Poļitkovska, Ņemcovs. Kurš nākošais?

2015.gada 28.februārī

Tauta kā aitu barsZiņa par krievu opozīcijas līdera Borisa Ņemcova noslepkavošanu Maskavas centrā mūs sasniedza naktī. Pirmais par to ierūcās Twiters un ārzemju TV ziņas. Skatījos tiešraides no naksnīgās Maskavas : priekšā pūlis un tālumā cilveka ķermenis. Puskails. Opozīcijas vadonis, harizmātisks cilvēks, nošauts kā klaiņojošs suns. Kremļa mūru priekšā. Tā arī iznīcinātā politiķa miesa tur gulēja uz pielijušās ietves. Ilgi. Lietū. To apsedza krietni par vēlu. 

Pusnaktī tikai CNN nežēloja komentārus. Pārējie klusēja, jo “kam gan ienāks prātā! (!) paredzēt “karstu ziņu” piektdienas vakarā, visnepiemērotākajā laikā. Mediju muļļāšanās lai paliek citai reizei. Tagad par, manuprāt, galveno.

Notikušais ir ļoti slikta zīme Eiropai. Pateicoties šai politiskajai slepkavībai “Absurdistānas”robežas Krievijā vēršas plašumā un rāda, ka misters Putins vairs netiek galā ar dresētajiem, pašdarinātajiem, zombētajiem vampīriem, kurus pats palaidis ārā no pagātnes zārkiem. Turpat līdzās kā gigantiska ēna spokojās pareizticīgo baznīca, kas savās akcijās sāk aizvien vairāk atgādināt islama armijas zombijus. Zem ticības karoga tagad nogalināts arī Ņemcovs.

Irākā un Sīrijā “kaujunieki” = “islama opolčenci” slepkavo mierīgos iedzīvotājus kā jērus kūtī un pie viena filmē muzeju izlaupīšanu un sagraušanu. Austrumukrainā un Maskavas centrā siro pareizticīgo ekstrēmisti ar Putina kalašņikoviem un šauj nost tos, kas viņiem nepatīk. Putina ideoloģija to piesedz ar savām doktrīnām ” par nodevējiem” (kas ir jāiznīcina) un tāpēc viena krievu sabiedrības daļa vakar notikušo neuztvers kā nejēdzību, bet gan kā svētkus. “Jau sen to vajadzēja izdarīt, kurš būs nākošais” –  apkopo sabiedriskās domas nostāju portāls “Obozrevateļ”. Palasiet šajā saitā pārpublicētos twiterotāju vīterojumus, kas nekautrējas atzīt, ka “paldies Dievam, ka “Ņemcovu nogalināja”, jo “sen jau to vajadzēja izdarīt”.

Kas īsti  notiek? Kā lai domājošs cilvēks iztur dzīvot līdzās ļaudīm, kuri dzīro un svin domājoša krievu opozīcijas līdera nogalināšanu? Tepat Eiropā? Mums līdzās? 

Vieni griež rīkles upuriem TV kameru priekšā Sīrijā, bet otrie sistemātiski izšauj Krievijas galvaspilsētas centrā opozicionārus ar ieročiem un tauta = aitas par to sajūsminās mikroblogos.

Manā izpratnē Islama Armija= Islama valsts  ir tas pats kas Donbasa separātisti.

Tieši tas pats. Lai gan Kremļa TV ekrāns cenšas savējiem pākrāsot vilku par aitu.

Cietsirdības un īpaši zvērīgas izrēķināšanās  paradigma ir klāt.

Tos, kas domā un dara citādāk no jauna var novākt. Idejas un pārliecības vārdā. Vismaz Maskavā var. Tā nav laba zīmē arī mums pārējiem. “Ideoloģijas vēzis” jau tuvojās arī mūsu robežai un nav izslēgts, ka Ņemcova slepkavības svinētāji dzīvo arī Rīgā un Liepājā. 

Raugoties uz nogalināta krievu politiķa līķi pie Kremļa mūriem, es nezkāpēc iedomājos mūsu sabiedrības neseno sajūsmināšanos par Ulmaņa “varoniskumu” un ilgām “pēc stingras rokas”, kas vienai lielai sabiedrības daļai joprojām ir ideālas nākotnes priekšnosacījums. Taču reāla situācija ir pavisam cita  – ikviena “stingrā roka” nāk kopā ar dogmām un sabiedrības pārvēršanu par aitu baru. Iespējams, ka Pasaules Radītājs ir paredzējis arī šos neko nedomājošos cilvēkus ar politisko mazohismu iekodētu asinīs. Iespējams. Taču tagad – 21. gadsimta sākumā, dzīvojot attīstītā sabiedrībā Latvijā= Eiropā, zombēto + nedomājošo līdzpilsoņu skiats nedrīkstētu būt tik liels kā pagājušā gadsimta 30. gados.

Arī es negrasos pagriezt pulksteņa ciparnīcu uz atpakaļ un reanimēt vecus sabiedrības pārvaldes standartus a la HItlera vai a la Staļina garā un sākt atkal (PSRS stilā) riet korī kopā ar valsts ideoloģiskajiem stūrmaņiem.  Nav vairs tie laiki.  Ņemcovu nogalināja tieši par to. Arī viņš nevēlējās turpināt dzīvot paklausīgu aitu barā. Taču vadoņiem ir vajadzīgas tieši nedomājošas aitas. Savu ambīciju dēļ  “vadonis” = Putins ir gatavs pazudināt pat savu tautu, padarot to par garīgu kropļu baru. Ļeņins saka, Staļins turpināja un Putins piebeigs krievu tautu ar savu ideoloģiju un kalašņikoviem.

Ko mēs varam darīt lietas labā?

Darīt visu, kas ir mūsu spēkos, progresīvās un domājošās krievu sabiedrības daļas atbalstīšanai. Mana vecmāmma savulaik, nolūkojoties uz Brežņeva izplūdušo viepli televīzijas ekrānā, teica: ” Nabaga krievu tauta ar kuru neskaitāmus gadus viņu vadoņi  veic nežēlīgus eksperimentus. Nesodīti. Krieviem vajag just līdzi un palīdzēt!”

Pie tā arī paliksim.

 

 

 

 

 

Teroristu «svētais grāls» – Soču olimpiāde jeb kas notiek, ja prezidents aizraujas ar kalnu slēpošanu

2014. gada 11. februārī speciāli TVnet

Putins un Berzins  TVNet  fotoTiem, kas vēlas uzzināt «tikai labu par Soču olimpiādi», iesaku neturpināt lasīt šo tekstu. Krievijā par «Sočiem» nedrīkst teikt neko kritisku, un izskatās, ka Latvijā arī ir tāpat. Rīgā, Cēsīs vai Krustpilī netrūkst olimpisko fanu, kas uzskata, ka sportā «nedrīkst jaukt iekšā politiku» un olimpiskās spēles ir «vienīgi svētki un mūsējo uzvaras». Vai šī neiecietība ceļas no nezināšanas par sporta komercializāciju, vai arī tā ir tīrā «ticības lieta»? Nezinu. Acīmredzot – tabu paliek tabu. Pie tā arī paliksim. Atslābinieties un nelasiet tālāk. Paldies.

Olimpiādes, politika un terorisms

Olimpiskās spēles (tāpat kā pasaules čempionāti futbolā) jau sen kļuvuši par skatuvēm, kurās politiķi demonstrē savas ambīcijas, reklamējot paši sevi. Tas, ka Soču olimpiskās spēlēs faktiski ir Krievijas prezidenta Vladimira Putina šovs, nevienam vairs nav noslēpums. Jau tagad ir zināms, ka tieši viņš būs galvenais spēļu uzvarētājs kopā ar savu «ezera grupējumu», kas pamatīgi «uzvārās», izmantojot olimpisko celtņu būvniecības objektus un infrastruktūru.

Tikpat svarīgas šīs spēles ir arī Ziemeļkaukāza teroristiem, jo lielais sports zaudēja savu nevainību Minhenes olimpisko spēļu laikā, kad 1972. gadā bruņoti palestīnieši iebruka Izraēlas sportistu mītnē un viss beidzās slikti. Tolaik ap olimpisko ciematu esot bijis samērā zems žogs un sportisti, kas krodziņos aizkavējās pārāk vēlu, varēja atgriezties savā olimpiskajā naktsmītnē naktī – forsējot sētu. Šādi rīkojās arī palestīniešu teroristi, kas viegli iekļuva Izraēlas sportistu guļamistabās. Divus nogalinot uz vietas. Divi aizbēga, un pārējie tika saņemti gūstā. Par notikušo nekavējoties ziņoja visas pasaules raidstacijas, ABC par sāka tiešraides no notikumu vietas. Formālais uzbrukuma iemesls bijis palestīniešu sarūgtinājums, ka SOK nav atļāvusi Palestīnas komandai startēt kā atsevišķai vienībai. Reālais iemesls, protams, ir politiski daudz dziļāks un nav atrisināts joprojām. Kas notika tālāk? Par notikumu gaitu toreiz Minhenē šodien var noskatīties dažādas versijas kinofilmās. Olimpiādes mači izraēliešu ciešanu dēļ neapstājās, taču olimpisko kustību šis notikums sašūpoja līdz pamatiem un beidzot bija skaidrs, ka «sports nav šķirams no politikas. Tikai naivi muļķi spēj turpināt ticēt ilūzijai par sporta neatkarību no politikas» (DN, 1972.06.09.).

Līdzīga situācija izveidojusies pašlaik. Džihādistu grupējumi no Ziemeļkaukāza – Čečenijas, Ingušijas un Dagestānas ir kaujas gatavībā, lai atgādinātu par sevi viņu ienaidnieka Vladimira Putina prestiža pasākumā. Tuvējos Sočos. Iebelžot pa ziemas olimpiskajām spēlēm, viņi gūtu sev maksimālu publicitātes «punktu skaitu», jo olimpiāde ir politisks pasākums.

Starp Soču OS atklāšanas ceremonijas pēdējiem sešiem «lāpnešiem» 3 jeb 50% bija tieši Putina atbalsta partijas «Vienotā Krievija» biedri, parlamenta deputāti – Alina Kabajeva, Vladimirs Tretjaks un Irina Rodņina. Kamēr mūsu mediji aizrāvās ar minēšanu, vai lāpas pēdējā «transportētāja» būs vai nebūs Krievijas prezidenta sirdsāķītis olimpiete + vingrotāja + deputāte Kabanova, tikmēr fonā palika lāpas nešanas finālistu politiskā orientācija, kas daudziem nepalika nepamanīta. Vladimirs Putins prot pateikties saviem faniem ar naudu, slavu un godu. Šis ir tikai viens no aktuālākajiem piemēriem, kas liecina par olimpiskā goda politiskās tirgošanās izpausmēm (kur nu vēl OK dalībnieku, līderu un OS pilsētu izraudzīšanas procedūras).

Tāpēc nāksies vien atzīt, ka, pieaugot olimpisko spēļu politizācijai, palielinās teroristu apdraudētības risks. Krievija pašlaik ir riskanta, to apsteidz vienīgi Irāka, Afganistāna un Somālija. Pēdējais atentāts Volgogradā decembrī ar 34 upuriem ir draudīgs atgādinājums, ka radikālais islāmists Doku Umarovs jeb «Krievijas bin Ladens» var mēģināt izrēķināties ar savu ienaidnieku Putinu tieši Sočos. Tāpēc modernā signalizācijas sistēma, detektori, pārbaudes, 75 000 karavīru, policistu korpusi, kara lidmašīnas lidostā un jūras flotes armāda Melnajā jūrā var arī nepalīdzēt kritiskā brīdī. Daļai sporta entuziastu šķiet, ka būtu jāatsakās no prestižu spēļu tālākas rīkošanas ambiciozās, politiski ofensīvās lielvalstīs. «Jo patriotiskāks un šovinistiskāks ir olimpisko spēļu rīkošanas motīvs un izpildījums, jo pastāv lielāks risks, ka tas pievilks protestētāju un teroristu uzmanību» (Simon Jenkins, The Guardian). Tas nozīmē, ka olimpiādes turpmāk vajadzētu rīkot neitrālās, teroristiem neinteresantās valstīs ar mazāku pompozitāti. Piemēram, Latvijā, kas ir «daļa no Rietumu pasaules» un «mazāk pakļauta terorisma draudiem» (A.Pabriks, LA, 2013.15.10.). Šis priekšlikums nav joks, bet gan secinājums, ņemot vērā sabiedrības alerģisko reakciju pret lielvalstu ambīcijām OS organizēšanā.

Ziemas olimpiāde subtropos, kur nekad nesnieg

Atzīšos, ka, uzzinot par Krievijas prezidenta plānu rīkot ziemas olimpiskās spēles Melnās jūras kūrorta pilsētā Sočos, biju krietni pārsteigta par vietas izvēli. Krievija ir gigantiska valsts, kurā plašas teritorijas atrodas kārtīgas ziemas zonā. Vietas tur pietiek neskaitāmām olimpiādēm. Soči, kas ir krievu visiecienītākā vasaras atvaļinājumu vieta, šķita pagalam nepiemērota vieta ziemas olimpiešu mačiem.

Esmu bijusi Sočos un zinu, ka «šī ir vissiltākā teritorija Krievijā. Te nesnieg, un sniega segas šeit praktiski nekad nav» (Boriss Ņemcovs, politiķis, dzimis Sočos). Pēc SOK prezidenta 2007. gada paziņojuma Gvatemalā par 2014. gada ziemas olimpisko spēļu norises vietu – Sočiem «Krievijā tika spriests par to, ka olimpiāde varētu notikt nevis pašos Sočos, bet gan kalnos, kur attiecīgi būtu jāizbūvē ziemas sporta arēnas. Taču vēlāk izrādījās, ka Krasnaja Poļana atrodas Imereti ielejā, kur nepietiek vietas olimpisko celtņu izbūvei. Tobrīd noskaidrojās, ka 2/3 olimpisko spēļu tomēr notiks subtropu zonā» (Boriss Ņemcovs).

Kāpēc tad pieteica Sočus, ja tur ir karsts? Sočus izvēlējās Vladimirs Putins pats, kuram šeit atrodas «Kremļa vasarnīca». Tiem, kas nezina, ko nozīmē politiskās «dačas», varu paskaidrot, ka tās ir būtisks politiskās nomenklatūras varas atribūts un regulē svarīgas norises valstī. «Soči» un «Jalta» nav tikai ģeogrāfiski nosaukumi, bet politiski jēdzieni.

Starp citu, Sočus kā PSRS augstākās politiskās varas «atvaļinājumu darba vietu» izraudzījās jau Staļins. Viņam bija ideja izvērsties Sočos ar būvniecību, taču centienus apturēja ģeologu brīdinājumi par zemes nogruvumiem, kas ļoti raksturīgi šim reģionam. Josifs paklausīja, bet Vladimirs pēc 80 gadiem nospļāvās uz ģeologiem un nolēma uzcelt sev pieminekli Soču olimpisko spēļu veidolā, lai tas maksātu ko maksādams.

Labāk būtu spēlējis šahu

Viss esot sācies ar Vladimira Putina aizraušanos ar kalnu slēpošanu Soču pievārtē, «Daiļās pļavas» nogāzēs. Leonīds Tjagačevs (sporta ierēdnis) esot iemācījis Putinu slēpot, aizrāvis ar olimpisko spēļu ideju jau 2002. gadā un iepazīstinājis ar austriešu nobraucienu veterānu Karlu Šrancu, kas palīdzējis realizēt absurdo plānu – uzbūvēt olimpisko centru dabas lieguma rezervātā pie Melnās jūras.

Putinam vajadzēja šīs celtnes «tieši te» pie vasarnīcas sliekšņa, lai pa bijušo Čaikovska ielu (tagad – Putina maģistrāli) ātri nokļūtu «krievu oligarhu svarīgākajā atpūtas vietā – savā luksusa trasē jeb olimpiskajā slēpošanas kūrortā, pārvēršot to pasaules acīs par sava politiskā prestiža pieminekli» (Garijs Kasparovs, šahists un politiķis).

Šajā nolūkā: 1) tika izvērsta gigantiska spiediena kampaņa pirms SOK lēmuma 2007.g. («darījām visu – iespējamo un neiespējamo, lai uzvarētu, jo īstam vadonim vienmēr jāuzvar», Leonīds Tjagačovs/ Aleksandrs Žukovs); 2) tika pieņemts 2010. gada Olimpiskais likums, kas atļāva gada laikā atsavināt privātīpašumus, kuri traucē OS infrastruktūras un būvju celtniecībai. Neskaitāmas ģimenes ir uz ielas, arī tagad dzīvo kopmītnēs un barakās kā bēgļi: «kad nojauca manu māju, es noģību, tagad jau trīs gadus visa ģimene dzīvojam 8 kvadrātmetru istabiņā pansionātā. Es nakšņoju uz balkona kopā ar ledusskapi, dēls ar vīru – istabā. Neko labāku mums nepiedāvā. Priecīga, ka man vismaz jumts virs galvas. Olimpiādei tā vajadzēja, ko es tur varu darīt?» (Natālija Kraseņikova); 3) netiek nodrošināts ekosistēmas saglabāšanas solījums: pieaug bīstamo atkritumu izgāztuvju skaits; 4) plaukst korumpētība: tika izveidots monstrs ar nosaukumu «Olympstroy», kas paredzēts OS būvniecības nodrošinājumam. 96% finansējuma no nodokļu naudas, taču faktiski tas kļuva par «gigantisku superkorumpētības astoņkāji, kurā direktori mainās kā nogrēkojušās lelles: Vainštoks+ Kolodjašins+ Bolovejs» un «otkatu» līmenis sasniedz 70% (Boriss Ņemcovs). Piemēram, «45 km garais autoceļš no Adleras uz Krasnaju Poļanu valstij izmaksāja 8 miljardus dolāru. Tas nozīmē, ka tas ir uzbūvēts no zelta vismaz 5 mm biezumā, jo 1 kilometra izmaksas ir 150 miljoni dolāru» (Boriss Ņemcovs). «Korupcija Krievijā netiek uzskatīta par problēmu, un Soču būvniecība to padarīja par normu. Korumpētība tagad ir sistēmu veidojošs faktors. Visa nauda, kas Soču projektā tiek ieguldīta, iegrimst korumpētības purvā. Mums nav reālas kontroles pār olimpisko spēļu izdevumiem, tā ir ierēdņu zelta raktuve» (Garijs Kasparovs). Soču budžets joprojām ir slepens, taču pēdējie skaitļi liecina par tēriņiem 50 miljardu eiro apmērā (Boriss Ņemcovs). Salīdzinājumam – Turīnas OS izmaksāja 2 miljardus eiro; 5) tiek neatgriezeniski sagrauta vide, nerēķinoties ar to, ka šīs teritorijas iekļaujas dabas lieguma zonā (piesārņojums, būvniecība kritiskajā zonā, piem., Vinogradnajas nogāzē; 6) notiek strauja Krievijas dārgāko zemes īpašumu piespiedu uzpirkšana, kurā «olimpiāde kalpo kā privatizāciju paātrinošs faktors» (Garijs Kasparovs); 7) uzbūvētajām OS celtnēm nav nākotnes: «Imereti ieleja ir dziļš purvs, kas neatļauj tur būvēt gigantiskas celtnes. Taču Putins var visu, arī uzvarēt dabu!» (Boriss Ņemcovs).

«Viss ir dekorācija Putina izrādē, kas pavisam drīz sagrūs, jo sāksies zemes nogruvumi. Tie šeit notiek bieži. Rezultātā nekas vairs nebūs lietojams, peļņas no OS arēnām nebūs. Paredzu, ka mums nāksies glābt šo reģionu ar nodokļu naudu» (Garijs Kasparovs). «Vajadzēja pirms būvniecības Putinam pakonsultēties ar ģeologiem. Tad tramplīns negrīļotos un šeit notiekošais neizskatītos pēc murga… bet… varbūt būtu bijis labāk, ja kāds būtu Putinam iemācījis spēlēt šahu, nevis kalnu slēpošanu» (Pjotrs Fedins, Krasnajas Poļanas iedzīvotājs)

Par Soču OS izteikties kritiski Krievijā ir aizliegts

«Soču olimpiādes tēma Krievijā jau sen ir tabu. Tā ir aizliegtā tēma. Līdzko kāds sāks ielūkoties dziļāk šajā virtuvē, tā pavērsies nepatīkamas ainas. Krievijas masu medijus un televīziju kontrolē Kremlis. Bez sirdsapziņas pārmetumiem viņi cenzēs un aizliegs visu, kas varētu mest ēnu vai nomelnot gaišo Putina tēlu» (Garijs Kasparovs).

«Krievijā saistībā ar olimpiādi ir totālā cenzūra. Visi, kas šeit mēģina kritiski pavērtēt šo pasākumu, tiek apsaukti, zākāti un vajāti. Ar to rēķinieties!» (Boriss Ņemcovs).

Par Sočiem runāt sliktu nedrīkst. Vai par OS nākotni drīkst?

Bijusī Zalcburgas pilsētas domes vadītāja Gabi Burgštallera atzīst, ka jau 2007. gadā Zalcburgā bija visas ziemas olimpiskajām spēlēm vajadzīgās būves un arēnas. «Mums nekas nebija jāceļ, viss jau bija. SOK par to varēja pārliecināties jau toreiz» – viņa uzsver. Taču Putins esot darījis visu, lai pārvilktu 2014. ziemas olimpiskās spēles pie sevis. Zaudētāji mačā par 2014 OS rīkošanu toreiz bija Zalcburga Austrijā un Phenčana Korejā.

Pēc viņas domām, SOK vajadzētu pārskatīt praksi un lēmumu pieņemšanas gaitu, lai olimpiskā kustība turpinātu attīstīties sporta, nevis politisko ambīciju uzspodrināšanas virzienā. Tā domā austriete.

Kā domājat jūs?

——

Rakstā izmantotie citāti no Izraēlas dokumentālās filmas «Soču spēle» (2013).

Aukstais karš nr. 2 ir sācies. Mūsu slepenais ierocis – slānekļa gāze?

2012. gada 7. decembrī. Speciāli TVnet.

NATO mītne Briselē. Autores foto.

NATO mītne Briselē. Autores foto.

«Pirms dažiem gadiem, apmeklējot NATO vadības centrāli, pavaicāju par Baltijas valstu drošību. Mani interesēja NATO gatavība aizstāvēt jaunās dalībvalstis. Jautājums izrietēja no bažām sakarā ar Krievijas bruņošanās atsākšanu, invāziju Gruzijā, IT uzbrukumiem Igaunijai, krievu ofensīvām Arktikā, Gazprom projektiem Baltijas jūrā un Krievijas atgriešanos atpakaļ pie diktatūras režīma Putina vadībā. NATO atbilde toreiz atbruņoja ar neslēptu atklātību. «Mēs nevaram aizstāvēt Baltiju. Tāpēc, ka nav nekādu Krievijas draudu,» atbildēja vadošs NATO birokrāts.*

Līdzīga nostāja šodien ir raksturīga arī oficiālajai Zviedrijas līnijai: «Prezidenta Putina vadībā krievu ārpolitikas orientācija turpina tuvoties Rietumeiropas un ASV nostādnēm, kaut vai tāpēc, ka Rietumiem labvēlīgā nostādne veicina arī Krievijas ekonomisko attīstību. Tam pieslēdzas arī nepieciešamība integrēt Krieviju eiroatlantiskajās drošības struktūrās, kas uzlabo priekšnosacījumus visu veidu ārpolitiskās sadarbības tālākai attīstīšanai» (turpat).

Tātad – palīdzību no NATO mums nav ko gaidīt, ja krievu lācis sāks rūkt pārāk skaļi. Kamēr NATO un Eiropas Savienība turpina piekļaut «pie savām krūtīm» Putina Krieviju, man ienaidnieka intīmais tuvums izraisa stresu. Liekulība ir ērts plāksteris, bet sliktas zāles. Kas pasargās Latviju? Ieroči, diplomātija vai kas cits?

Krievijas galvenie ienaidnieki – ASV, NATO un internets

Krievijas prezidents V.Putins

Krievijas prezidents V.Putins

Diplomātisko gaiteņu smaidi reālajā ikdienā nepalīdz. Brīdī, kad sajūsmas prieks par «labo Krieviju» norimstas kā gaisā pamests konfeti mākonis, politiskajā telpā var saskatīt reālās aprises un militārās ambīcijas.

Neitrālās Zviedrijas Aizsardzības departamenta pētnieciskais institūts (FOI) savā 2012. gada ziņojumā konstatē, ka Krievijas bruņošanās līdz 2020. gadam tiks forsēta un jau pēc dažiem gadiem būs krasā pretstatā Rietumeiropas negribēšanai finansēt savus bruņotos spēkus. Pērn NATO ģenerālsekretārs Anderss Fogs Rasmusens jau prognozēja, ka tuvāko divu gadu laikā NATO Rietumeiropas dalībvalstu izdevumi aizsardzībai samazināšoties par 45 miljardiem dolāru. Joprojām nesasniedzot 2% robežu, kas katrai dalībvalstij no sava nacionālā kopprodukta jāmaksā aizsardzības finansēšanai.

Tas nozīmē, ka pagaidām mums neveicas ar tā saucamo NATO eiropeizēšanu (burden sharing). Ainu vēl vairāk dramatizē Krievijas bruņošanās salīdzinājums ar ASV.

Krievijas gatavība investēt bruņojumā 767 miljardus dolāru (līdz 2020. gadam) ir krasā disonansē ar ASV gatavību samazināt federālo budžetu nākamo 10 gadu laikā par 1200 miljardiem dolāru. Puse no šīs summas paredzēta aizsardzības industrijai. Kā norāda Pentagona publikācijas, šis bruņojuma finansējuma samazinājums novedīs pie karaspēka (motorizēto kājnieku) devalvācijas 1940. gada līmenī, karaflotes un gaisa flotes standarta noslīdēšanas līdz 1915. gada standartam. Amerikāņi pašlaik nodala aizsardzībai 4,7% no NKP (nacionālais kopprodukts), bet krievi 2,9% ar skaidrām ambīcijām palielināt šo pozīciju.

«Krievijā joprojām ir dzīva nostalģija pēc laika, kad «viņiem bija bail no mums», un šī vēlme pamazām kļūst par noteicošo arī valsts politiskajā virsslānī. Rezultātā mūsu ārpolitika kļūst aizvien agresīvāka, Rietumiem naidīgāka, antiamerikāniska, centrēta Āzijas virzienā,» konstatē Krievijas ārpolitiskais analītiķis Aleksandrs Šumiļins (Novaja Gazeta, 2012.07.07.). Viņš apgalvo, ka Krievija pašlaik esot uz starta, lai izprovocētu pasaulē «auksto karu nr. 2». Par to liecinot arī Krievijas atbalsts Asada režīmam Sīrijā. Visi Rietumu alianšu centieni draudzēties ar ienaidnieku esot nolemti neveiksmei.

To pašu argumentē arī nesenā krievu ģenerālštāba šefa Nikolaja Makarova uzstāšanās Helsinku konferencē (2012.06.05.). Ziemeļvalstu tālāka sadarbība ar NATO nozīmējot «rēķināšanos ar iespējamiem Krievijas uzbrukumiem», tāpēc Somijas centieni iekļauties NATO aliansē esot vērtējami kā Krievijai nedraudzīgs un naidīgs akts. Protams, šis «finlandizācijas aicinājums» izraisīja protestus Helsinkos. Valdība oficiāli informēja, ka jautājumu par NATO līdzdalību izlems somi paši, nevis klausīs uz vārda Kremlim.

Diemžēl Makarova agresīvā retorika nav nejaušība. Pirms viņa līdzīgas domas ir paudis arī Vladimirs Putins. Kā galvenos ienaidniekus norādot – ASV, NATO un internetu.

Krievija neslēpj, ka kara industrija gatavo jaunās paaudzes ieročus – starpkontinentālās raķetes, atomzemūdenes, lidmašīnas un helikopterus, tūkstošiem kaujas bruņumašīnu un tanku. Tātad «Krievija no jauna pārvēršas par militarizētu, policejisku valsti, par ko rēķinu maksā pati tauta» (bijušā Krievijas finanšu ministra Kudrina formulējums), un mums arī Latvijā ar to jārēķinās. Kur ir izeja? Pielīst Krievijai, kā to dara Ušakovs un Co? Būvēt patvertnes kāpās un sagatavoties visļaunākajam vai rūpīgi sekot starptautiskās politikas attīstībai, nodrošinot pie mūsu valsts ārpolitikas stūres stratēģus, nevis karjeras (ASV nostāju mehāniski reflektējošus) diplomātus?

Slānekļa gāze

Viens no mūsu (Rietumu civilizācijas valstu, tajā skaitā Baltijas) slepenajiem ieročiem varētu būt slānekļa gāze, kas ir viens no dabasgāzes veidiem*. Pasaule pašlaik piedzīvo tā saucamo slānekļa gāzes revolūciju, kas var izraisīt ķēdes reakciju arī politiskajā kontekstā. Jaunā tehnoloģija, kas atļauj iegūt slānekļa gāzi salīdzinoši lētāk, nekā tas bija iespējams agrāk, padarījusi šo «izrakteni» par Rietumu pasaulē visstraujāk augošo enerģijas avotu. To iegūst, aizsūknējot ķimikālijas un ūdeni līdz 1000 – 3000 metru dziļumam slānekļa kabatās. Ar šo «injekciju» gāzi iespējams iegūt un izsūknēt atpakaļ virs zemes. Metode nav 100% droša, jo pagaidām nav noskaidrots, kādus riskus «ķīmiskā injekcija» izraisa gruntsūdeņos. Tāpēc dažās valstīs šī ieguves tehnoloģija ir aizliegta. Neraugoties uz tehnoloģiskām problēmām, kas gaida atrisinājumu, slānekļa gāzes potenciāls ir gigantisks. Ar šo ASV pārvēršas no gāzes importētājas valsts eksportētājā.  Amerikāņiem arābu gāzi vairs nevajadzēs. Kritīsies gāzes cenas, un šis kritums būtiski ietekmēs arī krievu gāzes cenu līmeni Eiropā.

Pasaules slānekļa gāzes karte. Wikipedia

Pasaules slānekļa gāzes karte. Wikipedia

Neaizmirsīsim, ka tradicionālā dabas gāze pa cauruļvadiem ir Putina impērijas balsts. Sašūpojoties balstam, var sašūpoties arī pati impērija un diktators, jo tā jau notika ar Brežņeva vadīto PSRS.

Tradicionāli Eiropas gāzes piegādes nodrošina Norvēģija, Alžīrija un Krievija, kas līdz šim gāzes cenas tika piesaistījušas jēlnaftas cenām. Jaunās slānekļa gāzes uzniršana gāzes tirgū ir sensācija, jo tās cenas ir uz pusi zemākas nekā krievu dabas gāzei. Lielā cenu starpība ietekmēs visu gāzes tirgu un caur to arī politiku.

Gazprom konvulsijas

Gazprom mājas lapaGazprom – šīs jomas monopolists – nav sajūsmā par jauno konkurentu. Tipiski, ka šis krievu uzņēmums nepraktizē cenu pielāgošanas politiku jauniem apstākļiem, bet spītīgi cenšas turpināt piegādes ar vecajām cenām. Klientu pretenziju rezultātā būtiskas izmaiņas cenu politikā nenotiek, un tāpēc jau tagad novērojams, ka par 5,7% ir kritušās Gazprom piegādes Rietumeiropas tirgum (2012.01.09.). Rezultātā monopolists negribīgi piekrita cenu samazinājumam rietumu zonā, taču Austrumeiropas tirgum atlaižu joprojām nav. Tā saucamajā Austrumeiropā Gazprom ir monopolstāvoklī, un tāpēc mēs maksājam par 50% dārgāk par šo gāzi nekā, piemēram, vācieši (DN, 2012.06.10.).

Komentārus izraisa arī pērnais ES trasta audits Gazpromā, kad noskaidrojās, ka astoņās jaunajās Eiropas Savienības dalībvalstīs (arī Latvijā) Gazprom negodīgi izmanto savu varas situāciju: 1) sadalot gāzes tirgu nevienādās cenu zonās, 2) traucējot gāzes piegāžu diversifikāciju, 3) uzskrūvējot neatbilstoši augstas cenas, piesaistot tās jēlnaftas cenām. Var gadīties, ka Gazprom tagad nāksies atkāpties, samazināt savas cenas uz pusi, atsakoties no izdevīgajiem un ilglaicīgajiem līgumiem ar Rietumeiropu.

Šis finansiālais cirtiens var būtiski ietekmēt Putina impēriju, jo nafta un gāze veido pusi no Krievijas valsts kases un «sarkanās nomenklatūras» ienākumiem.

Kremļa labklājība ir cieši saistīta ar Eiropas gāzes cenu līmeni. Tāpēc nevar izslēgt, ka amerikāņu slānekļa gāzes parādīšanās var izraisīt domino efektu arī Eiropas politiskajā kartē.

Kā Putins kontrolē Gazprom

Kopš 2001. gada Vladimirs Putins Gazprom nosaka visu, izmantojot sev lojālas marionetes valdes priekšsēdētāja un direktora amatos. Grāmatā «Putins un Gazprom» krievu žurnālisti Boriss Ņemcovs un Vladimirs Milovs detalizēti apraksta, kā Putins izvēlas savas marionetes un kā tās kukuļo tālāk iestādes un organizācijas. Investīciju analītiķi lēš, ka 2011. gadā Krievija izšķieda apmēram 40 miljardus dolāru korupcijai. Tieši šīs summas no valsts kases joprojām notur Putinu pie varas. Krievu korumpētā ierēdniecība pēc tam sēž Dzintaru koncertzāles VIP zonā «Jaunā viļņa» koncertos mūsu pašu Latvijā. Katru vasaru. Kā karikatūrisks krievu posta karnevāls.

Ja ES komisijai izdosies izsist no sliedēm šo korupcijas avotu, tad var gadīties, ka Kremlim nāksies dzīvot normāli – bez «pienesumiem» un «starpniecības naudas» (otkata). Tas viņiem būs skarbi visās nozīmēs, jo naudas dzīrēm vairs nepietiks.

Pazīmes šim procesam jau saredzamas. Tikko Gazprom atteicās no gigantiski iecerētajām investīcijām Barenca jūrā. Pirms tam no šā projekta jau bija atteicies Statoil.

Formāli Gazprom pērn uzrādīja neto peļņu 46 miljardu dolāru apmērā, taču savus megaprojektus nākotnei tas iesaldēja. Acīmredzot tagad viņš beidzot vairs neatkārtos tādus dārgus, nerentablus projektus kā debesskrāpja celšana Pēterburgā vai nejēdzīgais Nord Stream projekts cauri Baltijas jūrai.

Slānekļa gāzes ierašanās tirgū uzmundrina arī pārējos gāzes ražotājus Krievijā. Ja konkurence izsitīs no segliem Gazprom un tas vairs nefinansēs Putina politiskās iegribas, tad pašreizējai Kremļa vadībai vairs nav reālu nākotne izredžu. Jau tagad Gazprom aktīvu vērtība ir kritusies no augstākā novērtējuma 365 miljardi USD 2008. gada maijā līdz 117 miljardiem USD šodien.

Gazprom krahs iznīcinās Putina diktatūru

Šāda procesa gaita ir iespējama. Bez naudas viņa «valsts kapitālismam» nav izredžu izdzīvot Krievijā. «Otkati» pagaidām nodrošina esošās politiskās oligarhijas status quo, bez tiem vadonim nāksies ķerties pie pragmatiskas ekonomiskās politikas arī Krievijā. Lai sasniegtu šo stāvokli, krievu varai jāatgriežas pie liberālāka tirgus. Putinam tas nebūs viegli. Atcerēsimies viņa sašutumu par Eiropas Savienības pārbaudes motīviem: «Mums šādi cenu politikas principi ir bijuši vienmēr, gadu desmitiem esam izmantojuši vienīgi ilglaicīgus līgumu noteikumus. Nekad neviens tos nav uzdrošinājies apšaubīt!»

Tagad eiro ūnija tieši to arī dara – apšauba «šos kontraktus» un «šos principus». Dīvaini, ka šī pārbaude notiek tikai tagad.

Jo ilgāk Krievijas prezidents Vladimirs Putins noliegs Gazprom un caur to arī savu krīzi, jo dziļāka tā kļūs. Viņam nepietiks naudas «aukstā kara nr. 2» tālākai eskalācijai un savu «tuvo ārzemju» apdraudēšanai. Krīze kļūs neatgriezeniska.

«Putins ir diktators, tāds pats kā Lukašenko. Viņš nav respektējams politiķis, bet gan Krievijas ienaidnieks» (krievu žurnāliste Maša Gesena). Mūsu slepenais ierocis to izgaismo visā pilnībā.

*Slānekļa gāze ir dabasgāze, kuru iegūst no slānekļa. Galvenā slānekļa gāzes sastāvdaļa ir metāns ar sērūdeņraža, ogļskābās gāzes, slāpekļa, ūdeņraža un hēlija piejaukumu. Tā veidojas zemes dzīlēs augstā temperatūrā un spiediena ietekmē no nogulumos esošām organismu atliekām.

Revolūcija slānekļa gāzes ieguves tehnoloģijā notika šā gadsimta sākumā, kad ASV slānekļa gāzes ieguvē sāka izmantot horizontālo urbumu ar hidrosprādzienu, kā rezultātā tika nojauktas slānekļa gāzes «kabatu» starpsienas un radās viens liels slānekļa gāzes rezervuārs. Tālāk slānekļa gāze tiek izsūknēta, izmantojot vertikālo urbumu.

* – Mats Johanson, DN, 2012.04.09.).