Krievija – cietuma loģikas bandītu zeme?

Speciāli TVNET

Pēc Padomju Savienības sabrukuma organizētās noziedzības aktivitātes kļuva par ikdienas notikumu sastāvdaļu krievu ikdienā. Tas, ka Ļeņins un Staļins boļševiku valsts veidošanā izmantoja noziedznieku mafijas kā valsts pārvaldes sviru, šodien vairs nav noslēpums. Tagad var ļoti skaidri pamanīt un redzēt, ka process „vara + bandīti = droša valsts“ nav apstājies, sabrūkot Berlīnes mūrim. Nē, tas turpinās arī tagad. Šobrīd „likumīgie zagļi“ atklāti un cieši sadarbojas ar varas, pārvaldes, partijas un drošībnieku partneriem, lai nodrošinātu sev un saviem atbalstītājiem naudu, varu un mūžīgu dzīvošanu. 

Bandītisma saknes

2016.gada  decembrī Buenosairesas policija ieguva savādu trofeju. Proti, 400 kg kokaīna, sadalītu nelielās paciņās. Gigantiskā krava bija noslēpta skolas ēkā, kas atradās Krievijas vēstniecības teritorijā. Vēlāk noskaidrojas, ka šo narkotiku bija paredzēts nogādāt Maskavā ar Krievijas valdības lidmašīnām. Šāds „narkotiku tilts“ Argentīna – Krievija darbojoties regulāri kopš 2012. gada, un to nodrošinot Krievijas drošības dienesta darbinieki. Kā uz šo apsūdzību atbildēja Kremlis? Kā parasti – visu noliedzot. Narkotiku darboņi esot bijušie vēstniecības darbinieki, kuriem ar Krievijas valsti neesot nekāda sakara. Arī lidmašīnas nepiederot Krievijas valdībai. Neraugoties uz to, ka ir argentīniešu policijas fotogrāfijas, kas pierāda pretējo.

Krievijas Ārlietu ministrijas darbinieki atklāja šo rūpalu. Tas, protams, apsveicami. Taču izmeklēšana  pierādīja veco, pārbaudīto shēmu – bandīti sadarbojas ar valsts varas aparātu. Rezultātā – nopelna abi.

Bandītu līdzdarbošanās postsovjetisko valstu varas struktūrās ir sena tēma Rietumu medijos. Aukstā kara apstākļos PSRS bija agresīva lielvalsts, kuru saturēja kopā ideoloģiskā sistēma un drošības dienesti. Tagad šo teritoriju kontrolē bandīti sadarbībā ar politiskās varas aparātu. Ar to, kā īsti tas tiek realizēts, varat iepazīties Marka Galeoti (Mark Galeotti) jaunajā grāmatā “The Vory: Russia’s super Mafia” (Yale University Press). Tās autors ir bijušais Ņujorkas universitātes profesors, viens no ietekmīgākajiem Krievijas ekspertiem ārzemēs. Viņš plaši apskata 1917.gada notikumus un PSRS sabrukumu 1991.gadā, secinot, ka industrializācija, urbanizācija un Gulaga sistēma boļševiku vadībā izveidoja specifisku politiskās varas sadarbības formu ar bandītiem un noziedzniekiem, kas nodrošināja varas stabilitāti un iedzīvotāju pazemību spēka un rupjības priekšā.

Pats galvenais priekšnosacījums šādas sistēmas izveidei bija Staļina terors. Cara laikā cietumos sēdēja apmēram 85 000 cilvēku (1901.g.), bet 1953. gadā ieslodzīto skaits sasniedza jau 5 miljonus. Tieši Gulagā, kur līdzās politieslodzītajiem toni un kārtību noteica kriminālnoziedznieki (zagļi un slepkavas), tika izveidota neformālā bandītu varas hierarhija ar „likumīgā zagļa“ statusu. Tieši šī – kriminālnoziedznieku radītā noteikumu un likumu sistēma – sāka regulēt iekšējās kārtības noteikumus ne tikai lēģeros, cietumos, bet vēlāk arī visā valstī. Noziedznieku izveidotajai noteikumu, likumu hierarhiskajai sistēmai nebija nekā kopīga ar oficiālajiem valsts likumiem. Tā tika balstīta uz sev saprotamu loģiku, kas reāli balstīja represīvas valsts struktūru un vajadzības.

Staļina nāve un cietumu atvēršanās

Līdz ar Staļina nāvi Gulaga arhipelāgs tika palēnām likvidēts. Šo cietumu likvidācijas līniju turpināja atbalstīt gan Hruščovs, gan arī Brežņevs, taču valsts ekonomika turpināja slīdēt lejup. Paralēli oficiālajai haosa ekonomikai, kuras rezultātā veikalos plaukti bija tukši, attīstījās neformālā pieprasītāko preču piegādes sistēma „zem letes“. Kad mantas un pakalpojumus saņēma tikai pazīstamie un vajadzīgie cilvēki, nevis visi. Plāna ekonomikas sabrukuma apstākļos izveidojās bandām vai gangsteru karteļiem līdzīgi formējumi, kas pelnīja ar deficītpreču tirdzniecību. Iesaistot savā sistēmā komunistiskās partijas augšas, korumpētas amatpersonas un pat ietekmīgas personas no ārvalstīm, kas bija gatavs investēt lielas summas gigantiskais peļņai. Šo „paralēlo ekonomiku“ kontrolēja noziedznieku un sodītu bandītu mafijas, kas funkcionēja pēc Gulaga nometnēs izstrādātās hierarhiskās shēmas. Taču tagad tas vairs nenotika cietuma vai darba nometnes ietvaros, bet gan parastajā sabiedrībā ārpus ieslodzījuma vietām.

Tas nozīmēja, ka ikdienas sadzīvē tika ieviesta cietuma loģika kā norma. Tieši šis apstāklis bija noteicošais, kāpēc neizdevās Mihaila Gorbačova „perestroika“ un Borisa Jeļcina 90. gadu ekonomiskās reformas. Organizētā noziedzība ar saviem „likumīgajiem zagļiem“ (kā neredzama, labi organizēta armija) pretojās visiem pārkārtojumiem, kas mēģināja nostādīt Krieviju uz civilizētas valsts sliedēm. Gorbija pretalkohola kampaņas nevis panāca dzeršanas samazināšanos, bet gan radīja telpu melnajam alkohola tirgum, kuru bandīti nekavējoties ieņēma un lieliski nopelnīja. Mēģinājumus atļaut privāto uzņēmējdarbību  sagrāva bandītu mafija, radot „jumta“ jeb aizstāvju brigādes, kurām katram uzņēmējam bija jāmaksā nodeva, lai turpinātu savu eksistenci. Krievijas haosā (pēc PSRS sabrukuma) šī bandītu mafija bija vienīgā stabilā, ritmiski funkcionējošā sistēma, kas nekavējoties pārņēma varu valstī netieši. Kļūstot par ekonomisku un politisku faktoru.

Postsovjetiskais bandītisms

Pēc Galeoti domām, postsovjetiskā noziedznieku struktūra šodien ir mazāk hierarhiska. Vairāk sazarota, tīklveida organizācija. Nodarbojas gan ar atļautu, gan aizliegtu biznesu. Tā vairs nesastāv tikai no krieviem un maz ievēro kādreiz lēģeros izveidoto „zagļu tikumības kodeksu“. Pēc PSRS sabrukuma turpināja eksistēt arī Ukrainas, Gruzijas un Moldāvijas bandītu mafijas, kas darbojas paralēli starptautiskajā plāksnē, plaši izmantojot Rietumu bankas savas netīrās un asiņainās naudas „mazgāšanai“ un investē peļņu galvenokārt nekustamajos īpašumos ārzemēs.

Vislabāk veicas tiem, kas jau pašā sākumā saprata organizētas noziedzības stiprās puses. Tie, kuri uzvarēja 90. gadu gangsteru bandu kaujās, šobrīd ir izveidojuši stabilus organizētās noziedzības sindikātus. Viņi zina un ievēro „pagrīdes kodeksu”: lojalitāte tikai savējiem, uzticība vadītājiem, gatavība vienmēr iet karā; tie, kas nav ar mums, – ir pret mums. Zināmā mērā var šodien runāt par bandītu profesionalizāciju. Viņi izskatās tieši tāpat kā pārējie un uzvedas gandrīz tāpat kā uzņēmēji jebkurā citā jomā. Tos vada nevis virsaitis vai krusttēvs, bet šefs biznesmenis.  Respektīvi – šodien viņi darbojas tieši tāpat kā līdzstrādnieki uzņēmumā. Viņi maksā rēķinus, pieņem darbā advokātus un darbojas kā jebkurš legāls uzņēmējs.

Putina ēras laikā esot mēģināts viņus savaldīt. Sistemātiskās agrākās kaušanās un saķeršanās (razborkas) bandu starpā esot samazinājušās. Tas nozīmē, ka bandas turpina strādāt neuzkrītošāk. Ienaidnieki pazūd bez ziņas un miņas, un turpinās bizness ar pieprasītām jomām: cigaretēm, narkotiku, cilvēktirdzniecību, izejvielām. Pēdējos gados bandīti plaši pieslēgušies netīrās naudas „atmazgāšanas“ akcijām caur tradicionālo banku sistēmu. Proti, izdomājot shēmas, ar kuru palīdzību iespējams netīru naudu padarīt legālu. Šo shēmu mēs pēdējo nedēļu laikā redzam skandalozo ziemeļvalstu banku skandālos Tallinā un Rīgā. Daudzos gadījumos „vārtsargu“ ķēdēs pavīd arī ietekmīgas krievu personības. Piemēram, 2016.gada krievu policijas akcijā pret korumpētiem ierēdņiem pierādījumu ķēde noveda pie pretkorupcijas vienības šefa Dmitrija Zaharčenko. Viņa dzīvoklī tika atrasta skaidra nauda 120 miljonu dolāru vērtībā.

Putins un bandīti

Putina valdīšanas laikā Krievijā valsts varas saites ar bandītiem ir ieguvušas jaunas formas. Brīdī, kad tika okupēta Krima (2014.gadā) un tika veidota Maskavas vadītā Doņeckas republika, okupācija tika realizēta, ne tikai izmantojot armiju, bet arī tur esošos kriminālos grupējumus. Tie eksistē Austrumukrainā jau sen. To skaitā ieroču tirgonis Viktors Buts jeb bijušais Krievijas militārās izlūkošanas darbinieks, kas tika aizturēts Taizemē 2008.gadā. Viņu ievilināja lamatās amerikāņi, izliekoties, ka pārstāv kolumbiešu FARC kaujiniekus, kas vēlas pirkt  krievu pretraķešu aizsardzības sistēmu.

Plaši Putina štābs izmanto bandītu saites ar starptautiski atzītiem hakeru grupējumiem. Rietumvalstu izmeklētāji viņus atrod, taču netiek klāt pašam pakalpojuma pasūtītājam. Nereti pēdas tomēr aizved caur bandītu grupējumiem uz Krievijas valsts varas gaiteņiem. Internets un tīmekļa komunikācija ir bizness, kuru saprot arī krievu bandītu mafijas. Krievijai šodien pieder 1% no pasaules tirgus IT- pakalpojumiem, taču tā sev sarūpējusi 35% no globālās kibernoziegumu nodrošinātās peļņas.

Tas, ka noziedznieku sindikātu tīklveida sistēmas ietilpina valsts pārvaldes personas un organizētās noziedzības šūniņas, sarežģī šo struktūru izvilkšanu dienas gaismā. Būtisks priekšnoteikums viņu drošībai ir tas, ka šādi darboties nekad nebūtu iespējams bez institūciju atbalsta.

Protams, ka Krievija rietumvalstu mediju priekšstatos joprojām ir mafijas valsts. Pagaidām nekas neliecina, ka situācija būtu mainījusies un „legālais zaglis“, tērpts biznesmeņa kostīmā, būtu atteicies no savas dzimtenes paverdzināšanas cietuma režīmā.

Alekseja #Navalnyj revolūcija Krievijā Youtube formātā

Šodien – 12. jūnijā (kopš 1990. gada) kaimiņos tiek atzīmētā “Krievijas diena”, jo tieši šajā datumā (pēc PSRS sabrukšanas) krievu valsts sāka funkcionēt savā pašreizējā veidolā. Aleksejs Navaļnijs ir paredzējis šo svinēšanu sasaistīt ar plašiem protestiem visā valstī. Viņa organizācija jeb pretkorupcijas fonds kopā ar vietējiem aktīvistiem plāno demonstrācijas ap 200 Krievijas pilsētās. Vakarā varēsim secināt cik atbalstītāju Navaļnijam  valstī pašlaik ir, jo politika te diemžēl tiek formēta ielās un laukumos, nevis parlamentā vai pašvaldībās.  Iespējams, ka šodienas Krievijas demonstrāciju centrā būs kārtējie varas korumpētības jautājumu, bet nav izslēgts, ka tiks aktualizēta veco blokmāju posta tēma lielpilsētās u.c. aktuāli jautājumi.

Savu politisko karjeru Navaļnijs iesāka sociāli liberālajā partijā “Jabloko”, taču 2007.gadā no partijas tika izslēgts nacionālisma dēļ (skat. Krievu maršs, 2006). Grūti pateikt vai Navaļnijs izmanto krievu nacionālistus tāpēc, ka “bez viņiem nevar iztikt”, jo nacionālpatriotisks noskaņojums ir aktuālākā postsovjetisma iedzīvotāju “pārliecība”. Var gadīties, ka viņš populistiski investē iedzīvotājiem svarīgās tēmās, piemēram, tādās kā korupcijas apkarošana visaugstākajā Krievijas varas līmenī un šī tēma viņam padodas izcili labi. Pa šo taciņu ejot, viņa ceļš ir izrādījies rozēm kaisīts. Tieši šajā virzienā viņš ir pamatīgi iedunkājis Kremļa līderus un atmaskojis augstus politiķus, viņu postsovjetiskās mafiozās struktūras un viņu manipulāciju kalpus.

Navaļnijs pieslēdzas arī krievu vēlēšanu kampaņu korumpētībai, kas lietiski noderētu arī mūsu pašu Cimdara organizācijas izvēdināšanai.  Starp citu, tieši tāpat kā mūsu Zaļo Zemnieku Savienībai mediji  ir pielipinājuši jēdzienu “Lemberga kabatas partija”, tā Navaļnijam ir izdevies pielīmēt partijai Vienotajā Krievija emocionālu un raksturojošu etiķeti ar nosaukumu : “Zagļu un krāpnieku partija”.

Diemžēl pagaidām Navaļnija aicinājumi visskaļāk noskan Maskavā un ārzemēs. Krievijai šī provinces inertuma problēma vienmēr bijusi raksturīga. Īpaši tagad, kad pēc Krimas aneksijas no politiskās skatuve nozuda daudzi ietekmīgi opozicionāri: Garijs Kasparovs, Sergejs Udaļcovs u.c. Taču lietas notiek.

Pagaidām pats nozīmīgākais Navaļnija pretkorupcijas trieciens pret Kremļa eliti ir lieliskā videofilma, kas atmasko Dimitrija Medvedjeva alkatību.

 

 

 

Nacionāla informatīvā telpa kā no demokrātijas virsprincipa izrietošs konstitucionāls pienākums

2014.gada 21.septembrī

Sandra Veinberga, RISEBA un Liepājas universitātes asociētā profesore, žurnāliste. Uzstāšanās prezidenta Jāņa Čakstes 155. dzimšanas dienai veltītajā pasākumā “Latvieši un viņu Latvija” Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē, 2014. gada 20. septembrī

Jānis Čakste bija ne tikai jurists, bet arī mans kolēģis, jo viņš aktīvi darbojās arī žurnālistikā. 1888. gadā gadā Čakstem izdevās atpirkt iknedēļas laikrakstu ”Tēvija” un kļūt par tā izdevēju un redaktoru. ”Tēvija” tolaik bija viens no visvairāk lasītajiem izdevumiem Kurzemē jo tas asi apkaroja muižnieku privilēģijas un cīnījās par latviešu pašapziņas celšanu.

ČakstePēteris Ērmanis par ”Tēviju” ir teicis, ka tas esot bijis viens no pašiem populārākajiem Kurzemes izdevumiem un jau 1891. gadā kļuvis par iecienītāko latviešu iknedēļas laikrakstu valstī. ”Kurzemnieki apzīmē Čakstes rediģēto laikrakstu par ”Kurzemes diženo ozolu”. Tas pilnīgi aizēnoja Jelgavā izdoto Latviešu Avīzi.” (Ādolfs Šilde, Valstsvīri un demokrāti, Grāmatu Draugs, 1985, 13.lpp).

”Ikviena pienākums ir ziedot daļu no sava laika vispārībai – latviešu tautai”, toreiz rakstīja Čakste un sludināja latviešu vienotības nepieciešamību cenšoties ar sava izdevuma palīdzību celt tautas nacionālo pašlepnumu: ”latviešu tauta sasniegs lielu panākumu”, – viņš apgalvoja un, neraugoties uz savām problēmām pirmā pasaules kara priekšvakarā, turpināja ticēt neatkarīgas un brīvas Latvijas idejai (Tēvija, 1890.gada 15. martā).

”Tēvija”, kuru parakstīja Jānis Čakste, apskatīja ne tikai zemkopības un biškopības jautājumus, bet arī pievērsās valodniecības, politikas un kultūras tēmām. Kā jau talantīgs žurnālists un atbildīgs izdevējs, Jānis Čakste pats rakstīja ievadrakstus savam izdevumam ”Tēvija” par nācijai būtiskiem jautājumiem.

Tas ir svarīgi.

Taču no mana viedokļa pats svarīgākais ir viņa ieguldījums cīņā pret cenzūru Latvijā. 1905. gada 22. februārī viņam izdevās panākt vizīti pie Krievijas preses uzraudzības dienesta priekšnieka Kobeko un pieprasīt iepriekšējas cenzūras atcelšanu, atbildības deleģēšanu, atbildību vispārējās tiesas priekšā un vienādas tiesības ar visu Krievijas presi (Tēvija, 1905. gada 2. marts). Tas bija negaidīti drosmīgs solis tiem laikiem un lielā mērā lika pamatu neatkarīgajai informatīvajai telpai, par kuru mēs tika daudz diskutējām šodien.

Tobrīd – pagājušā gadsimta sākumā, Latvijas iedzīvotāju pārkrievošana sita visaugstāko vilni. Brīdī kad krievu slavofils M. Menšikovs ar savu publikāciju Novoje Vremja pieprasīja Baltijas steidzamu pārkrievošanu, Čakste nekavējoties uzrakstīja pretrakstu un ironiski viņam jautāja ”kādēļ tad Dievs arī latviešus pasaulē licis? (Tēvija,1903. gada 20. augusts). Kā par šo laiku stāstīja mana vecmāmiņa, tad latviešu bērniem skolā tolaik esot bijis aizliegts savstarpēji sarunāties latviski. Par divu māsu sarunāšanos latviski Rozas skolā pamaskolniecēm Līnai, Olgai un Zelmai esot nācies saņemt bargu sodu – lineāla cirtienus pa plaukstām. Skolotāji tolaik izsekoja savus skolēnus un sodīja viņus par sarunāšanos latviešu valodā. Jānis Čakste savā avīzē tobrīd asi vērsās pret šo tendenci, to nosaucot to par ”neprātību”. Vienlaikus Čakste skarbi nostājās arī pret tiem latviešiem, kurus slavofilu direktīvas bija padarījušas padevīgus un tramīgus. Viņš rakstīja, ka tauta, kurai trūkst pašapziņas līdzinās cilvēku grupai, kas ” ir noslīkusi tautiskās pašnāvības peklē”. Ar šo Čakste nopēla ”līdēju” lomu, kuru tolaik esot izvēlējušies diezgan daudzi latvieši, lai iztaptu saviem dzimtkungiem (Tēvija, 1903. gada 20. augusts).

Pazīstama situācija arī šodien, kad Krimas krīzes un uzturēšanās atļauju masveida pārdošanas paisuma apstākļos, daudzi ir gatavi pārdot savas valsts neatkarību savu savtīgo biznesa interešu vārdā.

Jau tolaik Čakste augsti vērtēja preses kā tautas audzinātājas uzdevumu. Šo fundamentālo patiesību būtu vēlams medijos turpināt arī šodien. Brīdī, kad ik vakaru televizors mūs izklaidē līdz nāvei un avīzes vairs nespēj aizsniegties līdz saviem intensīvi izklaidētajiem lasītājiem, izveidojas situācija, ka nav vairs ko lasīt, klausīties vai skatīties. Izklaide ir aprijusi izglītošanu ar visiem zābakiem. Komerciālā mediju biznesa loģika.

Čakstes ideju par medijiem kā nācijas izglītotāju ir nosēdinājusi uz rezervistu soliņa.

Čakste esot bijis lielisks diplomāts. Viņam piemitusi spēja saglabāt optimismu arī visdrūmākajās situācijās, gatavība iedvesmot savus līdzgaitniekus ticībai brīvas Latvijas nākotnei. Viņš esot bijis spējīgs savienot patriotisma degsmi ar atbildības prasmi un esot spējis spert visus turpmākos soļus, kas bija nepieciešami Latvijas suverenitātes izcīņai. Tieši šāds cilvēks mūsu mazajai Latvijai tobrīd esot bijis vajadzīgs, lai tā kļūtu par pastāvīgu valsti.

Jo vairāk studēju Jāņa Čakstes pienesumu manas valsts vēsturē, jo vairāk pārliecinos par to, ka tieši šādā ranga politiķis mums atkal ļoti vajadzīgs šodien. Viņš esot spējis stāvēt pāri partijām un saglabāt maksimāli vēsu prātu izlemjot tautai svarīgos jautājumus. Būdams ”par lielu” Latvijas mērogiem.

Kur lai mēs atrodam šodien tika vajadzīgo Čakstes ideju un principu turpinātājus Latvijas politikā? Mediju darbā un nacionālās informatīvās telpas aizstāvībā.

Mūsu informatīvā telpa šodien – Krievijas ideoloģiskās agresijas apstākļos ir destabilizēta. Būtībā ir jārunā par laiktelpu, kas ir cieši saistīta ar atvērto rietumpasaules demokrātiskās pieejas rezultātu un tieši tāpēc mēs tikai nosacīti varam to uztvert kā izolētu jēdzienu. Informācija plūsma ir globāla un šībrīža informatīva saduļķojuma problēmas vēlāk tiks uztvertas tikai kā pārejošs piesārņojums.

Es ticu kā tā būs.

Iespējams, ka tieši šādi mēs kādreiz novērtēsim šodienas laiktelpas informatīvo piesārņojumu. Tā būs nākotnē. Taču šodien mēs Kremļa propagandas ideoloģiskos uzbrukumus Latvijai par to, ka Latviju no jauna vajadzētu atgriezt Krievijas ietekmes sfērā, nespējam novērtēt līdzsvaroti – Čakstes stilā. Starp citu, arī viņš 1906. gada 23. maijā, atbildot baronam fon Ropam, savā laikrakstā ”Tēvija” rakstīja par to cik ļoti atšķirīgi Latviju mīl tie, kam šajā valstī rūp bizness: ” jūsu apgalvojums, ka Jūs mīlot to latviešu tautu, var jau būt pareizs, tikpat pareizs kā tas, ka Jūs mīlat savu jājamo zirgu un jakts suni. Tikai to jums vajadzēja iegaumēt, ka tādam, kas savu mīlestību klaji sludina, neviens īsti negrib ticēt. Bet mēs nemeklējam Jūsu mīlestību, kura mums ir jau labi pazīstama: mēs meklējam taisnību un tiesības. To jūs negribiet saprast, ka bez jums vēl kādam cita varētu būtu tiesības. Un te ir Jūsu nelaime. Quos deusperdere vult, dementat prius”.

Šos Čakstes vārdus mēs šodien – vairāk nekā 100 gadus pēc to uzrakstīšanas, varam adresēt tiem, kas šodien mēģina saduļķot mūsu informatīvo laiktelpu ar postsovjetisko dogmu ideoloģiju. Kā rīkoties šajā situācijā. Kā sanēt ideoloģijas duļķes, kas atpeld līdz mums no Kremļa dezinformācijas kanalizācijas caurulēm ? Kā apturēt to, ka šī informatīvā kanalizācija sāk sagrozīt arī mūsu iedzīvotāju prātus?

Par to es sāku domāt brīdī, kad pavasarī iedzīvotāji iebalsoja Eiroparlamentā deputāti Griguli. To pašu, kas nebija uzstājusies nevienā tribīnē, medijā vai haidparkā, lai izklāstītu savus politiskos nodomus, mērķus vai idejas. Tā teikt – viņa atļāvās vēlētājiem vispār nepaziņot ko īsti darīs Briselē, ja viņu ievēlēs Eiroparlamentā. Viņa klusēja, taču portreti greznoja sabiedrisko transportu un reklāmas bezmaksas avīzītes aizdambēja visu Latvijas iedzīvotāju pasta kastes. Kā tas varēja notikt, ka politiķis, kas slēpj savu politiku var tikt ievēlēts no tautas uz tiražētu fotogrāfiju pamata, kas uzlīmētas uz sabiedriskā transporta sāniem? Tā ir bīstama zīme mums visiem.

Tā liecina, ka zināma daļa mūsu vēlētāju nesaprot masu manipulācijas ideoloģisko mehānismu un ir ērti/ parocīgi upuri demagogiem un publiskās domas manipulatoriem.

Ko šajā situācijā darītu Čakste? Viņš mācītu tautu.

Tieši tāpat kā 1905. gadā. Varbūt, ka arī mums vajag beigt kaunināt, baidīt un draudēt publiskajai domai par to, ka ”būs slikti ”(!), bet tā vietā beidzot sāk mācīt mediju mācību skolās un pat bērnu dārzos. Lai svešie un nelāgie demagogi mūsu publikai (ar savu loģiku) vienkārši netiek klāt. Mums atkal jākļūst par tautskolotājiem, kuri (kā rakstīja Čakste) klusi kā kurmji klusi strādādami ”audzina tautu, viņa/modina dzīšanos pēc visa daiļā un augstā”(Tēvija, 1893. gada 8. septembris). Tāpēc mācīsim šodien medijus bērniem un skolēniem kā parastu skolas priekšmetus.

Es ticu, ka šādā ceļā mēs būsim fundamentāli aizsargājušies pret smadzeņu skalotāju ofensīvu. Lai mums veicas un izdodas! ”Latvijas valsts stāv augstāk par visu” – rakstīja Čakste mūsu valsts pastāvēšanas pirmajā gadā, uzverot kompetences būtisko nozīmi demokrātijā. Pie tā arī paliksim.

Paldies par uzmanību.