Speciāli TVNET
Runāt par klimata krīzi mūsu sabiedrībā nav viegli. Krievijas un ASV „trampistu“ mediji to kategoriski noliedz. Tādas krīzes, viņuprāt, vispār neesot. Pasākumi tāpēc nav jāveic. Tikmēr paši uz savas ādas jūtam straujas temperatūras svārstības. Esam spiesti noskatīties postošus meža ugunsgrēkus, plūdus un sausuma periodus kopā ar nepieredzēti skarbām vēja pļaukām. Šopavasar, piemēram, mobilā telefona aplikācija man ziņoja par vienādu gaisa temperatūru Rīgā, Hurgadā un Salalahā. Pēc tam no debesīm bira „Tukuma krusa“ ar graudiem krietna uzpirksteņa lielumā un gāzās koki, izraujot no apbedījumu vietām cilvēku mirstīgās atliekas. Pētnieku ziņojumi liecina, ka klimata pārmaiņas sāk būtiski ietekmēt arī eiropiešu veselību. To pierādot Denges drudža uzliesmojumi mūsu platuma grādos, kā arī sirds-asinsvadu un psihisko saslimšanu pieaugums. Vai vairums no mums apzinās kādas sekas klimata pārmaiņas iecirtīs mūsu veselībai? Lielindustrijas (kā šī procesa izraisītājas) neko par šo dzirdēt nevēlas un maksāt negrasās. Izskatās, ka par šīm tēmām izvairāmies runāt un rakstīt. Jo neredzēt ir ērtāk, vieglāk un patīkamāk.
Brīdis, kad īsta katastrofa pārvēršas filmā
Mūsu ekrānus jau sabangojušas filmas „Černobiļa“ sērijas, kas atspoguļo reāli notikušas nelaimes faktu un tā sekas Ukrainas ikdienā. Filmā dramatizēta visiem zināmā industriālā katastrofa, liekot saprast, ka posts varēja beigties arī vēl sliktāk. Avārija notika 1986. gada 26. aprīlī Padomju Savienībā (Ukrainā). Brīdī, kad uzsprāga ceturtais reaktors. Bija nepieciešami pārcilvēciski pūliņi, lai apturētu radioaktīvā izstarojuma noplūdi dabā. Milzīgas teritorijas vairs cilvēks nedrīkstēja apdzīvot. Filmas sižets liek uzsvaru uz šo sajūtu, ka arī ainava zem mūsu šodienas logiem var kļūt saindēta un piespiest mūs pašus pamest mājas un iedzīvi. Tā liek novērtēt drosmīgu cilvēku ieguldījumu katastrofa brīdī. Tieši viņi riskēja ar savu dzīvību un veselību, strādājot apstākļos, kas bija bīstami viņiem pašiem. Taču šie ļaudis, pakļaudami sevi apstarošanas briesmām, izglāba mūs pārējos.
Katastrofas vienmēr bijušas pateicīga naratīva tēma morāles jautājumu risināšanai kinomākslā. Ārkārtas stāvokļa vide vislabāk demonstrē katra cilvēka patieso seju. Bīstamās situācijās cilvēki paši sadalās gļēvajos un drosmīgajos, labajos un ļaunajos, godīgajos un negodīgajos. Šīs tēmas lieliski risināja pagājušā gadsimta kinolentes: „Poseidona piedzīvojumi“ (1972)un „Ugunsgrēks debesskrāpī“ (1974). Taču šajos gadījumos stāstu izveidoja uz iedomātu katastrofu bāzes.
Līdz ar „aukstā “ kara kulmināciju 80. gados, kino sāka piedāvāt iedomātas atomkara filmas starp rietumiem un austrumiem. Viena no šādām filmas bija „Nākošā diena“ (1983), kurā parasta amerikāņu ikdiena pēkšņi pārvēršas atomkara ellē. Ciešanas, slimības, bads un radioaktīvie viduslaiki, kas iestājas pēc šāda kara uzbrukumiem, nedeva iemeslu moralizēt par cēlu vai zemisku cilvēku rīcību, par vadoņu un amatpersonu atbildību sabiedrības un planētas priekšā. Tā nostrādāja tikai un vienīgi kā emocionāla pļauka, kuru noskatījās 62% amerikāņu. Toreizējais ASV prezidents Ronalds Reigans pēc filmas demonstrējuma, esot juties satriekts un sācis nopietni domāt par starptautiskā saspīlējuma atslābināšanu attiecībās ar to pašu Padomju Savienību.
Reņģēdāji pret alkatīgu, korumpētu sistēmu
Katastrofu filmām mēdz būt 2 centrālās asis – aizsardzības un iznīcināšanas stratēģijas. Pirmo līniju iezīmēja Rolanda Emeriha (Roland Emmerich) klimata katastrofu filmas „2012“ (2009) un “Diena pēc rītdienas“ (2004). Tajās stāstīts par to kā cilvēce izglābjas no iznīcības izaicinājuma. Emeriha filmu galvenais varonis ir cilvēks, kurš saka patiesību arī nepiemērotās situācijās, riskējot tikt nesaprasts un vajāts par to. Varoņa pretinieks ir varas pārstāvji, kas izvairās saprast notiekošo, grib labāk melot, nekā atzīt reālo situāciju un rīkoties sabiedrības interesēs. Šo līniju savā filmā turpina arī „Černobiļas“ veidotāji.
Filmas varoņi Valerijs Legasovs (John Harris) un Ulana Čomjuka (Emma Watson) saprot, ka galvenais katastrofas vaininieks ir korumpēta Padomju Savienības varas kliķe. Zinātnieku cīņa pret „sistēmu“ arī panāk mazā cilvēka (zinātnieka, ugunsdzēsēja, ārsta un glābēja) uzvaru pār postu. Tā ir simboliska un lielā mērā sasaucas ar šodienas politiskās un klimata krīzes situācijām. Vienmēr būsim „mēs“ (parastie reņģēdāji) un „sistēma“ (alkatīgs, egoistisks varas aparāts), kas atradīsies opozīcijā.
Tātad „Černobiļa“, atšķirībā no pārējām populārākajā katastrofas filmām, ir balstīta uz reāliem notikumiem, nevis izdomāta stāsta. Tās dramatismu veido sižeta sekvences, kuras rāda katastrofas seku savaldīšanas procesu. Liekot skaidri saprast, ka bez entuziastu un atbildīgu glābēju klātbūtnes, mūsu šodienas dzīve uz zemes varētu izrādīties daudz citādāka.
Iznīcības romantizēšana
„Černobiļa“ nerāda planētas iznīcināšanu. Tajā dominē aizsardzības stratēģija. Taču eksistē filmas, kas aplūko arī otru – totālās iznīcības stratēģiju, kas piedzimst katastrofas rezultātā. Proti, katastrofa panāk dzīves apstākļu maiņu tik lielā mērā, ka cilvēks vairs nespēj dzīvot jaunajās situācijā. Šādu neiespējamo vidi apraksta Andrejs Tarkovskis savā filmā „Stalkers“ (1979). Viņš rāda pasaulei, kurā eksistē „zonas“, kurām piekļaujas reālā pasaule. Tarkovska pieeja ir orģināla, jo vides (zonu un ne – zonu) ietekme pārmaina cilvēku tik lielā mērā, ka parāda viņa spēju vai nespēju saprātīgi un godīgi rīkoties.
Bieži dzirdēts ka tieši Černobiļas katastrofa (nevis tikai Reigana zvaigžņu kari) noveda pie ļaunuma impērijas – Padomju Savienības sagrāves. Māksla ir sabiedrības sajūtu seismogrāfs. Tāpēc uzskatu, ka filma „Černobiļa“ ir alegorisks vēstījums par to, ka mēs no jauna šobrīd atrodamies katastrofas priekšā un riskējam ieraudzīt neapdzīvojamas zonas, kas radīsies globālās sasilšanas rezultātā. Fiktīvās briesmas ir redzamas un mūs ietekmē no ekrāna. Tās brīdina par to kas mums draud, jo klimata krīzes sekas ir jau gandrīz redzamas. Skaidri un gaiši arī uz mūsu pašu ādas.
EASAC ziņojums
EASAC jeb zinātņu akadēmiju kopīgais analīzes rezultāts par klimata krīzes ietekmi uz pilsoņu veselību, pagaidām visai maz parādīts mediju slejās. Klimata pārmaiņu ietekme tajā ir konstatēta un tāpēc ir pamats ar to iepazīstināt, lai panāktu saskaņotu valstu rīcību kaitīgo efektu novēršanai.
Tātad pavisam īsi par šī zinātniskā ziņojuma saturu: galvenais negatīvo veselības efektu izraisītājs ir pieaugošais gaisa temperatūras kāpums. Ja gaisa temperatūra turpinās pieaugt (par vairāk nekā +2 grādiem, caurmērā), tad karstuma efektu izraisītās saslimšanas palielināsies arī Latvijā. Otrais līmenis – infekcijas slimību pieaugums kā norma. Viens no izraisītājiem – odu populācijas pārmaiņas. Mūsu platuma grādos jau tagad palielinās dienvidu valstīs izplatītāko infekciju pārnēsātāju – odu skaits, kas izplata smagas slimības.
Trešais – gruntsūdeņu līmeņa krišanās un piesārņojuma palielināšanas akās, kuru mēdz izraisīt plūdi un gaisa temperatūras paaugstināšanās.
Ceturtais bīstamības līmenis – nieru slimību skaita pieaugums, kas rodas ķermeņa atūdeņošanās rezultātā. Karstumā palielinās sirds-asinsvadu, kā arī ar alerģiju sirgstošo skaita pieaugums.
Ziedputekšņu blīvuma pieaugums gaisā (kā siltāka klimata rezultāts) ir iemesls alerģijas slimnieku skaita eksplozijai. Gaisa temperatūras paaugstināšanās noved arī pie pazeminātām kognitīvajam un fiziskajām spējām, kas samazinās strādājošo darba produktivitāti par 10 -15 %.
Jau pierādīts, ka gaisa temperatūras celšanās izraisa agresivitāti un noziedzības līmeņa pieaugumu dažādos sabiedrības slāņos.
Ziņojums ir skaudrs. Tas liecina, ka globālā sasilšana nav pasaka vai izdomājums, bet jau tagad būtiski ietekmē mūsu līdzpilsoņu veselību. „Ja mums izdotos panākt, ka sabiedrība beidzot ieskatās spogulī un saprot, kas ar mums notiek klimata krīzes rezultātā, tad vēl varētu glābties un griezt visu uz labo pusi“, – atzīst medijiem pētnieku grupas dalībniece, Umeo universitātes Epidēmiju un globālās veselības pētījumu institūta docente Marija Nilsone. Viņa uzskata, ka ir strauji jāsamazina izmešu daudzums gaisā, jārūpējas par gaisa tīrību. To var panākt ļoti dažādi: gan ierobežojot industrijas, transporta, lauksaimniecības, gan arī privātpersonu patēriņu. Proti – ēdot mazāk gaļas cilvēks rada priekšnosacījumus labākiem klimatiskajiem apstākļiem uz planētas zemes. Tas pats attiecas uz privāto autotransportu. Tie, kas mazāk brauc ar savu automašīnu un pārsēžas uz velosipēdu, nodrošina tīrāku gaisu apkārtējiem.
Vide ietekmē ikvienu. Sākot no malārijas oda tuksnesī un beidzot ar mums pašiem smoga centrā Rīgā, Dzirnavu ielas ielejā.
Vai turpināsim zāģēt zaru uz kura sēžam, jeb tomēr sāksim domāt kā dzīvot tālāk?
