2011. gada 8. oktobris

Zviedru mediji šodien baida iedzīvotājus ar gaidāmo salu.

Šovakar.

Ziemeļos jau snieg.

Kirunā automašīnas slīd nost no brauktuvēm un ziema tur… jau ir klāt.

Zvejas kuģītis tikko, pēcpusdienā sadūries ar bāku un sācis grimt netālu no Malmes. Uz klaja bija 25 tūristi, kurus evakuēja glābšanas dienesta laivas. Uz zvejas kuģa (sānsverē) palicis kapteinis, kurš attteicās pamest stūri. Pašlaik kuģīti mēģina aizvilkt līdz ostai. Jūra ir nemierīga.
Tikmēr Stokholmā vēl iekavējusies ”Britu vasara”, lai gan vārdadienu Britām un Birgitām nosvinējām jau ceturtdien. Silts, vējains un histēriski relaksējošs laiks.

Kā?

Protams, ka ēdot.

Tortillas maize atveras pati, lēnām, aprijot pildījumu – malto gaļu un sīpolus. Tad daži pilieni citronu sulas, sarkanas paprikas mērces un meksikāņu virtuves gardums var tikt notiesāts. Lēni un ar garšu.

Dažas sekundes vēlāk (baudas vietā) liesmo piparu ugunsgrēks, plūst sviedri un asaras gāžas kā Niagāras ūdenskritums. Meklēju glāzi ūdens, bet meksikāņu kolēģis piedāvā – sāli.

–   Te paņem mazliet sāli, būs vieglāk! – viņš žēlīgi komentē un… padoms – vietā. Vieglāk paliek, taču uz šķīvīša jau gaida otrā piparu zalve.

–    Nesatraucies, tas ir normāli. Ikvienai baudai ir vajadzīgas ciešanas! Kā citādi! Ieskaitot ēšanu! – viņš saka.

–   Esmu piedzīvojusi ” enčilarese”, ko pavirši tulkojot varētu nosaukt par ”sevis paprikošanu” vai ” čilificēšanu”  – tā teikt – iekšēja izrīvēšanās iekšēji ar čili pipariem.

Mums ārzemniekiem tas ir nepatīkami. Meksikāņiem tā ir bauda.

Maltītes katarse.

”Visas baudas nāk kopā ar sāta sajūtu līdzsvara jautājumu – saka kolēģis meksikānis un apgalvo, ka bez ciešanām baudu vispār neesot, – ja nav ciešanu, tad nav arī laimes!”

–   OK, es saku atvadoties uz ielas un mēģinu iztēloties kaut ko līdzīgu latviešu virtuvē.

Neizdodas.

Iztieku bez ciešamām un baudas.

Sutinu mājās, uz plīts katliņā kāpostus un domāju par remdeno pieeju baudai un dzīvei.

Par vispraktiskāko pieeju.

🙂

Stokholmas restorāni šodien piedāvā šeit maltītēm visas pasaules virtuvi (izņemot Austrāliju) par cilvēcīgām cenām.

Kopš pavasara ir vērts iegriezties ne tikai manā favorītkrodziņā ” Mazā Persija”, bet arī jaunajā Ziemeļāfrikāņu ”piestātnē” ar nosaukumu Karthago, kur piedāvā kuskusa sautējumus un, protams, tagīnes delikateses.

Savādi, bet viņiem piparu gandrīz nav un ar sāli attiecības ir vairāk nekā rezervētas.

Viņi arī iztiek bez ciešanām ēdot.

Tikmēr ziema nemanāmi tuvojas.

Zogas klāt.

Vai jūs to jūtat?

Lai paliktu siltāk – paklausīsimies Brandi Russell, kas dzied zviedru baznīcā.

Man liekas, ka izdevās labi.

Kā Jums sķiet?