Varas atkarīgie narcisi un mēs

Speciāli TVNET

Donalda Trampa nonākšana pie varas ASV izraisīja ne tikai pārsteigumu plašos sabiedrības slāņos, bet arī vēlmi izprast, kāpēc nesavaldīgi egocentriķi tomēr nonāk arī pie politiskās ietekmes svirām. Mēģinot prognozēt, kādas sekas šāds process nodrošina sabiedrībai kopumā. Neskaitāmi avīžraksti un filmas apgalvo, ka Tramps esot narciss. Citi atkal to noliedz. Vieniem šķiet, ka viņš cieš no traucējumiem, pārējiem liekas, ka tie ir tukši apvainojumi. Daži ārsti un terapeiti «pa gabalu» nosaka diagnozi, citi protestē un uzsver, ka šādi rīkoties nav pieļaujams. Taču mēs sabīstamies, jo, ja lielas un ietekmīgas valsts vadītājs nav piemērots savam amatam, tad viņa rīcības sekas var kļūt liktenīgas visai sabiedrībai kopumā. Lai startētu politikā, neviens veselības izziņu politiķim nepieprasa.

Viņš nav pirmais vai vienīgais

Tramps nav vienīgais politiķis, kurš savā ikdienas darbā cīnās ar mentālās veselības traucējumiem vai psihisku nestabilitāti. Psihiatrs Nasirs Gemi (Nassir Ghaemi) savā grāmatā «A first-rate Madness» apgalvo kā visiem līderiem esot nepieciešana neliela slimas fantāzijas deva. Karš, katastrofas un krīzes esot vide, kurā normālam cilvēkam neesot ko darīt. Gandijs, Linkolns un Čērčils (pēc viņa apgalvojumiem) esot slimojuši ar tiem pašiem traucējumiem un, pēc viņa domām, tas neesot nekas slikts, ja ASV prezidents piedzīvo depresijas un pacilātības nomaiņas periodus. Nereti pamanām, ka psihisko slimību diagnozes kritiķi izmanto kā devalvējošus lamuvārdus. Pielīmēt kādam «traka cilvēka» etiķeti ir tik ērti un viegli, lai sakompromitētu šo personu sabiedrības acīs neatgriezeniski. Taču New York Times slejās psihiatrijas profesors Alens Franss (Allen Frances) piedāvāja pretējus atzinumus. Viņš uzsvēra, ka šis cilvēks nav piemērots tik augstam amatam, kādu viņš patlaban ieņem. Pievienojās 20 000 psihologu un psihiatru, kas parakstīja kopīgu slēdzienu Donalda Trampa diagnozei: «Viņš nav psiholoģiski spējīgs (nobriedis), lai kompetenti realizētu pienākumus, kas jāuzņemas ASV prezidentam.» Tikmēr profesors Franss turpina uzsvērt, ka Donalds Tramps un viņa rīcība neatbilst klasiskajiem narcisma kritērijiem, jo nav pierādīts, ka viņš sistemātiski ciestu no izpausmēm, kas raksturo psihiskus traucējumus.

Slikta uzvedība visos gadījumos nav psihiskas slimības pazīme, jo slimi cilvēki nemēdz apzināti slikti uzvesties. Izmantot psihiatrijas terminoloģiju, lai kritizētu viņa rīcību, ir negodīgs veids, kā pretoties Trampa uzbrukumiem demokrātijai. Viņu var un vajag pienākošā veidā nosodīt par uzkrītošo nekompetenci, nemākulību, impulsivitāti un vēlmi demonstrēt diktatora varu. Viņa psiholoģiskie motīvi ir tik vienkārši nolasāmi, ka tāpēc nav pat interesanti. Tos analizējot, nevarēs apturēt viņa varas ambīcijas. Tumšajai nākotnei, kuru cenšas mums sagādāt Donalds Tramps, jābūt politiska rakstura pretreakcijai, nevis psiholoģiskas dabas akcijai.

Televīzijas šovs politikā

Pirms stāšanās augstajā politiskajā amatā Donalds Tramps ilgus gadus piedalījās savā privātā televīzijas šovā. Pēc tam arī uz politikas skatuves viņš turpināja izmantot tieši tās izklaidei raksturīgās saziņas metodes. Ekrānā Tramps bija pieradis uzvesties kā klasisks narciss: uzpūtīgi, izaicinoši un kaitinoši, un vēlāk politikā reaģēja tieši tāpat. Iespējams, ka profesoram Fransam ir taisnība un ASV jaunais prezidents ir garīgi vesels kā rutks. Taču šāds konstatējums nemaina lietas būtību. Viņa uzvedība starptautiskajā arēnā ir ļoti nepiemērota un reizēm pat draudīgi bīstama mums pārējiem (norautais līgums ar Irānu, sarunas ar Ziemeļkoreju, izaicinošie izteikumi NATO galotņu tikšanās laikā u.c.), paaugstinot bruņota konflikta risku pasaulē.

Pagaidām viņš bauda, uzbrūkot tiesām, žurnālistiem un demokrātu politiķiem ASV kongresā. Nešķirojot metodes. Iespējams, ka pavisam drīz viņš ķersies klāt arī republikāņiem, ja tie sāks ievērot un aizrādīt. Šāds laiks noteikti nav aiz kalniem. Tramps strauji pieņem amatos savus līdzstrādniekus un tikpat strauji tos atlaiž no darba. Tie, kas vienu brīdi skaitās viņa labākie draugi, jau pāris mēnešus vēlāk nikni raksta par valsts prezidentu atmaskojošas grāmatas. Par viņu ņirgājas, viņu izsmej, taču viņš turpina atbildēt ar to pašu un nenogurst pazemot cilvēkus savā apkārtnē.

Konflikta eskalācija ir interesanta lieta dramaturģijā, operu libretos un kinofilmu scenārijos, taču reālajā politikā tas nav rosinošs signāls. Uzvelkamā, daiļi tērptā slovēņu lelle viņam līdzās, tikai papildina šo sižetu kā smaržīgs interjera elements.

Kāds ir narciss?

Dažādi informācijas avoti piedāvā atšķirīgus skaitļus, taču vairums uzver, ka mūsu vidū esot ap 2% – 6% līdzcilvēku ar šādu noslieci. Noteikt diagnozi esot sarežģīti, indikācijas parādoties neskaidri un diagnosticēšanas problēmas paliekot spēkā joprojām. Narcisi nemēdz paši meklēt palīdzību, jo neuzskata sevi par slimiem. Taču līdzcilvēkiem viņi spēj radīt problēmas, jo nodarbojas ar ikdienas sadismu kā paškompensācijas veidu. Viņiem esot: a) pārliecība par savu nozīmību un prasība pēc apkārtējo padevības, b) iedomas, ka ir ļoti īpaši, unikāli, tāpēc nesaprasti un nenovērtēti; c) pārspīlēta vajadzība tikt apbrīnotiem; d) prasība saņemt īpašas priekšrocības/privilēģijas savas «izredzētības dēļ» un ambīcijas pieprasīt izņēmumu visās dzīves situācijās; e) nesaudzīgi izmantot savā labā visus, kurus iespējams izmantot (jo īpaši tuviniekus); f) empātijas trūkums (citu problēmas uzskatot par nesvarīgām); g) bieži greizsirdīgi; h) manierīgi, pozējoši, izaicinoši.

Dažādi pētnieki atšķirīgi traktē narcisu īpatnības. Piemēram, Izabella Nazāra-Aga (Izabelle Nazare-Aga) savā grāmatā «Les manipulateurs sont parmi nous» uzskaita ap 30 pazīmju, kas raksturīgas tipiskam narcisam, un piebilst, ka šiem ļaudīm svarīgi esot upuri (naivi, lētticīgi, emocionāli, jūtīgi cilvēki), kurus iespējams iztukšot, tā padarot tos bezpalīdzīgus. Brīdī, kad valdonīgs narciss sāk ieņemt augstu amatu, viņa īpatnības var būtiski ietekmēt apkārtējo līdzcilvēku emocionālo komfortu. Kur nu vēl politiku, kur vienas gražīgas personas kaprīzes un empātijas trūkums var iedzīt postā veselas valstis vai pat pazudināt nācijas.

Narcisi pie varas

Profesora Fransa secinājumi par Trampa labo veselību un slikto raksturu diemžēl nevar pasargāt mūsu sabiedrību no citiem narcisiem, kas mēdz ierasties, lai spēlētu izšķirošās lomas politikā. Viņi tiecas pie varas un, pateicoties savām ambiciozajām īpašībām, «pie kloķiem» arī nokļūst: Jakobs Zuma, Rodrigo Duarte, Viktors Orbāns, Vladimirs Putins, Milošs Zēmans u.c. Vadot uzņēmumus, partijas, medijus un valstis, viņi bez empātijas pret mums pārējiem nogremdē laiku, kurā dzīvojam, un anulē iespējas, kuras mums varēja būt un piederēt.

Pagājušajā nedēļā aizvadītās Trampa tikšanās ar NATO vadītājiem un Lielbritānijas premjerministri no jauna lika skatīties uz viņa «grandiozitātes» izpausmēm, verbālajām un fiziskajām pseidointelektuāla pārākuma demonstrācijām pret eiropiešiem un visiem pārējiem, kurus var vienkārši pagrūstīt. Jā, viņš ir naudīgs populists un, tieši tāpat kā Berluskoni, pratis iedvest parastajam vēlētājam sajūtu, ka ir vienkāršais cilvēks no tautas un tāpēc būs atklāts, godīgas patiesības teicējs. Narcisi mēdz būt harismātiski, un daļa no mums jūtas sajūsmināti, noskatoties uz izaicinošo Putina, Trampa vai Šlesera uzvedību publiskajā telpā. Nosaukt citus par mēsliem, žurnālistus par meļiem, futbolistus par zaudētājiem, vāciešus par krievu pielīdējiem un pateikt, ka invalīds ir kroplis (jo klibo taču!) šajā līmenī skaitās godīgi, jo viss tiek konstatēts bez politkorektuma un pieklājības. Pa tiešo. Bezkaunība tiek noslēpta aiz jokiem, rupjība aiz ironijas, un šādā kārtā narcisi ir iemācījušies manipulēt ar publisko domu, iegūstot sev naivus sekotājus un lētticīgus apbrīnotājus. Viss notiek tieši tāpat kā kusla sižeta Holivudas filmas sižetā, kur vienmēr uzvar bezkaunīgākais egoists, un cauri.

Taču visi narcisi netiek pie valsts varas. Daļa no viņiem kļūst par teroristiem. Piemēram, anarhiste Sofija Perovska (nogalināja caru Aleksandru II 1881.g.), norvēģu ekstrēmists Lars Gule (atentāts pret ebrejiem Izraēlā 1977.g.), amerikāņu labējais ekstrēmists Timotijs Makveits (Oklahomasitija, 1995), islāmists Šezads Tanvers (atentāts Londonas metro 2002) vai neonacists Annešs Bērings Breivīks (veicot 2011. gada norvēģu bērnu masu slepkavību Utoijas salā un uzbrūkot Oslo).

Visiem kopīga ir iedomu aina par savu izredzētību un vēlme ieiet vēsturē kā dižgaram, varonim. Nogalināt nevainīgus cilvēkus tiem nešķiet noziegums, jo slepkavības tiek pastrādātas augstas idejas vārdā. Boļševiki slepkavoja miljonus tieši šādi, Pola Pota piekritēji – arī. Ja apkārtējie ir parasti cilvēki, tad tāpēc viņi arī ir nevērtīgi un var tikt upurēti. Uzbeks Rahmads Akilovs ir viens no viņiem. Savā pelēkajā, neizteiksmīgajā ekonomiskā bēgļa ikdienā viņš esot vēlējies kļūt nozīmīgs un palikt ievērojams. Lai to panāktu, nācies kontaktēties ar Islāma valsts vadītājiem (lai oficiāli iegūtu misiju), un pēc tam varēja rīkoties ļoti racionāli: nolaupīt smago automašīnu un sabraukt līdz nāvei iespējami daudz personu gājēju ielā Stokholmā. Slava, lauri, ilgi tiesas procesi un publicitāte visos pasaules medijos bija viņa mērķis. To viņš arī panāca. Šodien visi zina un pazīst nežēlīgo samarkandieti, kurš sabrauca pāris ārzemnieku, sakropļoja ukraiņu viesstrādnieci un nogalināja mazu meitenīti Karalienes ielā, iegūstot terorista slavu un dzīves nogali komfortablā mūža ieslodzījumā zviedru cietumā. Turpretī sabrauktie no kapiem vairs neatgriezīsies. Narcisa varoņslimība pieprasa upurus, un tas nav akceptējami.

Tikmēr Donalds Tramps turpina pamācīt eiropiešus. Piedraudot izstāties no NATO un mācot dzīvot Londonas vadītāju Sadiku Hanu, kurš neprotot cīnīties ar teroristiem un ieceļotāju noziegumiem. Vai ASV prezidentam rūp londoniešu drošība? Šķiet, ka ne. Viņu vairāk satrauc tas, ka Lielbritānijas galvaspilsētas vadītājs ir atļāvis vizītes laikā notikt pretTrampa demonstrācijām, no kurām vienā tiek izmantots balons, kurš demonstrē Donaldu Trampu kā gigantisku mazuli. «Kā tev nav kauna pazemot mūsu valsti! Brīdī, kad esi ieradies šeit kā viesis. Vai tava mamma tevi mācīja šādi uzvesties viesos?» – radio (BBC 5) intervijā reaģēja leiboriste Emīlija Tornberija. Kā mežā sauc, tā atsaucas. Narcisu masveida ienākšana politikā var novest mūs pie jauniem konfliktiem. No tiem būtu iespējams izvairīties ar gudras diplomātijas palīdzību, taču egocentriķi visaugstākajos amatos reizēm zaudē dzirdi, un tieši analfabētiem piemīt spēja vislabāk izlasīt zemtekstus.

Dažādi līderi – narcisi var atvērt mums durvis, taču mēs paši izlemsim, pa kurām ieiesim un kuras ignorēsim aizverot. Diemžēl cilvēces muļķība laikam ejot, nav mazinājusies. Tieši pretēji – tā gūst aizvien plašākas izteiksmes formas, un tāpēc uzmanīsimies nepamanīt tos kamieļus, kas paši neredz savu kupri.

«Neviens nekad nevar būt pārspīlēti piesardzīgs savu ienaidnieku izvēlē» (Oskars Vailds).

Spiegu galvaspilsēta atgriežas Vīnē

Speciāli TVNet 

spiegu-galvaspilseta-vine

 

Mirklī, kad sabruka Berlīnes mūris, visu veidu spiegu un izlūku darbošanās sāka izskatīties bezjēdzīga un neatgriezeniski novecojusi nodarbošanās. Taču šī sajūta bija mānīga. «Štirlici» (1), «ābeli-fišeri genrikoviči»(2), «jani berzini»(3) un vesela kaudze ar «annām čepmenām kušenko»(4) turpināja eksistēt un rīkoties tieši tāpat kā agrāk. Jo, kā norādīja bijušais Austrumvācijas STASI izlūkošanas šefs Markuss Volfs, spiegošana tāpat kā prostitūcija ir mūsu planētas vecākās profesijas. Tāpēc spiegi nepazuda no horizonta kopā ar Austrumeiropas drupām. Tieši pretēji – savairojās un šodien spiegošana plaukst un zeļ vēl audzelīgāk nekā agrāk.

Mīklainais stikla nams, kura nav

Ja mums būtu šifru atslēga, tad mēs varētu iekļūt šajā stiklotajā amerikāņu Crypto City, kur pie tūkstošiem rakstāmgaldu vaiga sviedros raujas spiegi, kas saņem algu tieši par spiegošanu. Tā ir mākslīgi izveidota pilsētiņa, kuras iedzīvotāji ir 38 000 cilvēku. Te strādā galvenokārt matemātiķi, lingvisti, mediķi un detektīvi. Viņiem ir viss uz vietas. Pat sava iekšējā policija, pasta nodaļa un veikali, lai mīklainā miesta iedzīvotāji neciestu badu.

Viņi šifrē, atšifrē, jo darba devēja nosaukums ir NSA jeb National Security Agency, kas ir pati slepenākā un mīklainākā amerikāņu izlūkošanas organizācija. Darbinieku šeit ir krietni vairāk nekā Centrālajā izlūkošanas pārvaldē un Federālajā izlūkošanas birojā kopā. Tāpēc nereti šo organizāciju izskaidro pavisam vienkārši: NSA = «Šādas aģentūras nemaz nav» («No Such Agency»).

Jā, NSA ir tik slepena, ka pat politiķi bieži mēdz noliegt tās eksistenci, taču to plaši apraksta grāmatā «Body of Secrets: Anatomy of the Ultra-Secret National Security Agency». Tās autors Džeimss Bemfords (James Bamford) jau 1982. gadā sāka analizēt dažādas spiegošanas organizācijas un 20 gadus vēlāk savā lielajā darbā secina, ka «spiegu pasaulē viss pa vecam».

Viņi maskējas, izliekas un spēlē dubultlomas tālāk, tāpat kā, piemēram, Federālās izlūkošanas biroja (FBI) aģents Roberts Hansens to turpināja darīt arī pēc Austrumu bloka sabrukšanas. Viņa darbā nekās būtisks nemainījās. Mainījās tikai darba devējs. PSRS vietā nostājās Krievija. Tieši tāpat ķīniešu izcelsmes fiziķis ASV kodolpētījumu laboratorijā (Los Almos nacionālajā pētniecības centrā) bija gatavs turpināt eksistēt un vākt informāciju sava patiesā darba devēja interesēs, taču viņu atmaskoja kā Ķīnas spiegu.

Treknais spiegu honorārs interesē diezgan daudzus pētniekus, kas darbojas stratēģiski nozīmīgās laboratorijās. Pat zviedri un norvēģi mēģina piedāvāt spiegošanas centriem savus pakalpojumus, taču tiek ātri aizturēti un aizvākti «no ievārījuma burkas». Kuri paliek? Tie, kas prot. Tas nozīmē, ka «cilvēciskā spiegošana», t.i., ceļš, kad informācija tiek nodota no rokas rokā (tāpat kā agrāk) turpinās arī šodien. Spiegs nav nomiris Varšavas līguma valstu kapā. Viņš turpina darboties, jo ziņkārība piemīt ne tikai cilvēkiem, bet arī valstīm un tā neiznīks nekad.

Dievam mēs ticam, bet citus novērojam

Interesanti, ka šodien spiegu centrāles interesē ne tikai slēpti un slepeni stratēģiski fakti un atklājumi, kurus piegādā nodevēji, bet arī citu valstu iedzīvotāju noskaņojums, domas un centienu tendences. Tās pašas NSA oficiālais lozungs skan tieši tā kā šīs apakšnodaļas virsraksts: «In God we trust, all others we monitor.» Citu valstu sabiedriskās domas pētījumu rezultātiem ir liela nozīme aktuālajos politiskajos procesos. Tieši šīs jaunākās analīzes metodes nozaga spiegs Roberts Hansens un nodeva saviem krievu draugiem, iznesot ārā informāciju no savas stikla pilsētas. Tāpēc Crypto City uztverama vairāk kā simbols, nevis administratīva iestāde augstākajā slepenības lokā.

Iestādes, kas līdzinās NSA, nav jauns izgudrojums. Tās pastāv visās lielvalstīs, lai gan ne visur būvētas no stikla. Šo dibināja prezidents Trumens, kas bija pārliecināts, ka elektroniskā spiegošana (SIGINT, Signals Intelligence) ar laiku kļūs nozīmīgākā par tās cilvēcisko kontaktu variantu (Human Intelligence). Trumens zināja, ka, pateicoties SIGINT, amerikāņiem izdevās atvairīt fatālus vācu un japāņu uzbrukumus, un tāpēc piedzima šī stikla pilsētiņa.

NSA darbības centrā ir «vārds» un tā tulkojumi. Miljoniem kodētu vārdu šķērso gaisa telpu mūsu pasaulē, Nepārtraukti. NSA tos sistematizē un dekodē. Šo praksi realizēja savulaik arī FrancijaPSRS, Vācija un Lielbritānija. Vācija (aukstā kara laikā) bija ciešs amerikāņu sadarbības partneris. Šodien šo vietu, līdzās jeņķiem, ieņem Lielbritānija. SIGINT spiegošanā Baltijas jūras zonā aktīvas pēckara periodā bija ZviedrijaPSRS (spiegoja no Baltijas valstu teritorijām) un, protams, Austrumvācija.

Lai atšifrētu slepenu, kodētu informāciju, ir nepieciešamas profesionālas matemātiskas un lingvistiskās prasmes. Tāpēc Crypto City personāls visai maz atgādina Džeimsa Bonda tipa varoņus. Viņi neslapstās pa ielām (ar cepuri uzmauktu dziļi uz pieres), nevelk krīta krustus uz akmens plāksnēm un neslēpj papīra tīstokļus ķieģeļu spraugās, svešās pasta kastēs vai vientuļos autiņos. Te drīzāk nodarbojas ar zinātnisku spiegošanu un ir tik gandrīz neredzami rēgaini un ārēji nemanāmi, ka pat prezidents Niksons (savulaik) nezināja, ar ko viņi īsti nodarbojas.

Ko viņi īsti dara? Kā norāda savos pētījumos Džeimss Bemfords, «viņi» noklausās visu interneta komunikāciju, radio un telefonus ieskaitot. Ja Intelsats uzšāva gaisā kārtējo komunikācijas satelītu, tad NSA nekavējoties to dublēja ar savējo noklausīšanās satelītu. Ko īsti noklausījās? «Aukstā kara» laikā Padomju Savienību, ieskaitot visu valstsvīru telefonsarunas. Sākumā NSA noklausījās arī privātpersonu telefona komunikāciju, īpaši personas, kas tika uzskatītas par bīstamām. Piemēram, aktrises Džeinas Fondas (Jane Fonda) un dziedātājas Džoanas Baesas (Joan Baez) sarunas. Šodien šai kategorijai tiek pieskaitīti ārzemnieki, īpaši arābu izcelsmes ieceļotāji, kas pēc NSA ciniskā klasifikatora atbilst bīstamo personu kategorijai. Tāpēc NSA rīcībā ir pat Osamas bin Ladena telefonsarunas ar viņa māti. Noklausīties privātpersonu telefonsarunas viņiem vairs neatļauj, taču NSA tupina attīstīt savu «lielo ausi» un uzkrāj milzīgus informācijas apjomus, kas ir patriotiski apsveicams, taču morāli grūti akceptējams varoņdarbs.

Kurš ir ienaidnieks?

Ja agrāk Rietumu ienaidnieks bija komunisms, tad tagad pats svarīgākais ir apsteigt pārējos. Valstis uzrauga citas valstis. Svarīgi būt soli priekšā pārējiem. Zināt vairāk un redzēt tālāk. Tāpēc tagad izseko un spiego visus – gan draugus, gan ienaidniekus. Piemēram, Izraēla mierīgi izspiego savu draugu un sabiedroto ASV un neviens par to nav apvainojies. Kur nu vēl Echelon eksistence Eiropā, kuru NSA kopj kopā ar Lielbritāniju, Kanādu, Austrāliju un Jaunzēlandi. Echelon ir anglosakšu mēģinājums kontrolēt atlikušās pasaules daļas. Rezultātā Vācija ir neapmierināta par to, ka NSA izmanto Echelon iegūtos industriālās spiegošanas faktus savas valsts interesēs. Amerikāņi noklausās korumpētos Eiropas politiķus un konstatē: «Jā, mēs jūs noklausāmies, eiropieši. Jā, mēs to darām. Lieliski redzam, kas notiek, un saprotam, cik korumpēti jūs esat. Dažas jūsu valstu valdības uzskata kukuļus par normālu politiķa pabalstu» (CIP šefs Džeims Volsijs). Politikai nepatīk draudzēties ar faktiem. Šie fakti nomirst spiegu noliktavā un tiesas zāli nesasniedz. Žēl.

Ja valstis uztrauc industriālā spiegošana, tad speciālistus sarūgtina privātpersonu sarunu un korespondences noklausīšanās. «Viņi noklausās visu un visus, bet bieži arī kļūdās,» uzskata Bamfords. Viņam šķiet, ka šāda masīva noklausīšanās var novest mūsu sabiedrību pie Kafkas aprakstītās situācijas, kad cilvēki vairs nezinās, vai viņi atrodas vai neatrodas «melnajā grēku maisā». Viņi baidās par to, ka maisā par viņiem ir savākta informācija, kas iztulkota kompromitējoši. Spiegu informācijas «maiss» šādi kļūst par zobenu virs sabiedrības galvas, kas krītot var sašķaidīt arī nevainīgus cilvēkus.

Putekļu sūkšanas tehnika un Vīne

Vadošā spiegošanas metode šodien ir «putekļu sūkšanas loģika». Mazliet šeit, nedaudz tur un tad pavisam citur. Spiegi un izlūki vāc informāciju tieši tāpat kā datori, lingvisti un Džeimsa Bonda kopijas. Neviens droši nezina, kur slēpjas šodienas briesmas. Mūsu globalizētajā sabiedrībā tās var atrasties vientuļā afgāņu kalnu ciematā, saules izkaltētajā Ziemeļkorejā vai niknā ielu demonstrācijā Vācijas vai Francijas lielpilsētu ielās. Taču tas, ko skaidri zinām, ir fakts, ka Vīne jau atkal ir Eiropas spiegu galvaspilsēta. Tāpat kā tas bija «aukstā kara» laikā.

Pērn tika izremontēts IZC Tower, kur atrodas ANO centrs. Remonts nenozīmēja logu vai durvju nomaiņu, bet gan jaunu vadu savilkšanu, jo 4000 kvadrātmetros iekārtojās NSA. Austrijas galvaspilsētā pašlaik strādā jau ap 7000 – 8000 ārzemju izlūku, spiegu un pinkertonu, un tas nozīmē, ka Vīne ir atkal Eiropas spiegu galvaspilsēta (Horcicka Florian. Wie Agenten Österreich unterwandern).

Tā savā pērnā gada atskaitē konstatē Austrijas pretizlūkošanas pārvalde (Bundesamt für Verfassungsschutz un Terrorismusbekämpfung), norādot, ka «Austrija kā ideāla operatīvās darbības vieta joprojām šķiet pievilcīga lielai daļai ārzemju izlūkošanas organizāciju. Tāpēc pērn nevarēja konstatēt diplomātiskā korpusa pārstāvju skaita samazināšanos, kas ikdienā veic izlūkošanas darbu Vīnē,» konstatēts ziņojumā.

Vīne «aukstā kara» laikā bija pasaules izlūkošanas aģentu centra ass. Arī tagad tur atrodas virkne nozīmīgu organizāciju (ANO, Opec, IAEA, OECD, OSCE). Toreiz Vīne atradās stratēģiski pareizā vietā: starp Varšavas bloku un NATO. Valsts iekšlietu ministrs Karls Bleha (1983 -1989) esot pavisam atklāti paudis savu labvēlību dažādu valstu spiegu klātbūtnei Austrijas centrā un aicinājis tos respektēt citam citu un nesatraukties par esošo situāciju. Austrijas spiegošanas pārvalde pat piedāvājusi citu valstu izlūkiem dežurējoša mācītāja pakalpojumus, ja tie kādam pēkšņi būtu bijuši vajadzīgi.

Tātad austriešu tolerance pret citu valstu spiegiem joprojām ir tā pati vecā ar moto: «Laipni lūdzam!»

Pagaidām, laika posmā no 1999. līdz 2009. Vīnē atklāti tikai 250 spiegošanas gadījumi (2010.gada atskaite). Reālais spiegošanas aktu skaits esot daudz lielāks, jo jau 1956.gadā Austrijas tiesa deklarēja, ka austriešus interesē atmaskot tikai tos spiegošanas gadījumus, kas vērsti tikai pret Austriju. Tas, ko Ķīna paveic pret Krieviju, ASV pret Balkāniem vai Lielbritānija pret Centrālās Āzijas valstīm, austriešus neinteresē. Austriešu mediji uzsver, ka 2010.gadā Austrijā, piemēram, bija 145 diplomāti no Krievijas un Ķīnas, kas savā būtībā bija spiegi. Taču viņus neizraida tā kā Ziemeļkorejas Golden Star Bank līdzstrādniekus, kas savu spiegošanas darbu veica tik uzkrītoši, ka banku nācās slēgt jau 2004.gadā. Izlūkošanas eksperts, Grācas universitātes pasniedzējs Zigfrīds Bērs (Segfried Beer) uzskata, ka puse no ASV vēstniecībās darbiniekiem ar to vien noņemas, kā kontrolē sev naidīgu valstu spiegus Austrijā. Starp citu, Austrijā ir visvairāk priekšapmaksas karšu telefonu. Katram valsts iedzīvotājam tādu ir vismaz divi. Šos mobilos telefonus ir grūti izsekot, tāpēc tos plaši izmanto slepenie aģenti.

Emils Bobiss (Emil Bobis) informē, ka katrs otrais diplomāts, kas strādā Vīnē, ir saistīts ar slepenā aģenta darbu un Vīnes lidosta ir vadošā spiegu apmaiņas vieta. Tieši šeit lidostā Krievijas spiedzi Annu Čepmenu un viņas 9 kolēģus apmainīja pret četriem amerikāņu aģentiem, kas bija aizturēti Krievijā (Die Schattenstadt: Was 7000 Agenten über Wien aussagen). Kā norāda grāmatas autors, lielākā daļa aģentu tiekas un apmainās ar informāciju tranzīta zonā, kurā ērti iekļūt ar diplomāta pasi un pasažieri netiek kontrolēti vai reģistrēti. «Brīdī, kad pienāk kāda lidmašīna no Maskavas, visi rietumvalstu aģenti fotografē visus pasažierus. Man liekas, ja šo lidostu uzspridzinātu, tad tā būtu ne tikai Austrijas, bet galvenais – arī visu spiegu masu katastrofa,» konstatē bijušais lidostas šefs Alfrēds Rups Emila Bobisa grāmatā.

Austrija ir neitrāla valsts. Tā nav NATO sastāvā un cenšas saglabāt labas attiecības ar visu valstu visādiem pārstāvjiem. Vieni saka, ka austrieši esot gļēvi, taču man liekas, ka šis spiegu hipodroms Vīnē ir viņu bizness.

Jā, Vīne ir izlūkošanas darba jeb spiegu Brisele. Kā tas attiecas uz mums?

Nekā īpaši. Aizbraucot uz Vīni, rūpīgāk apskatīsim lidostas pasažierus, jo var gadīties, ka mums pretī nāk kāds Zorge, Filbijs vai Gordijevskis.

Neaizmirsīsim, ka arī Rīga vienmēr uzskatīta par spiegiem piemērotu pilsētu un var gadīties, ka arī šeit mums pa ielu pretī nāk Voldemārs Roze jeb Džons Vokers ar «Minox B» kabatā.

Viss var gadīties.

Atsauces:

1 – Štirlics (Maksims Isajevs) – spiega tēls (Vjačeslavs Tihonovs) PSRS televīzijas seriālā «Septiņpadsmit pavasara mirkļi», pirmizrāde 1973. gadā.

2 – Viljams Fišers Henrikovičs. Padomju izlūkdienesta pulkvedis, kas iekrītot ASV uzdevās par Rīgā dzimušo VDKpulkvežleitnantu Rūdolfu Ābelu.

3 – Jānis Karlovičs Bērziņš (īstajā vārdā Pēteris Ķuzis) PSRS militārā izlūkdienesta (GRU) dibinātājs un vadītājs Krievijā.

4 – Anna Čepmena, Krievijas pilsone, kas veica spiegošanu Londonā un Ņujorkā. Tika aizturēta kopā ar vēl 9 personām no Krievijas 2010.gadā.

Roda Stjuarta sestdienas strečings šodien izpaliks. Stokholmas koncerts traucēs.

2013. gada 15; jūnijs

Rods Stjuarts ar kundzi

Rods Stjuarts ar kundzi

Šodien Rods Stjuarts atkal koncertē Stokhomā un tāpēc viņam neizdosies saglabāt savu ierasto sestdienas dzīves ritmu.

Protams, ka nepatīkami.

68 gadus vecais superstārs uzstājas Zviedrijas galvaspilsētā regulāri, kopš 1964. gada un veiksmīgi tiek galā ar mūziku, balsi, saviem astoņiem bērniem no piecām sievām + mazbērniem.

Pašlaik viņš ir salīdzinoši ”nesen” precējies no jauna ar 42 gadus veco modeli Peniju un jaunajā ģimenē audzina divus dēlus: 7 un 2 gadus vecus.

Kā viņam klājas?

Pirms koncertiem var pajautāt viņam arī par ikdienas dzīvi.

Jā, protams, ka var.

Kāda izskatās Roda Stjuarta sestdiena? 

Tā izskatās šādi:

  1. Mēdzu piecelties sestdienas rītā pirmais. Vispirms uzvāru ūdeni sievas tējai. Piedāvāju viņai brokastis gultā. Pēc tam es mazliet strečoju. Pastaipos.
  2. Tad sagatavoju savu dēlu futbola treniņam, aizvedu uz treniņu. Pa to laiku mazliet strečoju.
  3. Vēlāk – pēcpusdienā dodamies, kopā ar sievu, iepirkties. Ērti aizbraukt, jo sestdienās Londonā nav pārāk intensīva satiksmes plūsma. Mēdzam atgriezties no ”šopinga” ap sešiem pēcpusdienā, pēc tam noliekam gulēt abus dēlus. Pēc tam strečoju.
  4. Pievakarē abi ar sievu nobaudām labas vakariņas, romantiskas, sveču gaismā. Esmu ļoti romantisks cilvēks. Starp citu! Pēc tam strečings un es dodos gulēt kopā ar savu sievu.
  5. Šādi es dzīvoju tikai Londonā. Līdzko ierodos Losandželosā, tā visi režīmi izjūk, jo tur man ir tik daudz bērnu, kam jāpievērš uzmanība, ka dzīve uzreiz izmainās. Nav laika strečot!                                                                                                                                 Nabaga Sjuarts, kā viņš izturēs šodienu bez strečinga? Vienā stresā un Stokholmā, kur ir tik daudz daiļu sieviešu?

Kurās pasaules pilsētās mūs noteikti apzags? Top 10 saraksts.

2012. gada 25. jūnijā.

Barselona – pasaules kabatzagļu galvaspilsēta.

Reizē ar Līgo sācies vasaras atvaļinājumu un arī tuvāku tālāku ceļojumu laiks.

Tikko uzdūros statistikai par valstīm, kurās būtu visvairāk jāuzmanās no kabatas zagļiem, kas var sabojāt visu vasaras atvaļinājumu, ja zagļa rokās nonāk visa līdzpaņemtā nauda, pase, kamera un citas lietas. Ir gadījies? Nenovēlu to nevienam.

Tripadvisor un ABC News ir sastādījuši visbīstamāko pilsētu sarakstu, kur ir vislielākās iespējas, ka jūs apzags kabatas zaglis. Saraksts sastādīts, pamatojoties uz tūristu apzagšanas gadījumu statistiku.

Pirmajā vietā ir Barselona (Spānija), ko uzskata par kabatas zagļu paradīzi.

Kabatas zagļu paradīzes dilstošā secībā:

1) Barselona, Spānija

2) Roma, Itālija

3) Parīze, Francija

4) Madride, Spānija

5) Atēnas, Grieķija

6) Prāga, Čehija

7) Kostablanka (Costa Blanca), Spānija

8) Lisabona, Portugāle

9) Tenerifa, Spānija

10) Londona, Lielbritānija

 Kā redziet, Top 10 ir tikai Eiropas pilsētas, kas liek secināt, ka šis ir zagļu kontinents.  

Taču apzagšanas risks būs krietni mazāks, ja mēs prastu laicīgi tam sagatavoties, gan atstājot mājas, lai tajās neielaužas vietējie zagļi, gan ierodoties ceļojuma galamērķī.

Apdrošināšanas kompānijas, protams, ne jau nesavtīgu nodomu vadītas publicē obligāti vērā ņemamo piesardzības pasākumu sarakstu. Dažas lietas šajās instrukcijās patiešām var likties noderīgas.

Piemēram, kā aizsargāties pret kabatas zagļiem:

1. Īpaši uzmanīsimies uz iepirkšanās ielām un tirdzniecības centros, kur apgrozās daudz cilvēku. Lielas masas pievilina kabatas zagļus.

2. Ieslēdziet seifā vai skapī, drošā koferī to, kas atrodas viesnīcas numurā, ieskaitot pasi. Neņemiet līdzi uz pilsētu visu savu ceļojuma kasi, ja tā ir skaidra nauda, vai visas kredītkartes, ja tās ir vairākas. Ņemiet līdzi tikai to, kas vajadzīgs tajā dienā.

3. Ja atklājiet, ka pazudusi kredītkarte, uzreiz to nobloķējiet, citādi pastāv risks, ka pazudīs arī nauda, kas ir uz konta.

4. Nekad neatstājiet bez uzraudzības savas mantas pludmalē.

5. Rokassomiņu turiet plecos ar tās slēdzi pret ķermeni, nekad  neturiet somiņu uz muguras.

6. Ja ceļojat ar bērnu ratiņiem, vērtslietas neglabājiet ratiņos, ja tos nevarat pieskatīt.

Kā nodrošināties pret ielaušanos mājā, kamēr esat prom ceļojumā:

1. Palūdziet kaimiņiem palīdzību iztukšot pastkastīti, nopļaut zālāju, pie mājas vai garāžas reizi pa reizei novietot automobili. Dariet visu, lai māja neizskatās neapdzīvota un tāpēc pārāk kārdinoša zagļiem.

2. Atstājiet ieslēgtu kādu no apgaismojuma lampām un palūdziet kaimiņu pamainīt ieslēgtās lampas dažādās telpās.

3. Atstājiet pa kājām kādu mantu vai rotaļlietu, lai neizskatās, ka esat prom uz ilgu laiku, uz veļas žāvējamās auklas, ja tāda ir pagalmā, atstājiet kādu apģērba gabalu.

4. Svarīgi, ka ārdurvis, balkona durvis ir ar labām slēdzenēm un drošām atslēgām.

 Laimīgu un drošu ceļojumu!

Līšana pa vertikāli, Londonas grautiņu šķērsgriezumi un sasistā spoguļa problēmas.

2011.gada 11. augustā

Foto : The Sun

Mazs, piesārtis zēns košļā labās plaukstas īkšķi un grozās krēslā savā gaišzilajā treniņtērpā. Viņam ir 11 gadi. Puika ir ieradies tiesas namā un viņu tiesās Londonā. Par līdzdalību nakts grautiņos Lielbritānijas galvaspilsētā. Izrādās, ka liela daļa huligānu nav iepriekš sodītas personas un nav arī trūcīgi vai galēji nabadzīgi cilvēki, kā līdz šim uzsvēruši britu mediji.

Piemēram 19. gadus vecā jaunkundze, kura tiesas zālē tīri labi izskatās baltajā cietuma virsvalkā, Highbury Corner tiesā Ziemeļlondonā ir bez kriminālas pagātnes. Skolā sekmes lieliskas, finansiālu problēmu nav. Viņas tēvs – turīgs uzņēmējs ar lieliem īpašumiem Londonas Oprington, kur daudzi klienti pieklājīgi maksā ”pērkot laiku” elegantajos tenisa laukumos tenisa mačam nedēļas nogalēs.

Neskatoties uz tēta ienākumiem un ģimenes pārticību, jaunkundze pa naktīm siroja kopā ar pārējiem pa galvaspilsētas elektronikas veikaliem, iegūstot laupījumu 5000 sterliņu mārciņu apmērā. Tētis, protams, samaksāja galvojuma naudu un meitu palaida uz mājām līdz tiesai.

Par puiku (un vēl 10 vakar aizturētajiem mazgadīgajiem huligāniem) neviens nemaksā drošības naudu. Puika bija zadzis mazākos apmēros un tāpēc viņu vienkārši palaida brīvībā.

”Ko lai dara ar tik sīkiem bērniem? Es taču nevaru apcietināt sīcīšus, kam nav pat 12 gadu!” (sūrojas tiesnensi Daily Telegraph žurnālistam).

Turpat mīņājas agrāk nesodīti studenti un bariņš kārtīgu recidīvistu.

Kas viņiem kopīgs?

”Vainīga ir elites arogance pret parasto tautu. Mums vairs nav nekādas noteikšanas pār savu dzīvi. Mūsu domās vara neieklausās”, – uzsver medijiem dramaturģe Bonnie Geer.

”Mēs dzīvojam konservatīvā šķiru sabiedrībā, plaisa starp sociālajām grupām padziļinās. Jauniem cilvēkiem nav nekādu iespēju ietekmēt savu likteni. Te visu nosaka tie, kam vara iekritusi rokās augstākajos lokos jau sen. Tie ir baltie, bagātie kungi ar varu.  Šis nav imigrantu vai rasu konflikts. Te ir šķiru cīņa. Tas ir skaidrs kā diena”, –  ir pārliecināta rakstniece, kas pati uzaugusi Totenhamā.

Kāpēc mediji nespēj pienācīgi komentēt situāciju?

’Visi vadošo mediju žurnālisti ir paši ar saknēm valdošo kliķu augsnē. Viņi visi nāk no varas aprindu ģimenēm. Viss šeit ir korumpēts, ieskaitot darba vietas medijos. Tie, kas zina un saprot – netiek pie vārda!” – ir pārliecināta Bonnie Greer.

Rudenī Royal Opera House tiks uzvesta viņas jaunā opera Yes, kuras libreta pamatā būs rasisma un imigrācijas problemātika.

Katrs mēs sevi ieslēdzam savos priekšstatu rāmjos.

Vai tomēr sociālās apakšas arī nav pie vainas pašas sevi ieslēdzot savā šaurajā, tumšajā un bezcerīgajā pagrabā ar nosaukumu – ”es neko nevaru izdarīt” un pie pirmā elites aicinājuma ir gatavs pakalpot ”kungiem”, cerot uz iespēju pārcelties uz stabilu dzīvi ”augšējos stāvos”?

Vai visi tomēr mazliet nelienam pa vertikāli?

Vai spogulis vertikālajiem līdējiem nav saplēsts?