Mediju pratības problēmas Latvijā. 1. daļa

Mediju jomā šodien Latvijā pārpildīta ar cilvēkiem, kas šo nozari nav studējuši profesionāli. Ar šo, protams, nav jāsaprot, ka talantīgi cilvēki “ar ķērienu “ būtu padzenami vai aizmēžami no redakcijām, mediju valdēm vai ģenerāldirektoru krēsliem. Protams, ka tā nav. Taču varētu pieprasīt, lai redakcijas, kurās vairāk “ienācēju no malas” (nevis profesionāļu), tomēr investētu ne tikai pašā ražošanas procesā, bet arī savu darbinieku un līdzstrādnieku izglītošanā. Vienkārši tāpēc, ka šī joma ir valstij un tās iedzīvotājiem tik pat svarīga kā veselības aprūpe vai izglītība. Vajadzīga. Tā attīstās, nav viendabīga un pelnījusi daudz lielāku sabiedrības uzmanību nekā to saņēmusi līdz šim.

Pagaidām publiskā doma netiek provocēta šajā virzienā. Par to pie mums nerunā. Nav dziļu, populārzinātnisku rakstu, raidījumu vai filmu par šo tēmu. Nav mediju problēmām veltītu, specializētu izdevumu. Tāpēc mediju nozare turpina “sarūsēt” tālāk un publiskas diskusijas šajā virzienā izpaliek, jo “mediju pratība” Latvijā visplašākajos sabiedrības slāņos joprojām saglabājas nesaprotama svešvārda līmenī.

Par šo sfēru varētu runāt daudz un dikti, taču šoreiz pievērsīšos iepriekšējā blogā iesāktās tēmas turpinājumam.

Par to, vai redakcijas vadītājam ir jābūt profesionālam žurnālistam, jeb tomēr pietiek ar enerģisku menedžeri, labu vadītāju vai pieredzējušu mārketingistu.

Kā īsti ir? Vai ikviens un katrs var būt žurnālists, jeb šo nozari tomēr jāmācās un jāsaprot?

Atbilde būs stipri komplicēta, jo nav tik vienkārši, kā no malas izskatās.

Mediju lielākā problēma līdz šim bijusi tā, ka visi patērē ikdienā presi, radio, TV un interneta medijus. Tāpēc uzskata, ka katrs (ikviens) “var būt” un “ir” speciālists šajā nozarē. Ja lasu avīzes, tad varu tās kritizēt un tajās strādāt. Ja skatos TV, tad esmu speciālists arī šajā virzienā. Strādājot avīzē, radio un televīzijā, man pašai regulāri nācies saskārties ar ļaudīm, kas ir pārliecināti, ka mediju kompetence iegūstama tikai un vienīgi praktiskajā darbā. Skolā tāpēc nav jāiet. Valstij kritiskos brīžos mediju vadība pie mums strauji tika iekarota no enerģisko diletantu puses, kuriem “bija pārliecība” par idejām un mediju darba profesionālisms, noteikumi, ētikas kodekss viņus vispār neinteresēja. Toreiz tāda bija “Atmoda” un tai līdzīgie izdevumi, tagad šo pašu ceļu mēro neskaitāmie interneta rakstītāji, kas paši pūta un paši deg. Vai tas ir slikti? Nē, nav. Tā ir izņēmuma stāvokļa niša, kura kalpo savam laikam un īsam periodam. Taču ilglaicīgi šāda pieeja nevar nodrošināt kvalitatīvu mediju jomas funkcionēšanu cauri laikam.

Diemžēl, pie mums Latvijā gan okupācijas, gan  “dziesmotās revolūcijas” ir smagi traumējušas mediju attīstības procesu un žurnālistikas stāvoklis šodien nav stabils. Tas attīstās ar pārrāvumiem, dramatiskām plaisām un alkst stabilitātes. Pēc Emīlijas Benjaminas  nāca Čaka publicistika, Ķempes “klibošana” pa Indrānu ielu gar kapiem, Olgas Utkinas un Ērika Hānberga periods ar ļoti interesantiem sporta žurnālistikas “iespraudumiem” Daiņa Caunes interpretācijā. Kur nu vēl Škapara Literatūra un Māksla, kas joprojām guļ mirusi arhīvā. Nav tā, ka PSRS laikā Latvijā būtu bijusi tikai (un vienīgi) kompartijas aģitācija un propaganda. Tieši tāpat, Rīgas Kinostudijas produkcija nebija tikai Vosa vai Pelšes ideju apgavilētāja. Pēc manām domām jau sen ir pienācis laiks savilkt kopā gan literatūras, gan mākslas, gan publicistikas, gan žurnālistikas kopainu tā, lai izveidotos vienots stāsts par to, kā māksla un kultūra ir plūdusi cauri laikam latviešu valodā un kāda šī straume izskatījās. Ieskaitot Viļa un Jūlija Lāču simbolisko pienesumu. Žurnālistika arī iekļaujas šajā vienotajā straumē un tai ir ļoti specifiskas iezīmes, kas šodienas publicistiem būtu jāredz un jāapzinās.

Tas nozīmē, ka deviņdesmito gadu trimdas iedomas par to, ka visi žurnālisti, kas ir strādājuši medijos Latvijā padomju laikā ir padzenami un to vietā pieņemami “zaļi gurķi”, ir rīkojušies ļoti tuvredzīgi, bezatbildīgi un infantili. Sekas šai pieejai redzamas šodien. Mūsu Latvijas mediju produkcijai nav : 1) pēctecības, 2) klasiķu, 3) vēstures, 4) ekspertu, 5) kvalitātes standarta, 6) laikam atbilstošas žurnālistu izglītības, 7) specializētas periodikas, 8) profesionālas organizācijas/publicistu kluba.

Šo stāvokli nevar atrasināt ar lēmumiem ministrijā, ārzemju pabalstiem noteiktiem latviešu žurnālistu grupējumiem vai personām. Tas ir ļoti svarīgs un komplicēts mudžeklis, kas jāatšķetina vien pašiem.

Lai nodrošinātu kvalitatīvu mediju produkciju ir nepieciešama izpratne par to, kas ir laba žurnālistika. Latviešu valodā joprojām nav šī jēdziena formulējuma vai izpratnes par šo fenomenu. No ārzemju tekstiem aizgūtās frāzes par “sargsuni” vai “atmaskotāju”, neiztur kritiku. Sākt vajadzētu ar sabiedrības plaša mēroga izglītošanu par to, kāda tad ir mediju modernā, demokrātiskā sabiedrībā. Kas jādara žurnālistam un “kā” jāstrādā, lai attaisnotu publikas gaidas. Vai ir “labā” un “sliktā” žurnālistika? Labās un sliktās ziņas? Kā mediji tās izvēlas un selekcionē ēteram. Kāpēc reģionālo, pašvaldību avīžu ieviešana vietējās domes režijā ir noziegums? Kāpēc ir tik daudz “slikto ziņu” un kāpēc es vakar izslēdzu Latvijas sabiedriskās TV pirmā kanāla diskusiju, jo man bija garlaicīgi (šķita bezjēdzīgi) skatīties tālāk. Jautājumu ir daudz, jo mūsu sabiedrība kopumā nesaprot, kāpēc “tāda žurnālistika” ir vajadzīga un kas tai jādara.

Paskatījos pāris tulkotās brošūras, kas Latvijā sāk iedarbināt mediju pratības kompetenci un redzēju, ka atkal “garām”. Nevajag sākt analizēt “pareizās” un “nepareizās” ziņas, ja iedzīvotājiem nav skaidrības par to, kas ir mediju misija. Vēl sliktāk ir tas, ka šo misiju nesaprot arī mūsu valdības un parlamenta lēmēji.

Tātad.

Ar ko sākt?

Sāksim ar to pašu “mediju volejbolu”. Uzskatāms piemērs, kā paskaidrot mediju misiju demokrātiskā valstī. Šajā attēlā redzams, kā mediji darbojas brīvas valsts apstākļos. Vienā tīkla pusē vara un nauda. Otrā – mediji.

Taču sāksim ar atkāpi. Ar vecajiem laikiem.

Toreiz (Padomju Savienībā) mediji sastāvēja no preses, radio un televīzijas, kas kalpoja vienīgajai partijai (komunistiem). Kā rupors, aģitators un propagandētājs. Tātad mediji bija līdzeklis, lai partija un politiskā vadība (vara) izskatītos labāka, gudrāka, cilvēcīgāka un vajadzīgāka. Partijnieki tieši vadīja visas redakcijas un pieprasīja pozitīvu informāciju par sevi un negatīvu par saviem pretiniekiem. Katrā pilsētas, reģiona partijas vai komjaunatnes komitejā bija darbinieku nodaļa, kas sekoja noteiktas grupas avīžu, radio vai TV darbam. Noteica vadlīnijas, plānoja kampaņas un darīja visu, lai iedzīvotāji no medijiem saņemtu tikai filtrētas, pozitīvs ziņas par to cik labi dzīvot Ļeņina dibinātajā valstī Staļina vai Brežņeva vadībā. Slikto ziņu nebija. Laimes valstī visi bija laimīgi un smaidīja gan no avīžu lapām, gan no goda plāksnēm uz ielas. Slikti viss bija tikai ārzemēs, pie liberāļiem un kapitālistiem. Kaut ko līdzīgu šodien varam novērot Krievijas medijos, kurus vada Putina ideologi.

Kā tad paliek ar tiem žurnālistiem, kas tomēr varēja vai uzdrīkstējās nesekot partijas ideologu norādēm un radīt darbus, kurus mierīgi var publicēt arī šodien. Jā, šādi cilvēki toreiz bija. Vairāk to bija mākslas, sporta, sadzīves un kultūras žurnālistikas jomā. Nemaz to nebija politikas sfērā, jo šāda aktivitāte praktiski nebija iespējama cenzūras dēļ. Tas nozīmē, ka bija žurnālisti okupētās Latvijas apstākļos, kas (iespēju robežās) centās un mēģināja uzrunāt publiku godprātīgi. Taču šāda rīcība nebija viegls solis un daudzos gadījumos beidzās ar atlaišanu no darba. Man šķiet, ka šos cilvēkus vajadzētu apzināt šodien un pievienot kopējai mediju vēstures straumei. Lai nepazūd godprātīgums. Starp citu, šie cilvēki stāvēja pie neatkarīgās Latvijas šūpuļa un lielā mērā veicināja valsts neatkarības atgūšanu, kurai mēs visi tolaik ticējām.

Pēc tam notika lūzums. Latvija kļuva neatkarīga un avīzē, televīzijai vai radio vairs nebija jākalpo komunistu partijas instrukcijām, jābaidās no “Glavļita” cenzoriem. Tagad bija ļoti svarīgi, lai pie mediju stūres nostātos atbildīgi un profesionāli cilvēki, kas prastu un spētu vadīt mediju jaunajos apstākļos. Diemžēl Latvijā tā nenotika. Ja slimnīcas netika “iztīrītas” no ārstiem, kas bija studējuši ideoloģiski nepareizajos Padomju Savienības laikos, tad mediju vidē tas nežēlīgi tika realizēts. Jaunais, ideoloģiskais buldozers tika iedarbināts un mediju haoss varēja sākties. Par šiem procesiem esmu aprakstījusi savās grāmatās, tāpēc 90. gadu mediju menedžmenta kļūdām plašāk nepievērsīšos šajā tekstā. Taču pats galvenais paliek – mediji deviņdesmitajos gados nebija pienākumu augstumos. Tie neveica iedzīvotāju (ieskaitot politiķu) sekundāro socializāciju un neiemācīja postsovjetiskajam cilvēkam dzīvot jaunajos laikos. Jaunā mediju vide un apstākļi bija viens no aspektiem, kurus postsovjetisti nesaprata un neizprot joprojām. Ko viņi nesaprot pat šodien? Gandrīz 30 gadus pēc PSRS sabrukuma?

Viņi nesaprot, ka mediji (avīzes, radio, TV, interneta mediji) šodien vairs nav un nedrīkst būt ierocis politiskās vai ekonomiskās varas rokās. Tās ir neatkarīgas institūcijas. Tieši tāpat kā, piemēram, slimnīcas.

Politiķis, vietējās varas pārstāvis nedrīkst piezvanīt uz slimnīcu un pieprasīt savam kolēģim noteiktu labu diagnozi, piemēram, angīnu vēža vietā. Nav svarīgi kādu politisku partiju pārstāv slimnīcas galvenais ārsts, direktors vai ārstējošais mediķis. Nedrīkst pieprasīt vai pasūtīt sev vajadzīgo diagnozi. Tas ir saprotams pat piedzērušam ezītim. Tieši tāpat nedrīkst veikt politisku diagnozes pasūtījumu medijam. Ja kāds no Ventspils vai Jelgavas pašvaldības to tomēr dara un tur sev kabatas avīzi, radio staciju vai interneta portālu, tad šis cilvēks rīkojas tik pat amorāli kā Staļins vai slimības diagnozes pasūtītājs rajona slimnīcā.

Kāpēc nav pieļaujams, ka politiķis pasūta sev vajadzīgo diagnozi? Tāpēc, ka slimība nemainās un sirgstošais tomēr nomirs ar vēzi, kaut arī viņam tiks deklarēta “laba ziņa” –angīna. Tieši tāpat ir ar medijiem – ja pašvaldība ir atvērusi jaunu bibliotēku un vēlas izspēlēt šo notikumu kā ļoti nozīmīgu ieguldījumu vietējo iedzīvotāju labā, tad tas nenozīmē, ka iedzīvotājiem patiešām neiztikt bez šīs bibliotēkas. Mana ciemā, piemēram, naktīs ir tumši, bet laternas ir ievilktas tikai centrā. Tāpēc klūpam un krītam bez gaismas ejot uz mājām. Man un kaimiņiem gaismas ievilkšana ir daudz svarīgāks jautājums nekā jaunas bibliotēkas iekārtošana vecās vietā. Pašvaldībai jauna bibliotēka “izskatās labi” no PR viedokļa, to var fotografēt, daiļi rādīt kā PSRS laika sasniegumu. Visa Ventspils šodien pilna ar šādām “bibliotēkām” un “konservatorijām” kā savulaik “Palmu kūts” Ādažu kolhozā. Taču Inesei dzīvojot uz Pils ielas Ventspilī joprojām nav siltā ūdens īres mājā, piektajā stāvā, par dušu nemaz nerunājot. Kā redzat – katram svarīgs kaut kas cits. Parastam iedzīvotājam ir vienas vajadzības un tās ir jāaizstāv medijiem. Priekšniekiem un politiskajai vadībai ir pavisam citas vajadzības. Viņiem svarīgi, lai no malas viss izskatītos skaisti. Lai “ar bibliotēkas palīdzību” būtu iespējams uzvarēt nākamajās vēlēšanās un palikt pie varas. Ievilkt spuldzes ar ielas apgaismojumu manā ielā nav interesanti. No PR viedokļa ieguvēji būs tikai 5 nami. To var atlikt. Labāk uzbūvēt jaunu stadionu kā Aizputē par kuru neviens neskrien un nelec. Taču tas labi izskatās fotogrāfijas, dabā un atskaitēs.

Ja atdosim medijus pašvaldību politiķiem, tad pilsēta attīstīsies tā kā politiķiem labāk izskatās – ar uzskatāmiem un nevajadzīgi dārgiem būvobjektiem, kas labi izskatās priekšvēlēšanu reklāmās. Bez tam no šiem būvobjektiem var “labi uzvārīties” pats pasūtītājs – domes vadītājs un viņa sabiedrotie. Šo procesu lieliski var novērot, piemēram, šodien Rīgā. Mums ir vajadzīgs tramvajs uz Brīvdabas muzeju, bet Ušakovam vajag uzrakt Senču ielu un publiskā doma netiek ņemta vērā tieši tāpat kā Krievijā. Taču mēs zinām, ka šis domes lēmums ir kļūdains, jo mums ir vēl neatkarīgie mediji. 

Tāpēc demokrātiskā valstī (nevis Krievijā, vai PSRS) medijus vada neatkarīgi profesionāļi, kas saskata esošās problēmas un pievērš tām sabiedrības uzmanību.  Medijiem (visos līmeņos) nedrīkst būt sasaiste ar politisko, ekonomisko vai reliģisko varu. Pretējā gadījumā tie nespēj novērtēt esošo stāvokli bezkaislīgi/lietišķi un palīdzēt attīstīties sabiedrībai tālāk. Protams, ka arī demokrātiskās valstīs eksistē tendenciozie mediji, kas plaši afišē savu saistību ar kādu partiju, reliģisko grupējumu vai interešu grupu. Tie apkalpo noteiktas nišas publiku un tur arī paliek. Taču valsts vai pašvaldību medijiem ir jāapkalpo visa sabiedrība, ne tikai adventisti vai makšķernieki. Tāpēc mediju misija uzliek pienākumu būt neatkarīgiem.

Vai šo mediju vadību var veikt cilvēks, kas nav profesionāls žurnālists?

Par to uzrakstīšu rīt.

 

 

(turpinājums sekos)

 

Iespējamās TV un radio laulības arī Zviedrijā. Kāpēc pārliecina ”Nē” – TV milzim.

2013. gada 25. janvārī

TV un radio laulības

Attēls: no www. blogspot/ yourbestwedding

Protams, ka arī zviedri turpina diskutēt par loģiskām priekšrocībām, kuras piedāvātu sabiedriskā radio un televīzijas apvienošana. Būtu mazāk birokrātu, mazāk priekšnieku un it kā būtu vairāk naudas raidījumu veidošanai. Skan ļoti loģiski, vilinoši un es zinu, ka šie argumenti pārliecina daudzus biznesa speciālistus un cilvēkus no malas, kas uzskata, ka mediju bizness ne ar ko neatšķiras no visa cita biznesa. Vai ne?

Tā taču ir?

Arī Zviedrijas TV ģenerāldirektore Eva Hamiltone  (starp citu, viņa ir bijusī kolēģe žurnāliste no SVT ziņu dienesta) pirms dažām dienām bija uzrakstījusi garu rakstu avīzē ”Dagens Nyheter”, kurā centās pierādīt, ka ir pienācis laiks ”apprecināt” zviedru sabiedrisku televīziju (SVT) ar sabiedrisko radio (SR). Viņa vēlas pievienot klāt šim duetam arī trešo sabiedrisko raidorganizāciju – Utbildningsradio (kas nodarbojas ar TV un radio izglītojošu raidījumu producēšanu) un ar šo apvienošanu ietaupīt 5 miljonus latu. Tas būtu apmēram 20% no Utbildningsradio pašreizējā budžeta.

Pēc Evas Hamiltones domām, šāda apvienošana palīdzētu likvidēt dubulto mediju administrēšanu, producēšanas tehnika tiku izmantota labāk un samazinātos priekšnieku skaits.

Jāpiezīmē, ka uz šīs pašas ”laulības takas ar radio” savulaik bija arī TV vadītājas priekšgājēja – žurnāliste Kristīne Juteštrēma. Arī viņa 2008. gadā daudz runāja, rakstīja un cīnījās par radio un TV apvienošanu, lai pēc viņas domām šādi ” koncentrētu spēkus jaunā mediju ainavā”.

Pirmajā rāvienā viss izskatās ļoti skaisti, pamatoti un loģiski.

Saprotams.

Nu kāpēc, gan neapvienot 2 fabrikas, no kurām viena ražo labās un otra – kreisās kājas zābaku.

Vai ne?

Kāpēc izšķaidīt iedzīvotāju samaksāto licences naudu (kas LV ir vēl tikai ieceres statusā) trim, atsevišķiem uzņēmumiem? Daudzās valstīs tas ir jau izdarīts un par ko gan šaubāmies mēs.

Mēs šaubāmies tāpēc, ka sabiedriskie mediji: radio un TV nav viens un tas pats. Tie nav divi zābaki, kurus ražo atsevišķās fabrikās. Te ir runa par mediju jomu, kas ir ļoti specifiska un pavirši tajā rīkojoties (atbilstoši citu biznesa jomu loģikai) …var sagāzt pārāk daudz kokus un izliet bērnu no vanniņas kopā ar visu ūdeni.

Jā, ideja par sabiedrisku mediju apvienošanu ir ziloņa loģika trauku veikalā.

Tātad – es mēģināšu paskaidrot ļoti īsi un saprotami, par ko ir strīds.

  1. Divu sabiedrisko mediju apvienošana noved pie mediju skaita samazināšanās valstī un ar to runā pretī mūsu sabiedrības tālākas demokratizēšanas principam.
  2. Apvienojot medijus, pastāv risks, ka arī radio tiks pakļauts ciešākam politiķu kampienam/diktātam un vadības pozīcijās tiks ielikti politiski angažēti cilvēki, kas rūpēsies par savu ”iecēlēju” politisko vajadzību nodrošināšanu, nevis cīnīsies par medija publicistiskās un mākslinieciskās kvalitātes uzlabošanu. Rezultātā no darba tiks atbrīvoti žurnālisti, kas ”runā pretī” un ir ”pārāk neatkarīgi”. Vairs nebūs iespējams pieņemt Doma laukumā tos, kurus Zaķu salā izņem no ētera. ”Glābējsilītes” – LR vairs nebūs. Samazināsies darba iespējas mūsu žurnālistiem, kuru jau šobrīd mūsu valstī ir ļoti maz.
  3. Salīdzinājumā ar privātajiem radio un TV kanāliem, sabiedriskajiem medijiem ir jārūpējas nevis par skatītāju skaitļiem, bet gan par programmu kvalitāti. Radio (savu salīdzinoši zemo ražošanas izmaksu dēļ un profesionālāka žurnālistu korpusa dēļ) līdz šim labāk veic sabiedrības izglītošanu un sistemātiskāk pievēršas tautas izglītošanai, sabiedrības problēmām, minoritāšu jautājumiem un citiem jautājumiem, kurus pieprasa sabiedriskā medija misija. Tā tas ir Latvijā un arī Skandināvijas valstu sabiedriskajos radio. Turpretī televīzijas (patiecoties spiedienam no komerciālo staciju puses), trako audimata jeb skatītāju reitingu dēļ un gan LTV gan SVT jau sen ir pārvērtušas savu televīzijas ēteru par izklaides arēnu. Tātad tās rūpējas par skatītāju reitingiem un uzskata to par pašu svarīgāko sava darba kvalitātes priekšnoteikumu. Kāpēc TV attālinās no nopietniem un dziļiem raidījumiem? Tāpēc, ka vieglprātīgāki, jautrāki, seklāki un izklaidējošāki raidījumi dod lielākus skatītāju skaitļus. Tātad sabiedriskās TV šobrīd vairāk nekā sabiedriskie radio ir atkarīgi no komerciālās TV loģikas. Tātad – atdarina savus konkurentus. Šis fenomens ir raksturīgs ne tikai LTV, bet praktiski visām Eiropas sabiedriskajām televīzijām. Tātad – ja radio ”paliek štokos” un joprojām turpina izglītot, informēt, analizēt un izklaidēt atbilstoši sabiedriskā medija priekšrakstiem (veic savu misiju) par salīdzinoši zemākām izmaksām, tad TV visu laiku trūkst naudas, lai finansētu dārgos izklaides raidījumus, kas aprij lielāko daļu šī medija budžeta (pieskaitiet klāt arī sportu). Ko mēs varam secināt? Vienkāršu lietu – televīzijai vajag radio kā laulāto draugu, jo tad radio kvalitatīvo produkciju varēs ”pierakstīt klāt” arī TV panākumiem. Varēs izmantot radio korespondentu tīklu, kas LTV vairs nav un izskatīties profesionālāk gan ziņu, gan analītiskajās programmās. Tikmēr ietaupīto naudu televīzija varēs investēt jaunās ”šlāgeraptaujās”, spēlēs un dziedāšanā ar zvaigznēm, priekšniekiem un marsiešiem un varēs turpināt ētera kauju ar LNT un TV3.
  4. Mediju pētnieks Juhans Lindels savā disertācijā (2011), kas bija veltīta tieši šai tēmai – apvienot vai neapvienot sabiedrisko medijus, konstatēja, ka televīzijas nepieciešamība uzvesties un domāt atbilstoši tirgus ekonomikas loģikai, rada priekšnosacījumus zilā ekrāna gribēšanai savaldzināt un apprecēt radio. Jā, apvienojot medijus, varēs samazināt priekšnieku un šoferu skaitu, bet kvalitatīvas žurnālistikas dilemma no tā neatrisināsies. Televīzija vēlas, lai radio turpina savu kvalitatīvo mediju darbu, bet ietaupītie resursi brangāk loģiski plūdīs TV izklaides un sporta finansēšanas virzienā.
  5. Piemēram, Lorēnas uzvara Eurovision Song Contest SC tagad pieprasa rīkot Malmē 2012. gada ESC finālu, kas pat ar pieticīgu finansējumu atbilst Izglītojošā radio 2013. gada budžetam. Tā maksā izklaide. Vai racionālāk nebūtu par šādu naudu ”uztaisīt” lielu raidījumu sēriju par ”Konfliktiem pasaulē Latvijas skatījumā”, jeb apskatīt pēdējos zinātnes sasniegumus diabēta apkarošanā?Laulības dzīve pieprasa piemērošanos. Viens iegūs – otrs zaudēs. Līdzsvaros – mīlestība. Nezin vai starp LTV un LR šīs maigās jūtas pastāv.
  6. Domāju, ka sadarbība starp LR un LTV varētu padziļināties. Skaidrs, ka kopīgi varētu izmantot telpas Doma laukumā tiešraides studijām (pēc kapitālremonta). Par šo tēmu esmu runājusi jau vismaz 15 gadus (pretēji tiem, kas visu laiku grib veco lielisko Doma laukuma ēku pārdod bankām). Skaidrs, ka gan LTV gan LR būtu vajadzīgas jaunas darba telpas un neglītais Kongresu nams prasās pēc buldozera, lai tā vietā uzceltu modernu Nacionālo TV un radio.

Laulība? Nedomāju, ka pašreizējā brīdī tā būtu vajadzīga. Palīdzēsim LR un LTV izķepuroties no bedres, kurās tās atrodas un pēc tam vaicāsim viņiem pašiem. Pašreiz apvienojot medijus ieguvēji būs politiķi, nevis tauta vai mediji.

Loģiski. Vai ne?

Vairāk par tēmu: Tūlīt būsim izklaidēti līdz nāvei. Vai jaunais sabiedriskais medijs mūs atdzīvinās?

Latviešu mediji kā nacionālā bagātība

Raksti par medijiem

Latviešu valodas bradātāji saeimā. Vietējie huligāni vai tomēr krievu valodas bruņinieki?

2011.gada 14. jūlijā

Braucot automobilī, piederas klausīties radio. Tā daru arī es. IPod labāk nodrošina muzikālā fona nepieciešamību manā ikdienā, tāpēc radio nu jau zināmu laiku ieņem verbālās izklaides nišu. Klausos runas radio un sērfoju starp kanāliem, mēģinot atrast sarunas ar saturu.

Pusdienlaikā liku lielas cerības uz Krustpunktu diskusijām par mediju īpašniekiem un vārda brīvību Latvijā, taču nostādījums izrādījās klišejisks un saturs – pretrunīgs.

Tauta domā vienu, mediju eksperti – citu. Policejiskā draudēšana ”esiet modri – cilvēki” tomēr nepārliecināja, jo apgalvojumi nemēdz būt spēcīgāko argumentu skaitā.

Pēc tam radio vilnis man pēkšņi piedāvāja Saeimas debates un tāpēc salonā pēkšņi ielauzās kāda balss, kas lauzītā latviešu valodā man mēģināja ieskaidrot, ka latviešu valodai ”nav nekā”. Latviešu valodai neesot pat zvaigznītes Eiropas Savienības karogā!

Kādas šausmas! Vai ne?

🙂

Tur, tālu – Jēkaba ielā, Rīgā, acīmredzot, atkal norisinājās debates par krievu valodas lomu izglītībā.

Virves vilkšanas kārtējais mačs.

It kā no valodas (nevis intelekta līmeņa) būtu atkarīga izglītības kvalitāte.

🙂

Savādais runātājs bija pārliecināts, ka latviešu valodai nav kaimiņos veco demokrātiju un ”veco Eiropas valstu” un tāpēc centieni prioritēt angļu valodu esot lemti neveiksmei.

Interesanti, kur šis deputāts dzīvo?

Mucā?

Tiek barots pa spundi?

No mucas uz Jēkaba ielu Rīgā un vakarā atpakaļ uz savu mucu?

Tā ir?

Citādi nevar izskaidrot viņa nezināšanu par to, kas ir starptautiskā saziņas valoda un kas nav.

Latvijai neesot veco rietumu kaimiņvalstu un tāpēc nekādas izredzes izdzīvot draudzīgā sabiedrībā ar angļu valodu Latvijā. Tālāko vairs neatceros, jo sekojošie apgalvojumi bija tik pat muļķīgi kā iepriekš nosauktie.

–   Oj, šausmas! –  es nodomāju. Vai šis patiešām ir parlamenta deputāts, jeb tomēr ”angļu stila” izklaides programmas jokupēteris. 

Nē, tās bija parlamenta debates.

Tur runāja cilvēks, kas nezināja arī Latvijas ģeogrāfiju un nebija saskatījis Latvijas jūras robežu ar veco Zviedriju, kas faktiski ir ”vecā demokrātija” . Šis savādais orators nezina, ka jūras robeža ir robeža un līdz šim piejūras valstu vēsturē tieši jūras kaimiņvalstis ir spēlējusi lielāku lomu nekā valstis ar sauszemes robežu.

Islandiešu kaimiņi dāņi un norvēģi. Zviedru tuvākais un mīļākais kaimiņš – dāņi. Tās visas ir jūras kaimiņvalstis.

Acīm redzot šeit spokojas PSRS laika aprobežotība, kad jūra nodalīja ” labo PSRS” no kaitīgajiem rietumiem. Jūras robeža toreiz neskaitījās. Tā bija pasaules mala. Aiz tās – tukšums. Pēc tam viņš turpināja virknēt muļķības kā cīsiņus uz  diega un klausīties bija kaitinoši un izklaidējoši.

Rezultāts?

Jā, šis cilvēks (kura vārdu un partiju es nedzirdēju, jo ieslēdzu radio viņa pātaru vidū) mēģināja mums ”uzkārt makaronus uz ausīm” (kā mēdz teikt mana Pēterburgas draudzene Olga) un iestāstīt, ka ”tāpēc krievu valodai Latvijā jākļūst par otro valsts valodu”.

Nē, makaronus man uz ausīm neuzkāra, bet izraisīja …neērtības un kauna sajūtu par to, ka pie mums Latvijā ir PSRS dogmu zombēti cilvēki, kas aizrāpo līdz pat manas valsts parlamentam.

Kā tas varēja notikt?

Latvijā dzīvo tik daudz gudru un dziļi intelektuālu krieviski runājošu pilsoņu. Kur viņi ir? Kāpēc viņi nesēž manas valsts parlamentā?

Mums ir vajadzīgi tieši viņi, nevis gļēvi, Putina stilā primitīvi zombēti, krieviski runājoši politiķi.

Jāsāk nopietni domāt kā aizvākt no politiskās skatuves politiskos mankurtus ar kolonizatora loģiku.

Taču atgriezīsimies pie virves vilkšanas.

Hamletiskais jautājums – būt vai nebūt krievu valodai Latvijā?

Protams, ka būt un eksistēt, līdzās visām minoritāšu valodām!

Krievu, ēbreju, romu, igauņu, lietuviešu, baltkrievu valodas. Tas ir lieliski, ka viņi visi  ir šeit kopā ar mums un mēs kopā velkam Latviju ārā no finanšu krīzes gruvešiem.

”Cīsiņdeputāta” apgalvojumi bija klaja koloniālisma propaganda.

Ziniet, es šādā brīdī vēlos nostāties krievu valodas aizsardzības pozīcijās.  Krievu valoda nav vainīga, ka pie mums Latvijā  (ar viņas karogu rokā) latviešu valodu apkaro vietējie ”krievu valodas bruņinieki”.

Viņa šos cīsiņdeputātus nav izvēlējusies savai aizstāvībai.

Krievu valoda ir, plaukst, zied un attīstās neskaitāmos kontinentos un valstīs.

Tas ir lieliski un lai veicas arī turpmāk.

Zviedrijas TV savā nesenajā raidījumā par pasaules valodām pievērsās arī krievu valodas statusam pasaulē. Kopā ar valodas zinātājiem un ekspertiem tika konstatēts, ka krievu valoda nav kļuvusi par starptautisku saziņas līdzekli, bet plaši sazarojas pateicoties krieviski runājošo izceļotāju palikšanai uz dzīvi ārzemēs. Tika nosauktas valstis un precizēts krieviski runājošo iedzīvotāju īpatsvars (īpaši liels tas patlaban ir Vācijā). Kā izņēmums tika izdalīta Latvija. Tajā esot liels krieviski runājošo iedzīvotāju īpatsvars un Latvija esot vienīgā zeme uz pasaules, kurā ”krievu valodu nemīl”. ”Kāpēc?” – jautāja zviedru TV raidījuma vadītājs. ”Politiķi. Pie visa vainīgi politiķi un politika!’- konstatēja krievu valodas eksperts.

Šodien es braucot no Liepājas uz Rīgu par to pārliecinājos.

Latvijas ”krievu deputāti” ir vainīgi ne tikai pret savu dzimto valodu, bet arī grauj savu tautiešu labklājību Latvijā. Latvija jāceļ mums visiem kopā. Latvija ir mūsu kopīgā lieta.

Kūdot un rīdot pret manu valodu, viņi mūs sašķel emocionāli, nekonstruktīvi un zemiski.

Latvijai ir viena valsts valoda.

Tā mūs vieno.

Tas ir lieliski!

Viss pārējais ir pupu mizas…

Zviedri atklāj pirmo runas komercradio staciju: popmūzikas radiostaciju krīze Zviedrijā, ko mēs gribam dzirdēt? Radio1.se?

2011. gada 5. aprīlis

Zviedru komerciālais radio ” ir galīgs fiasko” – uzskata zviedru mediju eksperti. Kanāls pēc kanāla, katrs savā vilnī vālē tos pašus pop hītus kā atdzisušu kartupeļu biezeni, kurā kā sīpolu šķēles sasprausta reklāma.

Citās valstīs radio frekvences piešķir ar bargākiem noteikumiem. Dānijā, Norvēģijā un Somijā ”frekvenču piešķīrēji” uzstāda priekšnoteikumus satura kritērijiem. Jaunai raidstacijai jābūt gatavai pievērsties lokālām ziņām, daudzpusīgam programmu piedāvājumam, jāgarantē, ka visas sabiedrības grupas un to intereses radio kanālā tiks respektētas un to intereses ēterā – atspoguļotas.

Nē, te nav runa par sabiedriskajiem medijiem.

Te ir runa par komerckanāla startu.

Lielbritānijā arī jauniem kanāliem tiek izvirzītas samēra striktas ”programmas daudzpusības” prasības jau starta brīdī. Ja, piemēram, kanālam ir dota atļauja raidīt džezu, bet kanāls darba gaitā maina profilu un sāk investēt kantrī mūzikā, tad pastāv iespēja zaudēt raidīšanas licenci. Sabiedrība izvirza prasības tiem, kas lieto ētera telpu. Lielbritānijas 300  raidatļaujas paredz dažādu sabiedrības interešu un vajadzību apmierināšanu.

Tātad – raidīšanas tiesības saņem nevis tas, kas vēlas kaut ko raidīt, bet gan tas, kurš raida to, ko sabiedrībai vajag. Cienījamā Kleckina kunga lobētais TV kanāls Latvijā arī faktiski nav tas, kas ļoti būtu vajadzīgs Latvijas sabiedrībai, jo mums nevajag vēl vienu Krievijas ideoloģisko doktrīnu retranslāciju Latvijas teritorijā. Jo Krievijā nav brīvu un neatkarīgu mediju rietumu izpratnē.

Tik loģiski tas ir.

Zviedri pašlaik mēģina tikt galā ar satura daudzveidības priekšnoteikumu, jo 103 izsniegtās licences atspoguļo nomācošo vienveidību un monopolu kundzību. MTG (45 stacijas), kam pieder vairāki audiovizuālie mediji arī Latvijā, grasās pārpirkt otru lielāko koncernu SBS Radio (40 stacijas) un palikt par lielāko gigantu komercradio tirgū, radot arī pilnīgi jaunu komerciālu produktu.

Vakar 4. aprīlī Zviedrijā sāka raidīt jauns kanāls, pirmais komerciālā radio ”runas kanāls” – Radio 1. Tas pieder MTG Radio un tajā nedzirdēsim Lady Gaga, Shakira vai ”klausies un dziedi līdz!”

Uztveršana paredzēta Stokholmā, arī digitālā veidā. Sešas stundas katru dienu ziņas (non stop) un 6 stundas – ”parunāšanās ēterā”. Sākot no sešiem rītā.

Protams, ka šis kanāls konkurēs ar Zviedrijas sabiedriskā radio pirmo kanālu. Būšot izklaidējoši. Četri vīri jau nostājušies kaujas gatavībā pie mikrofoniem, bet dāmu nav.

Izrādās, ka sievietes kā raidījumu vadītājas tiešraidēs, ir liela problēma arī Zviedrijā. Visas ”ņemamās” jau strādā sabiedriskajā radio.

Ideja par runas komercradio esot desmit gadus veca. Tagad esot jāiziet ugunskristības – ”būt vai nebūt”. Laiks rādīs vai ideja izdzīvos reālajā ēterā.

Radio1.se ir  šodien vienu dienu vecs.

Redzēsim, cik ilgi tas izdzīvos.

Kurš grib būt par prezidentu Latvijā, cik ilgi var aizņemties no nākotnes?

2011. gada 27. martā

Šorīt pa radio latviešu mācītājs sludināja bērniem paklausību un padevību.

”Jāklausa” – viņš teica. Pretī neviens nerunāja.

Ierastais rīta radiovilnis (vārot rīta kafiju) sāka uzjautrināt 🙂 un rosināt pārdomas par to, ka ”paklausīt” ir vienīgais, ko ”totalitārisma” produkti cilvēku izskatā ir stabili iemācījušies. To viņi zina un prot. ”Lielais puika” iet pa priekšu – mēs maziņie teciņus pakaļ. Kā pīlēni aiz pīļumātes. Mazi, pūkaini un nevarīgi. 🙂

Var mainīt apģērbus (talāru uzvilkt žaketes vietā), taču loģika nemainās.

Gribas ”būt pīlēnam”,  pakļauties pašam un pie viena arī pakļaut citus.

Reptiļa smadzenes ņem virsroku brīdī, kad faktiski nav ko teikt,  kad domu debesis atrodas pagraba līmenī un  paša fantāzijai spārnu nekad nav bijis.

Varmācība ”daudziem” izrādās ”seksīga padarīšana”. Patīk un viss.  Latvijas politiskās aprindas nav izņēmums – ”žmiegsim to tautu, jo tai patīk būt sažmiegtai”.

Kautuves sindroms kā karogs!

Vai tā ir?

Yes, ir gan…  

 Saule šorīt Latvijā spoža kā prožektors. Nemākulīgā Svētdienas skola radio ēterā kārtējo reizi pierāda, ka  aktuālā ”baismīgā naudas krīze” skar ne tikai ekonomiku, bet arī garīgumu. Ētiku un morāli.

Būt ētiskam, morālam – tātad ”elementāri godīgam pret sabiedrību” skaitās ”naivi un smieklīgi”(to arī noklausījos pa radio, braucot cauri cīruļputenim uz Valmieru).

Kas īsti šodien ir OK?

Latvijas prezidenta medības to parāda lieliski un uzskatāmi kā mācību filmā. 

Lai kodolīgi formulētu šo procesu ārzemju kolēģiem medijos, nākas ”saspiest sekvences” saprotamā veidā.

Tātad – pēc totalitārisma krišanas Latvijā pie varas atrodas vairākas politiskās ”gangsteru bandas”, kas karo savā starpā un nosauc sevi par partijām. Partiju nosaukumiem nav nekāda sakara ar partijas realizēto politiku. Tās varētu dēvēt par ”Strīpaino”, ‘Pumpaino”, ” Origo” vai ” Domino” partijām, jo ”Zemnieku” partija nesastāv no zemniekiem bet bijušajiem PSRS laika kolhozu un partijas līderiem, Tautas Partija nerealizē liberālo nācijas attīstības ceļa modeli, ”Saskaņas” partija faktiski ”skalda un valda” un būtībā Latvijā šodien nav neviena politiska spēka, kas uzņemtos misiju.

Šie grupējumi ir egocentriski un neizprot konsensusa morāli.

Kompromiss viņiem nozīmē ”vājumu” un krievu hokejistu sindroms joprojām ir galvenais ”morāles kritērijs” Latvijas politikas aprindās. Skaitās uzvarētājs. Tikai un vienīgi.

Cietumnieku loģika, tātad. Aizejošās paaudzes problēma.

Kā mazi bērni smilšu kastē tie svaidās ar lāpstiņām un apsaukājas. Tolerance, pieklājība un spēja respektēt citādu viedokli Latvijas politiskajā nav sastopama. Tieši tāpēc valsts politika hroniski buksē, jo visiem liekas ka ” viss notiek kāda interesēs”!

Prezidenta izvēlēšana lieliski parāda pašu galveno totalitārismā augušo un skoloto cilvēku sindromu – nespēju nesavtīgi izvēlēties līderi.

Lai atrastu līderi ir jākonstatē zvaigznes. Ķirzakām līdz zvaigznēm tālu jāskatās uz augšu (debesis var arī noliegt, ja grib!:) un pēc LV purva loģikas iznāk, ka zvaigžņu vispār nav.  Tie, kas paši ir viduvējības tāpēc pievelk līdz savam – purva līmenim pārējos un meklē līderi ”starp lielākajiem kretīniem” (Šķēle) vai tādu, kas veido labu fonu pašam (Lembergs/Daudze). Trešais kandidāts ir ”neizteiksmīga fona mūzika”, un šo lomu ”uzmauc galvā” valsts kontrolierei Ingūnai Sudrabai.

Par ko Latvijas politika var vienoties. Pagaidām tikai par ārstiem. Jo ārsts ir vajadzīgs visiem politiskajiem grupējumiem (veselība mums katram viena!).

Pēc gadiem politologi uzjautrināsies par ”ārstu periodu Latvijas prezidenta” izraudzīšanas gaitā. Tas sekos ”mantošanas periodam” (Ulmanis) un ”pārpratuma periodam” (kad politisko spēku badīšanās rezultātā – Birkavs:Pauls pie varas negaidīti nonāca Vaira Vīķe-Freiberga).

Kāpēc Latvijā tik egoistiski un nevalstiski izraugās valsts prezidentu?

Tāpēc, ka daudzi Latvijā joprojām īsti nesaprot, kāda kompetence prezidentam ir vajadzīga. Kompetence (zināšanas, prasme, talants, morālās vērtības) Latvijā pagaidām – diemžēl, neskaitās vērtība. 

Politiskie bicepsi tiek vērtēti daudz augstāk.

Nepārspīlēšu, ja teikšu, ka ļoti daudzi/dažādu profesiju cilvēki šodien Latvijā jūtas piemēroti valsts prezidenta amatam. Paradoksāla ir nevis šī infantilā gatavība ievākties Rīgas pilī, rīkot balles un ar dusmīgu ģīmi ”valdīt valsti”, bet nepiedodami nekritiskā pieeja pašiem sev.

Nulles uz sabiedrības altāra.

Šo cilvēku LV ir mazliet par daudz.

Tagad, līdz pavasarim būs daudz ”sabiedriskās domas pētījumu” (demagoģijas un melu), Zatlers katru dienu histēriski intensīvi bārstīs medijos savus primitīvos domu graudus par to, ka  ”tomāti jāēd ar sāli” un ”melot nav labi”, Aivars Lembergs turpinās  paslēpes trijās priedēs un piedāvās ”fonus”, lai labāk izceltu savas gigantiskās aprises (sauciet mani, es varbūt nākšu!) un kā pelmeni virpinās smiltīs ” nenozīmīgu trešo kandidātu”, kas nav nekāds riktīgais (kaut kāda sieviete, otršķirīga būtne vai papagailis)! Neviens jums skaidri neteiks, ”kas un kā” būs un notiks.

 Kā jau tas provincē pieņemts – pašam jāsaprot, ka ”kungi” prot visu izlemt pareizi un faktiski ir gudrāki par mums 2 miljoniem kopā.

Mācītājs taču teica šorīt pa radio – ” klausiet un viss būs labi”!

Tiem, kas klausa ir labi – tīra sirdsapziņa, bez nelādzīgās vērtēšanas un atbildības nastas.

100% manipulācija būs notikusi, bet neviens baznīcas tornis trauksmi neiezvanīs.

Vai tā būs? Varbūt labāk tomēr atteikties no šī amata ”valsts prezidents” kamēr nav pārliecinoši skaidru kritēriju amata kandidāta izvēlei.

Kritēriju, kas apmierina mūs visus.

Virs Latvijas ir debesis un zvaigznes tajās spīd.

Mums arī ir zvaigznes.

Tās spīd un spīdēs.

Tikai no purva tas mūsu šodienas politiķiem, acīmredzot, nav redzams.

Tāpēc atteiksimies no prezidenta.

Vismaz pagaidām.

Ietaupīsim naudu prezidenta izdevumiem, Zatlera sievas ballēm un Lemberga rozā žaketēm. Deleģēsim reprezentatīvos pienākumus premjeministram un ārlietu resoram.

Iztiksim.

Pasaule mūs sapratīs.

Pieticība grezno.

Paklausība – nē.

2/3 daļas no mūsu pašreizējās ekosistēmas ir iztērēta neatgriezeniski. Mēs jau tagad dzīvojam uz nākošo paaudžu resursu rēķina.

Mēs esam daudz dziļākos parādos nākotnei nekā no malas izskatās.

Mūsu auto stāv aklās ielas galā.

Ko darām tālāk?

Ēģiptes interneta foruma revolūcijas sekas televīzijā un dzīvē: vai jauna masu komunikācijas revolūcija?

2011. gada 13. februārī

Īsi pirms Mubaraka demisijas, kāds demonstrants Kairā informēja BBC televīzijas kameru, ka ”tur augšā – nedz prezidents, nedz viceprezidents nezina, kas ir internets un nemāk pat sūtīt sms. Viņiem nav e – pasta adreses un tāpēc viņi runā pavisam citā valodā nekā mēs!”.

Plaisa starp laikā sastingušo varu valdības rezidencē un foruma tautu Kairas laukumā līdzinājās bezdibenim. To pierādīja ne tikai Mubaraka gausā un arhaiskā publiskā reakcija, bet arī viņa komunikācijas veids ar protestētājiem, ko varēja redzēt televīzijā.

Valsts televīzijas kadrs, kas trīsdesmit gadus atradies Mubaraka un Suleimana kontrolē, atgādināja vecu, bezkrāsainu fotogrāfiju, kas dvašo pēc pelējuma.

Abi kungi runāja pikti, oficiāli un draudoši. Mums vajadzēja nobīties.

18 demonstrāciju dienu laikā Mubaraks paguva trīs reizes uzstāties televīzijā. Viņa runas veids, uzsvari, attēlā stils un tehniskā kvalitāte atgādināja 80. gadus.

Stīvais un didaktiskais piegājiens televīzijas uzrunā joprojām raksturīgs daudziem prezidentiem un diktatoriem, Putinu, Medvedevu un arī publiski neizteiksmīgo Zatleru ieskaitot. Starp citu šī iemesla dēļ mani netraucēja Latvijas himnas neatskaņošana pēc Zatlera un Dombrovska saturā bālajiem ētera pātariem televīzijā Jaungada naktī, Rīgā. Valsts himna ir pārāk svarīga, lai to eksponētu tikai tāpēc, ka runā administratīvi augsta amatpersona, kas būtībā nepasaka neko.

Šajā gadījumā es vēlētos pievērsties diviem aspektiem.

Pirmais – konstatējumam, ka pašlaik notiek jauns masu komunikācijas revolūcijas lūzuma punkts un par šo tēmu nāksies daudz un plaši runāt ar studentiem Rīgā. Komunikatīvais lūzuma punkts iezīmējas tieši Ēģiptes masu streiku sakarībā, kad tīkla un mobiltelefonu komunikācija paveica to pašu ko savulaik Gutenbergs ar savu iespiedtehnikas atklāšanu. Tiražētie, iespiestie teksti sagrāva varas patiesības monopolu un radīja priekšnosacījumus pārmaiņām sabiedrībā. Ar šo brīdi bija iespējams sabiedrību informēt par visu, apejot varas diktāta mediju cenzūru. Tagad notiek apmēram tas pats. Tīkla forums izsit pamatu etablētajiem masu medijiem. Interneta pilsoniskā žurnālistika strādā ātrāk, lakoniskāk un būtiskāk. Lielie kāpurķēžu mediji vairs foruma izlēcējiem netiek līdzi. Velkas nopakaļ.

Paradoksāli, ka vadošajās pozīcijās mediju areālā tagad izvirzās mazie mediji, kas ir mobilāki un reaģē straujāk nekā stīvais veco mediju menedžments.

AlJazira, piemēram, izgrieza pogas visiem lielajiem CNN Arabic, AlArabia, France 24, BBC un pārējiem gigantiem, ziņojot par būtiskām lietām un nevis šausminoties par ”tūristu stāvokli Ēģiptē”. Ēģiptes notikumu laikā AlJazira veica to pašu lomu, ko CNN realizēja 90. gadu Persijas līča kara apstākļos.

Kataras emīra privātās TV stacijas konta ir ļoti spējīgi žurnālisti un saprātīga ziņu atlases sistēma, kuru publiski apskauž daudzi. Protams, ka šo staciju necieš valdnieki Tunisijā, Alžīrā, Marokā, Jemenā, Kuveitā un Sauda Arābijā. Ēterā te šad tad mēdz rēgoties BinLadins un 2004. gadā ASV prezidents Džordžs Bušs pat izteica vēlmi sabombardēt visas AlJaziras redakcijas, lai šo satelītkanālu noslaucītu no zemes virsas.  Tai pat laikā tieši šī privātā televīzijas stacija liek lietā milzīgu izturību, piegādājot skatītājiem būtiskas ziņas un sadarbojoties ar krīzes reģionu blogeriem un interneta pilsoniskās informācijas gvardiem. Tunisijas pazīstamākā interneta personība Houned Anouar avīzei Le Mond atzīst, ka ” būtībā mani kaitina AlJaziras reliģiskās tendences, taču viņi ir vienīgie, kas saprot būtisko mūsu reģiona procesos, tagad es skatos Kataras kanālu regulāri”.

Kas atliek lielajiem un atzītajiem Rietumu masu medijiem?

Izklaide. Jā, diemžēl, izklaide līdz nāvei.

Ražot ziņas pa vecam šajā modernajā laikā vairs nav iespējams. Neviens tās neskatās televizorā, vismaz interneta forumu paaudze ne.

Zviedru televīzijas akumulē aizvien lielākas reklāmas investīcijas aizvien jaunām izklaides programmām. Reklāmas investīciju apjomi televīzijās ir sekojoši –  2008. – 5 miljardi SEK, 2009. – 4,4, 2010 – 5,3, 2011. – 5,7. Šie ieņēmumi pamatā finansē izklaides programmas – ”Saulgozī” (TV4, 2,6 miljoni skatītāju), ”Pa sliedēm”(SVT1, 2,2 ), britu seriāls (SVT1, 1,9), Let´s Dance (TV4, 1,9), Zvaigznes pilī (SVT1, 1,8) utt.

Skatītākā televīzija Zviedrijā pērn joprojām bija sabiedriskā SVT. Procentuāli  aina pērn bija sekojoša – SVT1 pieder 23,2% visu zviedru televīzijas skatītāju, privātais TV4 ir otrajā vietā ar 19,2%, tam seko TV3 – 8,1%, SVT2 6,9%, Kanal 5 –  6,8%.

Pasaule mainās. Televīzijas ziņu izlaidumiem nopietni jāpārdomā modernais laiks un šķiet, ka jāreformē savas eksistences aina. Citādi arī ziņu izlaidumiem radio un televīzijā draud ”Mubaraka kadra kultūras” novecošanās liktenis.

Otrais mans konstatējums ir demokrātijas priekšstatu revīzija Ēģiptes notikumu sakarībā. Līdz šim pastāv pieņēmums, ka valstij ir jāsasniedz zināms ekonomiskais standarts, lai to būtu iespējams demokratizēt. Ekonomiskā pilngadība vispirms un tikai pēc tam esot iespējama demokrātija.

Kā politiska sistēma demokrātija, protams, nav perfekta. Taču nekā labāka mums pagaidām nav, lai nodrošinātos pret narcisistiem pie varas, ierobežotu karu izraisīšanos, vandālismu, badu un postu.

Ēģiptes notikumi, iespējams, pierādīs, ka ekonomiskie priekšnosacījumi nav arguments cilvēku brīvības ierobežošanai. Ķīnas vadītājiem šāda pieeja nepatīk, iespējams, ka Latvijas ekonomistiem arī stabilitāte šķiet svarīgāka par alternatīva ceļa meklējumiem valsts attīstībai.

Pilsoņi Kairā ir atvēruši logu uz jaunu valsts attīstības iespēju ceļu. Miermīlīgā revolūcija aiztrieca diktatoru, neraugoties uz to, ka lielākā daļa ietekmīgu pasaules valstu vadītāju labāk vēlējās redzēt Mubaraku paliekam tronī, stabilitātes vārdā.

Stabilitāte tika nostādīta augstāk par visnozīmīgāko vērtību – brīvību.

Bailes no pārmaiņām piemīt mums visiem.

Paldies, ka ēģiptieši mazdūšību uzvarēja un parādīja, ka vara un stagnācija nav obligāts spāņu zābaks visiem.

Ēģiptes trauslā laime: pārdomas dienu pēc Mubaraka atkāpšanās

2011.gada 12. februāris

Spītīgais, narcisists, brutālais, bezkaunīgais, vecais un slimais Mubaraks ir demisionējis. Pēdējais faraons ir kritis. Tagad atliek gaidīt domino efekta rezultātus reģionā, jo Tunisija un Ēģiptei varētu sekot pārējās kaimiņvalstis. Jauna vēstures lapa ir pāršķirta un visiem jāsāk rēķināties ar pārmaiņām modernā laika garā.

Trīsdesmit gadu ilgais terora laiks ir beidzies. Mubaraks aizbēdzis uz Šarmelšeihu un sola nomirt dzimtenē, taču diezin vai šis solījums izdosies, jo viņa vadībā valsts kase ir pamatīgi izzagta. Daudzi viņam to nepiedos. Šveice jau iesaldējusi Mubaraka kontus un rādās, ka pēdējam faraonam nāksies atkal paklausīt demonstrantu aicinājumam – ” Mubarak vācies projām! BenAlī jau gaida Tevi Saūda Arābijā!”.

Viens cēliens ir beidzies un tagad faktiski jāpriecājas! Nevajadzētu bažīties par to, kas notiks tālāk.

Cilvēku bailes no nezināmas nākotnes ir viņu galvenais ienaidnieks. Nākotne ir mūsu svarīgākā dzīves daļa, jo tieši tur mēs visi pavadīsim savu atlikušo mūžu.

Vakar sešos pēcpusdienā sākās jauna pasaules vēsture. Pirmais paragrāfs ar nosaukumu tautas revolūcija Ēģiptē. Iespējams, ka šodien nervoziem būtu jākļūst ne tikai Tuvējo Austrumu despotiem, bet arī Rietumeiropas politiskajām mafijām.

Ēģiptes militāristi, kas tautā un sabiedrībā ir cienīti un mīlēti, protams, nav Havela vai Mandelas stila piekritēji. Ir cerība, ka viņi izbeigs 30 gadus ilgstošo ārkārtas stāvokli valstī, pārtrauks apcietināt un spīdzināt cilvēkus viņu politisko uzskatu dēļ, likvidēs visaptverošo cenzūru, prātīgi sagatavos jaunas parlamenta vēlēšanas lai atbrīvotos no Mubaraka politiskā galma un dotu iespēju progresīvajai interneta paaudzei izveidot savu politisko asi.

Šajā acu mirklī 2011. gada 12. februārī pats svarīgākais ir tas, ka režīms Kairā ir kritis. Piektdienas varoņi ir ēģiptieši paši. Šis fakts ir noticis. Politiskais mironis vecais Mubaraka režīms ir pie mūsu kājām. Amerikas Savienotajām Valstī un Eiropas Savienība tagad sāksies grūti laiki, jo Mubaraks līdz šim bija drošākā garantija pret iespējama musulmaņu ekstrēmisma uzplaukumu Nīlas deltas zonā.

Pesimisti jau šodien vaimanā un mālē postu nākotnes virzienā.

Mēs pārējie varam izdarīt vairākus lieliskus secinājumus, jo kā jau gudri cilvēki :)! mācāmies no svešam kļūdām un veiksmēm!

Ēģiptiešiem izdevās tāpēc, ka trulais, politiskais Mubaraka terors bija ieildzis nenormāli ilgi (30 gadus) un valdītājiem vairs neizdevās apspiest tautu ar vecajām un pārbaudītajām notrulināšanas metodēm, iestāstot, ka ”pašlaik iespējams dzīvot tikai tā un nekā citādi” , jo ” nekas labāks nav iespējams!”. Vēl viena īpatnība ir tā, ka tautas apspiešanas stabilitāti izjauca jaunie, līdz šim nebijušie saziņas veidi ar interneta starpniecību. Vairs nebija vajadzīga partija vai arodbiedrība, kas saliedētu protesta kustību.

Komunikācijai  Ēģiptes revolūcijā bija noteicošā nozīme.

Franču filozofs Alexis de Tocqueville savā spīdošajā traktātā par vergu kontroli cietumā mēģināja noskaidrot, kāpēc apcietinātie nesaceļas, jo arestanti strādāja apbruņoti un viņiem faktiski bija visas iespējas bēgt no ieslodzījuma vietas. Izrādījās, ka paklausību nodrošināja viens vienīgs noteikums – aizliegums sarunāties. 100% komunikācijas anulēšana nodrošināja bezierunu paklausību.  Apiecitinātie klausīja dresūrai bez ierunām.

Tieši internets beidzot nodrošināja ēģiptiešiem gigantisku saziņas laukumu un Mubaraks to viņiem nekādi nespēja atņemt.

Otrs jautājums ir solidaritātes klātbūtne. Čikāgas ciniķi – ekonomisti uzskata, ka ikviens cilvēks ir egoists un pirmām kārtām domā tikai par sevi un savas ģimenes labumu un privātām interesēm. No šāda viedokļa ir stulbi doties uz Kairas centrālo laukumu un tur tupēt, riskējot ar varas sankcijām. Labāk nogaidīt kura puse uzvarēs un pēc tam steigšus pieslieties spēcīgākajam, pārspīlējot savu ieguldījumu uzvarā. Šādi ” bezbiļetnieki” revolūcijās nav mazums un bieži dominē lielos apvērsumu brīžos.

Ēģiptē šoreiz bija citādi. Stimulu un koordinācijas sakausējums izskaidro ēģiptiešu sacelšanās panākumus Tahrira laukumā.

Tie ēģiptieši, kuri kopš 25. janvāra līdz vakardienai turpināja demonstrācijas nebija egoisti. Noteiktās, izšķirošās situācijās cilvēki spēj pārvarēt savu egoismu. Kad tas notiek?

Ja apspiestās masas izjūt spiedienu kolektīvi un izejai no situācijas nav nekādu individuāli piemērojamu risinājumu, tad cilvēki var upurēt savu ego vienotas lietas labā. Piemēram, Latvijas ”kolektīvais parāds” attiecas uz mums visiem vienādi.

Otrs priekšnoteikums ir stabila apspiestība. Stabilas pakārtotības situācija valstī, kad lielākajai iedzīvotāju daļai nav cerību no varas spiediena tik drīz atbrīvoties un pacietīgi gaidīt labākus laikus var aizdegt dzirksteli apjomīgam protesta vilnim. Šāda situācija patlaban novērojama arī Latvijā, kur iedzīvotāji izmisumā un pesimismā par nākotnes iespējām Latvijā masveidā atstāj valsti. Protestē aizbraucot.

Visbeidzot šādā ārkārtas situācijā ”atrodas” pāris altruistiski un godprātīgi cilvēki, kas spontāni uzņemas pārmaiņu kursa līdera lomu. Ja šis modelis ”nostrādā”, tad mainās sociālekonomiskā paradigma.

Šis brīdis ir klāt. Trausls un bezgala svaigs pārmaiņu brīdis! Turienes revolūcija tagad iesoļo konstruktīvā fāzē un mums aiz saviļņojuma aizraujas elpa un atliek vienīgi cerēt uz to vislabāko! Turies Ēģipte!