Mazliet par Stokholmas vēsturi

Sākums: viena diena Stokholmā. Digitāls ceļvedis

Mazliet par Stokholmas vēsturi

Stokholma ir viena no trim pirmajām Mēlarena ielejas dokumentāli aprakstītajām pilsētām līdzās Birkai un Sigtūnai. Nosaukums “Stokholma” pirmo reizi rakstveidā pieminēts 1252. gadā kāda Lībekas traktātā un hronikas, kurās apdzied Birgeru Jarlu kā  pilsētas dibinātāju. Pētījumi liecina, ka apdzīvota vieta šeit atradusies jau krietni senāk – vismaz 3000 g. p.Kr.dz. Reformators un bībeles tulkotājs Ulaus Petrī savā “Zviedru hronikā ” konstatē, ka savos pirmsākumos Stokholma esot bijusi pavisam neliela apmetņu vieta un Johaness Mesenius 1629. gadā sacerējumā “Scondia illustrata” precizē un paskaidro, ka tagadējā Zviedrijas galvaspilsēta savos pirmsākumos tikusi veidota pēc Lībekas parauga. “Pirmie apbūves laukumi tika izkārtoti ap Lielo laukumu (Stortorget) un tam piekļautajām ielām. Pilsēta savlaicīgi un pamatīgi tika nodrošināta ar nocietinājuma mūriem”, – viņš uzsver, norādot, ka jau XIV gs. pirmajā pusē nocietinājuma robežās pilsētniekiem esot “kļuvis par šauru” un pilsētas robežas sākušas plesties plašumā arī ārpus nocietinājumu aizsargsienām.

stokholma 2009 red

Starp citu, tiem Stokholmas apmeklētājiem, kurus interesē viduslaiki, ieteicams iepazīties plašāk ar šo aizraujošo laiku “Viduslaiku muzejā” (Medeltidsmuseum), kas izvietots pazemē, parlamenta ēkas priekša, pašā pilsētas centrā. Ieeja muzejā – tieši no krastmalas. Jāpiezīmē, ka Stokholmā ir daudz ļoti interesantu muzeju, visām gaumēm. Sīkāk par muzeju piedāvājumu varēsiet iepazīties brošūras noslēgumā. Pagaidām atgriezīsimies pie Zviedrijas galvaspilsētas biogrāfijas būtiskajiem vaibstiem.

Pilsētas ekonomiskā nozīme pieauga līdz ar dzelzsrūdas eksporta paplašināšanos, kas uzsākās un attīstījās jau viduslaikos. Eksportam paredzēto dzelzsrūdu svēra Dzelzs laukumā, vecpilsētā (Järn torget). Šodien grūti iedomāties, kāda izskatījās Zviedrijas galvaspilsēta pirms pieciem simtiem gadu. Taču, ja uzliksim uz deguna “viduslaiku acenes” un mēģināsim iztēloties kā šeit izskatījās toreiz, tad mūsu priekša pavērsies pavisam cita aina.

Tātad.  Toreiz, raugoties no stāvajām dienvidu klintīm, “pilsēta un pauguriem un pāļiem” atgādina mazu saliņu arhipelāgu. Apakšā sasaucas kuģotāju un zvejnieku balsis, augša uz klints rūkdamas griežas vējdzirnavas. Tepat lejā, arhipelāga centrā redzams cietoksnis ar “Tre kronor” jeb Trīskroņu torni centrā, kas majestātiski ieplēties uz pārējo mazo ēciņu fona, kuras rotājušās ar augstiem baltiem skursteņiem.

Norāpjoties lejup no stāvajām dienvidu klintīm, priekš nostājas vārti, kas, kā plata mute, atvērusies ārējā aizsargsienā. Tālāk ceļš ved pāri šauram koka tiltiņam, kas novietots tagadējo Karla Johansena slūžu vietā un pēc tam nākas šķērsot otros, t..i, iekšējos Dienvidu vārtus. Visapkārt laivas, laivas, laiviņas un zivju grozi. Lielākās – jūras pusē, mazākās – ezera krastā. Mazliet tālāk izvietojies zivju tirgus un ap zvejnieku namiņiem un laivām vējā kā karogi plīvo zvejniecības amata piederumi. Pa pelēko ēciņu zemajiem, ar zāli noaugušajiem jumtiem ganās kazas. Šaurajās ieliņām murd cilvēku stāvi, balsis, mušas. Gaisā virmo zivju, darvas, jēlādu un tualetes smirdoņa, jo ik uz soļa var paklupt atkritumos, kurus pilsētnieki, bez sirdsapziņas pārmetumiem, izmet tieši uz ielas. Krastmalā notiek laivu kuģu izkraušana jūrmalā un laivu iekraušana ezera pusē. Tiek noslēgti darījumi un vienošanās zviedri, vācu, dāņu, holandiešu un daudzās citās valodās. Tirgotāji diskutē, strādnieki ceļ, nes un velk, ratu riteņi čīkst. Amatnieki strādā nampriekšā,  mūki skaļi skaita pātarus, putni čivina visiem pa vidu, neievērojot cūkas, kas ganās tepat līdzās. Arī šodien pilsētā, kā parasti, valda nemiers. Par nemiera tēmu pilsētnieki, saprotamu iemeslu dēļ, sarunājās čukstus. Klīst baumas, ka “nāks iekšā vācieši”, kas …jau tagad “ir pārņēmuši visu. Nu jau zviedri vairs var būt tikai par pilsētas bendēm vai grāvračiem…,” –  šņāc klusas balsis, kas baidās arī no “dāņu ienākšanas”.

Pilsētas dzīve nekad nav rozēm kaisīta, jo šeit, tāpat kā centros un krustpunktos, tiekas un sastrādājas daudzu un dažādu nāciju pārstāvji. Stokholma šajā ziņā nav izņēmums. To, tāpat kā, piemēram Rīgu, Liepāju, Gēteborgu vai Roterdamu ir cēluši un attīstījuši arī ārzemnieki un imigranti.

1495.gadā Stokholmas koka apbūve nodega līdz pamatiem. Neraugoties uz to, ka katrā mājā gatavībā bija ūdens toveris, ugunsdzēšanas darba rīki un pilsētā valdīja aizliegums “lietot atklātu uguni”. Senie stokholmieši uguni sargāja kā mežonīgu zvēru, kas “lietojams” tikai rūpīgi noslēgtā krātiņā. Taču pilsēta nodega līdz pamatiem. Ieguvēji bija bagātie tirgoņi, kas savu preču uzglabāšanai bija izbūvējuši dziļus pagrabus, vairākos stāvos zem zemes. Daudzi no šiem senajiem pagrabiem ir apskatāmi vēl šodien. Tautas atmiņā dzīvas joprojām ir teikas un leģendas par neskaitāmām bagātībām, kas joprojām guļot seno – Stokholmas kādreiz nosvilušo vecpilsētas namu pagrabos un dzīvas zviedru vidū joprojām ir bailes no “atklātas uguns”. Zviedrijā, starp citu, pēc 1. maija ir aizliegts kurināt ugunskurus. To drīkst darīt tikai īpaši šim nolūkam paredzētās vietās, kas norādītas tūrisma kartēs. Pat tradicionālie Līgo nakts ugunskuri savulaik tika nomainīti ar daudz nekaitīgāko, no vāciešiem importēto uz ziediem rotāto “Maija koku”. Pēdējos ugunskurus zviedri dedzina dziedot pie Valpurģa nakts ugunskuriem 30. aprīlī. Pēc tam visā valstī valda ugunskuru aizliegums. Taču arī šī piesardzība neglābj no meža ugunsgrēkiem īpaši sausās un karstās vasarās. Starp citu, latviešiem pazīstamais jēdziens “kūlas dedzināšana” zviedru ausīs skan kā nesaprātīga vandālisma akts.

Taču atgriezīsimies pie vēstures.

zviedru seeras

Vecpilsēta jeb “pilsētas saliņa” (kā šo salu faktiski sauc) atrodas vietā, kur Baltijas jūra šodien tiekas ar Mēlarena ezeru. Senos laikos šeit esot bijis jūras līcis un ūdens, kas apņēmis “pilsētas saliņu” esot bijis sāļais jūras ūdens. Laikā, kad veidojās Stokholmas pilsēta zemes virsslānis pacēlies virs jūras līmeņa tik izteikti, ka abpus “pilsētas saliņai” izveidojusies strauja lejteces nogāze. Ar šo brīdi kuģiniekiem pārvarēt šīs krāces kļuvis neiespējami un mazās saliņas ezera sākumos pārtapušas par stratēģiski nozīmīgiem tirdzniecības un aizsardzības punktiem. Lielie tirdzniecības kuģi bija spiesti pārkraut kravu pie “pilsētas saliņas'” gan transportējot to tālāk iekšzemes ezeru ķēdes gan arī jūras virzienā. Tie, kas kontrolēja “pilsētas salu” labi nopelnīja uz iekasēto muitas nodokļu rēķina. Tāpēc var teikt, ka Stokholmas vēsturiski senākais ienākumu avots un biznesa veids ir muita, kuru pilsētas saimnieki prata un spēja iekasēt gan attīstot nodokļu piedzīšanas tehniku, gan izbūvējot un nocietinot pilsētas aizsardzības mūrus. Starp citu, muitas jēdzieni un nosaukumi stokholmiešu ikdienā ir tuvi vēl šodien. Lielās Stokholmas pilsētas vēsturiskās robežas, kas vēlākos laikos iestiepjas ārpus un abpus “pilsētas saliņai” saglabājušas senos nosaukumus, kas saistās ar seno muitas punktu izvietojumu apkārt Stokholmas pilsētai (pa ūdens ceļiem un zemes ceļiem). Tatad vēl šodien visām pusēm Stokholmas pilsētas moderno centru ieskauj ģeogrāfiski punkti, kas savā nosaukuma ietver muitas – “tull” jēdzienu. Piemēram austrumu jūras vārti saucas “Hornstull” jeb “Raga muita”, turpretī rietumu ūdens pievedceļš – “Roslagstull” u.t.t. Ja vēlaties, piemēram, mainīt savu Stokholmas dzīvokli pret mitekli iekšpilsētā jeb centrā, tad maiņas sludinājumā avīzē parasti šī vēlme tiek precizēta tikai stokholmiešiem raksturīgā leksikonā, t..i, “lūdzam piedāvāt tikai starp muitām”- tas nozīmē “lūdzam piedāvāt tikai centrā”.

Pirmie ieceļotāji Stokholmā bija vācu izcelsmes tirgotāji, kas pateicoties Birgera Jarla noslēgtajam līgumam ar Lībekas pilsētu, apmetās uz dzīvi Zviedrijas galvaspilsētā. Ar šo brīdi Stokholma iekļāvās Hanzas interešu sfērā un tieši tāpēc Stokholmas ekonomiskā sistēma tikai izveidota balstoties uz Hanzas (tā laika ES) darījumu metodēm un vācu kapitāla. Pilsētā sāka dominēt divvalodība un tā kā ienācēji bija augstāko līmeņu cilvēki, vācu valoda kļuva par smalko slāņu saziņas līdzekli, laikā, kad parastā tauta turpināja sarunāties zviedriski. XIV gs. vācu un Hanzas spiediens uz nākamo Zviedrijas galvaspilsētu vēl vairāk pastiprinājās, taču vēlāk – līdz ar Hanzas sistēmas norietu, tas gāja mazumā.

Pateicoties tam, ka leģendārais karalis Gustavs Vāsa (Gustav Vasa) 1523.gadā par savas valsts galvaspilsētu izvēlējās tieši Stokholmu, tā sāka veidoties arī par valsts centrālo birokrātu un vadošo ierēdņu metropoli.

XVI. gs. vidū karaļa Gustava Vāsas iniciatīvas rezultātā  valsts pāriet luterticībā un oficiālā baznīca pārrauj savus kontaktus ar katolicisko Romu.

1586.gadā dokumenti rāda, ka šajā laikā Stokholmā esot ieradies pirmais “īstais tūrists”, kas pēc sava apmeklējuma uzraksta pirmo tūristu ceļvedi vācu valodā.

Par Eiropas nozīmes lielpilsētu Stokholma pārvēršas “lielvaras laikā”, brīdī, kad zviedru tronis pavisam nopietni tiecās savas kara darbības rezultātā pārvērst Baltijas jūru par valsts iekšējo ezeru.

sweden map

XVI un XVII gs. karaļu iniciatīvas rezultātā attīstījās arī Stokholmas tālākā būvniecība un pilsēta sāka plesties plašumā. Vēsturiski Stokholmas apbūves plānošanā piedalījušies daudzi, ievērojami arhitekti, taču šajā periodā īpaši atzīmējams – Nikodemus Tesīns, kas 1697. gadā ugunsgrēka bojā gājušās “Trīs kroņu” pils vietā uzsāka pašreizējas karaļpils celtniecību. N.Tesīna rokrakstu var redzēt arī Vecās valsts bankas namā un Bruņinieku nama skicēs. XVIII gs ienesa pilsētas vaibstos rokoko (Svindersvīkas komplekss Nakā). XIX gs. – ampīru (Rosendāle Djūrgārdenā, Lēnes parvaldes nams u.c.), XX gs. urbanizācija ieviesa rūpniecības objektu un īres dzīvokļu masīvus, jūgendstīlu (Fredrika Liljekvista Dramatiskais teātris “Dramaten”,) nacionālo romantiku (Stokholmas pilsētas nams/ Ragnārs Osterbergs un Rātsnams), klasicismu un funkcionālismu (Tengbūma Koncertnams un Asplunda Pilsētas biblioteka). Četrdesmitajos gados dominē funkcionālisms ar Gunaru Asplundu līderpozicijās (Krematorija Meža kapos).

Pēc otrā pasaules kara, sajūsmas un optimisma aurā veidojas jaunie betona centri ar dzīvojamo namu kolosiem vecās  apbūves vietā. Sešdesmitie gadi raksturīgi ar priekšpilsētu vēršanos plašuma (“miljona projekts”, ik gadus 100 000 jaunu dzīvokļu) .

Septiņdesmitajos gados Stokholma saņēma savu ilgi gaidīto Pētera Celsinga projektēto Kultūras namu pie Sergela laukuma, futuristisko dzīvokļu mikrorajonu Kistā, kā arī U. Samuelsona savdabīgo metrostraciju Karaļa dārzā (Kungsträdgården).

Astoņdesmitie gadi nāca ar jaunfunkcionālismu – dažādās izteksmēs. To skaitā: R.Erskina Stokholmas universitātes biblioteka Freskatī, slavenā, baltai tenisa bumbiņai līdzīgā sporta halle “Globen”,  Nilsa Torpa veidotais SAS centrālais kantoris Hāgas parkā (labajā  pusē maģistrālei E4, pa ceļam no Stokholmas uz lidostu Arlanda).


Stokholma ir pilsēta uz ūdens un tāpēc to dažkārt mēdz dēvēt arī par “Ziemeļu Venēciju”. Taču pretēji Venēcijai, Stokholmu nešķērso kanālu tīkls. Vējiem appūstā galvaspilsēta ir izvietojusies uz salām šaurumā, kur Baltijas jūra satopas ar Mēlarena ezeru. Lai pārliecinātos par šo faktu vēlams aplūkot ainavu no skatu vietas pie Fjellu ielas (Fjällgatan) pilsētas Dienvidu (Söder) daļā, kā arī paceļoties ar liftu augšup Skatu tornī (Kaknästornet) vai palūkojoties atpakaļ uz pilsētas centru no izklaides parka “Gröna Lund” panorāmas riteņa.


Ikvienas pilsētas dzimšana ir mītiem un minējumiem ieskauta.  Pats jēdziens “pilsēta dibināta” joprojām ir tikai pieņēmums, tāpēc arī Stokholmas gadījumā ir pamats aizdomām, ka Stokholmas pirmsākumi faktiski datējami daudz agrāka perioda robežās nekā līdz šim pierādīts. Kaut arī nav dokumentu, kas “pieminētu” Stokholmu agrāk, eksistē versijas un pieņēmumi, ka pilsēta “pie jūras un ezera” attīstījusies vienlaicīgi ar agrāk dibinātajām un dokumentētajām Birku un Sigtūnu.

Šķiet, ka “Erika hronikas” pieraksts par to, ka ka Birgers Jarls esot bijis tas, kas ” pavēlējis būvēt Stokholmu” vairāk liecina par karaļa vēlmi “ievest kārtību” jau eksistējošā pilsētā pārvēršot to par kontinentālām prasībām atbilstošu tirdzniecības ostu un nevis viņš ir bijis tās dibinātājs.

Pirmo reizi rakstos Stokholmu ar Venēciju esot salīdzinājis kāds vācu ģeogrāfs 1532. gadā. Šo ideju atbalstīja arī Ēriks Dālbergs, strādājot pie sava darba “Suecia Antiqua et Hodierna” 17.gs. Viņš izteica minējumu, ka Stokholmas pamatā esot “ēkas ūdenī”, t.i., apbūve uz zemē iedzītiem pāļiem. Turpretī Johanes Mesenius 1611. g. izskaidro pilsētas nosaukumu ar senu teiku, kas vēsta, ka Sigtunas iedzīvotāju baļķa dobumā ievietotās vērtslietas esot straumes iespaidā pieskalotas kādam pakalnam un tāpēc tieši šajā vietā savulaik tikusi dibināta jaunā “pilsēta uz pāļiem”. Trešā versija vēsta, ka pilsētas nosaukums cēlies no robežstaba, kas atradies tieši uz Uplandes un Sēdermanlandes robežas.

Stokholmas mīklainā pagātne nebeidz rosināt mākslinieku iztēli joprojām. Īpaši atzīmējami Stokholmas pievilcības apdziedātāji ir bijuši: Karls Mikaels Belmans, Augusts Blanše, Augusts Strindbergs, Jalmārs Soderbergs, Nils Frelīns, Ivars Lū-Juhansons, Stīgs Dāgermans, Anders Fogelštroms, Pērs Vesterbergs un daudzi citi.

Rakstnieces, zviedru literatūras klasiķes Selmas Lāgerlefas radītais, plaši pazīstamais literārais varonis Nils Holgersons, laižoties ar savu meža zosi pāri Zviedrijas galvaspilsētai, paguva ievērot kā nelielais “miestiņš uz pakalna jūrā”  laikam ritot pārvēršas modernā lielpilsētā. Priekšpilsētas pamazām cieši piekļaujas pilsētas centram, veidojas jaunu dzīvojamie rajoni, kurus savieno gaumīgs un pārdomāts pazemes metro un elektrisko piepilsētas vilcienu sliežu tīkls. Pilsēta pamazām pārtop lielpilsētā, taču tas nenozīmē, ka metropolei tikai tāpēc būtu jāzaudē sava, sev raksturīgā pievilcība.

Stokholmieši ļoti mīl savu pilsētu un tāpēc pārdomāti un apdomīgi pieņem jaunievedumus un reformas, saglabājot kontaktu ar darbu un domājot par iedzīvotāju ērtībām.

Šodienas Stokholma ir interesanta lielpilsēta, kura piedāvā saviem viesiem ne tikai lieliskas pastaigu un kultūras “piedzīvojumu vietas”, bet arī izklaidē ar tīrām un peldei piemērotām peldvietām pilsētas centrā un piedāvā lašu un foreļu zveju tieši pie parlamenta vai opernama ēkas.

Visiem vecumiem un interešu Stokholmas viesiem pilsēta var piedāvāt patīkamas atpūtas iespējas.

Par to arī šī grāmata.

Ceļveža sadaļas:

Sākums: viena diena Stokholmā. Digitāls ceļvedis

Mazliet par Stokholmas vēsturi

Vecpilsēta 

Kungsholmena (Kungsholmen)

Normalme ( Norrmalm) un pilsētas centrs

Vāsastāna (Vasastan) Ēstermalme (Östermalm)

Sēdermalme (Södermalm)

Jūrgordena sala (Djurgården)

Stokholmas muzeji

Centra muzeji

Nacionālie parki

Praktiska informācija tūristiem

Peldbaseini

Skatu vietas

Restorāni

Dažas pusdienu un vakariņu vietas vecpilsētā

Restorāni ārpus vecpilsētas

Klubi, bāri, diskotēkas

Kafejnīcas

Īpašas kafejnīcas ārpus centra

Iepirkšanās maratons Stokholmā

Lielveikali un veikalu galerijas

Noderīga informācija

Īsa vārdnīca

Piezīme:

Grāmatā minētās adreses, nosaukumi, telefonu numuri var ar laiku tikt nomainīti. Šāda prakse Zviedrijā eksistē, tāpēc lūdzam lasītājus ņemt vērā šo apstākli. Norādīto datu nomaiņas gadījumā, iesakām griezties Zviedrijas ziņu birojā, telef. nr. 118118.

 

Översättning Baltic Media Translations .jpeg

Vai okupantu monumentu nojaukšana ir vai nav barbarisms?

Speciāli TVNet

okupantu-monuments-tvnet-bilde

Uzvaras parks Rīgā. Foto TVNet.

Fakts, ka Polijā gatavojas novākt Otrā pasaules kara Sarkanās armijas karavīriem veltītos obeliskus, pieminekļus un cita veida publiskās godināšanas vietas, turpina dramatizēt spiedzi publiskajās diskusijās. Gan valstī gan ārzemēs. Visus pieminekļus neaizvākšot. Palikšot tikai tie, kas atrodas kapsētās.

Līdz šim poļi saskaitījuši ap 500 šādu objektu, sākot ar bistēm un beidzot ar obeliskiem valsts laukumos, skvēros un parkos. Visi esot nejēdzīga paskata un draudīgiem vaibstiem. Vainīgais neesot neglītums, bet gan vēstījums, kuru pauž šie PSRS propagandas mākslas darbi, kuru mērķis ir slavināt un heroizēt sarkangvardu ieguldījumu Polijas atbrīvošanā. Poļiem šos «atbrīvotājus» nevajagot. Maskava to savulaik esot uzstādījusi vietējo nepatikai par spīti. Tagad spīdzināšana ar propagandas mākslu esot galā un «acu adatas» beidzot tikšot aizvāktas. Līdzīgi «atbrīvotāju monumenti» rēgojas arī Latvijas publiskajā telpā, Pārdaugavas biedēkli ieskaitot.

Kā īsti vērtēt šo pieeju? No vienas puses, ir skaidrs, ka ikviena okupantus jeb kolonizatorus godinošā māksla nav ilglaicīgs projekts un tai agri vai vēlu pienāks gals, tāpat kā ļeņineķļiem, staļinekļiem vai hitlerekļiem, kas jau sen trūd Eiropas gružu kaudzēs. Jā, šiem torsiem un «Staļina ērgļiem» (kā mākslas kategorijai) jau sen iestājusies absurda fāze – tie pārvērtušies par karikatūrām. Taču no otras puses – kā apieties ar kolonizācijas laika publiskās telpas objektiem, kas nepārprotami pauž brutālās varas ideoloģiju, taču paši nav vainīgi pie tā, kas ar tiem noticis. Saprotams, ka gan vienā gan otrā gadījumā vainīgā nav māksla, bet gan mūsu komunikācijas process ar to.

Propagandas mākslas maģija

Boļševku sarkankarogotās mākslas aplūkošana (kā komunikācijas akts) ir magnetizējoša padarīšana, jo pievērš sev uzmanību ar tiem pašiem komunikācijas instrumentiem, kas novērojami katastrofu vai stihisku kataklizmu gadījumos. Šie objekti vienmēr veidoti ar apzināti akumulētu ideoloģisku jaudu, kas līdzīgi vulkāna izvirdumam aprij skatītāja uzmanību. Tie sprakšķ no enerģijas pārblīvējuma. Sākot ar patriotisku deju Phenjanas laukumos un beidzot ar strādnieku varoņstāstiem vai karavīru varoņtorsiem kapsētās. Propagandas komunikācijas vienojošā nots ir aicinājums apbrīnot, sajūsmināties un pievienoties. Nekāda satura tiem nav. Jo pārliecībai nemēdz dzimt argumenti.

Pēc Polijas Nacionālās piemiņas institūta speciālistu pārliecības, šie kritušo sarkanarmiešu piemiņas objekti ir nevis kapi, bet gan lādiņi ar laika degli. Tie vēstot nepatiesību par pagātni un nereti, ar savu veidolu aizvainojot un pazemojot poļus. Tāpēc tos aizvākšot un miers mājās.

Kā jau teicu – poļus var saprast. Taču tikpat nepārsūdzama ir patiesība, ka Staļina propagandisti savas ideoloģijas iecementēšanai Polijā un pārējās okupētajās teritorijās izmantoja tieši mirušos karavīrus. Kuriem (vismaz daļai no viņiem), iespējams, nav nekā kopīga ar staļinismu, un viņi ir tieši tādi paši totalitārisma upuri kā mēs, kas nevēlamies skatīties uz komunistiskā totalitārisma izpausmēm šodien kapu pieminekļu formā. Vai manīsim pieminekļus? Savāksim naudu un piešķirsim šiem staļinisma upuriem cilvēka cienīgas piemiņas zīmes? Vai tāpēc uzlabosies mūsu komunikācija ar viņiem, kas, iespējams, arī bija lielinieku režīma upuri?

Nav korektu pieminekļu, kas godīgi atspoguļotu vēsturi

Man nav nācies redzēt godīgu mākslu pieminekļa vai piemiņas zīmes veidolā, kas godprātīgi vēstītu mums par pagātnes notikumiem. Viss, ko piedāvā vēsturnieki un māksla, ir pretrunīgs un laikmeta ideoloģijas caurausts komunikatīvais vēstījums. Tāpēc saņemsimies un paraudzīsimies uz granīta veidojumiem, filmām, grāmatām un gleznām kā sava laika pašportretiem.

 

Smaidošās zivis stila siltumā – 1

2013. gada 9. augustā.

Esmu nolēmusi publicēt vēlreiz savus sen uzrakstītos rakstus, kas nav pieejami internetā. Sākšu ar 1993. gada 5. martā laikrakstā Literatūra un Māksla publicēto rakstu, kuru internetā publicēšu vairākos turpinājumos. Domāju, ka tēma un problēmas ir aktuālas arī tagad – 20 gadus vēlāk.

vesture

Pēc aizvadītās humanitāro disciplīnu krīzes arī Zviedrijā iestājies patiesības noskaidrošanas laiks. Kreiso politika pieklususi un tabu mūri ir krituši. Cilvēki raugās pāri žogiem un cer noskaidrot sen skaidrus jautājumus.

Vēsture pieņemto tradicionālo literāro formu gūstā

Pirmais no tiem, protams, ir vēstures jautājums. Kādreiz Heidena Vaita (Hayden Whites) grāmata ”Metavēsture”  ”Metahistory” (līdz ar savu iznākšanu 1973. gadā) sacēla kājās etablēto amerikāņu vēsturnieku sabiedrību. Toreiz, aizkaitināto pētnieku dusmas nokaisa līdz baltkvēlei, un autors tika pasludināts par vēsturisko pētījumu kapraci. Jo viņš apgalvoja, ka vēsturnieki nestāstot saviem lasītājiem patiesību par vēsturi. Tie izmantojot pazīstamas literāras formas, šablonus un retoriskus štampus, lai jebkuru versiju ievīstītu pazīstamā un ierakstā ”iesaiņojumā” un pasniegtu kā patiesību.

White-MetahistoryLoģika un štampi ir veci un pārbaudīti. Vēstījums un argumentācijas principi arī. Vaita tēzes apdraudēja vēstures disciplīnas statusu. Tāpēc arī viņu izsvilpa. Eiropa ironiski klusēja, taču vēstures aprakstu atkarība no literārajām normām vairs nebija noslēpjama. Šo jautājumu Eiropā pirmais izvirzīja franču filozofs Pols Rikērs (Paul Ricoeur) savā trīssējumu darbā ”Temps et recit”, kas iznāca 1983.-85.gadā un piesprauda šo problēmu pie laikmeta aktualitāšu sludinājuma dēļa. Rikērs izsakās daudz piesardzīgāk, taču sludina to pašu, par ko desmit gadus agrāk tika izsvilpts Vaits, t.i., ka katrs, kurš vēsta par notikumiem laikā, nav brīvs no vēstījuma, t.i., interpretācijas, kas nepieciešama, lai paziņotu auditorijai saprotamā veidā notikumus to secībā un kopsakarībās. Nedz Vaits, nedz Rikērs nav postmoderni relatīvisti, taču viņi pirmie atzina, ka vēsture atrodas savu pieņemto tradicionālo literāro formu gūstā.

 

Harvardas profesors Saimons Šema (Simon Schama) nolēma sākt ar pretējo. Viņš vēsta aizraujošā formā, tālu atkāpjoties no pieņemtās vēsturisko aprakstu tehnikas un tradīcijām. Viņš raksta monologos un dialogos, stāsta par galveno vēsturisko varoņu piedzīvojumiem un vidi, izmantojot visplašāko literārās izteiksmes formu skalu (dzeju ieskaitot). Lasīt ir viegli un aizraujoši, taču šīs vēstures grāmatas būs grūti sagremojamas tradicionālistiem, kuri pieraduši lasīt vēstures grāmatas tajā bezpersoniskajā interpretācijā, kas ir objektivitātes mirāžas pamatā. Līdzīgs piemērs visai nesenā pagātnē atrodams zviedru rakstniecībā – tas ir Petera Englunda (Peter Englund) populārais vēsturiskais romāns Poltava, kas iznāca pirms pāris gadiem. Vēstures stāstnieks Englunds joprojām turas pie vēsturisko notikumu hronoloģijas, Pie laika kā pie nūjas, kas nodrošina stabilitāti. Šema, turpretī, nebalstās uz laiku un tradicionālo vēstījuma tehniku. Viņa teksti atgādina moderno romāna formu. Šodien mūsu tradicionālās vēstures grāmatas joprojām līdzinās 19. gadsimta romāniem. Tās ir reālistiskas, hronoloģiski saistītie vētījumi ir virknēti noteiktā secībā, autors paskaidro, argumentē un vēsta patiesību, t.i., tāpat kā savā laikā to darīja Dikenss un Balzaks. Mūsu vēstures grāmatas ir dzimušas 19. gadsimtā un tādā izskatā dzīvo vēl šodien. Iespējams, ka Dos Pasos, Džonsons, Fuentess, Folkners un citi modernisti ietekmēs 21. gadsimta vēstures grāmatu rakstītājus. Taču labāk vēlāk, nekā nekad.

Eiropas spoguļattēls Atlantijas okeāna otrajā pusē

ColumbusAmerikas atklāšanas gadadiena saviļņoja arī skandināvus. Kaut arī vikingu sirojumi esot apsteiguši Kolumbu, tas netraucēja zviedrus vērienīgi atzīmēt jaunās pasaules atklāšanu pēc Dienvideiropas piedāvātā modeļa. Svinības rādīja, ka ar šo notikumu saistītu neskaidrību vēl ir daudz. Jau 1990. gada oktobrī amerikāņu avīzes US News & Worls Report redakcija tika pārpludināta ar dažādu vēsturnieku minējumiem par Kolumba īsteno izcelšanos un dzimšanas vietu. Viena no versijām (Fredriks Farrans) apgalvo, ka Kolumbs esot dzimis Culom Katalonijā (culom kataloniešu valodā nozīmē ”cūka”). Šis ebreju izcelsmes nākamais jūras ceļotājs esot pieņēmis kristīgo ticību, mainījis vārdu, jo citādi viņa grandiozie jūras braucienu plāni nebūtu varējuši realizēties. Henrijs Ristorčelli (Henry Ristorcelli) turpretī apgalvo, ka viņam pieejamie dokumenti rādot, ka Cristofero Colombo esot dzimis 1446. gadā Calavi miestiņā Korsikā. Dzimšanas dokumenti joprojām atrodoties Itālijā. Esot pierādījumi arī viņa uzņēmīgajai darbībai Itālijā. Manuels Lučiano da Silva ir pārliecināts, ka slavenais jūras braucējs noteikti ir portugālis, kurš dzimis pilsētiņā Kubā, kas atrodas Portugāles dienvidos. Tāpēc arī savu pirmo atklāto salu Kolumbs nosaucis dzimtā mietiņa vārdā, t.i., par Kubu. Kā papildu argumentu savai teorijai Da Silva izmanto arī faktu, ka visos savos četros jūras ceļojumos Kolumbs ir izmantojis tikai portugāļu vārdus, lai apzīmētu atklātos kalnus, salas vai pilsētiņas (aptuveni 40 nosaukumu). ”Ja Kolumbs bija itālis, tad kāpēc viņš neizmantoja itāliskus vietvārdus”, – jautā Da Silva. Līdzās šim amatieriskajiem minējumiem Kolumba sakarā iznākušas vairākas, visai tradicionālas pētnieciskas monogrāfijas, kas veltītas 1492. gada 12. oktobra atklājumam un vispasaules eiropeizācijas procesam, kura pirmais cēliens noslēdzies jau 16. gadsimta vidū ar visai asiņainām un necilvēcīgām sekām (skat. Carmen Bernand, Serge Gruzinski, Histoire du nouveau monde/ De la decouverte a la conquete. Fayard, Paris, 1992. un norvēģa Kāres Pritca, Vestover for Columbus, Oslo, 1991).

Īsā laikā eiropiešiem izdevās iznīcināt Dienvidu un Centrālās Amerikas civilizācijas. Eiropa bija izveidojusi savu spoguļattēlu Atlantijas okeāna otrajā pusē. Šis spoguļattēls joprojām nav pievilcīgs…

Mākslas ekspertīze kā ienesīga biznesa nozare

rembrandt

…tāpat kā mākslas priekšmetu ekspertīze, kas kļuvusi par ienesīgu biznesa nozari. Pēdējā laikā ekspertīzes cirvis ir atvēzēts pret Rembranta galvu, kura darbu visai plaša ekspozīcija bija atvērta Stokholmā. Tas notiek tieši 300 gadus pēc mākslinieka nāves. Zinātnes un tehnikas palielināmais stikls uzmanīgi vērtē Rembranta gleznas no sava viedokļa, ignorējot tādus niekus kā māksliniecisko kvalitāti, kuras nav, ja to nevar izmērīt vai nosvērt. Atkāpei mazliet no antīkās pasaules. Tiek vēstīts, kas divi gleznotāji Zeukss un Parrasijs reiz Atēnās (400 gadus pirms Kr.dz.) bija nolēmuši sacensties. Abi sākuši gleznot vienlaicīgi. Zeukss pabeidzis darbu pirmais. Novietojis to pie savas mājas un pasaucis sāncensi, lai novērtē. Gleznā bija redzams zēns ar vīnogu ķekaru rokās. Vīnogas esot bijušas tik lieliski gleznotas, ka putni no visām debesu pusēm steigušies klāt tās nogaršot. Taču glezna nav bijusi pietiekami laba, jo putni nav baidījušies no zēna! Parrasijs apņēmības pilns devies mājās un ātri pabeidzis savu darbu. Tad aicinājis savu sāncensi darba novērtēšanai. Glezna atradusies pie molberta, kas bijis pavirši pārklāts ar audumu. Zeukss, aizvainots par sāncenša nevērību, kategoriski pieprasījis noņemt pārklāju no gleznas, lai to varētu apskatīt un novērtēt. Parrasijs bija uzvarējis, jo audums, kurš bija it kā pārmests pāri gleznai, faktiski izrādījās pats gleznojums.

Mazs, bezkaunīgs stāstiņš , kas vēsta par mākslinieka misiju, kurai neticēja Gēte, bet kuru pielūdz 16. gadsimts, kurš akceptēja ilūziju mākslā un grieķus kā visu laiku lielākos iluzionistus.

Iluzionista zvaigzne mirdzēja arī virs Rembranta galvas. Kāda franču diplomāta un mākslas pētnieka Rožē de Pila (Roger de Piles grāmatā vēstīts, ka viņš, neskatoties uz savu labo gaumi, tomēr cienot arī Rembrantu, kuram neesot bijis laimes piedzimt Francijā.  Diplomāts uzsver, ka kādu dienu Rembrants esot sācis gleznot savas kalpones portretu ar nolūku apmānīt savu līdzcilvēkus. Ievietojis meitenes portretu sava nama logā, viņš no cita loga vērojis, vai garāmgājēji pamanīs, ka nolūkojās uz gleznojumu nevis uz dzīvu kalponi logā. Vairākas dienas gleznotājam esot izdevies apmānīt garāmgājējus, kuriem licies, ka loga redzama dzīva meitene. Vēlāk mākslinieks esot bijis spiests gleznu no loga izņemt, jo tas nevienu vairs neesot interesējis. Tieši tad de Pils šo gleznojumu esot no Rembranta nopircis, aizvedis uz Franciju un piekāris savā kabineta pie sienas. Mākslas nevis ilūzijas dēļ.

Notikums ar kalponi logā ir visai pamācošs un rāda, ka franču snobs atrada Rembranta gleznā to, ko holandiešiem pašiem tobrīd nepavisam nevajadzēja, t.i., ģeniālu gleznojumu un vāju ilūziju.

Daudzas zviedru mākslas grāmatas apgalvo, ka gleznojums, kas atrodas Nacionālajā muzejā Stokholmā saucas ”Rembranta virtuvene” un karalis Gustavs III 18. gs. septiņdesmitajos gados to esot iegādājies Parīzē. Tā esot tā pati glezna, kuru savulaik bija iegādājies diplomāts Rožē de Pils.

Tieši tāpat domā vēl divi muzeji: Vašingtonas Nacionālā galerija un Dalvičkolēdžas galerija Londonā. Abām arī pieder Rembranta gleznojumi ar kalponi jeb virtuveni logā.

Amerikāņi pašlaik jau atteikušies no apgalvojuma, jo ekspertīze pierādījusi, ka viņiem piederošā glezna faktiski ir nevis Rembranta, bet gan viņa talantīgā skolnieka Karela Fabriciusa darbs (par šo secinājumu atliek paraustīt plecus, jo šis darbs patiešām ir neizteiksmīgs).

Rudenī, Stokholmā visi trīs gleznojumi bija novietoti blakus.

Tomēr diskusijas par Rembranta gleznu autentiskumu turpinās.

1913.gadā tika uzskaitīti pavisam 1000 Rembranta darbi, pēc divdesmit gadiem to skaits jau saruka līdz 630  un 1969.g. H. Gersons (De Schilderijen van Rembrandt) apgalvo, ka tikai 130 darbu autors patiešām esot pats Rembrants. Interesanti kas notiks ar atlikušajiem   500 ”daļēji īstiem” Rembranta darbiem, kas apmierina dažādas publikas dažādajās publiskajās un privātajās izstāžu zālēs?

Diskusijas par šo tēmu sit joprojām augstu vilni. Te ož pēc naudas. Nav noslēpums, ka turīgi cilvēki jau sen sāk ieguldīt savu ”netīro” naudu mākslas priekšmetu iepirkumos. Viens īsts Rembranta darbs ir faktiski ienesīgāks investējums nekā konts Šveices bankā vai GM akciju pakete. Tāpēc Rembrants kļuvis par investīciju superkārti un uzbrukums viņa darbiem patreiz piedzīvo vēl nebijušu intensitāti. Lai pretotos investoriem, tika izveidota RRP (Rembrandt Research Project). Ekspertu organizācija, kurai izdevās izveidot ”tā saucamās” Rembranta gleznas sekojošās grupās: 1) Rembrants, 2) otrā grupa, 3) Rembranta skola, 4) Rembranta laiks.

Lai sistematizētu, tika izmantoti tehnikas lekāli, tika izveidots šablons, kas nostūma malā mākslas neformulējamo burvību. Daudziem joprojām šķiet, ka mākslinieka darbu var standartizēt, ka to var pakļaut datora analīzei.

Ar šo brīdi cenzūrai tika pakļauti visi Rembranta darbi, visos muzejos. Arī Stokholmā. To skaitā arī Vecā vīra portrets (1655), kurš tomēr… neesot īsts. Tāpēc izstādes veidotāji bija novietojuši šo portretu kā ”uzkrītošu kļūdu” līdzās atzītiem oriģināliem. Taču laboratorijas konstatētā kļūda nepārliecina manas acis.

Tas ir Rembrants!

Pavisam īsts Rembrants, ārpus datora izstrādātā standarta.

Tādos brīžos kļūst neizsakāmi viegli dzīvot, jo var sākt skatīties uz ekspertīzi no augšas.

Mašīnas tomēr ir un paliek tikai mašīnas, kuras izgudrojis cilvēks!

Mēs zinām un redzam labāk!