Kā tevi „pataisa par muļķi“ jeb kā mobings ietekmē mūsu sabiedrību

Speciāli TVNET

Reizēm notiek tā, ka kāds pēkšņi pārtrauc pusvārdā un neļauj pabeigt domu. Runā virsū un neklausās. Gadās, ka sarunas laikā kāds cits demonstratīvi pavelk uzacis uz augšu un pasmīn brīdī, kad paužat savu viedokli. Šie piemēri ir varas izpaudumi un nenozīmē, ka jums nav taisnība. Tie liecina, ka nepatīkat. Ka notiek jūsu „nolikšana pie vietas“. Tā norisinās „muļķa mices uzmaukšana“ galvā cilvēkam, kas toņa noteicējiem nepatīk.

Nereti šādā brīdī jūtamies „samazināti“, izsmieti un nenozīmīgi, ja psiholoģiskais „knipis pa degunu“ ir trāpījis. Diemžēl daudzi praktizē otra cilvēka „pataisīšanu par muļķi“, ja viedokļa līderiem izlēcējs netīk. Tad „moberi“ palīdz ātri samazināt cita cilvēka vērtību un nozīmību. Ierīvējot to stāvus zemē. Šādi notiek ne tikai darbavietā vai mācību iestādē, sporta laukumā vai uz ielas, bet arī paziņu lokā, publiskajā telpā, zinātnē, politikā un jo īpaši – interneta komunikācijā. Vai šis process ir izplatīts un ietekmē mūsu valsti un sabiedrību kopumā? Jā, ietekmē. Pat ļoti, jo mobinga rezultātā tiekam vaļā no gudriem cilvēkiem svarīgos un augstos amatos. Rezultātā atdodam stratēģijas iniciatīvu pelēkajām viduvējībām, kas nerunā pretī, bet prot „skriet uz vietas“.

„Esam sadrumstaloti, nevaram vienoties par kopīgu mērķi“tā mobinga sekas valsts līmenī apkopoja kāda no Latvijas mobinga izraisīto problēmu pētījuma dalībniecēm. Cits aptaujas dalībnieks secināja, ka mobings panākot materiālus un cilvēkresursu zaudējumus. Daļa vajāto kļūstot depresīvi un mēģinot risināt savas problēmas ar alkohola vai narkotiku palīdzību. „Tātad var secināt, ka mobings var ietekmēt ne tikai kādu konkrētu indivīdu, bet arī visu sabiedrību kopumā, radot cilvēkiem kā finansiālas, tā arī emocionāla rakstura problēmas,“ secina pētījuma autori. Vai no šā psiholoģiskā terora cieš tikai valsts un privātā sektora darbinieki? Nē, izrādās, problēma ir plašāka.

Vairāk nekā 37% skolēnu Latvijā apgalvo, ka ir cietuši no mobinga, taču visvairāk to piedzīvojuši tieši mazāko klašu skolēni, 51%. Bērniem ir izveidota mācību filmapar to, cik traģiskas sekas ir mobingam sabiedrībā. Cik svarīgi ir atmaskot moberus un aizstāvēt vajātos. Pieaugušajiem šādu mācību filmu nav. Taču „bomža dedzināšanas mēģinājuma“ akts Biķernieku ielā rāda, ka respekts pret citādajiem joprojām ir svešvārds Rīgas pusaudžu vidū. Latvijas Universitātes rektora ievēlēšanas peripetijas signalizē, ka slēgtās un akadēmiskās vidēs „savējo“ bīdīšana turpinās, un, ja nav argumentu, tad noder mobings, lai kādu novāktu. Kur nu vēl politiskie lēmumi visaugstākajā parlamentārajā līmenī, kas ierobežo sieviešu un seksuālo minoritāšu tiesības un pierāda, ka empātija ir nesaprotams svešvārds arī daudzu mūsu valsts likumdevēju domāšanā.

Publicētie pētījumi rāda, ka mobings Latvijā pieaugušo kolektīvos ir apmēram tāds pats kā pamatskolā (57% publiskajā un 66% valsts sektorā). Rezultātā apmēram 30% strādājošo vairs nevēlas veikt savus darba pienākumus, zūd vēlme doties uz darbu un krītas darba efektivitāte. Sabiedrība nav informēta, ka mobinga problēma pastāv, un nezina, kur vērsties pēc palīdzības. Bez tam – trūkst arī statistikas datu par mobinga situācijā cietušajiem, jo par šo problēmu Latvijā publiski un skaļi neviens nevēlas runāt, konstatē pētījuma autori.

Tas nozīmē, ka moberi mūsu valstī joprojām darbojas netraucēti aktīvi un izlēmīgi ietekmē svarīgu amatpersonu iecelšanu amatos un būtisku lēmumu pieņemšanu vai iespaido to nepieņemšanu. Tātad atstāj nospiedumus uz mūsu valsts procesiem. Sūkstāmies, ka politiķi ir slikti un viņu lēmumi vēl sliktāki. Taču varbūt ir vērts ielūkoties mehānismā, kas mums ģenerē šos sliktos politiķus labo vietā. Viens no šā destruktīvā mehānisma pamatelementiem ir tieši mobings jeb psiholoģiskais terors pret „citādajiem“ un „ne savējiem“.

Psiholoģiskās iznīcināšanas tehnika

Norvēģu sociālpsiholoģijas profesore Berita Osa šīs tehnikas instrumentus sociālajā telpā sāka pētīt jau pirms 50 gadiem, nodalot piecus pašus izplatītākos (klasiskos) paņēmienus. Tie ir: izsmiešana, ignorēšana, „izsaldēšana“ jeb informācijas izolēšana, dubultās sodīšanas režīms, lai apzināti radītu vajātajai personai vainas apziņu un kaunu par sevi. Šie nav vienīgie „muļķa taisīšanas“ paņēmieni, taču visizplatītākie gan. Pašlaik šajā jomā daudz pēta psiholoģe Helēne Tomsone, kurai ir izdevies izveidot metodes, ar kuru palīdzību vajātās personas spēj sevi aizsargāt un atbrīvoties no uzmauktās „muļķa cepures galvā“. Taču aplūkosim, kā tas sākas un notiek. Piemēram, darba kolektīvā ienāk jauni darbinieki, kas tikko pabeiguši savas studijas ārzemēs, ir spara pilni, gatavi strādāt un rosīties. Viņiem ir daudz ideju un neskaitāmi jauni priekšlikumi darba uzlabošanai. Taču kāds no vecākajiem kolēģiem nav sajūsmā par ienācēju entuziasmu. Lai to noslīcinātu, tiek izmantota varas tehnika ar klasisku apklusināšanas un devalvēšanas tehniku.

Kā tas notiek? Vispirms „izsaldēšana“, t.i., neļaujot cilvēkam norunāt domu līdz galam un apklusinot pusvārdā. Var arī pēkšņi uzdot runātājam pretjautājumu, kas galīgi neattiecas uz sarunas tēmu, nojaucot vēstījuma loģiku. Šādos gadījumos nepieciešams uzreiz norādīt, ka esat pārtraukti sava viedokļa izklāstā un vēlaties pateikt savu versiju līdz punktam. Nedrīkst atļaut sevi iebīdīt stūrī un apklusināt. Taču nav vēlams sākt kauju ar apklusinātāju, jo var gadīties, ka jūsu priekšā ir nepieklājīgs, nevis vienkārši ļauns cilvēks. Taču, ja neļauj jums izteikties, runā virsū un sāk nekautrīgi ignorēt publiskajā telpā, tad gan ir pamats bažām, ka pret jums sākts mobinga process ar mērķi pazemot, nomelnot un iznīcināt.

Gaismas izslēgšana

Pēc tam vajātāji ķeras pie nākamā instrumenta – aktīvas ignorēšanas. Piemēram, skaļi trokšņojot jūsu runas laikā: grabinot datora tastatūru, smejoties un novēršot uzmanību no sacītā, lai radītu iespaidu, ka viss, ko vajātā persona piedāvā, ir neinteresants un nav uzmanības vērts. To parasti realizē ar ķermeņa valodas palīdzību – izsmejoši žestikulējot vai uzjautrinoties. Parasti šai pieejai seko jau trešais solis, kas ir klaja izsmiešana. Uzjautrinoties par vajāto personu kā par komisku, smieklīgu ākstu. Šo tehniku sauc par „gaismas izslēgšanu“ un „skābekļa atslēgšanu“. Šajā etapā izsmietā persona jau sāk satraukties, nervozēt un patiešām var „zaudēt pavedienu“ stresa dēļ, kas rodas neadekvātās publikas reakcijas rezultātā. Ja vajātāji ir spējuši novest vajāto personu līdz stresa stāvoklim, tad „dzelzs ir karsta“ un nākamais solis mēdz būt „telpas nogriešana“ jeb informācijas apturēšana vajātā cilvēka virzienā. Proti apkārtējiem tiek radīts iespaids, ka „ir darīšana ar nevērtīgu personu“, kurai „viss nav jāzina“ (jo tad it kā radīsies tikai jauni sarežģījumi!). Ar “telpas (informācijas) izslēgšanu“ vajātajam cilvēkam tiek skaidri un gaiši pateikts, ka viņš „šeit neiederas“ un nav vajadzīgs. Tieši tāpat kā karavāna atstāj tuksnesī vientuļnieku nāvei, arī šajā gadījumā vajātais cilvēks tiek izolēts un izraidīts.

Nākamais jeb noslēdzošais solis ir dubultais sods. Tas nozīmē, ka jānosoda viss, ko šis cilvēks dara. Piemēram, ja vajātais cenšas verbāli aizstāvēties, tad viņam var pārmest pļāpību un patmīlību. Ja vajātais ir kluss un intraverts cilvēks, tad viņu sāk kritizēt par pasivitāti, garlaicību vai bezatbildību. Respektīvi vajātais jākaunina par viņa rakstura īpašībām, matu krāsu, manierēm, biogrāfiju un visu, kas iespējams. Kas notiek pēc tam? Nekas vairs nav jādara, jo publiskajā telpā ir izveidots negatīvs priekšstats par šo cilvēku un visi no viņa novēršas. Ieskaitot viņu pašu, jo upurim ir kauns par sevi.

Ko nomelnošanas mehānisms panāk?

Iznākums ir vienmēr viens un tas pats – vajātais cilvēks zaudē un pazūd. Aiziet no darba, izvairās no sabiedrības. Gadās, ka saslimst, gadās, ka izdara pašnāvību. Īpaši smagi šo „iedzīšanu“ un vajāšanu pārdzīvo bērni un jaunieši tagad – tīmekļa komunikācijas apstākļos.

Kas ir vajātāji?

Ērebrū universitātes pētījumi (2010) pierada, ka vajātāji mēdz būt cilvēki, kas: a) atrodas varas pozīcijā attiecībā pret pārējiem un var piešķirt bonusus tiem, kas patīk, un iegriezt tiem, kas nepatīk, b) ir neformālie līderi, kuri nosaka vērtību skalu attiecīgajā sabiedrībā, c) viedokļu noteicēji noteiktās sabiedrības grupās, d) līdzstrādnieki, kas (savu funkciju zonā) spēj izbīdīt vai sarežģīt darba procesu, d) darba grupa, kas veido enerģētisko kodolu, un tās ietvaros iespējams izrēķināties ar personībām, kas „dažiem nepatīk“. Pēc pētnieces Luīzes Svensones domām, ikviens no mums var kļūt par vajātāju, ja apstākļi izveido šim procesam labvēlīgu situāciju. Kā panākt, lai sabiedrība saprastu šo negodīgo nomelnošanas un spēcīgu personību izstumšanas mehānismu?

Luīzei šķiet, ka riska grupā pirmās nokļūst neparastas personības. Tās it kā neiederas esošajos grupējumos (neievēro esošo hierarhiju) un tiek tāpēc izstumtas. „Te nevajag meklēt prāta gigantus. Pietiek, ja jauniešu kolektīvā parādās gados vecāks cilvēks vai sieviete pretendē uz darbu vīriešu kolektīvā, vai cilvēks pauž atšķirīgu pasaules uzskatu nekā caurmēra vidusslānis,” uzskata Stefans Blumbergs, kas ilgstoši pēta un vērtē mobinga negatīvos efektus zviedru sabiedrībā. Pēc viņa domām vislielākā atbildība jāuzņemas klusējošajai masai. Cilvēkiem, kas labi redz, ka kāds cilvēks nepamatoti tiek vajāts, bet šie ļaudis nedara neko, lai situāciju labotu. Piemēram, ir ļaudis, kas nelaimes gadījuma apstākļos nevis metas palīgā slīkstošam cilvēkam, bet gan filmē noslīkšanu ar savu mobilo telefonu. Šo procesu profesionālajā leksikā dēvē par „stirnu vajāšanu“.

Vai visiem jādraudzējas ar visiem?

Protams, ka ne. Taču mēs varam saņemties un būt pieklājīgi un iecietīgi cits pret citu, nošķirot privāto no profesionālā. Diemžēl personas, kas sāk psiholoģiskā terora procedūru pret citiem, ir spējīgas pazudināt ne tikai talantīgākus oponentus, bet arī veselas nozares. Tāpēc uzņēmumos un iestādēs būtu jābūt gatavībai novērst šos procesus un bremzēt agresīvu vajātāju iniciatīvas. Pagaidām mums ir fakti, ka šis nelāgais efekts pastāv un ietekmē pusi no mūsu iedzīvotājiem, taču ir maz pētījumu par to, kādu ļaunumu šādi procesi nodara valstij kopumā. Ērebrū universitāte šajā procesā ir līderpozīcijās, piedāvājot darba devējiem instrukcijas, kas palīdz cīnīties pret mobinga procesiem darba vidē. Ja uzņēmumā ir nefokusēts vadības stils, disfunkcionāla līdzstrādnieku grupa un izplūdusi organizācija, tad ir pamats pieļaut, ka šāda vidē radīsies priekšnoteikumi mobingam. Tas var sākties arī skolā, bērnudārzā, sporta komandā, politiskā partijā vai interešu organizācija, ja tās biedri nav izglītoti par šādā nejēdzīga fenomena eksistenci un neviļus pieslejas vajātāju grupējumam tikai tāpēc, ka paši baidās nonākt vajāto personu kategorijā. Šādā vidē (darba kolektīvā, grupā, komandā vai organizācijā) veidojas diktatūras apstākļiem raksturīga vide ar skarbu vajātāju centrā un viņa pielīdēju = kalpu galeriju perifērijā. Šādos apstākļos ir gandrīz neiespējami pārtraukt „medības“ un citādi domājošo vajāšanu, jo vara un ietekme šāda mobinga substruktūrā pieder nevis demokrātiskajam vairākumam, bet vajātāju mazākumam, kas nosaka sev vajadzīgās vērtību kategorijas un realizē savu soda bataljonu darbību. Lai novērstu šādu notikumu attīstību grupā, komandā, kolektīvā vai valstī, ir nepieciešams izglītošanas process. Tas pats, kas parāda šādu savstarpējo attiecību „dubultās grāmatvedības“ kaitīgumu. Tieši tāpat kā visos uzņēmumos un iestādēs ir nepieciešams scenārijs krīzes komunikācijas apstākļiem, ir vajadzīgs arī izglītošanas process mobinga novēršanai visos līmeņos. Nepieļaujot gudru un talantīgu cilvēku sociālo diskvalifikāciju skaudības vai nenovīdības vārdā.

Vajātāju spogulis

Populārais futbolists Zlatans Ibrahimovičs (Zlatan Ibrahimovic) ir liecinājis, ka pēc pāriešanas uz Barselonas klubu esot piedzīvojis mobingu. To organizējis treneris Hoseps Gvardiola (Pep Guardiola). Ignorēšana un izsaldēšana panākusi to, ka futbolists naktīs nav varējis aizmigt, juties vainīgs bez iemesla. Pēc Rebekas Bolinas domām, šis piemērs rāda, ka vajāt var ikvienu un efekts šim mobingam būs tieši tāds pats kā jebkuram citam cilvēkam – nospiestības un pamestības sajūta, vainas apziņa. Proti, mobinga mērķis ir ne tikai panākt, lai vajātais pamet „skatuvi“, bet arī piedāvāt greizo spoguli, kurā tas izskatās slikti. Ja „medījums“ sāk pats piekrist šim „spoguļattēlam“, tad mērķis tiek panākts un vajātais cilvēks iznīcināts kā personība. „Upurim mēdz uzvelt vainu par to, kas ar viņu ir noticis. Piemēram, izvarošanas upuri nereti jūtas paši vainīgi par to, kas ar viņiem noticis,“ konstatē Rebeka Bolīna (Rebecka Bohlin). Vissliktākais, ja šādu procesu sāk atbalstīt cilvēki, kuru rokās ir varas sviras.

Brīdī, kad jūsu atbildi sāk labot publiski kāds no kolēģiem, vai mirklī, kad iepriekš rūpīgi izsvērtu spriedumu kāds cits sāk izsmiet, aizbildinoties ar to, ka jums trūkst humora izjūtas, ir pamats kļūt aizdomīgiem mobinga bīstamās klātbūtnes sakarā. Ja pamanāt, ka neesat saņēmis svarīgu informāciju, kuru citi zina, tad vajāšana ir jau notikusi un psiholoģiskais terors darbojas. Jomas speciālisti uzskata, ka situācijā nevajag apklust, nolaist rokas un rakstīt atlūgumu, bet gan „ielikt kāju durvīs“ un nepakļauties vajātāju spiedienam.

Tā arī darīsim.

O, beware, my lord, of jealousy; It is the green-eyed monster jeb dzeltenās jakas stāsts

 

 

 

 

 

 

 

Piedāvāju fragmentu no grāmatas: „Skaudība”  

Todien nokrišņi Itālijas ziemeļos ieradās negaidot. Aiz loga sāka grabēt lietus lāses, kas sitās pret rūti. Iecerētais pārgājiens kalnos šķita izgāzies. Visiem viesiem nebija līdzpaņemtas lietus jakas. Tāpēc mājas saimnieki sāka meklēt iztrūkstošās pa skapjiem. Pēc brīža atradās maza koši dzeltena jaka pusaudzim un trīs lietusmēteļi pieaugušajiem. Viesīgo saimnieku meitai Lūcijai dzeltenā gumijas jaka bija kļuvusi par mazu, taču pusaudzei Annai tā lieti noderēja. Viņa uzvilka aizlienēto apģērbu un tajā izskatījās vienkārši lieliski. Anna priecājās par jaunieguvumu un mēs pārējie ieteicām viņa piedalīties ar šo gumijas jaku nākošajā skaistuma konkursā. Pēkšņi notika kas neparedzēts – Lūcija skarbi pieprasīja savu apģērba gabalu atpakaļ. Meitenes seja bija piesarkusi un no mutes izlauzās kategoriskās frāzes:„ Velc nost! Es savu apģērbu citiem nedodu!”. Rokas strauji sagrāba jaku, kas aši tika norauta no Annas pleciem. Ar laupījumu rokā meitene aizjoza uz savu istabu. Palikušie mēģināja attaisnot šo emocionālo eksploziju ar „pieķeršanos savām drēbēm” vai pusaudžu kaprīzi, bet es steidzos Lūcijai pakaļ.

  • Kas par lietu? Kāpēc tu neatļauj Annai uzvilkt savu veco, nolietoto jaku?
  • Tāpēc, ka viņa manā jakā pārāk labi izskatās! – nekautrējās atzīt Lūcija. Vienlaikus pa bērnistabas durvīm ienāca viņas vecāki. Mamma piesteidzās pusaudzei klāt un viņu spēcīgi un skaļi iepļaukāja.
  • Kāds kauns, ka mana meita ir tik skaudīga! Tu esi nejauka, skaudīga meitene. Man kauns, ka es Tevi esmu izaudzinājusi par skauģi! – viņa klusi čukstēja un abas iešņukstējās.

Pirmajā brīdī gribēju mesties bērnam palīgā, taču māte apņēmīgi pastūma mani nost. Ar skaudību esot jācīnās jau pašā sākumā, citādi šī kaite kļūstot hroniska, – tā apgalvoja izglītota sieviete, kas tikko bija iekaustījusi savu meitu. Pēc viņas domām Lūcija vēl neapzinoties kas šīs ir par sajūtām, kas tik spēcīgi bija viņu pārņēmušas un likušas rīkoties pretēji loģikai. Nezinu vai mammas rīcību var attaisnot, taču sava daļa gudrības šajā viņas solī, protams, ir.

Tātad: Lūcijai jaka vairs nebija vajadzīga. Meitenei tobrīd mugurā bija cita: jauna, zila gumijota jaka, kas kvalitatīvi bija labāka par dzelteno, veco. Tas nozīmē, ka meitene nebija iekārojusi mantu. Viņa satraucās par to, ka vecā, nevajadzīgā dzeltenā jaka bija pievērsusi sabiedrības uzmanību ciemiņmeitenes izskatam. Protams, ka Anna bija glītāka par Lūciju. Jaka bija tā, kas pievērsa uzmanību šim Annas pārākumam. Lūcijas smadzenēs nostrādāja impulsīvs reflekss. Instinkts. Neapzināta reakcija. Tieši tāpat kā mazais Pēteris brāļa dzimšanas dienā, arī Lūcija šajā viesību brīdī, nespēja apslēpt un savaldīt savu skaudību  pret meiteni, kas izskata ziņā bija pārāka par viņu pašu. Viņa norāva jaku, cerot, ka tad otra meitene būs līdzvērtīgākā situācijā. Taču vecāki iejaucās un neļāva viņai attaisnot savu skaudību. Māte pieprasīja atzīt meitai neglītu rīcību, cerot, ka šis gadījums izārstēs viņu no skaudības.

Itāļi uzskata, ka skauģim ir jāsit pa pirkstiem. Tā, lai sāp. Man abas meitenes likās vienādi simpātiskas un Lūcijas agresija šķita nevajadzīgi nepamatota. Taču bija tā kā notika.

Tas nozīmē, ka skaudība ir atkarība. No tās būtu cilvēki jāārstē tieši tāpat kā no alkohola, narkotiku vai seksa atkarības. Ja aizvērsim acis skaudības priekšā un izliksimies to neredzam, tad “zaļā briesmoņa inde” lēni un pamatīgi saindēs sabiedrību, kurā atrodamies, nogalinot talantīgos un izvirzot viduvējības.

Ko skauģis pārkāpj?

Skauģis labi redz to pašu ko redzam arī mēs pārējie. Anna ir skaista meitene un dzeltenā jaka viņai lieliski piestāv. Noziegums sāka brīdī, kad Lūcija nespēj savaldīt savu agresivitāti, sajūtoties sliktāka par Annu. Viņa uztver Annu kā konkurenti un cenšas to uzvarēt, atņemot „priekšrocības”, kas šajā gadījumā ir dzeltenā, vecā jaka. Tātad skaudība faktiski eksistē tikai skauģa galvā. Šo iekšējo nepatiku Lūcija vērsa pret meiteni, kura bija atnākusi ciemos un nemaz nevēlējās ar kādu sacensties. Sacensību uzsāka skaudīgā Lūcija pati. Ja mēs viņai jautātu: „Ko Anna tev sliktu nodarījusi, ka esi tik dusmīga?”, tad pusaudzei nebūtu ko atbildēt. Galu galā apskaustās personas gandrīz nekad nav nodarījušas faktiski ko sliktu skauģim. Šis jautājums tā arī paliks retorisks, jo skaudība ir iedomātas sāncensības izraisītās spēcīgās emocijas, kurām nav loģiska izskaidrojuma. Meitene salīdzināja sevi ar iedomāto sāncensi, konstatēja, ka ir zaudējusi un rezultātā viņa radās neizskaidrojamas apvainojuma un bēdu sajūta, par it kā negodīgo cīņas rezultātu. Tātad ciemos ieradusies meitene, kas „nepamatoti” ir daiļāka par saimnieci un tāpēc pievērš sev viesu uzmanību. Šāda iedomātās – „negodīgās” spēles loģika pieprasa sodu un izpaužas agresijā pret apskausto personu.

Kāpēc meitene reaģēja tik emocionāli pret otru pusaudzi, kas viņai neko sliktu nebija izdarījusi. Kāpēc reakcija bija tik sakāpināta? Lūcija pati savā galvā salīdzināja sevi ar glīto Annu un sajutās zaudējusi skaistuma konkursā, kas visos vecumos ir tik svarīga sadzīves sastāvdaļa. Tas meitenē izraisīja apvainojuma, pazemojuma un mazvērtības sajūtu. Rezultātā viņa metās virsū priekšmetam (jakai), kas šo salīdzinājumu (viņai par sliktu) paspilgtināja. Skaudība ir cilvēka īpašība, kuru var neitralizēt ar gudras audzināšanas palīdzību bērnībā un ar redzošu, nosodošu attieksmi sociālajā telpā, kur tā izpaužas ļoti dažādās formās.

 

 

Skaudības līkloči, turpinājums: Emmas problēma un iemīlējies skauģis

Iemīlēšanās

Iemīlēšanās

2014.gada 17.augustā

Emmas problēma
Tagad ķersimies klāt daudz, daudz smagākai tēmai – skaistumam. Tā ir ļoti jutīga zona un sensitīva joma ikvienam no mums, kas lasa šīs rindas. Tā taču ir! Vai ne?
Brīdī, kad mums līdzās nostājas kāda persona, kas vaigā ir daiļāka par mums un pievērš sev pretēja dzimuma uzmanību, visas problēmas arī sākas.
Sniegbaltītes pamāte pasakā jautā: ” Spogulīt, spogulīt, saki man tā. Kura ir visskaistākā” un spogulis parasti atbildēja, ka visdaiļākā uz pasaules ir tieši pati vaicātāja – karaliene. Taču reiz spogulis vairs neapstiprināja šo ”stabilo patiesību” un pateica, ka skaistāka par karalieni ir viņas audžumeita. Skaudība iegailējās zinās liesmās un pasaka varēja sākties! Karalienei bija skaidrs, ka audžumeita ir jānoindē vienkārši tāpēc, ka tā ir kļuvusi pārāk skaista.
Kā rīkojas cilvēks, kas uzzina, ka kāds cits konkrētajā vietā un apstākļos tiek traktēts kā skaistāks un pievilcīgāks?
Emma to uzzināja guļot slimnīcā. Palāta bija liela un (kā jau uzņemšanās nodaļā pieņemts) cilvēku tajā daudz. Visi skaļi sarunājās dažādās valodās un divas sievietes, netālu no Emmas, apsprieda jauno pacientu izskatu. Abas nevarēja iedomāties, ka Emma viņu runātos tekstus saprata arī svešvalodā:
– Paraug to tur! To, kas guļ uz tās kušetes.
– To ar gariem peisakiem?
– To pašu.
– Paskat tik! Nu nekāda paskata viņai nav! Bet puisietis viņai līdzās gan smuks kā bilde.
– Re kur tā tur otrā pusē! Tā gan ir smuka. Daudz smukāka par to pirmo. Kā bilde!
– Ā, jā… bet vīrišķis gan viņai pagalam neglīts un vārgs.
– Slims laikam…
– Jā, nez kur tās nesmukās tos glītos puisiešus ķer? – noteica otra un sieviešu saruna aprāvās. Tikai pēc krietna mirkļa Emma saprata, ka mērķēts ir uz viņu un viņas draugu. Abas sieveles Emmu uzskatīta par neglīteni, bet viņas puisi par skaistuli. Kādas šausmas! Nejēdzība! Emma pati sevi spogulī vienmēr uztvērusi kā daiļu būtni un tagad šīs divas nejēdzīgās lauku sievas ar savu sarunu bija iedūrušas dunci viņas pašapziņas centrā.
Protams, ka divas lauku tantes svešā valstī, svešvalodā nav kvalitātes kritērijs, taču izdzirdēt kaut ko ”tādu” par sevi nav patīkami. Ko darīt tālāk?
Pirmais ceļš ir tas, kuru izvēlējās Emma. Viņa nepieprasīja, lai viņas ”daiļais draugs” atrisina situāciju, bet aprunājās vakarā ar sev labvēlīgu vecāku draudzeni. Par to pašu hamletisku jautājumu: esmu vai neesmu skaista?”.

Vai tiešām spogulis nerāda patiesību?
Pasaulē neeksistē viena veida, unificētas skaitums. Jaunā sieviete, kuru abas sirmgalves slimnīcā pozitīvi apsprieda, bija dienvidnieciska tipa: smalks ķermenis, lielas tumšas acis un mati, uz robežas ar vulgaritāti. Emma bija robustākas ķermeņa būves, taču ļoti maigi veidota ar līganām ķermeņa līnijām un plastisku graciozitāti. ”Tavs skaistums ir unikāls un tas rūpīgi jākopj, lai regulāri akcentētu tavas priekšrocības”, – teica Emmas gudrā konsultante. Pamazām Emma iemācījās izkopt, attīstīt savu šarmu un saprata kuros sociālos lokos viņas skaistums ir pieprasīts vairāk nekā draudzenes kolorītais košums. Viņas skaudībai nebija laika piedzimt, jo savas vērtības apziņa cementēja drošību un pārliecību par savu estētisko izstarojumu. Abas ir draudzenes joprojām.
Šajā gadījumā skaudības pirmā fāze funkcionēja kā impulss spītībai un radošiem meklējumiem. Taču šis pats notikums varēja arī izraisīt pavisam citas sekas.
Liela daļa cilvēku pēc šādas nejauši dzirdētas sarunas par sevi, iekrīt depresijā, jūtas ļoti slikti un atsakās no centieniem vērst situāciju sev par labu ar godīgām metodēm. Starp citu – man liekas, ka ikviens no mums, cienījamo lasītāj, esam bijuši šādā situācijā! Iekrituši dziļā depresijas un skumju bedrē tikai tāpēc, ka kādam citam – konkurentam, draugam, kolēģim ir izdevies kas labāk nekā mums pašiem. Tas mēs jūtamies smagi zaudējuši. Tad mūsu priekšā atveras bezdibenis un mēs speram soli uz priekšu, lai mestos izmisuma bedrē iekšā. Stop! Uzmanību! Nekādas reālas bedres faktiski nav. Neviens mums to nav izracis un šī bedre faktiski neeksistē. To esam izdomājuši mēs paši. Izrakuši paši sev, savā iztēlē. Taču mēs par to nedomājam – mēs gribam krist bedrē, speram soli uz priekšu, pagrūžam paši sevi un krītam bezdibenī iekšā, jūtoties bezpalīdzīgi un pazemoti.
Kurš vainīgs? Skaudība. Tā liek mums justies slikti, būt bezpalīdzīgiem un iedveš, ka neko vairāk nevar darīt!
Tātad, Emmas gadījumā esam nonākuši pie divām jaunām skaudības izpausmēm – A) konkurētspējīgā un B) depresīvā skaudība.
Taču ir vēl trešā – C) apsēstības skaudība.

Iedomājieties divus zinātniekus. Jaunus un talantīgus. Viens no viņiem pamazām iegūst panākumus un pakāpeniski stabilizē savu statusu universitāšu pasaulē. Viņš ieņem salīdzinoši augstu un ietekmīgu akadēmisko pozīciju savā valstī. Taču kāds cits viņa kolēģis, bez līdzvērtīga akadēmiskā statusa, pēkšņi izdod grāmatu, kas apraksta negaidītu zinātnisko problēmu risinājumu un vienā rāvienā kļūst ļoti populārs medijos. Pirmais nevar ciest, ka otrais pēkšņi kļuvis populārs un dara visu, lai sabojātu sava konkurenta dzīvi. Viņš kritizē savu kolēģi studentiem, kolēģiem, aizliedz lasīt viņa grāmatas, dara visu iespējamo, lai izspiestu konkurentu no nozares. Šāda skaudība vairs nav mirkļa impulss. Tā ir apsēstība, kas būtiski ietekmē abu zinātnieku dzīves un visu viņu pētījumu nozari. Tā ir jau apsēstība.
Visbiežāk nākamais solis skaudības spirālē ir ceturtais skaudības veids jeb D) ļaunu vēlošā skaudība. Liela daļa cilvēku ik dienas lieto šo ”ļaunu vēlošo skaudību” savā dzīvē kā ikdienišķu, normālu instrumentu. Viņu attiecības ar kolēģiem tiek būvētas uz šīs skaudības modeļa matricas: visos gadījumos panākt apkārtējo iemīšanu dubļos un pazemot tos. Šie cilvēki tik ļoti aizraujas ar šo destruktīvo nodarbi, ka ir pat gatavi paši riskēt ar savu labklājību, lai tikai pazudinātu konkurentu. Viņi gūst lielāku gandarījumu no citu cilvēku neveiksmēm, kļūdām nekā no saviem panākumiem.
Tālāk šim skaudības veidam pieslejas E) ”alkatības skaudība”, kad gados vecāki cilvēki, kuriem sabiedrībā ir augstāki amati un lielāka ietekme, izmanto neglītas metodes, lai apzināti iznīcinātu gados jaunākus talantus. Esat pavērojuši kā jūsu sacerējumu lasa šāds priekšnieks vai priekšniece, kas smīn un vaibstās par jūsu tekstā atklāto? Esat ievērojuši kā jūsu aktierspēli pēkšņi ledaini iznīcina gados vecāka primadonna, kuru jūs līdz šim teātrī esat dievinājuši!? Vai šajā gadījumā vispār var runāt par skaudību? Jā, var. Loģiski jaunajam cilvēkam būtu jābūt skaudīgam uz gados veco direktoru, priekšnieku, kam pieder viss, ko jauns cilvēks vien var iekārot: slava, stāvoklis, nauda utt. Taču reālajā dzīvē notiek otrādi – vecais un treknais ”celms” cieš no jaunu talantīgāku personu parādīšanās pie horizonta. Viņš vēlas par katru cenu saglabāt tikai sev ”saules vietu mežā” un ir gatavs ar uguni un zobenu iznīdēt ik vienu, kas parādās pie horizonta ar radošām un spējīga konkurenta ambīcijām. Jaunībai ir nākotne, kuras ”vecajam celmam” vairs nav. Par to arī atriebība.
Tātad – ikvienā no mums skaudība ir iekodēta. Ja mēs palaižam vaļā šo jomu sevī, tad skaudība var radīt milzum daudz problēmu mums pašiem, mūsu apkārtnei un pat visai sabiedrībai, jo tā balstās uz iedomām.

Iemīlēšanās
Mīlestības sākuma fāze ir iemīlēšanās. Arī šīs cēlās jūtas satur zināmu skaudības substanci. Sākuma fāzē skaudība neaptur mūs no mērķa un neiedarbina ļaunvēlību. Mēs ejam cīņa ar sāncenšiem, dodamies ceļā pie sava mīlas objekta. No vienas puses mums gribas ķircināt savu mīlas objektu, jo neesam droši, ka pirmā atbilde būs pozitīva, taču kāds neredzams spēks dzen mūs uz priekšu un mēs darbojamies = cīnāmies par savu laimi. Cenšamies uzrunāt šo cilvēku, iepazīt to labāk, apbrīnojam to, cenšamies tam līdzināties, vēlamies iedraudzēties. Skaudība pret iemīlēšanās objektu pamazām pārvēršas F) impulsa skaudībā.
Jā, arī tas ir skaudības veids: noslēgšanās apbrīnojama objekta priekšā. Pavisam cits stāvoklis ir mīlestība jeb pasija, kad sajūtas atveras pozitīvā akordā. Bet mīlestība ir kas pavisam cits. Par to parunāsim nākošajā grāmatā. OK?
Tagad atgriezīsimies atpakaļ pie skaudības.
Pieņemu, ka daudziem no jums, cienījamo lasītājs, šķiet, ka iemīlēšanās stadijā skaudība neeksistē. Taču tā eksistē gan. Retais no mums godīgi atzīsies pat vecam draugam: ” Jā, es nevaru dzīvot bez šī cilvēka, man ir vajadzīgs viņa tuvums, es redzu viņa seju sapņos un nomodā. Es ienīstu sevi un savas sajūtas, jo netieku ar šo emocionālo situāciju galā un būtu gatavs viņu noslepkavot, ja tā varētu atbrīvoties no šī iemīlēšanās posta!”.
Pazīstams teksts, vai ne? Atzīties, ka šajā situācijā mēs esam superskauģi, ir pagrūti. Taču šis process ripo uz priekšu brīdī, kad esam smagi iemīlējušies. Lai atzītos būtu jāatklāj savi slepenākie sapņi, dziļākās domas un sapņi, cerības un ilgas, bailes kļūt smieklīgam, atraidītam un pazemotam.
Skaudība pret mīlas objektu palīdz mums saglabāt savu statusu paša acīs. Snobisma un augstprātības staus quo. Mēs cenšamies tēlot apkārtnei, ka ”nekādas iemīlēšanās nav” un pamēģinām to iegalvot arī savai apkārtnei un visiem, kas ir gatavi klausīties. Mēs pat mēģinām darīt sliktu savam mīlas objektam, lai ar šādu rīcību celtu savu prestižu sabiedrībā. Daudzas dzirksteles apdziest šajā skaudības orģijā, jo iemīlējies cilvēks bieži nav gatavs iet soli uz priekšu. Iepazīt jaunas sajūtas un izstiept roku sveicienam. Tā vietā iemīlējies skauģis sāk publiski pazemot savu mīlas objektu tikai tāpēc, ka pats nav spējīgs izspraukties ārā no pašizveidotā augstprātības karcera.
Tas nozīmē, ka skaudība rosina uz neatļautu vardarbību pat pret cilvēku, kurā esam iemīlējušies.
….