārtojas apakšējā vertikāles daļā. Šī ir masu skandālu publika, kas patērē „to, kas populārs“. Te darbojas blogeri, Kiviča ģimene un Olgas ar visu Dobeli. Šajā segmentā ir vislielākie lasītāju skaitļi. Te valda viņa augstība Audimats, jo autori piekārtojas tēmām par kurām vēlas pasīt publika. Proti: kā cilvēks iekoda sunim, sieviete saļimst televīzijas kadrā, slavenība aizgājusi no sievas utt. Te var iet vēl tālāk un attīstīt bravūras jeb pašpuiku stilu. Nevis ejot tēmas dziļumā, bet žonglējot ar īsiem, skandaloziem faits divers ar ikdienas varmācības košākajām izpausmēm padziļināto analīžu (omnibusu) vietā. Tātad, ir izveidota vesela noteikumu secība, kā žurnālistam un medijam kļūt populāram un kā tas jādara: 1) akcents jāliek nevis uz svarīgāko, bet skandalozo, 2) padarīt seklāku (saprotamāku) ikvienu ziņojumu, anulējot būtiskas problēmas, 3) dramatizēt (uzasināt) ļoti ikdienišķas lietas, lai tās sprēgā, 4) koncentrēties uz „scoop“, lai citi pēc tam atsaucas uz mums, 5) uzburt realitātes efektu mākslīgi, panākot, lai auditorija tam notic. Aizvācot nopietnas problēmas uz skaļu blakusefektu bāzes utt., neturpināšu šo uzskaitījumu. To varētu arī turpināt, atsaucoties uz Burdjē atklājumiem par kodēšanu un dekodēšanu un tamlīdzīgi. Ja lasītājiem ir interese par šīm tēmām, tad varam tās apskatīt atsevišķos rakstos.
Taču turpināsim par mediju kvalitātes vertikāli. Tātad apakšā ir masu publika jeb tā, kas visu vēlas lasīt vienkārši, primitīvi vienkāršoti un skaļos toņos. Šī auditorija ir vislielākā. Masu publika. Tā nedomā analītiski, bet mīl strīdēties, neko nesaprast līdz galam, jo šādai nodarbei nepietiek laika, pacietības un izglītības. Tas ir tusiņš jeb gadatirgus.
Ceļoties pa vertikāli uz augšu, lasītāji sadalās segmentos. Te veidojas profesionālo un interešu mediju grupas, kas pieprasa saturā dziļākus tekstus vai audiovizuālos naratīvus. Šajā līmenī nebūs vairs tik lielas masu publikas kā apakšā.
Ejam vēl tālāk uz augšu. Tur jau parādīsies kvalitatīvie mediji, kas šodienas apstākļos ir par maksu arī internetā. Lai strādātu šādā medijā, ir jābūt attiecīgai žurnālista izglītībai noteiktā nozarē un analīzes dziļums par problēmām un notikumiem būs daudz fundamentālāks nekā „karnevālā“ pirmajā stāvā. Šajā līmenī atrodas vairāki kvalitātes mediji Eiropā, to skaitā franču Le Monde, kas ir viens no nozīmīgākajiem un iecienītākajiem kvalitātes laikrakstiem pasaulē.
Kā neiznīkt Latvijas medijiem
Vai mums ir kvalitātes mediji? Nē, tie iznīkst. Kultūras ministrija saprot, ka nedrīkst palaist pašplūsmā, piemēram, nacionālos teātrus. Tiem mēs maksājam (no nodokļu naudas), lai viņi mums rādītu kvalitatīvu drāmu un komēdijas. Tās pašas, kas būtu jāredz, lai gan nav kases grāvēji. Mediju jomā šāda atbalsta Latvijā kvalitātes medijiem no valsts nav. Katru gadu tiek rīkoti projektu konkursi, kuros darbojas projektu, nevis mediju loģika. Salīdzinājumā tas notiek tā – redakcija lieliski uzraksta labu projektu, kuru novērtē labi ierēdņi un nolemj piešķirt valsts naudu. Tad šo naudu piešķir, un es varu visu gadu klausīties, kā EHR stāsta par mediju pratību nekompetentas lietas. Tātad – var apsolīt, bet neizdarīt. Taču nauda tāpat ir dabūta. Kā to vajadzētu darīt? Iesaku tāpat kā Ziemeļvalstīs izpētīt mūsu mediju kvalitātes galotni un piešķirt valsts pabalsta naudu tikai kvalitatīviem medijiem. Nevis tiem, kas tādi solās būt.
Visbeidzot – atpakaļ pie DožģTV. Jā, šī stacija nav gigantiska Krievijas apmēriem, bet tā ir kvalitatīvs medijs salīdzinoši ar tiem TV kanāliem, ko mums piedāvā lētais populāro krievu izklaides un propagandas kanālu gals. Taču, atcerēsimies, ka populārs ne vienmēr ir ietekmīgs, iespaido sabiedrisko domu vai nosaka sabiedrības dienas kārtību. Kvalitatīvais medijs ir tāds, kuru skatās, lasa sabiedrības elite, izglītotākie, gudrākie cilvēki un pieņem lēmumus, ietekmē citus. Tas var būt ietekmīgāks nekā simtiem miljonu skatīts lētas izklaides un propagandas kanāls. Tāpēc arī Tvnet, piemēram, attīsta savus maksas medija Klik rakstus gudrākajai sabiedrības daļai. Kvalitatīvs medijs nevar būt par brīvu, jo kvalitāte pieprasa intelektuālu saspridzinājumu un darbu no laba autora. Tādu nav daudz.
Auditorijas izmērs vēl nav viss.
Izdariet secinājumus paši.
Attēlā: RISEBA Audiovizuālās mediju mākslas otrā kursa studenti kārto auditoriju videoierakstam. Notiek viedokļa intervijas žanra apguve televīzijā. 2022. gada decembrī. Aleksandra un Elīna ir apdāvinātas studentes, otrdien kārtos eksāmenu.