Ap 40% vāciešu šobrīd vēlas kancleres Angelas Merkeles atkāpšanos no amata

Angela Merkele, TT

Angela Merkele, TT

Vējš no Anglijas šovakar brāžas ne tikai pāri Eiropas centram, bet arī svilpo cauri politikai. Sašūpojot pat visstabilākos politiskās varas krēslus. Jaunākie sabiedriskās domas mērījumi Vācijā pierāda, ka teju katrs otrais vācietis nevar piedot Merkelei viņas realizēto bēgļu politiku.

Viss sākās vasarā. Kā pasakā.

Kanclere Merkele spontāni un strauji paziņoja pasaulei, ka Ungārijā ”iesprūdušie” bēgļi ir laipni gaidīti Vācijā. Viņiem negaidīti tika piemērota izņēmuma situācija un cieši noslēgtā, pārtikusī Rietumpasaule pēkšņi atvēra durvis ikvienam, kas vēlējās tajā ienākt un palikt. Bagātā Vācija pēkšņi bija vaļā! Skaists žests, taču savā striktajā būtībā tas bija pretrunā ES faktiskajiem noteikumiem.

Toreiz Vācijas kanclere aizstāvēja savu rīcību ļoti privāti: ”Ja man tagad kādam jāatvainojas par savu laipnību, tad šī vairs nav mana zeme un valsts” – viņa teica, nodūra acis un daļa pasaules uzreiz kaislīgi aplaudēja.

Taču kaimiņi un partijas biedri par šo žestu nebija sajūsmā. CSU Bavārijā (kristīgo partijas labējais flangs), īpaši Horsts Sēhofers uzreiz neskopojās ar kritiku un nav kanclerei piedevis ”atvērto durvju politiku” līdz šodienai, nenogurstot pieprasīt viņas demisiju. Pat vēl vairāk – draudot iesūdzēt Merkeli tiesā par to, ka viņa nav nosargājusi Vācijas valsts robežas.

Taču smagākais trieciens, šķiet, ir Focus piektdienas aptaujas rezultāti: 39,9% no 2.047 aptaujātajiem vāciešiem uzskata, ka kanclerei ir jāatkāpjas savas bēgļu politikas dēļ. Pēc viņu domām ”vācu laipnība” ārzemēs tika uztverta nevis kā humāns žests, bet gan kā zīmē, ka Vācija ir gatava uzņemt lielu migrantu skaitu, piedāvājot visiem labāku dzīvi nekā viņu mītnes zemēs. Rezultātā 2015. gadā Vācijā ieceļoja viens miljons bēgļu. Sākumā bija dziesmas un ziedojumi, bet pēc tam – nesapratne un nevēlēšanās absorbēt pārāk lielo kumosu, kas bija iesprūdis vācu labklājības rīklē. Izskatās, ka tik lielam ciemiņu vilnim Merkeles valsts nebija sagatavojusies. Automātiski sacēlās vāciešu neiecietība pret ieceļotājiem un kāpa labēji populistisko partiju (AFD) reitingi.

Pagaidām Angela Merkele paliek amatā, jo no viņas partijas tikai 1/4 izturas pret pērnā gada bēgļu politiku skeptiski un apmēram 52% vāciešu saglabā iecietību savai līderei. Taču kanclere ir sākusi dzīvot politiskajā caurvējā. Tas ir fakts. Patiešām žēl, ka tā notiek, jo sievietēm politikā nekad neklājas viegli. Merkeles karjera ir apbrīnas vērta tiešā un pārnestā nozīmē. Taču tagad austrumvācu mācītāja meitai, mērķtiecīgajai zinātniecei un apbrīnojami talantīgajai politiķei ir pienācis krīzes brīdis. Viņai pārmet bēgļu politikas kļūdas, centienus pārvērst CDU par sociāldemokrātiem (reakcija pēc Fukušimas avārijas, ideja slēgt visas vācu AES).

Nav zināms, vai viņa noturēsies savā krēslā. Pietiekami ilgi un droši – tā kā tas bija līdz šim. Martā vācieši dosies pie vēlēšanu urnām Štutgartes un Maincas reģionos. Cerams, ka vēlētāji viņai piedos un CDU savu ietekmi saglabās. Taču zvaigznēs rakstīts tas nav un AFD prognozētie 13% var pārrvērsties par pirmo sniega piku, kas ripojot uz leju spēj izraisīt lavīnu.

Cerams, ka tā nebūs.

Cerams.

Atvērtās durvis uz Paradīzi jeb atjaunosim arī savus robežkontroles punktus?

Dagens NyheterMediji ziņo, ka Zviedrijas un Vācijas ”laivas” ir pārpildītas un draud nogrimt…, jo bēgļu paisums ir tās gandrīz noslīcinājis. Ūdens smeļoties jau mutē. To paveicis tas pats ”devītais vilnis”, kurš Eiropā ieradās jau rudenī.

Ar ko viss sākās?

Bēgļu paisuma iemesls esot bijusi ”džungļu telefona” ziņa par to, ka ”bagātās valstis” beidzot atver savas robežas un iekļūšana Pārticības Leiputrijā tagad ir nieka lieta. Tā šodien ziņo Zviedrijas Imigrācijas pārvalde rīta avīzei Dagens Nyheter. Tas, protams, nav nekas jauns. Jau jūlijā cauri Turcijai sāka velties bēgļu straume no Sīrijas. Rudenī viņiem pievienojās irākieši un afgāņi, jo ceļojums pa jūru no Turcijas uz Grieķiju (pa bēgļu iecienīto jūras maršrutu) ir samērā īss. Vasarā cilvēku kontrabandisti samazināja ”biļetes cenu” piepūšamajā laivā līdz 1000 eiro. Cenas krišanās palielināja ”pasažieru” plūsmu un tāpēc katru dienu vecajās koka un piepūšamajās laivās no Turcijas uz Grieķiju kuģoja simtiem migrantu. Uz rudens pusi to skaits palielinājās un oktobrī šo pašu ceļa posmu jau šķērsoja ap 39 200 migrantu. Tas nozīmē, ka tieši septembrī Tuvo austrumu iedzīvotājiem bija skaidrs, ka Paradīzes durvis beidzot ir vaļā. Brīdī, kad sīrieši ieraudzīja savos televizoros, kā viņu tautieši ceļo un pārvar jūras robežu starp Āziju un Eiropu, viņi saprata, ka liktenīgais brīdis ir klāt; tagad vai nekad. “Tā izveidojas sniega pikas efekts – bēdzējiem pievienojas nākamie”- konstatē imigrācijas pārvaldes ierēdnis M.Maslo.

Turcijas politiskā situācija šobrīd nav stabila un robežapsardzība nav šīs valsts valdības galvenā prioritāte. Grieķi arī nav gatavi aizvērt ceļu migrantiem un viņi pavisam legāli drīkst neapsargāt Eiropas Savienības ārējo robežu. Kā paātrinošs moments šiem procesiem kalpoja Rietumeiropas sabiedrības labvēlība pret bēgļiem no Sīrijas, kas šoruden izpaudās humānā reakcijā, saistībā ar sīriešu trīs gadus vecā puisēna Alana Kurdī nāvi. Noslīkušā bērna fotogrāfijas pārpludināja Rietumeiropas medijus un ”iežēlināja” pat visciniskākos rietumeiropiešus. Bēgļu problēma (pēkšņi!) bija ieguvusi konkrētu izpausmi un tauta gāja ielās, lai pateiktu šādiem bēgošiem cilvēkiem: ”Laipni, lūdzam!”. Īpaši aktīvi šo pozīciju pauda Vācijas un Zviedrijas politiskā vadība un liberālā sabiedrības daļa. Vai tie bija kompleksi par Otrā pasaules kara komplikācijām, jeb vienkārši humāns žests?

Piekrītu, ka principā šis žests ir simpātisks. Ir jāpalīdz vajātiem cilvēkiem. Tā tas ir. Taču nedz Angela Merkele nedz Stefans Lovēns, šķiet, tobrīd neiedomājās, ka, pateicoties sociālajiem medijiem, afgāņi, kurdi, irākieši un sīrieši, pakistānieši un tunisieši šo simbolisku žestu uztvers kā konkrētu ielūgumu. Kā degviela ugunī šeit kalpoja arī bēgļu stāsti par saviem piedzīvojumiem Rietumeiropā intensīvi lietotajā Facebook. Palicēji mājās bez masmediju palīdzības tagad varēja uzzināt bēgšanas detaļas un saņemt lieliskus bēgšanas ieteikumus ar instrukcijām. Divu mēnešu laikā Vācija un Zviedrija ir piepildītas ”līdz augšai”. Bēgļus šobrīd vairs nav kur likt. Pat kādreiz tik aicinošajiem zviedriem tagad tos nākas izvietot teltīs, izstāžu zālēs uz grīdas, meža būdiņās vai pamestu kantoru gaiteņos.

Kas notiks tālāk? Zviedru valdība apgalvo, ka valstī saplūdušie bēgļu būs jānosūta uz ”pārējām ES valstīm”. Skaidrs, ka Latvija neizspruks no šīs problēmas. Ar to jārēķinās mums visiem. Pagājušajā nedēļā ES noslēdza (beidzot) līgumu ar Turciju par skarbāku robežu apsargāšanas taktiku. Rezultātā jau pirmdien turki uz robežas aizturēja 1300 migrantu, kuri gatavojās ceļot uz Eiropu pa to pašu īso jūras ceļu.

Vai turkiem izdosies ”nelaist cauri” visus migrantus? Nezin vai, jo turki nav vienīgie šajā bēgļu kontrabandas sistēmā. Taču pagaidām bēgļu skaits samazinās. Iespējams, ka vainīgs ir vētru laiks, aukstums un skarbākas imigrantu kontroles Balkānu valstīs. Zviedrija jau ieviesusi robežkontroles. Tāpat arī Vācija un Austrija. Prezidējošā valsts Luksemburga piedāvā to pašu darīt arī pārējām dalībvalstīm – uzsākot savu robežu kontroli divus sekojošos gadus. Pagaidām to neatļauj likumi, bet ir ziņas (Statewatch), ka ūnija tiešām gatavojas pagarināt patlaban atļautos 6 mēnešus līdz diviem gadiem. Ir ziņas, ka ES piespiedīs Grieķiju sadarboties ar Frontex (grieķi to nedarīja līdz šim) un šādi tiks aizsargāta ES ārējā robeža, kas pašlaik ir vaļā. Nav izslēgts, ka tāpēc (tuvāko mēnešu laikā) pastiprināsies migrantu spiediens uz Latvijas austrumu robežas un ar dzeloņdrātīm vai labiem solījumiem tur nepietiks.

Zviedri tagad plāno ieviest robežkontroli arī uz Ēresunda tilta, pārbaudot visus transporta līdzekļus. Tie, kas ceļos bez pases vai personu apliecinoša dokumenta, Zviedrijā netiks ielaisti. Pagaidām nav ziņu, cik skarbi zviedri gatavojas pārbaudīt ostu, kurā pienāk kuģi no Baltijas, taču to nevajadzētu izslēgt.

Kā ar mums? Atjaunosim arī savus robežkontroles punktus? Jau rīt?

Kā uzvarēt Islāma valsts (IS) ofensīvu?

50-nordbor-kopplas-till-jihadisterIS jeb ISIS (nelietošu arābu abreviatūru Daesh, kas tagad modē Latvijā) ir daudz ienaidnieku, bet maz draugu. Gandrīz visa pasaule šodien nostājusies pret viņiem, lai tos sagrautu. Taču, kāpēc tik grūti viņus iztriekt no Sīrijas un Irākas?

Pirms pusotra gada viņi (ar zibenskara palīdzību) pakļāva Sīrijas daļu un Irākas ziemeļus. Neliela islāmistu fundamentālistu sekta, kas dzimusi Sīrijas pilsoņu kara apstākļos, zibenīgā ātrumā pārvērtās bruņotā ešelonā ar 10 000 – 30 000 kaujiniekiem (dažādas CIP versijas). Taču ar to nepietiek, lai paturētu savā kontrolē ”Lielbritānijas lieluma” teritoriju, kas sastāv galvenokārt no tuksneša. Viņiem paveicās tāpēc, ka kritiskā brīdī to rindās iekļāvās sunnītu irākiešu bruņotajās vienības, kas agrāk bija Sadama Huseīna armijas sastāvā. Taču arī ar to arī ir par maz. Tāpēc viņi steigšus deklarē savu jauno valsti kalifātu un pagūst iedibināt tikai dažas valsts institūcijas, to skaitā šariāta tiesu.

Finansiāli IS sevi nodrošina:

1) ar nodokļiem, kurus iekasē no okupētu zonu iedzīvotājiem (8 – 10 miljoni iedzīvotāju);

2) ar naftas pārdošanu no okupētajām teritorijām;

3) pateicoties ziedotājiem no Saūda Arābijas (lai gan oficiāli SA neatbalsta ISIS).

Ja 100% visi nostātos pret IS, tad šiem teroristiem izredžu nebūtu. Taču ir ”daži”, kas spēlē dubultspēli:

1) Turcija, kas teorētiski nostājas pret IS, bet reāli izmanto šos grupējumu, lai neļautu attīstīt kurdu ofensīvu;

2) Saūda Arābija, kas tikai teorētiski apkaro IS. Viņu ticība vahabisms ir ļoti tuvs ISIS ticībai un Saūda Arābijas valsts vadītāji nevēlas atklāti nostāties pret grupējumu kaimiņvalstī, kas daudziem saudiešiem šķiet simpātisks. Starp citu 15 no 19 Ņujorkas ”taranētājiem” bija lidotāji no Saūda Arābijas.

Praktiski viņus novākt militārā ceļā nav neiespējami. Tehniski tas varētu norisināties ļoti ātri. Taču lielvalstu politiskie vadītāji ir ”sabijušies politiski”, baidoties, ka ar šādu rīcību var iznākt vēl vairāk liet ūdeni uz džihādistu ideoloģijas dzirnavām. Vai šodien – pēc Francijas palīgā sauciena būs citādi? No ”tehniskā viedokļa” ar bombardēšanu nepietiks, vajadzīga arī armija ”uz zemes”. Kura valsts ir gatava sūtīt savējos pretī šiem ”rīkļu griezējiem”?

Pret teroristiem nav iespējams cīnīties tikai militāri, nepieciešama arī ideoloģijas ofensīva. Šodien tas ir pat svarīgāk, citādi ”fenikss” pēc iegrimšanas pelnos, atdzims no jauna kādā citā valstī un problēmas sāksies no gala. Rādās, ka pašlaik mums Eiropā nav politiķu, kas ar šo problēmu būtu spējīgi tikt galā.

Mums pārējiem atliek gaidīt. Diemžēl.

Sīrijas kara konvulsijas. Kas tur īsti notiek?

Damaska 2, foto Sandra Veinberga

Damaska, foto Sandra Veinberga

Ieilgušais, asiņainais karš Sīrijā panācis to, ka visi, kas tajā iesaistījušies, šodien ir zaudētāji. Tas, ka mēs uzņemsim bēgļus, neuzlabo situāciju nedz vienā, nedz arī otrā frontes pusē. Jau tagad skaidrs, ka bēgošo paisums pieaugs arī nākošo mēnešu laikā un Eiropas lielvalstu reakcija problēmas pamatiemeslus turpinās neatrisināt. Aizvadītā mēneša laikā 50% no ”Vidusjūras sīriešu bēgļiem” ir jau ieradušies Zviedrijā. Reportāžas no Vidusjūras kontrabandistu piepūšamajām laivām un pārpildītajām ”zvejnieku tupelēm” sašūpojušas rietumu demokrātiskās sabiedrības publisko domu. Lielākā daļa no mums vēlas būt solidāri un pretimnākoši ļaudīm, kas nokļuvuši nelaimē. Mēs vēlamies palīdzēt bēgošajiem sīriešiem tieši tāpat kā sagaidītu to no viņiem, ja ugunsgrēks plosītos mūsu mājās. Tātad – ar mūsu sirdsapziņu tiktāl viss kārtībā. Taču – vai mēs apzināmies šīs traģēdijas izraisītāju patieso apjomu un faktiskos iemeslus? Šodien, kad Putins Ņujorkas ANO tēlos varoni un ”sīriešu tautas glābēju”, ir jēga nedaudz iedziļināties Sīrijas kara konvulsijās, mēģinot atrast izeju no labirinta, kuram pagaidām nav durvju ar uzrakstu ”Exit”.

ANO bēgļu organizācija UNHCH pašlaik reģistrējusi ap 4,1 miljonu bēgļu no Sīrijas.

No tiem 95% joprojām atrodas valstij tuvējos, pierobežas reģionos. Pie kam, vismaz 7,6 miljoni cilvēku skaitās bēgļi paši savā zemē, jo ir bijuši spiesti pamest savas mājas un doties projām svešumā ar iedzīvi mugursomā. Tas nozīmē, ka pašreiz apmēram puse no visiem Sīrijas 23 miljoniem iedzīvotāju atrodas bēgļu gaitās. Tātad – bēgļu kustība ir sākusies. Tā kā konflikts Sīrijā pašlaik ieiet kritiskajā posmā un šī iemesla dēļ bēgļu gaitās var sākt posties arī atlikusi otra puse sīriešu, kas vēl pagaidām savas dzimtās mājās dzimtenē nav pametuši, mums jārēķinās, ka bēgļu uzņemšana var 10 un 100 x pārsniegt pašreizējos plānu apmērus. Ja paraugāmies uz Sīrijas karti, tad nekādas lielas izmaiņas tajā pēdējo mēnešu laikā nav novērojamas. Pēdējo divu gadu laikā valsts prezidenta Bašara El Asada spēki ir pavirzījušies uz priekšu. Viņa armiju atbalsta arī libāņu un irakiešu (šia musulmāņu bruņotās grupas), tāpat arī Irāna un Krievija. Asada pretinieku spektrs nav viendabīgs. Lielākais Asada pretinieku grupējums ir ”Islama Valsts” jeb ISIS, kas pērn pārņēma kontroli pār ziemeļu teritorijas daļām, kuras apdzīvo pragmātiskie sunnīti. Viņus finansiāli, ideoloģiski un tehniski atbalsta Sauda Arābija, Karata, Turcija un ASV. Viņi pašlaik kontrolē Sīrijas ziemeļu un austrumu zonas. Islāmistu Armija kaujas ne tikai pret Asadu, bet arī pret kurdu PKK grupējumu, kas tur savā kontrolē Sīrijas – Turcijas robežas zonu. Turpat cita pret citu cīnās vēl dažādi ”partizāņu grupējumi”, kuru galvenais mērķis ir savstarpējo kašķu kārtošana.

Apavu veikals Damaska, foto Sandra Veinberga

Apavu veikals Damaska, foto Sandra Veinberga

2014 gada beigas – pagrieziena punkts bēgļu paisumam

Pērn, gadu mijā, Sīrijas kara notikumi dramatiski saasinājās. ”Klanu partizāni” un Islāmistu Armija sāka gūt pārsvaru pār prezidenta Asada armijas spēkiem. Savukārt kurdiem, ar ASV atbalstu, izdevās aizgrūst projām no ziemeļiem islāmistu leģionārus. Taču jau 2015. gada pavasarī Sauda Arābija uzkrītoši palielināja savu atbalstu karojošajiem sunnītiem (islāmistiem) un tie ieņēma Idlebu, lai pēc tam ar lieliem panākumiem virzītos dziļāk Sīrijas iekšienē un piejūras līdzenumā. Jāpiezīmē, ka šī teritorija bija ļoti svarīga Asada režīmam jo vienlaikus ir alavītu grupējuma (kuram pieder arī pats prezidents) dzimtene. Maijā Islāmistu Armija iekarojā Palmīru. Ārzemju mediji mūs ”sašāva” ar informāciju no frontes zonas, rādot kā reliģiozie fundamentālisti uzspridzina senu romiešu templi, sagrauj kultūras pieminekļus un mēģina nolīdzināt līdz ar zemi Sīrijas bagāto kultūras mantojumu. Turpretī patiesie un būtiskākie finansu avoti mediju uzmanības lokā nenonāca. Uz rietumiem no Palmīras izvietojušās bagātīgas naftas un gāzes iegulas, kas joprojām ir Asada armijas kontrolē un tas nozīmē ļoti daudz. Ja šis ”naudas sūknis” pazūd, Asaras izredzes uzvarēt karu būtiski samazinās un dramatiski krītas arī sīriešu iespējas izdzīvot savā dzimtenē. Valsts finansiālais stāvoklis ir dramatiski pasliktinājies kopš 2011. gada sabotāžām un sankciju ieviešanas. Ir skaidrs, ka valūtas rezerves ir izsmeltas un nav līdzekļu lai atjaunotu infrastruktūru un institūcijas. Sīrija pamazām nonāk kaimiņvalstu atkarībā. Jau 2014. gadā valsts sāka iegādāties jēlnaftu no Irākas un Irānas, kas atbalsojās degvielas cenu kāpumā, īpaši ziemas mēnešos. Streiku kustība valsts iekšienē pamazām sāka aptvert arī valdībai līdz šim labvēlīgus ierēdņu grupējumus Damaskā.

Irānas ajatollas un valūtas devalvācija

Asadam (2013) neatlika nekas cits kā pirkt ”uz krīta’‘ irāņu naftu 2,5 miljardu eiro vērtībā, lai valsts spētu funkcionēt. Irāņi tikai maijā negribīgi piekrita aizdevumu pagarināt. Taču vienlaicīgi krita Palmīra un Sīrija iestiga vēl dziļakā parādu krīzē. Vienlaikus (kopš 2014) strauji krītas Sīrijas naudas vērtība (pret dolāru). Šodien tā Damaskā ir kritusies 5x un valdība vairs nespēja realizēt finansiālu pabalstu saviem iedzīvotājiem pārtikas, degvielas iegādei. Visi esošie līdzekļi pašlaik tiek nodoti kara un armijas vajadzībām. Labāka situācija nav arī sunnītu kontrolētajā ziemeļu un austrumu zonā. Arī šeit ”nekas vairs nefunkcionē” un pat ar neapbruņotu aci redzams ekonomikas sabrukums. Nav darba vietu, nav veselības aprūpes, nedarbojas skolas, dominē krimināli grupējumi, kas cenšas noteikt visu caurmēra sīriešu dzīvē. Šai ainai jāpievieno arī iznīcinātāju regulāri uzlidojumi, kas jāpārcieš visām pilsētām, kuras nonākušas Asada ienaidnieku gūstā. Rezultātā šeit ir tūkstošiem ievainoto un tieši no šīm teritorijām arī plūst projām iebaidīto bēgļu miljoni. Valsts ziemeļos ekonomiskā situācija ir nedaudz labāka, taču arī PKK un IA piedāvātā ikdiena sīriešus neapmierina. Reāla aina izskatās sekojoša – ja valsts teritorija pāriet ”partizānu” vai islamistu pārziņā, tad vietējie iedzīvotāji no šīm zonām bēg uz Asada armijas kontrolētajām teritorijām. Tas nozīmē, ka kurdu un islamistu areāls ir mazapdzīvots bet Asada zonā konstatējama pārapdzīvotība ar mijoniem iekšzemes bēgļu. Tātad – vairākums no sīriešiem joprojām dzīvo Sīrijā (savā dzimtenē) legālā prezidenta Asada kontrolētajās zonās kā bēgļi. Tieši šo areālu mēģina sagraut uzbrucēji, taču aiz frontes zonas te vēl esot atrodama” kaut cik normāla situācija”.

Skolas, slimnīcas un kontrabandistu bizness

Skolas un slimnīcas labāk funkcionē Asada zonā. Tās palīdz balstīt nosacītu stabilitāti arī blakus esošajās okupētajās teritorijās. Tas ir paradokss, bet fakts. Paralēli šim postam, plaši attīstījusies pierobežas kontrabanda, kuras rezultātā finansiāli ”uzvārās” karavadoņi un priekšnieki, bet tautai atlec nedaudz baltmaizes un rīsu dienišķajai pārtikai. Pāri frontes līnijai pāri varot pārvest visu ko vajag: degvielu, ekonomisko pabalstu summas, pārtiku, bēgļus un ieročus. Lai uzskrūvētu cenas, abas karojošās puses mēdz ”nogriezt” savam pretiniekam ūdens un elektroenerģijas piegādi, kas ir sens un pārbaudīts kara šantāžas veids. Paradoksāli, ka Sīrijas valsts izglītības ministrija vēl šodien cenšas nodrošināt un finansēt skolu darbu bērniem arī okupētajās teritorijās, lai saglabātu arī tur savu ietekmi. Tatad pašlaik, strauji pasliktinās situācijas tieši šajās – ”relatīvi normālajās” Asada kontrolētajās Sīrijas zonās. Visa nauda plūst kara mašinērijas virzienā un arī šejienes iedzīvotāji sāk nopietni apsvērt bēgšanas plānus uz Eiropu. Pēdējo 6 mēnešu laikā šādu bēgļu skaits var sasniegt vēl 1,5 miljonus.

Kāpēc sīrieši bēg uz Eiropu?

Tāpēc, ka viņu kaimiņvalstis vairs nespēj uzņemt bēgļus no Sīrijas. Piemēram, Libānā katrs piektais iedzīvotājs šodien ir sīriešu bēglis. Daudziem aizliedz strādāt, lai šie bēgļi nekonkurētu ar vietējiem un šiem nosacījumi liek sīriešiem kravāt ceļa somas un bēgt tālāk. Bagātās līča kaimiņvalstis, kas finansē šo karu, izliekas, ka ”vairāk uzņemt sīriešus” nespēj, lai gan nevienam nav noslēpums, ka sīriešu vairākums vislabāk meklēt jumtu virs galvas un maizes riecienu kaimiņvalstīs, kuru valodu un kultūru viņi pārvalda: turpat Dubajā, Dohā. Abu Dabi vai Medinā. Kā liecina BBC intervijas, vairums no bēgošajiem sīriešiem tieši tur vispirms centušies atrast patvērumu, taču saņēmuši noraidījumu. Taču trūcīgākās kaimiņvalstis sīriešiem patvērumu neliedz. Protams, ka ekonomiskā palīdzība šīm zonām varētu aizkavēt sīriešu bēgļu migrāciju tālāk, taču ANO pagaidām ir spējusi savākt tikai 1/3 no nepieciešamās summas humānajai palīdzībai šīm teritorijām. Septembra sākumā beidzās nauda World Food Programme, kas palīdzēja ar iztiku 229 000 sīriešu bēgļiem Jordānijā. Unicef ziņo, ka nav līdzekļu, lai palīdzētu izturēt ziemas mēnešus. Šim nolūkam vajadzīgi 12 miljoni dolāru. Pagaidām tos savākt neizdodas. Protams, ka nauda, kas nepieciešama bēgļu pārtikai un jumtam virsa galvas tuvējās kaimiņzemēs, ir niecīga salīdzinājumā ar to finansējumu, kuru saņem karojošās puses. Paradoksāli, ka dižie Eiropas un starptautisko organizāciju vadītāji neko nerunā par konkrētu un reālu finansiālu atbalstu sīriešiem viņu pašreizējās bēgļu nometnēs un zonās, tur kur ”dzīvot ir iespējams”. Civilo iedzīvotāju problēmas tiek pārvērstas izskatīgā rietumvalstu kreiso un kristīgo partiju priekšvēlēšanu kampaņu afišā. Tik tālu esam patreiz. Kas notiks tālāk?

Kāds būs Sīrijas kara iznākums?

Pagaidām neizskatās, ka Asads varētu šo karu uzvarēt. Pat ar Putina atbalstu nevar. Taisni otrādi, izskatās, ka pavisam drīz viņš zaudēs jaunas teritorijas. Partizāni un ”pretošanās kustība” nav viendabīga un nespēj piedāvāt savu valdību vai valsts pārvaldes formu Sīrijai. Pašlaik izskatās, ka pret Asadu karojošo islāma fundamentālistu un viņu finansētāju azarts karot tikai pieaug un pieaug. Diplomātijai pagaidām nav rezultātu. Asads vēlas saglabāt savu diktatūru. Taču islāmisti to nevēlās. ASV arī nē. Pagaidām redzamākais no diplomātisko sarunu vadītājiem ir ANO starpnieks Stafans de Mistura, kurš mēģina spēlēt netīro spēli ar baltām kārtīm. Varbūt, ka steigšus vajag atrast labāku vidutāju? Hallo, Brisele! Vai dzirdat? Ieslēdziet taču diplomātiskajās sarunās ar Asadu un islāmistiem savus labākos diplomātisko dialogu spēkus! Citādi izskatās, ka Sīrija atkal virzās tajā pašā virzienā, kur pašlaik atrodas Afganistāna un Irāka – saskaldītā klanu lupatu deķa virzienā. Nesaticība, egoisms un alkatība ņem virsroku un tieši tāpat kā Latvijā – cik sīriešu – tik partiju un patiesību = uzvar. Varētu gaidīt, lai Eiropas Savienības vadītāji un ASV administrācija nopietnāk pievērstos Sīrijas problēmas atrisināšanai diplomātiskā ceļā. Pagaidām šādas iniciatīvas nākušas vienīgi no Merkeles puses verbāli un no Putina armijas skraidīšanas uz Sīriju un atpakaļ. Sapnis par Damasku lēni izplēn. Tā nav nedz mūsu ”cūka” nedz ”mūsu druva”. Kamēr nafta turpinās būtiski ietekmēt pasaules politiku, mums jārēķinās ar atbaidošu loģiku un neciešami nežēlīgu ”problēmu risināšanu” uz citu rēķina. Godīgi sakot, pirmais mans secinājums – kā mēs Latvijā varētu izbeigt patērēt fosilo kurināmo un ar šo sākt ierobežot naftas baronu ietekmi uz pasaules politiskajiem procesiem? Vai jums ir citi, konkrēti priekšlikumi?

Bēgļi, bīstamā salīdzināšanas slimība un miera sarunu erozija?

Sīrija

Vakar, atgriežoties no Kuldīgas Rīgā, ar Didzi runājām par bīstamo salīdzināšanas slimību, kas piemīt cilvēkiem un rada daudz problēmu. Aiz automašīnas loga sākumā garām slīdēja meži, dažas govis, pelēks, sirms zirgs. No miglas iznira un uzreiz pazuda Sabiles sinagoga, luksofors kritiskajā vīna kalna nogāzē un lauki, kas tinās rudens mēteļos.

  • Ir briesmīgi, ja mēs salīdzinām nesalīdzināmas lietas un izdarām kļūdainus secinājumus, – es piekritu un centos apbraukt gāzelīgu autobundžu.
  • Salīdzināšana ir visbriesmīgākais noziegums, – konstatēja Didzis

  • …pret cilvēci, – nopūtos un atkal samazināju ātrumu. Migla jau rāpās ārā no grāvja.

Kas īsti notiek? Kāpēc Minhenē vācieši vienu brīdi gavilē uzņemot bēgļus no Sīrijas, un jau šodien paziņo, ka ”vairāk nevienu pieņemt nevarēs”. Kāpēc zviedri, kas nebūt nav laipni pret iebraucējiem un liek kādreizējiem bēgļiem= inženieriem + augstskolu profesoriem strādāt visu mūžu Stokholmā vai Sundsvalā vienīgi par taksistiem vai picēriju īpašniekiem, nelaižot viņus talāk. Kāpēc tagad pēkšņi viņi ir gatavi pārvest bēgļus no Dānijas ar savām privātajām jahtām pāri jūras šaurumam. Tas, ka ”pārkvalificēti ārzemnieki” (pārāk izglītoti) Skandināvijā darbu savā specialitātē jorpojām dabūt nevar, nevienam nav noslēpums. Kāpēc tieši sīrieši būs izņēmums un kālab zviedri tagad (valdības līmenī) grasoties doties uz Vidusjūru ar luksusa kuģiem, lai savāktu piepūšamajās laivās iespiestos bēgļus un nogādātu tos droši un eleganti savā Stokholmā.

Kas īsti ir noticis vecajā kontinentā?

Kāpēc līdz šim pārtikušo valstu parādes durvis, kas līdz šim vienmēr bijušas cieši noslēgtas apmeklētājiem no trūcīgajām valstīm, tagad tiek skaļi un plaši atvērtas personām ar nosaukumu ”Sīrijas bēgļi”.

Sandra Veinberga, Sīrijā, Damaskā

Sandra Veinberga, Sīrijā, Damaskā

Viena daļa no jums, iespējams teiks, ka tā ir ”vainas apziņa par pagātni”, kas vāciešiem tagad liek kļūt laipniem pret vajātām personām. Vainas apziņa liekot tagad zviedriem ”neatkārtot baltiešu bēgļu izraidīšanas kauna akciju”. Citi minēs un mēģinās izskaidrot pēkšņo ”atvērto durvju principu” ar Lovēna ”vajadzību izskatīties humāni” un pie viena sagādāt savai valstij darbaspēku, vēlētājus kreisajām partijām un strādniekus, kas spētu nodrošināt labas pensijas nākamajiem zviedru pensionāriem.

Minējumu ir daudz, taču paradoksāli, ka neviens tā īsti netic, ka zviedri vai vācieši patiešām ir gatavi pieņemt vajātos sīriešu tikai humānu apsvērumu jeb līdzjūtības dēļ.

Vienkārši tāpēc, ka politikai nekad nav bijis sirdsapziņas.

Taču salīdzināšana mums patīk un tāpēc lielākā daļa komentētāju salīdzina pašreizējo Āzijas un Āfrikas bēgļu plūsmu ar notikumiem Otrā pasaules kara norieta laikā un pēckara periodā. Tagad notiekot tas pats kas toreiz – uzsver latviešu trimdas sirmgalvji, kas bēgšanu no dzimtenes un uzturēšanos ”dīpīšu” nometnēs sajūt savā atmiņa kā īlenu: asu, sāpīgu un robustu. Viņi redz to pašu vēlreiz.

Vai tā ir?

Protams, arī es esmu par to, ka no islamistiem un Asada slepkavotājiem bēgošajiem sīriešiem, arī mums ir jāpalīdz. Protams, ka man neliekas, ka šie ļaudis varētu ”apdraudēt Latvijas suverenitāti”, uzturoties pie mums. Taču es nepiekrītu salīdzināt patlaban notiekošo ar procesiem, kas Eiropā norisinājās pēc Otrā pasaules kara.

Eiropas vēsture rāda, ka mieru iespējams noslēgt sarunu ceļā.

Protams, ka šādā ceļā noslēgts miers nav ideāls. Tas ir kompromisa miers. Tā ir izeja no ugunsgrēka.

Pirmais un galvenais ir jāiemācās no jauna nodrošināt miera sarunas, lai kari izbeigtos, lai cilvēkiem nebūtu jābēg projām no savām mājām bēgļu statusā. Vispirms Merkelei un Lovēnam vajadzētu domāt par kara ugunsgrēku apdzēšanu. Ar to vajadzētu sākt.

Versaļas miers

Tieši šogad mēs svinam divu svarīgu Eiropas miera sarunu gadskārtas: 1) 1815. gadā Vīnē notika kongress, kura rezultātā Eiropa ”tika sakārtota” pēc Napoleona karagājieniem, 2) 1975. gadā norisinājās Helsinku konference, kas veica līdzvērtīgu, nokavētu darbu otrā pasaules kara seku noregulēšanas virzienā. Ja Vīnes konference bija miera kongress, tad Helsinku apspriede bija mēģinājums pēckara periodā panākt dalībvalstīm saistošas vienošanās robežu jomā. Kāpēc es pievēršos miera konferencēm? Tāpēc, ka uzskatu, ka pašreizējie kari un konflikti, kuru rezultātā rodas bēgļu paisumi no viena kontinenta uz otru, ir pamazām novēršami sarunu rezultātā. Mums Eiropā ir šādas tradīcijas. Tās arī varam eksportēt uz kara plosītajiem reģioniem, jo tieši tur es redzu trekni nobaroto Briseles birokrātu un politiķu galveno darbības lauku. Tieši patlaban. Kā simbols šai ”darījumu sistēmai” ir, piemēram, Vestfālenes miera līgums, kas faktiski bija pagrieziena punkts Eiropas vēsturē. Tas izbeidza Trīsdesmitgadu karu, un līdz ar tā noslēgšanu lielākā daļa karadarbības Eiropā beidzās.

Vai diplomātija var atrisināt asiņainus un bruņotus konfliktus? Var. Pēc pirmā pasaules kara Eiropas lielāko valstu vadītāji, tāpat arī ASV, Japāna un Ķīna sapulcējās Parīzē, lai turpināto seno miera sarunu konferenču tradīciju. Taču pasaule tobrīd jau bija mainījusies. Konfliktu raksturs bija jau cits – nevis dinastija pret dinastiju, bet gan ticība pret pārliecību. Ideoloģiski uzforsēti kašķi, kurus akselerē nacionālisms, konflikts starp demokrātiju un diktatūru, ateismu un reliģisku pārliecību darīja savu – apdzēst šos ugunsgrēkus bez fiziskas iejaukšanās vairs nebija iespējams. Tobrīd saka sodīt ”vainīgās valstis” tās sagriežot gabalos. Versaļas miera sarunu sekas Vācijai izvērtās tik smagas, ka nodrošināja priekšnosacījumus revanšam nacisma veidolā. Ungārijas saskaldīšanas panāca miljoniem ungāru ”palikšanu aiz robežām” un tāpēc nav jābrīnās par Orbana izteikumiem šonedēļ. Pēc otrā pasaules kara pasaule kļuva vēl mazāk samiernieciska un Helsinku konferencei 1975. gadā izdevās vien pavēstīt, ka Eiropas valstu robežas nedrīkst tikt nomainītas bruņota uzbrukuma rezultātā. Taču šīs robežas lielvaras bija pašas izveidojušas ar varu. Tāpēc nekādu lielu sasniegumu Helsinku traktātos es neredzu.

Kā šodien iespējams panākt Sīrijas kara noregulējumu tagad, ar sarunu palīdzību? Tikai tad, ja valstī ir formāla vara ar kuru pastāv iespēja vienoties, šo instrumentu var izmantot. Mums ir tā saucamās ”failed states” = Somālija, Lībija, kurās praktiski nav suverēnu instanču ar kurām varētu vienoties, taču tās nav patlaban aktuālākās bēgļu problēmas izraisītājas. Sīrijā ir Asads, kuram līdzās jau nostājies Putins un gaida asiņainās ”operas” nākamo cēlienu. Ko visus šos gadus gaidīja Briseles ”stūres vīri un sievas” un Obama? Cerēja, ka Afganistānā uzbarotie islamisti saslims ar vējbakām un izmirs paši? Pašlaik konfliktus ģenerē ideoloģiskie un reliģiskie dzinējspēki. Tie dekorējuši bruņotos konfliktus Sīrijā, Jemenā un citur ar absolūtisma morāldogmām, kas izslēdz jebkuru kompromisu. Islamistiem, tieši tāpat kā putinistiem, patiesība ir tikai viena – viņiem piederošā patiesība ir vienīgā pareizā. Visas pārējās ir apkarojamas, nomelnojamas un iznīcināmas. Vienkārši tāpēc, ka viņu idejai pieder valstis ar armijām. Iedzīvotāji ir tikai valdnieku ideoloģijas realizētāji. Šodien nav tā pati situācija, kas Eiropā bija pēc otrā pasaules kara. Šodienas bēgļi nav tie paši baltiešu leģionāri, kurus zviedru politiskā elite atdeva Staļina un ČEKAS gaļasmašīnai labprātīgi. Šodien ir pavisam cita situācija, kas pieprasa jaunu risinājumu. Vai varam par to runāt godīgi? Vai miera sarunas ar islamistiem vispār ir iespējamas? Vai tās būtu labākais risinājums šodienai?

Kā jums šķiet?

Taču viens ir skaidrs nesalīdzināsim meitu ar kleitu un šodienu ar vakardienu.

Šodien nav 1945. bet gan 2015.

Laiks ir cits un risinājumi citi.

Starp citu, tikko šovakar, 13. septembra pēcpusdienā, Vācija pēkšņi slēdz savu robežu ar Austriju un atjauno robežkontroli. Čehi tāpat.

Sīrija

Sīrija