Gandrīz kā pie mums Latvijā – kādam jāpaliek uz vietas. Sveika #CapeVerde!

Zaļā raga salas pirms nedēļas sagaidīja ar tveici. Ziemas jakas palika Eiropā. Cepures sabāztas kabatās un cimdi noslēpti ceļasomas stūrī. Tuksnesis (salas izskatā) nostājās mūsu priekšā kopā ar laika nobīdi 3 stundas, mūžīgo vēju un izrotātām plastmasas Ziemassvētku eglītēm publisko telpu stūros jau decembra vidū. Cape Verde, Kap Verde jeb Kaboverde sasveicinājās nedaudz bikli, taču laipni. Tagad svarīgi nedabūt saules dūrienu, nesapūst ausis vējā un neazķēpēt brilles. Sērfot prātīgi, lai gan viļņi lieli un sarkanais karogs mastā. Zivis ložņā ap stilbiem bezkaunīgi un ziņkārīgi. Piedzīvojumi var sākties.

Transporta skola ierodas pirmā.

-Galvenais nedodiet taksistam vairāk par trim eiro, – noskaldīja puisis ar vācu akcentu.

-Kāpēc tā?

-Tāda ir cena.

-Vai nevajag šoferim pirms brauciena pajautāt?

-Nē, nevajag.

-Kāpēc ne?

-Tāpēc, ka tad taksists cenu uzreiz pacels uz 4 vai 5 eiro.

-Un visi uzreiz klausa?

-Jā.

-Un cenu nemaina?

-Nē.

Vācietis mani nesaprata. Viņam bija kārtība visur un tie, kas strādā apkalpojošajā jomā, to arī ievēro.

-Te nav nekāda Arābija, – viņš atcirta un vēl platāk ieplēta savas zaļās acis. Tad pēkšņi telpu pārņēma vējš. Sapurināja visus iespējamos matus un aizkarus un nerimās kamēr mēs apklusām. Visi pēc kārtas. Tā tas Zaļā Raga salā ir pieņemts. Vējš ielaužas, dominē un visi aizver mutes.

ŠĪ saruna notika vakar, Sala salas dienvidos. Pirms mana brauciena no viesnīcas uz Santamaria zvejniekciemu.

Avotos latviešu valodā par Kaboverdes arhipelāgu rakstīts maz un savādi. Atceļot uz šejieni gatavojos jau sen, taču apstākļi līdz šim vienmēr bija iegrozījušies nelabvēlīgi. Tagad beidzot astoņas stundas lidmašīnā bija aizvadītas, pirmā nedēļa saulē pavadīta un laiks pienācis atskaitei draugiem un paziņām, kas man lūdza uzrakstīt, kā šeit klājas.

Kaboverde atrodas Atlantijas okeānā, uz dienvidiem no Kanāriju salām. Iepretī Gambijai un Senegālai. 500 km uz rietumiem. Okeānā. Tā ir suverēna valsts un sastāv no 15 salām ar portugāļu valodu valsts valodas statusā.1456. gadā šo neapdzīvoto salu grupu atklāja portugāļu jūras ceļotāji un jau 1462. gadā teritorija kļuva par Portugāles koloniju. Vēlāk sala izmantota melno vergu transportam uz jauno pasauli un kā degvielas vai pārsēšanās depo lidmašīnām un kuģiem.

Valsts kļuva neatkarīga 1975. gadā, taču veco kolonizatoru valoda un tradīcijas saglabājās. Sākumā Kaboverde izveidoja ūniju ar Gvineju Bisau, taču 1980.gadā šī savienība tika likvidēta. Pamazām arhipelāgs pārvērtās par vienu no stabilākajām Āfrikas demokrātijām. 90. gados valsts pārdzīvoja ilgstošus sausuma periodus un šajā brīdī sākās plaša iedzīvotāju emigrācija projām no dzimtenes. Šodien vairāk kaboverdiešu dzīvo ārpus dzimtenes.

No 15 salām tikai 10 ir apdzīvotas. Galvaspilsēta Praia atrodas Santjago. Salas ir diezgan atšķirīgas. Daļa zaļas, citas tuksnešainas. Klimats maigs, glāsmaināks nekā kontinentā. Lietus gandrīz nav. Taču katru dienu nākas sadzīvot ar vēju, kuru sauc harmats, jo tas ir sauss un nes sev līdzi smiltis no Rietumsahāras. Nigērā šīm smilšu vējam ir slikta slava. Tas nesot sev līdzi nervozitāti un skumjas. Man šis mūžīgais smilšu vējš patīk, jo padara karstumu vieglāk panesamu. Gaisa mitrums šeit 15%, daudziem tas par traku. Tiek asinis no deguna, iekaist acis un ausis. Es te pagaidām turos. Bez problēmām. Vētru brīžos apsienu ausis un brilles uz acīm. Iztieku.

Valsti ir apmēram 492 000 iedzīvotāju (2010). Balto iekarotāju un melno vergu pēcteči. Valsts ekonomika (tieši tāpat kā Latvijā) ļoti atkarīga no emigrantu finansējuma. maz derīgo izrakteņu, dzeramā ūdens deficīts. Zivis un tūrisms veido galveno ienākumu daļu. 80% pārtikas tiek importēta. Valsts atbalsta privāto investīciju ieplūšanu, jo 1/3 iedzīvotāju joprojām dzīvo zem iztikas minimuma.

Iedzīvotāju kontingents ļoti raibs: sākot ar portugāļiem un beidzot ar holandiešu, britu, amerikāņu, ķīniešu un Brazīlijas ieceļotājiem. 93% iedzīvotāju ir katoļi. 7% protestanti. Vietējie runā portugāļu un kreolu valodās.

Salu kultūra atspoguļo gan portugālisko pagātni, gan Āfrikas kontinenta tuvumu. Mūzika te dominē (morna un kizomba). Morna ir šejienes fado paveids. Vārdi parasti kreoliešu valodā, bet grupas sastāv no klarnetes, vijoles un taustiņinstrumentiem. Kizomba ir romantiskas afrikāņu balādes. Cesaria Evora, protams, komentārus neprasa. Taču ir arī jauni izpildītāji un sajūta (klausoties vietējo mūziku) gandrīz tāda pati kā Kubā.

Santamaria ir mans pašlaik tuvākais miestiņš. Apmēram 1,5 stundas pārgājiena attāluma gar krastu vai 10 min ar to pašu taksometru, kas maksā 3 eiro.

Miestiņš ir faktiski zvejniekciems, kuru šodien jau okupējuši tūristi. Neraugoties uz ārzemnieku intensīvo klātbūtni, vietējie tomēr pieturas pie savām tradīcijām. Zvejo un tirgo zivis centrā katru dienu. Ieliņu tīkls izbūvēts tā, lai vējš netiek klāt. Tieši tāpēc šajos labirintos pieturas nejēdzīga svelme, kuru vietējās melnās sievietes nemaz nejūt, bet mums ik pa brīdim prasās pēc kafijas. Ietves nejēdzīgas, pa ielām klaiņo suņi un kaķi. Jāsoļo prātīgi, skatoties kur sper soli, bet klapatas ir pūļu vērtas. Trūcīgā šejienes tauta ir laipna un viesmīlīga. Tas, manuprāt, ir pats galvenais.

Vislabākais šeit ir trīs lietas: 1) vasara, 2) okeāns un iespējas peldēt un sērfot, 3) zivju ēdieni. Beidzot manā priekšā nostājusies valsts, kurā nav “zivju dienas” un neeksistē padomju laikos Latvijā ievazātās negaršīgu zivju ēdienu “nekultūras” fenomens. Te zivis mīl, saprot, prot sagatavot lieliskas maltītes. Sākot ar sardīnēm un beidzot ar lielajiem vēžiem un omāriem. Cik lieliski!

Rīt pievakarē jābrauc uz miesta centru, kur notiks nakts koncerti.

Šodien iepazinos ar divām simpātiskām dāmām. Māti un meitu. Abas sēdēja ielas malā un aicināja mani pievienoties, brīdī kad gāju garām.

  • Kā tevi sauc? – vaicāja māte. Pateicu. Viņai patika vārds Sandra. Noderēšot nākamajām bērnam, kuru pašlaik gaidot meita. Pašas bēbis sēdēja ievīstīts lakatā uz muguras. Parunājām par bērniem, vārdiem un ekonomisko krīzi. Nupat jau paliekot labāk. Gandrīz visi braucot projām, taču viņas nebraukšot. Kādam taču esot jāpaliek uz vietas?

Pazīstams stāsts.

Gandrīz kā pie mums Latvijā.

 

 

 

 

Latvieši emigrē uz Portugāli, bet paši portugāļi meklē darbu Āfrikā

2012. gada 16. aprīlis
Angolas galvaspilsēta Luanda (SR)

Angolas galvaspilsēta Luanda (SR)

Tuvojas saules laiks.

Ideja (teorētiskā stadijā) par iespējamu nedēļas atvaļinājumu Portugālē izraisīja savādu reakciju internetā.

Kāda mana paziņa nekavējoties pārpludināja manu e pastu ar savas draudzenes laimes fotogrāfijām no Portugāles. Profilā, pretskatā, pozējot pusguļus, pussēdus un stāvus pie okeāna svešā sieviete no Latvijas uz šīm fotogrāfijām visiem spēkiem centās man fotogrāfiski apliecināt, cik latviešu emigranti Portugālē ir laimīgi un pārtikuši.

Noguru no vizuālās liekulības un izdzēsu sūtījumu.

Vienlaikus mediji ziņo par ekonomiskās krīzes padziļināšanos un bezdarba pieaugumu Portugālē. Šī iemesla dēļ portugāļi uzsākuši masveida izceļošanu uz Angolu darba meklējumos.  

Pašreizējais emigrācijas vilnis esot lielākais kopš pagājušā gadsimta sešdesmitajiem gadiem.

Angola šodien spēj piedāvāt izglītotiem portugāļiem piemērotas darba vietas (piemēram, naftas industrijā) un šī iemesla dēļ Luanda kļuvusi par bijušo kolonizatoru apsolītu zemi. 

Pirms sešiem gadiem Angolas vēstniecība Lisabonā izsniedza 156 vīzas darba meklētājiem Angolā, šogad šis skaitlis ir 24 000.

Izceļošanu atbalsta arī Portugāles valdība. Pirms neilga laika premjerministrs uzmundrināja savus tautiešus doties uz ārzemēm un meklēt darbu tur, kamēr Portugāles darba tirgus ir pārsātināts. 

Pašlaik Angolā ir ar 3000 portugāļu uzņēmumu un šobrīd Angola kļuvusi par lielāko Portugāles eksporta tirgu (ārpus ES).

Luanda pagaidām nav valdzinoša pilsētā.

Tai ir slikta infrastruktūra, dzīve tur dārga.

Taču imigrantu vilnis var mainīt situāciju un izskatās, kas Āfrika sāk kļūt par saistošu darbavietu tiem, kam Eiropā darbs vairs neatrodas.

Tikmēr dators cītīgi rāda svešo latvieti intensīvi pozējošā atpūtā Portugāles rivjērā, lai gan tekstā tiek apgalvots, ka viņa tur strādājot.

Pieņemsim, ka tas ir fakts?

 

Eirovīzijas dziesmu festivāla fināls kā politiska drāma.

2011. gada 3. maijā


Ievu laiks ir klāt arī Stokholmā un pievakarē atkal vajadzīgi cimdi un šalle. Nekas. Tas pārejoši. Drīz būs klāt baltās naktis un lakstīgalas. Cik nu tās mums te atlikušās. 🙂
Tikmēr kaimiņi un draugi jau sāk gatavoties Eirodziesmas fināla translācijām no Diseldorfas.

Zviedri ir eiro šlāgera piekritēji un šis pasākums spēj pulcināt pie televīzijas ekrāniem iespaidīgu skatītāju skaitu. Taisnību sakot – Diseldorfas notikumi ir vairāk iemesls ballītēm nekā nopietnam ekrāna vērošanas pasākumam.

Man arī patīk šis pasākums kā politiska akcija.
Katru gadu no jauna Eurovision Song Contest man atgādina politiskās dziesmas festivālu nevis šlāgerparādi.

Katra valsts praktiski pasaka par sevi pietiekami daudz un tiem, kas zina kontekstu, nav grūti saprast no kurienes ”vējš pūš”. Kur nu vēl balsojums ”pa reģioniem” un ” par kaimiņiem”. 🙂

Pērnā gada Vācija uzvara liecināja, ka Eiropa beidzot ir Vācijai piedevusi. Pēc ilgstoša pēckara presinga. Nekad viņiem neizdevās izrauties. Vienīgais izņēmums bija 1982. gada Rietumvācijas mazās ģitāristes uzvara dziedot par ”mazliet mieru un mīlu virs zemes”. Diemžēl tas bija izņēmums, kas apstiprina likumu. Viss pārējais bija garām.

Pērn vācieši uzvarēja bez ”miera piesaukšanas”. Angelas Merkeles vadītā – jaunā, modernā, bezkompleksu Vācija pēkšņi izslējās, izskatījās pavisam citādāka savā veidolā nekā garāk. Vairs nebija ne miņas no Francijas mūžīgā pēckara spiediena un ”zemo griestu politikas”. Līdz ar to ”Oslo brīnums” bija noticis.
”Eiropiešiem vairs nav no mums bail!” – gavilēja pērn vācu bulvāru prese un…tā faktiski ir patiesība.

Vairs nav bail.
Tā ir.

Nākamnedēļ klausīsimies Portugāles ”Luta é alegria”. Eiropas birokrāti pašlaik spriež par parādos novārdzinātās Portugāles likteni. “Cīņa par laimi” iet vaļā vārda tiešā nozīmē. Ironiskais Diseldorfas uzvedums ar neļķēm un plakātiem liek atcerēties 1974. gada Lisabonas ”neļķu revolūciju”, kas harmonizē ar pašlaik notiekošo Jasmīnu revolūciju Tuvējos Austrumos. Toreiz portugāļu režīms krita tik pat pavasarīgi kā šopavasar Tunisijā un Ēģiptē.

”Cīņa par laimi” ir portugāļu tagadējās ”izmisušo paaudzes” kaujas vārsmas. Šie jaunie cilvēki ir izglītoti, cītīgi, strādīgi, bet viņiem nav darba vietu. Nav cilvēka cienīgu darba vietu. Dziesmas teksts šajā gadījumā ir nopietna lieta. Tas tiek teikts un domāts nopietni, taču maz ir tādu, kas to patiešām saprot.

Savādi. Jā, iespējams, ka Portugāle Diseldorfā saņems ”nul points”. Var gadīties. Viņiem iespers arī ”parastais skatītājs”, jo šajā – krīzes laika citu tautu problēmas nav mums aktuālāko tēmu skaitā.

Vēl jo vairāk – izklaides pasākumā. Kurš grib domāt par politiku klausoties dziesmu?
Nē, to nevajag darīt. Tas notiek pats no sevis.
🙂