Tukša muca tālu skan, bet nepārliecina

Speciāli TVNET

Ekrāns ik dienas piegādā sašutušu, sarūgtinātu un gaužām niknu cilvēku izteikumus. Viens no spēcīgākajiem piemēriem ir zviedru meitenes Grētas Tunbergas nesenā, emocionāli spēcīgā uzstāšanās ANO klimata problēmām veltītajā konferencē ASV. Netrūkst emocionāli spēcīgu izrāvienu arī pašmāju ekrānā, kad teātru direktori pēkšņi aizmirst, ka partijām ir ziedojuši naudu, jo baidās no nākamā jautājuma – vai par šo naudu saņēmuši amatus. Tad ir īstais laiks sašust, lai novērstu publikas uzmanību. Vai šāds paņēmiens (stopsvira ar dūmu palaišanu) medijos darbojas? 

Bērnam var sākt grabināt grabuli, ja viņš stiepjas pēc telefona. Vai šāda apzināta „akcentu pārlikšana“ mediju retorikā ir racionāla, izdodas un funkcionē? Spēcīgas sajūtas un emocionalitāte runātājam tribīnē palīdz pastiprināt vēstījuma saturu. Taču tad ir vajadzīgi arī konkrēti fakti, kas apstiprina retorisko izmisumu un neargumentētu atmaskojumu patosu. Ja šādu faktu nav, tad iznāk tukši šāvieni gaisā un publika, kas svešām asarām nenotic, sāk žāvāties un pārslēdz kanālu.

Grētas asaras, Trampa tvīti un Borisa joki

Pēdējo mēnešu mediju komunikācija telefona vai datora ekrānā mums piedāvā neskaitāmus emocionāli uzvilktu cilvēku izteikumus. Grētas Tunbergas sašutumu, Džefrija Koksa (Geoffrey Coxs) skaudros atzinumus britu parlamentā, Donalda Trampa (Donald Trump) tvītus. Nemaz nerunājot par britu līdera Borisa Džonsona (Boris Johnson) savādajiem jokiem un ironiju ap „breksita“ gaitu, kas vairāk kompromitē viņu pašu, nevis „idejiskos“ pretiniekus.

Sabrukt kameras priekšā tagad ir modē. To dara arī „Kivičs vannā“ un daudzi citi, kas lielā mērā ir kļuvuši par šodienas dzīves paātrinājuma izpaudumu mediālajā komunikācijā. Arī sociālajos medijos pieaug emocionālās spriedzes līmenis un publiskajā telpā drīz sarunas varēs notikt vienīgi forsēti imperatīvā formā. Klaigāt esam iemācījušies pat tekstā.

Centieni uzrunāt publikas sajūtas (pathos), nevis loģisko domāšanu, ir viens no retorikas pamata elementiem. Līdz šim pieņemts, ka šāda emocionāla pārliecināšana darbojas netraucēti un var tikt izmantota bez problēmām. Ja mums ir kopīgas simpātijas vai antipātijas pret kādu, tad tas saliedē klausītāju rindas un rada pleca sajūtu. Taču, ja runātājs ar patosu sāk runāt par lietām, kas mums nepatīk, tad sēkla vairs nekrīt auglīgā augsnē. Piemēram, ja kāds patētiski publisko ļoti negatīvu emocionālu bez argumentiem, tad nav izslēgts, ka publika reaģēs pretēji. Tātad, lai pārliecinātu, ir vajadzīgi pierādījumi.

Klasiskā retorika šeit pieprasa trīs avotus. Tie ir: lai ietekmētu publiku, ir vajadzīgi fakti (logos), nepieciešama autoritāte (ethos) un spēja uzrunāt klausītāju vai skatītāju jūtas (pathos). Runātāja spēja un prasme līdzsvarot šīs trīs sastāvdaļas nosaka, cik ietekmīga būs publikas uzrunāšana.

Pliki fakti grab un neietekmē

Mūsu medijos ir pieņemts uzskatīt, ka sausu faktu uzskaitījums ir žurnālistika. Autors nemaz nedomā par to, kādā žanrā rakstīs savu rakstu. Viņš tikai uzskaita faktus (kā liecību tiesā) un uzskata, ka atmaskojums ir noticis un sabiedrība visu sapratusi. To varējām novērot, piemēram, „Rīdzenes sarunu“ publiskojumā, kad lasītājiem tika nobērti priekšā „tikai fakti“ kā zirņi spainī. Cerot, ka lasītājs pats sapratīs kopsakarības un izlobīs ļauno oligarhu nelietības. Bez formas un retoriskā satura noformējuma, bez publicistikas analīzes (atrodot atbilstošu žanru) tie vairāk atgādināja formālas atskaites, nevis retorisku auditorijas uzrunāšanu. Rezultātā lieliskais faktu materiāls nograbēja kā pupu grozs, bet daudzas svarīgas nianses palika no publikas puses nesaprastas. Jo netika izgaismotas ar retorikas vai žurnālistikas instrumentu palīdzību. Klasiskā retorika jeb pārliecināšanas māksla uzsver, ka tikai pliku faktu (logos) uzskaitījums iznīcina klausītāju vai skatītāju interesi par problēmas būtību. Neizraisa publikas entuziasmu kaut ko saprast.

Pretējā galējība ir ietekmīgu personu pašapmierinātība, kad centrēšanās uz sevi un nemaldību (ethos) var panākt publikas antipātijas. Nākamā „bedre” ir ļoti spēcīgi sajūtu izpaudumi ēterā un ekrānā (pathos), kas daudziem šķiet nevis „svēts“ naids, bet gan impulsu eksplozijas, nesavaldība un racionālās domāšanas trūkums. Klasiskajā retorikā ir kāds paņēmiens, kas saucas aposiopesis. Tas nozīmē, ka runātājs apzināti sāk izmantot pauzi (klusuma mirkli), lai pievērstu klausītāju vai skatītāju uzmanību savam saviļņojumam. Ja mēs sākam izmantot šādu paņēmienu, tad ir 100% jāzina, vai arī publika domā tieši tāpat un vai esam uz viena viļņa. Pretējā gadījumā var panākt pretēju auditorijas reakciju. Iespējams, ka tāpēc zviedru Grētas emocionāli spēcīgā uzruna ANO visus televīzijas skatītājus neuzrunāja vienādi spēcīgi. Valstīs, kurās klimata problēmas ir plaši publiskota un saprotama tēma, meitenes emocionālās pauzes izraisīja aplausus. Turpretī to skatītāju vidū, kas gandrīz neko nezina par klimata problēmām, viņas izteikumi nokaitināja.

Jūtas kāpj pāri loģikas žogiem

Pirmais emociju spēku modernajā retorikā konstatēja un aprakstīja skotu apgaismības filozofs Deivids Hjūms (David Hume) (1711 -1776). Viņš uzskatīja, ka jūtas paverdzina prātu. Šajā secinājumā ir ieslēpts brīdinājums. Ja jūtas sāk dominēt pār veselo saprātu, tad loģika tiek anulēta. Protams, mēs visi zinām, kā tas notiek. Mums nepatīk kāds cilvēks, un mēs atrodam neskaitāmus sajūtu „pierādījumus“ un izdomātu „faktus“ kopas, lai sev apstiprinātu izfantazēto emocionālu pieņēmumu. Šo pašu pieeju bieži var pamanīt arī publiskajās diskusijās un sarunās. Ja cilvēks nepatīk, tad viņam nevar būt taisnība. Ja runā autoritāte (priekšnieks, deputāts vai prezidents), tad viņš ir nemaldīgs utt. Sajūtas bieži nosaka arī svarīgu politisku un ekonomisku lēmumu pieņemšanu un ekspertu izvēli nozīmīgu jautājumu risināšanā.

Bieži esam dzirdējuši, kā politiķi, prezidenti vai citas amatpersonas pēc izgāšanās izskaidro savu kļūdu. Parasti vispirms tiek teikts, ka žurnālisti nav pareizi sapratuši, ka izteikums izrauts no konteksta. Ja tas nenostrādā, tad tiek apgalvots, ka cilvēks ir „noguris“, „pārstrādājies“, kas it kā esot morālais alibi, apvainojot citus vai izsakoties nievājoši.

63. gadā pirms mūsu ēras filozofs un rakstnieks Cicerons skarbi un publiski uzrunāja Katilīnu (Lucius Sergius Catilina) Romas senāta priekšā. Rezultātā Katilīna bija spiests doties trimdā un viņa draugiem, sabiedrotajiem piesprieda nāves sodu. Vai izstumtais bija vainīgs? Šķiet, ka nebija, bet runātāja vulkāniskā uzstāšanās izklausījās ticama. Faktus, kas nesaskanēja ar viņa teoriju, retoriķis noklusēja. Rezultātā finālā nevienam vairs nebija drosmes nostāties Ciceronam pretī un aizrādīt, ka deklarēta ir tikai puspatiesība. Publiskā doma bija iedzīta stūrī, un neviens neuzdrošinājās runāt Ciceronam pretī, lai gan daudzi zināja, ka viņam nav taisnība. Vai šeit ir runa par publiskajām bailēm?

Otrs līdzīgs un interesants gadījums ir itāliešu reformatora un dominikāņu mūka Džirolamo Savonarolas lieta. Arī viņš uzbruka savai auditorijai. 1491. gadā, sludinot Florences katedrālēs un draudot draudzei ar Dieva tiesu. Pēc viņa domām, Florences sabiedrība bija kļuvusi netikumīga un šis trūkums bija jālikvidē. Viņš atklāti uzbruka valdniekiem Mediči, kas faktiski finansēja San Marko klosteri, kurā mūks dzīvoja un strādāja. Viņa sprediķi bija naida pilni un lielā mērā atgādināja šodienas ticības fundamentālistu runas. Viņam izdevās uz laiku nodibināt „Dieva valsti“ un padzīt Mediči klanu. Kāpēc viņam izdevās ar naidu panākt savu? Iespējams, tāpēc, ka viņš visu laiku vēstīja it kā Dieva gribu un runāja it kā Dieva vārdā. Mūkam izdevās pārvilkt klausītājus savā pusē, jo viņš runāja ļoti emocionāli. Viņa uzvara bija īsa. Klasiskā retorika apgalvo, ka, uzbrūkot auditorijai, to izrājot un kauninot, nav iespējams panākt savu. Ar naidu balsī nevar pārliecināt par pretējo. Visi šie piemēri parāda, ka emocionāla runa „nostrādā“, ja ir īpaši apstākļi: a) kopīgi draudi, b) auditorijas atbalsts, c) dievišķa iedvesma. Niknais runātājs izsauc auditorijas aizsargreakciju. Labāk klusēt, nevis izcelties un runāt pretim tiem, kas var būt bīstami.

Kurš ir sodīts par emociju izmantošanu publiskajā runā?

Piemēram, ASV prezidents Endrjū Džonsons (Andrew Johnson). Prezidenta nepopulārie lēmumi par ASV dienvidu štatu strauju reintegrāciju noveda pie atstādināšanas balsojuma ASV Kongresā. Divas apsūdzības apgalvoja, ka viņa runas un izteikumi esot agresīvi un radot naidu, necieņu pret apkārtējiem un Kongresu. Ar savu uzstāšanās stilu viņš esot kompromitējis savu prezidenta amatu. Tas nozīmē, ka tika mēģināts radīt robežas emocionālajiem izpaudumiem publiskās runas laikā.

Tātad niknums publiskajā runā nedarbojas. Protams, diktatori izmanto šo paņēmienu, bet viņu mērķis nekad nav bijis kādu pārliecināt. Drīzāk iebaidīt un pakļaut. Tādos gadījumos tiek selekcionēti tikai vajadzīgie fakti, jo, kā uzsvēra Ronalda Reigana (Ronald Reagan) runu rakstītāja Pegija Nonana (Peggy Noonan), „visās publiskajās runās tieši fakti ir tie, kas ietekmē sajūtas un emocijas”. Viņai nepatika lieka emocionalitāte publiskajā telpā. Arī prezidentam, kas bija profesionāls aktieris, nācās samierināties ar to, ka „uzstājoties nedrīkst spēlēt teātri un nav pieļaujamas nekādas plānotas raudāšanas lēkmes”

Grētas Tunbergas runa ANO klimata konferencē bija agresīvas retorikas paraugs. Tajā nebija faktu kļūdu. Viņa skarbi, emocionāli uzrunāja, un visi nesaprata vienādi. No vienas puses, viņa atvēra acis daudziem, kas līdz šim klimata problēmas nebija pamanījuši. Tas, protams, labi. Taču viņa ieguva arī nelabvēļus, kas cenšas noliegt esošās klimata problēmas tikai tāpēc, ka viņiem nepatika Grētas uzstāšanās ekrānā.

Liekas emocijas publiskajā runā var radīt efektus, kas nav plānoti. Tāpēc uzmanīsimies no sašutuma un asarām tribīnē un pārliecības demonstrēšanas bez pierādījumiem.

Tukša muca tālu skan, bet nepārliecina.

Kurš pateica, ka „karalis ir kails“, un kas pēc tam notika

Speciāli TVNET

Pazīstamajā Andersena pasakā mazs bērns vienīgais uzdrošinās publiski pateikt, ka karalis staigā kails. Pieaugušie liekuļo un melo, ka redz un novērtē ķēniņa grezno apģērbu, kura faktiski nemaz nav. Līdzīgi noticis arī tagad. Nepilngadīga zviedru „Grietiņa“ skaļi un nežēlīgi paziņoja ANO sesijā, ka planētai draud klimata katastrofa un klātesošie (politiķi un diplomāti) ir pie notikušā vainīgi. Tas tika pateikts emocionāli spēcīgi un skarbi pārmetoši.

Viņa neziņoja neko jaunu. Zinātnieki šo slēdzienu bija jau publicējuši. Mēs visi zinājām, tikai izlikāmies to neredzam. Par ko tad satraukums? Par to, ka mazā meitene ir iekustinājusi bērnus un jauniešus protesta demonstrācijām visā pasaulē? Miljoniem cilvēku tagad (pa piektdienām) iziet ielās Tallinā, Honolulu vai Sidnejā, lai paustu savu solidaritāti meitenes paustajām idejām. Tām pašām, kuras zinātnieki atklājuši un publiskojuši. Kāpēc Grētai izdevās tas, kas dabas un klimata ekspertiem neizdodas jau pārdesmit gadus? Proti – pievērst uzmanību klimata krīzei, kas lielā mērā ir paša cilvēka izraisīta? Par to arī šis stāsts.

Grēta nepatīk Trampam, Putinam un latvju večiem 50+

Grēta pieder to meiču kategorijai, kas neatļauj sevi samazināt. Arī pie mums Latvijā šī „samazināšanas kaite“ ir ļoti populāra. Ja pie horizonta parādās kāds gudrāks, talantīgāks un viedāks par pašu, tad nekavējoties iedodas skauģi-samazinātāji ar „pazemojuma āmuriņiem“ rokās, kas publiski noliedz atnācēja labās un cēlās īpašības. Mēģinot viņu samazināt zem sava standarta.

Šajā gadījumā Grēta ir ļoti satraukusi bagātus, turīgus un gados pavecus vīriešus. Tādus, kas varētu būt meitenes tēvi vai vectētiņi. Tieši šie cilvēki ir ļoti sašutuši par to, ka maza zviedru meitene atļaujas neievērot hierarhiskas uzvedības normas un runā pretī ietekmīgiem pieaugušajiem publiski. Pauž neērtas idejas un pie viena arī – slikti izskatās (neesot smuka un piemīlīga) un vēl pie kam – esot „galīgi slima“. Šeit mēs redzam ļoti tipisku kungu uzvedību, kas raksturīga arī mūsu vidū. Ja ienācējs ir zēns vai vīrietis, tad apspriež viņa rīcību un idejas. Ja meitene vai sieviete, tad izskatu, manieres, ģimeni (vai ir precējusies, vai ir bērni!) un apģērbu. Arī šajā gadījumā Grēta nepatīk galvenokārt kungiem, jo nav piemīlīga. Neatbilst viņu standartiem. Starp citu, mēs nekad taču neteiksim, ka jaunais teātra direktors ir par vecu, slikti ģērbts, ar šķidriem matiem, taukiem uz vēdera un redeļainiem zobiem. Tātad – neder darbam teātrī. Nē, tā mēs neteiksim. Tā nav pieņemts. Nav pieklājīgi. Mēs arī nesāksim pārbaudīt, vai viņam ir bērni un no kurām sievām tie nāk. Taču, ja par direktori sāks pretendēt sieviete, tad visi šie sadzīves testa pazemojošie pārbaudījumi viņai būs jāiztur nekurnot. Tas skaitīsies normāli.

Samazināšanas loģika

Pastāv pieņēmums, ka meitenes un sievietes saprot mazāk nekā zēni un vīrieši. Tāpēc viņas nedrīkst pamācīt citus nedz politikā, nedz baznīcā. Nedrīkst pat paust savas domas, jo tādu sievietēm nedrīkst būt. Par uzdrošināšanos ir jāsoda. Tā, kā tika sodīta meitene Malāla no Pakistānas, kura vēlējās iet skolā un par to tika smagi ievainota ar šaujamieroci. Tagad publiska samazināšanas eksekūcija norisinās pret zviedru meiteni Grētu, kas cenšas pievērst pasaules uzmanību briestošajai klimata katastrofai. Nedrīkst un viss. Puiši un veči tā nolēmuši, jo tikai viņi ir svarīgi, galvenie, visu saprot un visu nosaka. Viņas neskaitās piemērotas gudru un svarīgu ideju paušanai. Taču, ja šo pašu ideju būtu paudis puika vai vecis, tad viss būtu kārtībā.

Pirmā šo aizspriedumu saprata franču rakstniece Žorža Sanda, kas izvēlējās vīrieša pseidonīmu, lai paustu savas idejas avīzēs un žurnālos. Viņa zināja, ka sievietes ir pieņemts neņemt par pilnu. Taču idejas un domas, kuras Sanda pauda, bija svarīgas un nozīmīgas visai Francijai. Izrādās, ka pa šiem 200 gadiem nekas daudz nav mainījies.

Kamēr Grētu mēģina iedzīt zemē ar vietēja kalibra āmuriņiem, es tomēr atgādināšu, ka viņa nav par jaunu svarīgu ideju paušanai. Arī Žanna d’Arka (Jeanne d’Arc) bija 16 gadus veca brīdī, kad veda savu armiju kaujā. Malāla Jūsafzaja (Malala Yousafzai) bija 17 gadus veca brīdī, kad saņēma Nobela Miera prēmiju. Arī Anna Franka (Annelies Marie Frank) tieši šajā vecumā uzrakstīja savu slaveno grāmatu, pirms gāja bojā nacistu koncentrācijas nometnē Bergenā – Belsenā. Tātad Grēta nav par mazu lielām idejām.

Iespējams, ka šajā jaunu ideju publiskās noniecināšanas procesā, kuru varam novērot šonedēļ (to pauž arī daži Latvijas mediji un politiķi), varam saskatīt klasisku jaunas idejas dzimšanas situāciju publiskajā telpā. Šādi vienmēr piedzimst jaunas idejas, kas pieprasa rīcību un pārmaiņas. Grēta nav radījusi savu pārliecību pati. Viņa pauž zinātnes jau atklāto un skaļi par to paziņo mums visiem no ANO tribīnes. Par kaitīgo izmešu, globālās sasilšanas un citu konstatēto, izmērīto un pierādīto problēmu eksistenci. Iespējams, ka daudziem negribas to dzirdēt. Nevar izslēgt, ka esošā un dominējošā viedokļa noteicēji šādi pelna naudu, ekspluatējot dabas resursus. Viņiem savam mūžam svaiga gaisa un ūdens pietiks.

Tas nozīmē, ka šajā gadījumā konflikta būtība starp Grētas noliedzējiem un atbalstītājiem ir veca un klasiska sadursme, kuru varēja novērot cīņā par sieviešu tiesībām balsot vēlēšanās, cīņā pret aparteīdu un koloniālismu u.tml. Vispirms tiek ignorētas jaunas, vērtīgas idejas. Pēc tam izsmieti un nomelnoti idejas nesēji kā slikti cilvēki un visbeidzot viss tiek akceptēts un pārmaiņas veiktas. Neviens vēlāk vairs neatceras, kā īsti tas viss notika.

Lasot un uzklausot pieaugušu cilvēku sašutumu par Grētu, mani neatstāj savāda déjà-vu sajūta.

Jo nīdēju sašutums robežojas ar apsēstību. Meitene tiek saukāta ar psihiski slimu cilvēku, pilnīgi nepamatoti. Tiek dēvēta par fanātiķi – atkal nepamatoti. Tiek novērtēta kā „traka“ un “ļauna“. Tāpēc, ka spēj emocionāli spēcīgi un pārliecinoši paust savu nostāju publiski. Savādi, ka sievietēm, kas cīnās par savām tiesībām sabiedrībā, katrā vēstures periodā jāsaskaras ar līdzīgu attieksmi pret sevi: gan sufražistēm, kas cīnījās par sieviešu tiesībām vēlēt vēlēšanās, gan šodienas aktīvistēm, kas pieprasa abortu pretiniekiem pieprasīt arī no vīrieša atbildību par vēl nedzimušo bērnu. Visos gadījumos notiek viens un tas pats – trakas, dullas, ārprātīgas un nepieskaitāmas.

Kas tad sievietei būtu jāzina šodienas sabiedrībā? Kā viņai jāuzvedas, lai patiktu? Lai tiktu akceptēta? Jāatzīst, ka arī šodien valda tā pati patriarhālā standarta loģika: sieviete vai meitene ir otrais dzimums, kurai savu domu nedrīkst būt. Vienīgā to misija un uzdevums ir izpatikt vīrietim un būt viņam pazemīgi patīkamai.

Tā tas notiek joprojām 2019. gadā arī pie mums Latvijā. Meičas, kuras nav ieinteresētas atbildēt glaimojoši un nevēlas nevienam pakārtoties, veic patriarhālās sabiedrības nāves grēku – neizpilda sev ierādīto lomu. Ja tā notiek, tad soda brigāde publiskajā telpā sāk linčošanu zem seksualitātes zīmes. Ja Grēta nepakļaujas un viņai ir savas idejas, tad tiek atriebts ar vecajiem un pārbaudītajiem izlēcēju nomelnošanas mehānismiem. Proti – visas izlēcējas ir nesievišķīgas feministes, seksuāli neinteresantas, nespējīgas, neglītas, nevajadzīgas un slimas muļķes. Ar to tiek paziņots arī visām pārējām meitenēm un sievietēm – ja uzvedīsies šādi, tevi arī iemīdīs dubļos.

Psiholoģijas studijās ir jau sen zinātniski noskaidrots, ka sieviete nedrīkst būt dusmīga un publiski kādam ko pārmest. Jēlas universitātes profesore Viktorija Breskola (Victoria L. Brescol) savā studijā par sieviešu uzvedības efektiem vadošajās pozīcijās (”Can an Angry Woman Get Ahead”) pierāda, ka sievietes emocionāli spēcīgs vēstījums grauj tradicionālās dzimumu lomas, kas ir pieņemtas mūsu sabiedrībā. Sievietes dusmas un naids ir tabu publiskajā telpā. Ja kāda sieviete pārkāpj šo normu, tad viņu novērtē kā nesievišķīgu, neglītu, neinteresantu. Daudzos gadījumos šādai sievietei kungi piedāvās pat savus seksuālos pakalpojumus, „lai nomierinātu“. Pateicoties mākslīgi izveidotajam pieņēmumam, ka visas sievietes kļūst niknas tikai tad, ja nav apmierinātas savā dzimumdzīvē. Šis patriarhāta pieņēmums ir zinātniski nepamatots. Tam nav nekāda sakara ar sievietes intelektuālo aktivitāti. Taču to lieto un turpina izmantot tad, kad nav vairs loģisku argumentu pret meiteni vai sievieti, kura kaitina, nepatīk vai traucē.

Lai Grētai izdodas iesāktais

Amerikāņu antropoloģe Margareta Mīda (Margaret Mead) savulaik konstatēja, ka nekad nevajag šaubīties par nelielas entuziasma pārpilnu līdzpilsoņu grupiņas aktivitātes efektu iespējamību. Tikai šādi ļaudis un šāda aizrautība var ko pārmainīt mūsu sabiedrībā. Tagad šī grupiņa ir sasniegusi gigantiskus apmērus, jo tieši bērni un jaunieši saprot labāk, kas notiek. Viņi redz, ka vecāki un vecvecāki ir izsaimniekojuši mūsu planētu. Viņu mūžam var nepietikt svaiga gaisa un dzidra ūdens.

Grēta ir pateikusi, ka „karalis ir kails“ jeb klimata pārmaiņas notiek (skat IPCC ziņojumu). Tagad atliek noskaidrot, vai ir iespējams ko darīt, lai, piemēram, pēc 80 -100 gadiem jūras līmenis tomēr nepaceltos metru augstāk, nekā tas ir šodien. Lai neturpinātos sausuma viļņi un tiem sekojošie postošie mežu ugunsgrēki vasarās un plūdi ziemās.

Klimata nozīme cilvēka dzīvē ir bijusi noteicoša. Ja palūkojamies pagātnes spogulī, tad redzam nogrimušo Atlantīdu ar visu Rungholdtas ostu, kuras baznīcu torņi turpina zvanīt (vētrām tuvojoties) zem ūdens arī šodien.

Civilizācijas neizdzīvo klimata pārmaiņu rezultātā. To pierāda vēsture, kad klimata krīzes bija galvenās karu un badu izraisītājas. Vai pašreizējie soļi klimata krīzes novēršanai ir pietiekami? Protams, nav pietiekami. Jaunākajā IPCC ziņojumā, kuru pašlaik publisko Grēta, ir pierādīts, kā mūžīgajā sasaluma zonā kūst ledāji, okeāna ūdens temperatūra ceļas, fauna samazinās par 15-20 %, gaisa temperatūra turpina dramatiski celties tieši planētas ziemeļu zonās, veidojot ciklonus un vētras. Ūdens līmenis periodā no 2005. līdz 2015. gadam ir cēlies par 3,6 mm gadā, kas ir 2,5 reizes straujāks process, nekā tika novērots periodā no 1901. līdz 1990. gadam. Turpmāk ūdens līmenis celsies vēl straujāk (40 – 71 cm), un šis process ir cieši saistīts ar kaitīgo izmešu apjomu pieaugumu atmosfērā.

Vai mēs varam ko darīt? Jā, varam. Paldies Grētai par trauksmes zvanu, kas ierosināja mūs visiem izlasīt zinātnieku atklāto, saprast ziņojuma jēgu un izlemt, kā rīkoties tālāk.

Lai iekustinātu sabiedrību, ir vajadzīgs drosmīgs bērns, kas pasaka to, ko redz.

Pēc tam viss notiks. Tā, kā tam jānotiek.

%d bloggers like this: