Damaska, foto Sandra Veinberga

Ieilgušais, asiņainais karš Sīrijā panācis to, ka visi, kas tajā iesaistījušies, šodien ir zaudētāji. Tas, ka mēs uzņemsim bēgļus, neuzlabo situāciju nedz vienā, nedz arī otrā frontes pusē. Jau tagad skaidrs, ka bēgošo paisums pieaugs arī nākošo mēnešu laikā un Eiropas lielvalstu reakcija problēmas pamatiemeslus turpinās neatrisināt. Aizvadītā mēneša laikā 50% no ”Vidusjūras sīriešu bēgļiem” ir jau ieradušies Zviedrijā. Reportāžas no Vidusjūras kontrabandistu piepūšamajām laivām un pārpildītajām ”zvejnieku tupelēm” sašūpojušas rietumu demokrātiskās sabiedrības publisko domu. Lielākā daļa no mums vēlas būt solidāri un pretimnākoši ļaudīm, kas nokļuvuši nelaimē. Mēs vēlamies palīdzēt bēgošajiem sīriešiem tieši tāpat kā sagaidītu to no viņiem, ja ugunsgrēks plosītos mūsu mājās. Tātad – ar mūsu sirdsapziņu tiktāl viss kārtībā. Taču – vai mēs apzināmies šīs traģēdijas izraisītāju patieso apjomu un faktiskos iemeslus? Šodien, kad Putins Ņujorkas ANO tēlos varoni un ”sīriešu tautas glābēju”, ir jēga nedaudz iedziļināties Sīrijas kara konvulsijās, mēģinot atrast izeju no labirinta, kuram pagaidām nav durvju ar uzrakstu ”Exit”.

ANO bēgļu organizācija UNHCH pašlaik reģistrējusi ap 4,1 miljonu bēgļu no Sīrijas.

No tiem 95% joprojām atrodas valstij tuvējos, pierobežas reģionos. Pie kam, vismaz 7,6 miljoni cilvēku skaitās bēgļi paši savā zemē, jo ir bijuši spiesti pamest savas mājas un doties projām svešumā ar iedzīvi mugursomā. Tas nozīmē, ka pašreiz apmēram puse no visiem Sīrijas 23 miljoniem iedzīvotāju atrodas bēgļu gaitās. Tātad – bēgļu kustība ir sākusies. Tā kā konflikts Sīrijā pašlaik ieiet kritiskajā posmā un šī iemesla dēļ bēgļu gaitās var sākt posties arī atlikusi otra puse sīriešu, kas vēl pagaidām savas dzimtās mājās dzimtenē nav pametuši, mums jārēķinās, ka bēgļu uzņemšana var 10 un 100 x pārsniegt pašreizējos plānu apmērus. Ja paraugāmies uz Sīrijas karti, tad nekādas lielas izmaiņas tajā pēdējo mēnešu laikā nav novērojamas. Pēdējo divu gadu laikā valsts prezidenta Bašara El Asada spēki ir pavirzījušies uz priekšu. Viņa armiju atbalsta arī libāņu un irakiešu (šia musulmāņu bruņotās grupas), tāpat arī Irāna un Krievija. Asada pretinieku spektrs nav viendabīgs. Lielākais Asada pretinieku grupējums ir ”Islama Valsts” jeb ISIS, kas pērn pārņēma kontroli pār ziemeļu teritorijas daļām, kuras apdzīvo pragmātiskie sunnīti. Viņus finansiāli, ideoloģiski un tehniski atbalsta Sauda Arābija, Karata, Turcija un ASV. Viņi pašlaik kontrolē Sīrijas ziemeļu un austrumu zonas. Islāmistu Armija kaujas ne tikai pret Asadu, bet arī pret kurdu PKK grupējumu, kas tur savā kontrolē Sīrijas – Turcijas robežas zonu. Turpat cita pret citu cīnās vēl dažādi ”partizāņu grupējumi”, kuru galvenais mērķis ir savstarpējo kašķu kārtošana.

Apavu veikals Damaska, foto Sandra Veinberga

2014 gada beigas – pagrieziena punkts bēgļu paisumam

Pērn, gadu mijā, Sīrijas kara notikumi dramatiski saasinājās. ”Klanu partizāni” un Islāmistu Armija sāka gūt pārsvaru pār prezidenta Asada armijas spēkiem. Savukārt kurdiem, ar ASV atbalstu, izdevās aizgrūst projām no ziemeļiem islāmistu leģionārus. Taču jau 2015. gada pavasarī Sauda Arābija uzkrītoši palielināja savu atbalstu karojošajiem sunnītiem (islāmistiem) un tie ieņēma Idlebu, lai pēc tam ar lieliem panākumiem virzītos dziļāk Sīrijas iekšienē un piejūras līdzenumā. Jāpiezīmē, ka šī teritorija bija ļoti svarīga Asada režīmam jo vienlaikus ir alavītu grupējuma (kuram pieder arī pats prezidents) dzimtene. Maijā Islāmistu Armija iekarojā Palmīru. Ārzemju mediji mūs ”sašāva” ar informāciju no frontes zonas, rādot kā reliģiozie fundamentālisti uzspridzina senu romiešu templi, sagrauj kultūras pieminekļus un mēģina nolīdzināt līdz ar zemi Sīrijas bagāto kultūras mantojumu. Turpretī patiesie un būtiskākie finansu avoti mediju uzmanības lokā nenonāca. Uz rietumiem no Palmīras izvietojušās bagātīgas naftas un gāzes iegulas, kas joprojām ir Asada armijas kontrolē un tas nozīmē ļoti daudz. Ja šis ”naudas sūknis” pazūd, Asaras izredzes uzvarēt karu būtiski samazinās un dramatiski krītas arī sīriešu iespējas izdzīvot savā dzimtenē. Valsts finansiālais stāvoklis ir dramatiski pasliktinājies kopš 2011. gada sabotāžām un sankciju ieviešanas. Ir skaidrs, ka valūtas rezerves ir izsmeltas un nav līdzekļu lai atjaunotu infrastruktūru un institūcijas. Sīrija pamazām nonāk kaimiņvalstu atkarībā. Jau 2014. gadā valsts sāka iegādāties jēlnaftu no Irākas un Irānas, kas atbalsojās degvielas cenu kāpumā, īpaši ziemas mēnešos. Streiku kustība valsts iekšienē pamazām sāka aptvert arī valdībai līdz šim labvēlīgus ierēdņu grupējumus Damaskā.

Irānas ajatollas un valūtas devalvācija

Asadam (2013) neatlika nekas cits kā pirkt ”uz krīta’‘ irāņu naftu 2,5 miljardu eiro vērtībā, lai valsts spētu funkcionēt. Irāņi tikai maijā negribīgi piekrita aizdevumu pagarināt. Taču vienlaicīgi krita Palmīra un Sīrija iestiga vēl dziļakā parādu krīzē. Vienlaikus (kopš 2014) strauji krītas Sīrijas naudas vērtība (pret dolāru). Šodien tā Damaskā ir kritusies 5x un valdība vairs nespēja realizēt finansiālu pabalstu saviem iedzīvotājiem pārtikas, degvielas iegādei. Visi esošie līdzekļi pašlaik tiek nodoti kara un armijas vajadzībām. Labāka situācija nav arī sunnītu kontrolētajā ziemeļu un austrumu zonā. Arī šeit ”nekas vairs nefunkcionē” un pat ar neapbruņotu aci redzams ekonomikas sabrukums. Nav darba vietu, nav veselības aprūpes, nedarbojas skolas, dominē krimināli grupējumi, kas cenšas noteikt visu caurmēra sīriešu dzīvē. Šai ainai jāpievieno arī iznīcinātāju regulāri uzlidojumi, kas jāpārcieš visām pilsētām, kuras nonākušas Asada ienaidnieku gūstā. Rezultātā šeit ir tūkstošiem ievainoto un tieši no šīm teritorijām arī plūst projām iebaidīto bēgļu miljoni. Valsts ziemeļos ekonomiskā situācija ir nedaudz labāka, taču arī PKK un IA piedāvātā ikdiena sīriešus neapmierina. Reāla aina izskatās sekojoša – ja valsts teritorija pāriet ”partizānu” vai islamistu pārziņā, tad vietējie iedzīvotāji no šīm zonām bēg uz Asada armijas kontrolētajām teritorijām. Tas nozīmē, ka kurdu un islamistu areāls ir mazapdzīvots bet Asada zonā konstatējama pārapdzīvotība ar mijoniem iekšzemes bēgļu. Tātad – vairākums no sīriešiem joprojām dzīvo Sīrijā (savā dzimtenē) legālā prezidenta Asada kontrolētajās zonās kā bēgļi. Tieši šo areālu mēģina sagraut uzbrucēji, taču aiz frontes zonas te vēl esot atrodama” kaut cik normāla situācija”.

Skolas, slimnīcas un kontrabandistu bizness

Skolas un slimnīcas labāk funkcionē Asada zonā. Tās palīdz balstīt nosacītu stabilitāti arī blakus esošajās okupētajās teritorijās. Tas ir paradokss, bet fakts. Paralēli šim postam, plaši attīstījusies pierobežas kontrabanda, kuras rezultātā finansiāli ”uzvārās” karavadoņi un priekšnieki, bet tautai atlec nedaudz baltmaizes un rīsu dienišķajai pārtikai. Pāri frontes līnijai pāri varot pārvest visu ko vajag: degvielu, ekonomisko pabalstu summas, pārtiku, bēgļus un ieročus. Lai uzskrūvētu cenas, abas karojošās puses mēdz ”nogriezt” savam pretiniekam ūdens un elektroenerģijas piegādi, kas ir sens un pārbaudīts kara šantāžas veids. Paradoksāli, ka Sīrijas valsts izglītības ministrija vēl šodien cenšas nodrošināt un finansēt skolu darbu bērniem arī okupētajās teritorijās, lai saglabātu arī tur savu ietekmi. Tatad pašlaik, strauji pasliktinās situācijas tieši šajās – ”relatīvi normālajās” Asada kontrolētajās Sīrijas zonās. Visa nauda plūst kara mašinērijas virzienā un arī šejienes iedzīvotāji sāk nopietni apsvērt bēgšanas plānus uz Eiropu. Pēdējo 6 mēnešu laikā šādu bēgļu skaits var sasniegt vēl 1,5 miljonus.

Kāpēc sīrieši bēg uz Eiropu?

Tāpēc, ka viņu kaimiņvalstis vairs nespēj uzņemt bēgļus no Sīrijas. Piemēram, Libānā katrs piektais iedzīvotājs šodien ir sīriešu bēglis. Daudziem aizliedz strādāt, lai šie bēgļi nekonkurētu ar vietējiem un šiem nosacījumi liek sīriešiem kravāt ceļa somas un bēgt tālāk. Bagātās līča kaimiņvalstis, kas finansē šo karu, izliekas, ka ”vairāk uzņemt sīriešus” nespēj, lai gan nevienam nav noslēpums, ka sīriešu vairākums vislabāk meklēt jumtu virs galvas un maizes riecienu kaimiņvalstīs, kuru valodu un kultūru viņi pārvalda: turpat Dubajā, Dohā. Abu Dabi vai Medinā. Kā liecina BBC intervijas, vairums no bēgošajiem sīriešiem tieši tur vispirms centušies atrast patvērumu, taču saņēmuši noraidījumu. Taču trūcīgākās kaimiņvalstis sīriešiem patvērumu neliedz. Protams, ka ekonomiskā palīdzība šīm zonām varētu aizkavēt sīriešu bēgļu migrāciju tālāk, taču ANO pagaidām ir spējusi savākt tikai 1/3 no nepieciešamās summas humānajai palīdzībai šīm teritorijām. Septembra sākumā beidzās nauda World Food Programme, kas palīdzēja ar iztiku 229 000 sīriešu bēgļiem Jordānijā. Unicef ziņo, ka nav līdzekļu, lai palīdzētu izturēt ziemas mēnešus. Šim nolūkam vajadzīgi 12 miljoni dolāru. Pagaidām tos savākt neizdodas. Protams, ka nauda, kas nepieciešama bēgļu pārtikai un jumtam virsa galvas tuvējās kaimiņzemēs, ir niecīga salīdzinājumā ar to finansējumu, kuru saņem karojošās puses. Paradoksāli, ka dižie Eiropas un starptautisko organizāciju vadītāji neko nerunā par konkrētu un reālu finansiālu atbalstu sīriešiem viņu pašreizējās bēgļu nometnēs un zonās, tur kur ”dzīvot ir iespējams”. Civilo iedzīvotāju problēmas tiek pārvērstas izskatīgā rietumvalstu kreiso un kristīgo partiju priekšvēlēšanu kampaņu afišā. Tik tālu esam patreiz. Kas notiks tālāk?

Kāds būs Sīrijas kara iznākums?

Pagaidām neizskatās, ka Asads varētu šo karu uzvarēt. Pat ar Putina atbalstu nevar. Taisni otrādi, izskatās, ka pavisam drīz viņš zaudēs jaunas teritorijas. Partizāni un ”pretošanās kustība” nav viendabīga un nespēj piedāvāt savu valdību vai valsts pārvaldes formu Sīrijai. Pašlaik izskatās, ka pret Asadu karojošo islāma fundamentālistu un viņu finansētāju azarts karot tikai pieaug un pieaug. Diplomātijai pagaidām nav rezultātu. Asads vēlas saglabāt savu diktatūru. Taču islāmisti to nevēlās. ASV arī nē. Pagaidām redzamākais no diplomātisko sarunu vadītājiem ir ANO starpnieks Stafans de Mistura, kurš mēģina spēlēt netīro spēli ar baltām kārtīm. Varbūt, ka steigšus vajag atrast labāku vidutāju? Hallo, Brisele! Vai dzirdat? Ieslēdziet taču diplomātiskajās sarunās ar Asadu un islāmistiem savus labākos diplomātisko dialogu spēkus! Citādi izskatās, ka Sīrija atkal virzās tajā pašā virzienā, kur pašlaik atrodas Afganistāna un Irāka – saskaldītā klanu lupatu deķa virzienā. Nesaticība, egoisms un alkatība ņem virsroku un tieši tāpat kā Latvijā – cik sīriešu – tik partiju un patiesību = uzvar. Varētu gaidīt, lai Eiropas Savienības vadītāji un ASV administrācija nopietnāk pievērstos Sīrijas problēmas atrisināšanai diplomātiskā ceļā. Pagaidām šādas iniciatīvas nākušas vienīgi no Merkeles puses verbāli un no Putina armijas skraidīšanas uz Sīriju un atpakaļ. Sapnis par Damasku lēni izplēn. Tā nav nedz mūsu ”cūka” nedz ”mūsu druva”. Kamēr nafta turpinās būtiski ietekmēt pasaules politiku, mums jārēķinās ar atbaidošu loģiku un neciešami nežēlīgu ”problēmu risināšanu” uz citu rēķina. Godīgi sakot, pirmais mans secinājums – kā mēs Latvijā varētu izbeigt patērēt fosilo kurināmo un ar šo sākt ierobežot naftas baronu ietekmi uz pasaules politiskajiem procesiem? Vai jums ir citi, konkrēti priekšlikumi?