Tag Archives: fake news

Preses pīles: spārnotie mežoņi, „mīlētāji vannā” jeb nevainīgās viltus ziņas

Posted on by
Atbildēt

Speciāli TVNET

Kopā ar avīzēm piedzima arī „preses pīle“. Tie ir aizraujoši stāsti par pikantiem „notikumiem“, kuros maz faktu patiesības, bet daudz izdomājumu lasītāja iztēles apetītes rosināšanai. Kāpēc lasītājiem patīk šīs „pīles“? Tāpēc, ka tās piedāvā neparastus, neikdienišķus atgadījumus, kas zibenīgi piesaista sev publikas vērību. Viena kārtīga „pīle“ strauji paceļ avīzes tirāžu un dod lieliskus ienākumus. To zināja jau 1830.gadā žurnālists – blefotājs Ričards Adams Loks (Richard Adams Locke) New York Sun redakcijā. To pašu praktizēja populārais reportieris Klāss Relucius (Claas Relotius) vācu Der Spiegel pērn. Šogad „pīli“ sameistarojušas pašmāju televīzijas, kas krietni pacēla skatītāju skaitļus ar saldajiem „vannas kiviča“ mīlas stāstiem. Tikai naivais iedomājas, ka te ir runa par mīlas eksploziju. Drīzāk tā ir labi producēta daudzsēriju filma (bez prognozējamām beigām), kas turpina magnetizēt mūsu nekritiskās mediju publikas uzmanību. Ja ir pieprasījums, tad atrodas arī aktieri un stāsts, jo pircēji ir vajadzīgi visiem.

Naudas trūkums kā radošuma impulss

To, ka naudas vairs nav, Ričards saprata jau 1835.gada vasarā. Ejot no darba uz mājām. Avīzes New York Sun ieņēmumi vairs nespēja segt izdevumus un īpašnieki pieprasīja labāku apgrozījumu. Pašam naudas nepietika ikdienas izdevumiem. Bija vajadzīgs kas neparasts ko pārdot, lai nopelnītu. Ričards bija emigrējis uz jauno pasauli no Lielbritānijas. Vēl kuģī uz ASV viņš turpināja lasīt savus britu filozofijas žurnālus (Edinburgh New Philosophical Journal). Tobrīd žurnāla centrālā tēma bija informācija par jaunajiem teleskopiem un hipotēzes par to, ka uz mēness tikšot reiz atklāta dzīvība. Ričards par šiem murgiem pie sevis smīnēja, jo diezgan labi orientējās optikas un astronomijas jautājumos. Taču pieķēra sevi pie domas, ka informācija par dzīvības atklāšanu uz mēness būtu sensācija. Ja šādu „ziņu“ publicētu viņa vadītā avīze. Tad visas finanšu problēmas atrisinātos pašas no sevis. Tauta pirktu avīzi kā traka un nauda ripotu kasē aumaļām. Tā 1835. gada augustā viņš ar šo ideju kabatā devās pie izdevēja un pieprasīja sev 300 dolāru honorāru par reportāžām no Mēness. Izdevējam ideja patika. Tā atrisinātu arī viņa visas problēmas vienlaicīgi.

New York Sun tika dibināta kā „vismazākās monētas avīze“ (maksāja vienu centu). Ar savu satura trokšņainumu jau tobrīd tā apsteidza visas pārējās lētās avīzēs, kas maksāja sešus centus. Tā nebija paredzēta baņķieriem, tirgotājiem vai elitei. Nē, šī avīze bija informācijas avots mazajam cilvēkam „no ielas“. Tam pašam, kas taupīja naudu visur un vienmēr. Tieši viņam derēja šāda vislētākā iespējamā – viena centa avīze.

Ja lielās un kvalitatīvās avīzes iztika no ieņēmumiem, kurus nodrošināja tradicionāla reklāmu publicēšana, tad New York Sun biznesa ideja bija dramatiska tirāžas palielināšana. Tas arī nodrošināja strauju reklāmas ieņēmumu pieaugumu. Taču kā panākt, lai visi pērk un lasa kā traki tieši šo avīzi? Vajadzīgo dramatisku tirāžas pieaugumu varēja panākt tikai sensācijas un skandāli, trokšņaini atklājumi un pārsteigumi. Konkurenti (New York Herald) jau mina uz papēžiem ar saviem šausmu stāstiem un kriminālajām reportāžām. Tāpēc 21. augustā Ričards sāk savu jauno „kases grāvēju“ jeb sērijas pirmo rakstu par debesu pētniecības atklājumiem. Viņš parakstās ar pseidonīmu un atsaucās uz neesošu britu žurnālu kā avotu. Tam sekoja nākošais raksts par teleskopiem, kā burvju instrumentiem, kas spēj pievilkt tuvu klāt tālumā esošus priekšmetus un parādības. Visbeidzot autors pievērsās arī pašam Mēnesim un sāka stāstīt par turienes ezeriem, kalniem un mežiem. Kā zibens no skaidrām debesīm uzliesmoja raksts par nepazīstamu dzīvu būtni, kas (caur teleskopu) novērta kādā Mēness mežmalas ezerā. Šī persona esot bijusi 120 cm gara, sarkanādaina, skarbiem sejas vaibstiem un sikspārņa spārniem uz muguras. Būtnei bija rokas un kājas ar kurām tā žestikulēja. Pēc tam paradījās vēl citas līdzīgas būtnes un sāka nodarboties ar pikantām nodarbēm, kuras aprakstīt autors tobrīd neuzdrošinājās. Taču mēs labi saprotam, par ko bija runa.

Avīzi lasītāji todien izķēra no avīžu pārdevēju rokām. Tik ļoti visiem gribējās uzzināt ko vairāk par spārnotajiem Mēness ļaudīm. Todien laikrakstu izdevās iztirgot 60 000 eksemplāru metienā (tobrīd Ņujorkā bija 270 000 iedzīvotāju). Katru pārdoto avīzi esot izlasījuši vismaz 5-8 cilvēki. Rezultātā lasītāji sāka pulcēties pie redakcijas ēkas, lai pirmie saņemtu jauno avīzi ar stāsta turpinājumu. Pūlī cilvēki sāka stāstīt cits citam izdomātus stāstus par to, ka līdzīgus novērojumus publicējot arī Lielbritānijas žurnāli. Katra nākamā reportāža no Mēness tika gaidīta ar nepacietību. Redakcija solīja izdot visus sērijas rakstus vienotā grāmatā, lai visi tos varētu netraucēti izlasīt. Tas arī tika izdarīts un grāmatu pārdeva atkārtotos izdevums ar tirāžu 20 000 eksemplāru. Taču lasītāji nerimās. Viņi pieprasīja arī ilustrācijas. Autors nekavējoties apmeklēja litogrāfu Beikeru Manhetenā. Rezultātā pēc 24 stundām jau bija iespējams apskatīt spārnotos mēness iedzīvotājus vizuāli. Ilustrācijas varēja, protams, arī nopirkt. Avīzes popularitāte pieauga zibenīgi. No metiena – 8000 eksemplāru dienā, tā pacēlās 20 000 eksemplāru līmenī. Ar šo New York Sun tobrīd kļuva par pasaules lielāko avīzi, apsteidzot pat britu The Times (17 000 eks.).

Konkurenti nonāca bezizejas situācijā. Uzrakstīt labāk nebija iespējams. Protams, ka pārējās avīzes diezgan drīz atklāja, ka piesauktais Edinburg Journal of Science nemaz neeksistē, pseidonīma īpašnieks ir redaktors pats un nekādu spārnoto cilvēku uz Mēness nav, taču lasītājus šie atmaskojumi vispār neinteresēja. Ričards bija uzvarējis. Kārtīgi samelojis, piedāvājis publikai vajadzīgo ziņu saturu un pazudis aizkulisēs pēc akcijas beigām. Blefs par spārnotajiem cilvēkiem uz Mēness bija beidzies. Tas iegājis vēsturē kā pirmais popkultūras efekts. Par to sāka rakstīt lugas un scenārijus, taču nekad atmaskojumus. Tāpēc New York Sun saglabāja savas līderpozīcijas ASV tirgū līdz pagājušā gadsimta sākumam.

Blefa efekts

Šis gadījums lieliski pierāda, ka mērķis attaisno līdzekļus. Melot var, ja kāds par šādiem meliem priecājas. Tobrīd nebija mediju ētikas noteikumu un bezkaunīga melošana varēja nodrošināt publikas pārsteiguma efektu un lielus lasītāju pūļus. Ja lasītāji būs, tad informācijas patiesīgumu nebija jēgas pārbaudīt. Tieši šis gadījums pierāda, ka viltus ziņas piedzimst ne tikai politisku vai ideoloģisku motīvu vārdā. Mēness blefs piedzima godkārības un mantkārības dēļ. Ričards meloja par neesošu britu zinātnisko žurnālu, spārnotajiem Mēness cilvēkiem nevis tāpēc, ka kāds viņam to lika darīt. Nē, lai nopelnītu naudu sev, savai ģimenei un avīzei. Lai kļūtu populārs. Tieši tāpat kā šodien „kivičs vannā“ zīmējas un tēlo varoni,  kura nav. Taču vienai publikas daļai interesē šī sērija bez prognozējamām beigām. Tātad arī šajā gadījumā ir runa par tiem pašiem “Mēness cilvēku“ efektiem sabiedrībā, kas darbojas arī tagad – 200 gadus vēlāk.

Vai kāds no šādiem blefotājiem šodien iekrīt?

Jā, šodien tik nekaunīgi melojot, žurnālisti iekrīt. Lielākais skandāls ir vācu Der Spiegel blefotāja Klāsa Reluciusa atmaskošana. Der Spiegel ir populārs un plaši pazīstams vācu kvalitatīvās žurnālistikas simbols. Taču pērn (2018) šajā žurnālā kolēģi atmaskoja melojošu žurnālistu. Klāss bija sācis strādāt kā ārštata autors, taču pamazām kļuvis par vienu no pašiem populārākajiem reportieriem. Par saviem rakstiem žurnālā Der Spiegel viņš saņēma ne tikai labu algu, bet arī vācu žurnālistu organizāciju prēmijas. Beigās noskaidrojas, ka sižetus un varoņus viņš izdomā pats, nekad  neko nav pētījis. Nav analizējis vidi un vietas, kuras apmeklējis un ar šo pārkāpis dokumentālās žurnālistikas principus. Vārdu sakot – tieši tāpat kā Ričards, viņš izdomāja savus stāstus, meloja koši, piedzejoja un piepušķoja, tur kur likās neieciešams. Viņu atmaskoja kolēģis. Pēc tam prēmijas atņēma. Taču efekti palika.

Žurnālisti vēlas būt populāri, piedāvāt neiespējamu atklājumu un saņemt par to slavu un laurus. Tā tas bija 19. gadsimtā. Tāpat tas turpinās arī šodien. Spārnotie Mēness cilvēki bija pirmie šajā mediju blefa plejādē, bet nav arī pēdējie.

Vai atņemsim prēmijas?

Balvas žurnālistiem mēdz uzskatīt par cenzūras veidu. Klāss Relucius ir saņēmis neskaitāmas prēmijas: gan kā labākais vācu reportāžas veidotājs, gan arī no CNN puses viņš tika atzīts par 2014. gada labāko pasaules žurnālistu. Klāss ilgstoši skaitījās zvaigzne. Piemērs jaunajiem mediju līdzstrādniekiem: perfekts, precīzs, izsmalcināts. Tagad zinām, ka tas viss bija blefs. Izlikšanās. Viņu atmaskoja kā blefotāju un meli. Vismaz 14 no Klāsa slavenajām 60 reportāžām ir izdomājumi un nepatiesība. Viņš pats izgudroja neesošu varoņu tekstus, atsaucās un fiktīviem avotiem, meloja par savu tikšanos ar reāliem cilvēkiem, izdomāja secinājumus, kas nebalstās reālos novērojumos. Tādejādi viņš dezorientēja savu lasītāju. Nevis atspoguļojot to, kas notiek, bet gan tiražēja savas iedomas kā dokumentālu faktu.

Tagad visi ir nikni par to, ka kaut kas „tāds“ Vācijas nopietnajā žurnālistikā vispār ir bijis iespējams. Īpaši svarīgi tas ir tagad – „Trampa ēras“ uzbrukumu laikā, kad populisti visiem spēkiem cenšas nomelnot nopietnas, analītiskas žurnālistikas eksistenci. Viņiem nepatīk žurnālisti, kas atspoguļo realitāti. Tādi nav derīgi varai un politiskajiem manipulatoriem. Tādus trampisti un mūsu pašmāju „pašvaldību avīžizdevēji“ labāk redz ejot, nevis nākot.

Varbūt nevajadzēja Klāsu tik skarbi atmaskot? Tikai tāpēc, ka žurnālistikas vietā viņš piedāvāja daiļliteratūru?

Nē, nevajag neko slēpt. Ja reiz mums ir bijis šāds „ričards“ vai „klāss“, tad tas ir jāatzīst un necienīga, neprofesionāla rīcība jānosoda. Vienkārši tāpēc, ka mēs neatbalstām tiražētas informācijas autoru, kurš nejūtas atbildīgs par sava satura kvalitāti. Nedrīkst pieļaut, ka diletantu ražoti fake news dejo melu polku ar saviem lasītājiem. Viltus ziņas šodien vairs nav pirmā aprīļa joks, bet gan bīstams kiberkara ierocis.

Mīlētāji vannā“ jeb līdz galam nepasacītais

Nekas šodienas mediju pasaulē nav nejaušs. Visi fotogrāfē „pašiņus“ un izliek internetā apskatei vajadzīgajā interpretācijā. Visi jūtas kā žurnālisti. Visi var, prot un zina, kā vajag. YouTube televīzija pamazām nostājas tradicionālā zilā ekrāna programmas vietā. „Kārļi“ un „Annas“ sistemātiski ražo un piedāvā savus raidījumus paši un internets tiražēšanas iespēju garantē neierobežoti. Atliek pabrīnīties, cik vārgulīgi šiem procesiem nespēj sekot mūsu mediju likumdevēji un tradicionālo ekrāna mediju vadītāji. Tāpēc „mēness cilvēku“ naratīvi turpinās ar un bez pašiem autoriem galvenajās ekrāna lomās.

Diletantu skandālu ražošanās ūdenskritumā uz godkārības impulsa var paslīdēt kāja pat profesionālim. Vēl jo vairāk situācijā, kad tendenciozi mediju nami pieprasa publikācijas sev nepieciešamajā piegriezumā un maksā par to vairāk, nekā par pārbaudītu tekstu, kurā nekas nav pagriezts vai interpretēts tā kā „kādam vajag“. Kā mums lasītājiem atšķirt burvi no blēža? Ja reiz publika vēlas un pieprasa nākamo Mēness cilvēku ar spārniem, bet tāda nav un mums nav ko piedāvāt. Ko tad darīt?

Izvilkt tuvplānā caurkritušu politiķi, bijušo fizkultūrieti un piedāvāt viņu kailu vannā kā gadsimta mīlas dēmonu? Sekot viņa (no malas menedžētajam) stāstam un iedvest publikai pārliecību, ka Mēness cilvēki eksistē un ir arī pie mums? Ka tie ir dzīvi joprojām?

Vai tauta tam notic? Tieši tāpat kā Mēness cilvēkam ar spārniem? Pirms 200 gadiem?

Šķiet, ka tā tas arī ir un būs arī nākotnē. Pasakas vienmēr ir bijušas populāras – gan pieaugušajiem, gan bērniem. Par pasakām mēs esam gatavi pat maksāt, jo neprognozējamas beigas ir  pats labākais magnēts, kādu jebkurš stāstnieks var vēlēties.

Tikmēr „preses pīle“ pēkšķ tālāk savu savādo dziesmu. Mums visiem par prieku.

 

Konfektes ar siļķi jeb karš pret žurnālistiem

Posted on by
1

Speciāli TVNET
Kārtējo reizi, rakstot par mediju misiju demokrātijā, ir sajūta, ka liela mūsu sabiedrības daļa tomēr nesaprot, par ko ir runa. Padomju laikos avīzes, žurnāli, radio un televīzija slavināja varu un partiju, daudzināja darba varoņus un sumināja brašus kolhozniekus. Viss šķita labi sakārtots: pieticīga maltīte, komunālie dzīvokļi, visi vienādi trūcīgi, lišķīgi, pelēki un pieticīgi. Par Gulāgu un citām „negācijām“ neviens avīzēs tautai neziņoja. Tāpēc radās iespaids, ka tādu „nejauku lietu“ padomijā vispār nav. Tagad žurnāli slavē nemotivēti populāras personas un TV neparasti bieži nopeļ politiķus un līderus. Tiem, kas pieraduši pie padomjlaiku saulainajiem vadoņiem, nepatīk mediju asais tvēriens pret varas un naudas mahinācijām šodienas Latvijā. Viņiem šķiet, ka Krievijā un Baltkrievijā ir labāk. Tur viss vieglāk saprotams un dzīvot ērtāk. Tur avīzes slavē līderi un televīzija rāda kā Putins visu var un prot. Viņš spēj lidot kopā ar dzērvēm virs mākoņiem un prot uzrūkt naidniekiem „pa skarbo“ gan Latvijā, gan ASV un citur. Viņš krieviem ir „varonis“ un „vadonis“, bet mums tāda supercilvēka pie varas nav.

 Informatīvās telpas problēma

Pagātne mums velkas pakaļ kā veca konservu kārba joprojām. Šķindēdama un grabēdama. Vai padomju laika psiholoģiski kontuzētie cilvēki saprot šodienas mediju darbu? Šķiet, ka nesaprot viss. Viņiem pietrūkst masīvā pozitīvā informatīvā fona medijos, kas bija obligāts okupētās Latvija telpā. Toreiz – pilnas avīzes ar „labajiem komunistiem“ un viņu „lieliskajiem sasniegumiem“. Tagad pilni mediji ar kritiskiem, atmaskojošiem un ironiskiem rakstiem, kas kritizē valsti un nopeļ tās vadītājus. Nav pat partiju, par kurām balsot vēlēšanās. Kur nu vēl vadoņa trūkums. Liela daļa jau atkal gaida „Ulmani nr. 3“, kas atnāktu un „nokārtotu problēmas“ šodienas kašķīgo partiju vietā. Esošā kritiskā aina daudzus nesajūsmina. Iespējams, ka daļa no mums nesaskata šo skumjo vēlētāju sajūtu fonu. Tagad, priekšvēlēšanu perioda laikā taču tas eksistē. Pie kam kauninām vēlētāju par pasivitāti un nespēju izvēlēties pareizo deputātu kopu parlamentam. Vai vēlētājam šodien vajadzīgs atbalsts vai nosodījums?

Domāju, ka daļa vēlētāju patiešām jūtas vīlušies un sabaidīti. Taču vaina nav tikai viņu politiskajā izglītotībā un pasivitātē. Šāds efekts nav tikai politiķu vai neveiksmīgas ekonomiskās politikas rezultāts. Vainīgi ir arī masu mediji, kas pēc 90. gadu dziesmotās revolūcijas, nav vienmēr atradušies sava pienākuma augstumos. Nav pratuši ievest tautu jaunajā laikā, nav spējuši paskaidrot lietas, kas nav viegli un vienkārši saprotamas. Tātad, nav veikuši audzinošo funkciju jeb sekundāro socializāciju.

Kāpēc tā notika? Tāpēc, ka vairums mediju vadītāju jau 90. gados pievērsās vienīgi ASV mediju modelim. Ignorējot Eiropas piemērus. Visvieglāk un lētāk ir spridzināt skandālus un atmaskot neliešus politiķus. Diemžēl ar to nepietiek līdzsvarotam valsts mediju darbam postkomunisma Eiropas valstī. Iztrūcis ir izglītojošais un audzinošais faktors, kas attiecīgi negatīvi atriebjas šodienas sadzīvē un psiholoģiskajā depresijā. Salīdzinājumam ar pārtikas sortimentu, mūsu mediji piedāvā tikai konfektes (izklaidi) ar siļķi (negatīvu tendenču atmaskojums) un viss. Badā neesam, bet neviens nav paēdis.

Nē, nav vajadzīgi „pozitīvie“ sižeti ziņu izlaidumos. Taču ļoti nepieciešami visi attīstītā žurnālisma lauki, kas Latvijai joprojām vārguļoun akūti iztrūkst jau otro gadu desmitu. Tieši noteikta satura deficīts rada depresīvu fonu skumjai videi, kuru varam novērot šodienas Latvijā. Laikā, kad mūsu pilsoņi nesaprot par ko balsot.

Vai situāciju var labot? Protams, ka var, taču šim nolūkam nepieciešama mediju tiesībsarga institūcijas ieviešana un sabiedrisko mediju kvalitātes latiņas pacelšana. Vienkārši tāpēc, ka mediji nav tikai bizness tā īpašniekam, bet arī informēšanas un izglītošanas līdzeklis tautai. Ja pēdējā funkcija jau ilgstoši netiek realizēta, tad sekas sajūtamas šodien hroniska pesimisma izpausmēs. Ir pienācis pēdējais laiks šo kļūdu izlabot, jo tas ir neatliekami nepieciešams mūsu valsts un sabiedrības nākotnei. Īpaši tagad, kad putinistu un trampistu ofensīvas laikā, mēs mediju informatīvā nolaidīguma pēc, varam pat zaudēt savu brīvību un valsti. Šāds risks nav iedoma. Diemžēl. Donalda Trampa un Vladimira Putina uzbrukumi medijiem ir ļoti nopietna zīme ne tikai amerikāņiem un krieviem, bet arī mums. Sagraujot brīvu žurnālistiku tiek iznīcināta demokrātija. Ja šī „gangrēna“ mazliet draud vecajām demokrātijā, tad mums par to gan ir jāuztraucas, jo žurnālisma lauks Latvijā joprojām nav stabils un neiedragājams pret visām zemestrīcēm, kas ierodas nelūgtas.

Neesam tautas ienaidnieki

Par ASV prezidenta Donalda Trampa uzbrukumiem žurnālistiem ir rakstīts daudz. Viņa 2016. gada uzbrēciens CNN reportieriem kā „viltus ziņu izplatītājām“, jau sen iegājis vēsturē un kļuvis par klasisku politiķa nesavaldības paraugu. Fake Newsviņa izpratnē ir nevis nepatiesa vai melīga informācija, bet gan ziņa, kas nav Trampam labvēlīga. Jāpiezīmē, ka arī pašmāju politiķi savos izteikumos nav tālu no Trampa loģikas. Īpaši uzkrītoši šo pieeju nācās konstatēt lasot Aināra Šlesera izteikumus par žurnālistiem un žurnālistiku „Rīdzenes sarunu“ stenogrammās, aktiera un politiķa Artusa Kaimiņa izteikumos un Aivara Lemberga populisma deklarācijās. Klaigāt par mediju apseglošanu ir modē. Taču tikai tagad beidzot amerikāņu kolēģi ir ķērušies pie lietas un Boston Globe [1] uzņēmusies iniciatīvu aizstāvēt žurnālistiku pret Trampa patētiskajām ofensīvām sociālo mediju telpā. Jāpiezīmē, ka Tramps uzbrūk intensīvi un bieži, tāpēc aizstāvība ir nepieciešama.

Ar šādu aicinājumu Boston Globe[2]aizvadītajā ceturtdienā uzsāka aktīvu informēšanas akciju pret trampistu loģiku mediju misijas interpretācijā. Līdz šim attīstītajās rietumvalstīs sabiedrības vairākums izprata gan mediju misiju sabiedrības demokratizācijas procesos, gan  apzinājās žurnālista darba uzdevumus un pienākumus, tos respektējot. Taču līdz ar nacionālpopulistu parādīšanos uz politiskās skatuves, iedibinātā kārtība tika nojaukta. Pēkšņi vairāki neokonservatīvo partiju vadītāji (Berluskoni, Lepena u.c.) uzsāka skaļi paust savu nepatiku par to, ka žurnālisti „bāž degunu“ problēmās, „kas uz tiem neattiecās“ un publicē faktus, kas kompromitē vīrus ar naudu un varu. Šādi žurnālisti nekavējoties tika dēvēti par „tautas ienaidniekiem“, lai gan atmaskojumi un patiesības atklāšana ir tieši mediju darba pienākums. Lokomotīves lomu šim politiķu un biznesa ļaužu atriebes vilcienam uzņēmās Donalds Tramps. Viņš kategoriski norobežojās no visām ziņām un informācijas, kas pašam nav izdevīga, deklarēja sev nevēlamu informāciju par viltus ziņām un nekautrējās uzsākt sev nepatīkamu žurnālistu vajāšanu, daudz neatpaliekot no Vladimira Putina mediju vadības loģikas Krievijā. Rezultātā pamazām tika izveidots dezinformācijas „miglas aizkars“, kas radīja negatīvu auru mediju darbam un devalvēja žurnālistu pienesumu sabiedrības vajadzību nodrošinājumam.

Tas, ka birokrātiem, ierēdņiem un politiķiem mēdz nepatikt žurnālisti, nav nekas jauns. No Krievijas ievazātie pazemojošie apzīmējumi žurnālista profesijai  šodien ir pazīstami arī Latvijā. Pie mums šī novirze ir mantojums no PSRS laikiem, kad mediji apdziedāja, slavināja valsts varu un vālēja himnas darba varoņiem un komunistu līderiem. Mediju pārmešanās pretējā „pusē“ bijušajiem kompartijas nomenklatūras līderiem šķiet nepiedodams grēks. Tāpēc arī Latvijā pēdējo dekāžu laikā tika „nopirktas“ vadošās avīzes, radio un TV stacijas, ar mērķi tās turēt paklausībā pēc padomju laika modeļa. Diemžēl šis vietējo oligarhu projekts ir izgāzies un trampisma ideju izmantojums mediju vadībā cietis fiasko. Mums reāli (ar retiem izņēmumiem) gandrīz vairs nav masu mediju, kas veic sev uzticēto misiju – cīnās pret varas un naudas alkatību publiskajā telpā. Turpretī attīstītājas rietumvalstīs trampistiem mediju pakļaušanas un savaldīšanas darbs tik ērti neizdodas.  Preses brīvība ir konstitūcijas fundamenta elements un tā anulēšana nav pieļaujama nedz ASV, nedz arī kādā citā demokrātiskā valstī. Tāpēc amerikāņu avīžu protestā pret trampismu šobrīd iekļaujas arī Chicago Sun Times, Philadelphia Inquirer un Miami Herald. Tām pieslejas simtiem mazāku avīžu no visas valsts, uzsverot vienotu nostāju – žurnālistus uzdevums nav būt laipniem un sirsnīgiem pret varu un varas pārstāvjiem. Tiem jāieņem analītiska un kritiska pozīcija pret varu, lai tauta saprot, kas valstī notiek. Šo kritisko nostāju valdniekiem nav tiesību dēvēt par nepatiesu vai negodīgu tikai tāpēc, ka atmaskojums nerunā viņiem par labu. Mediju pārstāvju satraukuma iemesls ir  konstatētie efekti, kurus izraisa trampistu iedēstītie skepses asni pret medijiem un to darbu. Viņu vēlme apmulsināt patērētāju un samulsināt sabiedrību attiecībās ar mediju godprātību. Šo apmulsumu lielā mērā demonstrēja bruņotie uzbrukumi lokālajai avīzei Capital Gazette[3].

„Stiprās rokas“ vilkme

„Tas, ka 44% aptaujāto republikāņu vēlētāju šodien uzskata, ka Trampam vajadzētu piešķirt visas despotam pienākošās varas sviras, lai slēgtu masu medijus” (Kansas Citu Star[4]) pierāda, ka viņa uzbrukumi sociālajos medijos žurnālistiem nav bez sekām. „Šāda notikumu attīstība ir draudīga un tieši tāpēc mums visiem ir pamats nopietnām bažām par mūsu valsts nākotni” – konstatē Sanhosē Mercury News[5]. Ceturtdienas intervijā LR1 Krustpunktiem socioloģisko pētījumu centra SKDS vadītājs Arnis Kaktiņš arī nekautrējās atzīt, ka  „ļoti liela daļa Latvijas iedzīvotāju ilgojas pēc stipras rokas”[6]. Viņus satraucot „parlamentārās demokrātijas bardaks, kas neejot pie sirds un būtu vieglāk dzīvot, ja pasaule būtu iekārtota vienkāršāk. Kā tajā pašā Baltkrievijas modelī” (turpat). Tas nozīmē, ka nekur tālu no PSRS laika „lopu kūts“ neesam pa šiem valsts brīvības gadiem aizgājuši, ja „ļoti lielai daļai“ mūsu valsts iedzīvotāju gribas atgriezties totalitāras valsts dzīvnieku fermā. Stiprās rokas vilkmes joprojām eksistē un tas nav laba zīme.

Amerikāņiem šķiet, ka neviens no līdzšinējiem valsts prezidentiem nav bijis pilnībā apmierināts ar mediju darbu. Taču neviens no 44 nav bijis tik negodīgs un agresīvs attiecībās ar masu medijiem kā pašreizējais Donalds. „Viņš apzināti kūda vienu amerikāņu grupu pret otru”, – konstatē Chicago Tribune[7]uzsverot ka „agrāk vai vēlāk šī verbālā kūdīšana un rīdīšana var transformēties reālos grautiņos, kurus ideoloģiskie ekstrēmisti arī praktiski realizēs pret žurnālistiem un citādi domājošajiem”. Protesti pret Trampu novērojami arī ārpus ASV. Britu The Guardianceturtdienas ievadrakstā sinhronizē savus uzskatu ar ASV kolēģu pausto nostāju: „Donalds Tramps nav vienīgais ASV prezidents, kurš uzbrūk presei vai jūtas netaisnīgi apstrādāts no žurnālistu puses. Taču viņš ir pirmais, kuram ir izstrādāta uzbrukuma stratēģija, lai sašķaidītu un kompromitētu un pēc tam anulētu mediju darbu”[8]. Viņa administrācijas darbinieki neskaitāmas reizes ir uzbrukuši visam neatkarīgo mediju areālam, konkrētiem žurnālistiem ar mērķi iedvest tautai, ka žurnālisti „kā tādi“ ir tautas ienaidnieki. Viņa uzstāšanās mītiņos (Tampas līcī un Vilksā – Bārā) bija izcili agresīva pret neatkarīgo mediju darbu. Kritiku Trampa virzienā šeit uzsver arī ANO cilvēktiesību komisārs Zeids Rāds AlHusseins, aicinot nepieļaut kūdīšanu un vardarbību pret mediju darbiniekiem un žurnālistiem.

Protams, ka Donaldam Trampam labvēlīgais austrāliešu izcelsmes mediju magnāts Ruperts Merdoks sev piederošajā Wall Street Journalar komentētāja Džeimsa Frīmena (James Freeman) palīdzību[9]noliedz esošo protestu. Taču izņēmums, arī šajā gadījumā (tieši tāpat kā vācu gramatikā) apstiprina likumu. Proti – draudēt medijiem nozīmē graut demokrātiju valstī un tāpēc nav grūti uzminēt, kāda veida vadītāji šo līniju praktizē. Tie ir totalitārisma piekritēji. Tie paši, kurus mūsu zemē esam piedzīvojuši ilgstoši un tāpēc zinām, kāds ir šādas pārvaldīšanas iznākums. Tas nozīmē,  ka politiķu netīrais karš pret žurnālistiem šeit un tur ir jāpārtrauc visās izteiksmēs, jo medijiem ir nepieciešama daudz plašāka telpa nekā līdz šim piedāvāts. Tas vajadzīgs nākotnes un demokrātijas interesēs.

[1]https://www.bostonglobe.com/opinion/editorials/2018/08/15/editorial/Kt0NFFonrxqBI6NqqennvL/story.html

[2]https://www.bostonglobe.com/opinion/editorials/2018/08/15/editorial/Kt0NFFonrxqBI6NqqennvL/story.html

[3]28. jūnijā 38 gadus vecs vīrietis ielauzās Anapolisas avīzes redakcijā (Merilendā) nogalinot piecus un ievainojot četrus avīzes līdzstrādniekus.  Izmeklēšanā noskaidrojās, ka šis vīrietis jau ilgāku laiku realizējis atriebes kampaņu pret vietējo avīzi Capital Gazette, jo tajā bijuši publicēti raksti, kas liecinājuši par viņa vajāšanu un cietsirdību pret kādu sievieti. Avīze publicējusi arī tiesas spriedumu. Rezultātā vīrietis nogalinājis redakcijas žurnālistus. Pēc traģiskā notikuma simtiem amerikāņu piedalījās protesta gājienā pret varmāku. Vairums no viņiem uzskatīja, ka masu slepkavībā pret mediju vainojams Donalda Trampa rīdīšanas iespaids un viņa publiskā kūdīšanas kampaņa pret žurnālistiem un masu medijiem. Slepkava ilgstoši vajājis avīzes žurnālistus sociālajos medijos un draudējis izrakņāties ar  katru no līdzstrādniekiem atsevišķi.

[4]https://www.kansascity.com/opinion/editorials/article216687685.html

 

[5]https://www.mercurynews.com/2018/08/15/editorial-president-trump-we-are-not-the-nations-enemy/

 

[6]http://lr1.lsm.lv/lv/raksts/krustpunkta/skds-vaditajs-arnis-kaktins-aptauju-dati-tira-veida-nav-prognoze.a107338/

[7]http://www.tronc.com/gdpr/chicagotribune.com/

[8]https://www.theguardian.com/us-news/2018/aug/13/united-nations-human-rights-nearly-impossible-to-defend-zeid-raad-al-hussein

[9]https://www.wsj.com/articles/trumps-honeymoon-with-media-almost-over-1534192809

Aizvadītās nedēļas virsotnes: Ferrante, situatīvais Tramps un falšā laiva kāpās

Posted on by
Atbildēt

Nedēļa atkal garām. Aiz loga sniegs (kā izlaidīgs kaķis) gozējas un rēgojas. Ziņojot par ziemu. Jūra mēģina aizsalt, bet pelargonijas (aukstajā verandā) mēģina nenovīst. Janvāra vidus mūžīgā problēma – par maz saules saules debesīs un par daudz aukstuma nepiemērotās vietās. Taču pievērsīsimies tam, kas noticis.

Laba ziņa ir tā, ka Elena Ferrante – lieliskā neapolitāņu noveļu meistare sāks rakstīt apskatus britu laikrakstam The Guardian. Rakstnieku piesaistīšana mediju periodikai ir lieliska ideja. Tas, ka Ferrantei avīze piešķīrusi atsevišķu sleju, ir patīkami. Izskatās, ka autore ir atguvusies no šoka, kuru izraisīja kāda rokošā žurnālista nevajadzīga ņemšanās pēc rakstnieces īstā vārda, uzvārda un darbavietas atmaskojuma. Ferrante vienmēr uzsvērusi, ka anonimitāte esot ļoti nepieciešama, jo atbrīvo no slavas abstinences un nodrošina aizsargātības komfortu. Taču “racējs” to izpostīja. Nevajadzīgi. Izklaigājās, izbazūnēja vārdu, profesiju un dzīvesvietu. Daudzi šī “atmaskojuma” rezultātā jutās nepatīkami iztraucēti, pārsteigti par “atklājumu”, kas bija vairāk pazemojošs nekā produktīvs solis. Tagad Ferrante atkal parādīsies pie mums ik nedēļu, stāstot par to kas viņai šķiet svarīgi. No itāliešu valodas uz angļu mēli viņas tekstus regulāri tulkos ilggadējā sabiedrotā Ann Goldstein.

Time Magazine 2016. gadā iekļāva rakstnieci gada ietekmīgāko personu skaitā. Pērn viņa kļuvusi par visvairāk lasīto rakstnieci Apvienotajā Karalistē. Jā, ir tulkota arī latviski.

Tātad – laba ziņa. Britu literārajā olimpā ārzemniekam nav viegli. Kur nu vēl līderpozīcijās. Šis – vairāk izņēmuma gadījums un tieši tāpēc tik iepriecinošs.

Aizvadītajā nedēļā #metoo kustībai pievienojās arī zviedru brīvbaznīcas pārstāvji. Iniciatīvas avangradā –  divas mācītājas  no Evanģēlistu un Vasarsvētku draudzēm. Kā aicinājumu šeit izmanto jēdzienu #patiesībajūsatbrīvos (#sanningenskagoraerfria), kas lūdz ziņot par pāridarījumiem baznīcas hierarhijā. Pašlaik aicinājumu jau parakstījuši 436 draudžu locekļi. Kā norāda kristīgā avīze Dagen, atsaucība šajā virzienā esot bijusi daudz aktīvāka nekā sakumā tika prognozēts. Iniciatīvas autores Estere Kazena un Karina Ingridsdotira uzsver, ka  parakstu vākšanas procesā iesaistoties praktiski visi: sākot no pusaudžiem un beidzot ar astoņdesmit gadus veciem sirmgalvjiem. Par ko sūdzas? Par to, ka draudzēs (tieši tāpat kā sabiedrībā kopumā) eksistē maskulīnās iniciatīvas kults: apgrābstīt meitenes un sievietes, izteikt piezīmes un uzmākties arī pēc tam, kad saņemts noraidījums. Mācītāji šos pārkāpumus neuztver nopietni un neizsaka uzbrucējiem nosodījumu. Iemesls ir draudzes nevēlēšanas, lai šādas “nejaukas lietas” nonāktu ārpus baznīcas sienām. Tas kompromitētu ticīgos un pašu baznīcu. Tāpēc sieviešu un zēnu tvarstīšana turpinās kā norma, ar kuru “vājajam” nākas samierināties. Tas, ka arī baznīcas cilvēki ir saņēmušies iztīrīt savu sabiedrību no šīm nejēdzībām ir liels solis uz priekšu. Nevis nedēļas, bet gadsimtu notikums. Paldies! Lai izdodas.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Šonedēļ apritēja viens gads kopš Donalds Tramps noenkurojies Amerikas Savienoto Valstu prezidenta postenī. Viņa vieglprātīgā attieksme pret faktiem ieviesusi jaunu fenomenu saziņa ar nosaukumu: Fake News. Šo izpausmi viņš ražo pats, taču piedēvē medijiem. Līdz šim neviens demokrātiskas valsts vadītājs nav tik bravūrīgi uzbrucis žurnālistiem kā to dara Tramps. Loģiski, ka rezultāti nav ilgi jāgaida. Šobrīd viņš ir ļoti nepopulārs politiķis valstī un ārzemēs, lai gan ASV ekonomika zied un zeļ. Tieši šī iemesla dēļ būtu pamats uzteikt jauno prezidentu, taču notiek pretējais. Vācu FAZ šodien konstatē, ka savas valdīšanas 355 dienās prezidents Tramps ir izplatījis 2000 nepatiesus paziņojumus (FAZ, 18.01.2018). Vietējie faktu pētnieki Vašingtona apgalvo, ka Tampa izteikumu nepatiesības līmenis esot 70% vērtībā. Tik dramatisku improvizēšanu ar patiesību (visaugstākā ranga amatpersonas līmenī) vēl pagaidām nav nācies piedzīvot.  Prezidenta melošanas intensitāte piespiedusi Washington Post pastiprināt avīzes “Fact Cheker” bloga slodzi. Nodaļas vadītājs Glenn Kessler vācu avīzei šodien atzīstas, ka pazīst Donaldu Trampu jau pamēram 30 gadus, jo agrāk strādājis arī kā ekonomikas un biznesa procesu reportieris. Jau toreiz bijis skaidrs, ka Trampam nepatīk pārbaudīt to ko viņš runā. Ja Donalds “kaut kur” ir “kaut ko” dzirdējis, tad paziņo to uzreiz (nepārbaudot) kopā ar saviem emocionālajiem pārspīlējumiem. “Viņš neko nepārbauda. Runā visu, kas ienāk prātā”, – konstatē Glens, piebilstot, ka Trampa reakcija vienmēr ir situatīva ( konkrētās situācijas noteikta), t.i., viņš reaģē uz konkrētu situāciju emocionāli. Vai prezidents drīkst atļauties melot 2000 reizes viena gadalaikā? Protams, ka nedrīkst, jo viņam vēlāk vairs neviens neticēs. Starp citu, tieši pats Tramps arī ievazāja pērnā gada jaunvārdu Fake News daudzu valstu leksikā un šodien tas nozīmē sadomātas ziņas, kas neatbilst patiesībai. Šķiet, ka Trampa bērnišķīgās izdarības lielā mērā iebelzīs pašlaik tik populārajam konservatīvismam. Simboliski, ka dienā, kad amerikāņi atzīmēja Martina Lutera Kinga dzimšanas dienu, kāds žurnālists pajautāja šodienas ASV prezidentam, vai viņš ir rasists.  Tramps samežģīja atbildi, bakstot ar pirkstu vairāku valstu virzienā, kuru pamatedzīvotāji nav baltie. Nolamājoties, faktiski. Pie viena (nez kāpēc) paziņoja, ka Norvēgijai esot jānodrošina lielāks iedzīvotāju daudzums (!?). Tas nozīmē: “Jā”. Visi šie nejēdzīgie, tukšie un bezseguma prātuļojumi vairāk atgādina klauna uzstāšanos cirkā, nevis nopietna valstsvīra izteikumus publiskajā telpā.

Amerikāņa raksturs veidojies privāto ambīciju un kolektīva atbalsta rezultātā. Pagājušā gadsimta 50. gados ASV konservatīvie veidoja divus virzienus: pirmie, kas neticēja valstij un otrie, kas ticēja ģimenei, reliģijai un sociālās kopības idejai. Reiganam izdevās iekarot abu virzienu simpātijas un zināmā mērā tos apvienot. Pēckara konservatīvie atbalstīja starptautisko tirdzniecību un drošības garantijas, kas tiek veidotas kopā ar sabiedrotajiem ārzemēs. Tramps šodien reaģē pretēji: ir pametis TPP, drīz izstāsies no NAFTA, augstprātīgi izturas pret NATO. Pat briti sāk gudrot par to, ka amerikāņi vairs nevar būt droši sabiedroti pēcbreksita situācijā. Bijušo Rietumeiropas sabiedroto vietā Tramps nekautrējas paust savas simpātijas autoritāriem despotiem, tādiem kā Vladimirs Putins, Erdogans vai Duterte. Šodien tikai 37% novērtē prezidenta Trampa darbu kā labu (Politico, 01.08.2018 ), Turpretī 58% nepatīk Tramps kā prezidents (CBS News, 11.01.2018).

Kuģis

Sudrabas “komisijas” izsprukšana cauri sveikā (ar rezultātu = 0) un viltotā laiva kāpās bija divi lielākie aizvadītās nedēļas notikumi Latvijas politiskajā sfērā. Tas, ka promaskavas Saskaņa kopā ar Lemberga kabatas partiju ZZS jau šodien nosaka Latvijas politikā praktiski visu, nav nekas jauns. Esam kļuvuši par Putina impērijas forštati ar Ventspils mafijas astoņkāji centrā.  Sudrabas komisija neko nenoskaidroja, taču algu par darbu saņēma un cinisms pret valsti no sabiedrības puses tāpēc turpinās.  Normālā valstī politiķi tā nerīkotos, jo iedzīvotāju emigrācijas iemesli nav tikai materiāli. Tie ir arī morāli. Ja valsts un taisnība tiek tik ciniski nozagta no mafijas puses, kā to varējām novērot pēc Rīdzenes sarunu publikācijām, tad iedzīvotāji nevis iet ielās demonstrācijās, bet gan brauc projām. Aizbraukšana ir šodienas latviešu protesta forma pret postsovjetisko valsts pārvaldes stilu Latvijā.  Sudrabai + Kremļa un Ventspils mafijai tas nerūp, jo viņi neko neražo. Tikai iekasē. Ir vai nav darbaspēka Latvijā? Tas viņus neinteresē, jo vēlēšanās var nobalsot arī 5 veči no Užavas un viņi atkal sēdēs pie kloķiem.

Ulmales mājiņa kāpās, kas izliekas par kuģi, nav nekas neparasts. Kamēr Latvijas bagātajiem (ieskaitot alkohola impērijas ķeizaru), nebūs respekta pret noteikumiem (kas attiecas uz visiem), tikmēr mums vēl ilgi būs gan mājiņas, kas izliekas par kuģi, gan laupītāji, kas tēlo mecenātus. Korupciju vislabāk demonstrē arhitektūra. Paraugieties uz Stacijas laukumu Rīgā un visām būdelēm ar nosaukumu “Laimētava”. Vai tiešām kāds ir apstiprinājis šo laukuma apbūvēšanu kā gaumīgu procesu? Acīmredzot ir. Stacijas pulksteņa aplipināšana ar nejēdzīgu celtnes skrandu vien ir ko vērta. Kādam vajadzēja un nauda palīdzēja izdarīt to, ko veselais saprāts neatļautu. Tieši tāpat ir ar mājiņu, kas izliekas ar kuģi Ulmales kāpās. Ja vietējai varai patīk nauda, tad visu var nokārtot un suns pakaļ neries.

Šoreiz suns ierējās un mēs uzzinājām faktu. Sākumā sagrozītu. Pēc tam vēlreiz mums stāstīja to pašu, taču samudžināti. Tagad gaidīsim kas notiks tālāk. Ja pašvaldības pārņems savā kontrolē arī medijus, tad nākotnē Vangažos, Pāvilostā vai Pālē nekad neuzzināsim šādus brīnumus. Tie notiks, bet mēs neko pat nenojautīsim. Kamēr mums būs bagātnieki (kas zaudējuši kaunu) un vietējā vara, (kas slimo ar hronisku alkatību), tikmēr vasarnīcas kāpās liks dokumentēt kā laivas un noziegumus čakli uzticēs izmeklēt pašiem noziedzniekiem.

Vēl viena ziņa ir jaunvārds – viltavas. Šo jaunvārdu savulaik esot darinājis rakstnieks Jānis Ezeriņš. Tas nozīmē, ka Fake News vietā mums tagad ir pašiem savs daiļš vārds = viltavas.  Izplatīt nepatiesas ziņas nozīmē – viltavot.  

Redzēsim vai ieviesīsies.

Galu galā – nedēļa bija laba, jo nebija jāizvēlas starp slikto un labo. Sirdsapziņa vienmēr parāda virzienu un publiskais viedoklis nekad nav ceļa stabiņš vai brīdinājuma zīme. Diemžēl joprojām dzīvojam laikā, kad uzspridzināt atomu ir vieglāk nekā sagraut aizspriedumu.

Tā viš ir.

 

 

 

Mediju pratības problēmas Latvijā. 3. daļa. Kas ir žurnālistikas produkts?

Posted on by
Atbildēt
Radio studija 1

sr.se

Tātad – kas ir laba žurnālistika?

Lai nobeigtu šo īso, trīsdaļīgo pārdomu sekvenci par Latvijas Radio nākotni, vēlos pieskārties tikai dažiem labas žurnālistikas aspektiem. Tas nepieciešams tāpēc, ka sabiedriskā radio ēters man ir vajadzīgs gan kā LR1 klausītājai, gan kā šā medija pētniecei[1]. Ceru, ka jums, cienījamo lasītāj, ir tieši tāpat. Mēs domājām, apspriežamies par tēmām, kas šķiet nozīmīgas un svarīgas. Par nesvarīgo nediskutē. Latvijas Radio ir ļoti svarīgs medijs Latvijai un ikvienam no mums. Tāpēc turpināsim šo sarunu.  

Noformulēt labas žurnālistikas jēgu ir ļoti sarežģīti, jo tā iekļauj sevī vairākus komponentus, kas nav ērti un vienkārši sistematizējami. Tā tas ir tāpēc, ka žurnālistika savā būtībā ir māksla un kā tāda ir jāmāca divos līmeņos : 1) amatnieciskajā un 2) mākslas atvēziena kvalitātē.  Lai neturpinātu tālāk domu par to, kā žurnālisti modernajā laikā būtu skolojami, lai viņu darbs spētu atbilst publikas (auditorijas) gaidām, pievērsīšos tikai dažām labas žurnālistikas iezīmēm. Tikai dažām.

Sāksim ar to, ka mediju produkcija nav statiska. Ja agrāk varējām kā atsevišķus priekšmetus augstskolā mācīt preses, radio vai televīzijas žurnālistiku, tad šodien tas vairs nav iespējams, jo masu komunikācija izskatās citādāk. Tas nozīmē, ka žurnālists šodien ir “cilvēks – orķestris” un viņam jāspēj strādāt gan audiovizuāli, gan teksta pieraksta formā. Loģiski, ka jaunie apstākļi pieprasa cita veida naratīvu un montāžu. To, piemēram, pašlaik mēģinām apgūt sākot mācīt 360° žurnālistiku audiovizuālās mediju mākslas studentiem. Viņiem jāspēj montēt ne tikai burti, vārdi, skaņa un bilde (kadri, to kustība), bet arī vēstījuma iekšējā loģika, kas mainās tehnikai attīstoties. Tas nav vienkārši, jo pat bērni šodien ir “jūtjūberi” paši sev un jaunieši radio vairs praktiski neklausās (katram kabatā ir savs viedais telefons ar savu mūzikas aplikāciju). Profesionālim ir jāiet pa priekšu. Tas nav viegli un vienkārši, jo šodien gandrīz visi jūtas kā žurnālisti, izmantojot internetu.

Radio studija 2, sr.se

Žurnālistikas produkcija šodien sastāv no divām lielām jomām, kuras mēdzu apzīmēt ar signālvārdiem: FAKTS un FIKCIJA. Pirmais ir reālu faktu (dokumentu) analīze un darbošanās ar tiem, otrais – izdomātu versiju ražošana mākslas darbu formātā. Pats galvenais, ar ko nodarbojas žurnālists ir – TULKOŠANA. Esošo problēmu, samezglojumu, sarežģījumu, notikumu izstāstīšana saprotamā veidā. Tas nozīmē faktu vākšanu, sistematizēšanu, kopsakarību atrašanu un pats svarīgākais – analīzes izklāstu mākslinieciski atbilstošā formā. Piemēram, Maxima traģēdija ir komplekss fakts, kas sastāv no ļoti daudzām apstākļu sakritības summām: vāja ēku drošības uzraudzība, korumpētība arhitektu birojos un celtniecības firmās, alkatība, slikta drošības kontrole u.t.t. Lai žurnālists varētu sākt strādāt viņam nepietiek ar paša fakta bezkaislīgu interpretāciju. Daudz svarīgāk ir noskaidrot vainīgus un izprast iemeslus, lai šāds notikums vairs neatkārtotos. Lai paveiktu šo traģēdijas “iztulkošanas darbu” medija vajadzībām, ir diezgan daudz jāstrādā un jāiedziļinās problēmas būtībā. Pēc tam seko daudz svarīgāks process – noskaidrotā izklāsts mākslinieciskā (nevis atskaites vai shēmas!) formā, kas palīdz publikai (lasītājiem, klausītājiem, skatītājiem) labāk saprast vēstījuma jēgu.

Tātad ir trīs soļi: 1) faktu vākšana, 3) analīze, 3) mākslinieciski atbilstošs izklāsts.  Tieši pēdējais solis parasti ir visgrūtākais cilvēkiem, kas žurnālistikā ienāk “no malas” un prot tikai ziņot, intervēt, taisīt atskaites vai zīmēt shēmas. Tas nozīmē, ka žurnālistam ir jāstrādā tieši tāpat kā rakstniekam vai gleznotājam. Jāveido savs naratīvs (vēstījums), kas palīdz iztulkot problēmu publikai saprotamā formā. Šo vēstījuma formu sauc par publicistiku. Mums ir maz publicistu. Diemžēl. Vajadzētu, jo pat Benjamiņai to bija daudz vairāk.

FAKTS ir saprotamākā žurnālistikas forma, jo sastāv no: 1) informatīvajiem un 2) analītiskajiem žanriem /a) pētnieciska, b) rokošā/. Lai pievērstu jūsu uzmanību dažiem žurnālistikas specifikas noslēpumiem, vēlējos pievērsties tikai pirmajam solim jeb ziņu saprotamības priekšnosacījumam.

Mēs visi klausāmies ziņas. Ziņu izlaidumu. Ražot šādu ziņu izlaidumu nav viegli un vienkārši, lai gan no malas izskatās, ka “tas nekas īpašs nav”. Sametam tikai informāciju no “visādiem katliem” un miksējam zupu ēteram. Tik viegli tas tomēr nav.  Informācijas ir daudz. Jāatlasa, jāsašķiro un jāizvēlās to izvietojuma secība. Svarīguma kārtībā. Šo darbu veic ziņu producents, kuram jāspēj novērtēt svarīgums un nozīmība. Šī tēma ir daudzu disertāciju tēma, taču es iešu tagad vēl soli tālāk. Lēkšu pāri selekcionēšanai un piedāvāšu jums jau gatavu 15 minūšu ziņu izlaidumu, kas sastāv no 30 sekunžu ziņojumiem par visu ko. Tātad apsēdieties no noklausieties. Runātāji ir PSRS laiku skoloti radio diktori (lieliskas balsis) un starp visiem ziņojumiem noskan jautrs džingls. Fonā pulsē mūzika. Ziņu izlaidums kā pērļu kaklarota. Īsiem vēstījumiem, straujš, muzikāls.

Publika ir vēstījumu noklausījusies. Vai apmierināti! Jā, ļoti! Vai patika? Protams! Vai uzzinājāt ko jaunu? Jā, daudz jauna! Ko atcerieties?

Ko varat atcerieties no šī lieliskā, muzikālā ziņu izlaiduma? Neko…

Pēc klusuma izrādīsies, ka klausītāji neko nevar izstāstīt. Viņi neatceras. Zina, ka “bija forši”, bet neatceras īsti, par ko labi nostādītās balsis viņiem stāstīja mūzikas pavadījumā. Protams, ka klausītāji taisnosies, ka “bija noguruši” un nekādi nevainos ziņu izlaiduma autorus. Taču būtībā šis ir viltīgs propagandas dezinformācijas triks, kuru sauc par “automāta kārtu” jeb infoizklaidi. Tā mērķis ir panākt, lai klausītāji būtu apmierināti ar radio ziņām, taču pēc būtības neko nesaprastu pasaules notikumos. To sauc par “amerikāņu ziņu formātu” jeb nekomentētajām ziņām. ASV ir izplatīts pieņēmums, ka “ziņa” jānodala no “komentāra” un šādā veidā ir iespējams ražot izklaidētu, bet pastulbu radio publiku, kas domā, ka saprot, bet rezultātā vēlēšanās ievēlēs  amatpersonas “pēc frizūrām” vai “sievām” (nevis izejot no to politiskā piedāvājuma būtības). Tātad šādi sakārtotas ziņas ir izklaidējošas un ļoti bīstamas klausītājam pilsonim, jo iemāca atslābināties un nedomāt līdzi.

Pārpludinot medijus ar nekomentētu informāciju, mēs atņemam klausītāja izpratnei orientierus un radam viņā viltus komforta sajūtu. Šādi ziņas nedrīkst ražot Eiropas sabiedriskajos medijos. Te ir pavisam citas prasības. Amerikāņu radio un TV formāts mums neder, jo mēs esam eiropieši un nevēlamies izklaidēt līdz nāvei, lai vēlētāji būtu viegli manipulējama publika. Mēs vēlamies, lai pilsoņi apzināti iet uz vēlēšanām un saprot par ko viņi balso.

Ceru, ka ar šo niecīgo žurnālistikas elementu es jūs ierosināju pārdomām. Pieņemu, ka saprotat tagad mediju darba ļoti svarīgo būtību. Šis ir tikai pirmais no sabiedrisko mediju ziņu ražošanas elementiem, kas jāievēro praktiskajā darbā. Tam seko arī citi aizliegumi un akači, kas jāņem vērā. Profesionāls žurnālists to zina, redz un saprot. Ienācējs to neredz un neprot kļūdas novērst. Lai turpinātu par žurnālistikas norobežošanos no propagandas tehnikas, man vajadzēs uzrakstīt jaunu grāmatu. Tagad šī tēma ir kļuvusi populāra, pateicoties Trampa “fake news” un Krievijas propagandas kanālu terorismam. Šeit es vēlējos uzvērt, ka Latvijas Radio visaugstākajām vadītājam šīs lietas ir 100% jāzina pašam. Bez padomniekiem.

FIKCIJA ir “pasakas pieaugušajiem”. Ar to nodarbojas glezniecība, mūzika, dramatiskās mākslas un visi pārējie mākslas žanri. Ieskaitot žurnālistiku, kas šādā formā var apskatīt sadzīves problēmas, aktuālas krīzes un citas norises, kuru izpratne vislabāk var norisināties tikai mākslas naratīvu uztverot. Lai šo formātu realizētu ir nepieciešama iedziļināšanās (laiks, personāls, līdzekļi) un spēja redzēt radošo lauku perspektīvā. Mums šīs formas gandrīz nav. Humora raidījumu gandrīz nav, moderno radio dramaturģiju ieskaitot.

Labi, beigšu. Nogurdināju lasītāju…

Kāpēc šo visu rakstīju?
Ceru, ka šo tekstu izlasīs tie, kas iebalsos nākamo Latvijas Radio vadītāju. Pieņemu, ka profesionālisma kritērijs tiks prioritēts arī tad, ja piemērots cilvēks nepatiks “kā persona” Lemberga kabatas partijas pārstāvjiem padomē vai Saskaņas un kristīgo ielikteņiem. Vienkārši tāpēc, ka labs radio ir vajadzīgs mums visiem.

Tik neatkarīgs, kā tas ir bijis līdz šim.

Cerēsim, ka mums visiem kopā tas izdosies.

[1] Latvijas Radio Mūzikas raidījumu redakcija ir mana pirmā darba vieta. Priecāšos, ja ar šo būšu palīdzējusi savai pirmajai, lieliskajai darba vietai izdzīvot laikā un turēties pretī “pretvēju” postījumiem. 🙂