Kāpēc labprāt ziedojam ēkai, bet nelabprāt līdzcilvēku atbalstam?

Speciāli TVNET

Parīzes Dievmātes katedrāles ugunsgrēks Francijas galvaspilsētā atstāj nospiedumus apziņā. Celtne ir pazīstama. Vairumam tā asociējas ar kultūras pieminekli jeb kulisēm Viktora Igo šausmu melodrāmai par liktenīgu, nelaimīgu mīlestību ar korumpētu viduslaiku naidu fonā. Sākot ar dejojošo Esmeraldu un beidzot ar zvaniķi Kvazimodo. Katram šī romantiskā un nelaimīgā mīlas stāsta iespaidā ir izveidojies savs priekšstats par vietu, kur skaistums un neglītums konfrontējas un “stāsts” tiek izstāstīts līdz galam. Neatkarīgi no tā, vai esam lasījuši 1831. gada tekstu vai skatījusies neskaitāmas animācijas vai kostīmfilmas. Brīdī, kad atveras smagās priekšdurvis un mēs ieejam katedrālē – tumšā, majestātiskā, mozaīku staru caururbtā un nedaudz rezervēta telpā, saprotam, ka esam ieradušies Parīzē. Notre-Dame ir tikpat nozīmīgs Francijas galvaspilsētas simbols kā zviedra Gustava Eifeļa konstruētais tornis. Tā celta apmēram 200 gadus (1162 -1345) un piesūcināta ar pasakām, sāgām, minējumiem un nostāstiem. Tāpēc tā ir kas vairāk par dievnamu vai tūristu atrakciju vietu. Brīdī, kad bēniņos izcēlās ugunsgrēks un liesmas pārņēma jumtu un torni, bija sajūta, ka no zemes virsmas pazūd kas īpaši nozīmīgs un svarīgs mums visiem – Cathédrale Notre-Dame de Paris jeb senatnīga ēka ar gigantisku kultūrvēstures pieredzi, kas tagad tiek nolaupīta uz visiem laikiem. Ne tikai Francijai, bet arī mums pārējiem. Daudzi tonakt raudāja. Kā tuvinieku zaudējot.

Restaurēšot ātri

Taču mediju ziņas nomierināja. Pēc traģiskās nakts uzzinājām, ka franču ugunsdzēsējiem un glābšanas dienestam izdevies pasargāt no liesmām vairumu relikviju un kultūrvēstures priekšmetu, kas pieder katedrālei. Pat mūra fasāde tika saglabāta pārsteidzoši labi. Pēc katastrofas aina izskatījāslabāk nekā tika prognozēts. Ēka būvēta gotiskā stilā un ir viena no ievērojamākajām šī stila baznīcām pasaulē. Tās veidols vairākkārt pārbūvēts, kas novērojams dažādos ēkas aprišu stilos. Interjers pauž 17.gs. klasicismu, bet daļa greznojuma elementu ir iznīcināti arī agrāk. Piemēram, pēc Lielās franču revolūcijas tika likvidētas monarhu skulptūras ēkas ārpusē un 19.gs. veikta fundamentā rekonstrukcija.

Centrālā velve ir 34 metrus augsta un līdz zvanu auklām zvaniķis šeit uzkāpj 422 pakāpienus. Tagad izskatās, ka viss šajā pasakā tiks savests kārtībā. Salīdzinoši ātri. Tiem, kas skumst par senatnīguma patinu, var pačukstēt, ka kolorītās statujas ir gados jaunā arhitekta Judžīna Violē Le Djuka (Eugène Viollet-le-Duc) projektētas 19.gs. vidū. Vecos tēlus bijis grūti restaurēt, tāpēc Judžīns izveidoja jaunus. Viņš būtiski pārveidoja katedrāles izskatu. Piemēram, attiecās veidot smailes uz zvanu torņiem. Darba rezultāts toreiz daudziem nepatika. Ļaudis mēdz būt vienādi kašķīgi visos laikos. Turpretī citiem Judžīna radītie fasādes viduslaiku dēmoni patika tīri abi. Šie konstatējumi datējami ar 1929. gadu. Tagad – simts gadus vēlāk, mēs uztveram šos rotājums kā viduslaiku darinājumus. Vai briesmoņiem uz fasādes ir kāds sakars ar Viktora Igo skumjo stāstu? Izrādās, ka nav saistības. Romāns kļuva populārs krietni vēlāk. Taču ikvienam, kas iegulda savu vārdu šīs senatnīgās ēkas rekonstrukcijā, ir paredzama nemirstība nākošajās paaudzēs. Tāpēc nav nejauši, ka tik strauji ir savākta nepieciešamā nauda katedrāles atjaunošanai.

Diemžēl vecuma smaržu šai katedrālē vairs nejutīsim. Nav jābūt katoļticīgam, lai sajustu kā baznīcā smaržo senatnīgās koka mēbeles, sienas. Kā aukstums velk no marmora plāksnēm un no logiem (cauri gaisam) planē sen piedoti grēki grēciniekiem, kas samaksāja savas indulgences pirms mūsu senči bija gatavi ierasties šajā lieliskajā pasaulē. Smarža nav rekonstruējama.

Ziedojumu karuselis

Nauda Notre-Dame rekonstrukcijai ir jau savākta un cilvēki turpina ziedot. Lauvas tiesu nekavējoties piešķīra bagātākie franču miljardieri: Bernārs Arnū (Bernard Arnault) luksusa preču konglomerāta LVHM- Louis Vuitton & Moët Hennessy īpašnieks; Betokūrs Mejērs (Bettencourt Meyers) un uzņēmums L’Oreal, naftas kompānija Total, Marks Ledreds de Lašarjē (Marc Ladreit de Lacharriere) un viņa vadītais Fimalac; celtniecības firma Bouygues, Martāns un Olivjē Brigi (Martin, Olivier Bouygues); franču reklāmas aģentūra Jcdecaux, banka Societe Generale un Parīzes pilsēta – domes priekšsēdētāja Annī Dalgo (Anne Hidalgo). Ziedo arī citi Francijas reģioni, Eiropas Centrālā banka, IT grupa Cap Gemini, Apple u.c.

Taču ziedo arī prastie cilvēki. Aktivizējušies arī blēži un policija brīdina par viltus ziedojumu vācējiem. Fondation du Patrimoine (kas rūpējas par franču kultūrmantojuma saglabāšanu) jau sākusi starptautisko ziedojumu vākšanu. Pēc ziņojuma par šo faktu mikroblogā Twitter nekavējoties tika ziedots daudz un pamatīgi. Taču šī ziedojumu vākšana, kas sākumā šķita godprātīgs un nevainīgs pasākums, tagad pārvērties provocējošā orģijā. Pāris dienu laikā miljardieru un riska kapitālistu ziedojumu piegādes katedrāles restaurācijai vairāk atgādina izsoli nevis dāvinājumus.

No vienas puses šķiet lieliski, bet, no otras puses raugoties, šīs gigantiskās summas patiešām pārsteidz. Francijā vismaz 8,8 miljoni cilvēku dzīvo zem iztikas minimuma un ir ļoti trūcīgi. “Ja reiz bagātnieki var atļauties ziedot miljoniem eiro Dievmātes katedrāles atjaunošanai, tad nebūtu pareizi apgalvot, ka mums trūkst naudas valstī trūcīgo cilvēku apgādei”, – konstatē kreiso arodbiedrību vadītājs Filips Martinez (Philippe Martinez) medijiem. Tas nozīmē, ka turīgie francūži šo ziedošanu uzskata vai nu par savu privāto mārketinga kampaņu vai sulīgu indulgenci, kas atbrīvo no alkatīgas grēkiem un iemūžina viņu vārdu katedrāles apmeklētāju pateicībās nākotnē. Pārmērīgi sulīgās summas atrodas Francijas simbola restaurācijai, taču nav saskatāmas tad, kad jāpalīdz nelaimē nonākušiem līdzcilvēkiem.

“Ir lieliski, ja turīgi cilvēki ir dāsni Notre-Dame atjaunošanai, jo šī ēka ir nacionālā bagātība. Taču varējām vēlēties līdzīgu entuziasmu arī brīžos, kad jāpalīdz trūkumā nonākušie tautiešiem. Solidaritāte arī ir nacionāla bagātība” – konstatē intervijā Le Monde Florons Gegēns (Florent Gueguen) organizācijas Féderation des Acteurs de la Solidarité (FAS) vadītājs. Starp citu, februāra vidū ANO ģenerālsekretārs Antonio Guterrešs (Antonio Guterres) aicināja visus ziedot humānajai katastrofai Jemenā. Tur no bada mira bērni, taču prasītos 2,6 miljardus ziedojumu ceļā savākt neizdevās. Turpretī katedrāles vajadzībām nauda atrodas zibenīgi. “Mans vīrs un vīra tēvs ir divi dāsni Francijas pilsoņi, kas dziļi izprot, kāda nozīme ir šim garīgajam, kultūras un vēstures simbolam Parīzē visas cilvēces kultūras mantojumā” – taisnojas aktrise Salma Hajeka (Salma Hayek) savā Instagram kontā. Neizpratni par līdzpilsoņu kritiku dāsno ziedojumu sakarībā pauž arī Louis Vuitton īpašnieks Bernars Arnū (Bernard Arnault).

Ziņu aģentūrai AFP viņš paudis savu neapmierinātību par to, ka Francijā “cilvēku kritizē arī tad, ja tas dara ko labu!”. Proti, ir ziedojis katedrāles atjaunošanai 200 miljonus eiro. Kultūras ministrs Franks Risters (Franck Riester) cenšas karojošās puses apklusināt. Pēc viņa domām vairāk naudas esot vajadzīgs gan iedzīvotāju sociālajam nodrošinājumam, gan veselības aprūpei, gan cīņai ar klimata pārmaiņām, taču šobrīd esot jāatļauj neparasti dāsni donēt baznīcas atjaunošanai.

Pašlaik savākts jau ap miljardu un nauda turpina netraucēti plūst Parīzes Dievmātes katedrāles virzienā. Rodas iespaids, ka pietiks pat divu katedrāļu vajadzībām. Kāpēc naudas pietiek ēkai, bet nepietiek līdzcilvēku atbalstam? Vai vainīga ir mediāli pārvaldītā pasaules kārtība, jeb tomēr egoisma kultūra? Ikviens, kurš uzdāvinājis naudu Notre Dame jūtas apmierināts par savu konkrēto investīciju, kas nodrošinās gandarījumu pēc 5 gadiem, kad ēka būšot jau atjaunota pilnībā.

Dot naudu trūcīgajiem, bada cietējiem tālās zemēs šķiet nedroši, jo pastāv risks, ka līdzekļus pievāks administrētāji vai kukuļņēmēji pa ceļam pie upuriem. Taču šāda palīdzība nav bezcerīgs process. 2006.gadā Nobela miera prēmiju ieguva Grameen Bank, kas kreditē ar mazām summām jeb tā saucamajiem mikrokredītiem trūcīgas, bet uzņēmīgas sievietes mazattīstītās valstīs. Pētījums pierāda, ka aizspriedumi šajā jomā ir nevietā, jo šāda veida palīdzība patiešām palīdz apņēmīgiem cilvēkiem izrauties no bezcerīga trūkuma un nodrošināt darba vietas sev un apkārtējiem. Taču mēs tam neticam.

Vai Parīze jau deg?

Šogad katedrāle beidzot dega. Tas norisinājās ar 75 gadu nokavēšanos. Ādolfs Hitlers šo bija paredzējis pirms 75 gadiem. 1944. gada augustā kanclers nosūtīja pavēli nopostīt Parīzi pirms armijas atkāpšanās. 20. jūlijā šo pavēli saņēma vācu armijas virspavēlnieks, ģenerālis Dītrihs fon Koltics (Dietrich von Choltitz). Fīrers pieprasīja nodedzināt Parīzes Dievmātes katedrāli, nopostīt Eifeļa torni un pārvērst Parīzi pelnu kaudzē. Pavēles beigās bijis jautājums – “Vai Parīze jau deg?“.

Foto: AP/TT

Taču nedega viss. Ģenerālis Koltics kapitulēja pretošanās kustībai un neuzņēmās nopostīt mīnētās ēkas, tiltus un Parīzes centru. Viņš neklausīja Hitlera pavēlei. Tas nozīmē, ka, pateicoties šim ģenerālim, Parīze nepiedzīvoja Varšavas likteni. Polijas galvaspilsētu 1944. gadā vācu armija atkāpjoties nopostīja pilnībā. Tieši tā kā Hitlers lika un pavēlēja. Kāpēc Dītrihs Koltics šādi rīkojās? Neklausīja pavēlei. Vēlāk viņš esot atzinies, ka Hitlera pavēle neesot akceptējams uzdevums, ka viņš kā vācietis neuzņemšoties šāda barbarisma aktu kara beigās. Pateicoties vācietim Dītriham mums ir Parīzes centrs ar sirma laika smaržu. Varšavas nacistu pavēlnieks bija paklausīgāks Hitleram. Tur mums vairs nekā nav palicis no pirmskara laikiem.

Izskatās, ka pavisam drīz uzzināsim ugunsgrēka izcelsmes iemeslus. Parīzes policija publiskojusi pieņēmumu, ka vaina varētu būt meklējama elektrisko celtniecības instrumentu īssavienojumā. Tie glabājušies bēniņos. Pagaidām nopratināti ap 40 cilvēku. Nav izslēgts, ka Latvijā tik iecienītās konspirācijas teorijas par musulmaņu teroristiem vai kādiem citiem bīstamiem subjektiem, kas apzināti būtu izraisījuši šo ugunsgrēku, izrādīsies nepatiesība.

Velns nav tik melns kā viņu mālē. Bieži šādu kataklizmu izskaidrojums ir triviāli vienkāršs – tā saucamais “cilvēciskais faktors” jeb vienkāršāk izsakoties – paviršība, nolaidība, neuzmanība. Tieši tāpat kā brīdī, kad liesmās sabruka dievnama smaile visu televīzijas kameru priekšā, mums šķita, ka tur sadeg 800 gadu vecas kultūras piemineklis. Taču smaile nebija viduslaikos celta. Tā būvēta 19.gs. un 200 gadus vēlāk tiks atjaunota. Tuvu orģinālam. Parīze nenodega arī šoreiz. Nelaimes gadījums piešķirs Notre -Dame jaunu laika vaibstu. Izejot cauri liesmām tā taps vēl daiļāka un garīgāka, jo pārbaudījumi norūda ne tikai cilvēkus, bet arī ēkas.

Parīzes Dievmātes katedrāli ieskaitot.

”Tas”, ko piektdien ieraudzījām Parīzē, ir ”tas pats” ko bēgļi zināja jau sen

Skärmavbild 2015-11-15 kl. 16.07.45Šodien – svētdiena. Eiropa lēni atgūstas no Parīzes ”melnās piektdienas” šoka. Mans Latvijas karogs klusi plīvo pusmastā un civilizētā cilvēce jūt līdzi cietušo tuviniekiem.

Kas notiks rīt? Protams, pastāv risks, ka ”vara” centīsies tālāk sarežģīt mūsu ikdienu (tā kā to piedzīvojām pēc 11. septembra notikumiem Ņujorkā 2001. gadā) un aizliegs lidot ar ūdenspudeli klēpī lidmašīnā vai iet pa ielu ar lietussargu rokās. Birokrātu jaunradei nav robežu.

Vai tagad atkal tiks ”piegrieztas skrūves” vēl ciešāk un ”cīņā pret terorismu”, tiks anulētas atlikušās mūsu ikdienas ērtības? Vai publiskās telpas centrā tiks novilkta frontes līnija starp ”mums” un ”viņiem”?

Iespējams, ka būs arī šādi operetiski efekti. Taču galvenais nenobīties, jo tieši to islamistu kaujinieki no mums vēlas sagaidīt visvairāk. Tagad svarīgāka ir pavisam cita tēma. Neļausim sevi samulsināt . ”Melnās piektdienas” vaininieki ir džihādistu teroristi. Tieši viņi. Neviens cits. Nevis kādi citi apstākļi, kā to tagad mēģina ieskaidrot pasaulei sīriešu diktators Asads vai Krievijas televīzija. Katrs mēģinājums traktēt notikušo ar ”nepareizu Francijas ārpolitiku”, ”ASV agresiju autrumos” vai ”liberāļu loģiku” ir centieni nomainīt būtiskus faktus ar nebūtiskiem. Tātad – dezinformēt sabiedrību pēc tās pašas loģikas, ar kuru izvarotājs savā noziegumā vaino nevis sevi, bet izvarotās sievietes pārāk īsos svārkus.

Prezidents Olands vakar deklarēja ienaidnieku – ”islāmistu valsti” un tās kaujiniekus, kuri ir sarīkojuši šo slaktiņu Francijas galvaspilsētā. Viņi ir vainīgie (nevis upuri).

Kamēr policija mēģina noķert šos slepkavas Parīzē un Briselē, mums atliek secināt, ka karš Sīrijā un Irākā, tāpat arī Jemenas un Lībijas sabrukums, veido fundamentu ekstrēmiem reliģioziem un politiskiem grupējumiem Tuvējos Austrumos, kas tagad cenšas sākt karu arī ar mums. Miers šajā reģionā ir šībrīža prioritāte nr. 1. ne tikai bēgļu plūsmas apturēšanai, bet arī džihadistu kustības vājināšanai. Patlabam ANO ir diezgan sašķelta šīs problēmas risinājumā. Eiropas Savienība izskatās izšķīdusi pati sevī un amerikāņi ieņem ļoti intravertu pozīciju. Autoritārā Putina Krievija nav šīs problēmas atšķetinātāja, lai gan Putina propagandas buldozers visiem spēkiem mēģina mums iestāstīt pretējo.

Skärmavbild 2015-11-15 kl. 16.09.01

Terorismu nevar apkarot vienā atsevišķā valstī. To nevar arī uzvarēt ar ieročiem. Kā rīkoties tālāk? Šķiet, ka vispirms nāksies ierobežot viņu ālēšanos tieši ar tiem pašiem ieročiem, lai nodrošinātu kaut cik normālu situāciju civilajiem iedzīvotājiem, kas vēl nav pametuši šos reģionus un devušies uz Eiropu ar laivām pāri Vidusjūrai.

Situācijas stabilizācijai Irāka un Sīrijā, bez fundamentālistu līdzdalības nepieciešama sabiedrības pilsoniskās daļas līdzdalība. Patlaban situācija izskatās pagalam nejēdzīga un mums nav loģisku argumentu un paņēmienu, kā to vērst par labu. Taču nav bezizejas situāciju un katra tuneļa galā ir gaisma, kas šajā gadījumā ir diplomātijas īpaši akūts uzdevums.

Kā ar mums pašiem?

IS konfrontācija ar rietumu pasauli pašlaik sit ļoti augstu vilni. 129 nogalinātie jaunieši Parīzē ir tikai viena no teroristu ”sarūpētajām” asiņainajām ainām modernās pasaules vēsturē. Tās fonā vīd džihādistu ideoloģija. Viņu aktivitāšu pamatā ir centieni pievērst mūs ieročiem un piespiest sākt militāru savstarpēju izrēķināšanos. Būtībā viņiem ir divas stratēģijas: 1) ievilināt Eiropu karā un to uzvarēt, jeb 2) uzvarēt Eiropu ar sistemātiskiem, masīviem un labi organizētiem asiņainiem teroraktiem.

Pats slimākais, ka džihādisti nepieļauj paralēlu sabiedrību eksistenci. Vai nu viņi vai mēs. Tā teikt – bez kompromisa.

Protams, ka amerikāņi nebija tie veiksmīgākie musulmāņu reliģiozu fanātiķu apkarotāji un viņu izdarīšanās Irākas kara laikā (2003) Abugraiba cietumā un Gvantanamo bāzē neko labu nepanāca. Drīzāk gan ielēja degvielu fanātiķu ugunskurā. Irākas kara darbība bija ļoti nepārdomāta un tās rezultātā arī tika dibināta IS (1999. g.). Taču arī ASV nav galvenās vainīgās. Fanatiķu kustība dzimusi krietni agrāk, – Afganistānas kara laikā un, amerikāņu neveiksmīgās kara darbības dēļ, tā ieguva daudz sekotāju.

Rietumu civilizācijai nav izvēles – ienaidnieks tagad nekaros frontē, bet uzradīsies mūsu nama priekšā negaidīti un rīkos brutālus atentātus visnegaidītākajos brīžos. Lai pretinieku uzvarētu mums jāliek lietā jauna stratēģija. Pirmām kārtām – tā būs ideoloģisko koncepciju cīņa. Tieši tāpat kā ar šībrīža Krieviju, mums jāmēģina izprast viņu loģiku un vērtības, lai nenodotu savējās. Pēc tam jābūt gataviem nepiekāpties, tieši tāpat kā cilvēce to reiz jau spēja izdarīt pret ļoti spēcīgajām fašisma un boļševiku ideoloģijām. Tas nav neiespējami. Mēs to spējām izdarīt pagātnē un mums tas izdosies arī nākotnē.

Zeme zem kājām mums ir vibrējusi visos laikos. Kari un krīzes nomaina viena otru. Ar visām pamazām tiekam galā, vairāk vai mazāk veiksmīgi. Tas ko piektdien ieraudzījām Parīzē ir tas pats, ko bēgļi zināja jau sen. Viņi bēg no ”melnās piektdienas” jau kopš vasaras un daži no mums turpina neticēt, ka ”tur ir tik šausmīgi, lai no turienes būtu jābēg uz Latviju”. Vai tagad pēc Parīzes ”melnās piektdienas” mēs to saskatām labāk?

Mēs redzam, ka džihādisti ar šo vēlas panākt Eiropas militāro spēku samazinājumu Tuvējos Austrumos. Iebaidīšana ir viņu galvenais ierocis, lai gan viņu tehniskā kapacitāte ne ar ko neatšķiras no īru IRA amunīcijas 70. gadu sākumā.

Jā, ir sācies karš. Samierināsimies ar to. Uzbrukumi Beirutai, Parīzei un krievu pasažieru lidmašīnai ir tikai problēmas sākums. Mums jārēķinās ar nākamajām likstām šajā virzienā, jo šīrudens aktivitātes ir tikai ISIS jeb Daesh public relations instrumenti. Bijušajās PSRS republikās Čečenijā un Uzbekijā arī ir šīs ekstrēmās kustības, kas atbalsta IS un viņu aktivitātes ir tikai laika jautājums.

Vai var būt vēl sliktāk? Jā, vēl sliktāk būtu tad, ja Rietumeiropas valstīs (vai pie mums !) pie varas nokļūtu tik pat ekstrēmi reliģiozie fundamentālisti kā musulmāņu džihādisti. Tad gan būtu pavisam slikti. Kamēr mēs esam bez ”vadoņa”, ”putina” vai tamlīdzīgiem nejēdzīgiem traucēkļiem, ir pamats optimismam, ka visi kopā no šīs likstas izkulsimies sveiki un veseli.

Neba tas vien mūsu dzīvē ir pieredzēts?

Parīzes melnā piektdiena. Kas notiks tālāk?

Foto: Michel Spingler/AP

Foto: Michel Spingler/AP

Piektdiena, 13. novembris šogad Parīzē bijusi raksturīga ar siltu novakari +15 grādu režīmā. Centrā pilns ar tūristiem. Koncertzālēs un kafejnīcās – apmeklētāju simti. Kā parasti.

Tas, ka rietumpasaulē (attšķīrībā no musulmāņu fundamentālistu valstīm) piektdienas vakars ir intensīvas sociālas kontaktēšanās laiks, nevienam nav noslēpums. Cilvēki dodas ārā, nevis ieslēdzas savos namos, pilīs un torņos. Ir liela atšķirība vidē, kurā mēs apdzīvojam. Vai nu tā ir: atvērta, sakopta – aicinoša visiem piedalīties un līdzdarboties jeb nemājīga, nekopta un bīstama – draudoša netuvoties.

Islāmistu armijas ticīgie fanātiķi vakar uzbruka sešās vietās Francijas galvaspilsētā Parīzē šaujot ar automātiskiem ieročiem tieši cilvēku pūlī. Vietās, kur ļaudis pulcējas. Ar varu aizturēja ķīlniekus. Divās publiskājās vietās izmantoja pašnāvniekus spridzinātājus un vienā rāvienā pārvērtā atvērto, romantisko Parīzi par ielenktu pilsētu.

Ar ko īsti šie teroristi cīnījās? Ar visiem uzreiz.

Pagaidām izskatās, ka teroistiem nav bijusi svarīga nedz upuru ādas krāsa, tautība, ticība vai dzimums. Pats galvenais – lai upuru būtu iespējami vairāk. Koncertzālē, kura ietilpina 1500 klausītāju, tika sagūstīti ķīlnieki, nogalināti ar ”kalašņikoviem” apmēram 100 koncerta klausītāju. Šaušana turpinājusies apmēram 20 minūtes, taču policija pabeigusi operāciju tikai pēc 2 stundām. Uzbrucēji bijuši gados jauni vīrieši, apmēram 25-28 gadus veci, bez maskām. Nākamais uzbrukums, gandrīz vienlaicīgi, norisinājies netālu no futbola stadiona, kurā atradies arī Francijas prezidents Olands. Pēc tam teroristi šturmējuši arī divus bārus.

Parīzes gaisu visu vakaru šķēlušas ātrās palīdzības automašīnas sirēnas, kas transportējušas uz slimnīcām cietušos. Pašu teroristu vidū upuri bijuši astoņi. Tie, kas paši uzspridzinājušies ar savām pašnāvnieku vestēm Parīzē.

Tagad Francija savas robežas ir slēgusi, valstī izsludināts ārkārtas stāvoklis, armija veic patruļas uz ielām un aicina cilvēkus nepamest mājas un neiet ārā uz ielas. Skolas, muzeji un veikali ir slēgti un būs ciet visu nedēļas nogali. Romantiskā pilsētā pārvērtusies tuksnesī. Islāmistu armijas kaujinieki gavilē sociālajos medijos. Ja šo uzbrukumu sarīkoja viņi, tad viņu mērķis ir izpildīts 100%: upuru ir ļoti daudz, pārāk daudz parastam piektdienas vakaram un pat 13. datumam.

Parīzes karte ar teroristu uzbrukuma vietām 2015. gada 13. novembrī

Parīzes karte ar teroristu uzbrukuma vietām 2015. gada 13. novembrī

Ar šo teroristi ir pieteikuši karu mums visiem, jo upuru skaitā ir arī viens zviedru jaunietis un otrs ievainots. Cik zināms, Latvijas iedzīvotāju Parīzes melnās piektdienas upuru sarakstā nav vismaz pagaidām. Francijas prezidents Fransuā Olands jau paziņojis, ka vainīgais ir zināms. Taču ienaidnieka lokalizācija vairs nav vecā, jo uzbrucējs neatrodās savā valstī, bet gan tepat pie mums Eiropā un jau sen ir pieteicis mums “partizāņu karu”. 

Parīzes piektdienas notikumi pierāda, ka šis ir jauns posms terorisma vēsturē. Brīdī, ka IS “izvērsās” Irākā un Sīrijā un deklarēja jauno reliģiozo kalifāta valsti, daudzi uzskatīja, ka viņiem nepietiks spēka cīnīties ar “rietumiem”, jo valsts būvniecība paņems pārāk daudz laika un uzmanības. Drošībnieku pinkertoni mēģināja pārliecināt, lai mēs “nekrītam panikā” un eksperti apgalvoja, ka Islamistu Armijai neesot Alkaidas globālo ambīciju. Tagad šim posmam pienācis gals un esam sagaidījuši pirmo IS uzbrukumu Eiropas sirdī – Parīzē.  

Tikko viņi “paspridzināja” savā ģenerālmēģinājumā Libānā ar 42 upuriem finālā un vakar Parīzē detonēja smagāk un asiņaināk. Par Krievijas pasažieru lidmašīnu Sinajas pussalā nemaz nerunājot.

Vai atstātā Sīrijas pase vienā no Parīzēs masu slepkavu kabatām nozīmē, ka tā ir atriebība par Eiropas līdzdalību Sīrijas konflika realizēšanā? Francija pašlaik piedalās IS militāro objektu iznīcināšanā Sīrijā, tātad visām valstīm, kas piedalās karā un pieņem Sīriešu bēgļus jārēķinās ar ko līdzīgu?

Protams, ka ir sācies džihadistu uzbrukums mūsu dzīves stilam un kultūrvērtībām. Taču tas nenozīmē, ka visi muslimi ir teroristi un mums būtu pamats baidīties un steigšus evakuēties uz tuvāko pagrabu. ASV jau tagad sāk sistemātiski bombardēt IS naftas laukos, kas ir viņu galvenais pārticības avots. Iespējams, ka šis ir arī galvenais iemesls novembra asinspirtij Eiropā.

Jaunais laiks ir iestājies. Nav labi. IS jau iekārtojies Eiropā un mēs neesam pārliecināti, ka pašmāju vadoņi un Eiropas “gudrie” prot un spēj tikt ar šo situāciju galā.

Iesaku pievērst uzmanību pirmajam politiķim, kurš sāks mūs kaunināt par panikošanu un paziņos, ka “panikai nav pamata”. Tā būs zīme, ka runā kretīns.

 Vai karš ir jau sācies? Kā jums šķiet?

Vai Ušakova Saskaņa nav prokremliska partija, kas Latviju redz Krievijas impērijas sastāvā?

Ušakovs kopā ar Kremli

Nils Ušakovs, patriarhs Kirils, Maskavas mērs Sergejs Sobjaņins un Krievijas premjers Dmitrijs Medvedevs. Maskava, Sarkanais laukums. 6.septembris, 2014. Foto: ITAR-TASS/Scanpix

Speciāli TVnet.

Nila Ušakova vadītā partija Saskaņa, kas farizejiski* sevi dēvē par sociāldemokrātisku partiju, iesniegusi Vidzemes priekšpilsētas tiesā prasību pret mani un portālu TVNet par godu un cieņu aizskaroša viedokļa atsaukšanu, atvainošanos un naudas piedziņu par partijai nodarīto morālo kaitējumu.

Pagājušā gada Saeimas pēcvēlēšanu dienā 5. oktobrī TVNet publicēja manu publicistisko komentāru viedokļu rubrikā «Spogulis», kas esot aizskāris partijas godu, cieņu un nodarījis tai 1000 eiro vērtu morālo kaitējumu. Mans raksts esot smags kaitējums Saskaņas reputācijai.

LASI TVNET: Vēlēšanās uzvarēja imigrantu loģikas vienotība un latviešu sašķeltība. Mēs, vēlētāji, – uzvarējām!

Nila Ušakova partiju sevišķi uztraucis šis mans secinājums: «Vienīgais negaidītais pārsteigums ir tas, ka šai prokremliskajai partijai ar atbalstu Krievijas prezidenta Vladimira Putina stallī ir izdevies apvienot tos Latvijas iedzīvotājus, kas joprojām dzīvo pašizolācijas stāvoklī ar tā saucamo imigrantu sindromu, redzot un atbalstot Ušakova vadītajā partijā tās centienus iekļaut Latviju Putina Krievijas impērijas sastāvā. Tas nozīmē, ka šis fakts ir kārtējais apliecinājums PSRS mantojuma kolonizatoru loģikai Latvijā un uztverams kā laika noteikts. Pūles integrēt Latvijas publiskajā telpā šos kolonizatoru loģikas piekritējus ir bezcerīgas vienkārši tāpēc, ka Ušakova vēlētāji nevēlas tikt integrēti un turpinās pārstāvēt Putina piekto kolonu Rīgā, Liepājā, Daugavpilī un Jelgavā.»

Saskaņa grib ar tiesas palīdzību aizbāzt muti TVNET

Prasībā tiesai Ušakova partija apgalvo, ka mans viedoklis tomēr esot jāuzskata par ziņu, nevis par publicista viedokli, un jāpakļaujot patiesības pārbaudei, jo es Saskaņai piedēvējot krimināli sodāmu darbību izdarīšanu, kas atbilstot Krimināllikuma 10. nodaļai. Šo apgalvojumu prasības iesniedzējs pamato ar faktu, ka vēl neesot stājies spēkā neviens spriedums krimināllietā, ar kuru būtu atzīta kāda Saskaņas biedra noziedzīgu darījumu izdarīšana pret valsti, jo, ja mans viedoklis atbilstu patiesībai, tad Drošības policija jau būtu sākusi izmeklēšanu pret Saskaņu.

Prasībā tiesai Saskaņa apgalvo, ka tā neesot Krievijas partija un nekad neesot saņēmusi Krievijas prezidenta Putina atbalstu un neesot darījusi neko tādu, lai Latvija tiktu iekļauta Krievijas sastāvā. Turklāt partija respektējot tiesiskas valsts izveidi, demokrātiju, cilvēku brīvību un esot toleranta, un tāpēc tā nevarot būt apdraudējums Latvijas valsts neatkarībai.

Saskaņa esot uzvarējusi Saeimas 12. vēlēšanās, kas liecinot par atzinību, ko tai devusi tauta. Taču TVNet, publicējot manu viedokli, apdraudot Saskaņas atbalstītāju loku. Saskaņa atzīst, ka neapšaubāma esot partijas potenciālo atbalstītāju negatīvā attieksme pret ziņām, kas saturot norādes uz partijas saistību ar Krievijas interešu aizstāvību un Latvijas neatkarības apdraudēšanu, tādējādi esot paredzama partijas atbalstītāju loka samazināšanās, ko sekmējot manu «nepatieso ziņu izplatīšana». Mana raksta sekas esot vērtējams kā būtiskas, un tā smagums pret Saskaņu esot vērtējams kā liels. 1000 eiro piedziņa no manis un TVnet pildīšot taisnīguma, prevencijas un samierināšanas funkciju.

Patiesības pārbaude

Saskaņa aicina tiesu veikt mana publicētā viedokļa «patiesības pārbaudi». Es labprāt palīdzēšu to izdarīt šā raksta ietvaros un paskaidrošu, kāpēc es apgalvoju, «ka prokremliskajai partijai ar atbalstu Krievijas prezidenta Vladimira Putina stallī ir izdevies apvienot tos Latvijas iedzīvotājus, kas joprojām dzīvo pašizolācijas stāvoklī ar tā saucamo imigrantu sindromu, redzot un atbalstot Ušakova vadītajā partijā tās centienus iekļaut Latviju Putina Krievijas impērijas sastāvā». Lūk, daži argumenti manam 5. oktobra viedoklim.

  1. Saskaņai ir sadarbības līgums ar Kremļa varas partiju Vienotā Krievija.
  2. Kremļa saimnieks Putins, kurš pārstāv šo partiju, ar kuru sadarbojas Saskaņa, ir apgalvojis, ka PSRS sabrukums ir lielākā 20. gadsimta ģeopolitiskā katastrofa. Kremļa ideologi (Dugins u.c.) ir sagatavojoši ideoloģisku bāzi pareizticīgo Eirāzijas impērijas uzveidošanai no Vladivostokas līdz Lisabonai, ko sauc arī par Krievijas impēriju, kurā ietilptu arī Latvija. Saskaņa nekad nav nosodījusi vai norobežojusies no Kremļa ārpolitikas un tās ideologu ilgtermiņa plāniem.

  3. Saskaņa neatbalstīja Saeimas rezolūciju Krimas aneksijas jautājumā.

  4. Saskaņas līderis N. Ušakovs ir apgalvojis, ka Krievijā nekas labāks par Putinu kā prezidentu nevar būt.

  5. Saskaņas elektorāts ir krievi, kuru ievērojama daļa atbalstīja pirmo Putina soli Krievijas impērijas atjaunošanā – Krimas aneksiju. Trešdaļa Latvijas iedzīvotāju saskata pamatu Krievijas karaspēka ievešanai Ukrainā, bet starp cittautiešiem, kas ir Saskaņas pamata elektorāts, šādas rīcības atbalstītāju īpatsvars ir vēl uz pusi lielāks, liecina pētījumu kompānijas «GfK» sadarbībā ar ziņu aģentūru LETA veiktā sabiedriskās domas aptauja.

  6. Saskaņai ir atbalsts Kremlī, jo citādi N. Ušakovu neuzņemtu kā augstu viesi un viņš nepozētu kopā ar Krievijas premjeru D. Medvedevu, Maskavas mēru Sobjaņinu un patriarhu Kirilu pirms 12. Saeimas vēlēšanām, dodot PR signālu saviem vēlētājiem Latvijā, ka Kremlis ir ar Saskaņu un Ušakovs ir ar Kremli.

  7. Saskaņas līderis N. Ušakovs ir atmaskots ar saviem sakariem ar Krievijas vēstniecību un Krievijas izlūkdienestu. Žurnālista Leonīda Jākobsona grāmata «Īstais Nils Ušakovs».

  8. Krievijas Pareizticīgās baznīcas patriarhs Kirils Maskavā ir pieņēmis pareizticīgo Nilu Ušakovu, kurš pārstāv valsti, kurā dzīvojošos tautiešus Kremlis ar Pareizticīgo baznīcas palīdzību gatavojas integrēt tā saucamajā «krievu pasaules» telpā. Patriarhs Kirils pateicies Ušakovam par viņa nostāju valodu jautājumā, jo, kā zināms, ar savu piemēru Ušakovs aicināja balsot par krievu valodu kā valsts valodu Latvijā 2012. gada referendumā.

  9. Saskaņa veicina Latvijas sabiedrības šķelšanu un pareizticīgo integrēšanu Krievijā, cīnoties par pareizticīgo Ziemassvētku svinēšanu kopā ar Krieviju, nevis ar Latviju, un neiebilstot pret Latvijas pareizticīgo atrašanos Maskavas baznīcas jurisdikcijā.

  10. Krievijas pareizticīgo baznīca ir Kremļa instruments krievu pasaules, kurā ietilpst arī Latvija, apvienošanā.

  11. Ap 20-30% aptaujāto atbalstītu Latvijas iestāšanos Eirāzijas Savienībā vai arī Krievijas sastāvā. Piektdaļa starp šādu atbildi sniegušajiem ir cittautieši, kuri ieguvuši Latvijas pilsonību, tātad Saskaņas elektorāts (pēc TVNet, TV3, Nekā personīga datiem, kuru pamatā valdības pētījums).

  12. Saskaņa atbalsta Krievijas kultūras imperiālisma pasākumus Latvijā, veicinot Latvijas kultūras integrēšanu Krievijas informācijas un kultūras telpā (Jaunais Vilnis u.c.).

  13. Saskaņai priekšvēlēšanu programmā nebija formulēta Latvijas valsts drošības politika. Tā tiek ignorēta vai arī slēpta, kas liek man secināt, ka Latvijas drošība, pēc Saskaņas domām, nav NATO, bet gan Krievijas apkampienos, jo neitrāla tik maza valsts kā Latvija esošajā ģeopolitiskajā situācijā nevar būt drošībā.

  14. Saskaņas centra vēlēšanu kampaņas ir veidojuši Krievijas polittehnologi (TV3).

  15. Saskaņa nekad nav nosodījusi Kremļa iejaukšanos Latvijas iekšējās lietās, nav nosodījusi Maskavas paziņojumus par to, ka Latvijas plānotā pāreja uz visām skolām kopīgu izglītību valsts valodā būtu krievu diskriminācija un asimilācija, kā uzskata Kremlis.

  16. Putina bijušais padomnieks Andrejs Ilarionovs vairākkārt ir uzsvēris, ka Putina ilgtermiņa plānos ir arī Latvijas, Lietuvas, Igaunijas un Somijas aneksija. Lai to izdarītu bez ieročiem, svarīgi ir izveidot šajās valstīs Krievijai labvēlīgas partijas un tā saucamo zaļo cilvēciņu bāzes – tie ir medijos un internetā brīvi atrodami NATO speciālistu secinājumi.

  17. Pasaules mediji Saskaņu dēvē par prokremlisku vai prokrievisku partiju, kas aizstāv Kremļa intereses Latvijā. Paguglējiet, un paši secināsiet to pašu, ko es.

Tie ir daži no faktiem, uz kuru pamata es izdarīju savus secinājumus par Saskaņas prokremlisko raksturu un tās politiku, kas liek man domāt, ka Ušakova partija ved Latviju uz Krievijas impēriju, lai arī atklāti nekur partijas dokumentos tas netiek formulēts. Taču latviešiem, igauņiem un lietuviešiem ir vēl saglabājusies vēsturiskā atmiņa, kad arī 1940. gadā lozungi par pievienošanos Krievijai parādījās tikai pēc tam, kad PSRS režīma organizētās Saeimas «vēlēšanas» jau bija notikušas un A. Kirhenšteins brauca uz Maskavu lūgt Latviju uzņemt Krievijas impērijā, ko tolaik sauca par PSRS.

Lasītājs secinās pats, vai šie fakti ir pietiekošs pamats maniem apgalvojumiem. Taču, ja mans viedoklis nebūtu pārliecinošs, tad nezin vai to savā Eiropas preses apskatā angļu, franču un vācu valodā ietvertu Eiropas mediju viedokļu vietne Eurotopics.***

Saskaņas prasība kā vārda brīvības pārkāpums

Mans raksts ir publicēts TVNet publicistisko komentāru un viedokļu nodaļā Spogulis, kas nepārprotami norāda, ka lasītājs lasa komentētāja viedokli un ka viedoklis var arī nebūt apsūdzība vai spriedums krimināllietā, jo medijiem ir pienākums izteikt savus secinājumus un īstenot savu sabiedrības sargsuņa un informēšanas misiju, nemaz negaidot, ko teiks kāda tiesa, pat ja mediju secinājumi un apsūdzības ir smagāki par jebkuru tiesas spriedumu.

Tas ir mans viedoklis, un kā komentētājai man ir tiesības un pienākums to paust. Šajā gadījumā es nestrādāju ziņu žurnālistikā kā reportieris, bet gan darbojos daudz augstākā – komentāru līmenī. Tieši šā apstākļa dēļ ir smieklīgi pārmest, ka mans viedoklis faktiski uzskatāms «par ziņām, kas pakļaujamas patiesības pārbaudei» (citāts no prasības pieteikuma), jo viedoklis nav krusa vai zemestrīce, bet gan «tikai dažiem cilvēkiem piemītoša apdāvinātība, kas piedāvā publiskajai domai tik unikālu parādību kā savu uzskatu par lietām, parādībām un procesiem» (Alekss Giness). Komentētāja darbs pieprasa autora viedokļa paušanu, un šo pienākumu paredz arī mans darba līgums ar TVNet redakcijas vadību.

Latvijas Republikas Augstākās tiesas pētījumā «Tiesu prakse lietās par personas goda un cieņas civiltiesisko aizsardzību» norādīts, ka viedoklis nav pakļaujams patiesības pārbaudei. Tas atspoguļo personas subjektīvu vērtējumu par kādu personu, tās darbību vai kādu notikumu. Tādēļ tas nevar būt ne patiess, ne nepatiess, lai arī cik nepieņemams tas kādam liktos. Tā kā viedokļa atbilstību patiesībai pierādīt nav iespējams, šāda prasība jau pati par sevi tiks vērtēta kā vārda brīvības pārkāpums, konstatēts Augstākās tiesas dokumentā.

Demokrātiskā valstī nereti uz mediju publikāciju pamata policija un prokuratūra sāk izmeklēšanu, un tad jau Drošības policija var nonākt arī līdz Saskaņas kantorim, kas pēc Saskaņas vēstulē minētiem apgalvojumiem vēl neesot noticis un tāpēc Saskaņa esot, kā krievi mēdz teikt, «balta un pūkaina». Žurnālistikas uzdevums ir pievērst sabiedrības uzmanību sabiedrībai bīstamām tendencēm, potenciāliem noziegumiem, nelikumībām, un tas nav ne prokuratūras, ne tiesas uzdevums. Pirmie trauksmi un aizdomas par briesmām ceļ žurnālisti. Tikai tad, iespējams, var iesaistīties tiesībsargi. Taču ir noziegumi, nelikumības, amorāla rīcība un sadzīves trūkumi, ar kuriem visefektīvāk var tikt galā tikai un vienīgi žurnālistika. Tāpēc, piemēram, Ziemeļvalstu mediju likumi garantē lielāku izteikšanās brīvību tieši medijiem, nevis «parastam pilsonim» uz ielas.

Saskaņas loģika (šajā gadījumā) ir šāda: policijas nepieķerts un nenotiesāts zaglis vēl nav zaglis. Kamēr policija nav pieķērusi un tiesa nav izlēmusi, tikmēr medijiem esot jātur ciet mute. Tā ir tipiska totalitāras valsts pieeja mediju brīvības traktējumam.

Decembrī LTV raidījumā Sastrēgumstunda atļāvos Saskaņas pārstāvim Valērijam Agešinam vaicāt, vai restorāna Gan bei VID nereģistrētie kases ieņēmumi nav aizgājuši partijas Saskaņa priekšvēlēšanu finansēšanai (jo apcietināta bija Saskaņas deputāta Sergeja Potapkina sieva Gaļina Karmača). Agešina kungs raidījuma laikā ar šausmām sejā aizmuka no atbildes, metoties pretuzbrukumā ar jautājumu – vai es esot prokurore?

Protams, neesmu prokurore, taču televīzijas analītiska raidījuma studijā nevis prokurori, bet gan žurnālisti var, drīkst un viņiem ir pienākums uzdot arī nepatīkamus jautājumus. Es kā publiciste esmu tiesīga pēc šīs Agešina reakcijas secināt, ka acīmredzot biju trāpījusi desmitniekā vai bijusi tuvu patiesībai, ja jau sekoja tik agresīva reakcija no Saskaņas vadoša politiķa puses, bez konkrētas atbildes uz manu jautājumu. To apliecinās jebkurš psihologs par vainīgā uzvedības modeļiem, saskaroties ar atmaskojošu jautājumu.

Apstāklis, ka neviens prokurors vēl nav savācis pierādījumus vai tiesa nav pasludinājusi spriedumu, nenozīmē, ka aizdomās turamā partija vai politiķis ir godīgs, nav korumpēts, nav noziedznieks, kas valsti ved uz Eirāzijas impēriju, utt. un viņu žurnālists kadrā nedrīkst iztaujāt un nav atļauts paust savu viedokli par aktuālo jautājumu. Starp citu, publicistam ir tiesības arī bez tiesas sprieduma deklarēt savu viedokli, un lasītāju ziņā ir lemt, kam ticēt: vai nu publicista secinājumiem un domu gājienam, vai politiķa argumentācijai. Šāda ir normālas demokrātiskas valsts «mediju volejbola» loģika – jo negantāki ir žurnālisti, jo lielāki priekšnosacījumi demokrātijai valstī.

Saskaņas cenzūras metodes

Savā monogrāfijā «Censorship. The Mission of Media»(LiePA Publishing, 2010) es analizēju galvenās cenzūras formas ne tikai autoritārās valstīs (tādās kā Krievija), bet arī demokrātijās. Starp citu, ja mana grāmata jau nebūtu uzrakstīta, tad šodien tajā noteikti iekļautu arī Saskaņas patlaban aktuālās mediju cenzūras un ietekmēšanas metodes. Tādas kā, piemēram, tiesu izmantošana cīņā ar sev nepatīkamiem žurnālistiem un mediju uzpirkšana ar tā saucamajiem mediju līgumiem.

Nezin vai Latvijā ir vēl kāda cita partija, kas tik sistemātiski un izmisīgi izmanto tiesas, lai apkarotu jebkuru asāko pret partiju vērsto kritiku? Partija savu tiesāšanās stratēģiju arī neslēpj. Saskaņas prasībās tiesās tiek uzsvērts, ka esot nepieciešams veikt prevencijas funkciju, taču manā – mediju pētnieces izpratnē tas reāli nozīmē apklusināt medijus un aizbāzt partijas kritiķiem muti.

Pavisam nesen Saskaņa zaudēja divās tiesās, kad tiesājās pret izdevumu IR par to, ka komentētājs A. Ozoliņš bija Ušakova domi nosaucis par kleptokrātu domi. To pašu Saskaņa atkārtoja, vēršoties pret portālu Delfi, kurš bija komentāru slejā ievietojis citas partijas politiķa P. Viņķela rakstu, kurā bija pieminēti par leģendāriem kļuvušie 20 procentu «otkati» Rīgas publiskajos iepirkumos.

Abi raksti bija viedokļi, un abas prasības tiesā rakstītas ar to pašu šablonu, ar kuru tapusi prasība arī pret mani un TVNet. Tiesneši R. Silakalns un S. Sondare ir noraidījuši abas Saskaņas prasības, un vienā no lietām tiesa ir pamatoti paskaidrojusi, ka Saskaņas centrs nav atsevišķs «politiķis», bet ir daudzu politiķu izveidota apvienība, tādēļ tai vēl vairāk nekā atsevišķam politiķim jārēķinās, ka medijos tiks pausta ne tikai labvēlīga, bet arī kritizējoša, pat asa attieksme. Saskaņas centram (Saskaņa) esot jāizrāda tolerance pret tam veltīto kritiku, kas ir vārda brīvības – jebkuras brīvas un demokrātiskas valsts viena no pamatvērtībām. Turklāt partija (apvienība) nav fiziska, bet gan juridiska persona, kurai nepiemīt ne fiziskas, ne garīgas ciešanas.**

Kā politiķi uzpērk medijus

Tiesāšanās apsēstība neliecina par partijas stiprumu, bet gan par tās vājumu. Stiprs politiķis un stipra partija nekad netiesāsies ar saviem kritiķiem. Ar žurnālistiem saistīto tiesas procesu analīze ES liecina, ka visnaskākie uz tiesāšanos ir tieši tie politiķi un partijas, kuras tur aizdomās par nacistisku, totalitārisma, antidemokrātisku, šovinistisku ideju paušanu. Tās ir partijas un politiķi, kam ir ko slēpt, un tāpēc viņi kāri meklē katru kritiķu frāzi, lai atrastu, kur piesieties un tādā veidā iebiedēt medijus un publicistus. Tas ir īpašs cenzūras veids. Bīstams un demokrātiju apdraudošs.

Tāds pats kā bēdīgi slavenie «mediju līgumi», kas izskatās šādi: Rīgas dome vai kāda cita pašvaldība slēdz līgumus ar medijiem par savas informācijas publicēšanu šajā medijā par naudu, praktiski nekad nepieprasot, lai pie publikācijas tiktu norādīts, ka tā ir apmaksāta reklāma, nevis žurnālistisks vai publicistisks materiāls. Diemžēl arī pašreizējie mūsu mediju likumi šādu norobežošanos (kas ir norma attīstītākās demokrātijās) kategoriski nepieprasa.

Tādā veidā partija izmanto likumdošanas nepilnības (kas ierobežo mediju neatkarību) un manipulē ar publisko domu savās interesēs, jo lasītājam nereti rodas ilūzija, ka pašvaldības informatīvais materiāls ir neatkarīga, brīva un kritiska publicistika. Turklāt, saņemot regulārus maksājumus par šādu «informāciju», medijs izvairās publicēt kaut ko kritisku par pašvaldību vai valdošo partiju. To žurnālistikas teorijā sauc par ekonomisko cenzūru. Gandrīz vai visa krievu prese, PBK (Pirmais Baltijas TV kanāls) un citi mediji ir atradušies šādā Saskaņas centra un Saskaņas ietekmē, lai gan tā saucamie mediju līgumi nav slēgti tieši ar šo politisko spēku, bet gan ar pašvaldībām vai pašvaldību iestādēm vai privātfirmām, kuras šis spēks kontrolē. Tādā veidā demokrātiskā valstī tiek īstenota cenzūra mediju uzpirkšanas formā, un to ļoti naski izmantojusi un izmanto Saskaņa (Saskaņas centrs).

Jāuzsver, ka šī norise ir reāls Satversmes 100. panta pārkāpums un žurnālistikas profanācija. Ar sevišķu vērienu un cinismu šādas publiskās attiecības (PR) un žurnālistiku degradējošas metodes izmanto Krievijā, no kurienes acīmredzot iedvesmu un idejas ir smēlušies arī Latvijas Saskaņas politiķi, jo (kā liecina mediju ziņas) šo partiju ir konsultējuši tieši Krievijas polittehnologi.

Saskaņas un Ušakova vājums

Latvijas Satversme garantē brīvību ikvienam no mums izteikt arī kādam ļoti nepatīkamu viedokli. Tā tāpat kā citu demokrātisku valstu konstitūcijas garantē saviem iedzīvotājiem vārda brīvību. Diemžēl eksistē spēki, kuri nav gatavi aizstāvēties pret žurnālistiem ar pretargumentiem, bet liek lietā ieročus: nolīgtus bandītus (pret Leonīdu Jākobsonu), slepkavas (pret Annu Politkovsku un Gundaru Matīsu) kalašņikovus (pret «Charlie Hebdo»), mīnas, cietumus un indes, kuru rezultātā pērn 118 žurnālisti gājuši bojā. Pakistāna un Sīrija ir visbīstamākās valstis žurnālistiem, taču neatpaliek arī citi reģioni, kuros «žurnālisti bieži kļūst par mērķiem ar motīvu viņus apklusināt» (SVT, Nyheter, 2014.31.12.).

Nogalināt žurnālistu vai izmantot visus iespējamos līdzekļus, lai viņu apklusinātu, pēc Committee to Protect Journalists (CPJ) domām «ir konkrēts un bīstams cenzūras veids. Tas nozīmē nevis novākt kādu konkrētu rakstu vai žurnālistu, bet gan tiek praktizēts, lai iebaidītu visus pārējos žurnālistus» (Om värden, 2014.02.04.).

Saskaņas intensīvā tiesāšanās stratēģija ar medijiem liek saprast, ka šeit tiek piekopta apzināta mediju iebaidīšanas stratēģija, jo žurnālistiem taču vienreiz apniks atbildēt tiesās, iet uz tiesām un viņi pārstās būt Saskaņas partijai neērti.

Šādu situāciju Latvijā nedrīkstētu pieļaut, jo mediju kauja ar «varas un naudas» pārstāvjiem ir demokrātiskas valsts norma. Tāpēc nekas neatrodas ārpus kritikas zonas. Nedz ticība, nedz pārliecība. Tieši tāpēc publicista viedokli vai karikatūrista zīmējumu nevajadzētu traktēt kā zaimojošu, godu vai cieņu aizskarošu, jo vārda un viedokļa brīvība ir Rietumu civilizācijas pamatakmens. Cīnīties ar partijām, ticībām un varas viedokļu paudējiem ir žurnālista misija un pienākums. Par šīm tiesībām Parīzē pirms divām nedēļām gājienā devās vairāk nekā miljons demonstrantu, kuru rindās bija vadošie Eiropas politiķi un valdību vadītāji. Arī Latvijas pārstāveLaimdota Straujuma, taču tur nebija Nila Ušakova. Secinājumus varat izdarīt paši.

Ja Ušakova kungam būtu svarīga vārda un viedokļu brīvība, tad viņš (un viņa partija) censtos pārliecināt mani (un mūsu sabiedrību kopumā) ar konkrētu rīcību un darbiem, ka viņiem patiešām nav nekā kopīga ar Krievijas prezidenta Putina ideoloģisko un stratēģisko platformu, ka mums nav jābaidās no Putina pagarinātās rokas Latvijā Saskaņas partijas veidolā. Tad mēs publiski diskutētu tālāk un lasītāji TVNET slejās paši nonāktu pie secinājumiem, «kā ir» un «kā nav».

Taču tagad izskatās, ka Saskaņai nemaz nerūp mūsu lasītāju jeb lielas vēlētāju daļas pārliecināšana par savām idejām, jo esošais Saskaņas elektorāts ir jau nozombēts un «pārējie» vairs nav vajadzīgi. Tāpēc šos «pārējo» medijus mēģina fiziski iebaidīt kā Leonīdu Jākobsonu vai patētiski cenzēt ar tiesu draudiem, kā Saskaņa to ir praktizējusi pret Ir, TVNET, Delfi un citiem.

Tā ir tipiska uzvedība Putina iedibinātās Krievijas interneta cenzūras iestādes Roskomnadzor stilā. Par tās direktoru Putinam Latvijā vajadzētu pieņemt darbā Ušakovu. Labāku un Kremlim lojālāku pretendentu neatrast.

Jā, es joprojām uzskatu, ka man ir ļoti pamatots iemesls uzskatīt Saskaņu par prokremlisku partiju un tās rīcība liek nojaust nepārprotamus mērķus – pievienot Latviju no jauna Krievijas impērijas robežām. Nepatīkami, taču šādu procesa prognozi nav pamata apklusināt, jo tā ir pietiekami nopietna, lai tiktu publiski apspriesta un izdiskutēta.

Tāds ir mans viedoklis, un es to drīkstu paust valstī, kas sevi deklarējusi kā demokrātiska.

Lieliski, ka mums ir šī vārda brīvība, kas citiem (piemēram, Krievijā) nav pieejama. Mēs atceramies, kā tas bija tumsā – totalitārajā Padomju Savienībā, kurā partijas kritika bija 100% neiespējama lieta. To pašu šodien «piedāvā» autoritāras un diktatūras valstis, kas aizliedz jebkādu varas kritiku no žurnālistu puses un akreditē darbam medijos tikai varai paklausīgos žurnālistus.

Pasaulē ir tikai viens bezcerīgas nabadzības veids: tā ir tumsonība par muļķību. Tāpēc neaizmirsīsim, ka muļķība arī ir Dieva dāvana cilvēcei, kuru tomēr vajadzētu izmantot saprātīgi. Neaizmirsīsim to.

* Jēzus iesāka sacīt saviem mācekļiem: «Sargieties no farizeju rauga, tas ir, no viņu liekulības.» (Lk.12:1)
** Saskaņas centrs pret Delfi un Pēteri Viņķeli. http://www.eiropastiesibas.lv/sakums/2014/12/1/tiesa-atzst-saskaas-centram-jizrda-tolerance-pret-tam-veltto.html
Nils Ušakovs pret Ir un A. Ozoliņu http://www.ir.lv:889/2014/1/22/usakovs-zaude-prava-pret-zurnalu-ir
*** Harmony party is Putin’s fifth column
LASI CITUR: Harmony party is Putin’s fifth column

Šodien jādejo. Svētpavasaris ir tuvu arī pēc 100 gadiem.

2012. gada 6. martā.
Nīderlandes deju teātris

Nīderlandes deju teātris

Stokholma (atlidotājus no Rīgas) sagaida bez sniega.

Veikalos plaukti šodien lūzt no pavasara ziediem un saule mēģina izkausēt pēdējo ledu uz ietvēm un automašīnu logu stikliem, kurus aizejošā ziema tur uzlīmē pa naktīm.

Tādās dienās kā šodien – ir jādejo.

Obligāti.

”Katra diena, kurā mēs kaut reizi nedejojam, ir pazaudēta diena”, – savulaik konstatēja Nīče (Tā runāja Zaratustra).

Tā ir.

Deja ir māksla, ka žonglē starp divām galējībām – dionīsiskā reibuma katarses un apoloniskā laiskuma precizitātes.  

Pazīstamais horeogrāfs Merce Cunningham savulaik uzsvēra, ka, lai deju attīstītu tā ir neierobežoti jāpielūdz (Changes: Notes on choreography) un jāsamierinās, ka nekas nepaliek vēsturei.

Pēc dejas saglabājas tikai atmiņas par mākslas katarses mirkli, kad dejotāja sniegums mums piedāvā sajūtu ffff.

Pompidū centrā Parīzē pašlaik var apskatīt ”Danser sa vie”, kurā apmeklētājiem piedāvā dialogu starp deju un vizuālo mākslu.

DANSER SA VIE

DANSER SA VIE

Rodēna Nižinskis, Kiršnera dejas erotika, Isidoras Dunkānes ”My life”, uzdrošinoties atteikties no klasiskā baleta ”spāņu zābakiem” ar korķiem purngalos un tilla pačkām.

Subjektivitātes un sensuālisma ierašanās baletā tobrīd nav nejaušība. 

Tā ir laika prasība. 

Pirmais šo pavērsienu pierādīja Nižinskis 1912. gadā Parīzē savā ”Klauna diendusā” (Debisī). Tas bija 100% pavērsiens (pretī laikam), lai gan ”Figaro” toreiz šo mēģinājumu noraka absolūti. Ar visām saknēm.

Gadu vēlāk to pašu piedzīvoja viņa horeogrāfija Stravinska ”Svētpavasarim” .

Šodien – 100 gadus vēlāk mēs varam  šo līniju turpināt. 

Privātā interpretācijā.

Ar un bez spoguļiem.

Par godu pavasarim!

🙂